Ināra Ķemere. In memoriam

Satumst. Kropla idioma. Mēms klusums aizaugušā dārzā, kur atbalsojas iedrošinājums, netulkojams, diez vai kādreiz izteikts, tomēr sadzirdams vēl pirms valodas kā daudzbalsīgs dziedājums tepat tālumā. Veiksme un vilšanās, paveiktais un iecerētais izzudīs, un būs labi. Kaut arī tikumu nevar iemācīt, tāpat kā nav iespējams parādīt skaisto, paliek aicinājums – pārliecinoši vienkāršs – atvērtas durvis, laimīgas pūles, iemīlēts un gandrīz vai pazīstams apliecinājums pabeigtai dzīvei.

Mācīties valodu, tagad šķiet, ir atcerēties, atgūt nojausto, atjēgties: mācīties būt – censties saredzēt galu, lai gājiens vienmēr var sākties. Mēžot iedomu tukšuma staļļus, ravējot teikumu vagas, rūpējot cienastu apjukušiem ceļabiedriem, var iemācīt pastāvību, neatlaidību, uzticību, kas palīdz neapmaldīties, nepazust ceļā. Paldies – tik ierasts vēlējums un pateicība – mūžīgas piemiņas zīme nezūdošā pasaulē, īstenības izteiksmē. Ināra, pie Jūsu klātā dzīru galda dzīves nepietrūks.

Edgars Narkevičs

Filoloģe Ināra Ķemere fantazē pie klavierēm

Ejamies, stāvuļojam, ēdaļājam vai dzerstāmies – vislaik tak iramies starp morfēmu kalniem.

Valoda dota tev vienreizējai lietošanai, Strasbūras meitēn. Valoda ir tava vienīgā Oikumene, Briseles zēn.

Valoda ir tavs Piektdienis, kuģiniek. Katra no tavām izloksnēm apaug sauli un mēnesi, lauciniek. Tavs idiolekts jau pāraudzis Pienaceļu, dzejniek. Bet paviršās runās Dievs neklausās.

Dievs saka: ajte da Mani, i taiseisim Pasauli! Jūsu zinīgā, gēniem pārsātinātā asins ir Mans okeāns, cita nevajadzēs. Dēļ jums Es sāku šo eksperimentu. –

Kurš mācēs pārtulkot Sirēnu treļļus?
Kurš no jums atceras vēl Ādama atbildes Eksā­menā?

Atkal ar draugiem klaiņojām Godkārības agorā. Rudens ir bagāts vīrs – un tur nebij nekā, ko mēs nespētu samaksāt. Un puiši – katrs bij gatavs man palīdzēt pārnest pirkumu! Izsmējāmies no sirds. Soul noiet jūre! Oktobri, tu būsi klāt. Jā, tev nākas zelta medaļa. Sudraba medaļa – aprīlim.

Tāpat kā Rainis, es solos jums: es dzīvošu simtu gadu! Pēc tam es gaidīšu jūs tur – valodā. Cik sarkana septembra alejās staigaļā vecmeitu vasara.

Uldis Bērziņš, 2013

Skatos uz sarkanu jaku vai pusmēteli, kuru līdz ar rūpīgi nolasītajām martagonliliju pogaļām te pērnās vasaras nogalē atstāja vai aizmirsa Ināra, un domāju, vai nav savādi, ka man viņa tik ļoti saistās ar fizisko, materiālo, taustāmo. Protams, zinu par leģendāro grieķu vārdnīcu, pie kuras viņa strādāja tik daudz gadu, par neskaitāmajiem grieķu un latīņu valodas skolniekiem, par viņas erudīciju un apskaužami skaidro prātu. Taču man viņa nebija tikai teksts vai abstrakcija. Redzu, kā mēs abas tupam puķu dobē, ravējam, un es ar skaudību noskatos, cik tīri viņai tas iznāk. Nē, cimdus nevajag – ar tiem viņa neprot, arī nezāli vajag sajust. Redzu, kā sēžam ārā pie galda, tīrām sēnes un cik glīti zib nazis viņas rokā. Redzu, kā trijatā brienam lietū pa brikšņiem, meklējot senlatviešu upurakmeņus. Redzu, kā viņa prasmīgi atsit volejbola bumbu pirms kādiem 13 gadiem Mērsragā rīkotajos “mačos”, vienā komandā ar ļaudīm, kam ir par vairākiem desmitiem mazāk gadu nekā viņai. Redzu viņu sēžam ar vīna glāzi vai kafijas krūzīti (tikai šķīstošās!) un cigareti – jautrā simpozijā vai vienu, nost no citiem. Bez grūtībām varu saklausīt arī balsi – enerģisku un noteiktu – un tās veidotos vārdus, kuri strauji kā steigdamies nobirst cits pakaļ citam. Tos kokus gan vajag novākt, lai netraucē skatam – kam jums tādas apses? Jums arī tie bērziņi nav vajadzīgi – paskatieties, kā viņus vējš saliecis uz kaimiņu pusi, nekas labs no viņiem nebūs. Ak, svētā Lestene! Tā taču ir eņģeļtaure! Zināt, cik liela jums viņa izaugs? Divi metri! Redzat, kā tā pujene jau no viņas liecas projām? … Biedrene Lešinska, es zinu, ka esat attapīga un varat izbraukt ar iepriekšējām zināšanām, tomēr uz lekcijām varētu atnākt biežāk, kaut kas jums tur varbūt varētu noderēt ----

Šis pēdējais man atmiņā no laika, kad pirmajā kursā “angļos” mums mācīja latīņu valodu, bet es to neapmeklēju pārāk bieži, nevis tāpēc, ka man nepatiktu lasīt “De bello Gallico”, bet tāpēc, ka Ināras Ķemeres mācītā latīņu valoda bija iespiesta starp PSKP vēsturi un vēl ko tādu, ko es savā jaunības augstprātībā uzskatīju par veltīgu laika tērēšanu. (Varbūt uzskatītu arī tagad, nezinu. Vismaz tolaik Svešvalodu fakultāte man dziļi derdzās.) Tajā eksāmenā es dabūju 4 – it kā nekas briesmīgs, taču kauns bija lielāks nekā tad, ja būtu izkritusi. Es jutos atmaskota savā naivajā pārgudrībā un augstprātībā. Taču, ja jau tas ieķēries atmiņā kā skabarga, kura gadu desmitiem tā arī nav izkustējusies no vietas, pieļauju, ka varbūt jau tolaik par spīti neapmeklētajām lekcijām nojautu, ka Ināra ir īpaša un viņas sacītais ir svarīgs. Tikai tagad izrēķināju, ka 1976. gadā, kad apmuļļājām tos dažus latīņu valodas tekstus, Inārai bija 37 gadi – tikai 37. Taču viņa bija viens no tiem cilvēkiem, kuri nemainās – nav svarīgi, vai viņiem 10, 20 vai 90 –, viņi šķiet gatavi un pabeigti uzreiz, viņus neskar ne režīmu, ne dzīves vai sadzīves ap­stākļu maiņas (neko svarīgu viņos tas neskar un netraucē), ne kādi sabiedrības piedāvāti spoguļi (kāda joda pēc viņiem tajos būtu jāskatās? turklāt paša es, kas uz citiem atstāj tādu iespaidu, viņus pašus interesē vismazāk), un par kuriem tālab rodas ilūzija, ka viņi būs mūžīgi. Es pazīstu (vai esmu pazinusi) vēl tikai divus tādus un jūtos aplaimota par šādu dāvanu – ja viņu nebūtu, es būtu vēl maziņāka, vēl paviršāka, vēl dumjāka.

– Es saprotu, ka izcēlu jūs no miega, bet mēs jūs gaidām. – Ināra, man laikam ir smadzeņu satricinājums, man varbūt labāk šodien nebraukt. – Nekas, nekas, mēs jūs pagaidīsim.

Tas – jau daudzus gadus vēlāk, kad īsu laiku mācījos (šoreiz jau pēc pašiniciatīvas un ar vismaz sākotnēju lielu apņēmību) pie Ināras sengrieķu valodu un piedalījos Platona lasījumos – šķiet, sestdienās 11.30 Mežaparkā viņas vidusistabā pie galda. Un tu, protams, slienies vien augšā un skrien uz tramvaju, kārtējo reizi kaunēdamās par savu vājumu un slinkumu, jo zini pavisam skaidri, ka viņu, Ināru, no grieķu teksta lasīšanas un saprast mēģināšanas neatturētu nekas – katrā ziņā ne jau nu nieka galvassāpes. Un viņai taču šķiet, ka arī tev, murmulim, nevar būt nekā svarīgāka – ka arī tu aizrausies un iestigsi grieķu skaidrībā un nesaprotamībā, un izkāpsi laukā no sevis un savām sīkajām būšanām un nebūšanām (viņai, šķiet, pat prātā neienāk, ka tevi tādas varētu nodarbināt). Viņa par tevi domā labāk, nekā ir patiesībā, tāpēc uz to tramvaju nevar neskriet.

Viņa domā par tevi labāk, tāpēc elektroniski sūta grieķu valodas vingrinājumus vēl tad, kad tevi jau sen pārņēmušas pieminētās dzīves būšanas un nebūšanas, kurās tu pamazām ieslīgsti kā remdenā putrā un aizmirsti (vai neļauj sev īsti atcerēties) to, kas tev patiesībā šķiet pareizāk un īstāk.

Es nezinu, vai par prasmi nemuļļāties un neniekoties, bet visu – ravēt dobes un tekstus, lasīt sēnes un Platonu, stādīt puķes un vārdnīcu – darīt īsti, pedantiski rūpīgi un “uz pilnu klapi” Inārai bija ar kaut ko jāmaksā un ko viņai šī cena nozīmēja. Viena no īpašībām, kas viņu padarīja par lielisku sarunu partneri un uzticamu dēku biedru, bija spēja būt intīmai, bet izvairīties no familiaritātes, būt lojālai, bet teikt, ko domā. Man patika šis savstarpējais “jūs”, šī skaidri iezīmētā, nepārkāpjamā, tomēr draudzīgā un drošā robeža.

…Augusta nakts. Pulkstenis rāda divi ar minūtēm. Tumšs, vienīgā gaisma no blāvas verandas spuldzes. Mēs sēžam laukā pie galda. Sākām ap vienpadsmitiem vai pat vēl agrāk – gan grieķus, gan vīnu. Daudz bijis kā vienu, tā otra. – Tā, paņemiet pārtulkojiet vēl šo mazo teikumu. – Vairs nevaru, Ināra, tiešām nevaru. – Varat, varat. Lūk: “ἀνδρῶν γὰρ ἐπιφανῶν πᾶσα γῆ τάφος…”

…καὶ γυναικῶν, Ināra.

Ieva Lešinska

Ināras piemiņai

inter virtutes grammatici est aliquid nescire

Par vienu vērīgu un iejūtīgu skatienu pasaulē ir mazāk. Par vienu pazemīgu un stingru skolotāju pasaulē ir mazāk. Par vienu klasisku zināšanu nesēju pasaulē ir mazāk.

Tas, ka es viņu saucu par savu vienīgo skolotāju, ne tik daudz izriet no mācībām pie viņas kā no nevarīgas vēlmes būt par viņas skolnieku. Viņa lasīja tekstus ar rūpību un aizrautību, it kā tur, izteiksmes detaļās, slēptos kas būtisks, kas tāds, bez kā pasaule nebūs vesela.

Viņa cienīja cilvēkus, kuru teiktais liek domāt, kuri tur savu vārdu un spēj kaut ko izdarīt līdz galam, un aizrāvās ar tiem, kuros sajuta svaigu dzīvības elpu. Visgrūtāk viņai bija samierināties ar vismazākajām citiem sagādātajām neērtībām, it kā citu dzīve būtu neaizskarams un neapgrūtināms svētums. Tajā pašā laikā viņas pašas dzīve bija atvērta citiem, un viņas bieži atkārtotais teikums, ka viņai var zvanīt jebkurā diennakts laikā, nebija tukši vārdi.

No mūsu pirmā brauciena uz Grieķiju, visiem pārkāpjot slēgtā Dodonas teātra sētai, Ināras vadībā naktī skandējot viņas atlasītās rindas no Sofokla, es atceros vientuļu koku, kura siluetu iezīmēja zvaigžņotā debess. Virs akmeņiem aug viens koks.

Šo rakstot, atkal un atkal klausos, kā stāsta, Inārai Ķemerei dārgu skaņdarbu – āriju no Baha Mateja pasijas ar vārdiem: “Erbarme dich, mein Gott, um meiner Zähren willen!/ Schaue hier, Herz und Auge/ weint vor dir bitterlich./ Erbarme dich, mein Gott.” Vai vārgā parindenī: “Apžēlojies, mans Dievs, manu asaru dēļ!/ Raugies te, sirds un acis rūgti raud Tavā priekšā./ Apžēlojies, mans Dievs.”

Kā raud sirds, es nezinu, bet es nekad neesmu redzējis, kā raud Ināras acis. Es nezinu, kā visu tiesnešu tiesnesis un visu skolotāju skolotājs kārto rēķinus ar cilvēkiem, bet, ja nesavtība, pašaizliedzība un pazemība tur spēlē kādu lomu, tad Ināra ir sevi ierakstījusi lielajā dzīvības grāmatā.

Dienu pirms Ināras nāves viņas pēdējie man saprotamie vārdi bija: “Būs labi, būs labi…” Tobrīd man šķita, ka nekad nekas vairs nebūs labi, taču droši vien viņai taisnība – ir labi. Es viņu ļoti mīlēju. Un tas koks virs Dodonas teātra tur joprojām viens pats aug.

Arnis Rītups

Pirmais teikums par Ināras nāvi

Pietika atvērt tukšu dokumentu ar nosaukumu inara.tu.docx, lai es saprastu, ka rakstīšanas atlikšana bija naiva izvairīšanās no apziņas, ka Ināra Ķemere ir mirusi. Taču es nepaspēju pakavēties pie šīs domas, jo jau nākošajā brīdī atcerējos Pjatigorska teikto uz Gangas, atsaucoties uz Budas vārdiem: “Ja nu vispār kaut kas ir, tad, protams, nevis dzīve, kura te ir, te nav, te šeit, te tur, kamēr nāve salīdzinājumā ar dzīves “ir” jau nu gan absolūti “ir”. Tā teikt, esiet droši, neuztraucieties, viņa – ir.” Vienmēr meklējis kādu stingru apziņas lietu, kas varētu mani uzturēt, es šo biju palaidis garām: doma par nāvi man ļauj šo domu apzināties kā esošu: tā ir. Doma par nāvi bija, taču pašas nāves joprojām nebija – lai gan gribējās uzticēties Budam uz vārda.

Dīvainā kārtā šīs pārdomas nomierina; attālinoties no tā “vienkāršā” apziņas stāvokļa, par kuru runāju pirmajā teikumā, tās to padara par refleksijas objektu, aizmirst, “iemet” to laikā, un nav skaidrs, kā tas izmainīs visas manas apziņas struktūru, kaut ko tur pārvietojot, kaut ko atdzīvinot, bet kaut ko sastindzinot pavisam. Attiecībā uz pirmo teikumu pati šī rakstīšana ir noteikta veida nesapratne un vienlaikus dzīvotgriba. Iepretim pirmajam teikumam šī spriešana nekur netiek, jo tas teikums ir spriešanas robeža; Ināras nāve atsakās kļūt par domu.

Kad es teicu, ka pirmais teikums “izmainīs manas apziņas struktūru”, es negribēju norādīt tikai uz sevi; apziņa ir “mana”, jo tā ļauj jeb liek man domāt, atšķirot sevi no cita un ievietojot sevi nāves perspektīvā. Taču vienlaikus apziņa arī nav mana, jo lielā mērā pastāv no manis neatkarīgi; kā magnētiskais lauks tā ietekmē manu domu virzienu, izraisa jūtas, kurām nav redzama cēloņa; tā ir tāda kā neatkarīga zeme, uz kuru tagad pārcēlusies Ināra; viņas dēļ es to saukšu par Seno Grieķiju. Ināra to pārstāvēja šajā pusē. Es to piedzīvoju, kad nejauši ieraudzīju viņu agoras drupās Atēnās: viņa staigāja pa neredzamām ielām un klusēja ar neredzamiem cilvēkiem. Lai gan viņa bija ļoti dzīvīga un ļoti runātīga, tagad, kad cenšos izsaukt viņu atmiņās, nez kādēļ atceros viņu tieši klusējam. Tagad es zinu, par ko viņa klusēja.

Uldis Tīrons

Ināras stāsti

Pirmo reizi es Ināru ieraudzīju 1989. gada septembrī. Mēs, filozofijas nodaļas studenti, bijām uzrakstījuši vēstuli dekānam, lūdzot ieviest klasisko valodu nodarbības, un universitāte mums atsūtīja latīņu valodas pasniedzēju. Tā bija Ināra. Pirmajā nodarbībā viņa pavaicāja, kāpēc filozofus interesē latīņu valoda, uz ko mēs atbildējām, ka mūs gan tā neinteresē, mēs bijām gribējuši mācīties sengrieķu valodu, lai lasītu Platonu oriģinālā. Uz to Ināra uzreiz piedāvāja mācīt mums ne tikai latīņu, bet papildus un pilnīgi par brīvu arī sengrieķu valodu. Tā bija tipiska Ināras attieksme. Latvijā visi, kam bija kaut mazākā interese par klasiskajām valodām un antīko pasauli, vienmēr griezās pie Ināras, un viņa visiem palīdzēja – teātra režisoriem, kuri gribēja iestudēt Aristofana komēdijas, dzejniekiem, kam bija interese par sengrieķu dzeju, filozofiem, kas gribēja lasīt neoplatonistus, Bībeles tulkotājiem, Latvijas vēstures pētniekiem, kuriem vajadzēja pārtulkot latīņu citātus. Antīkā pasaule Latvijā bija Ināra.

Nolikt eksāmenus pie Ināras bija viegli – pietika izrādīt interesi par priekšmetu. Pirmajā ieskaitē sengrieķu valodā Ināra mums lika iemācīties no galvas kādu teicienu uz katra alfabēta burta. Es tam nepievērsu nekādu uzmanību: uz burta β es ātri pateicu βάρβαρος δεινός, bet uz burta δ man izdevās izdomāt vienīgi δεινὸς βάρβαρος. Ināra sāka smieties un ieskaiti man ielika. Vēlāk es viņai vaicāju, kādēļ viņa tā rīkojas. Viņas atbilde bija šāda – lai taču viņi (t.i., slinkie studenti) vismaz kaut ko iemācās. Pat eksāmenus viņa uzskatīja par iespēju pastāstīt par antīko pasauli un klasiskajām valodām.

Vairākām vietām Ināras dzīvē bija īpaša loma – padomju laikos Pēterburgai, pēdējos gados Grieķijai, bet īpašu vietu viņas sirdī aizņēma Parīze. Viņa to dēvēja par “savu pilsētu”. Ināras brauciens uz Parīzi – īss, uz dažām dienām – notika 2001. gada beigās. Es viņu iepazīstināju ar saviem draugiem un sarunāju palikšanas vietu, un, turpmāk mani satiekot, viņa to braucienu atcerējās.

Stāstot par “savu pilsētu”, viņa runāja ne tikai un ne galvenokārt par muzejiem un citām ievērojamām vietām, bet vairāk – par saviem piedzīvojumiem. Par to, kā viņa dzērusi sarkanvīnu kādā café, kā viņa mēģinājusi sarunāties angliski ar kādu francūzieti, kura tad viņai parādījusi pretējo virzienu uz Eifeļtorni, kā viņai piebraucis kāds sirms kungs. Inārai bija īpašs talants ne tikai iekļūt visādos piedzīvojumos, bet arī šos piedzīvojumus padarīt par spilgtiem un jocīgiem stāstiem.

Šis ir viens no viņas stāstiem. Tieši šo stāstu es atceros ik reizi, kad tuvojos Parīzes Šarla de Golla lidostai. Naktī skats pa lidmašīnas lodziņu ir grandiozs: var redzēt tūkstošiem krāsainu gaismiņu, kļūst skaidrs, kāpēc Parīzi dēvē par Ville Lumière, gaismas pilsētu. Tūlīt pēc pacelšanās, stāstīja Ināra, lidmašīna pēkšņi nonākusi turbulences zonā. “Sākumā es, protams, nobijos, tūlīt būs beigas. Bet pēc tam es sev teicu: “Nu i čto?” Lai ir. Visskaistāko šajā dzīvē es jau esmu redzējusi.”

Natālija Čerņecka,
Japānas Zinātnes veicināšanas biedrības ielūgtā pētniece,
Keio Universitāte, Tokija