|
(Fragments)
Rīgas Laiks: Jūs izceļat integrācijas problēmas svarīgumu; vai uz to ir atstājusi kādu iespaidu jūsu krievu skolas un ģimenes pieredze?
Rozenvalds: Neapšaubāmi atstājusi. Atstājusi tādā veidā, ka es – kā man šķiet, – es vienkārši šos cilvēkus labāk saprotu. Es gāju krievu 10. vidusskolā, un kad iestājos, kā to toreiz sauca, Latvijas Valsts ar Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes filozofijas specialitātē, tad saviem kursabiedriem teicu, ka viņi visi ir latvieši pēc dzimšanas, es esmu vienīgais latvietis pēc pārliecības. Mans tēvs Imants Rozenvalds mira, kad man bija pieci gadi, turklāt pēdējos gados viņš smagi slimoja. Par mani rūpējās mamma un vecāmāte. Mājās mēs sarunājāmies krieviski, kaut arī abas viņas brīvi runāja latviski un manu radu lokā latviešu valoda skanēja tikpat bieži, cik krievu. Sešpadsmit gadu vecumā saņemot pasi, varēju izvēlēties savu tautību.
RL: Vai jūs atceraties savu funktieri, kad bija jāizvēlas, kādu tautību rakstīt pasē?
Rozenvalds: Ļoti labi atceros. Šis funktieris bija pilnīgi morāls – toreiz bija skaidrs, kurš ir tas apdraudētais, vājais. Es, protams, negribu dramatizēt, bet ir pilnīgi skaidrs, ka Rīgā 70.–80. gados tehniski varēja ļoti labi izdzīvot bez jebkādām latviešu valodas zināšanām, bet bija ļoti grūti vai gandrīz neiespējami izdzīvot otrādi, un man bija tāda jaunieša izvēle – būt kopā ar vājāko.
Taču jāsaprot, ka šos pēdējos divdesmit gadus latvieši dominē Latvijas politiskajā, sabiedriskajā dzīvē. Agrāk viņi dominēja tikai kultūras dzīvē. Bet, ja runājam par sabiedrisko vai politisko apziņu, tur šīs izmaiņas nav notikušas. Šī dominance nav tikusi noreflektēta, un tur es saskatu problēmu. Man neliekas, ka čaštušku dziedāšana un iedzeršana pie Uzvaras parka pieminekļa būtu kaut kas tāds, kas man šķistu ļoti simpātisks, bet es rēķinos, ka ir tādas tradīcijas. Mentalitāte atšķiras, bet, pirms es uzdodu jautājumu, vai mani tas baida vai ne, es uzdodu citu jautājumu: ko es vai mēs visi kopā kopš 1991. gada esam izdarījuši, lai to mainītu, lai parādītu – kā lai to pasaka –, ka jā, jūs esat.
Un šis ir arī jautājums par to, uz kuru pusi tas cilvēciņš, kas mājās runā krieviski, savu skatienu vērš. Ne tik daudz priekšplānā būtu jāizvirza tas, ko viņš dara nepareizi, kā tas, ko es varu darīt un vai es esmu visu izdarījis, lai šo viņa skatiena virzienu mainītu. Vai mēs bieži uzdodam sev šo jautājumu?
RL: Bet kam tas būtu jāuzdod? Katram cilvēkam atsevišķi sev? Katram, kas mājās runā latviski? Vai tas būtu jāuzdod noteiktiem politiskiem spēkiem?
Rozenvalds: Es gribētu teikt, ka Latvijā ir tā pozitīvā īpatnība, ka ikdienas līmenī mums problēmu ir relatīvi maz... Ja uzdod jautājumu, kādas tev attiecības ar taviem kaimiņiem – tas, protams, nenozīmē, ka kaimiņiem vienmēr jāpatīk! – kopumā atbild: “Es spēju uzturēt normālas attiecības neatkarīgi no cilvēka tautības.” Nu, protams, ja kaimiņš saka – es jūsu suņu valodu nesaprotu, tad tā ir cita lieta. Bet kopumā mums tā spriedze vairāk tiek konstruēta, šeit parādās politiskās darbības inerce. Tā ir šķelšanās politiskajā līmenī, un sava loma ir arī medijiem, neapšaubāmi. Faktiski, ja runa ir par to, kam jāatbild, es gribētu teikt – jāatbild viedokļa veidotājiem. Tie ir arī pasniedzēji, mediju pārstāvji – bet pirmām kārtām politiķi, protams.
Rietumu literatūrā tiek pasvītrots, ka demokratizācijas procesi ir saistīti ar to, cik lielā mērā elites līmenī tiek noslēgts pakts – vienošanās. Ja skatāmies uz Latvijas politiskajiem procesiem, neapšaubāmi mēs varam konstatēt šādu paktu. Nu, kā Latvijas ceļu citādi saprast? Ļoti vienkārši – sanāk kopā kāda daļa no bijušās kompartijas nomenklatūras un kāda emigrācijas politiķu daļa, Meierovics ar Gorbunovu sēž pie viena galda un spriež par to, kā mums tagad izkārtot...
RL: Jūs to interpretējat kā pozitīvu žestu, kā sabiedrības paktu elites līmenī?
Rozenvalds: Es nesaku, ka tas ir obligāti pozitīvi. Es saku to, ka zināmā aspektā šāda vienošanās Latvijā ir bijusi. Bet, kas attiecas uz kopienu attiecībām – un katrai kopienai tomēr bija kāda sava daļa, ko var nosaukt par politisko eliti –, tad šī krievvalodiskā daļa tika faktiski izslēgta no procesa. Un tā ir viena no problēmām.
RL: Kādi argumenti jums ļāva presē apgalvot, ka Rīgas pašvaldības vēlēšanu rezultāti liecina par spriedzes samazinājumu un pārbīdi no etniskiem jautājumiem uz sociāli ekonomisko sfēru?
Rozenvalds: Es to varu pieņemt tīri apriori, ka tam tā būtu jānotiek. Kas man liek tā domāt... Redziet, pašvaldību vēlēšanas manā izpratnē var interpretēt ļoti dažādi. Un šeit varbūt var runāt ne tik daudz par spriedzes mazināšanu, bet par protesta balsojumu. Vienai daļai latviešu elektorāta visi tie bāleliņi, maigi izsakoties, ir apriebušies, un līdz ar to viņi balso savādāk. Ir interesanti empīriski dati – mans kolēģis Valts Kalniņš ir skatījies, cik lielā mērā cilvēku priekšstati par to, ka viens vai otrs no partiju līderiem ir korumpēts, ietekmē elektorālo uzvedību. Kad cilvēkiem prasa, kas tad ir galvenā problēma Latvijā, viņi saka: “Nu, zog par daudz.” Bet, ja pakašā tālāk un uzdod jautājumu, cik reāli tu esi gatavs balsot savādāk atkarībā no tā, ka uzzini, ka kāds kaut ko tur ņēmis vai devis, izrādās – ne visai. Te arī Lemberga fenomens parādās – varbūt, ka arī ir kaut ko zadzis, bet saimnieks labs. Lielākā daļa atbild: “Nu, ja tā ar mēru, tad var.” Bet jautājumā, cik lielā mērā jums ir svarīga partiju nostāja nacionālajos jautājumos – tas tiek uzdots starp citiem jautājumiem par korupciju un par to, cik svarīga ir sociālekonomika, kur atbildēs ir lieli procentuālie cipari – atbildei, ka nacionālajai nostājai ir liela nozīme, šis cipars ir vidēji ap 4 procentiem. Latviešiem aptuveni 2 procenti, krieviem – 7. Tas norāda...
RL: Ka krieviem šis jautājums ir svarīgāks.
Rozenvalds: Bet tas ir pilnīgi normāli. Viņi ir reālā minoritāte. Vienā savā publikācijā es nošķīru – ir normālā identitāte un ir minoritātes identitāte. Normālā identitāte ir cilvēkiem, kas pieder pie grupas, kurai valoda un izglītība viņu valodā šķiet pašsaprotama lieta. Tāda grupa, kāda bija krieviski runājošie Padomju Savienībā – jebkurā Padomju Savienības nostūrī bija garantija, ka tu varēsi saņemt izglītību krievu valodā. Latvieši šajā ziņā bija ar ļoti izteiktu minoritātes apziņu, kas vēl pastiprinājās ar to, ka savā dzimtajā zemē viņi gandrīz vai nokļuva līdz mazākumam. Normālajai identitātei vienmēr sociālekonomiskie jautājumi spēlē būtiskāku lomu nekā kultūras, valodas un citi tamlīdzīgi jautājumi. Un viens faktors tajā, ko mēs sākumā minējām, tajā sadalījumā trīs trešdaļās, bija tas, ka lielai daļai krievu bija šī normālās identitātes apziņa, normalitātes inerce. Viņi ilgu laiku nevarēja iedomāties, ka šī situācija – viss garantēts, visu tautu draudzība – var pēkšņi diezgan būtiski mainīties. Bet latviešiem minoritātes apziņa diezgan ilgi saglabājas, manuprāt, tikai pēdējā laikā mēs redzam pirmās pazīmes, ka šī situācija sāk mainīties.
RL: Vai tas, ka sarunas sākumā jūs uzreiz izvēlējāties runāt tieši par integrāciju, ir kāda nesena pētniecības darba iespaidā vai šo uzsvaru nosaka kaut kas cits?
Rozenvalds: Man tas nav tāds vienkārši “punktiņš uz integrāciju”, manuprāt, Latvijas ekonomiskās problēmas daļēji ir saistītas ar mūsu politiku nacionālajos jautājumos. Kad krievvalodīgā elektorāta aktivitāte pieauga, pamazām tās partijas, kas orientējās uz šo elektorātu, sasniedza aptuveni 25 % un kļuva par mūžīgo opozīciju. Un es saviem studentiem uzdodu jautājumu: kas notiek, ja parlaments veido valdību un jums ir 75 deputāti no 100, un no šiem 75 jums jāizveido divi kaujas spējīgi un uz sacensību orientēti komplekti? Nu, elementāri – nevar! Jūs vienmēr dabūsiet situāciju, kad viena daļa būs neaizstājama. Šādā veidā mums rodas tie draugu terāriji, kādi bija, kad Dombrovskis kopā ar Tautas partiju bija vienā valdībā. Manuprāt, tieši konkurences trūkums noveda pie tā, ka Latvijā, sākot ar 1993. gadu, stingri ņemot, pie varas bija vieni un tie paši. Es šajā ziņā nepārspīlētu arī Jaunā laika ienākšanu politikā, nedomāju, ka tas bija kaut kas principiāli jauns.
Paskatieties uz Lietuvu, tur savstarpējā opozīcijā bija Brazausks un Landsberģis, viņus jūs nevarat kopā dabūt, tur viens otram uz pirkstiem skatījās ļoti centīgi. Līdzīga situācija, tikai mazliet maigāka, bija Igaunijā – igauņi, nezinu, apzinoties to vai nē, krievu partijas vienkārši ir “apēduši”. Līdz ar to viņiem ir Savisārs, par kuru balso krievu elektorāts, un šī konkurence reāli veidojas. Latvijā, ja kaut ko piedāvā opozīcija, tad – nost ar šo priekšlikumu! Jā, un sakarā ar Saskaņas centru, paskatieties, kas tagad notiek Rīgas domē. Kaut viena komiteja būtu opozīcijas rokās! Neviena! Faktiski viņi turpina to pašu veco praksi. Mēs ar studentiem bijām bundestāgā, Vācijā. Viņiem pēc definīcijas viena komisija vienmēr ir pozīcijas rokās – tā ir ārlietu komisija. Skaidrs, kanclers vai ārlietu ministrs nevar runāt citu nekā ārlietu komisijas vadītājs, viņiem jābūt saskaņotiem. Visas pārējās komisijas viņi dala – un finanšu komisija obligāti ir opozīcijas rokās. Komisijas tiek sadalītas starp pozīciju un opozīciju, un tas nodrošina saspēli. Tieši normālas kontroles trūkums, kad tu, darbojoties pozīcijā, zini, ka aiz muguras zēni elpo tev pakausī un saka – klausies, paej nost, dod man pastāvēt pie ruļļiem, es arī gribu – tas, manuprāt, ir viens no faktoriem, kas ir noteicis mūsu problēmas arī ekonomikā.
|