Kļūst arvien sliktāk. Lūdzu, sūti šokolādi

1987. gadā, būdams ļoti jauns, bet jau drusku neganti noskaņots autors, pirmoreiz saskāros ar Zvirgzdiņa prozu pieaugušajiem, periodikā publicētajiem stāstiem “Pūķis” un “Vienradzis”. Labi atceros savu reakciju: kā tas var būt, ka šis padzīvojušais vīrs (tolaik viņam bija 46, bet bārda jau iesirma) prozā atļaujas būt dullāks par tābrīža jaunajiem? Attieksmi nostiprināja viņa trejgalvībā ar Vladi Spāri un Lienīti Medni sarakstītais romāns “Odu laiks”, kurš 1989. gadā tika publicēts žurnālā Avots turpinājumos un kurš būtībā ir vienīgais postmodernā farsa un aizrautīgas spēles stilistikā sacerētais teksts latviešu literatūrā, un mazā grāmatiņa “Esse un…” (1993), kurā autors, ielīdis starp diviem pretstatītiem spoguļiem, grozīja galvu uz vienu un otru pusi, priecādamies par bezgalībā aizejošām Zvirgzdiņu virknēm. Taču Esse un odi vai ōdas aizslīdēja kaut kur fonā, kad Zvirgzdiņš ķērās pie saviem stāstiem un romāniem ar kultūrvēsturisku ievirzi.

Zvirgzdiņa prozai piemīt īpaša intonācija, kurai faktiski nav nosaukuma, jo tāda piemīt tikai un vienīgi Zvirgzdiņam. Tiesa, lasītāju ar savu prozu viņš baro homeopātiskās devās, tomēr laika gaitā grāmatas krājas: stāstu krājumi “Rīgas sapņugrāmata” (2002) un “Atgriešanās Itakā” (2011), romāni “Fon Mērkatces kunga memuāri” (2003) un “Dancis uz virves” (2015).

Domājams, jau no šī mazā pārskata skaidrs, ka Zvirgzdiņš nav tikai rakstnieks. Drīzāk Zvirgzdiņš ir teritorija vai, ja patīk, kontinents latviešu prozas teritorijās. Viņš vienkārši ir tikai tāpēc, ka ir, jo nevar nebūt.

Guntis Berelis

Rīgas Laiks: Juri, tu ar katru gadu paliec jo izteiksmīgāks pēc skata.

Juris Zvirgzdiņš: Vienkārši neesmu ilgi bijis pie savas frizieres, kas mani apstrādā jau 17 gadus. Jo vecumam ir viena dīvaina lieta – pirmkārt, tu sašaurinies informācijā. Un otra lieta ir... tu atdali svarīgāko no mazsvarīgākā.

RL: Un atkrīt arī dažas kaislības.

Zvirgzdiņš: Vai nu nevajadzīgas, nezinu (smejas).

RL: Tev, starp citu, pirms dažām dienām bija dzimšanas diena.

Zvirgzdiņš: Bija, bija.

RL: Vai esi ievērojis, ka līdz ar zināmu vecumu cilvēkiem vairs nedāvina tur kādas, teiksim, lielas grāmatas, bet kaut ko neilglaicīgu, teiksim, apēdamu?

Zvirgzdiņš: Tu saproti, cilvēks mūža garumā apaug ar lietām. Un kam viss tas pēc tam paliks. Daudzām lietām vajag atrast saimnieku. Es jau tā pamazām sastādu sarakstu. Un tagad es tā mēģinu jau pat pieskribināt, ko kam. Tagad domāšu arī, ko varētu tev atstāt.

RL: Aha. Un kas ir pati nevajadzīgākā lieta, kas tev ir uzkrājusies?

Zvirgzdiņš: Grāmatas.

RL: (Smejas.)

Zvirgzdiņš: Ir daudz grāmatu, kuras es vairs nekad nelasīšu. Bet ir kādas piecas, sešas dzelžainas, kuras es varu pārlasīt tādos mellos periodos.

RL: Nosauc tās.

Zvirgzdiņš: Sema Sevidža “Firmīns”, Garī “Dzīve ir skaista” jeb kaut kā tamlīdzīgi, trešā – Murakami, bet ne tas, ko visi lasa, bet otrs –, Rju Murakami, “Kjoko”. Ģeniāla lieta, absolūti satriecoša. Japāņiem jau pirms kara bija tāda aizraušanās ar amerikāņu literatūru, un šī ir tāda, ko būtu varējis rakstīt arī, teiksim, Trūmans Kapote. Nu, un tā paša Kapotes “Brokastis pie Tifanija”. Pie Tifānijas. Nezinu, kā pareizi.

RL: Saki man... Tava “Atgriešanās Itakā” – Itaka būtu Torņakalns, vai kā?

Zvirgzdiņš: Vienkārši sakņu meklējumi, varētu tā teikt. Starp citu, savā laikā Berelis uzrakstīja, manuprāt, lielisku stāstu par vienu viesu namu, kur katru gadu tēvs gaida tūristus, pēc tam viņi viņus nokauj, ādiņas apstrādā un pārdod. Un, kamēr viņš gaida, viņš lasa “Odiseju” un gaida, kad Odisejs atbrauks. Un es Guntim palūdzu atļauju uzrakstīt turpinājumu. Viņš atļāva, un es uzrakstīju turpinājumu – kad atbrauc. Tas tā.

RL: Labi, bet, ja gadījumā tev prasītu tā kā Polifēms Odisejam vai arī tas jauneklis Odisejam krastmalā Itakā...

Zvirgzdiņš: Kā tevi sauc?

RL: Kas tu esi?

Zvirgzdiņš: Sarežģīts jautājums. Tā, starp citu, ir dīvaina lieta. (Klusē.) “Atbildi zina tika vējš,” viens atbild. Otrs atbild: “Par to es padomāšu rītdien.” Trešais: “Čomiņ, spēlē vēlreiz!”

RL: Ceturtā nebūs.

Zvirgzdiņš: Laika gaitā.

RL: Nu labi. Tad es tev pateikšu priekšā. Tu esi literāts.

Zvirgzdiņš: Jā. Par rakstnieku es sevi nesaucu.

RL: Un kas tev ir pret rakstnieku?

Zvirgzdiņš: Ā, bērnībā man likās, ka rakstnieki ir vaidelaiši, kas sēž zem ozola, trinkšķina mūzikas instrumentu, teiksim, kokli, un uz visiem jautājumiem atbild gudri. Nu, neesmu es vaidelaitis... Godīgi sakot, es īsti nezinu, kas ir rakstnieks. Jo redzi... rakstniecība vairāk ar burtiem, kā mums latviski – burtnieki, agrāk jau tie bija vairāk grioti; tagad jau ir sadalījies – teātris, literatūra, pat pantomīma... Bet kādreiz viss bija kopā.

RL: Kas bija kopā?

Zvirgzdiņš: Tā bija kopēja nodarbe. Lai dabūtu treknāku gaļas gabalu pie ugunskura, tev vajadzēja tos klausītājus jeb skatītājus kaut kādā veidā ievilināt šajā... Nu, redzi... nebija parlamentu, kur varēja par muldēšanu saņemt treknu gaļas gabalu. Vajadzēja kaut kādā veidā to dabūt. Jo ne visi gribēja skriet pakaļ mamutam.

RL: Juri, tu pajokoji, ka nevajadzīgākā no lietām...

Zvirgzdiņš: Es nekad nejokoju.

RL: Labi. Tu ļoti nopietni teici, ka nevajadzīgākā no tavām lietām ir grāmata. Bet, spriežot pēc visa, grāmatas ir tieši tas, kas tev devis priekšstatu par visu.

Zvirgzdiņš: Jā, pilnīgi piekrītu. Man bija pieci gadi, kad no Mārupītes...

RL: ...izzvejoji divas grāmatas.

Zvirgzdiņš: Nu, tu jau visu zini. Vai tu neesi sacerējis arī manu dzīvi?

RL: Nē, neesmu, bet visās intervijās tu esi izstāstījis šo stāstu par divām grāmatām. Bet tas arī ir viss, ko es par tevi zinu.

Zvirgzdiņš: Tas labi.

RL: Viena bija par Čingishanu, otra – viduslaiku vēsture bez vākiem.

Zvirgzdiņš: Jā.

RL: Nu gan. Vai tev neliekas, ka grāmatas tevi ir atstūmušas no dzīves?

Zvirgzdiņš: Jā. Tādēļ neesmu kļuvis par Latvijas prezidentu.

RL: Kā, lūdzu? Vēlreiz?

Zvirgzdiņš: Tādēļ neesmu kļuvis par Latvijas prezidentu.

RL: Tev bija tāda iecere?

Zvirgzdiņš: Man ne. Bet daži mani draugi 60. gadu vidū bija iecerējuši, ka tad, kad Latvijā mainīsies režīms, man tiks uzticēts kultūras ministra sēdeklis. Mums jau bija sastādīts viss Ministru kabinets.

RL: Tad jau par to zināja arī...

Zvirgzdiņš: Nu, tieši no turienes man arī informācija.