Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
“Šodien mēs varētu uzskatīt Borhesu par 20. gadsimta nozīmīgāko rakstnieku,” saka Sūzena Džilla Levīna, tulkotāja un Penguin Classics sērijā iznākušā Borhesa darbu izdevuma piecos sējumos redaktore. Kāpēc? “Tāpēc, ka viņš radīja jaunu literatūras kontinentu starp Ziemeļameriku un Dienvidameriku, starp Eiropu un Ameriku, starp vecajām pasaulēm un moderno laikmetu.”
Horhes Luisa Borhesa stāsts “Bābeles bibliotēka”, viens no pagājušā gadsimta pazīstamākajiem tekstiem, pirmoreiz parādījās argentīniešu rakstnieka stāstu krājumā “Izdomājumi”, kas iznāca tieši pirms 70 gadiem – laikā, kad visā pārējā pasaulē ārpus Latīņamerikas plosījās karš. Formāli raugoties, tas nebija viņa pirmais stāstu krājums – pirmais, “Sazaroto taku dārzs”, tika izdots 1942. gadā, tomēr, salīdzinot abu grāmatu saturu, redzam, ka otrā grāmata ir tikai paplašināts pirmās grāmatas variants. Tā ka “Izdomājumus” varam droši uzskatīt par Borhesa pirmo pūliņu īso stāstu žanrā augli. Kā zināms, Borhess sāka kā dzejnieks, turklāt diezgan radikāls; jaunībā viņš pieslējās avangarda dzejnieku grupai “ultraisti” un pat izdeva krājumu ar nosaukumu “Sarkanie psalmi”. Politiskais radikālisms izzuda pirmais. Nākamā izzuda slieksme uz visādiem formāliem paņēmieniem. Borhess kļuva par pārliecinātu tradicionālistu, turklāt tādu, kuram “sava” tradīcija bija viss, kas uzrakstīts vai mutiski deklamēts kopš pasaules radīšanas dienas. Argentīnisko tradīciju Borhess cienīja, taču skatījās uz to kritiski; gaučo tēli viņa stāstos un esejās ir importēti no agrākās vietējās literatūras; neizglītotie gani un bandīti, nokļuvuši Bābeles bibliotekāra klaustrofobiskajā pasaulē, ieguva pavisam citu jēgu nekā to, ko viņos ielikuši gaučo literatūras klasiķi, argentīniešu dzejnieki Bartolomē Idalgo, Ilario Askasubi, Estanislao del Kampo un pats Hosē Ernandess, episkās poēmas “Martins Fjerro” autors. Borhess, šķiet, vēlējās, lai argentīnisko tradīciju (vēsturisko, literāro, sadzīvisko utt.) viņš būtu nevis mantojis kā cilvēks, kas dzimis noteiktā vietā un vidē, bet lai viņš būtu to nosapņojis. Lekcijā “Argentīniešu rakstnieks un tradīcija” Borhess saka: “Lai man atļauts šeit izteikt kādu atzīšanos, pavisam nenozīmīgu atzīšanos. Daudzus gadus es rakstīju grāmatas – tagad, par laimi, jau aizmirstas –, kurās centos notvert Buenosairesas nomaļu īpašo smaržu un gaisotni; gluži dabiski, es neskopojos ar priekšpilsētu leksiku, neiztiku bez tādiem vārdiem kā “kučiljero”, “milonga”, “tapija” un tamlīdzīgi, un tā es rakstīju šos nu jau aizmirstos un aizmirstību pelnījušos sacerējumus. Vēlāk, apmēram pirms gada, es uzrakstīju stāstu ar nosaukumu “Nāve un magnētadata” – kaut ko līdzīgu nakts murga aprakstam, kurā figurē murgu raisīto šausmu deformēti Buenosairesas dzīves elementi. [..] Kad šis stāsts bija nodrukāts, draugi teica, ka beidzot manis rakstītajā sajutuši Buenosairesas nomaļu smaržu. Tieši tāpēc, ka nebiju sev izvirzījis tādu uzdevumu – atrast šo smaržu –, un tāpēc, ka biju ļāvies sapnim, man izdevās atrast to, ko pirms tam tik daudzus gadus biju meklējis veltīgi.”
“Nāve un magnētadata” ir pēc kārtas vienpadsmitais stāsts krājumā “Izdomājumi”. Kopumā tajā ir 16 stāstu, un šī grāmata tiešām ir absolūts šedevrs. Otru tik nevainojamu stāstu krājumu 20. gadsimta literatūrā neatrast, ja nu vienīgi Džoisa “Dublinieši” (atsevišķi no visiem, protams, stāv Kafkas “Lauku ārsts” un “Bada mākslinieks”, bet tā jau ir pavisam cita dimensija – ne jau Francs tos sastādīja, nedz arī izdevējs vai viņa draugs Makss Brods, bet pats Visaugstākais). Krājumu ievada klasiskais “Tlona, Ukbara, Orbis Tertius”, bet to noslēdz stāsts “Dienvidi” ar Borhesam tik neraksturīgu gandrīz personisku sižetu. Tajā Buenosairesas bibliotekārs Dālmans, asins saindēšanās dēļ tik tikko izsprucis no nāves, dodas uz Argentīnas dienvidiem, kur viņam ir neliela lauku māja. Vilciens kaut kāda iemesla pēc apstājas nevis tajā stacijā, kur parasti, bet iepriekšējā, tā ka Dālmanam nākas tālāk iet kājām. Pa ceļam viņš iegriežas krodziņā, kur pie galdiņa trokšņaini dzer zemnieku jaunekļi. Dālmans, apsēdies patālāk no viņiem, klusi ēd savas pusdienas. Kādā brīdī jaunekļi sāk viņu apcelt; klusā bibliotekāra mēģinājumi iegrimt “Tūkstoš un vienas nakts” lasīšanā un izlikties, ka nekas īpašs nenotiek, neizdodas. Viens no huligāniem izsauc Dālmanu uz kautiņu ar nažiem. Viņš samulst, bet tajā brīdī vecs gaučo, kurš līdz tam bija snaudis krodziņa stūrī, pēkšņi pamet viņam pie kājām dunci. Dālmans instinktīvi noliecas, lai paceltu dunci, un tajā brīdī saprot, ka viņa liktenis ir izlemts. Pacēlis dunci, viņš vairs nevar nelikt to lietā. Taču Dālmans neprot kauties ar nažiem, tātad ar mūsu bibliotekāru ir cauri. Dīvainā kārtā Dālmans izjūt atvieglojumu; gandrīz vai nomiris slimības uzspiestā bezpersoniskā nāvē, viņš tagad var nomirt tajā nāvē, kādu izvēlējies – lai arī pateicoties gadījumam – viņš pats. “Dālmans spēcīgi sažņaudz plaukstā nazi, kas diez vai viņam klausīs, un iziet klajumā.” (Stāstu “Dienvidi” Edvīna Raupa tulkojumā lasiet RL 2002. gada marta numurā.)
Šis lieliskais stāsts ir skaidrots un analizēts ne mazāk kā Kafkas “Pārvērtība” vai Džoisa “Mirušie”. Jā, šeit ir runa par inteliģenta likteni barbariskā zemē. Jā, tas viss var būt murgi, kas dzimst no asins saindēšanās mirstoša bibliotekāra smadzenēs. Jā, “Tūkstoš un vienas nakts” klātbūtne var daudz ko izskaidrot (slavenās grāmatas eksemplārs Veila izdevumā bija par iemeslu ievainojumam, kas noveda Dālmanu slimnīcā) – mūsu priekšā ir līdzība ar arābisku pieskaņu. Visbeidzot, jā, stāsta varonis daļēji ir pats Borhess – viņš tajā laikā strādāja par bibliotekāru (rupjie kolēģi viņu izsmēja, bet uz darbu viņš brauca tramvajā, kas vilkās veselu stundu, un brauciena laikā Borhess izklaidējās, lasot “Dievišķās komēdijas” bilingvālo izdevumu), viņš, tāpat kā Dālmans, patiešām saskrambāja pieri tumšā kāpņu telpā (tikai tajā brīdī viņš nevis nesa grāmatu, bet pavadīja uz mājām savu platonisko mīļoto), kas beidzās ar nokļūšanu slimnīcā, kur viņš gandrīz nomira, bet pēc izveseļošanās sāka strauji zaudēt redzi. Bet ir vēl viens – mans personiskais – skaidrojums, lai arī iepriekšējie nav slikti. Proti, šis stāsts ir par to, ka katram cilvēkam ir iespēja nomirt tā, kā viņš vēlas, – individuāli, nevis konveijeriski; tikt huligānu nodurtam nomaļā stacijā, taču pēc savas gribas ir daudz labāk nekā nomirt lielas slimnīcas gultā. Un vispār – labāk ir mirt no slepkavas rokas nekā to rokās, kuriem tevi ir jāārstē un jāglābj. Man šķiet, ka “Dienvidi” ir viena no labākajām atbildēm uz to, kas notika pasaulē aiz Latīņamerikas robežām sākot no 1939. gada. Nāves fabrikai (bet slimnīca ir tāda pati fabrika, lai arī tās nolūks ir cits) Borhess pretstatīja vientuļas bojāejas brīvību.
“Dienvidos” aprakstītie notikumi risinās 1939. gada februārī. Pāris mēnešus pirms tam Hitlers bija sagrābis Sudetiju, mēnesi vēlāk okupējis Čehoslovākiju, vēl pēc pusgada sākās Otrais pasaules karš. Pats Borhess tobrīd vēl nebija pilnībā atlabis pēc slimības. Viņš gulēja ar apsaitētu galvu palātā, bet pēc tam mājās un klausījās, kā māte lasa viņam priekšā grāmatu pēc grāmatas. Lasīšana balsī, pazīstama teksta izpildījums citā balsī – lūk, kas uzvedināja Borhesu uz, iespējams, viņa pazīstamākā stāsta “Pjērs Menārs, “Dona Kihota” autors” sižetu. Tiek uzskatīts, ka postmodernisms sākās tieši no šejienes – kopā ar poststrukturālismu, “jauno vēsturiskumu” un Dievs vien zina ko vēl. Patiesībā Borhesam prātā bija kaut kas pavisam cits. Runa šajā stāstā nav par to, ka “lasījums” ir viss, bet “autora intence” – nekas. “Pjērs Menārs” ir par to, ka ikviens lasītājs ir brīvs pat kanoniskos tekstus saprast pēc sava prāta; tajā pašā laikā tas ir arī par to, ka neviens nesaprot un nespēs saprast neko. Rožē Kaijuā, sirreālistiem tuvu stāvošs franču esejists, zināja, ko runā, sakot, ka Borhesa darbiem piemīt kolosāls graujošs spēks, kas piebeigs tradicionālo beletristiku un uz tās drupām uzcels kaut ko neticami lielisku un baismīgu. Pēc viņa tradicionālos psiholoģiskos romānus lasīt vairs nav iespējams. Pēcpjērmenāra pasaulē to vienkārši nav.
Kas attiecas uz “Bābeles bibliotēku”, tad šeit pat nav par ko runāt – mēs tajā dzīvojam. Vai atceraties dīvaino entuziasmu, kas pārņēma apgaismoto cilvēces daļu sakarā ar internetu un iespēju ātri uzzināt un izlasīt pilnīgi visu? Pat ne entuziasmu – tā bija sava veida cerība. Trīsdesmit gadus pirms interneta izgudrošanas, sešdesmit gadus pirms sajūsmas elektronisko grāmatu un “gudrā tīkla” sakarā Borhess rakstīja: “Kad atklājās, ka Bibliotēka ietver visas iespējamās grāmatas, ļaudis sākumā pārņēma nepieredzētas laimes sajūta. Katrs iedomājās sevi par noslēpumainas un neskartas bagātības saimnieku. Nebija personiskas vai kopējas problēmas, kuru kādā no sešskaldņiem negaidītu spožs atrisinājums. Visums ieguva jēgu, visums pēkšņi iemantoja cerības neierobežoto apmēru.”