Cits ar tavu galvu

Paralizētā pele atkal staigāja – kā mazs, balts, sarkanacains Lācars.

Vēl pirms dažām dienām pele gulēja uz operāciju galda un divi ķīniešu doktorantūras studenti, raugoties mikroskopā, operēja tai mugurkaulu. Ar mazītiņām šķērītēm viņi nošķēla naga biezuma mugurkaula virspusi, atsedzot spīdīgu muguras smadzeņu audu laukumiņu. Tas atgādināja Rotko – tīrs ziloņkaula krāsas taisnstūris, ko šķērso tieva sarkana līnija. Rīkojoties ļoti piesardzīgi – pele palaikam viegli noraustījās –, viņi pārgrieza sarkano līniju (artēriju) un nosēja to. Tad viens no doktorantiem pasniedzās pēc 1000 dolārus vērta skalpeļa ar dimanta asmeni – tik plānu, ka tas bija caurspīdīgs. Ašs griezums muguras smadzenēs, un peles pakaļkājas kļuva uz visiem laikiem pilnīgi nederīgas.

Pareizāk sakot, tā būtu noticis, ja vien otrs students nebūtu nekavējoties apslacījis griezuma vietu ar gaišas dzintarkrāsas šķidrumu, kas atgādināja pēdējo lāsi no atšķaidīta viskija glāzes. Šķidrums saturēja vielu, ko sauc par polietilēnglikolu jeb PEG, un studenti vēl nebija paguvuši aizšūt peles operācijas brūci, kad šis preparāts jau sāka no jauna līmēt kopā dzīvnieka nervu šūnas.

Pēc divām dienām pele jau staigāja. Ne gluži nevainojami – pakaļējās kājas periodiski saļodzījās. Taču salīdzinājumā ar turpat līdzās dzīvojošo kontrolpeli – kurai bija veikta tā pati operācija, tikai bez PEG devas un kuras nedzīvās pakaļkājas tagad ļengani vilkās viņai nopakaļ – var teikt, ka dzīvnieciņš rosījās itin moži, centīgi apostot katru sava krātiņa stūri.

Ja PEG izrādīsies iedarbīgs arī cilvēkiem, tas būs teju vai brīnumlīdzeklis: neraugoties uz to, ka pēdējā gadsimta laikā pētījumiem iztērēti daudzi miljoni dolāru, mediķi vēl joprojām nav atraduši veidu, kā sadziedēt bojātas muguras smadzenes. Taču tas nav vienīgais iemesls, kāpēc cilvēks, kurš vadīja šo eksperimentālo operāciju, – Ķīnas pilsētā Harbinā dzīvojošais ķirurgs Sjaopins Žeņs – piesaistījis plašu zinātnisko aprindu uzmanību.

Muguras smadzeņu “remonts” ir tikai daļa no lielāka un daudz drosmīgāka projekta, pie kura Žeņs strādā kopā ar kādu itāļu ķirurgu. Par to, kāds ir viņu plāns, var spriest, aplūkojot Žeņa laboratorijas sienas. Ja pele, guļot uz operāciju galda, būtu pacēlusi savas sarkanās acis, tā būtu ieraudzījusi trīs savstarpēji šķietami nesaistītus plakātus. Pirmajā redzamas divas peles: melna ar baltu galvu un balta – ar melnu. Otrajā attēlots pērtiķis, kura kaklu kā cieša kreļļu virtene ieskauj resnu zigzaga dūrienu rinda. Trešajā plakātā ratiņkrēslā sēž sīka auguma vīrietis no Krievijas.

Vienojošais elements šajos attēlos ir galvas. Pusmelnās, pusbaltās peles izskatās pēc “fotošopa” produkta, taču patiesībā Žeņa komanda abu dzīvnieku galvas apmainīja ķirurģiskā ceļā, vispirms peles dekapitējot un pēc tam pārstādot vienas galvu otrai. Pērtiķa plakāts ir “pēc” attēls no primāta galvas transplantācijas operācijas, kas Žeņa laboratorijā notika janvārī. Un tagad Žeņs gatavojas pārstādīt galvu citam primātam, proti, cilvēkam, un ratiņkrēslā sēdošais krievs pieteicies par viņa pirmo pacientu.

Ziemeļaustrumķīnas pilsētas Harbinas Medicīnas universitātes slimnīcas 8. korpuss, kurā atrodas Žeņa kabinets, nav nekāda miera osta. Uz šejieni ārstēties brauc laucinieki no visas Heilundzjanas provinces; viņi nakšņo uz matračiem, gaiteņos smēķē, mazgā drēbes izlietnēs un žāvē uz radiatoriem. Jau pulksten 8 no rīta desmitiem pacientu sastājas garās rindās, tikai lai varētu iekļūt liftā.

Visa šī haosa viducī Žeņs atstāj klusa, pat kautrīga cilvēka iespaidu. Taču viņa pieejā ķirurģijai nav ne miņas no kautrības. Viņš dzimis 1961. gadā Ķīnā un nodzīvojis tur līdz 35 gadu vecumam, kad pārcēlās uz Savienotajām Valstīm. 1999. gadā viņš strādāja zinātnieku komandā, kas Kentuki štata pilsētā Lūivilā veica pirmo veiksmīgo plaukstas pārstādīšanas operāciju pasaulē. Gatavodamies transplantācijai, viņš vingrinājās, operējot cūkas – apmainot vietām vairāku dzīvnieku priekškājas. 2012. gadā viņš atgriezās Ķīnā. Žeņs kabinetā glabā Lūivilas komandas pasniegto trofeju – bronzas cūkas ausi ar uzrakstu “Bez jums mēs to nebūtu paveikuši”.

Žeņa darbs pie galvas transplantācijas pieder pie senas, tiesa gan – oficiāli neatzītas, tradīcijas viņa profesijā. 1908. gadā kāds ķirurgs Sentluisā radīja pasaules pirmo divgalvaino suni, viena dzīvnieka galvu pieaudzējot otra kaklam. Šo sasniegumu 50. gados atkārtoja gan padomju, gan ķīniešu ķirurgi; viens no padomju divgalvainajiem suņiem nodzīvoja 29 dienas un spēja lakt ūdeni ar abām galvām. Ķīniešu operācija notika Žeņa universitātē; tās bibliotēkas sienu tagad grezno gleznojums, kura centrā attēlots šis bicefālais radījums.

70. gados Klīvlendā ķirurgs, vārdā Roberts Vaits, pārstādīja vairāku rēzus makaku galvas uz citu pērtiķu ķermeņiem; viņa darbinieki esot uzgavilējuši, kad pirmais dzīvnieks pamodies un mēģinājis iekost kādam pirkstā. Vaits nepūlējās savienot pērtiķu muguras smadzenes (viņš visu uzmanību veltīja tam, lai paliktu dzīvas smadzenes), tāpēc neviens nezina, vai makaki būtu spējuši staigāt vai kustināt rokas. Taču dzīvnieki ēda un sekoja objektiem ar skatienu; viņu smadzeņu viļņi likās normāli.

Vaits bija ekscentriķis, kurš operāciju laikā reizēm smēķēja pīpi; dažus turpmākos desmitus gadu viņš pavadīja, periodiski piedaloties dažādos sarunu šovos un pūloties savervēt sponsorus cilvēka galvas transplantācijas operācijām. 90. gados viņš pat devās uz Ukrainu, lai tur tiktos ar ieinteresētiem mediķiem, taču šie pūliņi ne ar ko nebeidzās – un Žeņs to ļoti nožēlo.

– Mēs netiekam tālāk par vietu, kur bijām jau pirms 40 gadiem, – viņš teica, proti, nav nekādu iespēju ārstēt slimības, kas saistītas ar muskuļu un nervu atrofiju, paralīzi vai citām visa ķermeņa disfunkcijām. – Ja mēs to tagad neizmēģināsim, tad arī pēc 20, 100 un 200 gadiem nebūsim tikuši tālāk.

Vaita braucienam uz Ukrainu tomēr bija viens rezultāts: tas piesaistīja kāda kropla zēna – Valerija Spiridonova – uzmanību. Tieši viņš ir Žeņa laboratorijas plakātā redzamais krievs. Spiridonovs, kuram tagad ir 31 gads, cieš no Verdniga–Hofmaņa slimības; tie ir ģenētiski traucējumi, kuru rezultātā atrofējas muskuļi un iet bojā motoriskie neironi – galvas un muguras smadzeņu šūnas, kas palīdz ķermenim kustēties. Spiridonovs neatceras, ka jebkad būtu staigājis; viņa kustības tagad aprobežojas ar ēšanu, datora lietošanu, ratiņkrēsla vadīšanu ar pults palīdzību un visai maz ko citu. Viņš sēž ar labo kāju pastāvīgi pārliktu pāri kreisajai, un zemāk par kaklu viņa ķermenis izskatās sarucis – gandrīz tā, it kā no tā būtu izsūknēts gaiss. Spiridonova slimība ir letāla, taču nav iespējams noteikt, cik daudz laika viņam vēl palicis: ja var ticēt mediķiem, viņam jau sen vajadzētu būt mirušam.

Spiridonovs ir tehnoloģiju entuziasts; no savām mājām Vladimirā, nepilnus 200 kilometrus no Maskavas, viņš vada IT kompāniju, kas veido izglītojošas datorprogrammas, un uzmanīgi seko jaunumiem par eksoskeletiem un citiem ķermeņa uzlabošanas līdzekļiem. Februārī, kad mēs sarunājāmies skaipā, viņš pastāstīja par kādu draugu, kurš zaudējis plaukstu rūpnieciskā maisīšanas iekārtā un vietā dabūjis robotroku.

– Viņš ir liecinieks tam, cik ļoti tehnoloģijas var mainīt dzīvi uz labo pusi, – Spiridonovs teica.

Spiridonovs sācis saistīt cerības ar tehnoloģiju – konkrētāk, ar radikālo ķirurģiju –, kad televīzijā noskatījies interviju ar Vaitu. Viņš atceras, ka toreiz nodomājis: “Manā gadījumā lieliski palīdzētu, ja varētu nogriezt visu slimo ķermeņa daļu un atstāt tikai galvu.”

– Es neredzēju citu veidu, kā varētu izārstēties.

Operācija maksātu no 10 līdz 100 miljoniem dolāru atkarībā no tā, kur tā notiktu, un tai būtu nepieciešami 80 ķirurgi. Žeņa itāļu kolēģis izteicies, ka tā varētu notikt jau nākamgad. Nav īpaši jābrīnās, ka daudzi zinātnieki un ētikas eksperti projektu skarbi kritizējuši, pārmetot tajā iesaistītajiem ķirurgiem, ka tie propagandējot viltus zinātni un uzkurinot veltas cerības. Kāds operācijas pretinieks pat norādījis, ka ķirurgiem varētu izvirzīt apsūdzību slepkavībā, ja pacients nomirtu, – un tas, viņaprāt, gandrīz pilnīgi noteikti arī notiktu.

Taču citi pētnieki bijuši spiesti atzīt, ka projektam ir zināms zinātnisks pamats – lai arī cik ļodzīgs. Daži pēdējie gadu desmiti transplantācijas medicīnai bijis īsts zelta laikmets. Jauni ķirurģijas paņēmieni atvieglojuši smalkus pārstādīšanas procesus, un spēcīgi jauni medikamenti var gandrīz pilnībā izslēgt atgrūšanas draudus. Ārsti tagad var pārstādīt ne tikai sirdi, aknas, nieres un plaušas, bet arī dzemdi, balseni, mēli, dzimumlocekli, plaukstas un seju. Divi pēdējie ir sevišķi iespaidīgi sasniegumi, ja ņem vērā, cik daudzi un dažādi audi iesaistīti tādā operācijā: muskuļi, āda, cīpslas, skrimšļi, nervi, asinsvadi. Žeņs uzskata, ka galvas transplantācija ir gluži loģiska nākamā robeža. (Tīri tehniski operācija gan būtu ķermeņa transplantācija, jo pacienta dzīvību glābtu jauna ķermeņa iegūšana. No otras puses, galva veido nepilnus 10% no cilvēka ķermeņa kopējā svara. Vai var “pārstādīt” smagāko, lielāko daļu? Un, ja notiks atgrūšana, tad ķermenis atgrūdīs galvu, nevis otrādi.)

Galvas transplantācija, protams, ķirurgiem sagādās milzumu jaunu problēmu. Atšķirībā no, teiksim, pirkstiem, kas, atdalīti no ķermeņa, spēj “izdzīvot” vairākas dienas, smadzenes iegūst neatgriezeniskus bojājumus jau dažas minūtes pēc asinsrites apstāšanās. Smadzeņu atdzesēšana var tās pasargāt no bojājumiem apmēram stundu; iespējams, ka tas ir pietiekams laiks, lai pārstādītu galvu. Mediķiem jāpārbauda arī, vai imūnsupresanti, kas ķermeņa imūnsistēmai neļauj uzbrukt svešajiem audiem, smadzenes pasargās tikpat labi kā citus orgānus. Taču nav pamata domāt, ka tā nenotiks.

Laikam gan pats grūtākais būs saaudzēt muguras smadzenes, lai pacienta galvas smadzenes varētu kontrolēt jauno ķermeni. Nervi ārpus muguras smadzenēm spēj atjaunoties, un tas paskaidro, kāpēc pacienti pēc plaukstas vai sejas transplantācijas var iemācīties atkal košļāt, smaidīt un virpināt īkšķus. Muguras smadzeņu šūnas nereģenerējas, taču īpaši ķīmiskie preparāti, tādi kā PEG, var tās sakausēt kopā, uzlaužot šūnapvalku un piespiežot tām salipināties vienā lielākā hibrīdšūnā. Uzpilināts uz pārgrieztiem grauzēju un suņu muguras smadzeņu stumbeņiem, šis dzintarkrāsas šķidrums var sakausēt kopā nervu šūnas virs un zem ievainotās vietas, atjaunojot komunikāciju – lai cik nepilnīgu – starp galvas smadzenēm un ķermeņa lejasdaļu. Tieši tā mazais Lācars Žeņa laboratorijā atguva spēju staigāt.

Papildu cerības vieš divi cilvēku izdziedēšanas gadījumi. Vienā paciente bija kāda vāciete, kas cietusi slēpošanas negadījumā, otrā bija iesaistīts ar nazi sadurts polis. Abi bija paralizēti, un ilgstošās rehabilitācijas procedūras nelīdzēja. Taču pēc eksperimentālas ķirurģiskas operācijas viņi atkal iemācījās staigāt, balstoties pret rāmi. Ne vienā, ne otrā operācijā netika izmantots PEG vai transplantāti – lai palīdzētu sadzīt pacientu muguras smadzenēm, ķirurgi izmantoja audus no vācu pacientes vēdera dobuma un poļa ožas nervu –, un atklājās, ka cilvēki ar smagiem muguras smadzeņu bojājumiem zināmos apstākļos var no jauna iemācīties staigāt.

Ir kāds cilvēks, kurš šiem notikumiem sekoja īpaši vērīgi, – tas bija itāļu neiroķirurgs Serdžo Kanavēro no Turīnas. Kopš Kanavēro pirmo reizi dzirdēja par Robertu Vaitu, viņam jau 30 gadus niez nagi pašam izmēģināt galvas transplantāciju, un jaunie sasniegumi tagad ļauj to arī puslīdz ticami pamatot. 2013. gadā Kanavēro izplānoja iespējamās operācijas norisi un publiski paziņoja par saviem nolūkiem; paziņojums tika uzņemts galēji kritiski. Par spīti tam, viņš sāka popularizēt savu ideju masu medijos un sarakstīties ar līdzīgi domājošiem zinātniekiem, tai skaitā Sjaopinu Žeņu. Kādu dienu pēc kārtējās uzstāšanās televīzijā Kanavēro, apsēdies pie datora, atrada negaidītu e-pasta vēstuli no Krievijas. Ar viņu gribēja runāt Valerijs Spiridonovs.

51 gadu vecajam Kanavēro ir gludi skūta galva un blēdīgi šķībs smaids. Viņš piebārsta savu valodu ar pārspīlētiem žargonvārdiem (vienmēr “piķis”, nevis “nauda”) un izmanto tādus uzskates līdzekļus kā banāns un spageti, lai izskaidrotu muguras smadzeņu bojājumus un to dziedēšanu. Galvas transplantācija, viņaprāt, varētu būt solis pretim radikālai cilvēka mūža paildzināšanai. Kanavēro šo ķirurģisko operāciju pat iesaucis par “galvas anastomozes pasākumu jeb debesīm”, ar mājienu uz nāvi un augšāmcelšanos. (“Anastomoze” apzīmē ķirurģisku divu ķermeņa daļu savienošanu.)

Kanavēro mēdz mētāties ar plātīgiem izteikumiem, kuros noniecina kritiķus un pārspīlē paša meistarību, – kā tāds Vidusjūras Donalds Tramps. “Es aizraujos ar džiudžitsu,” viņš man stāstīja skaipā, “un tāpēc man ir Austrumu cīņu meistara prāts, kas nepieciešams, lai tiktu galā ar kretīniem, kuri uzbāžas ar idiotiskiem jautājumiem.” Kanavēro reputācijai īpaši nepalīdz tas, ka viņš salīdzina sevi ar doktoru Frankenšteinu un frivolā tonī piesauc Jozefu Mengeli, nedz arī tas, ka viņš publicējis pavedēja rokasgrāmatu ar nosaukumu “Patiesība par sievietēm”.

Krietni vairāk satrauc ķirurga pārsteidzīgie un nepamatotie apgalvojumi, ka operācija izdosies, kā arī paradums popularizēt savu darbu masu medijos – prakse, ko vairums zinātnieku atzīst par nepiedienīgu vai pat neētisku. Kanavēro kritiķi savos blogos un interneta vietnēs viņu sauc par “korumpētu” un apraksta kā “murgojošu” meli “ar nazi rokā un vājprātīgu mirdzumu acīs”. Viņš “lunkani izvairās” no sarunām par sava “medicīniskā šausmu šova” galvenajām problēmām, viņi raksta. Viņa plāns ir vājprātīgs, “tik vājprātīgs kā Bonda filmas ļaundaris”, un patiesībā nebūtu ne vairāk, ne mazāk kā “rūpīgi izplānots lēnas spīdzināšanas un slepkavības akts”. Īsi sakot, “Kanavēro, ej ratā!”

Un tomēr Kanavēro ir augsti kvalificēts neiroķirurgs, kurš publicējis desmitiem zinātnisku darbu, īpaši neiroloģisku sāpju jautājumā. Kopš 2013. gada viņš lielāko uzmanības daļu veltījis galvas transplantācijas iespējām, savus eksperimentus saskaņojot ar Žeņu un kādu dienvidkorejiešu ķirurgu, kā arī savas idejas par debesīm izklāstot žurnālos.

Kā vairums transplantāciju, arī šī operācija sāktos pēc autokatastrofas vai cita negadījuma, kurā kādam jaunam vīrietim iestātos smadzeņu nāve. Vispirms saņēmuši tuvinieku piekrišanu, ārsti viņu nogādātu uz operāciju zāli un nostiprinātu sēdus pozā, lai tad ķirurģiski dekapitētu. Tikmēr otra ķirurgu komanda anestezētu Spiridonovu un piesūknētu viņa vēnas ar šķidrumu, kas atdzesēts līdz 10 °C. Tas aizkavētu smadzeņu audu nāvi, taču ne vairāk kā uz stundu, tāpēc ķirurgiem būtu jārīkojas ļoti strauji, lai atjaunotu asinsriti. Viņi izdarītu griezumu tieši virs Spiridonova atslēgas kaula, līdzi paņemot pacienta traheju un barības vadu, taču atstājot vairogdziedzeri. Tāpat ķirurgi atšķirīgi iekrāsotu pārgrieztos muskuļus, lai pēc tam būtu vieglāk tos savienot ar jauno ķermeni.

Visbeidzot, ķirurgi vienlaikus pārgrieztu abu vīriešu muguras smadzenes, šim nolūkam izmantojot lielāku Žeņa laboratorijā lietotā dimanta asmens versiju. (Tā asums ir būtisks, lai novērstu nervu audu bojājumus un pēc iespējas samazinātu sarētojumu veidošanos.) Viens straujš šņāpiens, un viņi sarautu pēdējo fizisko saikni starp Valeriju Spiridonovu un ķermeni, ar kuru viņš piedzimis.

Sāktos transplantācija. Žeņa komanda nogrieztās peļu galvas samainīja ar rokām, taču Spiridonova galva pāri operāciju zālei līdz donora ķermenim aizceļotu ar īpaši uzbūvēta celtņa palīdzību, iekarināta Velcro lencēs. Tad ķirurgi muguras smadzeņu stumbeņus novietotu vienu pret otru un savienotu abus galus, sakausējot Spiridonova un donora smadzeņu šūnas ar PEG palīdzību. Savienojuma vietas tuvumā ķirurgi implantētu elektrodu, jo pētījumi liecina, ka dozēti elektriskās strāvas triecieni palīdz atjaunot saistību starp abām pārcirstu muguras smadzeņu daļām.

Tajā pašā laikā cita ķirurgu komanda uzsāktu garu un ķēpīgu galvas un ķermeņa savienošanas procesu. Stundai pamazām tuvojoties galam, galvenais būtu atjaunot asinsriti Spiridonova smadzenēs. Pēc tam ķirurgi ieliktu vietā trūkstošo mugurkaula fragmentu, traheju un barības vadu, bet tad sastiprinātu ar atšķirīgām krāsām iezīmētos muskuļus. Būtiski svarīgs solis būtu savienot nervus, kas novada signālus no smadzenēm uz sirdi un plaušas darbinošajiem muskuļiem, lai Spiridonova jaunais ķermenis varētu elpot un regulēt savu sirdsdarbību.

Pēc trīsdesmit sešām operāciju zālē pavadītām stundām jauno Spiridonovu sēdus stāvoklī izstumtu pa durvīm. Iesākumā viņu elpinātu un viņa asinis sūknētu aparāti. Galva un kakls būtu nostiprināti ar fiksējošu apkakli, un ārsti viņu uzturētu komā ar barbiturātu vai citu medikamentu palīdzību. Taču pēc dažām nedēļām, tiklīdz mediķi novērotu, ka sāk atjaunoties motoriskās funkcijas, medikamentu devas tiktu samazinātas un Spiridonovam ļautu pakāpeniski virzīties uz samaņas pusi.

Pirmā zīme, ka operācija izdevusies, būtu, ja Spiridonovs atvērtu acis vai nočāpstinātu lūpas. Taču vairāk par visu mediķi, kas pulcētos ap viņa gultu, gaidītu, ka viņš pakustina roku vai kāju pirkstus, – proti, ka Spiridonovs pakustinātu kaut ko zemāk par kaklu. Viņi gaidītu kādu zīmi, ka smadzeņu motoriskie signāli – elektriskais Spiridonova gribas iemiesojums – spējuši pārlēkt pārrāvumam muguras smadzenēs un svešajā ķermenī iedvest dzīvību.

Žeņa pieeja šai operācijai – tāpat kā zinātnei vispār – nedaudz atšķiras no Kanavēro attieksmes. Viņš ir piesardzīgāks, un, lai gan uzskata, ka Kanavēro ir spožs ķirurgs, kolēģa izdarības, šķiet, ķīniešu ķirurga pacietībai ir nopietns pārbaudījums.

Kanavēro, piemēram, dod “vairāk nekā 90 procentus”, ka operācija noritēs veiksmīgi, un viņš jau apsolījis, ka Spiridonovs pēc tās spēs staigāt un nodarboties ar seksu. Žeņs nekad neko tik kategoriski nepaziņotu. Viņš arī nebija sajūsmā, kad Kanavēro publicēja pērtiķu galvu transplantācijas attēlus. Nevar teikt, ka Žeņs vēlētos no šīs operācijas kaut kā norobežoties; viņš savā laboratorijā pat parādīja man viena pērtiķa galvaskausu – tas ir brūns un viegli lipīgs, vēl joprojām ar skrimšļu paliekām. Taču viņš apzinās, ka eksperimenti ar primātiem ir kutelīgs jautājums, un fotogrāfiju piesaistītā uzmanība (lielākoties negatīva) viņa dzīvi tikai sarežģījusi.

Ķirurgi nav vienisprātis arī par operācijas termiņiem. Kad Kanavēro pirmo reizi sāka runāt par saviem plāniem, viņš teica, ka operācija notikšot 2017. gada beigās, iespējams – Ķīnā. Kanavēro labprāt to organizētu ap Ziemassvētkiem, jo, viņaprāt, šāda simbolika – debesis nolaižas uz zemes tieši šajā dienā vai vismaz tuvu tai – palīdzētu savākt vajadzīgo finansējumu. Tiesa, itāļu ķirurgs nesen atzinis, ka viņam un viņa komandai, iespējams, tomēr vajadzēs vairāk laika – lielākoties tāpēc, ka Ķīnas valdība pagaidām nav devusi piekrišanu. Kanavēro tomēr uzstāj, ka operāciju būtu iespējams sarīkot ne vēlāk kā divus gadus pēc oficiālas atļaujas saņemšanas – vienalga, Ķīnā vai kādā citā valstī.

Žeņs, kura pārziņā ir lielākā daļa no reālā zinātniskā darba, konkrēti izteikties par operācijas laiku atsakās, sakot, ka, lai arī neesot neiespējami, ka tas varētu notikt 2017. gada nogalē, tomēr, lai tas būtu iespējams, visiem turpmākajiem gatavošanās eksperimentiem jāizdodas ideāli. Viņa komandai vēl jāsavāc dati no simtiem peļu un jāveic vairākas galvas transplantācijas lielākiem dzīvniekiem, visdrīzāk – suņiem. Žeņs vēlas arī sīki izstrādāt transplantācijas “horeogrāfiju”, izmēģinot to ar līķiem; pēdējā pārbaude būtu operācija, kurā apmainītu ar vietām galvas diviem cilvēkiem, kuriem iestājusies smadzeņu nāve. Tas viss prasa laiku – mēnešus, varbūt pat gadus. Gatavošanās pirmajai plaukstas transplantācijai, kurā Žeņs piedalījās, ilga divus gadus, un tā bija procedūra, kurā bija iesaistīti nevis 80, bet tikai 20 ķirurgi.

Arī Spiridonovs sevišķi neuzstāj, ka operācijai jānotiek pēc iespējas drīzāk. Viņa ticība tehnoloģijām – un Kanavēro – liekas nesatricināma, taču to satur grožos viņa apdomība. Spiridonovs saka, ka neesot pieteicies uz “dārgu eitanāziju”.

– Tikai tad, kad būšu redzējis dzīvu, kustēties spējīgu pērtiķi vai žurku, kad pēc operācijas pagājuši vairāki mēneši, varbūt pat gadi, tikai tad es būšu ar mieru to darīt, – viņš saka.

Pagaidām Žeņa komanda šādas galvas transplantācijas veikusi tikai kā pierādījumu tam, ka princips ir pareizs: dzīvnieki eitanazēti jau nākamajā dienā pēc operācijas. Turpmākajos mēģinājumos zinātnieki centīsies panākt, ka tie paliek dzīvi ilgāk. Turklāt neirologi izteikuši šaubas par katru no beidzamajiem debesu soļiem. Pieminēsim kaut vai dažus pašsaprotamākos no viņu iebildumiem: jā, PEG var sakausēt dzīvnieku nervu šūnas, taču neviens nezina, kāds procents šūnu saaugtu kopā cilvēkam. Vēl vairāk – neviens nezina, kā šūnas pēc savienošanās funkcionētu. Un mediķiem nebūtu nekādas iespējas kontrolēt, kuras nervu šūnas PEG salipina kopā, tāpēc šūnas, kas sākotnēji kontrolējušas kāju darbību, tagad var tikt pievienotas rokām.

Tas viss, protams, pieņemot, ka Spiridonovs vispār pamodīsies un ka viņa smadzenes – kuras staigājošu ķermeni nav vadījušas kopš agras bērnības – vispār zinās, kas tām darāms.

Un tomēr uz katru iebildumu Žeņs un Kanavēro var atbildēt, piesaucot to vai citu pētījumu, kas parāda, kā viņi pārvarēs attiecīgo problēmu. Daži pētījumi liek domāt, ka elementārākās motoriskās funkcijas saglabājas, ja cilvēka muguras smadzenēs neskarti palikuši kaut vai tikai 20% no attiecīgajām šūnām. Tātad pilnīgi iespējams, ka operācija ir veiksmīga pat gadījumā, ja PEG nesakausē četras no katrām piecām nervu šūnām. Un cilvēka nervu sistēma varētu būt samērā elastīga: eksperimentos ar cilvēkiem, kuriem bojāti rokas nervi, ķirurgi novirzījuši uz bicepsu nervu no pacienta krūtīm; cilvēki ar laiku iemācījušies kustināt cietušo roku. Smadzenes ar laiku varētu pārvarēt zināmu neatbilstību starp nepareizi savienotām nervu šķiedrām.

Vairāk palasot zinātnieku pētījumus, var saprast, kā Spiridonovs – kurš šādu iespēju gaidījis 20 gadus – varēja sevi pierunāt uz šādu operāciju. Taču, lai arī neviens no galvas transplantācijas posmiem, atsevišķi ņemts, neliekas pilnīgi neiespējams, katrs no tiem tomēr ir un paliek ellišķīgi grūts, un ķirurgiem tie visi jāpaveic nevainojami jau pirmajā mēģinājumā. Līdzīgi daiļslidotājai, kura olimpiskajās spēlēs apsola sešus trīskāršos akselus pēc kārtas un pēc tam vēl atmugurisko salto. Lai cik talantīga šī sportiste būtu, tas tomēr liktu padomāt.

Bez tam šādas diskusijas par galvas transplantāciju kā tīri tehnisku procedūru neatbild uz kādu būtisku jautājumu: pat ja zinātnieki spēj to paveikt – vai vispār vajadzētu mēģināt?

Nedēļu pirms mana brauciena uz Harbinu kāds Honkongas tabloīdu žurnālists publicēja rakstu, kurā Žeņu nosauca par “Ķīnas Frankenšteinu”. Pirms Žeņs piekrita ar mani sarunāties, viņš izvilka laikraksta eksemplāru, kurā atsevišķi vārdi bija iekrāsoti ar dzeltenu. Mums vajadzēja visus pēc kārtas izskatīt un iztirzāt, kāpēc ķirurgam pret tiem ir iebildumi: šaušalīgi, slepeni, pretīgi, nekādas intereses par ētiku. Likās, ka Žeņs gandrīz slimīgi pārdzīvo šo avīzes rakstu, jo turpmāko dienu laikā viņš tam pievērsās vēl astoņas reizes.

Ņemot vērā tik naidīgu attieksmi pret projektu, nav jābrīnās, ka pat cilvēki, kuri ar to saistīti tikai pavirši, izturas ļoti piesardzīgi. Pagājušajā rudenī, kad Kanavēro un Žeņs nosūtīja žurnālam Surgery trīs zinātniskus rakstus par smadzeņu saglabāšanu un muguras smadzeņu savienošanu, tā līdzredaktors, pensionētais Meijo klīnikas ķirurgs Maikls Sars, spēra neparastu soli – aptaujāja visus redakcijas kolēģijas biedrus, pirms vispār sāka apsvērt iespēju pētījumus publicēt. Trešdaļa balsoja par to, lai rakstus atraidītu, bet trešdaļa vēlējās tos pieņemt publicēšanai. (Vēl viena trešdaļa saglabāja neitralitāti.) Surgery jūlijā rakstus tomēr publicēja, taču tikai lai aplūkotu iespēju izmantot attiecīgo tehnoloģiju muguras smadzeņu traumu ārstēšanā. Proti, žurnāls nevēlējās radīt iespaidu, ka atbalsta galvas transplantācijas plānus.

– Varat iedomāties, kā plosītos medicīnas ētiķi, – Sars man sacīja.

Tā nebūtu pirmā reize. Gandrīz jebkuras jauna veida orgānu transplantācijas mēģinājumi vēsturē uzņemti ar skarbu (un reizēm histērisku) pretestību. Kanavēro var likties pārgalvīgs, taču Kristiāns Barnards, kurš Dienvidāfrikā veica pirmo cilvēka sirds pārstādīšanas operāciju, tīri tehniski raugoties, pirmo donori – sievieti, kurai bija iestājusies smadzeņu nāve, – nogalināja. Viņš bez tuvinieku piekrišanas atvienoja sievieti no dzīvības uzturēšanas iekārtām un injicēja kāliju, tā padarot viņas faktisko nāvi par oficiālu. Pacients, kuram pārstādīja donores sirdi, nodzīvoja tikai 18 dienas. No Ričarda Lolera, kurš pirmo reizi pārstādīja cilvēka nieri, novērsās plašas zinātniskās aprindas; viņam nācās uzklausīt asus pārmetumus no nacionālās urologu apvienības, kaut arī transplantācija bija veiksmīga. Nesenākā pagātnē nopietnu šķelšanos ķirurgu aprindās izsauca sejas un plaukstu transplantācijas. Kritiķi apgalvoja, ka šādas procedūras ir neētiskas, jo tās nav nepieciešamas dzīvības glābšanai, turklāt pacientiem jālieto imūnsupresanti, kas palielina turpmākas saslimšanas risku. Bija cilvēki, kas pareģoja, ka sejas transplantācijas operācijas novedīšot pie šausmīgām sociālām sekām – donoru ģimenes vajāšot pārstādīto seju recipientus un izveidošoties melnais tirgus, kas uzpirkšot un pārdošot glītas sejas. Tomēr sejas un plaukstu pārstādīšanas operācijas izrādījās gluži veiksmīgas, ar visai nedaudziem trūkumiem.

Džordžtaunas Universitātes neirologs un neiroētikas eksperts Džeimss Džordāno uzskata, ka galvas transplantācijas operācija neizdosies – turklāt ne tuvu. Tomēr viņš saka, ka, domājot par procedūras ētisko pusi, svarīgi ņemt vērā vēsturisko kontekstu.

– Manuprāt, šie plāni ir lielā mērā tipiski trajektorijai, kādā attīstās ārkārtīgi strauji augošā mūsdienu eksperimentālā medicīna, – viņš teica. – Ir cilvēki, kuri, to redzot, saka: “Tā ir kaut kāda kovboju medicīna. Tie ir Mežonīgie Rietumi. Tas ir pilnīgs avangards. Tas ir tik dīvaini.” Nē. Tas patiesībā nav nemaz tik dīvaini. Vismaz ne dīvaināk kā savulaik sirds, nieru vai sejas transplantācija. Tā ir doma, ar kuru mēs flirtējam jau krietni sen.

Iespējams, pats svarīgākais Džordāno acīs ir fakts, ka Spiridonovam nav nekādu citu izārstēšanās izredžu un viņš, būdams labi informēts par iespējamajām sekām, ir piekritis gulties zem skalpeļa.

– Uz šo pacientu var raudzīties divējādi, – Džordāno sacīja, – kā uz idiotu vai arī kā uz astronautu.

Šā vai tā, Spiridonovs apzinās, ar ko riskē, un var jebkurā brīdī atteikties, un tas Džordāno izpratnē no ētikas viedokļa ir spēcīgs arguments par labu operācijai.

Protams, daudzi ētikas eksperti šādam vērtējumam nepiekrīt.

– Tas vien, ka cilvēks devis piekrišanu, ārstam nedod tiesības viņam kaitēt, – man sacīja Hauarda Universitātes filozofijas pasniedzēja un bioētiķe Asja Paskaleva, kuras uzmanības centrā ir orgānu transplantācija. – Mana piekrišana verdzībai nenozīmē, ka jūs drīkstat mani paverdzināt.

Bažas raisa arī operācijas izmaksas. Katru gadu tikai Savienotajās Valstīs vien muguras smadzeņu traumas gūst 12 tūkstoši cilvēku, taču tikai nedaudziem no viņiem būtu vajadzīga galvas transplantācija. Viņiem nevajag jaunu ķermeni, tikai iespēju salabot jau esošo, iedragāto. Kāpēc šos miljonus, ko nāktos iztērēt par galvas transplantāciju, neatdot pētījumiem, kas ļautu palīdzēt daudz lielākam cilvēku skaitam? Kanavēro iebilst, ka galvas transplantācijas procedūras pilnveidošana ļautu viņa komandai ārstēt arī muguras smadzeņu paralīzi; tas būtu gandrīz kā blakusprojekts. Taču kāds kritiķis izteicies, ka tas būtu tas pats, kas apsolīt starpgalaktiku kosmisko kuģi, pirms mēs esam spēruši kāju uz Marsa.

Krievijas valdība nav piekritusi maksāt par operāciju, tāpēc Spiridonovs mēģina sapelnīt naudu, pārdodot internetā cepures, krūzes, tēkreklus un iPhone vāciņus; tos rotā logo ar viņa seju un jauno ķermeni, ieskaitot pamatīgus bicepsus. Taču nevar teikt, ka tirdzniecība ietu no rokas, un Spiridonovs zina, ka pašam savākt pietiekami daudz naudas neizdosies. Kanavēro cer uzsākt sadarbību ar amerikāņu zinātniekiem, lai pretendētu uz 100 miljonus lielo Makārtura fonda stipendiju. Ja tas neizdosies, viņš taisās lūgt IT miljardierus, tādus kā Marku Zakerbergu, lai “liek galdā piķi” operācijas finansēšanai. Bet, ja tas neizdosies, Spiridonovam var nākties atdot savu vietu kādam ķīniešu pacientam – īpaši, ja projektu finansēs Ķīnas valdība. Žeņs saka, ka pie viņa jau vērsušies apmēram desmit potenciālo pacientu. Kāds jauns vīrietis, kura orgānus saēduši metastazējušies audzēji, mērojis 1800 km tālu ceļu ar vilcienu, lai Harbinā klauvētu pie Žeņa durvīm un lūgtu iespēju pirmajam gulties uz operāciju galda.

Ētikas ekspertus satrauc pat fakts, ka operācija varētu notikt Ķīnā. Šī valsts saviem zinātniekiem dod krietni lielāku medicīniskās eksperimentēšanas brīvību, nekā tas ir Rietumos; Ķīnā, piemēram, ir daudz mazāk ierobežojumu attiecībā uz klonēšanu. Nesen tur zinātnieki izpelnījās veselu kritikas vētru par to, ka ģenētiski “rediģējuši” cilvēka embrijus (tiesa gan, dzīvotnespējīgus) ar tehnoloģiju, kas pazīstama kā CRISPR. Rietumos ir zinātnieki, kas apsveic šādu pieeju – bez jebkādas klīrēšanās. Taču Ķīnai sliktu slavu sagādā arī, teiksim, pārstādāmo orgānu ievākšana pēc nāvessoda. (Nesen pieņemtie likumi gan šai praksei it kā pielikuši punktu.)

Paskaleva izteicās, ka galvas transplantācijai netiktu dota atļauja ne Savienotajās Valstīs, ne Eiropā, ja šādas operācijas pieteikums tiktu iesniegts šodien. Un teorētiski, kad Rietumu zinātnieki veic operācijas ārzemēs – Kanavēro ir Eiropas Savienības pilsonis, bet Žeņs – naturalizēts ASV pavalstnieks –, “spēkā ir prasīgākie Rietumu standarti un noteikumi”. Tomēr “uzraudzība un likumu ievērošanas nodrošināšana ārzemēs ir citāda, tāpat kā kultūra. Tā nu reāli viss atkarīgs no paša zinātnieka sirdsapziņas”.

Pēc visa spriežot, gan Žeņa, gan Kanavēro sirdsapziņa ir tīra. Viņi saka, ka transplantācijas ķirurģijas skarbā aritmētika ir tāda: ja mums ir divi cilvēki, kuri gandrīz noteikti mirs, – kāpēc nemēģināt vienu no viņiem glābt?

Ja galvas transplantācija izdosies, tā ar jaunu sparu uzkurinās jau gadsimtiem ilgušās debates par prāta, smadzeņu un ķermeņa attiecībām. Vai tas tu, kas ir tevī, mājo tikai tavās smadzenēs? Vai varbūt cilvēka individuālais es tomēr ir atkarīgs no tā īpašā miesas kopuma, ko mēs katrs saucam par savu ķermeni?

Operācija izraisīs arī dažādus sociāla rakstura jautājumus. Olšūnas un spermu ražo tikai ķermenis; tātad, ja pacientam pēc galvas transplantācijas būs bērns, viņus savā starpā nesaistīs ģenētiska radniecība. Bērns toties būs ķermeņa donora ģimenes asinsradinieks. Vai bioloģiskajiem radiniekiem būs tiesības bērnu apmeklēt – vai tiesības pārstāvēt bērna gribu? Vai transplantācijas pacienta vai pacientes sieva vai vīrs pārkāps laulību katru reizi, kad viņi mīlēsies? Un otrādi – vai donora (donores) sieva (vīrs) neilgosies pēc viena pēdējā apskāviena, vai nejutīs greizsirdību pret cilvēku, kam tagad būs intīmas attiecības ar viņas (viņa) dzīvesbiedra (dzīvesbiedres) ķermeni?

Pats nopietnākais jautājums (un uz to nav iespējams atbildēt) ir – vai transplantācijas recipients pēc operācijas vēl jutīsies kā tas pats cilvēks? Lai cik vērtīgi būtu eksperimenti ar dzīvniekiem, šajā gadījumā tie mums neko nedod. Mēs varam novērot dzīvnieka smadzeņu aktivitāti un gūt zināmu priekšstatu par to, kāda ir situācija “augšstāvā”, taču neko vairāk uzzināt nav iespējams. Vai dzīvnieks jūtas apmierināts vai apjucis, vai tas cieš? Žeņs atteicās izdarīt jebkādus spriedumus par dzīvniekiem, kas operēti viņa laboratorijā. Toties viņš man parādīja nekur nepublicētu video, kurā redzama pērtiķa galvas transplantācija, un es varu teikt – pēc operācijas nelikās, ka dzīvnieks vispār kaut ko īpaši domātu (vai justu): tas mirkšķināja, kad tam pie acs pielika ķirurģisku instrumentu, un Žeņs teica, ka tas spējis arī iekost. Taču visādi citādi tas likās gandrīz kataleptisks. Kad es pajautāju, cik ilgi pērtiķis pēc operācijas nodzīvojis (daži avoti saka, ka 20 stundas), Žeņs apturēja video un atkal izvilka tabloīda rakstu.

Tā nu, iedziļinoties galvas transplantācijas psiholoģijā, zinātnieki ir spiesti apmierināties ar visai nepilnīgiem surogātiem. Daži pētījumi liek domāt, ka cilvēka smadzenes samērā viegli pielāgojas jaunai fiziskajai formai. Atjautīgos eksperimentos ar manekeniem un ķiveres kamerām neirologi brīvprātīgajiem var radīt ārpusķermeņa sajūtu ilūziju, liekot noticēt, ka viņi iemiesojušies cita auguma vai dzimuma ķermenī. Dažos eksperimentos cilvēkiem tiek radīta sajūta, ka viņiem ir trīs rokas vai garš deguns kā Pinokio.

No otras puses, šīs manipulācijas notikušas laboratorijā, nevis reālajā pasaulē un ilgušas tikai dažas minūtes. Citas liecības vedina domāt, ka mūsu fiziskā pašizjūta nemaz nav tik elastīga. Daudzi cilvēki pēc amputācijas sajūt fantomlocekļus – rēgainu zaudētas rokas vai kājas esamību. Cilvēki var sajust fantomus zobus, krūtis, dzemdi, peni un zarnas (ar visām fantomgāzēm). Tas liek domāt, ka smadzenēs paliekoši iekodēts kaut kas līdzīgs ķermeņa projekcijai – tāda kā iekšēja sastatņu būve, kas pretojas radikālām pārmaiņām. Satraucošāk ir tas, ka fantomlocekļi bieži vien liek sajust pilnīgi reālas sāpes – krampjus, durstīšanu, neremdējamu svilinošu sajūtu. Kanavēro, būdams neiroloģisko sāpju eksperts, jūtas pārliecināts, ka šādas problēmas izdotos atrisināt, taču, ja Spiridonovs pēc operācijas vispār pamodīsies, nav nekādas garantijas, ka viņš nesajutīs mokošu visa ķermeņa fantomu.

Iespējams, visintriģējošākais ir tas, ka jauns ķermenis var iespaidot smadzeņu augstākā līmeņa funkcijas. Ķermenim var būt atšķirīga dažādu hormonu koncentrācija, un tas ietekmētu dzimumtieksmi un citas fiziskas dziņas, kuras var būt nozīmīgi personības komponenti. Daži pētījumi norādījuši uz saikni starp testosterona un estrogēna līmeņiem un atšķirībām cilvēku slieksmē uz agresivitāti, impulsīvu uzvedību un finansiāli riskantu lēmumu pieņemšanu. Citi liek domāt, ka zarnu baktērijas – kuras dažādiem cilvēkiem var būt izteikti atšķirīgas – var manipulēt ar mūsu garastāvokļiem, izdalot zināmas vielas.

Var mainīties pat atmiņas. Iedomājieties pianisti, kuras mūža dārgākie mirkļi saistīti ar Šopēna skaņdarbu atskaņošanu. Tās ir iemiesotas atmiņas, kuras daļēji mājo viņas rokās un var pazust, ja viņa pamostos, teiksim, ar grāmatvedes ķermeni. Tas pats attiecas uz sportistiem: viņi lielā mērā paļaujas uz to, ko zinātnieki dēvē par procedurālo atmiņu (tautā sauktu par “muskuļu atmiņu”), kas ļauj smadzenēm un ķermenim sadarboties ar precīzu laika izjūtu. Iegūstot jaunu ķermeni, šī laika izjūta ietu bojā. Pētījumos ar traumas rezultātā paralizētiem sportistiem konstatēts, ka daudzi no viņiem pēc tam jūtas kā pilnīgi citi cilvēki.

Patiesībā katrs no mums šādā situācijā varētu justies tā, it kā mums kaut kas būtu atņemts. Atsauciet atmiņā savas spilgtākās atmiņas – brīžus, kad jūs pārņēmis liels prieks, kauns vai bailes. Bieži vien jūs šīs atmiņas sajūtat gluži fiziski, kā dūrienu, asas sāpes vai lepnuma vilni krūtīs. Taču pēc galvas transplantācijas šāda reakcija, visticamāk, jums nebūtu iespējama – vismaz ne iesākumā; tā apgalvo Paskaleva.

– Jūs esat pieradis, ka zināmās situācijās sajūtat pakrūtē kamolu vai vieglas satraukuma trīsas, – viņa sacīja. – Bet iespējams, ka tā vairs nebūs.

Dzīvot ar cita cilvēka ķermeni var būt, mazākais, diezgan spocīgi – pajautājiet kaut vai Klintam Halamam. Komanda, ar kuru Žeņs strādāja Lūivilā, pretendē uz pasaules pirmās veiksmīgās plaukstas transplantācijas veicēju godu, taču pirmā šāda veida operācija notika Francijā, un pacients bija Halams. Pirms transplantācijas viņš uzdevās par austrāliešu biznesmeni, kurš zaudējis labo plaukstu negadījumā, zāģējot kokus. Patiesībā tas notika 1984. gadā kādā Jaunzēlandes cietumā, kur Halams izcieta sodu par krāpšanu. 1998. gadā Lionā zinātnieki 14 stundas strādāja, pārstādot uz viņa rokas jaunu plaukstu no bojāgājuša motociklista. Taču dzīvot ar līķa plaukstu Halamam izrādījās pārāk traumējoši, un viņš pārstāja lietot imūnsupresantus, tā piespiežot ķirurgus 2001. gadā plaukstu no jauna amputēt. Šī procedūra aizņēma 90 minūtes.

Mūsdienās plaukstu un sejas transplantācijas kandidātus pirms operācijas mēnešiem ilgi pārbauda psihologi – lai neatkārtotos nelaimīgā situācija ar Halamu. Psihoterapeiti arī sniedz būtiski svarīgo pēcoperācijas atbalstu. Taču nekāda psiholoģiskā profilēšana vai terapija nevar cilvēku sagatavot galvas transplantācijai – operācijai, kurai līdzi nāk tās pašas neskaitāmās identitātes problēmas, kas saistītas ar sejas pārstādīšanu, tikai šoreiz savienojumā ar smago rehabilitācijas procesu, kas seko plaukstas transplantācijai. Turklāt galvas transplantācija ir neatgriezeniska.

Paskaleva stāsta, ka cilvēciskā himera, kas pamodīsies pēc operācijas, vairs nebūs ne galvas, ne arī ķermeņa donors; tas būs pilnīgi cits cilvēks. Šādā ziņā varētu teikt, ka galvas transplantācija ne tik daudz glābtu Valerija Spiridonova dzīvību, cik radītu gluži jaunu. Neapšaubāmi – tādu, kura cieši saistīta ar Spiridonova iepriekšējo dzīvību. Taču daudzējādā ziņā – medicīniski, psiholoģiski, varbūt pat garīgi – tas būtu kaut kas pavisam jauns, un tam nebūtu vēsturiska precedenta.

– Tas pārsniedz visu, ko mēs jebkad esam cerējuši paveikt, – saka Paskaleva. – Un, kad es saku “mēs”, es domāju cilvēci.

Spiridonovs īpaši neraizējas par psiholoģisko vai kādas citas dabas risku, ar ko viņam nāktos saskarties pēc pamošanās ar jaunu ķermeni. Ņemot vērā šī cilvēka fiziskās problēmas, droši vien ir neizbēgami, ka savu personību viņš saista tikai ar smadzenēm.

– Man ķermenis ir kā mašīna, kas veic zināmus pienākumus vai regulāras funkcijas – vienkārši, lai uzturētu dzīvību, – Spiridonovs man paskaidroja. – Transplantācijā svarīga nav filozofija; svarīga ir mehānika.

Likās, viņš domā, ka iegūt jaunu ķermeni ir apmēram tas pats, kas nopirkt jaunu ratiņkrēslu.

Un tomēr pastāvīgā preses uzmanība un neziņa par to, kad un kur operācija notiks, viņam bijusi smaga emocionāla slodze.

– Es esmu ļoti, ļoti noguris no tā, ka esmu tik slavens, – viņš teica. – Tas prasa daudz spēka un aizņem daudz laika, un viss pa tukšo.

Spiridonovs īpaši nefantazē par jauno ķermeni, daļēji tāpēc, ka nezina, cik lielā mērā spēs to kontrolēt. Vai viņš pēc operācijas pamodīsies kā pele, kura Žeņa laboratorijā saņēma PEG devu, – mazliet grīļīgs, taču spējīgs kustēties pats saviem spēkiem? Vai varbūt klāsies vēl ļaunāk nekā kontrolpelei – viņš nespēs lietot nevienu no saviem locekļiem, taču piedevām būs uz mūžu piekalts pie sveša ķermeņa?

Viens sapnis viņam tomēr ir – nopirkt motociklu. Viņš pat izvēlējies modeli – tas ir melns 156 zirgspēku sporta motocikls. Viņš iztēlojas, kā traucas kaut kur pa Kalifornijas vai Itālijas piekrasti – stalti izslējies sēdeklī, nevis sagumis kā tagad savā ratiņkrēslā.

– Domāju, ka šī sajūta man patiks, – viņš sacīja.

Klausoties Spiridonova fantāzijā – kā viņš mazliet pārgalvīgi brāžas pa šoseju –, man prātā atausa viņa sacītais kādā citā sarunā. Es toreiz pajautāju, vai operācija viņu nebiedē. Galu galā, mediķi nevar zināt, kā pacients jūtas pēc galvas transplantācijas – vai tas ir šausminoši vai pacilājoši, vai varbūt gan viens, gan otrs –, kamēr nav šādu operāciju pirmo reizi veikuši.

Nē, Spiridonovs atteica, viņš nebaidoties.

– Es gribētu ātri ķerties pie lietas, un tad jau redzēsim, kas no tā visa iznāks, – viņš pasmaidīja. – Vispirms šaujam; jautājumus uzdosim pēc tam.

© The Atlantic, 2016. gada septembris

Tulkojusi Sabīne Ozola