Galvenais ir spiediens

Kad profesors Georgs Jankovskis mūs iepazīstināja ar skeleta anatomijas tabulām un to, kādas slimības var izārstēt ar visparastākās adatas dūrienu, uz procedūru ieradās viens no Jankovska pacientiem – jauns vīrietis, kurš pēc profesora lūguma paskaidroja, ka sirgst ar miopātiju jeb hronisku muskuļu vājumu. Jankovskis sagatavoja nepieciešamos instrumentus – šļirci un pudelīti fizioloģiskā sāls šķīduma, apvaicājās, vai mums nekļūs slikti, un iespieda pacientam adatu vienā no mugurkaula skriemeļiem – krūškurvja rajonā, tuvāk lāpstiņām. Vispirms viņš atlaida roku no šļirces, lai parādītu, ka tā ir stabili ieurbusies kaulā – šļirce brīvi šūpojās, turoties uz kaulā iedurtās adatas –, tad ievadīja kaulā piecus mililitrus fizioloģiskā šķīduma. Tādā veidā uz pacienta kaula smadzenēm (profesors tās parādīja, uz brīdi ievelkot šļirces cilindrā) tiek izdarīts neliels spiediens, lai veicinātu cilmšūnu rašanos, kas šajā gadījumā stiprinātu pacienta roku muskulatūru.

Profesora Georga Jankovska izgudrotā metode, ko sauc par osteorefleksoterapiju, medicīnā ir samērā jauna parādība: pirmoreiz viņš to izmantoja 1957. gadā. Latvijā osteorefleksoterapiju pēta un praktizē LU Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā, un tā gūst aizvien plašāku pielietojumu pasaulē. Lieki piebilst, ka tik vienkāršu ārstēšanas metodi ar iespaidīgu ārstējamo simptomu sarakstu un niecīgām izmaksām ir grūti uztvert bez zināmas skepses, un gribas uzdot parasto jautājumu: “Ja jau viss ir tik vienkārši, kāpēc tad visi tā nedara?”

Vēlāk, kad ciemojāmies pie profesora mājās, saruna neizbēgami novirzījās uz to, kas nu ku­­­ram sāp un vai dūriens kaulā to spēs atrisināt. 94 gadus vecais profesors, kurš līdz šim brīdim aktīvi sporto, praktizē osteorefleksoterapiju (tostarp arī pats sev), apmāca jaunus speciālistus un turpina pētījumus cilmšūnu ārstniecisko īpašību jomā, sēdēja mums pretī kā dzīvs atspēkojums visām mūsu šaubām.

Svens Kuzmins

Georgs Jankovskis: Esmu paņēmis līdzi visādus rakstus, piemēram, kā sa­dziedēt ilgi nedzīstošus lūzumus. Lai kaut kā jūs iepazīstinātu. Uzme­tiet aci. Vārdu sakot, par manu metodi mani skolnieki ir dabūjuši Londo­nā medāli. Izlasiet. Divdesmit seši iz­gudrojumi ir patentēti European Pa­­tent Organisation.

Rīgas Laiks: Un visi šie izgudrojumi ir saistīti ar osteorefleksoterapiju?

Jankovskis: Jā, tikai ar to. Vārdu sa­­kot, tā. Kur to lieto? Piemēram, visā Krievijā.

RL: Un viņi jums par to maksā?

Jankovskis: Neko nemaksā.

RL: Bet tas nav taisnīgi.

Jankovskis: (Smejas.) Es nezinu. Pasakiet, kā to dabūt. Mums bija eks­perts patentu lietās, Rotbergs. Viņš ar mums strādāja vairāk nekā 50 gadu un nevar mūsu metodi nopatentēt tādēļ, ka tajā netiek izmantoti speciāli instrumenti. Tā kā to var izdarīt ar jebkuru adatu, tad nevar patentēt.

RL: Bet šeit ir rakstīts электрости­муляция.

Jankovskis: Tur no 26 izgudrojumiem puse ir ar elektrostimulāciju, puse – ar spiedienu.

RL: Vai tas spiediens ir ar adatas palīdzību panākams?

Jankovskis: Nē, ar šķidruma ievadīšanu.

RL: Ā, ar šķidrumu. Jūs ievadāt fi­­zioloģisko šķīdumu?

Jankovskis: Jā. Vienalga. Respektīvi, to adatu ievada kaulā, centrā, un ie­­vada šķidrumu, kas ir špricē iekšā ar spiedienu. Tas ir gravitācijas spiediens.

RL: Un šis spiediens kaulā tālāk ie­­tekmē – ko?

Jankovskis: Ietekmē vispirmām kārtām cilmšūnas, целевые клетки, stem cells, Stammzellen. Bet to elektrosti­mulāciju mums nozaga. Tur mēs esam pirmie pasaulē.

RL: Krievi nozaga?

Jankovskis: Jā. Piemēram, te mums ir publikācija. Te ir noņemts nost, kādā veidā to šprici caur kaulu ievada iekšā.

RL: Tātad uz kaula smadzenēm tiek izdarīts spiediens, kas stimulē cilmšūnu rašanos. Kas notiek tālāk?

Jankovskis: Visas sensorās sistēmas ir saistītas.

RL: Bet kā kauls var būt sensorā sistēma, ja tas ne ar ko nesaskaras, ja tas ir iekšā gaļā?

Jankovskis: Viņā iekšā ir nervi.

RL: Jūs gribat teikt, ka ar kaula nerviem kaut ko sajūt, ja jau tā ir sensorā sistēma?

Jankovskis: Kā tad!

RL: Un ko?

Jankovskis: Agrāk bija zināma vesela čupa sensoro sistēmu – acs, auss, mēle, āda un tā tālāk. Un mēs pierādījām, ka sensorā sistēma ir arī kaulā.

RL: Tieši jūs pierādījāt?

Jankovskis: Jā, tikai es un neviens cits. Kā to pierāda? Pierāda tādā vei­­dā, ka mēs ieduram kaulā adatu vai elektrodu, izdarām impulsu ar strāvu, un tā strāva parāda, kurā vietā tas kauls projicējas.

RL: Pagaidiet, kauli rada refleksu gan muguras smadzenēs, gan galvas smadzenēs?

Jankovskis: Kā tad. Šeit ir viena daļa saslimšanu, ar kurām mēs darbojamies. Redziet, osteohondroze. Un te ir redzams, cik procentos gadījumu kļūst labāk. Pazeminātas muskuļu darbspējas uzlabojas 75% gadījumu. Plecu lāpstiņas, sāpes sirds rajonā, trīszaru nerva iekaisums, bronhiālā astma, akomodācijas spazmas acīs, depresija, sajūtu traucējumi, fantomsāpes, parkinsonisms, posturālais līdzsvars. Tas mums ir publicēts ASV.

RL: Un katra vieta atbild par kaut ko citu?

Jankovskis: Apmēram tā.Jādur tur, kur attiecīgais segments ir pārstāvēts. Rokām tātad būs šis segments, kādi četri skriemeļi, plaušām – seši augšējie skriemeļi. Viņi to impulsu aizlaidīs uz kaula smadzenēm un tur radīs gēnu produktu. Ķīmisku vielu.

RL: Nesaprotu, kādā veidā spiediens ir saistīts ar īpaša produkta rašanos?

Jankovskis: Produkts rodas šūnā, un mēs šo šūnu kairinām.

RL: Spiediens kairina šūnu, šūna iz­­strādā produktu, un produkts ir – kas?

Jankovskis: Tas, kas rada kustību.

RL: Es kaut ko nesaprotu. Kā var produkts... Kas tas ir, ķīmiska viela?

Jankovskis: Jā.

RL: Un kā tā ir saistīta ar kustību?

Jankovskis: Tas ķīmiskais produkts ir tas, kas rada kustību. Tur ir muskuļu šķiedras, tām ir vajadzīgas ķīmiskas barības vielas, tāpat kā automašīnas motoram. Visi refleksi beidzas ar ķīmisku reakciju. Nervu sistēma jau nekas cits nav, tikai galā – ķīmisks produkts, gēnu produkts.

RL: Un kā jūs nosakāt, cik daudz tā šķīduma jāielaiž?

Jankovskis: Sāksim ar elektrību, tur labāk var saprast.

RL: Neviens jau nezina, kas ir elektrība.

Jankovskis: (Smejas.) Ja dabūs kārtīgi pa nerviem, tad sajutīs.

RL: Tātad jūs palielināt spiedienu kaula smadzenēs. Un spiediens ir atkarīgs no tā, cik daudz jūs ievadāt šķidrumu?

Jankovskis: Nē, cik stipri es spiežu. Piemēram, man zvanīja viena paciente. Viņa bija sastrīdējusies ar savu māti par dzīvokļa jautājumiem. Un viņa pazaudēja redzi vienā pusē. Neko ne­­redz. Ar otru redz. Es saku: “Ko tu darīsi? Aizej uz Stradiņa slimnīcu, uz­­taisi uzņēmumu.” Uztaisa uzņēmumu – tā kā melna poga priekšā. Tur, kur tie fotoreceptori, kas uztver gaismu, tur ir tāds melns punkts. Izdara viņai vienu šitādu te dūrienu, un viņa uzreiz ierauga tabulu. Un pēc piecām reizēm viņa redz ar abām acīm vienādi.

RL: Tas nozīmē, ka redzes bojājums bija uz nervu pamata?

Jankovskis: Nu skaidrs! Viss ir uz nervu pamata, кроме сифилиса. (Smejas.) Bet man jums jāpastāsta par to mehānismu, lai jūs labāk saprastu. Re­­dziet, tā. Ar strāvu, piemēram, ņem taisnstūra impulsa ģeneratoru. Un to impulsu var izmērīt. Viņš var būt 0,75 tūkstošdaļas volta, 0,5, 0,25. Mēs sākumā ņemam kādus 0,75, bet viņš nejūt. Viņa jutība ir maza. Man pašam tas ir taisīts, uz rokām. Ja viņš nejūt uz 0,75, tad mēs liekam uz 0,5. Un to var taisīt kādas 45 minūtes, nekādas sāpes nejūt. Mēs vienkārši izmērām sliek­sni. Ja viņš jūt ar 0,25, tad viņam ir liela jutība. Ja viņš jūt tikai ar 0,75, tad viņam ir maza jutība. Tā mēs varam ar elektrisko strāvu izmērīt. Bet krievi mums visu to nospēra.

Pie manis, Jūrmalā, viens slavens ad­vokāts ārstējās. Viņam bija slēgtas artērijas te, uz pēdām. Maģistrālās ar­­tērijas tibialis anterior slēgums pēdas locītavas rajonā. Pagāja pusgads, mēs paārstējām viņu, un es sāku sajust tur pulsu. Es viņam saku: “Aizejiet pie tā ārsta, kas jums taisīja doplerogrāfiju, pārbaudiet vēlreiz.” Tas dakteris saka, ka profesors ir ķerts – to nevar izdarīt! Es saku: “Uztaisiet vēlreiz.” Viņš uztaisīja. Kāju asinsrite bija bez būtiskiem hemodinamikas traucējumiem.

RL: Ko jūs ar šo piemēru gribat teikt?Ka ar jūsu metodi var izārstēt visu?

Jankovskis: Tā nu gan nevar teikt. Bet var diezgan daudz ko izārstēt.

RL: Bet ja pirms jums neviens to nebija darījis...

Jankovskis: Es nezinu, kāpēc nebija darījis.

RL: Un kā jūs pie tā nonācāt?

Jankovskis: Kopš 1953. gada es biju Zinātņu akadēmijas aspirantūrā, un tur es sāku strādāt ar kaķiem.

RL: Un kad beidzāt ar kaķiem?

Jankovskis: Kad beidzu ar kaķiem, tad sāku strādāt ar cilvēkiem.

RL: Bet ko jūs ar tiem kaķiem darījāt?

Jankovskis: Eksperimentēju.

RL: Bet palika dzīvi – tie kaķi?

Jankovskis: Nē. Kaķiem noņēma pus­­smadzenes nost, lai nav jādod narkoze, un tad pētīja kaulu sensoro sistēmu. Un atrada, ka eksistē kaulu sensorā sistēma. Ka katrs kauls ir pārstāvēts noteiktos smadzeņu rajonos, un tā ir tā kaulu sensorā sistēma. Vienīgi šis te krūšu kauls – tas ir ļoti difūzi izplatīts pa visām smadzenēm. Kas būtu ļoti svarīgi? Ļoti svarīgi būtu izmantot skeleta sistēmu kā tādu, kas dod potenciālu iespēju ārstēt daudzas parādības bez zālēm.

RL: Bet tad jūs farmācijas uzņēmumi vienkārši nogalinās.

Jankovskis: Tieši tā. Tieši tā.

RL:Jūs pats sev arī varat iedurt?

Jankovskis: Jā.

RL: Un jūs to regulāri darāt?

Jankovskis: Es nedaru tik regulāri, bet man, piemēram, ir palīgs, profe­sors Kārlis Strēlis. Viņš ir slavens basketbolists, pasaules čempions basketbolā. Viņš strādā mūsu laboratorijā, ir pie mums aizstāvējis disertāciju. Vi­­ņam ir abas mākslīgās gūžas – viņš trīs gadus gaidīja rindu uz vienu operāciju un apmēram simt reizes sev iedūra, lai padarītu to kaulu blīvāku. Jo, re­­dziet, mūsējie ķirurgi ir lieli maitas, es atvainojos. Viņi liek tās protēzes tādā ļurkainā kaulā, un tad tās protēzes ļurkājas. Bet Strēlis simt reizes sev iedūra. Un profesoram Pē­­terim Studeram, kas to operāciju taisīja, sa­­lūza ripzāģis – tik ciets kauls Strēlim bija palicis pa trim gadiem. Tātad mēs varam ietekmēt to cilmšūnu produkciju, kas atbild par kaulu blīvumu. Bet es domāju tā: aiziesim pie mūsu direktora, viņš ir fiziķis. Es viņam tei­­cu, ka es ar jums ieiešu pie viņa. No­­runāts, jā?

RL: Bet kāpēc mums jārunā ar direkciju?

Jankovskis: Nu kā, es taču strādāju institūtā!

RL: Tas jau nekas. Vai tad jums te tāda hierarhija?

Jankovskis: Nu, zināmā mērā.

RL: Bet varbūt, pirms mēs aizejam, mēs vēl varam šeit pat parunāt?Es sapratu, ka jūsu tēvs ir bijis dziedātājs.

Jankovskis: Tēvs bija dziedātājs.

RL: Un vispār mani pārsteidz arī tas, ka jūs konservatorijā esat mācījies.

Jankovskis: Es beidzu konservatoriju.Es mācījos pie profesora Miķel­sona. Dziedāšanā es biju tenors. Es uzstājos pa radio, uzstājos koncertos, aģitkoncertos. Vienlaikus studēju un gāju konservatorijā. Nu, es tur vecajam par godu aizgāju, tajā konservatorijā.

RL: Tēvam?

Jankovskis: Jā, tēvam.

RL: Viņš agri nomira?

Jankovskis: Agri, 43 gadu vecumā, 1937. gadā, Dzintaru koncertzāles ģērbtuvē. Laikam viņam bija smadzeņu infarkts jeb aneirisma. Es pats biju tajā koncertā, zālē sēdēju. Es uzzināju vēlāk, ka viņš ir aizgājis uz ģērbtuvi un nodziedājis Nemorino āriju...

RL: Kādu āriju?

Jankovskis: Nemorino. Doniceti. (Dzied.) “Una furtiva lagrima...” Acīmredzot tur plīsa asinsvads. Viņš bija beidzis garīgo semināru, faktiski mācītājs pēc profesijas. Tad viņš pie profesora Saksa beidza Lat­­vijas konservatoriju. Es arī mācījos pie profesora Saksa, tikai privāti. Un tikai tad, pēc kara, iestājos konservatorijā. Tā, sporta pēc.

RL: Par to sportu vēl. Jūs spēlējat tenisu?

Jankovskis: Jā. Es spēlēju kopā ar profesoru Zemrībo, bijušo Augstākās tiesas priekšsēdētāju, viņš ir mans rekordpacients. Tādi mums arī ir, bet ļoti reti. Bet Zemrībo ir. Viņam es vienu reizi uztaisīju, un viņam nekad nav sāpējis. Man pašam dur kopš 1971. gada, kad man pirmo reizi izmēģināja iedurt kaulā.

RL: Kāpēc?

Jankovskis: Man toreiz sāpēja elkonis. Ja tas ir agrīni, to var izārstēt ar vienu reizi. Bet, ja atnāk cilvēki, kas jau 10–15 gadus slimo, to taču nevar ar vienu reizi izārstēt. Redziet, šito es parādīju, tas ir tas pamatstabs spiedienam.Ja šūnu saspiež, padara viņu plakanu, tad viņa rada gēnu produktu, kas veido osteoblastus – kaulu veidojošās šūnas.

RL: Bet ar ko cilmes šūnas atšķiras no parastajām šūnām?

Jankovskis: Vot, tas jāprasa direk­toram.

RL: Kā, jūs to nezināt?

Jankovskis: Aiziesim pie direktora, es viņam solīju.

(LU Eksperimentālās un klīniskās me­­dicīnas institūta direktora Tālivalža Freivalda kabinetā.)

Jankovskis:Mēs apstājāmies pie jautājuma, kas ir cilmšūnas un ar ko tās atšķiras...

RL:… no parastām šūnām, jā. Nav ne mazākā priekšstata, es tikai zinu, ka tas ir kaut kas ļoti labs.

Tālivaldis Freivalds: Jā, par cilmšūnām ir zināms jau sen. Jau tad, kad es gatavoju disertāciju, sastapos ar tādu lietu kā cilmšūna, un tagad, kad nu­­pat, pirms kādiem desmit gadiem, sākās šī kampaņa, es biju pārsteigts – kā? Tā tak sen zināma lieta, bet pēk­šņi visi šajā jomā strādā un kaut ko ņemas. Tā ka faktiski tā ir tāda modes lieta, taču tas ir zināms jau sen.

RL:Skaidrs. Bet tomēr – ar ko cilmes šūnas ir tik ļoti labas? Ar ko tās atšķiras no citām šūnām?

Freivalds: Tās ir labas tādēļ,ka spēj di­ferencēties par daudzu audu šūnām.

RL:Diferencēties – proti, mainīties?

Freivalds: Jā, tās iegūst īpašības, kas ir vajadzīgas konkrētiem orgāniem, konkrētiem audiem.

RL:Tātad mēs tās iegūstam, piemēram, no kaula smadzenēm. Pēc tam pārstādām citā vietā, un tās pielāgojas...

Freivalds: Jā, tās saņem signālus no audiem, ar kuriem saskaras, un, ja tur trūkst, teiksim, attiecīgo audu šūnu, tad tās kļūst par šo audu šūnām. Līdz ar to tās var izlabot bojājumu kādā konkrētā orgānā.

RL:Bet, ja tās sašpricē labi daudz, cilvēks varbūt var kļūt jaunāks?

Freivalds: Jā, tā varētu būt, protams, bet kāpēc jāšpricē? Un tieši par to ir runa: kaula smadzenēs tās šūnas jau ir, tikai kaut kādu iemeslu dēļ – piemēram, novecošanas – to skaits ir samazinājies. Tad ar šo metodi, lokāli kairinot, cilmšūnas pavairojas.

RL:Bet, ja cilvēkam amputē pirkstu, varbūt ar cilmšūnu palīdzību var to uzaudzēt atpakaļ?

Jankovskis:Ir tāds japānis Jaman­aka. Viņš izstrādā metodi, ar kuru varētu veidot kaulus, aknas un citus orgānus. Viņš dabūja Nobela prēmiju 2012. gadā.

RL:Arī izmantojot cilmšūnas?

Jankovskis:Arī.

Freivalds: Jā, taču pirksta gadījumā būs problēmas, jo tam vajadzīgs kauls, nervi, asinsvadi, ārkārtīgi daudz šūnu.

RL: Labi, bez pirksta mēs varbūt iz­­tiksim, bet bez aknām – tas būtu grūtāk.

Freivalds: Aknas šūnu sastāva ziņā ir viendabīgākas, tomēr arī tur ir asins­vadi, artērijas, vēnas. Tad cilmšūnām jākļūst par attiecīgām... Un tas, pro­tams, notiek. Kad auglis mātes miesās attīstās, tur tas viss notiek.

Jankovskis: Embrijam ir tāds maisiņš, kurā sestajā dienā sāk rasties cilmšūnas. Ikvienam embrijam.

RL: Cilvēks nāk komplektā ar maisiņu, kurā ir šūnas?

Jankovskis: Jā, viņš ar to maisiņu piedzimst.

RL: Bet kāpēc tad mēs nevaram nēsāt to maisiņu līdzi arī vēlāk?

Freivalds: Līdz ar novecošanu var būt arī kādi regulācijas traucējumi. Šī cilmes šūna saņem signālus, kaut kur ir kādi regulācijas traucējumi, un šo cilmšūnu paliek mazāk.

RL: Vai kaut kādos apstākļos cilmšūnas var atjaunoties arī pašas, dabiskā veidā?

Jankovskis: Nu skaidrs, tās visu laiku pavairojas, daba jau vienmēr atstāj iespaidu uz organismu. Galvenais ir spiediens.

Freivalds: Nu jā, mums jau ir tā statiskā slodze, un mazkustīgums skar arī cilmes šūnas. Teiksim, ja barības vielas nepiekļūst cilmšūnām, to skaits samazinās. Novecošanās process skar kopumā visus orgānus, visus audus. Bet, kad mēs kustamies, mēs aktivizējam visu asinsriti, apgādājam to ar barības vielām. Ja mēs runājam par kaulu noslogošanu, tad pašlaik ir kam­paņa – braukt uz Marsu, veidot koloniju tur. Un tā ir vienvirziena biļete, jo transportēt cilvēku atpakaļ ir ekonomiski neizdevīgi. Bet no osteorefleksoterapijas viedokļa iznāk, ka viņš vispār nevar atgriezties dzīvs. Jo viņam šādu kaulu vairs nebūs, viņam nebūs skeleta, jo tur gravitācija ir uz pusi vājāka nekā uz Zemes. Tā ka tur viņiem nāksies pielietot kaut kādas īpašas metodes, centrifugēšanu vai vēl kādas slodzes, ar ko tos kaulus uzturēt.

Jankovskis: Inženierim Lauznim, kas pie mums strādāja, ir ideja par Marsu. Viņš, piemēram, ierosina iedzīvināt elektrodu, vēnā ievadīt un caur vēnu vienmēr pieslēgt strāvas kairinājumu.

RL:Un?

Jankovskis:Un pavairot cilmšūnas.

Freivalds: Un tad tas kauls tiktu visu laiku stimulēts un nostiprināts.

Jankovskis:Bet nelaime tāda, ka cilvēkam ir 206 kauli. Jāievada daudz elektrodu. Un katram elektrodam kat­­ru dienu jāpieliek spriegums.

RL:Bet atkal, ja mēs domājam par noteiktu... Nu, teiksim, es gribētu uz­­kačāt muskuļus. Nemaz tik daudz tos elektrodus nevajadzētu.

Freivalds: Nu, cilvēks vienmēr ir slinks, viņam labāk, lai ievada elektrodu un kaut kas automātiski notiek, nekā iet uz sporta zāli vai paņemt cirvi un skaldīt malku. Tas ir daudz grūtāk. Ja kaut kas sāp, tabletīti norīt ir vieglāk, nevis, teiksim, iepriekš no­­darboties ar fizkultūru. Jankovska sfēra ir kauli un mezenhīma. Bet cilvēka attīstībā darbojas trīs dīgļlapas – mezenhīma, ektoderma un entoderma. No trim slāņiem ir radies cilvēks. Viens slānis, kurā darbojas Jankov­skis, ir cilmšūnas. Bet arī pārējiem vajadzētu darboties. Piemēram, visi iekšējie orgāni ir radušies no entodermas.

RL:Es gribēju jautāt, vai ko līdzīgu nevar panākt arī ar citām metodēm. Teiksim, vai adatu terapija nav kaut kas līdzīgs? Tur taču arī uz noteiktām vietām izdara spiedienu.

Freivalds: Kas notiek kaulā? Mēs ievadām adatu, ievadām vienu mililitru fizioloģiskā šķīduma, kauls ir atvērta sistēma, tātad viens mililitrs kaula smadzeņu izplūst ārā asinsritē, starp kurām ir šīs cilmšūnas, kas dodas uz bojājuma vietu un labo. To­­mēr tās nespēj radīt jebkura orgāna audus, tādēļ vajadzētu pieslēgties arī citiem slāņiem. Tādēļ noder arī tādi klasiski veidi kā, teiksim, auksts – rūdīšanās, karsts – pirtsslota, norīvēties ar rupju mačalku, nevis ar smalku dvielīti.

RL: Bet kas jums liek domāt, ka pirtsslota un pēršanās pavairos cilmšūnas ādas līmenī?

Jankovskis: Ādā ir savas cilmšūnas.Tā filozofija ir tāda, ka katrā orgānā ir savas dežurējošās cilmšūnas, kas tur ir bijušas ilgu laiku un pazaudējušas spēju radīt ķīmisko vielu. Un, kad pie viņām ierodas jaunās, kuras nezina, kā to darīt, tad “vecenes” apmāca tās “jaunavas”. Viņas tām dod spēju radīt tādas šūnas, kādas vajag tieši tam orgānam. Tā ir hipotēze, protams, taču tai atbilstošā veidā mēs esam, piemēram, sadziedējuši kaulu.

Jankovskis: Agrāk domāja, ka varēs no abortmateriāla paņemt cilmšūnas un audzināt.

RL: To maisiņu paņemt, ja?

Jankovskis: Jā. Bet izrādās, ja tās ilgi atrodas ārpus organisma, tad pārvēršas par vēža šūnām. Tāpēc no tā projekta atteicās, lai gan tam būtu devuši daudz naudas.

RL: Bet sakiet, ja novecošana ir viena no jūsu problēmām, vai teorētiski va­­rētu pieļaut situāciju, ka ar ļoti plānveidīgu, pārdomātu un sistemātisku jūsu metodes pielietošanu varētu apstādināt novecošanu?

Freivalds: Jā. Piemērs ir pats Jankov­skis. Vēl ir tāda Santa, kura ļoti intensīvi saņem šo procedūru. Ja paskatās viņu un uz viņas vīru, tad vīram arī to pašu vajadzētu. Vīrs noveco, bet viņa nenoveco.

RL: Skaidrs. Bet, teiksim, kosmētikā jūs ar to nevarat startēt?

Freivalds: Kosmētikā, kur runa pārsvarā ir par ādu, būtu citi paņēmieni jālieto, nevis duršana kaulā.

RL: Vai osteorefleksoterapijai ir blakusefekti?

Jankovskis: Ļoti maz.

RL: Maz, bet ir?

Jankovskis: Sliktu blakusefektu ir ļo­ti maz. Ir tā saucamais morphological inflammation. Tas ir, ja mēs izduram kaulā audus tajā vietā, kur ir audu bojājums, rodas ķīmiska viela, kas da­­žas dienas rada sāpes. Bet to nevar uzskatīt par komplikāciju.

RL: Bet, ja jums būtu, piemēram, kā­­­da nopietnāka saslimšana, vai jūs pats arī pieņemtu lēmumu pirmām kārtām pielietot osteorefleksoterapiju?

F reivalds: Ja ir akūta saslimšana, tad vispirms ir jālieto tās metodes, par kurām ir skaidri zināms, ka tās palīdz. Teiksim, locītavu iekaisums – vispirms vajadzētu lietot kaut kādas antibiotikas vai tamlīdzīgi. Bet sekas, kas tur ir radušās, antibiotikas vairs neizlabo, tās izlabo šīs metodes.

(Saruna turpinās Jankovska kabinetā un pie viņa mājās.)

Jankovskis: Mēs Cialkovska lasījumos Maskavā esam piedalījušies ar referātu par to, ka mēs varētu ietekmēt osteoporozi, kas rodas bezsvara stāvoklī. Un tad mums viens amerikānis piedāvāja divus projektus: vienu projektu ar tiem, kas lidos uz Marsu, mums arī Cēsīs viens tāds ir. Un otrs projekts, kur Google organizē dzīves pagarināšanas pētījumus.

RL: Droši vien Rejs Kērcvails, vai ne?

Jankovskis: Nu redziet, ar to dzīvības pagarināšanu ir tā kā ir. Ja dzīvību pārāk ilgi pagarinās, tad cilvēks kļūs par mērkaķi.

RL: Kāpēc tā?

Jankovskis: Tāpēc, ka viņš izdils. Viņam tur vairs nekas nepaliks. Visi or­­gāni noveco, smadzenes noveco. Ir taču smadzeņu slimības – Alcheimera slimība, skleroze, smadzeņu infarkti. Un tādi jau tie vecie cilvēki būs.

RL: Tātad ar nemirstību nepietiek, vajag to visu arī uzturēt?

Jankovskis: Vajag uzturēt. Un mēs ar savu terapiju uzturam. Un, kā es jau teicu direktoram, mēs domājam par to, ka vissvarīgākā lieta, kas uztur cilvēka formu un arī orgānu funkcijas, ir kustība.

RL: Kas bija pirmā lieta, ko jūs kādam izārstējāt?

Jankovskis: Es pirmo reizi šo metodi lietoju tādam Zalkovskim, viņš vēl tagad dzīvo Kandavā. 1958. gadā. Viņš atnāca, viņam sāpēja celis. Sākumā mēs ārstējām ar novokaīnu. Kaula sma­­dzenēs vadījām novokaīnu, lai no­­­mērdētu sāpes. Tā jau agrāk arī parasti darīja. Viņam bija 17 gadu. Viņš bija palīdzējis zagļiem aplaupīt veikalu. Iekāpis pa augšējo lodziņu, attaisījis durvis, un tie to veikalu iz­­tīrījuši. Es viņam saku tā: “Es tev palīdzēju, tagad palīdzi man. Es tev paņemšu no veselā kaula kaula smadzenes un ievadīšu...” Viņš saka: “Da­­riet, ko gribat, lai tikai mani milicija nevāc prom.” Es teicu, ka nevāks. Nu, un iztaisīju, viņš ātri kļuva vesels un vēl tagad strādā par mālderi, kāpelē pa stalažām. Tas bija pirmais slimnieks, kuram mēs paņēmām veselās kaula smadzenes un ievadījām slimajā pusē.

RL: Es nesen runāju ar kādu cilvēku Maskavā, kurš teica, ka pēc tam, kad viņš savulaik saticis Stravinski, viņam mūsdienu cilvēki liekas tādi maziņi, nenozīmīgi, nav nekādu lielu veikumu, nav nekāda diženuma, nekā nav. Vai jums arī tā liekas?

Jankovskis: Man arī tā liekas. Kā piemēru es varu minēt mūziku. Man mācīja konservatorijā, ka skaņai mu­­zikālā priekšnesumā ir jādod patiesības izjūta, patiesa emocija. Bet kā tad tagad? Uzvelk visādas lupatas un tik kustas. Un, jo riebīgāku skaņu var izdot, jo labāk. Skaistuma nav, mērķtiecības patiesības virzienā nav. Man, piemēram, profesors Miķelsons un profesors Berzinskis teica, ka mūzikai vajag atspoguļot patiesību.

RL: Bet vai jūs varat pateikt, kas ir patiesīgums mūzikā?

Jankovskis: Patiesīgums – tas ir tad, kad izraisa emociju. Tad ir patiesīgums. Bet, ja tu vienkārši ej klausīties tāpēc, ka tas ir moderni un tev jābūt tur klāt...Es nezinu, kas tur var patikt, tādā balagānā.

RL: Tad jau jums varbūt Stravinskis arī nepatīk?

Jankovskis: Stravinski es tomēr neesmu analizējis, nezinu, bet citus klasiķus es saprotu. Runājot par novērtējumu, izlasiet, tas ir manas otrās di­­sertācijas recenzents, profesors Sokols.

RL: Nu, viņš jūs ir nosaucis par ģeniālu...

Jankovskis: Jā.

RL: Jūs jūtaties kā ģēnijs?

Jankovskis: Nē. Es nejūtos kā ģēnijs.

RL: Bet jūs visu laiku rādāt mums, kā tas... Jums liekas, ka tas nav novērtēts? Un ka vajag, lai jūsu metodi atzītu?

Jankovskis: Es domāju, ka tas ir svarīgi. Svarīgi, kādas ir publikācijas. Jā­­runā, jo citādi tevi vispār par muļķi uzskatīs. Domās, ka tu esi balagānists, ka tava terapija nekam neder.

RL: Bet vai ir bijuši tādi gadījumi, kad jūs uzskata par balagānistu?

Jankovskis: Nu, ir bijis viens jurists, kurš kaut kā tā drusku izteicās, bet mēs viņu vienkārši aizdzinām prom.

RL: (Smejas.) Viņš pie jums ārstējās?

Jankovskis: Viņš gribēja pie mums ārstēties, bet, kā noklausījās, kas jādara, tā sāka apšaubīt. Es teicu: “Ja negribi, ārstējies ar zālēm. Ej uz aptieku, nopērc pilulas, ēd un dzīvo.”

RL: Tātad mūzikā, jūs sakāt, patiesīgums ir tas, ka mūzika spēj izraisīt emocijas. Medicīnā patiesīgums būs tas, ka...

Jankovskis: Ka cilvēks būs vesels. Mēs te runājam par veselību, bet terminoloģiju var lietot citu. Piemēram, Ļeņingradas skola saka – “kompensācija”. Var būt pilnīga kompensācija un daļēja kompensācija. Jo tad iznāk, ka izārstēt neko nevar. Tikai kompensēt. Var kompensēt pilnīgi vai daļēji.

RL: Kā jums liekas, cik ilgi mūsdienu Latvijā vīrietim būtu jādzīvo?

Jankovskis: Nu, es domāju, 90 gadi būtu jādzīvo.

RL: Un kāpēc?

Jankovskis: Tad kaut ko var paspēt izdarīt.

RL: Bet jūs jau izdarījāt 50. gadu beigās. Un pēc tam, visu šo laiku, jūs vairs neko tādu...

Jankovskis: Nu kā, mēs, piemēram, dabūjām prioritāti sāpju noņemšanā. Osteosensoro sistēmu uztaisījām. Skolnieku mums ir daudz. Var teikt, ka mēs esam šobrīd populāri ļoti daudz kur pasaulē.

RL: Sakiet, vai jums liekas, ka jūs ar gadiem esat kļuvis gudrāks?

Jankovskis: Ar gadiem gudrāks? (Smejas.) Nu, kā lai to saka. Tā gudrība laikam ir tiešām dota katram savā daudzumā.

RL: Es vienkārši turpinu tēmu, kuru jūs sākāt. Proti, ka 90 gadu jau nu vīrietim būtu jādzīvo. Tad es domāju – nu labi, līdz gadiem 50 vēl vīrietis kustas un viss ir visnotaļ labi. Pēc tam jau tas viss sāk lēnām iet uz...

Jankovskis: Nu, profesors Rudzītis, mans skolotājs, teica, ka ir trīs dzīves – minimālā, vidējā un maksimālā.

RL: Maksimālā, teiksim, būtu līdz...

Jankovskis: Līdz 60.

RL: Bet jūs kopš 60 jau vēl esat no­­dzīvojis 30 un vairāk gadus. Tas jau ir vairāk nekā maksimālā.

Jankovskis: (Smejas.) Ko lai es citu daru? Jāspēlē teniss un jāstrādā.

RL: Bet sakiet, vai jūsu, kā lai saka, ģeniālais veselības stāvoklis ļauj tikai spēlēt tenisu, vai arī jūs visu varat darīt?

Jankovskis: Es varu diezgan daudz darīt. Es ļoti daudz sportoju. Es sportā arī šo to esmu sasniedzis. Piemē­ram, esmu bijis jaunatnes futbola iz­­lasē. Tad hokejā es biju jau tik tālu aizgājis, ka biju ASK rezerves komandas dalībnieks.

RL: Bet jūs runājat tikai par sportu. Bet es runāju par vēl kaut ko. Proti, kam jums sports? Jūs gribat būt vesels vai uzvarēt?

Jankovskis: Uzvarēt. Man gribas uzvarēt. Es republikas izlasē tenisā esmu bijis.

RL: Un vai jūs joprojām uzvarat, spēlējot ar saviem... Es nezinu, ar ko jūs spēlējat.

Jankovskis: Mēs esam četratā, kas spēlē dubultspēli – profesors Leja, es, Egils Ozols un Zemrībo. Četri gabali mēs spēlējam. Spēlējam tāpēc, lai prāts galīgi nenojuktu.

RL: Kāpēc gan lai viņš nojuktu? Kāda prātam saistība ar tenisu?

Jankovskis: Ā, redziet, kas par lie­­tu, tenisā ir dziļāk. Teniss veicina do­­mā­­šanas iespēju.

RL: Es īsti nesaprotu, kā tas var būt saistīts.

Jankovskis: Ja jūs nezināt, kur bum­bu sist, tad labāk tenisu nespēlējiet. Jums smadzenēs ātri jāsastāda pro­gram­ma – kur jūs sitīsiet, vai uz labo roku, vai uz kreiso. Pēc tam jādabū starta signāls, lai izdarītu sitienu, un tam visam ir tikai sešas sekundes simtdaļas laika. Tas viss attīsta domāšanu. Ātrumu, domāšanu, mērķtiecību. Te­­niss ir veciem cilvēkiem... Protams, mēs nespēlējam tā kā 40, 30 gados.

RL: Pasekosim tam, par ko mēs runājam. Jūs sakāt, ka sports, īpaši veciem cilvēkiem, ir labs, lai domātu. No otras puses, jūs sakāt, ka jums sports ir tādēļ, lai uzvarētu. Tad iznāk, ka...

Jankovskis: Bet, lai uzvarētu, man taču jādomā!

RL: Skaidra lieta. Bet bez šīs vēlēšanās uzvarēt jums nebūtu ne tā sporta, ne tās domāšanas. Iznāk, ka dzinējspēks galu galā ir šī nepieciešamība uzvarēt. Un varbūt bez tās nebūtu arī jūsu metodes.

Jankovskis: Tā varbūt varētu teikt. Gribas uzvarēt. Gribas vienmēr uzvarēt. Gribas iesist jums tajā pozīcijā, kurā jūs nevarat atsist. Tas prasa domāšanu.

RL: Mēs runājām par skaistumu, par mūziku un par medicīnu, bet par to, cik lielā mērā tas saistīts ar cilvēku, mēs it kā neesam runājuši. Varbūt tad var uzdot jautājumu – kas padara cilvēku par cilvēku?

Jankovskis: (Domā.) Lai cilvēks ne­­būtu lops, jā?Nu, protams, ka smadzenes. Cilvēka smadzenes padara cilvēku par cilvēku un mērkaķi par mērkaķi.

RL: Vai tad viņiem tās padarīšanas nav stingri līdzīgas?

Jankovskis: Pēc formas ir līdzīgas, bet pēc funkcijas – nav.

RL: Un bērni vispār gandrīz no mērkaķiem neatšķiras.

Jankovskis: Kā kurš. (Smejas.)

RL: Bet, piemēram, augstlēcēji nevar uzlēkt tik augstu kā zvēri. Tā ka no šī viedokļa cilvēks nav sevišķi izdevies veidojums. Blusa droši vien var uzlēkt proporcionāli reizes divdesmit augstāk par savu augumu, ja ne vairāk.

Jankovskis: Viņām, redziet, citādi darbojas muskulatūra. Visi tie ričagi, kā saka, viņiem ir savādāki. Un tomēr cilvēks it kā evolucionē arī šajā jomā, jo pasaules rekordi tiek laboti.

RL: Taisnība. Tomēr pirms kāda laika mēs vienojāmies, ka cilvēks kā sugas eksemplārs paliek arvien šķidrāks. Gan pēc fiziskās formas, gan pēc...

Jankovskis: Mūzikā, mūzikā mēs vie­­nojāmies, ka, protams, šitie diletanti, kas domā, ka ir mūziķi, nav mūziķi.

RL: Bet kā tas ir saistīts? Dziedātājs, piemēram, taču ir tikai tāds rezonators. Nu, tāda kastīte, no kuras nāk ārā skaņas. Nekā tāda īpaši cilvēcīga tur nav.

Jankovskis: Tomēr, redziet, ja viņš prot attēlot dažādas emociju nianses, tad tā ir smadzeņu funkcija. Tā ka šajā ziņā cilvēks tomēr laikam ir pārāks. Emocionālā ziņā. Viņš labāk par suni prot attēlot emocijas.

RL: Ir cilvēki, kas emocijas slēpj, tādēļ vien viņi nav sliktāki.

Jankovskis: Bet suns, piemēram, ne­­prot slēpt.

RL: Kaķis prot.

Jankovskis: Man kaķi nepatīk.

RL: Bet jūs jau tos mocījāt. Varbūt tāpēc jums viņi nepatīk? Varbūt jums ir vainas sajūta kopš tās aspirantūras ar kaķiem? Tagad, kā es saprotu, medicīnā vispār ir diezgan sarežģīti izmantot dzīvniekus.

Jankovskis: Jā, ir jādabū ētikas komisijas atļauja, lai ar viņiem nodarbotos. Man, piemēram, kaķus nesa pulkveža Zemitāna dēls. Viņam laikam bija su­drablapsu audzētava, un tie kaķi nā­­ca ēst barību, ko sudrablapsas neapēda.

RL: Un ko viņš darīja?

Jankovskis: Viņš nesa man kaķus. Salasīja desmit kaķus un iekšā koferī, kur bija caurums priekš elpošanas. Atnesa tos kaķus man un par trīs rubļiem gabalā pārdeva.

RL: (Smejas.) Skaidrs. Jūs droši vien esat lasījis Bulgakova gabalu “Suņa sirds”.

Jankovskis: Diemžēl neesmu lasījis.

RL: Tas stāsts ir par to, kā tāds profesors Preobraženskis pēc 1917. gada revolūcijas eksperimentēja ar dzīvniekiem un no viena suņa uztaisīja cilvēku.

Jankovskis: Un kas tur iznāca?

RL: Iznāca tāds cilvēks ar uzvārdu Šarikovs, kurš sāka organizēt vietējās komitejas, strādāt revolucionārajās šūniņās un mācīties Marksu un Engelsu, un vēl pēc brīža apstrīdēt profesoru, kā arī kniebt dibenā mājkalpotājai. Kopumā viņš uzvedās kā tas pats suns, tikai ielikts namu pārvaldē par priekšnieku.

Jankovskis: (Smejas.) Nu jā, tā ir tāda smadzeņu fantazēšana.

RL: Jā. Bet kā jums šķiet, vai no suņa varētu uztaisīt cilvēku, ja ļoti pacen­stos? Jūs teicāt – smadzenes, un viss.

Jankovskis: Redziet, smadzenes ir daudziem dzīvniekiem, bet katram ir sava smadzeņu spēja. Izrādās, ka cilvēks tomēr darbojas ar citādām smadzenēm nekā, teiksim, suns un kaķis. Pavlovs uzskatīja, ka ir regulējošie mehānismi, beznosacījuma un nosacījuma refleksi un valoda. Tātad cilvēku no dzīvniekiem atšķir tas, ka viņam ir valoda.

RL: Filozofs Džons Grejs uz jautāju­mu, kā cilvēki atšķiras no dzīvniekiem, atbildēja, ka cilvēki spēj izgudrot mītus. Dzīvnieki nespēj. Cilvēki stāsta stāstus, interpretē pasauli. Vai tas varētu būt tas, kas padara cilvēku par cilvēku?

Jankovskis: Redziet, ar valodu cil­vēks var parādīt, ko viņš jūt, bet suns... Nu, sunim arī ir kaut kādas nianses, bet tās ir zemākā līmenī nekā cilvēkam. Cilvēkam valoda tomēr ir daudz attīstītāka nekā dzīvnieka signalizācija. Suns rej. Skaidrs, ka ir dusmīgs, bet sunim tas ir daudz mazāk izteikts nekā cilvēkam.

RL: Ko vēl vajadzētu darīt vīrietim, lai nodzīvotu līdz 90 gadiem, līdz maksimālajam vecumam? Jūs nosaucāt tikai sportu – tas būs gan domāšanai, gan kustībām.

Jankovskis: Kā lai to pasaka? (Domā.) Tagad uzskata, ka cilmšūnas ir galvenais. Ka cilmšūnas aizvieto visus orgānu bojājums un orgānu darbības spējas.

RL: Tajā skaitā arī seksuālās?

Jankovskis: Nu, par seksuālo es vie­nu epizodi varu pastāstīt. Pie manis strādāja tāds profesors Logins, tagad viņš ir pensijā. Viņš ārstēja autoinspekcijas priekšnieku. Tas pie viņa nā­­ca, bet tad trīs mēnešus nebija nācis. Atnāk, un Logins prasa: “Atkal atnācāt?” Un tas priekšnieks atbild: “Sieva saka, vajagot.”

RL: Vai jums nav žēl, ka nekļuvāt par dziedātāju?

Jankovskis: Nē. Nu, skaidrs – tēvs dziedātājs un visa ģimene muzikāla, ar absolūtām dzirdēm un tā tālāk, un vienreiz man tā sajūta uznāca: kā­pēc es arī nevarētu padziedāt? Es aizgāju pie Saksa, viņš saka: “Nu, uzdziedi kādu dziesmu.” Viņš spēlē “Es karāi aiziedams”, bet es to nemāku. Viņš saka: “Nu, ko tu māki?” Es: “Čuči, guli, līgaviņa.” Un dziedu to. Viņš sa­­ka: “Vari mācīties dziedāt.” Un tad, pēc kara, 1945. gadā – es vēl strādāju Ir­­lavas slimnīcā – konservatorijā bija konkurss, un es nodomāju – pamēģināšu. Izmācījos Grīga dziesmu “Es mīlu tevi”, aizgāju nodziedāt, un mani pieņēma. Tā es arī konservatorijā asto­­ņus gadus nomācījos.

RL: Vai jums ir kaut kāda saistība ar Irlavas gleznu kolekciju?

Jankovskis: Jā.

RL: Kāda?

Jankovskis: Kara laikā es strādāju Irlavas slimnīcā. Mēs bijām medicīnas studenti. Mūs tur sauca par sub­asistentiem. Un tur bija tāds Krišjānis Katlaps, direktors. Viņam bija palīgsaimniecība, un viņš aicināja pie sevis slavenus gleznotājus, no saimniecības viņus baroja, un tie deva viņam gleznas. Tur bija Skulme, Kalniņš, Pau­­zers. Pauzers taisīja smukus rāmjus. Un tur bija muzejs. Viņš šad tad mūs aizveda uz to muzeju un rādīja gleznas. Un tad vienreiz mēs kolhozā viņam palīdzējām – nē, ne kolhozā, tā bija saimniecība –, palīdzējām strādāt un pēc tam dzērām to “dzimteni”.

RL: Kandžu.

Jankovskis: Kandžu, jā. Arī Pauzers, kurš taisīja rāmjus un tīri smu­ki arī glez­noja. Ne tik labi kā tie špicgleznotāji, bet bija labas gleznas. Un mēs tam Pauzeram prasām: “Vai direktors no glezniecības arī kaut ko sa­­prot?” Pauzers saka: “Jā, viņš ir sap­ra­tis, izpratis un pat pārpratis.” (Smejas.) Vēlāk viņš tur ārstēja vie­­nu partizānu, un viņu aizsūtīja uz 10 ga­­diem uz Sibīriju.

RL: Jūs konservatoriju beidzāt tajā pašā laikā, kad medicīnas akadēmiju?

Jankovskis: 1948. gadā es beidzu me­dicīnas fakultāti.

RL: Un ko jūs darījāt pēc tam?

Jankovskis: Es mācījos konservatorijā un strādāju Kaulu tuberkulozes slimnīcā par ķirurgu.

RL: Bet konservatorija – tas bija ho­­bijs?

Jankovskis: Nu jā, tas kā hobijs. Man diplomā ir – “kamerdziedātājs”.

RL: Bet varbūt latviešu vīriešiem, ja viņi grib nodzīvot līdz 90, visiem ir arī jādzied.

Jankovskis: Nu, redziet, dziedāšana prasa samērā labu veselību, jo tur tomēr tās frāzes ir garākas, tā skābekļa ir mazāk, un, ja nav laba veselība, tad nevar padziedāt. Tad jāņem elpa.

RL: Ir tāds izteikums – veselā miesā vesels gars. Vai jūs piekrītat šādam izteikumam?

Jankovskis: Nu, tomēr ne.

RL: Kāpēc?

Jankovskis: Veselā miesā var nebūt vesels gars, var būt šizofrēniķis.

RL: Bet, no otras puses, jūs teicāt, ka ir jādomā, kur sist bumbiņu. Tas it kā attiecas uz garu, vai ne? Kaut kādā veidā ir jāvingrina arī gars, lai līdz tiem 90 gadiem nodzīvotu.

Jankovskis: Nu, protams, ka nevar galīgs muļķis dzīvot. Jālasa grāmatas, jāklausās mūzika un visvisādi jāvingrina tas gars. Kaut vai amats jāmācās.

RL: Un tomēr – kāpēc vajadzētu dzī­­vot ilgāk? Mēs taču varam pajautāt – nu kā, es visu esmu izdarījis. Manas fiziskās un garīgās spējas acīmredzami vairs nepieaugs, tā ka tur es esmu sasniedzis to “akmē”, augstāko punktu, un pēc tam viss ies tikai uz leju. Tad kāpēc dzīvot vēl gandrīz tikpat ilgi vienkārši tāpēc, lai dzīvotu? Vai dzīvošana pati par sevi ir vērtība?

Jankovskis: Redziet, dzīvot ir patīkami. Mēs taču gūstam dažādus priekus – no mūzikas un literatūras, gūstam emocijas no sacensībām, pārdzīvojam zaudējumus un priecājamies par uzvarām, vai ne? Tāda dzīve taču ir patīkama! Vēl ir arī seksuālā dzīve.

RL: Jums tāds hēdonisks skatījums, ka dzīve ir laba tādēļ, ka tā ir patīkama.

Jankovskis: Nu kā tad!

RL: Bet tad varētu teikt, ka mums va­­jadzētu kaut kādā veidā kāpināt to patīkamību arvien vairāk un vairāk.

Jankovskis: Nu kā tad!

RL: Bet tad jau mēs varētu darīt jebko, lai šo patīkamību palielinātu, teiksim, lietot stimulatorus, kas palielina šo patīkamības sajūtu. Mēs varētu arvien vairāk draudzēties ar sievietēm, kas ir ļoti interesanti un patīkami, un ēst ļoti daudz. Arī ļoti patīkami. Ir ļoti daudz patīkamu lietu, un, ja patīkamība būtu kritērijs, tad jau būtu jādzenas tikai un vienīgi pēc baudām, vai ne tā?

Jankovskis: Nu, ir jau tādi, kas tā dara. Dzērāji. Starp citu, mēs taču arī alkoholismu ārstējam. Un alkoholismā – tur man vairāk nāk dāmas, ku­­rām mīļākie vai vīri ir bijuši dzērāji.

RL: Ā, un tad viņas pie jums kļūst par māceklēm, kas dursta tos citus vīriešus?

Jankovskis: Nu, redziet, mums ir gan biologi, gan dakteri. Viņi uzskata, ka, teiksim, dzerot alkoholu, mēs dabūjam serotonīnu. Bet, kairinot kaulu, mēs aizvietojam to serotonīnu, ko mēs dabūjam, dzerot šņabi.

RL: Bet tad mēs varētu iedomāties, ka pie jums atnāk trīs draugi, noguļas uz kušetītes, un jūs visiem sadurat mu­gurā, un viņi tik brīnišķīgi sāk runāties, it kā būtu izdzēruši pudeli šņabja.

Jankovskis: Ir jau tādi gadījumi. Es jums varu pastāstīt epizodes. Piemē­ram, atnāk viens krievs, kam ir pazudusi valoda. Ar sievu atnāk. Un profesors Mertens – jo viņam kaut kur vēl sāp – izdara kaula kairinājumu. Sieva uzreiz saka: “Еб твою мать, заговорил!” [1. Velns par stenderi, ierunājās! (krievu val.)]

RL: (Smejas.)Vai jūsu metode palīdz arī dzīvniekiem?

Jankovskis: Es Lielupē vienam te­­ļam esmu taisījis.

RL: Un?

Jankovskis: Nu, tur nekas labs neiznāca. Viņam bija deformēta kāja pēc dzimšanas, tad es pamēģināju tajā kājā iedurt.

RL: Kas jums ir radījis vairāk gandarījuma? Pats metodes atklājums vai tas, ka jūs ar to varat ārstēt cilvēkus?

Jankovskis: Man liekas, tomēr tas, ka var ārstēt cilvēkus.

RL: Es gribēju noslēgt to vīriešu tē­mu un pajautāt vispārīgu jautājumu. Kā jums liekas, kas ir īsts vīrietis?

Jankovskis: (Smejas.) Kas ir īsts vī­­rietis? Es neesmu sagatavojies. Īsts vīrietis? Tas tā ļoti vispārīgi. Kas var nopelnīt maizi ar savu darbu, tas ir vīrietis. Kas var palīdzēt, kas var seksuāli apkalpot sievu. Tas, kas seksuāli ir nespējīgs, tas jau nav īsts vīrietis.

RL: Tad mums vajadzētu domāt, ka līdz tiem 90 gadiem būtu jēga dzīvot tiem latviešu vīriešiem...

Jankovskis: Kas var.

RL: Ideāli.

Jankovskis: Lai sievietei nebūtu ne­­­­kādu sūdzību. Viņa taču arī dabū emo­­ciju un orgasmu. Tāpēc jau citas sievietes, internetā paskatieties, ļoti daudz ar masturbāciju nodarbojas, ar onānismu. Dabū bez vīra palīdzī­bas.

RL: Bet tur kaut kas nav pareizi.

Jankovskis: Kādā ziņā?

RL: Ja tas būtu tik vienkārši, tad jau mēs varētu to vienu funkciju vīrietim noņemt nost...

Jankovskis: Nu, tad jums sieviete teiktu – nav īsts vīrietis.

RL: Jums ir sieva?

Jankovskis: Nē, man ir draudzene.

RL: Un cik draudzenei ir gadu?

Jankovskis: Ap sešdesmit. Tieši sešdesmit.

RL: Skaidrs. Paldies jums.