Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Krievijas Mūsdienu vēstures muzejā notika Vladimira Putina tikšanās ar jaunajiem zinātniekiem un vēstures pasniedzējiem.
5. novembrī, tiekoties ar Krievijas jaunajiem vēsturniekiem, Vladimirs Putins it kā starp citu noliedza “normāņu teoriju” par Krievijas valsts izcelšanos, izteicās par troņa mantošanas principiem un reabilitēja Molotova– Ribentropa paktu. Tas, ka Padomju Savienība okupēja daļu Polijas, Putina vārdiem izsakoties, bija “atbildes ripa”, kas sekoja Polijas iebrukumam Čehoslovākijā. Vairāki komentētāji izteica viedokli, ka hokeja terminoloģija Putina leksikā parādījusies, lai nomaskētu Krievijā šobrīd populāro Donbasa separātistu žargonu: patiesībā Putins gribējis teikt “otvetka atlidoja”, taču pēdējā brīdī paguvis pārslēgties uz hokeju.
Neizbēgami atlidojusī “otvetka” (atbildes šāviņš)patiešām ir viens no galvenajiem Putina vēstures doktrīnas jēdzieniem, taču iesākumam es gribētu vērst uzmanību uz datumu simbolismu: Putins tikās ar vēsturniekiem 5. novembrī, laikā starp divām “vēsturiskām” svētku dienām. 4. novembrī Krievijā tiek svinēta Tautas vienotības diena – šie svētki radās 2005. gadā, atzīmējot tautas zemessardzes uzvaru Miņina un Požarska vadībā pār Maskavu sagrābušajiem poļiem. Vairums Krievijas iedzīvotāju tā arī nav iemācījušies, kas tieši šajā dienā tiek svinēts, toties skaidri atceras, ka 4. novembris ir nomainījis 7. novembri – boļševistiskās revolūcijas gadadienu. Kaut kur pa vidu starp tautas vienotību, kas iedibināta pēc prezidenta gribas, un atceltajiem, taču atmiņā vēl dzīvajiem padomju svētkiem arī atrodama Putina vēstures doktrīna.
Šeit gan ir svarīga atkāpe: runa nav par vēstures zinātni tās “normālajā” izteiksmē. Jaunie speciālisti, ar kuriem tikās Krievijas prezidents, nav daļa no patiesības meklējumos iesaistītās vēsturnieku kopienas; viņi nepieturas pie kādas noteiktas paradigmas un necenšas izvirzīt jaunu. Kāds no klātesošajiem, iespējams, sevi tā uztver, bet tā nu ir viņa personīgā alošanās. Tas pavisam noteikti nebija iemesls, kāpēc viņu uz šo tikšanos uzaicināja. Vēsture šajā sapulcē tika saprasta kā palīgdisciplīna, kuras uzdevums būs pamatot Krievijas nacionālo vienotību. Šī izpratne pilnībā sakrīt ar to, kas valdīja PSRS. Padomju vēsturnieku uzdevums bija sameklēt vēsturē piemērus, kas ilustrētu marksisma doktrīnu.
Padomju Savienībā pilnīga vēstures zinātnes (tās “normālajā” izpratnē) iznīcināšana notika 20. un 30. gadu mijā. Ļeņingradā tika nodibināta speciāla iestāde, kuras uzdevums bija uz marksisma bāzes uzkonstruēt “cilvēku sabiedrības vēsturi kopumā”, – Materiālās kultūras akadēmija jeb Akmakults.Šeit partijas darbinieku uzraudzībā arī radās teorija par piecām sabiedriski vēsturiskām iekārtām, kuru mēs visi mācījāmies skolā. Teorija radās briesmīgās mokās, jo īsti neatbilda faktiem. Neraugoties uz to, Akmakulta pūliņu rezultāti tika fiksēti Staļina “Īsajā kursā” un līdz ar to pārtapa par neatņemamu marksisma sastāvdaļu. Diez vai šādu kūleņošanu var saukt par vienas zinātniskās paradigmas uzvaru pār citu. “Norma” šeit tika uzstādīta nevis ar faktiem pastiprinātu argumentu cīņas rezultātā, nevis uz zinātniska konsensa pamata, bet gan ar paša vadoņa akceptu. Piemēram, tēze par “vergu revolūciju”, kas iznīcināja vergturu iekārtu, pirmo reizi izskanēja 1933. gadā Staļina runā kolhoznieku trieciennieku sanāksmē, kas izraisīja neizpratni zinātnieku aprindās: pirms Staļina antīkās vēstures pētniekiem nebija izdevies atrast Romā nevienu revolūciju. Taču pēc šīs runas tur tika atklāts teju septiņsimt gadus ilgs revolucionārs process, par kura spožāko uzliesmojumu kļuva Spartaka sacelšanās.
Putins, protams, to visu nezina (Akmakulta pūliņu vēsturi ir iespējams pētīt tikai “normālas zinātnes” ietvaros), taču staļiniskais kultūras sfēras iekārtojums viņam tiešām šķiet vienīgais iespējamais. Nereflektētie padomju marksisma-ļeņinisma pārpalikumi joprojām ir Krievijas valsts amatpersonu domāšanas pamatā. Aicinot “jaunos zinātniekus” ņemt vērā, ka Rietumu vēsturnieki “saņem naudu no savu valstu budžetiem”, Putins demonstrē nevis paranoju, bet vēl no skolas iznestu pārliecību par to, ka sabiedrība sastāv no bāzes un virsbūves un ka bāze (kuru viņš vienkāršības labad saprot nevis kā ražošanas sistēmu, bet gan kā “piķa” pārdales sistēmu) šo virsbūvi pilnībā nosaka.
Komunismu Krievijā neviens vairs neceļ, taču Krievijas nacionālās vienotības celtniecība notiek uz dialektiskā materiālisma gruvešiem, tostarp arī institucionāliem. Pēdējo divu gadu laikā Putins jau ir ticies ar visiem “virsbūves” pārstāvjiem – no rakstniekiem līdz filozofiem. Pēdējiem viņš, starp citu, visžēlīgi atļāva tulkot Kantu, un, nedaudz pasmējušies, daudzi sarosījās: bet patiešām, kāpēc gan nepārtulkot vēlreiz? “Atļauja” šādā zinātnes dzīves iekārtojumā taču automātiski nozīmē finansējumu.
Tomēr atgriezīsimies pie vēstures, ar kuru turpmāk būs darīšana 5. novembra tikšanās dalībniekiem. Ja tai vairs nevajadzēs, kā agrāk, ilustrēt marksistiski vēsturisko doktrīnu ar rūpīgi izvēlētu faktu palīdzību un par īstenību kā tādu tur jau sākotnēji nav ne runas, ar ko tad lai tā nodarbojas? Lūk, prezidenta atbilde uz šo jautājumu: “Mūsu kopējais uzdevums ir pārliecināt valsts pilsoņu absolūto vairākumu par mūsu pieejas objektivitāti un prezentēt šo jūsu darba rezultātu sabiedrībai. Iekarot prātus, rosināt cilvēkus pašiem ieņemt aktīvu pozīciju uz to zināšanu bāzes, kuras jūs prezentējat kā objektīvas.”
Iznāk, ka vēstures zinātne tagad ir PR pasākums, cīņa par auditoriju, kurai rezultātā jākļūst par “absolūto vairākumu”. Tikai nevajag šo cīņu saprast mehānistiski: viens iekarots prāts, divi iekaroti prāti utt. Absolūtais vairākums jau eksistē, un “objektīvā vēstures izpratne” tam ir vienkārši jāiepotē.
Absolūtā vairākuma vienotība, par kuru runā Putins, netiek veidota politiskā cīņā, netiek panākta ar diskusiju un kampaņu palīdzību – tā tiek deklarēta kā jau esoša, un Krievijas iedzīvotājam nav nekādas iespējas tai nepiederēt. Saruna par nacionālo vienotību tiek risināta “ģenētisko kodu” terminos (drosmīgais apgalvojums, ka krieviem esot par vienu hromosomu vairāk, pieder kultūras ministram Vladimiram Medinskim), apelējot pie krieviskuma (kura jauno skaidrojumu nesen pieņēma XVIII Starptautiskais krievu tautas saiets), atsaucoties uz “tūkstošgadu vēsturi”, “kārtību”, “tradīciju”, “vērtībām”, “morāli”. Krievijas vienotība vienmēr sevī iekļauj arī atsevišķo tevi, jo tā nav izvēles produkts, bet kaut kāda gadsimtu norma, kura jau ir tevī.
Izvēles neesamība jāsaprot arī kā iezīme, kas nosaka vēstures gaitu. Vēsturē nav bifurkācijas punktu, no kuriem attīstība varētu iet dažādos virzienos. Ceļš vienmēr ir viens, tikai šo iepriekšnoteiktību virza nevis hēgeliskā nepieciešamība, nevis marksistiskās cēloņsakarības, bet gan katastrofu un neizbēgamību spēle: Staļins, Putina vārdiem, nevarēja neveikt tīrīšanas, citādi valsti piemeklētu katastrofa; PSRS nevarēja neuzsākt Somijas kampaņu, citādi “mēs” zaudētu Ļeņingradu un karu; Krimu nevarēja nepievienot, citādi NATO bāzes uzrastos tieši pie mūsu robežām. Vēsture ir fātums, kura ietvaros “mēs” nekad “nevarējām nedarīt”.
Nesen kādā runā Putins 2014. gadu nosauca par “atgriešanos vēsturē”, jo līdz ar Krimas pievienošanu bija izdevies “atjaunot vēsturisko taisnību”. Tiekoties ar jaunajiem vēsturniekiem, viņš paskaidroja, kā šī taisnība ir jāsaprot: kņazs Vladimirs kristījās Hersonēsā, Hersonēsa – tā ir Sevastopole, bet pareizticīgā kristietība ir “mūsu kopības” pamatā. “Dažas lietas ir tik acīmredzamas, ka noliegt tās nav iespējams,” teica Putins.
Šajā teikumā arī ir formulēts jauno vēsturnieku uzdevums: turpmāk tiem būs jānodarbojas ar “neapstrīdamu”, “acīmredzamu” lietu meklēšanu, kas pārliecinātu “absolūto vairākumu” par Putina darbību neizbēgamību. “Atbildes ripa”, kuru 1939. gadā saņēma Polija, ir viena no šādām acīmredzamām lietām. Domājams, ka drīz parādīsies pētījumi arī par Donbasa “otvetkas” acīmredzamo neizbēgamību.