Ne man kas bijis, ne būs
Foto: Andris Krieviņš

Ar dzejnieci Vizmu Belševicu sarunājas Inese Zandere

Ne man kas bijis, ne būs

Rīgas Laiks: Izlasot jūsu stāstu par Billi, pie sirds pieķērās teikums “kas Billei, tas vienmēr ļoti neglīts”. Ja Bille ir autobiogrāfiska radība, vai tas nozīmē, ka arī Vizma bērnībā ir jutusies neglīta? Sapņojusi būt citāda?

Vizma Belševica: Skatoties bērnības fotogrāfijās, tagad liekas, ka biju bērns kā jau bērns. Protams, ne Šērlija Templa, bet citas meitenes arī nebija nekādas Šērlijas. Un te nu man nāk prātā dr. Ulafa Jāņsona iecienītais vārds “iepaukot”. Man pamatīgi un uz visu mūžu iepaukoja, ka nav pasaulē neglītāka, lempīgāka, stulbāka bērna. Es ticēju. Savu vecāku vārdus parasti sāk apšaubīt tikai pusaugā, un tad jau ir par vēlu.

RL: Un tomēr — kā “neglītā pīlēna” izjūtas mainījās, pieaugot, topot mīlētai?

Belševica: Nezinu, kā tur bijis ar to mīlēšanu, jo nav iespējams mīlēt cilvēku, kas pats sevi nemīl, tā ir veca, līdz kaulam nodeldēta patiesība. Es sevi vienkārši neciešu.

Pasaka par pīlēnu beidzās laimīgi tāpēc, ka pasaka. Bet, ja gulbju bērnam būtu uz mūžu iestāstīts, ka viņš ir neizdevusies, tizla pīle, viņš nekad vairs nejustos citādāk. Viņš neredzētu, ka ir gulbis, un netuvotos gulbjiem.

Starp citu, par ko gan nonievāt pīles? Tik krāšņas krāsas, tāds mirdzums... Par pīļtēviņiem lasīts daudz kas slikts. Bet manā dīķī katru gadu nāk paganīties pīļu pāris. Pīles ir ļoti tramīgas, un es vairs nemāku kā savā mežu bērnībā staigāt nedzirdami, gadās iztraucēt. Tad viņas trūkstas spārnos. Tēviņš vienmēr ceļas gaisā no draudu puses, krustā izplestas košas krāsas, ideāls mērķis šāvējam, un pīlīte ir aizsegta, pasargāta. Cēls un skaists bruņinieks ir pīļtēviņš, un tā, no kuras pīle nav iznākusi, var kost pleznās.

Par manu mīlestību un pīlestību viss pateikts dzejoļos, runāsim labāk ko citu.

RL: Šķiet, jums nekad nav trūcis ironijas.

Belševica: Kā tad nu bez ironijas — tad jau jāpakaras, ja pavisam bez ironijas! Tad jau vajadzēja pakārties, kad maziņa biju, uzreiz.

Vēl dziļos padomju laikos mans paziņa, žurnālists, teica šādus vārdus: padomju iekārtas četrdesmit gadu jubileja liecina par padomju cilvēka neizmērojamo un neiznīdējamo humora izjūtu. To izturēt var tikai ar humoru.

RL: Vai jūs atpakaļ bērnībā skatāties vienkārši kā pagājušā laikā un notikumos vai saredzat tur tolaik nesaprotamas sava nākamā likteņa zīmes, sevis noslēpuma atminējumu?

Belševica: Nekādu zīmju un brīnumu manā bērnībā nav bijis. Nekādu noslēpumu. Un kam, galu galā, bija? Sudrabiņu Jancim? Annelei? Pastariņam? Puiškānam? Bērni kā bērni, tikai varbūt drusciņ jūtīgāki. Apraudājās tur, kur citi smējās. Sakaunējās, kad citi nejuta ne mazāko neērtību. Un viss.

Zīmes un brīnumi, manuprāt, parādījās, kad pasaule bija līdz galam noticējusi tam impotentajam seksuālmaniakam Freidam. Proti, ka visa cilvēka būtība un sūtība ir zem jostas vietas. Ka zīdainītis ar knupuci mutē jau apcer asinsgrēku un tēva slepkavību. Edipa komplekss. Bet nabaga Edips to nekad nebija gribējis. Viņš nezināja, ka tas vīrietis ir viņa tēvs vai tā sieviete ir viņa māte. Taisni žēl, ka viņš nevarēja iesūdzēt Freidu tiesā par goda laupīšanu.

Zilo brīnumu krātuve — zemapziņa — ir tikpat maz pierādīta, cik telepātija u.c. Bet, ja daba tomēr iekārtoja cilvēkā tādu melno kambari un durvis aizslēdza, tad daba zināja, ko dara, un nevajag tās durvis mūķēt vaļā. Vispār es piekrītu Anšlava Eglīša varonei Grizeldai, kura teica, ka pieklājīgiem ļaudīm nemēdz būt zemapziņas. Rakstniekiem ir jāraksta, un rakstīšanai ir vajadzīgs dzīves materiāls. Bet dzīve pēkšņi kļuvusi kā tāds pretībraucošs vilciens: logi zib garām tik mežonīgā ātrumā, ka neko tur iekšā nevar saredzēt. Un neko saprast. Es patiešām vairs nesaprotu.

Atlika bērnība, kurā viss skaidrs, un kādu bērnības grāmatu jau gandrīz katrs reiz uzraksta. Padomju laikos man par tādas grāmatas izdošanu nebija ko sapņot. Turklāt mana bērnība ritējusi burvīgajos ulmaņlaikos, kad piena upes ķīseļa krastos tecēja... Man gribējās rakstiski piebilst: kā nu kuram.

Ulmaņlaiki, protams, bija nesalīdzināmi labāki par padomju laikiem. Brīvai valstij būt — atkal nesalīdzināmi labāk nekā zem impērijas zābaka, nerunājot nemaz par slepkavošanām, Sibīriju, cietumiem. Bet ļoti bīstami ir būvēt savu nākotni uz pagātnes mīta. Mītiem vidus caurs, celtne sabruks. Pat savu nacionālo gara dzīvi mēs nevaram veidot pēc ulmaņlaika parauga. Paraudzīsimies vien, cik līdzīgs viss bija socreālismam, pat pārspēja to. Virzas monogrāfija par Ulmani liktu nobālēt jebkuram Staļina aplišķētājam. Krievijas valdnieku portreti nebija gleznoti pēc Staļina. Liberta Senlatvijas virsaišu portreti — bez izņēmuma Ulmaņa ģīmī. Mākslas vērtība nenozīmēja neko, slavas bungu rībināšana visu. Nolieksim galvas Aleksandra Grīna moku ceļa un nāves priekšā. Bet par ko viņš bija pirmā rakstnieka godā? Viņš neiztur salīdzinājumu pat ar lubenieku Vili Lāci. Neērti lasīt. Un kur vēl dvēsmīgie dāmu romāni, ko mūsu izdevniecības vispirmām kārtām steidza izcelt no aizmirstības! Par laimi, mūsu šodienas rakstnieki nav izdarījuši secinājumu, ka var un vajag tik slikti rakstīt.

Ulmanim par godu jāpiebilst, ka viņš nerepresēja tos gara darbiniekus, kas viņam slavu nebungoja. Tikai dāsni apbalvoja bungotājus.

Un šī te izbundzinātā ulmaņlaiku dzīves aina mani ērcina. Mana krustmāte rentēja kādu gabaliņu zemes te no viena, te otra saimnieka Kurzemē. Saimniekus redzējām dažādus, un mums viņi nemaz nerādījās balti. Starp citu, tieši viņi aizsāka latviešu tautas iznīdēšanu. Viņi neņēma kalpus ar bērniem, pat ne precētus kalpus, kuriem bērni varētu būt. Viņi ņēma neprecētus puišus un meitas no Polijas, lēto darbaspēku. Un latvietim bija jāizvēlas — vai nu viņam būs bērni, vai darbs. Tā kā bez darba bērnus uzturēt nevarēja, izvēle vispār atkrita.

Foto: Andris Krieviņš

RL: Es nebiju tur klāt... Ja kāds man stāsta pretējo — ka viss bijis tik labi —, vai ticēt arī viņam?

Belševica: Noteikti. Mana draudzene un kolēģe Astrīde Ivaska, piemēram, bija ģenerāļa meita, pa vasarām dzīvoja lauku pilī, pa ziemām Pulkveža Brieža bulvārī un mācījās franču licejā. Mūsu bērnības atmiņas būs pretējas, lai arī absolūti patiesas. Abām būs taisnība — viņai un man.

RL: Kur Billei bija viņas pašas īstās mājas?

Belševica: Nekur, jo Rīgas dzīvoklis man bija tāda pārziemošanas vieta. Varēja būt laukos pie krustmātes, bet viņa bija rentniece un viņai bija visu laiku jāmaina vietas.

RL: Vai jums ir kādi negrozāmi paradumi vai uzskati, kas nākuši līdzi no bērnības, no vecākiem, palīdzēdami vai traucēdami dzīvot? Savas vides “zīmogs” ?

Belševica: Manai vecaimātei bija tāds teiciens: ne man kas bijis, ne būs. Un, ja kāds ko iedomājās, stāstīja, ka viņam būs tā un tā, viņa teica: ne tev kas bijis, ne būs. Tā varbūt ir nolemtība, varbūt “neveiksmes gēni” — kāds amerikāņu zinātnieks ir pētījis Hārlemu un Bronksu, cilvēkus, kas tur dzīvo, un konstatējis kaut kādu paaudžu paaudzēs gēnos radušos nolemtību. Šie cilvēki nevar tikt nekur uz augšu. Ne tev kas bijis, ne būs. Šī vecāsmātes apziņa ir manī palikusi. Ja man ir kāds jumts virs galvas, tas vienkārši man ir gadījies. Vienīgais, ko es reiz ieguvu kā savu kaktu, ir būda laukos, Piebalgā. Tas nebija paša īpašuma, modes vai prestiža dēļ. Es daudz braukāju pa Padomju Savienību. Man patika iekāpt kādā labi tālā vilcienā un tad rullēties prom kaut kur uz Āziju, patika pats process — būt ceļā. Esot ceļā, varēja ļoti labi redzēt, kā milzīgais plosts grimst. Braucot, skatoties, runājot ar cilvēkiem, es redzēju neizbēgamo Padomju Savienības bojāeju un sapratu, ka tā nāks ar ārprātīgu katastrofu. Man šķita, ka būs absolūts bads, jo tik sasaistīta un nolaista ekonomika nevar uzreiz pārtapt, tāpēc ir vajadzīgs kakts laukos, kur ir klāt gabaliņš zemes, kur var iestādīt kādu kartupeli, kur akā ir ūdens, kur var dabūt kaut ko kurināmu — un, ja pienāk drausmīgais brīdis, var aizvest savus bērnus un paglābties. Ka pilsētā būs īsta bojāeja, tas man likās skaidrs — vai nu tas notiks militāri, vai ekonomiski. Bet Kliģēnu pirkšana nenotika tāpēc, ka es gribētu, lai man būtu lauku māja un es tur varētu skaisti un bajāriski dzīvot. Viss, kas manā mājā ir, izņemot pašas nepieciešamākās sadzīves lietas, ir kaut kā nejauši ieklīdis.

Man ir pat bijis kluss sapnis, gandrīz vai skaudība pret tiem bezpajumtniekiem, kuri Parīzē dzīvo zem tiltiem. Starp citu, kā atzīmē Simenons, tas kādreiz notiek ar augsti situētiem cilvēkiem. Viņi noliek visu, aiziet no sabiedrības un kļūst par klaidoņiem, jo nav spējīgi dzīvot pēc šīs sabiedrības prasībām, grib mieru. Vēl labāk, protams, būtu, ja es mācētu vadīt laivu un varētu braukt pa Eiropas kanāliem kā tas latvietis, kas Sēnā dzīvo savā baržā, uz kuras rakstīts KLAIDONIS. Klusītēm braukt gar mierīgiem krastiem un, kur tīk, piestāt malā. Taču tās visas ir neiespējamas lietas. Es par klaidoni vairs nevaru kļūt, jo esmu par slimu un par vecu.

Bet vispār man patīk uzlūkot skaistu dzīvi, patīk skaisti ģērbti cilvēki. Skaistas mantas, mājas, kas skaisti iekārtotas, — es tās uzlūkoju ar estētisku baudu. Bez mazākās skaudības, jo, tā kā man nekas nav bijis un nevar būt, tam nav ar mani tieša sakara. Es uz to skatos kā uz tīro mākslu. Nekādas iekārošanas.

Vienreiz mūžā sajutu: es gribu, un man vajag! Balkāru krūzes. Es tās redzēju Maskavā, Margaritas Aligeres mājā, un pēkšņi sajutu: es gribu tādas krūzes! Un aizbraucu pēc tām. Tas bija augstu kalnos. Krūžu krāsa izrādījās īstā šo kalnu krāsa, šo kalnu zeme, šo kalnu māls, te nekas nav krāsots. Podniecība tur sieviešu darbs. Un tad, kad es savas krūzes vedu lejā, — biju trīs dienas ciemā ēdusi žāvētu bifeļa gaļu, tas ir kaut kas drausmīgs! — vēders man sāpēja ārprātīgi, es miru, un man, protams, piešuvās gruzīns, jo tur sievietei nepieklājas būt vienai, bet es, protams, biju viena kā jau eiropiete. Viņš nosēdās autobusa priekšā uz motora kastes un traucēja šoferim redzēt un braukt — gar bezdibeņa malu trakos ātrumos traucoties. Mēs varējām kuru katru brīdi iekrist bezdibenī! Man klēpī, uz sāpošā vēdera — ak Dievs! Es gandrīz kliedzu! — bija abas krūzes. Un vēl tas gruzīns uz motora kastes!

Tas bija šausmīgi. Tā bija mantu iekārošana — vienīgā manā mūžā.

Jā, starp citu, man stāstīja, ka dzejnieces Margaritas Aligeres līķis ir atrasts atkritumu izgāztuvē.

RL: Vai viņa bija nogalināta?

Belševica: Nē, dabīgā nāvē mirusi. Viņai nebija neviena tuvinieka. Kad dzīvoklī atrod nomirušu cilvēku, kuram nav ne naudas, ne tuvinieku, tad namu pārvaldei uz sava rēķina šis cilvēks jāapglabā. Bet naudu jau var arī labāk izlietot. Droši vien tāpēc viņu aizveda un izsvieda. Dzīvoklis gan viņai bija labs un liels, bet viņa arī bija tāds cilvēks, kas nav mācējis iekārtoties. Ja kas viņai uzradās, tad tā bija, piemēram, vāvere: viena no meitām pārnesa mājās atrastu vāverēnu, un tas nograuza visām grāmatām muguriņas. Tā bija tāda dzejnieces māja, kur netiek ar dzīvi galā...

Foto: Andris Krieviņš

RL: Vai jums ir kādi tabu, savi iekšējie aizliegumi, ko nav iespējams pārkāpt, tāpēc ka — nav iespējams?

Belševica: Kas tos visus var uzskaitīt? Kad cilvēks nonāk konkrētas izvēles priekšā, viņš skaidri redz: tā ir lieta, ko nedara. Jo inteliģentāks, jo vairāk lietu, ko viņš vienkārši nevar darīt, nevar atļauties. Un viņam attiecīgi ir grūtāka dzīve. Vienam ārstam bija tabu strādāt čekai, otram — Andrejevam, teiksim — nebija. Tur tā starpība: vienam bija šis iekšējais aizliegums, otram tā nebija. Situācija jau visiem bija vienāda — reti kuram nepameta šo āķīti.

Ir viena lieta, ko es nedaru un nekad nedarīšu. Tagad tiek celti galdā visi naktspodi, kādus vien no pagultēm varējuši izvilkt. Man tas dziļi derdzas, un es neko tādu nestāstīšu un nerunāšu, tas ir mans tabu. Es uzskatu, ka pie cilvēktiesībām vajadzētu pievienot vēl cilvēka tiesības uz privāto dzīvi. Man šķiet, ka daudzus slavenus estrādes un kino cilvēkus ar šo rakņāšanos un viņu dzīves vazāšanu burtiski iedzen pašnāvībā.

Es nekad nerakstīšu memuārus par tiem laikiem, kad biju pieaugusi un uzturējos rakstnieku aprindās. Es nevēlos stāstīt par cilvēkiem gluži visu, ko es par viņiem zinu. Ja arī viņi ir miruši, viņiem ir bērni un tuvinieki, kuriem tas sāpēs. Rakstot memuārus, nekādi nevarētu izlasīt tikai pozitīvo. Tad iznāktu eņģeļu tēli un tā atkal nebūtu taisnība, jo rozes neaug odekolonā.

Man nepatīk tenkas ne privātā dzīvē, ne presē. Lasītājus tas interesē? Nu un tad? Cilvēkam daudz ko gribas, bet ne jau visu, ko gribas, var dabūt.

RL: Kā jūsu dabā sadzīvo stingrība un piekāpība, kompromiss? Jums ir “bezkompromisa cilvēka” slava...

Belševica: Dzīve, ja runa nav par īpašiem, nepārkāpjamiem principiem, ir viens vienīgs kompromiss. Tikai pašā karsta romāna sākumā mēdz būt: es arī! es arī! es arī! Tad nāk  es nē un sākas kompromiss, lai sadzīvotu. Pat pieklājība ir tikai kompromiss.

RL: Vai esat iecietīga pret citu vājībām? Ko nepiedodat?

Belševica: Nodevību. Bet es neatriebju. Es tikai neaizmirstu.

RL: Mīlestībā?

Belševica: Nē, es domāju dzimtenes nodevību un tādas lietas. Mīlestībā? Cilvēki sev allaž izdomā spēles noteikumus, kurus pildīt viņi nevar. Cilvēki ir izdomājuši mūžīgu mīlestību, bet visu mūžu tā nevar pastāvēt. Tā var pāriet citās attiecībās, un cilvēki var nodzīvot mūžu kopā, bet šīs attiecības vairs nav saucamas par mīlestību. Un kas te ir nodevība? Varbūt cilvēks nepārkāpj ne laulību, ne solījumus, bet savā sirdī mīl citu. Un tur neko nevar darīt...

RL: Vai jūs šobrīd dzīvojat ciešā saskarē ar sabiedrību un tās norisēm vai arī norobežojaties no tām? Vai šis ir jūsu laiks, ko gribat ietekmēt un veidot?

Belševica: Es dzīvoju, cik vien iespējams, no visa nost, jo man nav fiziska spēka piedalīties. Es mēģināju iesaistīties politiskajā darbībā no paša sākuma un cerēju, ka mana pienākuma sajūta pārvarēs manu nespēku. Izrādījās, ka tomēr nevaru. Un, kad nu es nevaru, tad esmu malā, jo tam, kurš nevar, nevajag maisīties. Taču, arī malā turoties, veidojas savi spriedumi.

RL: Kas ir jūsu starpnieki saskarsmē ar sabiedrības dzīvi, politiku? Kam jūs uzticaties?

Belševica: Nē, man nav uzticības, un es izvairos no spriedumu taisīšanas. Skaidri zinu, ka nu es vairs nesaprotu. Ļoti žēl. Informācijas ir pārāk daudz. Katrā avīzē jau noteikti ir kāds patiesības grauds un apzinātu melu noteikti ir daudz mazāk, nekā bija padomju laikos. Bet secinājumi, pie kuriem man būtu jānonāk, ir pārāk melni, un man nemaz negribas pie tiem nonākt.

Man nav tādas apziņas, ka mēs kaut cik būtu brīvībā. Policists, pie kura mans vīrs gāja runāt par nozagto automašīnu, uzdeva arī jautājumu: vai jums nebija sliktas attiecības ar čeku? Viņi nekur nav pazuduši un riebj joprojām. Un tur nu mēs neko nevaram darīt, teica policists. Un man patiešām nav sajūtas, ka es būtu no viņiem tikusi vaļā. Vairs nav tā, ka sirds stājas katru reizi, kad lifts apstājas mūsu stāvā. Tā vairs ne. Bet es joprojām jūtu elpu pakausī. Arī sistemātiskā manas lauku mājas demolēšana un laupīšana, lai gan tur neko nevar iegūt, vairāk izskatās pēc nepārtrauktas presēšanas, lai cilvēks nevar pacelt galvu un paliek ar degunu zemē. Šādai rīcībai nav nekādas materiālas jēgas — tur pat nav nekā, ko par pusstopu varētu atdot.

Versijas par notiekošo ir dažādas. Jau septiņdesmitajos gados es sāku saprast, ka impērija brūk. Protams, valdošā partija to redzēja vēl labāk. Tieši šīs žurkas nolēca pirmās, nodrošinājās un noņēma no sevis visu atbildību. Atbildīgi par visu nu ir nacionālie spēki. Viss, kas bija vajadzīgs, no plosta ir aiznests. Un tagad cilvēkam ir tik viegli nonākt pie secinājuma, ka tad, kad partija bija, gāja labāk. Tad, kad tikpat kā neko nevarēja dabūt, par savu rublīti tomēr bija iespējams nopirkt to, ko varēja dabūt. Tas, kā mēs stundām stāvējām rindās un staigājām, meklēdami elementāras lietas, ir aizmirsts. Tagad pie visa ir vainīgi citi, bet partija sāk likties jau daudz pievilcīgāka, pie kam tai šobrīd ir izvēles brīvība un nauda. Partijas kungi arī ir sapratuši, ka daudz labāk ir būt kapitālistam, kuram pašam pieder manta, un to nevar atņemt par nepaklausību kā dienesta volgu un valsts dotās privilēģijas. Tas nu būtu viens variants.

Otrs variants ir tāds — vienreiz neps jau bija, cilvēki to ir aizmirsuši. Kad ne ar kādu kara komunismu zemniekiem vairs neko nevarēja noplēst, jo nebija ko plēst, tad atļāva brīvo tirgu. Neps dažos gados vezumu izvilka. Tad nepmaņus pielika pie sienas un nošāva, bet visu viņu sarūpēto konfiscēja.

Impērija pamazām atjaunojas. Arī Baltijas valstu neatkarība ir ļoti relatīva, un visi pārējie jau ir impērijā atpakaļ. Turklāt lētticīgie Rietumi ar saviem kredītiem uzbaroja, atkopa un apģērba Krievijas armiju. Tā ir spirgta kā aplieta puķe. Un nu Krievija sāk jau draudēt. Rietumi reanimēja savu pūķi, kad viņš sprāga nost, un nu atkal mokās ar veco dilemmu — ko dot viņam aprīt, lai glābtos paši. Trīs jaunavas, trīs māsas, viņi, protams, atdos, pie kam māsa Latvija tiks aprīta pirmā — tā ir tā tumīgā, kam ostas un citi jaukumi, labs kumosiņš. Visi šie secinājumi nav nekādi gaišie.

RL: Jūsu dēls ir tas jaunais rakstnieks, kas Literatūrā un Mākslā apgalvo: karš būs, un tas mudina strādāt, jo daudz kas jāpaspēj vēl pirms kara.

Belševica: Šis teiciens visiem ļoti nepatīk un sacēlis lielu troksni. Pat titulēti zinātnieki ir atsaukušies. Bet man šī izjūta liekas pareiza un precīza. Reti kurš pamanījis, ka trešais pasaules karš ir sācies, ka pasaule ir jau asinīs.

Karš, kas iet pa visu pasauli, nevar paiet garām arī mums. Tāpat gan pirmais, gan otrais pasaules karš sākās no atsevišķām vietām. Tagad tas notiek jau Eiropas centrā, Bosnijā. Jā, briesmu apzināšanās palīdz strādāt. Jā, cilvēkam vajag katru dienu dzīvot tā, it kā tā būtu pēdējā, kad vēl var kaut ko redzēt, pateikt, izdarīt.

Foto: Andris Krieviņš

RL: Kāda ir jūsu nostāja mūžīgajā naudas un humanitāro vērtību vai, teiksim, darījumu cilvēka un kultūras darbinieka pretnostatījumā? Vai tiesa, ka radošie un kultūras ierēdņi ir neapmierināti tāpēc, ka padomju laikā bija raduši pie privilēģijām, kas kapitālismā nepienākas?

Belševica: Pats pretnostatījums man šķiet aplams. Lai lielas humanitārās vērtības varētu rasties, vajadzīgas lielas materiālās bagātības. Bez pāvestu un hercogu zelta pasaulei nebūtu Mikelandželo, Leonardo da Vinči, Rafaēla darbu. Ja visas bagātības no sākta gala taisnīgi dalītu “uz galviņām”, nebūtu ne piramīdu, ne akropoļu, ne katedrāļu — īsi sakot, nekā, ko redzēt. Ne jau “bagātie un nabagie” ir nelaime, bet tas, ka nav dižbagātnieku.

Neapmierināts ir balasts. Aktieri, kuri ir nejauši iemaldījušies teātrī un pieraduši saņemt algu arī tad, ja nav lomu. Rakstnieki, kuri skaitījās rakstnieki tāpēc, ka viņiem bija atbilstīgas biogrāfijas. Šis balasts mūsu kultūras dzīvei nekad nav bijis vajadzīgs, lai arī cilvēciski viņus var saprast un žēlot.

RL: Bet grāmatas, kas iznāk Latvijā?

Belševica: Tas ir vareni! Jā, daudz lubeņu, bet daudz arī labu grāmatu. Ir izvēle. Ir bauda redzēt, ka dažādās izdevniecībās reizē iznāk Bērziņam ar Kronbergu un Skujeniekam uzreiz trīs grāmatas, skandināvu balādes un somu folklora, un tā joprojām. Nekad nav bijis tik daudz izstāžu, koncertu un visa kā cita, kultūras dzīve nekad nav situsi tik augstu un kvalitatīvu vilni kā tagad.

RL: Ko darīt ar pagātni, kuru nav iespējams padarīt nebijušu, kā ar to dzīvot? Kā dzīvot pasaulē, kurā ir nesodīti noziegumi?

Belševica: Skalbe laikam ir atzīts par latviskāko rakstnieku. Un ko teica viņa kaķītis? “Es, ķēniņ, nepieminu ļauna.” Mūsu ir tik maz uz pasaules — vai mēs vēl sāksim katru savu pārestību piemeklēt, atriebt? Mums vajag saprast, cik mūsu ir maz, un par vienu lietu cīnīties — par mūsu izdzīvošanu, ja gribam palikt šajā pasaulē.

Viens no iemesliem, kāpēc es aizgāju no pilsoņu komitejas, bija tas, ka tur kāds sāka bļaut: katrā Rīgas liepā karāsies pa komunistam! Es to nevarēju izturēt. Mums vajag saprast, cik mūsu ir maz, un par vienu lietu cīnīties — par mūsu izdzīvošanu, ja gribam palikt šajā pasaulē. Krist otram pie rīkles — tas nāk no verga. Ja nevar neatņemt Sudrabkalna vārdu bulvārim, tad labāk nosaukt to par Olivereto bulvāri... Rīgā parādījās Čaka iela, bet Čaks un Sudrabkalns abi sēdēja vienā redakcijā — Cīņas redakcijā — un dzejoja par tiem pašiem padomju priekiem. Var cilvēku par to nožēlot, ka viņš vecuma senilitātē saraksta muļķības, bet vai ir vērts nosodīt? Olivereto vārds pēc kara nekad neparādījās publikācijās, Olivereto ir bez vainas... Un Sudrabkalna dzeja ir varbūt pat smalkāka nekā Čaka dzeja.

RL: Kāda ir vide, kurā jums iznāk vadīt ikdienu?

Belševica: Kad šo rakstnieku māju uzcēla un mēs visi te savācāmies iekšā, gaisā bija neizteikta doma: ak Die’s, tagad mēs dzīvojam visi kopā, jāpāriet tikai pāri kāpņu laukumiņam, jāpiezvana pie durvīm, un sākas atkal visas tās pašas pļāpāšanas. Un tāda turpmāk būs mūsu dzīve... Tad mēs nosvinējām sālsmaizes un bez kādas iepriekšējas norunas pārstājām kontaktēties. Satikāmies tikai Rakstnieku savienībā, bet ne te. Šeit nav bijis nekādas “rakstnieku vides”, tā būtu bojāeja. Tagad jau lielais vairums sākotnējo iedzīvotāju ir prom.

Rajons, riebīgās cietumveidīgās kastes man dziļi nepatīk un mani ļoti nomāc. Tas ir tāds bezcerīgs, predestinēts: nekas te nevar būt, nekas nevar kļūt labāk. Labi, ka vismaz koki pagalmā ir saauguši, kad tie vasarā ir zaļi, tas vēl ir daudzmaz ciešams. Sniegs te pilsētā neko neglābj. Šis pagalms ar veikalu sētas durvīm ir kā atkritumu izgāztuve. Viss ir piegānīts un trūcīgs. Jau šo māju arhitektūra izslēdz jelkādu skaistumu. Tie ir cietumi. Te nu gan man jāatvainojas tiem Zviedrijas cietumiem, kurus es redzēju Gotlandē, uz augstas klints pāri jūrai vai pie Melāra ezera, burvīgā vietā, par kuras skaistumu hoteļa iemītniekiem būtu jāmaksā liela nauda. Nesauksim par cietumiem šīs te riebīgās ēkas, lai neapvainotu Zviedrijas cietumus.

RL: Kāds stils valda te iekšā — jūsu mājās, jūsu ģimenē?

Belševica: Ja man te iekšā ir putekļi, tad es zinu, kāpēc neesmu tos noslaucījusi, bet, ja redzu tos ārā, tad uzreiz noskaišos... Te taču es zinu: aizmirsu, nebija spēka vai nebija laika. Tas taču ir visiem saprotams.

RL: Jūs viens otru uzrunājat par “nelaimīgo”...

Belševica: To es laikam ienesu mājās no vienīgā īsā brītiņa, kad esmu strādājusi kādā kantorī — Pioniera redakcijā. Manai darba biedrenei Laumai, rakstnieka Roberta Sēļa meitai, bija tāds sauciens: “Ak, es, nelaimīgā!” Man tas pielipa. Un, ja ilgi sauc “ak, es, nelaimīgā”, rodas arī atbilstoša uzruna: “Nelaimīgā, vai tu kafiju dzersi?”

Mēs te visi esam tādi “nelaimīgie”, esam saraduši, bet mums ir tik dažādi dienas ritmi. Mums nav tā, ka apsēžamies visi kopā pie galda un apspriežam dienas notikumus, jūtamies tuvi. Nē, mēs katrs savā kaktiņā kaut ko paēdam. Savu tuvumu mēs neko īpaši neizrādām. Par Dvīņiem raksta, ka viņi neciešot fiziskas saskares. Es patiešām diez ko neciešu. Nebučoju ne savus bērnus, ne mazbērnus. Mums, ja runa ir par stilu, te valda atturīgais stils. Mēs neizgāžam pār ģimenes locekļiem katrs savas sāpes un samilzumus. Ja nu vienīgi ir nepieciešams kādu rīcību paskaidrot, jo citādi tā varētu likties pilnīgi neizprotama, tad tas pāris vārdos tiek pateikts: situācija ir tāda un tāda. Viss.

RL: Bet darbos?

Belševica: Jā, to, ko esam uzrakstījuši, mēs viens otram izlasām. Varam arī prasīt viens otra padomus. Kā darba biedri.

RL: Tulkotājs, cik noprotu, šajos laikos var ar savu darbu dienišķo maizi nopelnīt.

Belševica: Varēja arī padomju laikos. Mēs citādi nemaz nebūtu varējuši izdzīvot. Tikai uz tulkošanas balstījās visa mūsu ģimenes iztika. Mēs neesam cilvēki, kuri var strādāt kolektīvā, tāpēc jāsēž mājās un jātulko.

Šobrīd es ne ar ko nenodarbojos. Nevaru pat vēstuli uzrakstīt. Nespēju rakstīt. Varbūt tas pāries. Varbūt ne. Ir jārēķinās ar to, ka kādā brīdī kaut kam pienāk beigas. Ir taču tā: dziedātāji pārstāj dziedāt, dejotāji pārstāj dejot, aktieri aiziet no skatuves. Nomainās paaudzes. Vispirms cilvēki aiziet no rosīgas darbības, pēc tam no dzīves, un tas ir tikai normāli. Nedod Dievs, ja mēs visi paliktu dzīvi — un paliktu literatūrā! Tagad mēs spriežam, vai atņemt večukam ielu, bet, ja viņš būtu dzīvs un rakstītu, — ko tad mēs ar viņu iesāktu? Nevarētu taču vecam, slimam cilvēkam teikt: ak tu, veco kaļķi, tu jau biji gan, bet nu tu vairs nevari. Būtu jāizdomā nevis jauno autoru, bet veco autoru almanahi, ko sponsorētu kādi labdari... Nē, es aiziešanā neredzu nekāda pesimisma. Tas ir labi, pareizi un taisnīgi.

RL: Vai jūs mēdzat kādreiz paskatīties uz sevi no malas ne tikai kā uz cilvēku, bet kā uz pasaules literatūras daļu, vai izjūtat sevi un savu darbu kādā plašākā kopsakarā?

Belševica: Jocīgi, bet neizjūtu. Atkal es esmu tikai neizdevusies pīle, kas neko citu nespēj apzināties. Tas ir, teorētiski zinu. Taču tik teorētiski, tik ļoti no malas! Subjektīvi es absolūti nejūtos kā dzejniece. Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka dzeja ir dzīvesveids. Man nav. Un, piedodiet, beigsim. Esmu nogurusi.



Abonēt Rīgas Laiku 2019. gadam


Līdzīga lasāmviela