Lai arvien vairāk būtu arvien mazāk

Par Marinu Abramoviču var runāt gan kā par ietekmīgāko mūsdienu performanču mākslinieci, gan kā par neatkarīgu sievieti, kura iemantojusi retu, grūti pieejamu brīvības formu. Laikmetīgās mākslas tirgus nepārtraukti izvirza prasības kaut ko “ietekmēt”, pārspēt un apstrīdēt, taču rodas iespaids, ka Abramovičai tas nav traucējis īstenot pašas iecerētu ideālo mākslinieka dzīves scenāriju un atbrīvoties no visa, kas atrodas ārpus tā.

1946. gadā dzimusī Abramoviča studēja tradicionālo glezniecību Belgradas Mākslas akadēmijā, taču drīz vien saprata, ka divdimensiju plaknē neko daudz par sevi un pasauli nevar izstāstīt. 70. gadu sākumā viņa pievērsās “neoficiālajai” performanču mākslai, kas komunistiskajā Dienvidslāvijā pēc definīcijas bija saistīta ar sociālu un politisku protestu. Taču līdz ar pārcelšanos uz Rietumeiropu viņai izdevās atbrīvoties arī no šī šķietami nozīmīgā satura slāņa. Tagad Abramoviča dzīvo Ņujorkā, un viņas performances ir pārtapušas par kontemplatīvām akcijām, kurās, kā uzsver pati māksliniece, starp viņu un skatītāju vairs nav nekā lieka.

Marinas Abramovičas prakse gan mākslā, gan ārpus tās gandrīz vienmēr bijusi saistīta ar fizisko un psiholoģisko robežu pārvarēšanu. Viņa bieži runā par savām attiecībām ar despotisko māti, kura uzturēja ģimenē spartisku disciplīnu un nepārtrauktas bailes. 70. un 80. gados Abramoviča eksperimentēja ar sāpēm, riebumu un diskomfortu. Tas bija uzskatāmi redzams performancēs, kurās viņa gulēja uz krustā izkārtotiem ledus bluķiem, ar sudraba karoti izēda kilogramu medus vai skatītāja priekšā nolika pielādētu revolveri, ar kuru tam bija ļauts rīkoties pēc saviem ieskatiem. Taču tas, ko Abramoviča dara pašlaik, daudz vairāk atgādina garīgos meklējumus. Protams, arī tie nebūtu iespējami bez viņai raksturīgās brīvības, kas izpaužas kā aktīva līdzdalība – grūti iedomāties Abramoviču praktizējam reliģiju, kuras autore vismaz daļēji nav viņa pati.

Pirms pāris gadiem intervijā Rīgas Laikā Marina Abramoviča stāstīja, ka dzīvo tikai tādēļ, lai pilnā mērā īstenotu savu māksliniecisko sūtību. Turpretī šajā sarunā viņa pievēršas daudz personiskākam jautājumam, pie kura, kā man liekas, agrāk vai vēlāk noved jebkura mākslinieka darbība: kā jādzīvo pašam māksliniekam, lai viņa māksla būtu iespējama.

Svens Kuzmins

Rīgas Laiks: Kādi, jūsuprāt, ir svarīgākie radošās enerģijas avoti?

Marina Abramoviča: Daba. Tā ir daba. Ziniet, man šķiet, ka mums jādodas prom no pilsētām – pilsētas pastāv tikai, lai dabu atrādītu, nevis lai to veidotu. Ņujorka ir kā enerģijas atvars – tā tevi apēd dzīvu. Šeit jāuzturas cik vien iespējams īsu laiku, tad jādodas prom, un tad atkal jāatgriežas. Daba ir vislabākais enerģijas avots.

RL: Bet vai liela pilsēta tikai paņem enerģiju un neko nedod?

Abramoviča: Ziniet, tā ir ilūzija, ka tā jums varētu dot enerģiju. Jo, kad jūs ierodaties Ņujorkā, tā jūs fascinē – jums tā šķiet tik neticama un enerģijas pilna, bet galu galā jūs neapjaušat, cik daudz te ir piesārņojuma. Skaņas piesārņojums, vizuālais piesārņojums... Nav laika elpot, jo viss ir tik sabiezināts! Un jūs visu laiku domājat par to, ka neesat izdarījis pietiekami. Tā jūs pazaudējat iekšējo mieru, kas vajadzīgs, lai radītu. Un tas tiešām ir ļoti grūti. Tāpēc tā ir ilūzija, ka pilsēta jums dod enerģiju, – patiesībā tā to atņem. Un tad šī enerģija, kas jums atņemta, jums ar kaut ko jāaizvieto! Ziniet, visa Ņujorka ir uzbūvēta nevis uz zemes, bet uz granīta, tāpēc tā enerģiju neabsorbē un neatjauno – no granīta tā vienkārši atlec.

RL: Kad jūs sakāt, ka daba ir visspēcīgākais enerģijas avots, ko tieši jūs domājat? Vai dabā pastāv kādi īpaši spēka punkti?

Abramoviča: Es runāju par enerģiju dabā un arī par īpašiem cilvēkiem, kuriem piemīt īpaša enerģija. Patiesībā tie ir divi aspekti. Es nesen pabeidzu filmu par šamanismu – es četrus gadus nostrādāju Brazīlijā, kur devos uz dažādām vietām, lai satiktu cilvēkus ar īpašām spējām. Un tā dēļ man bija jādodas pie dabas. Ļoti interesanti, kā abi šie aspekti strādā, – jo īpašie cilvēki, kuriem ir šī enerģija, to reāli ņem no dabas un zina, kā to translēt un izmantot. Zeme ir bezgalīgs avots. Un tad vēl man pašai īpašās vietas ir vulkāni, ūdenskritumi, īpaši klinšu veidojumi, augsti kalni, okeāni... Nu, vietas, kurās enerģija patiešām kustas un to var just. Un es tur esmu bijusi ar saviem darbiem. Ja es to nedarītu, nemeklētu dažādas vietas, kur atgriezties pie sevis, es nemūžam nepadarītu savu darbu, es to nespētu, vienkārši sēžot tepat.

RL: Ko šamaņi jums iemācīja?

Abramoviča: Šamaņi man iemācīja, kā savienoties ar šiem avotiem dabā. Es zinu šamaņu sievieti no Amazones, kura man parādīja, kā var kustināt vēju.

RL: Tātad jūs zināt, kā kustināt vēju?

Abramoviča: Tur vajag pamatīgu gatavošanos, bet vispār... Nekurienes vidū viņa mani ieraka zemē, un tad man bija jādara visādas lietas – piemēram, kādu laiku jābadojas... Nu, un es biju pilnīgi kaila meža vidū, un viņa man teica: labi, tagad dari to pati! Un es teicu: nu beidz, es to nespēju! Bet tad izslēju rokas pret koku un teicu: “Kusties pa kreisi!” Tas tiešām jāgrib, savs nolūks jāpadara tik stiprs, ka tas kļūst kā elpošana. Un tad visas lapas pakustējās pa kreisi – es tam nespēju noticēt! Es nezinu, vai spētu to izdarīt atkal, jo ir jābūt dabā, jābūt attīrītam, jābūt ļoti daudz kam... Bet viņa to spēj. Un vēl, strādājot ar dabu, cilvēks sasniedz sinhronismu – sinhronisms ir ļoti svarīgs.

RL: Vai jūs domājat Junga ideju par sinhronismu vai ko citu?

Abramoviča: Es nezinu!

RL: Vai jūs varētu paskaidrot, ko jūs ar to domājat?

Abramoviča: Sinhronisms ir tad, kad visa ķermeņa enerģija darbojas saskaņā ar kosmisko enerģiju. Viss kļūst iespējams – piemēram, jūs par kādu iedomājaties, un šis kāds parādās, vai arī jūs gribat kaut ko darīt, un jums par to tiek dota zīme. Jūs vienkārši sekojat zīmēm – tās vienmēr ir mums priekšā, mēs tikai tās nepazīstam.

RL: Un, jūsuprāt, pastāv tehnika, kas palīdz nonākt tādā stāvoklī?

Abramoviča: Tāpēc es veidoju savu Abramovičas metodi – tieši šī iemesla dēļ. Visam ir tehnikas! Ziniet, vienīgie pilnībā attīstītie cilvēki, ko esmu satikusi un kas to spēj, ir īstie aborigēni Centrālās Austrālijas tuksnesī. Es pie viņiem nodzīvoju vienu gadu.

RL: Viņi dzīvo sinhronismā?

Abramoviča: Viņi tādi ir piedzimuši! Visiem citiem ir jāapgūst tehnika, kā tajā nokļūt. Ir jāiemācās pareizi elpot – elpošana ir būtiska it visā. Tad jūs saprotat, kā tas darbojas, – bez elpošanas nekas nesanāks. Ziniet, mēs esam tik šausmīgi atdalījušies! Mums vajag daudz vairāk laika, lai iemācītos sevi attīrīt, lai spētu sasniegt šādu stāvokli. Proti, man... Man nepatīk narkotikas, man nepatīk dzeršana, man nepatīk smēķēšana – es neko no tā nedaru. Bet vislabāk ir neēst! Badošanās noteiktu laika periodu ir tas, kas sāk atvērt visas durvis.

RL: Proti, gavēt un dzert tikai ūdeni?

Abramoviča: Tikai ūdeni – bet ne ilgāk kā 16 dienas. Manuprāt, 16 dienas ķermenim jau ir diezgan bīstami, bet 7–12 dienas ir absolūti nepieciešamas. Mūs pastāvīgi nodarbina vēders un gremošana, un pirmās trīs dienas ir grūtas, jo ķermenis izstrādā skābes pārtikas gremošanai, bet, ja jūs neēdat, tas viss kļūst ļoti nepatīkami. Bet pēc trim četrām dienām ķermenim pielec – ēdiena nav, tāpēc skābes atkāpjas un vēders kļūst rāms. Un visa enerģija no vēdera ceļo uz augšu.

RL: Jūs pieminējāt Abramovičas metodi – vai tā ir pārstrādāta Tibetas budistu tehnika?

Abramoviča: Tas ir sajaukums. Savas 40 gadus ilgās karjeras laikā esmu eksperimentējusi ar visu – ar visām dažādajām pasaules kultūrām, kādas vien var iedomāties! Es tās izmēģinu uz sevis un radu sistēmu, kura tiešām strādā un ir vienkārša un pielietojama. Es izņēmu ārā sarežģītās lietas, tāpēc tagad tā ir pieejama jebkuram normālam cilvēkam. Šobrīd es nodarbojos ar “Goldberga variācijām” kopā ar Igoru Levitu, krievu pianistu, kuru amerikāņi sauc par gadsimta labāko pianistu un kuram ir 27 gadi. Viņš spēlē Baha “Goldberga variācijas”, un es radu sistēmu, kas palīdz klasisko mūziku klausīties jaunā veidā. Pirmatskaņojums būs 7. decembrī, tāpēc tagad mēs ar to strādājam. Mana sistēma reāli māca, kā klausīties, kā dzert ūdeni, kā iet – viss ir sistēma!

RL: Vai šajos četros gados, kamēr uzņēmāt filmu par šamaņiem, jūs piedalījāties ajavaskas ceremonijā?

Abramoviča: Jā.

RL: Ko Ajavaskas māte jums iemācīja?

Abramoviča: Ziniet, tas, ko izdarīju pirmajā reizē, bija bīstami. Es nekad dzīvē nebiju lietojusi nekādas halucinogēnās narkotikas. Pirmajā reizē, kad iedzēru ajavasku, kā visi pārējie...

RL: Šamaņa klātbūtnē?

Abramoviča: Jā. Ar mani bija filmēšanas komanda, un viens operators iedzēra ajavasku, bet otrs – ne. Mēs to filmējām ar divām kamerām – lai redzētu atšķirību. Arī fotogrāfs iedzēra ajavasku. Ziniet, mēs bijām kā bērni – mēs nelietojam narkotikas, mēs vienkārši gribējām šo pieredzi! Tāpēc es to iedzēru, tāpat kā visi citi. Un tad visi pārējie ir šajā tripā, bet es nejūtu pilnīgi neko. Tad es ieraugu, ka fotogrāfs skraida apkārt ar savu statīvu. Es prasu: “Ko tu dari?” Viņš atbild: “Uzņemu fotogrāfijas!” Bet viņam nav fotokameras! (Smejas.) Es prasu: “Vai tu kaut ko jūti?” Viņš saka: “Neko.” Bet viņš jau bija tajā iekšā, un es tāpat, lai gan mēs pilnībā nesapratām, kā tas darbojas. Tā nu es pieeju pie šamaņa un saku: “Es neko nejūtu.” Viņš saka: “Labi,” – un iedod man vēl... Ja godīgi, es domāju, ka tas no viņa puses bija ļoti bezatbildīgi, jo pēc trim minūtēm es jutos tā, it kā manā ķermenī sprāgtu bumba. Es piecēlos kājās un tad apčurājos, apkakājos, es vēmu... Nenovilkusi drēbes. Visu reizē, it kā mans ķermenis eksplodētu! Un tad es 17 stundas gulēju uz zemes. Es nespēju pakustēties! Jutos tā, it kā mans prāts būtu sašķelts miljons apziņas gabaliņos, kurus es nespēju salikt kopā. Tā bija elle zemes virsū! Man bija ļoti bail, un man rādījās halucinācijas – simtiem visādu lietu... Varat iedomāties, cik tas bija spēcīgi? Un visbeidzot, kad 17 stundas nebiju kustējusies un biju pilnīgi pārgurusi, mani pārņēma ārkārtīgas bailes! Viss mans ķermenis raustījās bailēs. Man šķita, ka nekad neizkļūšu no šī vājprāta, ka es jūku prātā un nekad neatgriezīšos normālā stāvoklī. Pagāja trīs mēneši, un man atkal bija jāiedzer ajavaska, lai pārvarētu šīs bailes. Es iedzēru tikai normālo devu, vairs nevēmu, un arī nekas cits neatkārtojās. Tā nu es secināju, ka tas nav priekš manis. Mana problēma ir tāda: lai ko es uzņemtu savā ķermenī un lai kādu pieredzi gūtu, es to vienmēr saistīšu ar uzņemto substanci. Bet badojoties ķermenī nav nekā, tas esat tikai jūs, līdz ar to pieredze ir ļoti īsta un nākamajā dienā nav nekādu paģiru. Tas ir patiesāk, un enerģija tikai vairojas. Neticami! Man neēšana ir pilnībā askētiskā pareizticīgās kristietības sistēma, kas strādā un kam es dodu priekšroku. Jo tad es zinu, ka kaut ko pieredzu nevis kaut kā cita dēļ, bet tāpēc, ka tas vienkārši ir kaut kas tīrs. Vai zinājāt, ka es nekad dzīvē neesmu dzērusi? Tas ir smieklīgi, ņemot vērā, ka esmu slāviete. (Smejas.)

RL: Pat ne šņabi?

Abramoviča: Nē, neko! Es nedzeru.

RL: Vai jūs esat pareizticīga kristiete?

Abramoviča: Mana vecmāmiņa... Ziniet, mūsu ģimenē atzina vienu svēto – patriarhu.

RL: Jā, bet kā ar jums pašu?

Abramoviča: Es ļoti interesējos par Tibetas budismu. Nekas manu sirdi nav vairāk aizkustinājis kā laiks, kad devos uz Indiju un tur mācījos. Bet arī pareizticīgā kristietība mani aizkustina – tikai tā, patiesi askētiskā. Proti, mēs nerunājam par reliģiju, kura ir korumpēta un kuru pārņēmusi varaskāre, – mēs runājam par garīgumu tā tīrākajā formā. Jebkādu garīguma formu, kas ir tīra.

RL: Man radies iespaids, ka jūs mēģināt visus šos garīgos spēkus, ko atrodat dažādās reliģiskajās tradīcijās, ar savu performanču un mākslas starpniecību ienest publiskajā telpā. Vai tas šos spēkus nesamaitā – to pārnešana no to avotiem uz publisko telpu? Proti, vai tur nenotiek zināma aizvietošana...?

Abramoviča: Nē, nepavisam. Viss atkarīgs no tā, kā tam sagatavojas. Esmu vadījusi daudzas savas metodes darbnīcas Austrālijā, Brazīlijā... Cilvēkiem pulksteņi un telefoni jāatstāj skapīšos, viņiem tiek iedotas austiņas, kas bloķē skaņu, un tad viņi uzkāpj uz vienkāršas koka platformas. Viņi stāv uz platformas, un enerģija pilnībā mainās, tā kļūst par kaut ko citu. Man likās, ka man tas neizdosies, bet tad es redzēju, kā simtiem un simtiem cilvēku to dara... Tas lika manai sirdij ietrīcēties! Jo nu, redziet, mūsos ir kaut kas, kā dēļ mums to ļoti vajag. Pirms 20 gadiem tas nebija iespējams, taču tagad to vēlas visi.

RL: Vēlas – ko?

Abramoviča: Vēlas saprast sevi, vēlas iegūt mieru, vēlas... Mums ir jāatgriežas pie vienkāršības – citādi esam pagalam. Tehnoloģijas mūs ārkārtīgi sačakarē. Mēs dzīvosim virtuālā pasaulē, un tas arī viss! Nu, paskatieties... Es jums parādīšu vienas ģimenes foto... Viņi visi gribēja tajā būt vienoti. Šie ir normāli cilvēki, kuri atnāca uz galeriju pilnīgi nesagatavoti. Es viņiem iedevu austiņas, kas bloķē skaņu, un noliku viņus uz platformas. Viņi tur stāvēja stundām ilgi.

RL: Vai jūs lūdzāt viņus aizvērt acis?

Abramoviča: Tas arī viss – aizver acis un vienkārši sēdi. Te redzamas trīs paaudzes. Paskatieties! Jūs redzat?

RL: Viņi ir laimīgi.

Abramoviča: Un vai zināt, cik daudz cilvēku pēc tam grib pieteikties? Es izeju uz ielas, un cilvēki man izmaksā kafiju – vienkārši tāpēc, ka tas viņos ir kaut ko mainījis. Viņiem to vajag! Bērni, kad viņi uzlika austiņas... Viņi nekad dzīvē nebija dzirdējuši klusumu. Kad viņi lieto austiņas, viņi to dara, lai klausītos mūziku vai ko citu, tāpēc, uzliekot šīs austiņas, viņi domā, ka tās nestrādā. Viņi paliek traki! Bet tad viņi nomierinās. Šie bērni ir nomierinājušies un... Es jums vienkārši gribēju parādīt šo attēlu ar dažādām paaudzēm, lai parādītu, kā tas strādā. Šis mazītiņais bērniņš, kuru nekas neinteresēja... Un tad vēl ir cilvēki, kuri piedzīvo pieredzi, kas jau saucama par reliģisku, viņi ekstāzē raud. Tas ir brīnumaini! Bet es viņiem neko nedevu – tikai noņēmu lietas, tas arī viss. (Smejas.)

RL: Jūs sakāt, ka pirms 20 gadiem cilvēki to nevēlējās, bet tagad ir noteikta...

Abramoviča: ...vajadzība, milzu vajadzība.

RL: Kas šajos 20 gados ir mainījies?

Abramoviča: Viss! Ir mainījies mūsu dzīves ātrums. Proti, kad es Ņujorkā saku galeristiem, ka man vajadzēs krēslu, jo ceru, ka cilvēki manā priekšā sēdēs, viņi saka: nevienam taču nebūs laika! Bet cilvēki nakšņoja pie muzeja, lai tiktu iekšā, – tas bija vājprāts! Kāpēc lai viņi to darītu, ja nebūtu tādas vajadzības?! Jums nav ne jausmas, cik daudz sāpju un vientulības ir visapkārt.

RL: Nu, vajadzība nolikt malā visas drazas un lieko...

Abramoviča: ...pastāv tāpēc, ka mums visa ir par daudz! Visa sabiedrība ap mums ir uzbūvēta uz patēriņa. Proti, sākumā, kad ierados šajā valstī, es gāju pirkt kilogramu rīsu, bet nopirku trīs, jo, ja pērk trīs, vienu dabū par velti. Beigu beigās man pat negribējās ņemt līdzi naudu, jo jutu, kā ar mani manipulē! Mums nevajag visus šos sūdus Kāpēc mums tas viss ir? Sūfijiem ir teiciens “Vairāk ir mazāk”, kas tagad tiek izmantots reklāmā. Bet mans moto ir: “Lai arvien vairāk un vairāk mums būtu arvien mazāk un mazāk!” Tas ir vienīgais ceļš. Cilvēka smadzenes nav mainījušās simtiem gadu, bet tehnoloģijas izmainījušās tik strauji, ka cilvēka smadzenes tām vairs nespēj izsekot. Ja neatgriezīsimies pie vienkāršības, mēs būsim pagalam. Tehnoloģijas tika izgudrotas, lai cilvēkiem būtu brīvs laiks, bet tās mūs ir pilnībā aprijušas! Jūs saņemat e-pasta vēstuli un uz to atbildat, bet nākamajā vēstulē atkal būs jautājums, un tā tas turpinās un nekad nebeidzas. Ik rītu jūs atbildat, un vakarā jāatbild divtik daudz. Es katru dienu saņemu simt, simt divdesmit e-pasta sūtījumu!

RL: Ja to visu ņem vērā, kāpēc nedoties tuksnesī, lai par to visu aizmirstu?

Abramoviča: Jā, tas ir ļoti labs jautājums, uz kuru man ir ļoti laba atbilde. Es esmu bijusi tuksnesī – es vienu gadu nodzīvoju Austrālijā un biju laimīgākais cilvēks zemes virsū.

RL: Ar aborigēniem?

Abramoviča: Jā, vispār bez naudas, vienkārši ēdot skudras un tās nolāpītās ķirzakas, un ko tik vēl ne.

RL: Nopietni?

Abramoviča: Un sienāžus un tārpus, kuri dzīvo kokos. Lai nu kā, es ēdu visus tos draņķus, bet ne jau par to ir runa. Es tur biju tik laimīga! Dienas svarīgākie brīži bija saullēkts un saulriets. Es biju pilnīgā saskaņā!

RL: Lieliski! Kāpēc jūs atgriezāties?

Abramoviča: Es jums pateikšu. Jebkuram cilvēkam svarīgākais ir saprast savu mērķi uz šīs planētas. Kāds ir mans mērķis? Mans mērķis uz šīs planētas ir būt māksliniecei. Tas sākās, man jau piedzimstot! Es nespēju darīt neko citu. Es neizveidoju ģimeni, man nav bērnu, vīra – nekā man nav. Es gribēju taisīt mākslu. Visa pieredze, ko esmu guvusi, – es zināju, ka man tā jāpārceļ un jāatnes atpakaļ pie cilvēkiem. Jo es jūtu vajadzību pacilāt cilvēka garu, un vienīgais veids, kā to darīt, ir mijiedarboties ar cilvēkiem.

RL: Tāda ir jūsu sūtība?

Abramoviča: Tāda ir mana sūtība. Ikviens atrod pats savu sūtību. Kāds ir izcils maiznieks, kāds ir izcils kurpnieks, fotogrāfs... Jāzina, kāds ir jūsu mērķis, citādi jūs šķiežat laiku. Dzīve ir īsa! Šogad man paliek septiņdesmit – tas ir nopietni! Nu, cik daudz laika man vēl ir? Tādēļ visam jānotiek ļoti precīzi. Ir labi, ka mums ir šī saruna, bet, kad es teicu, ka man ir tikai 30 minūtes, tas bija tāpēc, ka nevēlos zaudēt laiku no tā, uz ko koncentrējos.

RL: Bet arī šī saruna varētu pacilāt garu.

Abramoviča: Tieši tāpēc mēs runājam – jo es nezinu, uz ko šī saruna koncentrēsies. Tāpēc ir interesanti to veidot. Bet tomēr, man joprojām ir lietas, kas man jādara... (Smejas.)

RL: Tad tā jūs saprotat mākslas funkciju – pacilāt?

Abramoviča: Bet ne katrs mākslinieks domā tāpat. Nu, mūsdienās ir tik daudz mākslinieku, kuri vienkārši atspoguļo realitāti – bet realitāte nav nekas labs! Šodien es pie kafejnīcas redzēju vīrieti, viņš teica: “Jaunkundz, man gribas ēst!”, bet cilvēki vienkārši gāja garām. Es pie viņa piegāju un teicu: “Labi, ko tu gribi?” Viņš teica: “Es gribu sviestmaizi ar bekonu un sieru, un sinepēm.” Mēs ar viņu iegājām kafejnīcā, un es viņam to nopirku. Un es jutos tik labi! Es katru dienu varu izdarīt ko labu. Vienkārši, ziniet – sešarpus dolāru. Man ir sešarpus dolāru, es varu šim puisim nopirkt labu sviestmaizi, un es viņam iedevu vēl divus dolārus kafijai. Viņš nebija narkomāns vai dzērājs – viņš tiešām bija izsalcis! Bet cilvēki vienkārši gāja garām. Manuprāt, nepietiek ar esošā stāvokļa kritizēšanu vai tā attēlošanu savā mākslā – ir arī jāmeklē risinājumi, jādara, ko spējam, lai pacilātu garu, jādara, ko spējam, savā personīgajā līmenī. Ja jūs katru dienu varat izdarīt ko labu... Ikviens cilvēks var katru dienu izdarīt kaut ko labu, un tad šī pasaule izskatīsies citādi.

RL: Bet dažas protestantu aprindas iebilstu jūsu piemēram, sakot, ka jūs tikai likāt viņam palikt lūdzēja stāvoklī – ka jūs tā īsti viņam nepalīdzējāt. Saskaņā ar protestantu kritiku jums būtu jāiemāca ubags strādāt.

Abramoviča: Jā, bet tas ir ļoti sarežģīti. Pirmkārt, daudzi ir spiesti dzīvot uz ielas. Otrkārt, šajā valstī ir daudz nabadzības, jo cilvēkiem nav darba un neviens viņiem nedod darbu, un arī es nespēju kādam piedāvāt darbu. Bet iedot kādam sviestmaizi ir kaut kas, ko es varu.

RL: Bet vai tas laba darīšanu nepadara banālu?

Abramoviča: Bet darīt sliktu – tas būtu interesantāk? (Smejas.) Es izvēlos darīt labu. Padomājiet, cik daudz slikta notiek!

RL: Kādas ir sienas, ar ko jūs aizsargājaties pret šo slikto realitāti?

Abramoviča: Man tādu nav – tās man dara pāri. Man nav nekādu sienu. Manuprāt, ir tik sāpīgi redzēt, kā... Nu, jūs aizejat uz parastu restorānu Parīzē, bet kāds jūs bez iemesla nošauj. Tas ir vienkārši vājprāts! Un man vienmēr bija šķitis, ka Vācija ir visdrošākā vieta, jo tur ir tik daudz bēgļu, bet nupat tika notverta ar spridzekļiem piekrauta mašīna, kas, pārbraukusi Vācijas robežu, devās uz futbola stadionu... Tā ka drošu vietu vairs nav nekur.

RL: Runājot par šīm cilvēku realitātes problēmām, vai jūs joprojām cilvēcē redzat kādu cerību, vai arī mēs esam nolemti?

Abramoviča: Es cerību redzu it visā! Ir kāds brīnišķīgs Dalailamas izteikums: pārtraukt slepkavošanu var tikai caur piedošanu. Manuprāt, piedošana ir vienīgais ceļš. Tieši šorīt es redzēju ziņu sižetu – kaut kas neticams! – par melnādainu sievieti, kuras vienīgo dēlu 18 gadu vecumā nogalināja viņa draugs. Viņa zaudēja dēlu, dusmas un vēlme atriebties viņu darīja traku, viņa teica: es gribu viņu nogalināt, es gribu viņu iesēdināt cietumā! Un šim puisim tika piespriesti 25 gadi cietumā. Pēc tam, kad viņš bija nosēdējis kādus 17 gadus, viņa nolēma doties uz cietumu viņu apciemot. Tā nu viņa viņu apciemoja un runājās ar viņu, jo dusmas viņu dzina kapā! Tās bija kā vēzis. Viņai bija jāiemācās piedot – sevis pašas, nevis viņa labā. Tad viņa sāka viņu apciemot regulāri, un viņš mainījās. Kad viņš pēc 25 gadiem iznāca no cietuma, viņa nokārtoja, ka viņš ievācas viņai kaimiņos – blakus mājā. Un tagad viņi ir nešķirami! Jo viņš atrada veidu, kā būt noderīgam...

RL: No kādiem avotiem rodama spēja piedot? Pieņemu, ka ne no dabas.

Abramoviča: Nē, ne no dabas. Tā ir ticība, ka cilvēkam jāatrod mīlestība pret visu, jo sevišķi pret citu cilvēku. Proti, mēs dzīvojam 21. gadsimtā un joprojām cērtam nost galvas! Mēs nekad neko nemācāmies. Bet es jums saku, izmainot apziņu, var izmainīt visu. Galvenais ir apziņas maiņa. Un, ja mana metode kaut mazliet spēj piepalīdzēt šai apziņas maiņai, tad mana funkcija, pirms pametu šo zemi... Man vismaz būs bijusi kāda funkcija.

RL: Pēdējais jautājums...

Abramoviča: Tad šī bija laba intervija vai nebija?

RL: Nu, tā ir publicējama.

Abramoviča: (Smejas.)

RL: Kas ir vissvarīgākā lieta, ko jūs dzīvē esat sapratusi?

Abramoviča: Beznosacījuma mīlestība.

RL: Tas, ka beznosacījuma mīlestība ir svarīga?

Abramoviča: Mīlēt bez nosacījumiem. Nevis mīlēt tāpēc, ka kaut ko iegūstat, vai kaut kā dēļ, bet – mīlēt bez nosacījuma. Beznosacījuma mīlestība var atvērt jūsu sirdi. Tā ir neticama pieredze. Sāpīga, bet neticama.

RL: Liels paldies jums, Marina.