Slepkavu laiks

I Vēstures beigas

Teātris Bataclan ir viena no Parīzes senākajām koncertzālēm. Kopš tā atklāšanas 1865. gadā, Otrās impērijas laikā, šis Žaka Ofenbaha 1855. gada operetes vārdā nosauktais teātris Voltēra bulvārī ir kalpojis par izklaides vietu vairāk vai mazāk bez pārtraukuma. Pēc panīkuma 20. gadsimta 60. un 70. gados tas 1983. gadā tika atklāts no jauna, lai Parīzes koncertainavā dotu vietu postpankam un rokam. Teātrim izsenis bijusi eklektiskas kultūriestādes slava – šķiet, atbilstoši tā nosaukumam, kas ir skanīgu kakofoniju apzīmējošs onomatopoētisms.

Ofenbaha operete “Ba-ta-clan” ir austrumnieciska komēdija par Ķīnas imperatoru, kura padotie ir šķietami sazvērējušies gāzt viņu no troņa. Taču izrādās, ka pats imperators un visi sazvērnieki ir franču aristokrāti, kurus māc izmisīga nostalģija pēc viņu līksmās jaunības laika Parīzes. Tā ir viegla satīra par Napoleonu III un viņa nelaimīgajiem galminiekiem. Taču vienlaikus operete ļauj ieraudzīt kādu Francijā izplatītu fantāziju: ka kultūru atšķirības ir drīzāk kā tautas tērpi un ka aiz šīm smieklīgajām, eksotiskajām drānām visi grib būt franči – vai vismaz nodoties dzīves baudīšanai tā, kā to iedomājas franči. Kad, kā jau katras komēdijas beigās, lietas nostājas savās vietās, visi vienojas kopīgā dziesmā. Visas kultūratšķirības izgaist neatvairāmajās Francijas Republikas kora gavilēs.

Pēdējos gados Bataclan daudzējādā ziņā ir iemiesojis mūsdienu Francijā pastāvošo spriedzi. Tā uzticība atvērtam dialogam ar laikmetīgo kultūru to bieži nostādījusi Francijai neērtās identitātes politikas krustugunīs – ar tās brīžiem sakāpināto, brīžiem sekularizēto reliģisko orientāciju, ar hēdonisko populāro mūziku un jaunatnes kultūru. 2008. un 2009. gadā, kad spriedze ap Izraēlas iebrukumiem Gazas joslā sasniedza augstāko punktu, Bataclan bijušie īpašnieki ebreji saņēma draudus par līdzekļu vākšanu Izraēlas atbalstam. Taču 2015. gada maijā, dažus mēnešus pēc apšaudes žurnāla Charlie Hebdo redakcijā, kas atradās tikai dažus kvartālus uz dienvidiem no koncertzāles, Bataclan rīkoja arī pasākumu “Kas ir Malkolms X?” par godu Malkolma dzimšanas dienai, kurā uzstājās musulmaņu reperi. Pasākumā notika arī Sorbonnas Āfrikas studentu asociācijas organizēta konference, kurā studenti aicināja izdot jaunu Malkolma X autobiogrāfijas metienu Francijā, kur tā jau sen vairs nav atrodama grāmatnīcās.

Šī spriedze un sarežģītība rada berzi, taču tā ir arī lielas kultūras vitalitātes un potenciāla avots, un nepieciešamība novērst pretrunu pāraugšanu ļaunprātīgā rūgtumā balstās trauslajā, bet vajadzīgajā sabiedriskās dzīves apmaiņā, ko nodrošina – dažkārt pārsteidzošā kārtā – tādas vietas kā Bataclan. Kultūru veido nevis lietas, vietas vai preces, bet gan cilvēku attiecības ar šīm lietām un vietām, un caur tām – citam ar citu. Tas ir trauslais un vēlamais labums, un tieši to tik strauji grauj teroristu uzbrukumi.

Tas ir redzams ziņu medijos, kad tie automātiski ķeras pie kvantificēšanas un retoriskām klišejām. Cik daudzi, kādas tautības, cik veci, cik jauni? Viņi meklē oficiālus paziņojumus un atkārto aizskarošas reakcijas uz notikušo. Mums pastāvīgi stāsta, ka noticis uzbrukums mūsu vērtībām, taču mēs nemainīsim savu dzīvesveidu. Šādi apgalvojumi vienmēr izklausās banāli un virspusīgi, jo tas, kas mums sāp, galvenokārt atrodas ievainojuma vietas perifērijā – tas nav izsakāms nogalināto skaitļos, lai cik drūmi tie būtu. Upuru ģimenēm mirušie nozīmē absolūtas beigas. Mums, pārējiem, tie ir rēgi, kas vēsta par jaunu netveramu ievainojumu vilni, par kopīgu zaudējumu, par brūci, kas plešas arvien plašāka; tajā pašā laikā drūp savstarpējā uzticēšanās, deformējas sociālā uztvere, bet būtiski svarīgas atmiņas un nianses izzūd trokšņa un niknuma jūrā.

Kā pēc komandas mēs truli sākam apliecināt, ka kaut kam piederam: mēs izkaram karogus, kuri vēl vakardien mums, iespējams, šķita vulgāri un banāli. Pagājušā gada novembrī Facebook izplatījās tendence apklāt savu lietotāja profilu ar Francijas trikoloru, aizsedzot seju ar solidaritātes plīvuru. Atstāti bez reālas atriebības iespējām, mēs samierināmies ar to, ko valsts vēl spēj mums dot, – to, ko parasti izsmejam, ignorējam vai uzskatām par pašsaprotamu, mūsu ciešo vēlmi šaubu un briesmu brīžos no jauna uzklausīt mītu par saviem pirmsākumiem, identitāti un likteni.

Es atgriezos Parīzē pagājušajā decembrī, aptuveni mēnesi pēc uzbrukumiem, lai apciemotu ģimeni un draugus. Parīzē esmu uzaudzis; mani vecāki ir žurnālisti, kas darba dēļ pārcēlās uz Franciju, kad man bija astoņi gadi. Kopš tā laika es dzīvoju abās Atlantijas okeāna pusēs. Kad man jautā, kur es jūtos kā mājās, man patīk citēt Žozefīni Beikeri, kura dziedāja par divām mīlestībām: J’ai deux amours, mon pays et Paris.[1. Man ir divas mīlestības: mana zeme un Parīze (franču val.).] 13. novembra vakarā es biju Ņūdžersijā, Prinstonas Universitātē, kur strādāju. Mēs ar draudzeni, kas dzīvo Parīzē, bet bija atbraukusi mani apciemot, grasījāmies kāpt vilcienā uz Ņujorku, kad saņēmu īsziņu no tēva – lielajiem burtiem rakstītu brīdinājumu, kas atgādināja slīdošo lenti ziņu kanālā, kuru viņš tobrīd droši vien skatījās: “LIELS TERORA AKTS. STADE DE FRANCE. OLANDS EVAKUĒTS. UZBRUKUMI 10. & 11.” Pēdējie skaitļi man iebelza ātri un smagi: tie apzīmēja rajonus pilsētas austrumos, kur dzīvo daudzi mani draugi un kur mēs bieži izklaidējamies. Es galvā veicu aprēķinus. Bija piektdiena; sešu stundu laika starpība nozīmētu, ka tur ir aptuveni desmit vakarā. Es zaudēšu draugus, es nodomāju.

Tad, kā jau visi, es savā interneta pārlūkā atvēru vairākus logus: Francijas televīziju, ASV ziņu kanālus un Francijas radio, kas bieži vien ir uzticamākais un operatīvākais ziņu avots šādos gadījumos. Facebook, Skype un e-pasts. Katra minūte bez atbildes bija nepanesama. Ziņas, ko saņēmu, ļāva atviegloti uzelpot, bet arī satrauca. Cilvēki slēpjas pagrabos, guļ ar seju pret zemi starp automašīnām. Es iedomājos par saviem paziņām, kuri piedzīvo to pašu, ko es. Mana kolēģe franču valodas katedrā. Izrādījās, ka viņa pazina vairākus cilvēkus, kas tajā vakarā atradās Bataclan teātrī, – viņa pat bija ieteikusi savam līgavainim turp doties, bet viņš pēdējā brīdī bija pārdomājis. Viņš bija savā dzīvoklī. Viņš gribēja palīdzēt draugiem, taču pamest māju vairs nebija iespējams. Ielās bija armija.

Ziņas sāka pienākt arī manai draudzenei. Mazo, krāsaino teksta burbulīšu kļuva aizvien vairāk. Kāda no viņas draudzenēm bija izgājusi iedzert restorāna terasē. Viņa bija sašauta mugurā – droši vien brīdī, kad viņa pagriezās, lai bēgtu. Viņai bija nepieciešama operācija. Meitene, ar kuru kopā viņa sēdēja terasē un kura bija iebraukusi Parīzē uz nedēļas nogali, bija mirusi.

Dažu stundu laikā es biju sazinājies ar visiem – man bija paveicies. Taču daudz netrūka. Mana draudzene Šarlote bija stāvējusi turpat uz ielas, kad ložu krusa ietriecās mūsu iecienītā lētā nūdeļu restorāna Petit Cambodge sienās.

II Kara šausmas

Amnesty International lēš, ka laikā no 2014. gada janvāra līdz 2015. gada martam senajā Alepo pilsētā Bašāra Asada gaisa spēku uzlidojumos nogalināti vairāk nekā trīs tūkstoši cilvēku. Asada spēki izmanto tā dēvētās “mucu bumbas” – ar sprāgstvielām un metāllūžņiem pildītas naftas mucas, ko bieži ar rokām izmet no helikopteriem. Upuri pārsvarā ir civiliedzīvotāji – sievietes un bērni, kā arī glābēji un ārsti, kuri, ierodoties sprādziena vietā, lai palīdzētu izdzīvojušajiem, bieži tiek nonāvēti atkārtotā uzlidojumā.

Šuaitāti ir sunnītu cilts, kas dzīvo vairākās pilsētiņās gar Eifratas krastu uz dienvidiem no Deir ez Zoras pilsētas Sīrijas austrumos. 2014. gada vasarā Sīriju sāka pārņemt Islāma valsts metastāzes: viņi bija ieņēmuši Mosulu un izpletušies uz dienvidiem un austrumiem Irākas robežas virzienā. Kad viņi sasniedza Deir ez Zoru, šuaitāti sākumā piekrita “atvērtās pilsētas” noteikumiem: nepretošanās apmaiņā pret mieru. Taču, kad izcēlās apšaudes, šuaitāti beidzot sadumpojās. Represijas bija straujas un brutālas: nošaušana, galvas nociršana, sišana krustā, masu kapi. YouTube uzpeldējušie kadri ir tik šausmīgi, ka ASV Valsts departaments tos izmantoja pret “Islāma valsti” vērstajai propagandai. Vienubrīd bendes kāda gūstekņa priekšā uz zemes noliek nogrieztu galvu, lai par viņu paņirgātos, tad nocērt galvu arī viņam.

Iegūt datus par amerikāņu un eiropiešu uzlidojumos bojā gājušo civiliedzīvotāju skaitu nav viegli. Pentagons laiku pa laikam atzīst upurus civiliedzīvotāju vidū, vienmēr rūpīgi uzsverot, ka to skaits ir minimāls. Krievu uzlidojumos, kā apgalvo tie paši avoti, dzīvību zaudējuši simtiem civiliedzīvotāju; krievi, dabiski, to noliedz.

2015. gada 13. novembrī grupas Eagles of Death Metal koncerta vidū trīs vīrieši izkāpa no balta Volkswagen Polo, iegāja Bataclan teātrī un sāka slepkavot. Viņi darbojās kā desantnieku vienība, cits citu piesedzot un cenšoties palielināt slepkavošanas efektivitāti. Visi trīs bija jauni vīrieši, Eiropas valstu pilsoņi. Visi trīs bija 2013. gadā vai ap to laiku caur Turciju nokļuvuši Sīrijā un pēc tam, atbildīgo iestāžu nepamanīti, atgriezušies Francijā. Jaunākais no viņiem, 23 gadus vecais Fueds Mohameds Agads, bija uzaudzis Visambūrā, Elzasas pilsētiņā uz Francijas un Vācijas robežas. Pēc vidusskolas absolvēšanas viņš bija mēģinājis kļūt par policistu, taču nebija izturējis uzņemšanas pārbaudījumus; tāpat viņu atraidīja arī armijā. Kopā ar grupiņu citu jaunu vīriešu (to skaitā – savu vecāko brāli Karīmu) viņš devās uz Sīriju, lai pievienotos “Islāma valstij”. Šādu lēmumu viņš, šķiet, bija pieņēmis džihādistu vervētāja Murada Faresa ietekmē, kurš 2014. gadā intervijā ziņu aģentūrai Vice lielījās par savu rekrutēšanas video panākumiem vietnē YouTube. Vairums pārējo grupas biedru, ieskaitot Fueda brāli, vēlāk atmeta iesāktajam ar roku, atgriezās un tika arestēti par sazvērēšanos ar teroristiem. Fueds Agads palika, apprecēja francūzieti, kura bija atbraukusi palīdzēt viņa misijā, un turpināja būt aktīvs sociālajos medijos. Viņš turpināja sazināties ar māti, kura izmisīgi centās pārliecināt dēlu atgriezties. Viņu sazināšanās tika pārtverta, arī kāda ziņa, kurā Fueds Agads apgalvo, ka, ja viņš atgriezīsies Francijā, “tad nevis lai sēdētu cietumā, bet gan lai spridzinātu”.

Divi vecākie vīrieši, Sāmi Amimurs un Ismāīls Omars Mostefajs, abi gandrīz 30 gadus veci, bija uzauguši Parīzes piepilsētās un, līdzīgi Fuedam, reliģijai pievērsušies nevis ģimenes, bet interneta iespaidā, turklāt tikai ap 2012. gadu. Mostefajs ar ģimeni 2005. gadā pārcēlās uz Šartru – šķiet, ka šī pārcelšanās viņu izsita no sliedēm. Īsi pēc ierašanās Šartrā viņam sākās nepatikšanas ar policiju par sīkiem noziegumiem. No 2008. līdz 2010. gadam viņš strādāja maizes rūpnīcā, un tiek uzskatīts, ka viņa radikalizēšanās notikusi šī perioda beigās. Savukārt Amimurs bija mēģinājis studēt tiesībzinātnes, vēlāk pametis studijas un 2012. gadā sācis strādāt par autobusa vadītāju. Kad viņš sāka ģērbties ultrakonservatīvā salafītu apģērbā, Francijas izlūkdienesti viņu nopratināja un atzīmēja bēdīgi slavenajā Fiche S datubāzē kā personu, kas pakļauta radikalizācijas riskam. Par spīti tam, 2013. gadā abi vīri devās uz Turciju, kur viņus izsekoja un novēroja Turcijas izlūkdienesti, kas apgalvo, ka sazinājušies ar Francijas kolēģiem, bet tā arī nav saņēmuši atbildi.

Visi trīs vīrieši pie koncerta apmeklētāju apslaktēšanas ķērās ar apbrīnojamu aukstasinību. Ziņojumi liecina, ka pirms uzbrukuma viņi bija izpētījuši ēkas plānu un izvēlējušies pozīcijas tā, lai pārtvertu bēgošos; ķīlnieki tika stratēģiski izvietoti kā dzīvais vairogs. Viens no viņiem slaktiņa vidū ieslēdza šifrētu klēpja datoru – domājams, lai nodibinātu sakarus ar citiem Islāma valsts pārstāvjiem. Ņemot vērā teātrī valdošo saspiestību un paniku, liela daļa šāvienu noteikti tika raidīti no ļoti tuva attāluma.

Konservatīvie musulmaņi un pat daudzi radikālie salafīti nosoda “Islāma valsti”. Viena no bieži atkārtotām dežūrfrāzēm ir tāda, ka melnā karoga džihādisti ir “pārāk kāri uz asinīm”. Viņiem piemīt neķītra nosliece uz nāvi. Viņu dzīves galīgo veidolu un nozīmi nosaka asinskāre, nevis ticība. Janvārī Islāma valsts izplatīja iepriekš sagatavotu video, kurā katrs no Parīzes uzbrucējiem apliecina nodomu veikt uzbrukumus un demonstrē uzticību, cērtot galvas gūstekņiem. Jaunākais no viņiem, Bilāls Hadfi, kurš vēl pirms gada studēja kādā Briseles augstskolā, bija tikai 20 gadus vecs un esot gauži raudājis, atvadoties no mātes. Viņš uzspridzinājās pie futbola stadiona Stade de France, nogalinot tikai sevi.

Kas ir terorisms? Neatbildot uz šo jautājumu tieši, viens, ko varam teikt, ir tas, ka terorisms aizstāj komunikāciju. Tas ir veids, kādā organizēta grupa pauž izmisīgu tieksmi pēc varas, jo īpaši apstākļos, kad šīs tieksmes verbāla izpausme šķiet neiespējama vai nesamērīga attiecībā pret vēlamo iznākumu. Tā vienmēr ir zīme, ka varaskāre ir pārmākusi valodas spēju to saprast vai apmierināt. Tāpēc man šķiet, ka ir svarīgi mēģināt rakstīt – ne tikai par Parīzi vai Franciju, vai Sīriju, bet pret šo gangrēnu sabiedrības miesā, kas ik dienas draud plesties plašumā un dziļumā tikpat lielā mērā, cik pieaug mūsu kārdinājums atteikties no vārdiem, atteikties no domāšanas – cik mēs ļaujamies lētiem simulakriem, iedomātas kopības vilinājumam, manihejiska neprāta drudzim un vardarbības pornogrāfijai.

Mēs zinām, ka kara šausmas lielākoties notiek citur, ka mūsu dzīve ir drošāka un bezrūpīgāka nekā jebkad agrāk, un tomēr ļaužu pārpildīta ieeja metro stacijā, bagāžas nodošanas rinda lidostā, katra vieta, kur drūzmējas cilvēki, ievelk mūsu sejā nemanāmu baiļu grumbu. Un, kad kaut kas briesmīgs patiešām notiek, mēs to norijam ar bezpalīdzīgu paredzējuma sajūtu. Ziņu virsraksti mūs šokē nevis kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, bet gan kā kaut kas pazīstams, gluži kā murgs, kas pēkšņi uzpeld atmiņā dienas vidū. Mēs dzīvojam pasīvas spriedzes stāvoklī, gluži kā Saprāts Gojas grafikā, kurš šķiet mierīgi guļam, kamēr Māņticība un Neprāts tam draudīgi uzglūn no augšas.

Terora gars barojas no saprāta vājākā posma, tā perversās vajadzības visu izskaidrot, izskaitļot visus variantus, tā apsēstības ar neskaidrības mazināšanu. Vai Islāma valsts uzbruks lielveikalam, kurā es iepērkos? Tas būtu vājprāts; bet varbūt tieši tāpēc viņi varētu to uzspridzināt? Vai viņi uzbruks kinoteātrim, kurā es sēžu? Kinoteātrī rāda jaunāko Bonda filmu, un Anglija ir viņu mērķis – varbūt man vajadzēja izvēlēties mazāk apmeklētu kinoteātri? Jauna zīme ar sarkanu trijstūri vietējā bibliotēkā lūdz lasītājus nodot grāmatas bibliotekāram rokās un neatstāt tās atdodamo grāmatu kastē. Pat bibliotekāri dod savu artavu cīņā ar teroru. No skolas evakuē audzēkņus, jo kāds ir draudējis to uzspridzināt. Vecāki panikā traucas cauri pilsētai pie saviem bērniem. Bērni viņus gaida, stāvēdami aiz bruņotiem kareivjiem. Garīgi slimie pēkšņi atskārš, ka arī viņi ir Islāma valsts biedri, un veic drudžainus, bezcerīgus uzbrukumus. Bārdaini vīrieši izsauc cilvēkos baiļu un kauna viļņus, vienkārši ejot tiem garām pa ielu vai iekāpjot metro vagonā. Mošeju apmeklētājus nakts vidū pamodina pret viņiem vērsti stobri, viņi tiek aizturēti bez ierunām un atbrīvoti bez paskaidrojumiem. Pastāvošie likumi ir iesaldēti ārkārtas stāvokļa dēļ, kuru parlaments ar nospiedošu balsu vairākumu nolemj pagarināt.

Hanna Ārente izgudroja frāzi “ļaunuma banalitāte”, lai aprakstītu tādu birokrātisku, rutinizētu, metodisku slepkavošanu, kādu vadīja Ādolfs Eihmanis, – viņa uzsvēra procesa bezpersoniskumu. Jaunais terorisms pārsteidz ar savu haotisko un izteikti personisko raksturu. Protams, ne tādā ziņā, ka tas būtu rūpīgi vērsts pret konkrētiem upuriem, bet gan tādā, ka to darbina tīri cilvēcisks faktors – kaislīgs, fanātisks naids. Parīzes uzbrukumu vadītājs Abdelhamīds Abāaūds esot atgriezies apšaudes vietā un nemanāmi iejucis ievainoto, glābēju, policistu un žurnālistu pūlī, lai novērtētu savu darbu. Kādā plaši izplatītā video, kas uzņemts 2014. gadā Sīrijā, viņš redzams starojoši smaidām un smejamies, braucam pa tuksnesi pikapā, aiz kura velkas vairāki līķi. Viņa gadījumā drīzāk gribas runāt par “ļaunuma jautrību.”

Ko var un ko nevar teikt. Kas ir un kas nav “mūsu” vēsture. Pēc 13. novembra prese mums nebeidz atkārtot, ka šis ir smagākais uzbrukums Francijai kopš Otrā pasaules kara. Tā nav taisnība. Tas ir smagākais uzbrukums kopš 1961. gada 18. jūnija. Todien kaujinieki no “Slepenās armijas organizācijas”,[2. “Organisation armee secrete”(OAS).] neofašistiska grupējuma ar kontaktiem Francijas armijas augstākajās aprindās, nikni uz Šarlu de Gollu par atteikšanos apspiest alžīriešu pretošanās kustību un atgūt koloniju, kuru viņi uzskatīja par dabisku Francijas sastāvdaļu, uzspridzināja Parīzes–Strasbūras vilcienu, nogalinot 28 cilvēkus. Šis aizmirstais terora akts izdzēsa mazāk dzīvību nekā policijas uzbrukums Alžīrijas Nacionālās atbrīvošanas kustības demonstrācijai tajā pašā 1961. gadā – šos “notikumus” Francijā vēl aizvien tikpat kā nepiemin, un precīzs mirušo skaits nav zināms, lai arī pieņemts uzskatīt, ka tika nogalināti vairāki simti protestētāju; viņu līķi tika samesti Sēnā. Uz Senmišelas tilta toreiz kāds uzšņāpa vārdus: “Ici on noie les Algériens.” Te mēs slīcinām alžīriešus.

1983. gadā, saskaroties ar pieaugošu islāmofobiju un vardarbību pret imigrantiem (un Nacionālās frontes pirmajiem panākumiem vēlēšanās), Kristians Delorms, franču mācītājs no Lionas, nolēma dibināt tautas kustību pret rasismu. Mārtina Lutera Kinga civiltiesību maršu iedvesmots, viņš sarīkoja “Maršu par vienlīdzību un pret rasismu”. Tas bija pirmais šāda veida protests pret rasismu Francijā. Izgājis no Marseļas tikai ar dažiem dučiem cilvēku, Delorms kājām devās pāri valstij, ceļā piesaistot atbalstītājus. Kad viņi pēc 50 dienām ieradās Parīzē, maršā gāja jau gandrīz simt tūkstoši cilvēku. Viņus pieņēma prezidents Fransuā Miterāns un apsolīja minimālas reformas, no kurām daudzas tā arī neizpildīja. Nākamajos gados Francijas labējie politiskie spēki problēmu ignorēja. Francijas kreisie vārdos atbalstīja kustības garu, bet neizdarīja neko būtisku, lai veicinātu un atbalstītu praktiskas izmaiņas, un, saskaņā ar dažiem avotiem, izmantoja aktīvistus savu savtīgo mērķu sasniegšanai.

Tikmēr situācija ielās pasliktinājās. 2005. gadā pēc kārtējās letālās sadursmes starp policiju un jauniešiem eksplodēja geto rajoni, un nekārtības vairāku nedēļu garumā beidzās ar ārkārtas stāvokļa ieviešanu. Nikolā Sarkozī, tolaik jauns un godkārīgs iekšlietu ministrs, nekārtību cēlājus sauca par “sabiedrības atkritumiem”, slavēja policiju un solījās priekšpilsētas “izmazgāt tīras”. Divus gadus vēlāk Sarkozī mobilizēja nekārtību radītās bailes un dusmas, lai pārliecinātu galēji labējo elektorātu atbalstīt viņu kā likuma un kārtības aizstāvi 2007. gada vēlēšanās. Tā bija veiksmīga stratēģija, kas ļāva viņam izveidot labēju koalīciju un kļūt par prezidentu. Taču, tiklīdz Sarkozī bija ievēlēts, viņš atgriezās pie saviem priekštečiem raksturīgās pasīvās, vienaldzīgās attieksmes. Tādējādi dziļās sociālās krīzes, kura ilgst nu jau vairākas desmitgades un par kuru nebeidz vaimanāt mediji, risināšanai Francijas politiķi nav spējuši piedāvāt neko citu kā vien ciniskus priekšvēlēšanu solījumus. Francijai tik izmisīgi vajadzīgā civiltiesību kustība vēl nav dzimusi.

III Intelektuāļu opijs

Viena no pagājušajā gadā Francijā visvairāk pirktajām grāmatām bija žurnālista un kultūrkritiķa Erika Zemūra rūgtais traktāts “Franču pašnāvība”.[3. Eric Zemmour. Le Suicide francais, Albin Michel, Paris, 2014.] Zemūrs pēdējos gados ir kļuvis pazīstams, uzbrūkot un, viņaprāt, atmaskojot to, ko viņš uzskata par bīstamo pēcsešdesmitastotā gada Francijas ietekmi – proti, tās paaudzes ietekmi, ko tautā sauc par soixante-huitards, kuri pilngadību sasniedza 1968. gada revolucionārā maija skurbinošajās dienās, gāza Šarlu de Gollu un kopš tā laika spēlē vadošo lomu Piektās republikas politikā un kultūrā.

Zemūrs paredzami sāk ar raudu dziesmu de Gollam – pēdējam dižajam Francijas patriarham līnijā, kas stiepjas pagātnē līdz Napoleonam Bonapartam. Šis traģiski patiesais slavinājums beidzas uz šodienīgas nots: “Drīz vien nevaldāmākie un dumpīgākie [1968. gada] bērni nāca spļaut uz viņa kapa. “Traģiska balle Kolombē, 1 līķis,” sarkastiski vīpsnāja Charlie Hebdo vāks.” Zemūrs runā par slaveno Charlie Hebdo vāku, kas 1970. gadā izsmēja de Golla nāvi. Tas ir viens no labākajiem Charlie vākiem – Francijas svētākās govs nokaušana. Tas atspoguļo visas žurnāla pamatiezīmes: anarhista radikālo nicinājumu pret pastāvošo varu, tradīcijām, jebkādām militārisma pazīmēm, tīši pusaudzisku humora izjūtu, kas labprāt iebāž skolas direktoram acī pirkstu vai drīzāk krāniņu.

Zemūra ieskatā mūsdienu Francijas vērtību un identitātes krīze sākās ar nolādētajiem soixante-huitards – viņi ieviesa relatīvismu, kas savukārt radījis divus lielus apdraudējumus – sabiedrības feminizāciju (un ar to saistīto “geju ideoloģiju”) un Francijas Ziemeļāfrikas imigrantu islāma kultūru. Šie apdraudējumi viens otru pastiprina; vāja, “feminizēta” tauta ir mazāk spējīga stāties pretī agresīvajiem musulmaņiem, kas vairojas tās vidū. Šis lienošais process, viņaprāt, sācies franču dekonstrukcionismā, ticis inkubēts un radikalizēts ASV universitātēs (kur tas radījis dzimtes studijas), un tagad to naivajai Francijas sabiedrībai cenšas iesmērēt transatlantiska multikulturālistu liberāļu sazvērestība, kuri, atsakoties atzīt savas kļūdas, apzināti iznīcina tradicionālo Franciju, tādējādi izdarot grāmatas nosaukumā minēto pašnāvību.

Teikt, ka Zemūra domāšana nav īpaši sarežģīta, būtu pateikt par maz. Viņš ir arī ļoti veikls runātājs, lieliski piemērots Francijas televīzijai, kur viņš labi iederas blakus Alēnam Finkelkrotam un Bernāram Anrī Levī, – visi trīs kļuvuši pazīstami ar saviem uzbrukumiem “multikulturālismam”. Gluži kā viņu amerikāņu līdzinieki, šie rakstnieki uzstājīgi pozicionē sevi kā atstumtos, kas drosmīgi stājas pretī kreiso liberāļu īstenotajai smadzeņu skalošanai. Un tas par spīti Zemūra kā bestselleru autora statusam, nemaz nerunājot par Mišela Velbeka romāniem, Finkelkrota ievēlēšanu Franču akadēmijā, milzīgajām un brīžiem vardarbīgajām demonstrācijām pret viendzimuma laulībām 2013. gadā un galēji labējo spēku panākumiem vēlēšanās.

Patiesībā ir ļoti vajadzīgs, lai intelektuāļi apšaubītu valdošos pieņēmumus un pārkaļķoto, melnbalto domāšanu, kas nokauj pārmaiņu iespējas – iespējas atvērt Franciju nākotnei. Taču, nekritiski nostājoties tāda republikāniskā universālisma pusē, kas par aksiomu izvirza neitralitāti, bet vienlaikus aizsargā dažādas aizbildnieciska rasisma izpausmes, Zemūrs un Finkelkrots mudina Francijas valsti piekopt politiku, kas atbilst viņu aizspriedumiem, taču nedarbojas praksē. Rezultāts ir vēlmju domāšanā sakņota politika, neskaidra cerība, ka atgriešanās pie pastkartīšu Francijas ar bagetēm un beretēm – Francijas, kas ārpus Petēna, Višī un Lepenas Nacionālās frontes plakātiem nekad nav pastāvējusi, – kaut kādā veidā kļūs iespējama.

Šis neveselīgais klimats, ko uztur sevī noslēgusies, nepotiska un bezatbildīga politiskā šķira abās politiskā spektra pusēs, ir kropļojis Franciju gadu desmitiem ilgi. Neatkarīgi no notikumu attīstības Sīrijā vai jauniem teroristu uzbrukumiem Francijai būs vajadzīga civiltiesību kustība – ilgstoša sabiedriska kustība, kas iesaistīs un spēcinās atstumtās iedzīvotāju grupas, padarot tās par līdztiesīgām dalībniecēm nācijas nākotnē. Šobrīd tieši stūrgalvīgā izvairīšanās no realitātes Zemūra lappusēs un valdošās šķiras pašapmierinātība, aizstāvot no sociālās realitātes nošķirtu franciskumu, ir tā pašnāvnieciskā tieksme, kas mani satrauc visvairāk.

IV Fluctuat nec mergitur

Karikatūrists Kabī, viens no Charlie Hebdo dibinātājiem, savus zīmējumus pirmo reizi publicēja savas vidusskolas avīzē nelielā Elzasas pilsētiņā, tagadējā Šampaņas Šalonā. Uz Parīzi viņš pārcēlās 1954. gadā, lai strādātu par zīmētāju nelielā studijā. Viņš iemīlējās amerikāņu džezā, kas kļuva par kaislību mūža garumā, un viņš kļuva par aizrautīgu džeza dzīves hronistu vietējos žurnālos. Viņa profesionālā karjera pārtrūka 1958. gadā, kad viņu iesauca armijā un nosūtīja uz Alžīriju, kur Francija tajā laikā centās tikt galā ar pretkoloniālo neatkarības kustību. Viņu ieskaitīja 9. zuāvu pulkā, kuram bija nozīmīga loma sākotnējā Alžīrijas iekarošanā 1830. gadā. Alžīrijas iekarošana – kurš vēl atceras, kā tā notika? Kurš atceras, ka Francija Alžīrijas valdniekam bija parādā naudu, atteicās to atmaksāt un tad izgudroja vismuļķīgāko iemeslu (Francijas konsula iepļaukāšanu), lai iebruktu Alžīrijā, gāztu no troņa savu aizdevēju un izveidotu koloniju? Karš pret Nacionālo atbrīvošanās fronti Alžīrijā Kabī, tāpat kā daudziem viņa laikabiedriem, šķita pretīgs. 1960. gadā viņš pameta armiju kā pārliecināts anarhists.

Kabī slavenākā un ilglaicīgākā karikatūra ir tēls, kas pazīstams kā “beauf”. Tas ir saīsinājums no vārda beau-frère – svainis. Kabī šo tipu uzskatīja par īpaši francisku, viņš ir tik kaitinošs, cik kaitinošs spēj būt tikai svainis; tas bija provinciāls kretīns, kurš uzskata, ka zina visu, jo par visu ir kaut ko dzirdējis; kuram pareizajā brīdī allaž ir pareizais viedoklis, jo visi viņa viedokļi saskan ar tābrīža valdošo uzskatu. Šis tēls iemieso dzēlīgi paškritisku skatījumu uz franču raksturu un tāpēc ir smieklīgs. Vārds kopš tā laika ir iegājis ikdienas valodā. Beauf, kā Kabī mēdza teikt, ir katrā no mums: tas ir cilvēks, kuru mums patīk ienīst, bet ienīstam viņu tāpēc, ka tik labi pazīstam.

Atbilde uz Charlie Hebdo slaktiņu bija iespaidīgs skumju un solidaritātes apliecinājums personām, kuras Francijā bija bijušas pazīstamas vismaz 30 gadus. Taču #JeSuisCharlie tēmturis un dogmatiskā prasība to izmantot, kas atgādināja slaveno “bušismu” – “Jūs esat vai nu ar mums, vai pret mums” –, uzrādīja arī to, kas Francijā valdošajā attieksmē pret identitātes un rasu jautājumiem ir nepareizi. Vai tad nebija skaidrs, ka prasība nostāties kādā pusē draud atsvešināt tieši tās iedzīvotāju grupas, kuras visvairāk vajag iekļaut sabiedrībā? Turklāt grūti iedomāties ko absurdāku par moralizējošiem solidaritātes apliecinājumiem vienai no visu laiku indīgākajām valdošo kārtību izsmejošajām lapelēm. Būsim godīgi: Charlie Hebdo gadu gaitā ir drukājis rasistiskas karikatūras; gandrīz neviens Charlie izdevums neiztiek bez pamatīgas seksisma vai sieviešu nīšanas devas. Viņi ir drukājuši arī maskēti antisemītiskus materiālus, un viņu ņirgāšanās par garīdzniecību ir leģendāra. Karikatūras ar Pravieti bija sevišķi bezgaumīgas, taču Charlie komandai tā bija parasta lieta. Ne viss humors ir vienlīdzīgs; ja humoru lieto nesaprātīgi, tas raisa jautājumus par spriestspēju un nolūku, un par to jokotājiem vajadzētu atbildēt. Taču ne ar savām asinīm. Slikts humors ir noziegums pret komēdiju. Humora trūkums ir noziegums pret cilvēci. Fašistus vienmēr nodod viena lieta – humora izjūtas trūkums, ko viņi nēsā sev līdzi kā steku.

Pelēkā janvāra dienā es devos pastaigā pa rajonu, kurā bija notikuši novembra uzbrukumi. Es sāku ar mazajām ieliņām Faubourg-Saint-Antoine ielas apkaimē. Gāju pa Forge-Royale ielu un nogriezos uz rue de Charonne. Jau no pāris kvartālu attāluma bija redzams puķu un kartīšu klājiens pie kafejnīcas La Belle Equipe. Tas nozīmē “skaistā komanda”. 13. novembra vakarā Hoda Saadi bija sapulcējusi draugus kafejnīcas terasē. Viņa svinēja savu 35. dzimšanas dienu. Draugi bija viņas kolēģi – bārmeņi, viesmīļi un viesmīles no tuvējās Café des Anges. Uz svinībām bija ieradusies arī Hodas māsa Halīma, kura nesen ar vīru bija pārcēlusies uz Dakāru. Tad piebrauca melna automašīna, un sāka šaut Kalašņikova automāti. Visi desmit draugi tika noslepkavoti turpat uz vietas. Hālids Saadi, viņu jaunākais brālis, kurš strādāja kafejnīcas iekšpusē, iznāca laukā un ieraudzīja abas savas māsas mirušas uz ietves. La Belle Equipe īpašnieks Gregorī Reibenbergs izdzīvoja. Viņš zaudēja savu sievu Džamīlu. Viņu meita uzaugs ar tēvu, ebreju; viņas māte, musulmaniete, viņai tika atņemta.

Es aizgāju līdz Voltēra laukumam, kur atrodas vietējā mērija. Kāzas Parīzes 11. rajonā tika atceltas uz vairākiem mēnešiem, jo bija jārīko daudz bēru. No laukuma es devos uz Bataclan – tieši aiz krustojuma ar Rišāra-Lenuāra bulvāri. Aplūkojot vēl aizvien slēgto un puķēm klāto policijas barjeru ielenkto ēku, es, sev par pārsteigumu, attapos domājam par to, cik maza izskatās šī ēka. Laikam jau jaunībā tā manā prātā bija lielāka, jo tai piemita stilīguma mekas oreols. Tagad tā izskatījās ievainojama, ikdienišķa, nomākta. Mums vienmēr saka, ka dzīvei jāturpinās, ka mēs nedrīkstam ļaut teroristiem pārtraukt ballīti. Taču kā lai to izdara? Kā lai izslēdz no apziņas masu slepkavības vietu, lai nesabojātu sev vakaru?

Es atcerējos, kā gandrīz gadu iepriekš gāju demonstrācijā, tā saucamajā “Republikas maršā” pēc uzbrukuma Charlie Hebdo. Republikas laukums bija pārvērties cilvēku jūrā, kurā virmoja spriedze un jauktas emocijas. Jutos pārsteigts, redzot, cik daudzi vecāki bija atveduši līdzi bērnus, nesot tos uz pleciem. Notikušā mērogu ir grūti aprakstīt. Parīzē vien ielās iznāca pusotrs miljons cilvēku, un visā Francijā – gandrīz četri miljoni. Uz manas ziemas jakas bija Charlie uzlīme, rokā es nesu rozi kā sociālisma un fraternité simbolu un zilu Bic pildspalvu kā vārda brīvības un rakstnieku solidaritātes simbolu. Kāds franču žurnālists mani intervēja angļu valodā. “Kāpēc jūs šodien esat šeit?” viņš jautāja. Es atbildēju, ka, manuprāt, svarīgākais ir jauniešu klātbūtne demonstrantu pūlī. Teicu, ka mēs esam apņēmības pilni veidot citādu nākotni. Es teicu, ka cilvēkiem ir svarīgi nebaidīties sanākt kopā un zināt, ka esam brīvi.

Tas bija pagājušajā janvārī. Pēc novembra uzbrukumiem ieviestais ārkārtas stāvoklis ir liedzis cilvēkiem iespēju iznākt ielās, lai kopīgi sērotu. Bruņoti armijnieki ir visur – ne tikai sabiedriskajā transportā, bet arī pie skolām, sinagogām, mošejām un katedrālēm. Vakaros Parīzes centrā patrulē bruņoti džipi. Premjerministrs (un prezidenta kandidāts) Manuels Vals ir paziņojis, ka tagad mums jārēķinās ar “hiperterorismu”, lai ko tas nozīmētu, un ka nākamais lielais uzbrukums ir nevis iespējams, bet “neizbēgams”. Augsta līmeņa Francijas izlūkdienestu pārstāvji ir snieguši paziņojumus presei, norādot, ka 13. novembris ir bijis vien “ģenerālmēģinājums” lielākam uzbrukumam, “Eiropas 11. septembrim” uzreiz vairākās galvaspilsētās.

Plašu tautas manifestāciju vietā nākusi oficiāla, valsts sankcionēta sērošana, cita starpā Francijas sagrabējušās rokzvaigznes Džonija Halideja uzstāšanās, kas bija tukša, neiedvesmojoša un ko neviens tā īsti nepamanīja. Varbūt patiešām tiem, kuri dzīvo pēc apokalipses laika, ir jēga atņemt pulksteņus. Nepacietība ir fanātiķa vājākais punkts. Slepkavas uzskata, ka viņu laiks vienmēr ir tagad, ka viņu triumfs vienmēr ir nenovēršami tuvu. Viņus pārliecina pašu nežēlības teātris, un viņi to vērš plašumā. Kādu brīdi mēs, protams, esam satraukti, taču laika gaitā pat šādi notikumi kļūst par mūsu “jaunā normālstāvokļa” daļu.

Biju aizmirsis, ka Rišāra Lenuāra bulvāris turpinājumā kļūst par Žila Ferī bulvāri. Es prātoju par Ferī (šī pretrunīgā franču valstsvīra, Francijas sekulārā likuma arhitekta, bezmaksas izglītības aizstāvja un dedzīgā Francijas koloniālās misijas civilizēt “zemākās rases” piekritēja) nozīmību, kad pēkšņi ieraudzīju Ahmeda Merabeta piemiņas plāksnīti – viņš bija policists, kurš centās apturēt Kuašī brāļus, kad viņi pameta Charlie Hebdo biroja telpas. Prezidents Olands tikai pirms nedēļas bija oficiāli atklājis šo plāksni. Es sajutu savādu vēstures saspiestību. Gluži kā simtiem plāksnīšu pie skolām visā Parīzē, kas piemin okupācijas laikā deportētos ebreju bērnus vai arī pretošanās kustības cīnītājus, kuri krituši kaujā vai kurus noslepkavojuši nacisti, Merabeta plāksnīte ir neuzkrītoša – gandrīz nepamanāma, ja rūpīgi neieskatās. Es ar šausmām sapratu, ka stāvu uz ietves tieši vietā, kur viņš tika nogalināts. Es viņa nāvi biju redzējis YouTube. Ahmeds savā zilajā uniformā guļ uz zemes, sašauts augšstilbā. “C’est bon, chef,” viņš vaid. Viņa vārdi ir tik cilvēcīgi. Ne lūgums, ne protests, bet sapratnes, pakļāvības apliecinājums. Viss ir beidzies, jums tas nav jādara. Tad šāviens no Kalašņikova.

Bulvāris turpinās līdz Senmartēna kanāla dienvidu galam. Es pagāju garām Café Bonne Bière terasei, kas no jauna tika atvērta jau decembrī. Virs nojumes plīvoja izaicinošs karogs ar vārdiem “JE SUIS EN TERRASSE”; zem tā sēdēja cilvēki, un garāmgājēji cēla augšup telefonus, lai uzņemtu bildes. Taču, kad sasniedzu pašu kanālu, es apstulbu – tajā nebija ūdens. Pašvaldības iestādes gar visu krastu bija salikušas barjeras. Skatoties lejup no viena no zaļajiem gājēju tiltiņiem, varēja redzēt pārsteidzoši seklo grāvi, kas kā liela, brūna rēta stiepās gar ēku pelēkajiem līkumiem zem pelēkām debesīm. Priekšā redzamajā krustojumā kāda ēkas fasāde, kuru parasti klāja grafiti, bija viscaur nokrāsota melna, un tai pāri lieliem burtiem rotājās seno Lutēcijas jūrnieku moto: “FLUCTUAT NEC MERGITUR.” Šūpojas, bet negrimst. Kāds man paskaidroja, ka kanāls ir nosusināts, lai uzlabotu navigāciju. Jā, es nodomāju. Ja dibens ir redzams, tad dziļāk vairs nenogrimsi.

© The Point, 2016. gada vasarā

Tulkojis Mārtiņš Sīlis