Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Klods Zidī
Trakie stadionā, 1972
Les fous du stade, Claude Zidi
Bērnībā es šo filmu uzskatīju par komēdijas žanra visaugstāko virsotni. Vajadzēja tikai lielajā kinoteātru repertuāra klāstā atrast, kur plānojas nākamie filmas seansi, un doties uz kādu no Rīgas rajoniem, lai kārtējo reizi ļautos šim unikālajam asprātības un haosa savienojumam. Lai gan pieslēpta zem galēja farsa, filmas pamatā romantiska sāga, kuras liriskais varonis Žerārs, gluži kā d’Artanjans no tāda 20. gadsimta 70. gadu hipijmusketieru četrinieka, piedalās komiskā karā par vienaldzīgas femme fatale sirdi. Šoreiz gan karalauks ir Francijas provinces vietējās olimpiskās spēles, kurās viss četrinieks plosās dažādās sporta disciplīnās, atgādinot trakus trockistus vai iereibušu ēzeļu baru. Zidī, kuram tā bija tikai otrā filma un kurš sevi padarīja par vienu no absurdās franču komēdijas pamatlicējiem, ikvienā kadrā piedāvā nebeidzamu fizisko joku virknējumu. Debijas filmas “Iesācēju trakais skrējiens” paņēmienu – izmantot četru sev pietuvinātu aktieru grupu, kuri spēlē varoņus ar saviem īstajiem vārdiem, – viņš lietoja arī savās nākamajās filmās. Varbūt tas arī padara viņa varoņu komisko katastrofu par kaut ko skatītājam notveramu un īstu. Šobrīd varu tikai apliecināt, ka “Trakie stadionā” joprojām ir kinematogrāfisks brīnums, kas labi der cilvēkiem ar mazohistisku noslieci uz nepārtrauktu smiešanos.