Atdzīvojusies ikona
In Memoriam

Olga Sedakova

Atdzīvojusies ikona

tild

Tēvs Viktors Mamontovs[1. Arhimandrīts Viktors (Mamontovs), 1938. gada 10. septembris–2016. gada 8. novembris, kalpoja Sirdsskaidrās Eufrosīnijas (Jevfrosīnijas) baznīcā Kārsavā.] bija kā atdzīvojusies ikona. Svētbildes tēls ir nekustīgs, taču nez kādēļ šķita – ja tas iznāktu pie mums, tam būtu tādas pašas roku kustības, tāda pati gaita, tāds pats smaids kā Viktortēvam. (Protams, es runāju pirmām kārtām par Rubļova tēliem.) Ja šis tēls ierunātos, viņa balss skanētu kā Viktortēvam: apbrīnojams skanējums, kurā nav ne grama varmācības vai ielaušanās sarunbiedra dzirdē. Šis skanējums drīzāk aicināja sevī nekā tiecās pie tevis. Un aicināja ļoti saudzīgi, “divu brīvību attālumā”. Divu brīvību formulu Viktortēvs mīlēja un bieži atkārtoja: tā būtu jāveidojas, viņš teica, attiecībām starp cilvēku un cilvēku, pieaugušo un bērnu, cilvēku un Dievu. Vēl viņam patika vārds “noslēpums” (таинство). Viena no viņa grāmatām ir “Dzīvības noslēpums”, cita – “Bērnības noslēpums”. No viņa skatiena vai pieskāriena viss atklājās kā noslēpums. Viņš bija mistiķis vienkāršā un īstā šī vārda nozīmē.

Klusēšana viņam bija svarīgāka par jebkuriem vārdiem. Starp Viktortēvu un bērniem valdīja pilnīga uzticēšanās. Dzīvnieki un augi viņam atbildēja. Man ir viņa fotogrāfija ar manu kaķi Šarlī viņam uz pleca: abi skatās viens uz otru klusā sajūsmā. Ir fotogrāfija Azarovkas dārzā: viņš skatās uz vecu antonovkas ābeli un Fedju Vasiļuku,[2. Fjodors Vasiļuks – tuvs Viktortēva skolnieks, izcils psihologs.] kurš vāc ābolus; Viktortēvs acīmredzami vēlas palīdzēt Fedjam novākt ābolus un nenovelties no koka, bet ābelei – tos atdot un turēt Fedju. Viktortēvs apkopoja un izdeva stareca Atona kalna Siluāna lūgšanas: iespējams, šis svētuma tēls bija viņam pats tuvākais. Un, protams, tas ticības tēls, ko viņš mācījās no arhimandrīta Serafima (Tjapočkina) un arhimandrīta Tavriona (Batozska), kurus visi pazina kā starecus Serafimu un Tavrionu.

Ikviens, kurš Viktortēvu redzējis tuvumā, piekritīs: viņš bija iemiesota svētība. Viņā bija redzama pati Dieva mīlība, kas vērsusies tieši uz tevi. Kad viņš tev pie galda sniedza kādu konfekti, tas bija jūtams ne mazāk kā tad, kad viņš tevi svētīdams svaidīja.

Pirmoreiz mēs satikāmies Itālijā, Bozes klosterī, konferencē. Viņš pie manis pienāca pirmais un ierunājās, teikdams, ka jau sen mani (manus darbus) mīlot. Es atceros šo viņa smieklīgo frāzi. Pamanījis zināmu mulsumu krievu viesos (bija gavēņa diena), viņš teica: “Es jau sen esmu sapratis, ka ēst var visu, izņemot ķeblīšus.” Visi zina, ka pats viņš neēda tikpat kā nemaz, un Kārsavā viņa vēlmes attiecībā uz ēdienu bija, lai tas būtu krāsains. Viņš cienāja: “Bet tagad paņemiet, lūk, to zaļo! Un vēl – to dzelteno!” Bozē tobrīd dzīvoja pensionēts grieķu bīskaps, kurš pie galda teica: “Bet viņu (Viktortēvu) mēs prom nelaidīsim! C’est un bijou!”[3. Tas ir dārgums! (franču val.)] Un kā nu ne: aicinātie runāja par krievu svētumu, bet Viktortēvs pats bija šis svētums, no galvas līdz kājām. Pārcelties uz Londonu Viktortēvu savulaik aicināja arī metropolīts Surožas Antonijs; varbūt viņu aicināja arī citi. Taču Viktortēvs atteicās: viņš negribēja pamest “savējos” Kārsavā. Bet uz Kārsavu ļaudis brauca no visas pasaules.

Kopš tā laika, kopš Bozes, Viktortēvs pa laikam ar kādu braucēju sūtīja man cienastus: latviešu sieru, kūpinātas zivis, ciedru riekstus. Riekstus piekodināja ēst katru dienu. “Tajos ir tas, kā trūkst jebkuram citam ēdamajam,” viņš apgalvoja.

Mums šķiet, ka tādam cilvēkam, gandrīz vai bezķermeniskam, iegrimušam citā un labākā īstenībā, vajadzētu būt pilnībā atrautam no ikdienas. No savas – jā, taču no cita cilvēka ikdienas – nepavisam ne. Ciemojoties pie manis, viņš starp citu uzdeva vairākus nedaudz savādus jautājumus: kā es maksājot par dzīvokli un vēl kaut ko tamlīdzīgu. Pēc kāda laika pie manis ieradās Marina Kopilova, viņa garīgā meita, un paziņoja, ka tēvs uzdevis viņai palīdzēt man praktiskās lietās. Acīmredzot no manām atbildēm viņš bija sapratis, ka man ar tām lietām nesokas. Un mana dzīve – ar Marinu – izmainījās.

Viņa klusībai bija savaldošs spēks. Reiz, kad viņš uzstājās Maskavā, es aizgāju no savas komunālās elles, lai paklausītos viņā. Manā dzīvoklī bija pārplīsušas caurules, lejas kaimiņi taisnīgi ārdījās, taču izsaukt santehniķi nebija cilvēka spēkos. Es biju pilnīgi izmisusi, bet tad, vēl kāpdama augšup, kāpnēs izdzirdu Viktortēva balsi. Viņš mikrofonā runāja par Dostojevski, taču tas nav svarīgi. No viņa balss vien, no viņa intonācijas visas šausmas, dusmas un izmisums manī izgaisa. Domāju, ka ar savu klusumu viņš spēja savaldīt jebkuru vētru, iekšēju vai ārēju.

Mēs gandrīz vai varējām kļūt par līdzautoriem. Ja ne Viktortēvs, man nebūtu ienācis prātā publicēt dzejolīšus, kurus sacerēju pazīstamiem bērniem, kā arī mīļvārsmas kaķiem.

Šarlīts iziet lievenī

Satikties ar pieneni…[4. Шарлик поехал на Дальний Восток,

Чтобы понюхать чудесный цветок…]

Viktortēvs bija sajūsmā. Viņš palūdza to visu pierakstīt un nosūtīt viņam, bet pēc tam paziņoja, ka pilnīgi noteikti uzrakstīs “Pārvērtībām” un mīļvārsmām priekšvārdu un mēs atradīsim izdevēju. Stāsta, ka viņš kaut ko rakstīja… Grāmatiņa iznāca, bet viņa priekšvārdu es tā arī nesagaidīju.

Es varētu vēl daudz pastāstīt par viņa apbrīnojamajiem darbiem. Pagaidām beigšu ar šādu. Azarovkā viņam nez kādēļ sagribējās pastaigāties pa ciematu (kotedžu ciems, kas tur izaudzis pavisam nesen). Kotedžu īpašnieki toreiz vēl tikai sāka “atgriezties baznīcā”. Taču tas, kā Viktortēvs gāja, gandrīz neskarot zemi, izstarojot pārpasaulīgu labvēlību, atstāja satriecošu iespaidu. Daudzi no savām sētām iznāca uz ielas, lai viņu aplūkotu tuvāk. Viktortēvs svētīja ikvienu un pateicās: “Paldies, ka jūs tik labi izturaties pret mūsu Oļu!” Es ne uzreiz sapratu, ka viņš pateicās viņiem uz priekšdienām.

Viktortēvs mīlēja, kā viņš teica, dievišķo brīvības dāvanu. Un tā viņam bija dāvāta augstākajā pakāpē – Dieva bērnu brīvība. Viņam nebija savējo un svešo. Nožogojumi viņam maz ko nozīmēja. Kā viņam tas izdevās – to ir tikpat grūti saprast kā to, ka var ieiet pa “aizslēgtām durvīm”. Jo durvis pie mums no tiesas ir aizvērtas, aizslēgtas un aprīkotas ar videonovērošanu.

Dārgais Viktortēv, neaizmirstiet mūs, lūdzu!

Raksts no Decembris 2016 žurnāla

Līdzīga lasāmviela

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">