Baltā pele, melnā pele
Ķīniešu ķirurgs Sjaopins Žeņs divām pelēm (baltai un melnai) apmainījis galvas; nākamgad plānots pārstādīt galvu Valerijam Spiridonovam, pareizāk gan būtu teikt – pievienot Spiridonova galvai jēdzīgāku ķermeni (krievu puiša ķermenis ir nedziedināmi slims). Rakstā, kas publicēts šajā RL numurā, iespējamā manipulācija ar cilvēka galvu beidzot likusi, ja drīkst tā teikt, eksistenciāli uzdot seno jautājumu “par prāta, smadzeņu un ķermeņa attiecībām”. Konkrētāka jautājuma forma šajā gadījumā izskatās šādi: “Vai Spiridonovs, ja viņš pamodīsies pēc operācijas ar savu bijušo galvu, bet ar jaunu ķermeni, jutīsies kā tas pats cilvēks?”
Vienā ziņā tas ir naivs jautājums, jo ar to var saskarties jebkurš, kurš pajautās, kāpēc viņš ik rītu mostas kā tas pats cilvēks. Tiesa, šis jautājums ir āķīgs jau tāpēc vien, ka to var uzdot, bet neizteikta atbilde uz to atrodas pašsaprotamībā, ar kādu mēs pieņemam, ka no rīta, par spīti sevis apzināšanās pārtrūkumam naktī, mūsu vakardienas “es” pats no sevis salīmēsies ar šodienas “es” – tai pašā gultā, tai pašā istabā, tai pašā pilsētā utt. Tomēr nevienam, kurš izlasījis Prusta romāna pirmās lappuses, nenāks prātā, ka atmiņas par sevi iepriekšējā dienā, pamostoties no rīta, būtu jāmeklē smadzenēs: “Un, pirms mans prāts, kas vilcinājās uz laiku un formu sliekšņa, iepazina telpu, salīdzināja apstākļus, ķermenis, atcerēdamies, kur katrā istabā bijusi gulta un durvis, kas bijis redzams aiz loga, kāds izskatījies gaitenis, reizē atminējās arī domas, ar kādām es tajā aizmigu un pamodos.”
Es pieļauju, ka zinātniekiem ir šis tas zināms par galvas attiecībām ar ķermeni, taču joprojām tikpat kā nekas – par to, kā mūsu ķermenī ietiek apziņa (drīzāk gan otrādi). Pašu saistību starp ķermeni un domāšanu nākas pieņemt no ārēja novērotāja pozīcijas; to piemirstot, pētnieki iestrēgst nervu, neironu impulsu un citu materiālu mehānismu zobratos. “Man ķermenis ir kā mašīna, kas pilda regulāras funkcijas,” kā saka Spiridonovs. “Transplantācijā svarīga nav filozofija; svarīga ir mehānika.”
Kaut nu tā būtu. Iespējams, ka, mehāniski savienojot kādu galvu ar kādu ķermeni, tālāk visu “sakārto” kāds cits, gudrāks par itāļu vai ķīniešu ķirurgu. (Pelēm jaunās galvas pievieno, izmantojot brīnumšķidrumu PEG, kurš sazin kā salīmē kopā pārgrieztās dzīvnieka nervu šūnas.) Taču pat tad, ja kāda galva saaugs ar kādu ķermeni, tas nekādi neizgaismos ķermeņa saistību ar apziņu (nevis smadzenēm vai galvu). Es pieņemu, ka šo saistību pat principā nav iespējams “izpētīt”, jo tai nav ārēji novērojamu parametru. Vēl vairāk, manuprāt, šo saistību uztur pati šīs saistības zināšana jeb apzināšanās, nopietni.
Lai pamostos kā tas pats cilvēks, nepieciešama pavisam cita līme nekā PEG: es to nosauktu par pasauli uzturošu domu darbībā, turklāt tas vēl ir jautājums, vai to var domāt atsevišķs cilvēks. Mūs samulsina ikrīta pamošanās savā ķermenī kā “tam pašam”, taču var arī pabrīnīties par to, ka “tāda pati” ir arī pasaule, kurā ķermenis atrodas. Ķermeņa un pasaules pastāvība ir mīklaina. Nedroši šai sajūtai šajā pašā RL numurā pievērsies Džesijs Makārtijs, kad viņš, domādams par izmaiņām pēc pagājušā gada Parīzes teroraktiem, runā par trauslo kārtību, ko veido “cilvēku attiecības .. ar lietām, vietām, precēm un caur tām – citam ar citu”. Tieši ierastā lietu kārtība ir tā, kuras zudumu pārdzīvo eiropietis, kas baidās “pamosties” citā pasaulē. Un pareizi baidās: tajā pamostoties, viņš vairs nebūtu tas pats cilvēks vai, ja turpinām metaforu, tas būtu cits ķermenis ar, iespējams, arī cita galvu.
