Manas rokas ir asinīs

Krievu māksliniece Ludmila Zinčenko ir Kandinska balvas nominante un viena no vadošajām krievu ekspertēm analogās fotogrāfijas jomā. Patlaban viņa dzīvo un strādā Francijā. 2023. gadā Zinčenko sāka projektu “Viena asins”: tajā iekļautas Ukrainā uzņemtas kara fotogrāfijas, kas kopētas ar autores asinīm. Projektā “Greening” jūs ieguvāt ziedu sulu no pilsētas puķu dobēm un izmantojāt to politieslodzīto fotoportretu kopēšanai. Jaunajā sērijā “Viena asins” jūs Ukrainā uzņemtas kara fotogrāfijas kopējat uz papīra, kas piesūcināts ar jūsu asinīm. Abos projektos jūs neesat izmantoto fotouzņēmumu autore un jūsu fotomākslinieces nodoms atklājas tikai kopēšanas brīdī. Kāpēc tieši kopēšanas process kļuva par jūsu mākslinieciskās intereses objektu?

Ne jau kopēšana ir manas intereses objekts. Vienmēr esmu vēlējusies fotografēt. Domāju, ka daru to diezgan labi. Tomēr kaut kā pret manu gribu sanācis tā, ka nācās kopēt. Tā ka tas ir nevis intereses objekts, bet gan liktenis vai kaut kas tamlīdzīgs.

Tajā pašā laikā tieši savdabīga kopēšanas tehnika var atšķirt fotogrāfu no citiem cilvēkiem. Ikviens, kam ir viedtālrunis, var fotografēt, bet fotokopiju izgatavošanai joprojām vajag profesionālas prasmes.

Ne katrs var labi fotografēt. Taču jūs pareizi pateicāt par drukāšanu: tā ir profesionalitātes pazīme. Bildes ar ziediem ir antotipija, ļoti sena kopēšanas tehnika, pazīstama jau 19. gadsimtā. Bet, lūk, asinis, manuprāt, izgudroju es. Kā zināms, mākslā nav nekā jauna, viss jau ir izgudrots. Taču neesmu gan dzirdējusi, ka kāds kopētu ar asinīm. Sākumā asinīm pievienoju cianotipijas šķīdumu, jo nezināju, vai var drukāt ar tīrām asinīm. Bet tas karstumā izdzisa, tāpēc sāku strādāt ar tīrām asinīm. Izrādās, asinis ir gaismjutīgas! Internetā sazinājos ar bioķīmiķiem – atradu kādu adresi, pajautāju, kas zināms par asins gaismjutību. Tā meitene atbildēja, ka ar to neviens īpaši nenodarbojas.

Vai varat izstāstīt, kā soli pa solim strādājat pie viena šīs sērijas darba?

Ņemu akvareļpapīru, noklāju to ar asinīm. Dažreiz ar otu, bet pārsvarā ar rokām – vienkārši tāpēc, ka “rokas ir asinīs”. Pa nakti papīrs nožūst, tad uzlieku attēla negatīvu, asumam piespiežu ar stiklu un turu trīs dienas vasaras saulē. Negatīva gaišajās vietās saule iedarbojas uz asinīm, un tās sāk stingt un sacietēt. Ar ūdeni tās vairs nevar noskalot. Savukārt negatīva tumšajās vietās asinis nesacietē un tiek izskalotas.

Kā iegūstat savas asinis?

Jūtūbā ir daudz videoklipu, kā paņemt asinis. Visu noskatījos, un pēc tam vairs nebija tik bail. Runāju arī ar savu draugu Denisu Mustafinu, kurš ir nodarbojies ar akcionismu un arī izmantojis savas asinis. Pirmoreiz mans ķermenis asinis vienkārši nedeva. Iedūru vēnā, bet asinis nenāca. Vēlāk jau aizgāja normāli. Ņem adatu, vēlams, resnāku, dezinficē roku un pārdur vēnu. Tas nemaz nesāp. Tagad man pat ir vieglāk pašai paņemt asinis nekā ļaut to darīt kādam citam. Attiecībā uz veselību – nesūknēju jau litriem asiņu, katru reizi tikai kādus 40–50 mililitrus.

Kā jūs meklējat un izvēlaties fotogrāfijas?

Es tās ņemu no publiskiem avotiem, bet ne no feisbuka un instagrama. Piemēram, no vietnes “Ukrainas memoriāls”, kur publicē mirušo fotogrāfijas un stāstus par viņiem. Dažreiz nākas izvēlēties pēc izmēra – ne visi attēli ir pietiekami lieli kopēšanai. Sākumā kopēju portretus negatīvā. Mirušie ir cilvēki, kas kādam ir dārgi, tāpēc cenšos viņu piemiņai pieskarties saudzīgi, visu reducējot līdz mākslinieciskam attēlam, līdz negatīvam. Pēc tam pievērsos sagrautām ēkām, apšaudes vietām. Portreti tomēr ir pārāk tieši, ar pirkstu acī, kā avīzē. Kaut gan, no otras puses, tas nav projekts par refleksiju vai analīzi, bet traumu. Tas ir kliedziens, šausmas par to, kas notiek. Var būt, ka analītiskie projekti nāks vēlāk.

20. un 21. gadsimta mākslā kā materiāls bieži tiek lietots mākslinieka ķermenis, arī asinis (galvenokārt domāju 20. gadsimta 60. gadu performanču mākslu, bet ir arī viss kas cits). Vai jums šajā sērijā ir svarīgi atsaukties uz tradīciju?

Mākslinieki tiešām daudz strādājuši ar asinīm. Atceros Maskavas Multimediju mākslas muzejā britu mākslinieka Marka Kvinna izstādi, kurā bija apskatāms autora galvas atveids no sasaldētām viņa paša asinīm. Nebija pārāk iespaidīgi. Cita lieta – Jozefa Boisa zīmējumi. Varētu teikt, ka viņš mani iedvesmoja. Domāju, ka tas vienkārši bija nosēdies kaut kur zemapziņā. Kad karš sākās, es gribēju kopēt bildes ar izkārnījumiem. Pat izžāvēju sūdus laukos un atvedu uz Maskavu, tie diezgan ilgi bija ledusskapī. Grasījos no tiem sūdiem iegūt pigmentu. Tā bija dzīvnieciska, dabiska reakcija. Gribēju ar šo pigmentu veidot krievu ainavas. Bērziņus. Likās, ka ar kara sākumu viss krieviskais ir sagandēts, sadirsts. Tā iecere tomēr neizdevās.

It kā jau svarīgi, ka asinis nav vienīgais šī jūsu projekta materiāls, jo attēls rodas kā asins un gaismas reakcijas rezultāts. Ko jūs par to domājat?

Pagaidām vēl neņemos to konceptualizēt. Varbūt pēc kāda laika. Vispār jau droši vien tikšu izsmieta par naivumu un bērnišķību, bet man ir sajūta – tikai nesmejieties! –, ka mums visiem jācīnās pret ļaunumu, kas triumfē Krievijā. Tā var būt jebkāda, arī klusa, cīņa. Dariet kaut ko tādu dienu no dienas. Un tad varbūt kādā brīdī labā uz tiem svaru kausiem būs vairāk, pamazām, pilienu pa pilienam. Piedodiet, tas, protams, ir muļķīgi.

Fotogrāfijai, fotogrāfam, fotožurnālistam ir milzīga loma karā. Tomēr jums fotogrāfija ir māksla, nevis žurnālistika. Kāda ir fotogrāfa misija kara laikā, un kā tā atšķiras no fotožurnālista misijas?

Ideālā gadījumā fotožurnālists fiksē notikumus, bet mākslinieks tos padara jēdzīgus. Taču robežas ir ļoti neskaidras. Fotoreportieris var būt arī mākslinieks. Es pati nevaru iet karot. Kad pirmo reizi publicēju šo projektu feisbukā un rakstīju, ka nevaru skatīties ukraiņiem acīs, ka manas rokas ir kā asinīs, bija tādi komentāri... Ej tak karā, palīdzi ukraiņiem! Ko tu te tizlojies ar tām savām asinīm! Kas tas par pusaudžu sviestu! Un to rakstīja cilvēki no mākslas vides. Karā strādā lieliski fotoreportieri, es viņus cienu, tomēr pati karā iet nevaru. Bet varu runāt citādi, nevaru taču klusēt! Jāsaka ir kaut vai sviests vai sūds, bet nedrīkst vienkārši sēdēt un klusēt.

Nesen jūs atklājāt izstādi Francijā, Etolas pilsētas pasta zālē. Kāda bija skatītāju reakcija?

Bija daudz ukraiņu, ap 15. Pienāk tāds kruts spēkavīrs. Pienāk un rāda telefonā: “Es arī ar asinīm gleznoju.” Domāju, parādīs kaut ko glītu. Bet tur ir bilde, kurā viņš šauj ar pistoli. Izrādījās – ukraiņu karavīrs. Vai nu atgriezies no kara, vai atvaļinājumā. Tāpēc vien bija vērts taisīt to izstādi, lai mēs varētu tā stāvēt un runāties. Viņš jautā: “Jūs esat pret karu, jā? Pirmoreiz redzu krievieti, kas ir pret karu! Pārējās galīgi atsaldētas, zombiji!” Un viņš rāda bildes ar gūstekņiem, daži zēni tik jauniņi, ap 20. Esmu no ciemata Tveras apgabalā, skatos, vai ieraudzīšu kādu mūsējo… It kā neviena nebija. Viņš bija tik apgaismots! Kad kopā dziedājām “Červona ruta”, viņš dejoja tik aizrautīgi. Joprojām neviens ukrainis man nav teicis: “Ej tak tu!” Kaut gan mums būtu jābūt gataviem, ka ukraiņi tieši to mums visiem teiks. Mēs esam to pelnījuši, jāpaklusē un jāpacieš. Bet nekā. Man joprojām nav skaidrs, kā skatīties ukraiņiem acīs, kā ar viņiem sarunāties! Man ir kauns.

Man šķiet, ka viens no iespējamiem, uzsveru, viens no iespējamiem, skatpunktiem uz jūsu projektu ir jūsu identificēšanās ar kara upuriem, proti, viņi izlej asinis, un arī jūs izlejat asinis. Ko jūs teiktu šādam hipotētiskam skatītājam?

Nevar salīdzināt cilvēkus, uz kuriem krīt bumbas, ar krieviem, lai kāda būtu viņu pretkara nostāja. Es nepielīdzinu sevi upuriem, es pati ņemu savas asinis, es ne no viena neciešu. Gluži pretēji, es jūtos vainīga, man šķiet, ka manas rokas ir asinīs, lai gan, protams, ne jau es dodu pavēles.

Ko jūs domājat par tēzi, ka krievu mākslai kara laikā jāapklust?

Godīga māksla nekad neklusēs. Bet, kad redzu feisbukā, kā cilvēki dzer šampanieti vernisāžās... Nu hallo, kā tas ir iespējams? Lūk, šādu mākslu es nesaprotu. Nevaru jau nevienu apklusināt, viņi joprojām rīkos mesi Cosmoscow, pārdos darbus, taisīs mākslu par visu ko, tikai ne par karu. Tikmēr daudzi aizbraukušie mākslinieki veido pretkara darbus. Krievijā cilvēki par karu ir spiesti klusēt, tāpēc māksliniekam emigrācijā ir jārunā. Nav mākslai jāklusē, un tā neklusēs.

Antons Hitrovs

© Meduza, 2023. gada 17. oktobrī