Manas acis nepagurst

– Velns par stenderi!?¹ – es izdzirdu aiz muguras pie San Basilio piestātnes āra kafejnīcas Al Chioschetto, bet tā venēciešiem ir svarīga vieta, jo pie tās viņi dzer kafiju un lasa avīzes.

Pirmo reizi es šeit stāvēju 1988. gadā, kad mani, dīkdieni no bohēmiskas ģimenes, tētis bija nokomandējis ciemos pie sava drauga Alberto Sandreti, kurš tikko bija iegādājies palazzo blakus San Basilio.

Kā jauns itāļu komunistu romantiķis Alberto 1956. gadā ieradās Maskavā, lai mācītos Maskavas Valsts universitātes Filozofijas fakultātē. 1962. gadā Alberto strādāja Fiat rūpnīcā, kuru nolēma nopirkt PSRS. Tas bija gadsimta darījums, un zilas krāsas žiguļa 3. paraugmodelis ar sarkanu salonu tika atvests uz Maskavu un izstādīts iedzīvotāju apskatei Tautas saimniecības sasniegumu izstādē. Saņemt nākotnes atslēgas no Alberto rokām ieradās pats Ņikita Hruščovs un Leonids Brežņevs. Visu valsts avīžu pirmajās slejās bija nodrukāta fotogrāfija ar Hruščovu, Alberto un Fiat mašīnu. Cilvēku pūļi lauzās, lai palūkotos uz tehnikas brīnumu. Kad izstāde beidzās, sāka domāt, ko darīt ar itāļu atvesto automobili, un Alberto vienojās, ka mašīnu atļaus nopirkt viņa draugam, Mosfiļm kinorežisoram Aļikam Šeinam (manam tēvam). Taču Aļiks neprata braukt, tādēļ devās uz organizāciju, kas mācīja pilsoņus auto vadīšanas prasmei. Bet, kad organizācijas vadītājs ieraudzīja Fiat mašīnu, viņš paziņoja, ka Aļikam mācīties nevajadzēs, jo viņš pats to vedīšot uz visurieni, kur vien vajadzēs. Direktors Aļiku iepazīstināja ar savu māsu, kas vēlāk kļuva par manu mammu.

Alberto kļuva par tiltu starp Itāliju un PSRS, savāca izcilu krievu mākslas darbu kolekciju, un jau vēlāk viņa Venēcijas mājā nemitīgi ciemojās krievu mākslinieki un viņu draugi un draugu draugi. Viens no šīs plūsmas bija mākslinieks, televīzijas personība un restorāna Petrovičs īpašnieks Andrejs Biļžo.

90. gados Maskavā viss bruka, slēdzās ciet un izzuda, mainījās Maskavas bohēmistu iecienītās vietas. Un tajā brīdī parādījās Petrovičs. Restorānā iekļūt nebija iespējams, turklāt tā autors bija TV zvaigzne – populāru intelektuāļu psihiatrs. Alberto Petroviču dievināja; viņš pat atveda lielu Petroviča skulptūru uz savu Venēcijas pagalmiņu. Un Petroviča autoru piespieda apmesties Venēcijā. Blakus ieliņā, 100 metrus no sava palazzo.

Petroviča autoru es nepazinu, tādēļ ka man Alberto jaunie paziņas nepatika, jo par senāko un galveno Alberto draugu es uzskatīju pats sevi. Ar Andreju Biļžo es iepazinos 2019. gada 20. maijā Alberto bērēs. Un tagad, piedodiet banālo salīdzinājumu, kā noziedznieku uz nozieguma vietu mani velk uz San Basilio piestātnes Al Chioschetto.

– Velns par stenderi!

Es pagriezos. Tas bija Biļžo. Tagad viņš pieskata šo vietu. Un tas ir ļoti labi.

Aleksandrs Šeins

Andrejs Biļžo: Šis ir mans cikls “Nav dzeja”, ko sāku rakstīt pandēmijas periodā. Un tālāk grafikas darbu sērija “Rakstnieki pandēmijas laikā”. Čehovs, Puškins, Tolstojs – tā ir liela sērija. Bet šie te ir stāsti, pirmais, otrais krājums, trešais, kuru daudzi veikali nepaņēma. Vienkārši nobijās.

Rīgas Laiks: Tāpēc, ka vecuma ierobežojumi?

Biļžo: Nē, par to, kas tur uzrakstīts. Tajā ir pasaka “Var būt arī tā”, kurā daudzi saskata norādi uz Putina nāvi.

RL: Vai tev ir kādas papildu zināšanas par Putinu, kas lasāmas pasakā?

Biļžo: Nē, pasaka ir par to, ka Jaunajā gadā pie ģimenes atnāca nevis Sniegbaltīte, bet nāve. Viņa ar tiem sadzēra, skūpstījās, spēlēja pudeli. Bet pēc tam, kad jau gāja prom, teica: “Es savu darbu daru ļoti atbildīgi, un man vajag paņemt kādu no jums.” – “Nu ko tu, mēs tik labi sēdējām, iedzērām…” – “Neko darīt. Esmu perfekcioniste, es tā nevaru. Dodiet man kādu.” Un te televizorā…

RL: Rāda Putinu?

Biļžo: Jā. Viņa saka: “Lūk! Kāda starpība?” Tāds jocīgs stāsts. Putins tur nav pat pieminēts, bet visiem tāpat viss saprotams.

RL: Pie reizes, vai esi sapratis, no kurienes viņiem uzradās Z simbolika? Kāpēc tieši Z?

Biļžo: Nu, kāds saka, ka Z – tie ir rietumi. Bet V – austrumi. Taču man ir sava versija.

RL: Pastāsti.

Biļžo: Tā kā viņi visi ir infantili, viņi, protams, ir filmas “Zorro” fani.

RL: Jā, es arī tā nodomāju.

Biļžo: Un, kad Zorro parādās: “Dšķ, dšķ, dšķ…” Un viņi sēž un domā: “Protams, bļa, Zorro!” To viņi zina.

RL: Pārejam uzreiz pie psihiatrijas. Kādu laiku tu biji galvenais Krievijas sabiedrības psihiatriskais diagnosticētājs. No psihiatrijas skatpunkta, kas Krievijā notiek pašreiz?

Biļžo: Patiesībā, godīgi runājot, es neņemtos atbildēt uz šo jautājumu. Zini, kāpēc? Šo spēli esmu spēlējis pietiekami ilgi. Esmu psihiatrs, zinātņu kandidāts. Un bija tāds televīzijas raidījums “Tātad”, ar Viktoru Šenderoviču: tur es noteicu diagnozi dažādām parādībām sabiedrībā. Raidījumu slēdza, un tieši tad Putins arī NTV izgaiņāja. Pašreiz es jau vairs nevaru spēlēt šo spēlīti, jo viss ir ļoti nopietni un vajag runāt par nopietno. Un tā būtu jēdzienu aizvietošana, jo kā gan lai psihiatrs uzstāda diagnozi sabiedrībai? Viņš var noteikt diagnozi cilvēkam, bet sabiedrībai kopumā – tā būtu spekulācija. Bet, kad runā par tautu, kad vispārina, es tūlīt pat saku, ka nekādas tautas, nekādas jaunatnes, nekā tāda īstenībā nav. Piemēram, kad runā par jaunatni, tad par kādu vecuma periodu? 13–15 gadi? Vai 16–17? Katrs gads – tie ir dažādi cilvēki. Personības struktūra, raksturs, audzināšana, sociālais statuss un tā tālāk. Tās visas ir dažādas grupas, kas reizēm nemaz cita ar citu nesaskaras. Kā torte, kad to cep ar tādām mīklas kārtām, bet starp tām – krēms. Un šīs kārtas nesaskaras.

Tagad par cilvēkiem. Kāpēc vecākā paaudze atbalsta Putinu?

RL: Parasti saka, ka tas ir televizora dēļ.

Biļžo: Parasti saka, jā. Pamatojoties uz pieņēmumu, ka saskaņā ar statistiku 85% cilvēku ir ietekmējami, hipnotizējami.

RL: Viņiem viegli iedvest jebko.

Biļžo: Tātad viņi pakļaujas ietekmēšanai. Un, ja televizoru skatās nemitīgi, tad visu šo gadu garumā tas strādās. Bet tā ir tikai daļa problēmas. Viņu vidū ir tādi, kuriem ir kaut kādas zināšanas, bet ir cilvēki, kuriem nekādu zināšanu nav. Bet cilvēkam nekas nevar būt briesmīgāks kā tas, ka viņš kaut ko nesaprot. Viņam nav saprotamas dabas parādības, sociālās norises. Viņš nesaprot, kas notiek. Kāpēc pēkšņi tik spēcīga vēja brāzma – un viss aizslaucīts? Kas notika? Un atbilstoši savām zināšanām un personības struktūrai cilvēks mēģina to izskaidrot. Viņam vajag saprast, jo nesapratne – tā ir traka trauksme. Bet te viņam katru dienu visu izskaidro. Un viņam tā ir patīkamāk, mierīgāk. Taču arī tas vēl nav viss. Pastāv tā dēvētais konformistiskais personības tips.

RL: Tie, kuri nepretojas?

Biļžo: Lūdzu. Andrejs Lošaks uzņēma filmu par to, kā lūzuma līnija izveidojas ģimenē, starp vistuvākajiem cilvēkiem, kad viņiem ir dažādi uzskati, dažāda attieksme pret šo karu… Šajā filmā profesoram uz galda stāv divas piramīdas – balta un melna. Un astoņi cilvēki sarunā, ka uz pētnieka jautājumu, kādā krāsā ir piramīdas, atbildēs, ka abas ir baltas. Ienāk devītais, un visiem tiek jautāts: kādā krāsā ir piramīdas? “Abas baltas”, “Abas baltas”... Tagad vaicā devītajam: “Sergej, kādā krāsā piramīdas?” Un Sergeja sejā atspoguļojas mokas. Ko lai viņš atbild?

RL: Ja viņš ir konformists, viņš pateiks, ka…

Biļžo: Abas baltas. Jā, un tādu ir vairākums. Kāpēc tā notiek? Ļoti svarīgs ir izstumšanas mehānisms. Tas īpaši raksturīgs vecākiem cilvēkiem. Ko nozīmē izstumšana? Ja tu dzīvo savu dzīvi un visu laiku tev stāsta, ka krievi nevēlas karu, ka krievi ir glābēji, nekad nav sākuši nevienu karu, un visur ir pieminekļi, kur Aļoša tur meitenīti... Un, lūk, tu biji brigadieris, bet tagad vairs nestrādā, tevi ar godu aizsūtījuši pensijā, tev ir Sociālistiskā darba varoņa nozīmīte, ko tu spraud pie krūts, tu dzīvo varoņpilsētā, bet pēkšņi tev saka: krievu zaldāti izvaro, nogalina. Tu netici! Bet tev saka vēl un vēl, un tu sāc domāt. Naktīs neguli. Un domā: nē, tas nevar būt. Un tu to izstum, tas ir kā aizsardzības mehānisms. Smadzenes tevi aizsargā. Ja tu tam noticēsi, tad visa dzīve, ko esi nodzīvojis…

RL: Bet tev taču vispirms vajag sadzirdēt, ka to kāds runā – ka krievu karavīrs izvaro, nogalina, zog.

Biļžo: Paklausies, nu labi, pat tie – bet viņu ir daudz –, kas nelieto internetu, skatās televizoru. Bet tu domā, viņiem nav radu tur, Ukrainā? Milzīgs daudzums. Lūdzu, man stāstīja māsas, kuras zvanīja savai mātei no Harkivas pagrabiem, lai izdzirdētu viņas balsi, uz Maskavu, jo viņām bija bail, viņas nezināja, ar ko viss beigsies. Bet māte viņām teica: “Kurš jums to samācīja? Es neticu!” Un tālāk frāze, ko visi saka, tā ir ļoti būtiska: “Es par to neko negribu zināt.” Negribu! Jo, ja es par to uzzināšu un jums noticēšu, es nezinu, kas būs ar mani. Un es šīm māsām saku: “Nerunājiet par to, vienkārši parunājiet ar viņu par kaut ko citu, tā teikt, apkampiet viņu!” Bet, ja māte patiesi jums noticēs un to sajutīs, viņa var uztvert to kā faktu, un…

RL: Tad viņai – pizģecs, jā, protams.

Biļžo: Kad es biju tāds riebīgs pusaudzis… Nu, manas ģimenes vēsture vispār tāda. Man nošāva vienu vectētiņu, nošāva otru.

RL: 1937. gadā?

Biļžo: Nuja… Vienu Lubjankā, otru Noriļskā. Vecmāmiņa nosēdēja ieslodzījumā deviņus gadus briesmīgajā Akmolas nometnē, kur turēja dzimtenes nodevēju sievas. Skaidrs, ka vecmāmiņa neieredzēja Staļinu, Brežņevu uzskatīja par idiotu, bet uz galda viņai stāvēja maziņš Ļeņina krūšutēls. Un kad es, būdams tāds pretīgs mājas disidentiņš, mēģināju ar viņu par šo tēmu strīdēties, viņa apvainojās, teica man vienīgo ebreju vārdu, ko viņa zināja: tuhes. Dirsa… Un viss. Kad vecmāmiņa nomira, es izaugu un sapratu: ko gan es gribēju panākt? Kāda velna pēc man to vajadzēja? Lai viņa pateiktu, ka Ļeņins arī? Bet tad visa viņas dzīve, viņas vīra nāve, astoņi gadi nometnē, pēc tam vēl astoņi gadi…

RL: Viss zaudē jēgu.

Biļžo: Tas ir izstumšanas aizsargmehānisms. Un es teicu cilvēkiem: “Ja jums cilvēks ļoti tuvs, ja jūs ar viņu saista liels posms un viņam ir citi uzskati, nu, tad esiet iecietīgi, izlaidiet to. Bet, ja tie ir paziņas, velns ar viņiem, aizmirstiet viņus.”

RL: Tavā stāstā es redzu divas problēmas. Viena – ļoti apzinātas sociālās inženierijas pieļāvums. Kāds, kaut kādi meistari, izdomā, ka melnu sauks par baltu, viņi melos un tā tālāk, lai pakļautu ietekmējamos, konformistiskos cilvēkus. Ka ir ļaužu grupa, kuri…

Biļžo: Bet kāpēc tu domā, ka tas ir apzināti? Neesmu pārliecināts, ka viņi to dara apzināti.

RL: Man arī ir aizdomas, ka tādas grupas nav. Bet man šķiet, ka tavs izskaidrojums pieļauj tāda apzināta iedzīvotāju prāta aizmiglošanas darba esamību. Ja man nav taisnība, lūdzu, precizē.

Biļžo: Nē, vienmēr ir kaut kāda… Putina ideoloģiju meklēja ilgi, līdz atrada: lūk, Nemirstīgais pulks, “varam atkārtot” un tā tālāk. Un tālāk aizgāja, panesās… Tā nav, ka psihologs sēdēja katrā TV kanālā. Nē, bija raidījumu vadītāji, kuri gvelza šo ideoloģisko šļuru, bet vairums skatītāju, kā jau teicu, ticēja, jo nekādi negribēja domāt par ko citu. Viņiem tas bija ērti. Viņi vai nu visu izstūma, vai negribēja nostāties pretī.

RL: Nu labi. Bet tad iznāk tāds strupceļš. Ar šiem ļaudīm neko nepadarīsi.

Biļžo: Pat šajā stāstā, ko skaidroju, vajadzīgs vēl viens svarīgs jēdziens: inducēti murgi.

RL: Inducēti murgi?

Biļžo: Jā. Nu, apmēram tā var teikt. Piemēram, ir slimnieks, kurš producē kaut kādas murgainas idejas. Viņam apkārt ir veseli cilvēki, taču viņš viņiem ir ļoti svarīgs un viņi viņam tic. Piemērs, kuru es parasti lietoju: lielas rūpnīcas direktors. Visi viņu pazīst, foršs džeks, Sergejs Ivanovičs. Nekad nepievils, tam iedeva dzīvokli, šitam. Pēkšņi Sergejs Ivanovičs redzējis, ka atlidojuši marsieši. Un sapulcē saka: “Atvainojiet, ka šodien nokavēju, es ilgi runājos ar marsiešiem uz balkona.” Visi sēž un skatās. Viņš taču ir direktors! Un tālāk viņš turpina par ražošanu. Kad es ieraudzīju šādu murgaino slimnieku, tas bija ļoti interesanti. Ar viņu runāja profesors, nu, direktors – normāls cilvēks. Bet, tikko profesors pajautāja par marsiešiem, tā aizgāja viss tas murgu stāsts. Un tas ir stāsts, ar ko viņš dzīvo. Sapulce beidzas, veči saiet smēķētavā un cits citam jautā: “Ko Ivanovičs tur muļķības gvelza par marsiešiem?” Bet otrs viņam saka: “Tu ko, televizoru neesi skatījies? Vai tu tiešām domā, ka marsiešu nav? Domā, viņš sameloja? Ivanovičs?!” Un viss, šis cilvēks tic Ivanovičam un tam, ka viņš sarunājas ar marsiešiem. Tie tad arī ir inducētiemurgi. Īpaši, kad murgi visai tuvi reālām lietām.

RL: Andrej, bet tu, vai tu ar marsiešiem neesi sarunājies?

Biļžo: Nu ko tu! Protams. Tieši pirms tavas atnākšanas viņi aizlidoja.

RL: Man visbriesmīgākais šajā stāstā ir strupceļš. Ja 90% valsts iedzīvotāju joprojām atrodas šo tevis minēto faktoru ietekmē, tas ir pilnīgs strupceļš. Vienīgā izeja – visu nodedzināt.

Biļžo: Nuja, sapuvušam namam jāsabrūk, jāpaiet kādam laikam. Tu jautā par to, kas ar šiem cilvēkiem notiks?

RL: Jā. Viņi nezinās, ko iesākt? Milzīgs daudzums pašnāvību?

Biļžo: Dabiski, daļa cilvēku būs zuduši, daļa ieslīgs depresijā, daļa ļoti ātri pārmetīs kažoku. Bet kopumā tas būs sāpīgs, šausmīgi smags process. Man ir jautājuši: “Bet Vācijā?” Nē, kā Vācijā nebūs. Kad mēs sakām: krievi… Kādi krievi, kas tie tādi krievi? Krievijas teritorijā dzīvo jakuti, burjati, dažādu konfesiju cilvēki, dažādu kultūru cilvēki. Tātad tie ir homo sovieticus. Kaut kas kopīgs ir, bet kas? Nacionalitāte nav asinis, tā ir kultūra, audzināšana, tur ir ļoti daudz sastāvdaļu. Tāpēc neiespējami salīdzināt ar vāciešiem. Vācietis ir pedantisks, disciplinēts. Nācijai ir kaut kādas vidējās statistiskās īpašības. Tāpēc runa ir nevis par krieviem, bet par bijušajiem padomju cilvēkiem.

RL: Es jautāju izglītotiem krievu cilvēkiem: “Vai jūs esat aizdomājušies, kā tas gadījās, ka viena sestā daļa sauszemes ir Krievija?” Man par lielu izbrīnu, vēl pirms kādiem trim četriem gadiem neviens par to nebija domājis. To uzskatīja nevis par problēmu, bet gluži vai dabas parādību. Un tikai tagad sākuši runāt par koloniālismu, imperiālismu. Bet, ja izpratne pakāpeniski atgriezīsies, kāds no tava skatpunkta būtu ideālais izkārtojums? Šīs teritorijas sadalīšana 40 tautiskās vienībās vai kā? Kāda ir ideālā nākotnes aina?

Biļžo: Nespēju iztēloties.

RL: Varbūt ideālas ainas nemaz nav?

Biļžo: Nekādas ainas nevar būt. Pat bīstos kaut ko par to teikt. Es vienkārši nespēju to iztēloties. Tas ir neiespējami. Neiespējami prognozēt, nekas nav iespējams.

RL: Bet sabrukums taču ir iespējams?

Biļžo: Domāju, ka jā.

RL: Ja iespējams, tad, katrai no šīm šuvēm plīstot, plūdīs asiņu straumes? Kā viens no variantiem?

Biļžo: Neesmu pārliecināts. Piemēram, es sen saku, ka Jakutijai būtu jāatvienojas. Ja viņi būtu autonomi, tur tagad būtu ziemeļu Arābu Emirāti. Viņiem ir viss, viņiem neko no malas nevajag. Viņi noalgotu menedžerus, un viss, dzīvotu, neko nedarot. Tad Burjatija ar Mongoliju. Kad biju Burjatijā, es viņiem jautāju: “Ko jūs vilcināties? Uz priekšu!”

RL: Uz apvienošanos?

Biļžo: Apvienojieties ar Mongoliju – un viss, gan Baikāls jums, gan pārējais. Nu, protams, Tālo Austrumu republika. Un tās būtu laimīgas valstis.

RL: Bez šaubām. Bet kur paliktu krievi? Tikai apkārt Novgorodai un Maskavai?

Biļžo: Kāpēc gan? Arhangeļskas guberņa, piemēram, varētu būt ļoti bagāta. Arhangeļskas pieeja Ziemeļu jūrai, nafta, blakus skandināvi. Tur ir brīnišķīga zeme un brīnišķīgi cilvēki, kuri sēž, sēž, taču viņi… Bija tas stāsts, kad grasījās tur ierīkot atkritumu poligonu, vest atkritumus uz purviem un tā tālāk. Visa Arhangeļskas guberņa sacēlās un nosargāja… Jā, īstenībā nelielam klikšķim vajadzētu būt. Un šie kūtrie cilvēki, par kuriem mēs runājām, kuri visā klausās… Viss var pagriezties gluži citādi. Es teicu, ka viņi ir konformisti, visādi citādi, tādi un šādi. Bet mēs taču par pamatu ņemam to, ko mums par to stāsta socioloģiskie dienesti. Kādi? Mēs nezinām. Viņiem taču ir jāatskaitās! Droši vien viņi baidās. Kāpēc lai cilvēks, pat ja viņš nav konformists, aptaujā atbildētu godīgi? “Kāda velna pēc man būtu jāraksta “jā”? Es droši zinu, ka viņi grib, lai es uzrakstu “nē”.” Un viņš raksta “nē”. Jābūt idiotam, lai…

RL: Saki, vai tu saproti un kā tu saproti to, kas pašreiz notiek Ukrainā? Tu, piemēram, apšaubīji tautas jēdzienu. Bet Ukrainā pašlaik, iespējams, dzimst tauta.

Biļžo: Dzimst. Bet, kad karš beigsies, tas viss paklusām var sagrūt. Pašlaik skaidrs, ka tur notiek pretošanās ļaunumam. Tur ir dažādi cilvēki, gudri, ļoti zinoši. Viņi visi pašreiz ir kopā, un viss pārējais palicis otrajā plānā. Bet klausies, vienkārši piemēri. Aizdedzies nams. Deg. Alkoholiķis Vasja, kurš vēl nav paguvis iedzert, skrien ar spaini. Un akadēmiķis Ābrams Solomonovičs arī ar ūdens spaini, un viņi ar Vasju kopīgi lej ūdeni ugunī. Un viss. Tagad jānodzēš liesmas. Bet vakar Vasja dauzījās pie Ābrama Solomonoviča un bļāva: “Nāc ārā, žīdu purns, parunāsim!” Taču pašreiz viņi dzēš uguni. Un Vasja ir ļoti vajadzīgs, jo Vasja ir spēcīgs un nebīstas. Bet Solomonovičs ir gudrs un saka: “Kāda velna pēc tu ņēmi šo spaini? Redzi, tam caurums! Paņem no manis ūdens kannas, tur iet iekšā vairāk, un atver šo te krānu.” Bet, kas tur notiks tālāk, es absolūti nezinu, jo katrā cilvēkā ir kaut kādas visiem piemītošās absolūtās īpašības, un tā bijis visos laikmetos. Mainījies tikai apģērbs. Skaudība piemitusi visiem. Tas nav saistīts nedz ar nacionalitāti, nedz ar vēsturisko periodu.

RL: Saki man, tavās psihiatriskajās konsultācijās, par kurām tu man nesen stāstīji, kāda ir lielākā problēma, ar kuru ļaudis šodien, karalaikā, netiek galā?

Biļžo: Kur?

RL: Ukrainā.

Biļžo: Vairums no tiem, ar kuriem esmu runājis, nospiedošais vairums ir bēgles, sievietes ar bērniem. It īpaši pusaudžu un pirmspusaudžu vecuma stāsti. Mātes un bērni mēģina adaptēties Vācijā, Polijā, Nīderlandē, Austrijā. Konflikti ar tiem, pie kuriem dzīvo, konflikti ar bērniem, kam ir slikti. Jā, un tas saasinās. Nu iedomājies, kad man jautā par krievu valodu, par aizvainojumu, vai ukraiņi ar tevi runās, ja tu runāsi krieviski? Cik daudz ir māšu ar 12 gadus veciem zēniem! Es speciāli saku – zēni, tūlīt sapratīsi, kāpēc. Zēni, kuri redzējuši nāvi, daudz pārdzīvojuši un kuri vaicā mātei: “Kāpēc mēs aizbraucām? Tu taču visu laiku runāji, un tētis arī teica, ka ģimene – tā ir viena komanda. Mēs ar tevi aizbraucām, tētis palika, vecmāmiņa, vectētiņš un mūsu suns.” Iedomājies, cik tā ir milzīga trauma zēnam? Bet viņam 12 gadu, tas ir pats svarīgākais periods, veidojas personība. Paies četri pieci gadi, un gan Krievija vēl ieraudzīs šos zēnus. Kas viņiem būs galvā? Un tādu ir daudz. Un viņiem pašlaik ir ļoti slikti. Bet diemžēl māte to nejūt. Vispār vecāki bieži ir nevis vecāki, bet audzinātāji. Es jautāju: “Kāpēc vajag visu laiku audzināt? Jūs taču esat māte! Kur mīlestība?” Es ar tādu māti runāju. Viņi ir Vācijā. No Kijivas. “Viņš visu laiku man sēž datorā.” – “Pag, kurā brīdī viņš sēž datorā?” – “Nu, mēs sēdējām pagrabā Kijivā, bija bumbas.” – “Bet kas tad viņam bija jādara?” – “Nu taču mājasdarbi! Mēs taču pēc tam gājām ārā, viņš vēl skolā mācījās.” Tas tad arī ir izstumšanas mehānisms, viņš iebēga spēlē. Un tagad viņš to pašu dara Vācijā. Es saku: “Paklausieties, jūs protat spēlēt kādu spēli?” – “Nē, neprotu.” – “Palūdziet, lai viņš jums iemāca. Jums varbūt nodibināsies saprašanās. Tas pat ir interesanti. Nedrīkst visu laiku audzināt.” Žēlojas: “Es saku, lai viņš nomazgā šķīvi, bet viņš raud.” Es saku: “Bet vai jūs nevarat viņam palīdzēt, nomazgāt to šķīvi?” – “Kas vēl nebūs! Gribat teikt, ka viņš izaugs, būs pieaudzis cilvēks un savā ģimenē arī nemazgās traukus?” – “Un tas ir pats svarīgākais zēna dzīvē, zēna, kurš izgājis cauri Dievs zina kam, kurš mācās skolā, kur runā vāciski, un varbūt viņu nemaz klases biedri nepieņem? Tas ir pats grūtākais periods. Bet jums svarīgākais, ka viņš nav nomazgājis šķīvi.” Nu lūk, tādas sarunas. Reizēm kaut kas izdevās. Kad man rakstīja, ka “mēs tagad ar viņu spēlējam, interesanti…”. Meitenīte man uzzīmēja komiksu, un māte atsūtīja. Viņa bija talantīga, un es mācīju zīmēt.

RL: Mammu vai meiteni?

Biļžo: Meiteni, mazu meiteni. Tika izsaukta policija, Vācijā viņa kādam bija salauzusi velosipēdu, bet tur tās ir vienkārši šausmas. Mamma šokā un tā tālāk. Tā ir atsevišķa tēma, ļoti daudz problēmu. Viņi taču pie kāda dzīvo, un tie kādi mēdz būt ļoti atšķirīgi, visi cilvēki ir atšķirīgi. Viņiem kaut kas var nepatikt. Kāpēc meitene zīmē ar flomāsteriem uz grīdas? Nevarēs notīrīt… Nu, un sākas tāda rīvēšanās. Kāpēc viņa paņēma svešu riteni? Kāpēc nenolika atpakaļ? Kultūru sadursme. Nu un, kad tur kaut kas salūza, izsauca policiju. Es teicu: “Uzzīmē, kā tur bija.” Viņa uzzīmēja komiksu par attiecībām ar mammu. Tā jau bija uzvara, protams, manējā. Un arī mamma no komiksa saprata, kas ar meiteni notiek, tas jau ir brīnišķīgi.

RL: Bet taviem paša 30 tūkstošiem zīmējumu ir terapeitiska funkcija? Tev pašam?

Biļžo: Lūdzu, šodien saņēmu. “Atvainojiet, es te šodien skatījos uz jūsu jauno gleznu un redzēju prezervatīvu, kas uzmaukts uz vijoles. Vēlu jums veiksmi! Jūsu gleznas tuvina Ukrainas uzvaru!”

RL: Patīkami ko tādu saņemt.

Biļžo: Kad zīmēju, es, protams, par to nedomāju. Pat tad, kad biju psihiatrs, es pēc darba pārstāju būt par psihiatru. Tikai slikts ārsts visu laiku ir ārsts. Iedomājies zobārstu, kurš, skūpstoties ar mīļoto meiteni, ielūr viņai mutē un saka: “Tev tur ir sešas plombas.” Tādēļ, nē, es vienkārši zīmēju, un viss.

RL: Varbūt es neprecīzi formulēju jautājumu, bet gribēju saprast, vai zīmēšanai ir terapeitiska funkcija tev pašam. Tu zīmē un tādējādi kaut ko atrisini sevī.

Biļžo: Man? Jā. Lai ko es būtu darījis visdažādākajās sfērās, man tas ir… Jā. Es nevaru neko nedarīt, tad es kļūstu slims un sāku iedzert – lai gan es jau tāpat mēdzu iedzert. Starp citu, ar šo jautājumu tu esi uz ļoti pareiza ceļa, tādēļ ka viena metode manās sarunās ar cilvēkiem bija tāda. Es teicu: katru dienu uzrakstiet trīs četras rindkopas. Rakstiet dienasgrāmatu. Ko jūs darījāt, ko redzējāt, ko jūs gribat un dabūjat. Un tas jums palīdzēs. Man tādas dienasgrāmatas pēc tam sūtīja, tur ir fantastiski stāsti. Tas reāli palīdzēja.

RL: Bet tavi 30 tūkstoši zīmējumu tev palīdzēja? Ja jā, tad tieši kā tie tev ir palīdzējuši?

Biļžo: Man tie palīdzēja darbā. Tas, ka esmu kreatīvs, tas, ko sauc pretīgajā vārdā “radošums”, – tas man palīdz saglabāt prātu, veselību, pasaules izjūtu, jūtas un tā tālāk. Tā ir tāda bauda.

RL: Saki, no kurienes uzradās Petrovičs, tavu zīmējumu varonis?

Biļžo: Nu, viņš ir nosacīti varonis, man ir daudz dažādu tēmu. Man arī tagad jautā: “Ko Petrovičs dara?” Pagaidām Petrovičs guļ komā. Bet var gulēt ilgi. Varbūt viņš kaut kad pamodīsies no komas.

RL: Bet Petrovičs radās no kurienes?

Biļžo: Es rakstīju avīzei Коммерсантъ, un reiz, manuprāt, viens personāžs vērsās pie otra, nekā to nenosaukdams. Kaut kā tas nebija cilvēcīgi. Un es intuitīvi izdomāju Petroviču. Tas ir tēva vārds. Krievu valodā interesanti sanāk, ja kāds kādu uzrunā nevis vārdā, bet tēva vārdā. Ja nosauc vārdu un tēva vārdu, tas tā oficiāli. Ja tikai vārdā, bet gadu starpība ir liela, tad tā ir familiaritāte. Bet, ja tikai tēva vārdā un ar “tu”, tad tu varbūt esi jaunākais. Tā ir gan cieņas izrādīšana, gan tajā pašā laikā skan draudzīgi. Nu, tā kā brigadieris un māceklis, vienam 50, otram 40 gadu. Lūk, “Petrovič, ejam iedzert. Ko tu te sēdi bez darba?” Bet to pateikt Sergejam Petrovičam nemaz tā nesanāks.

RL: Pirms pāris nedēļām es teicu savam draugam, ka, manuprāt, pašlaik pietrūkst Šveika. Viņa idiotisko secinājumu. Tie lieliski uzrāda, cik absurdi mēdz būt dažādi lielie procesi! Un es gribu lūgt, lai tu raksturo Petroviču un Šveiku kā divus personāžus.

Biļžo: Zini, manas 2003. gada grāmatas sākumā dažādi cilvēki, lielākā daļa nu jau miruši, taču ļoti pazīstami, tādi kā Mihails Žvaņeckis un Saša Kabakovs, Rezo Gabriadze, Saša Tatarskis, animators, Dmitrijs Prigovs, Rubinšteins, Volodja Sorokins, Šenderovičs…

RL: Visi atzinās mīlestībā Petrovičam?

Biļžo: Nu jā, viņi runāja par to, kas ir Petrovičs. Vislabāk pateica Kabakovs. O, te ir pat Ņikitas Mihalkova atsauksme, tikko ieraudzīju! “Petroviču es pazīstu sen, viņš ir tik interesants un daudzpusīgs, ka grūti viņam iedot viennozīmīgu raksturojumu…” Arī tev, mūjābelim, ir grūti iedot viennozīmīgu raksturojumu.

RL: Mihalkovam?

Biļžo: Jā. Bet viņš pēdējā laikā kļuvis tāds kā vienkāršāks, saprotamāks. Agrāk viņam piemita pat sava veida šarms, protams. Tagad tas ir pazudis. Bet Saša Kabakovs teica tā: “Atcerieties, ka psihiatram, kad viņš radīja šo golemu, acīmredzot pat prātā nevarēja ienākt, ko viņš laiž pasaulē. Petrovičs – tas nav zīmēts personāžs, pat ne leģendārs varonis un arī ne simbols. Viņš vienkārši ir visa Krievija, dižā un nožēlojamā, smieklīgā un briesmīgā, līdz sāpēm mūsu pašu un pretīga līdz asiņainiem vēmekļiem. Visi mēs esam Petroviči, ikviens – tieši tajā mērā, cik sevī Petroviču ielaiž vai pat kultivē. Dzīvespriecīgs maita un prātvēders, efektīgs vizionārs un jokupēteris. Petrovičs ir Petrovičs. Bet, kurš nav Petrovičs, tā nav vispār.”

RL: Bet tajā nozīmē, kā viņš apgalvo, ka Petrovičs ir visa Krievija, Šveiks ir visa Austroungārijas impērija, tās militarizētā dzīvesveida absurdums.

Biļžo: Kaut kādā ziņā jā. Jo tas taču ir 90. gadu sākuma laiks, kad radās ļoti daudz kas jauns, jauni vārdi, jauni jēdzieni, kurus vajadzēja kaut kā…

RL: Petrovičs ne visu uzreiz saprata.

Biļžo: Protams. Tajā nozīmē viņš bija līdzīgs tiem, kas… Mums visiem atvē-rās jauna pasaule. Džins ar toniku bundžiņā, vari iztēloties? Ik dienu kaut kas jauns. Bezalkoholiskais alus.

RL: Gumijas sievietes.

Biļžo: Jā, man ir daudz stāstu, kad kompānija iet dzert alu un mani aizsūta pakaļ. Es atnesu. Un visi dzer, dzer to alu. Un kaut kā lāgā nesaprot. “Ko tu tur esi atnesis?” man jautā. “Alu,” atbildu. “Kādu?” – “Čehu alu.” Sāk lasīt – bezalkoholiskais! Vai arī uz Коммерсантъ redakciju atved tekilu. Kāds bijis Meksikā un atvedis pagaršot kaktusu tekilu. “Un vai zini,” viņš stāsta, “kas ir dīvainākais? Var daudz izdzert, bet galva nesāp nemaz.” Otrā rītā pamostos, un nekad dzīvē man nav tā plīsusi pušu galva – ne pirms, ne pēc tam.

RL: Saki man, viens no taviem jaunākajiem varoņiem ir dažādu veidu prezervatīvs. No kurienes tas pie tevis ieradās?

Biļžo: Nu, krievu valodā ir tāds it kā apvainojošs, taču ne pārāk ļauns apzīmējums “prezis nolāpītais”. Ļoti grūti izdomāt epitetu, kurš būtu bez patosa un ne pārāk rupjš. Nu, Putins, piemēram, nelietis, kroplis, maita. Tas viss kaut kā, zini…

RL: Pārāk glaimojoši.

Biļžo: Bet “prezis”! Tas ir, pilnīgs izlietots, nolāpīts prezis. Saproti…

RL: Tas atbilst fenomenam.

Biļžo: Piedāvāju jūsu uzmanībai prezervatīvu sēriju. Skaties. Tie projekti ir tādi: divgalvainais, impērijas, Kremļa prezervatīvs. Te ir piemineklis salāpītajam prezervatīvam. Bet te, lūdzu: “Mēs vēl neesam sākuši, bet mūs jau atšuva.” Ņem, es dāvinu.

RL: Man? Liels paldies!

Biļžo: Re, kur ir “Prezis – Tēvijas sargs” vai arī “Jūs taču teicāt, ka savējos nepametat!”. Tie ir “Izlietotie…”. Bet te – “Atcerieties, bērni, prezis – tas skan lepni”, mazie prezervatīviņi skolā. “Agrāk viņi godīgi kalpoja cilvēkiem, bet kļuva par prežiem”. Redzi? Man bija tāda diskusija pa telefonu par prezervatīviem: “Man liekas, ka mūs izmanto.” – “Kam mēs, pie pipeles, esam vajadzīgi?” Kamēr Petrovičs guļ komā, prezervatīvi šobrīd ir daudz vairāk atbilstīgi.

RL: Vēsture, protams, nav bezgalīga. Ar ko var beigties prezervatīva stāsts?

Biļžo: Ar ko tas beigsies? Es nezinu, fināls ir atvērts.

RL: Nu, piemēram, ja kāds no galvenajiem plīsīs, vai tas kaut ko mainīs prezervatīvu pasaulē? Ja pats lielākais prezis…

Biļžo: Preži ir mūžīgi. Tie būs vienmēr. Es nupat nodomāju: kad mēs par cilvēku sakām, ka viņš ir prezis, tas pat nav… Putins ir prezis ne tāpēc, ka nežēlīgs. Nē. Viņš ir prezis tāpēc, ka ir absolūti bez… Tas ir tikai apvalks, tur iekšā nekā nav. Plašākā nozīmē – sirds, dvēseles un visa pārējā, nav nekā.

RL: Ir arī cits viedoklis, ka tur iekšā iemājojis purva velns un priecājas par savu sagādāto destrukciju. Tā ir viņa dabiskā vide.

Biļžo: Nu, var jau būt, bet tā vide izpaužas tikai tad, kad ir tukšums. Tāds pats ir arī Kirijenko.

RL: Kurš tas ir? Administrācijas vadītājs?

Biļžo: Nē. Bija tāds Ņemcova līdzgaitnieks, viņu mēdz saukt par Kinder surprise – tīrā veidā tukšs apvalks. Kurš prata pārkārtoties. Bija tāds, pēc tam citāds, kurš ir mainīgs, saproti? Ja gribi, es tam varu pievilkt psihiatrisku izskaidrojumu. Un tas ir zinātniski, tikai jāsaprot, ka cilvēks var piedzimt ar kaut kādiem fiziskiem defektiem. Var piedzimt bez rokas, bez kājas. Saproti? Un mēs par viņu nesakām, ka viņš ir slims. Mēs sakām, ka tā ir kroplība. Tieši tas pats psihiskajā sfērā. Cilvēks sastāv no fiziskās un psihiskās sfēras.

RL: Vai tad viņš piedzimst ar stabilu psihi? Vai tad pirmos piecus gadus tā sfēra neattīstās?

Biļžo: Ne tādā nozīmē, ka attīstās. Tas ir ģenētiski ielikts. Tā sfēra izpaužas, izkūņojas, veidojas utt. Bet veidojas tā fenotipiski. Ārējā iedarbība ir tikai daļa no visa, un tā nav stiprākā ietekme. Kad vācam anamnēzi, mēs jautājam par vecomāti, vectēvu, tēvu un māti. Tas ir ļoti svarīgi. Tādēļ mēs sakām: pēc rakstura viņš ir līdzīgs tētim, mammai. Un šajā ķēdē, kurā ietilpst emocionālā sfēra, atmiņa, domāšana, kognitīvās funkcijas, arī var būt savas nepilnības. Kāds ir ļoti jūtīgs, citam pilnīgi pie vienas vietas. Starp šiem poliem ir dažādas gradācijas. Vienam jāraud, redzot, kā sabradā tauriņu. Francs Lists raudāja, kad viņam bija jāsamin zemē nokritušas koka lapas. Bet cits spēj notriekt suni un aizbraukt tālāk neapstājoties. Tāpat vienam var būt baigā atmiņa, bet citam ne. Dmitrijs Bikovs atceras grāmatu tekstus veseliem gabaliem jebkurā lappusē. Es pazinu viņu, kad viņam bija 19 gadu. Viņš bija tieši tāds pats. Visi viņu toreiz sauca Dima ģēnijs, saproti? Laba atmiņa ir arī Solovjovam, starp citu.

RL: Tam, kurš televizorā?

Biļžo: Jā. Mēdz būt cilvēki, kam trūkst emocionālās sfēras, tās vienkārši nav.

RL: Kā citam trūkst rokas?

Biļžo: Protams. Bet cilvēks pat dīgļa stadijā koriģē savu uzvedību, ja saprot, ka reaģēt vajag tā, kā pieņemts sabiedrībā. Tas ir jau kopš bērnudārza. Ja puika ir nokritis un sasitis galvu, viņš raud. Lai gan bērniem tas veidojas grūti, bērni skatās un smejas. Vēlāk viņš savu uzvedību koriģē, tomēr empātija nerodas. Putins ir tāds. Šizofrēnijā ir tāds jēdziens “koks–stikls”. Kad pāridarījums vērsts uz tevi, tu esi trausls kā stikls, bet visā pārējā laikā tev ir pilnīgi pie vienas vietas.

RL: Jā, saprotu. Bet kāds laikabiedrs, kurš dzīvojis pāris kvartālu attālumā no Putina, stāstīja, ka puikas tajā apkaimē izklaidējās, dzenot naglas kāpņu margās, un sacentās, piebeidzot kaķus ļoti sliktā veidā. Gribu teikt: tā nav ģenētika, tā ir vide.

Biļžo: Kas tas ir – vide?

RL: Vide ir pagalms, kurā visu laiku nākas gopņikiem pierādīt, ka tu…

Biļžo: Bet mēs taču zinām, ka viņi cits citu atrada un sāka to darīt kopā. Ar viņiem nebija puisīša, kurš gāja mūzikas skolā spēlēt vijoli. Viņš dzīvoja blakus mājā vai blakus dzīvoklī, tomēr ar viņiem kopā nebija. Gribu teikt, tāds tādu atrod. Nedomāju, ka tā nu tur iet vesels pulciņš niknu puiku un dzen naglas. Protams, ka vide ietekmē. Taču vidi arī cilvēks izvēlas attiecīgi pēc sava rakstura. Es vienmēr esmu bijis jūtīgs. Ja zināju, ka puikas iet graizīt vardi vai raut tai nost kājas, es negāju līdzi.

RL: Dažus gadus bija tāda dīvaina situācija: vienā pusē bija Putins, otrā – Tramps. Un man radās iespaids, ka tādi divi pārauguši pusaudži pārvalda gandrīz pilnīgi visu. Tas bija pilnīgs absurds. Kā var tādi savtīgi un patmīlīgi plānprātiņi valdīt pār pusi cilvēces?

Biļžo: Tas tā gluži nav. Juvenilismā ir ļoti daudz kā laba.

RL: Kaut kāds dzīvīgums, enerģija?

Biļžo: Pusaudžu dzīves enerģija, pasaules uztvere un tā tālāk. Jo arī pusaudži mēdz būt dažādi, kad apvienojas juvenilisms, dzīves uztvere, romantisms. Plus arī zināšanas, tieksme uz kaut ko. Bet tur jābūt kaut kam vēl. Ja nekā bez šī visa nav… Ja mēs sadalīsim pusaudzi pirmreizinātājos, tur būs ļoti daudz visa kā: nedrošība un vēlēšanās izlikties pieaugušam. Aizvainojums. Kādam tā ir vairāk, kādam mazāk. Tas drīzāk ir tādā līmenī… Ne tāpēc, ka cilvēks palicis pusaudzis, bet viņam ir tāda daba, ģenētika. Ļaunatminīgs. Tagad raksta par tēva ietekmi, par audzināšanu. Tēvs viņu sitis, tādēļ… Tas ir viss kopā. Viņš man ir tik saprotams, ka pat parodēt man viņu…

RL: Vladimiru Vladimiroviču?

Biļžo: Jā. Es viņu izprotu pilnībā. Tāds maza auguma, ar sliktiem matiņiem. Tie viņam vienmēr bijuši slikti. Tāds nošņurcis lūpainis. Kad viņš kaut kur gāja, liels puika, viņam teica: “Volodja, tinies prom!” Tas ir simbols, saproti?
Un tad viņš nolīda. Viņš nevarēja sadot pretī tam, kas viņam darīja pāri, un sāka trenēties džudo. Tālāk – profesijas izvēle. Nu, protams, izlūks. Ja viņam nebūtu šo iespēju, viņš kādam sīki atriebtos, kaut ko pabāztu portfelī… Bet pēkšņi tādas iespējas! Tu esi prezidents, bet tu vēl neapzinies, ka vari tik daudz. Tevi aizvainoja NTV, tu – hop! – slēdz NTV. Vēl tu baidies savā lokā ielaist bērnības draugus. Vismaz ne tos, kas par tevi gudrāki, gudrākie var tevi izspiest ārā. Tā viņš domā. Jo gudrais un drosmīgais nebaidās no tā, kurš ir vēl gudrāks, viņam tāds blakus šķiet interesants, viņš no tā mācās. Bet šitam bail. Un tāpēc viņš savācis ap sevi aunapieres, kas stāvēs kā klints par viņu. Bet tālāk – tālāk jau nāk deformācija. Kad 20 gadus visi apgalvo, cik tu esi superīgs, cik daudz lasījis, cik gudrs. Un tribīnē tu jau vairs nesēdi kā niecīgs prezis, bet sēdi jau tā svarīgi un spried par ģeopolitiku vēsturē. Saproti? Un nevienam taču nekas nav iebilstams. Vienmēr tā ir bijis. Staļins pieiet pie kartes, atvelk aizkariņu un saka: “To rozā es varētu pārbīdīt te, bet to zaļo…” Poskrjobiševs stāv un pieraksta: “Birobidžanas Autonomā Republika, Kalnu Karabaha…” Un viss. Aizkariņu aizvelk, viņš savā frencītī aiziet. Staļins bija pieticīgs: viņam neko vairs nevajadzēja, viņam bija visa pasaule. Un Putinam tās visas pilis, stingri ņemot… Runā, ka viņš mīlot dzīvi. Nu nē, tagad viņam nekādas pilis nav vajadzīgas, neko viņam nevajag.

RL: Jo viņam ir viss?

Biļžo: Viņš pašlaik aizņemts ar pasaules pārkārtošanu. Viņš ir reformators.

RL: Un kāda sūda pēc?

Biļžo: Nu, tas ir kaifs. Piemēram, Solovjovs, kad viņam vēl nebija atņemtas tās trīs mājas pie Komo ezera, jau sen vairs uz turieni nebrauca. Priekš kam? Viņš visu laiku sēž televizorā, katru dienu. Mani arī tas mulsina. Bet lieta tāda, ka tāpat bija arī Vācijā, tā bija ar Napoleonu un tā tālāk – kad viena cilvēka psiholoģija atstāj ietekmi uz masām. Visas tās muļķības par personības nozīmi vēsturē… Jo viens cilvēks ietekmē otrus, otrie trešos un pamazām, pamazām… Viņa leksika, kā viņš runā, ar ko aizraujas, tas ietekmē visus. Pakāpeniski tas iesūcas visos sabiedrības slāņos. Piemērs: Borisam Jeļcinam patika teniss. Un teniss uzplauka, mums bija daudz tenisistu, mēs uzvarējām turnīros. Šis nodarbojas ar džudo, un uzreiz visur atver džudo skolas. Viņš runā cietuma žargonā, un izlien tie, kam tāds runasveids ir tuvs. Kad man jautā: “Vai vari pastāstīt par Putinu?”, es lasu… Tūlīt nolasīšu priekšā. Tas nav rakstīts tagad, bet 1934. gadā. Pjotrs Gannuškins apraksta dažādus psihopātijas veidus. Un arī vācu psihiatrs Emīls Krēpelins. Tur maz kas atšķiras, tikai niansēs. Tur ir psihastēniķi, histēriķi, šizoīdi. Un, lūk, paranojālā jeb paranoidālā psihopātija. “Paranoiķiem raksturīgs nesamērīgs egocentrisms, pārmērīga un ar sevišķām labajām īpašībām neapgrūtināta patmīlība, naidīga attieksme pret cilvēkiem, nosliece uz aktīvu vai pasīvu agresivitāti. Altruisma trūkums un augstāku jūtu atmirums.” Tieši šāds personības tips visbiežāk tiecas pēc varas, jo šāds īpašību komplekts tam vislabāk piemērots. Grūti iztēloties prezidentu – noslēgtu šizoīdu vai psihastēniķi, kurš ātri nogurst. “Dominē vajadzība pašam atrasties drošībā un tieksme stingri kontrolēt apkārt notiekošo. Iespējams, tādējādi tiek slēpta dziļa nedrošība par sevi un nespēja novērst draudus savam “es”.” Tas principā arī viss.

RL: Es gribētu pajautāt par vietu, kurā mēs sarunājamies. Kāpēc Venēcija?

Biļžo: Es atbraucu un sapratu, ka šī vieta ir absolūti mana, te ir viss, ko mīlu, un nav nekā no tā, ko nemīlu.

RL: Kas te ir tāds, ko tu mīli?

Biļžo: Ūdens, tā te ir daudz. Vīns. Var sēdēt pie ūdens un dzert vīnu. Manas acis nepagurst. Vienkārši ir cilvēki ar absolūto dzirdi, bet es ļoti daudz ko redzu, un manas acis nepagurst, jo viss ir ēnā. Šodien tā, rīt citādi. Vārdu sakot, varu staigāt pa vienām un tām pašām vietām desmitiem reižu, un es nenogurstu. Vēsture, māksla, kultūra, ūdens, kuģi, vīns, krastmalas. To visu es mīlu. Nav mašīnu, ko es nemīlu.

RL: Kā vēl te nav? Ko tu vēl nemīli?

Biļžo: Nu, ja pasaka, ka nav mašīnu, no tā vēl ļoti daudz kas izriet. Mašīna – tā taču nav vienkārši mašīna, kas stāv uz ielas un tāpēc man nepatīk. Man nepatīk, kā tā brauc, smird, trokšņo, pīpina, miliču, policistu ģīmji, putekļi un asfalts.

RL: Reiz tu man teici, ka dzīvot Venēcijā ir kā dzīvot ciematā. Paskaidro, lūdzu, kādā nozīmē Venēcija ir ciemats?

Biļžo: Tādā nozīmē, ka vienā rajonā dzīvojošie pazīst cits citu kā ciematā. Visi staigā kājām, no vienas mājas uz otru, iet ciemos. Ceļas agri, agri iet gulēt. Vari iedzert pa ceļam uz darbu, jo neesi pie stūres, un tādā garā. Es to saucu par nepilsētu. Jo tā nav īsti ciemats, bet nav arī pilsēta – tāda nepilsēta.

RL: Vai tu šeit jūties kā svešinieks?

Biļžo: Nē, nejūtos. Lai arī man neiet pārāk labi ar valodu, mēs joprojām mācāmies, mācāmies, mācāmies. Man vispār ir pagrūti ar valodām. Bet es nejūtos svešs, vari saprast? Tāpēc, ka šajā piekrastes pleķītī, kur es pašlaik dzīvoju, visi visus pazīst. Vispār itāļi jau paši par sevi ir ļoti, ļoti empātiski. Pēc savas struktūras. Bet venēciešiem vēl nāk klāt salinieku psiholoģija. Ja esi atnācis divas reizes, tu jau esi paziņa. Bet, ja tu te dzīvo, tad jau vispār savējais. Nu, līdz zināmai robežai, tomēr ļoti daudzas problēmas atkrīt. Man ir banka, uz kuru es eju, tur strādā četri cilvēki, viņi mani pazīst. Briļļu darbnīcā, restorānā, aptiekā. Ja vajag zāles, kuras nedod bez receptes, – nav problēmu, es dabūju bez receptes.

RL: Bet tas taču ir nelikumīgi.

Biļžo: Tas ir kaut kas cits. Itālim un it īpaši venēcietim ir lietas, kas ir augstākas par likumu. Nelikumīgi, bet ne jau nu tā, ka galīgi. Pēc aptiekāra ieskatiem. Un, ja viņš redz, ka vajag palīdzēt, viņš palīdzēs. Pateicībā es dāvināju apgleznotus šķīvjus, izgatavoju tādus dekoratīvus paliktņus. Tagad aptiekā ir šķīvis, uz kura virs Venēcijas kaiju vietā lido tabletes. Bet darbnīcā, kur man gatavo brilles, ir šķīvis ar bildi, kur kaiju vietā lido brilles. Bankā kaiju vietā lido banknotes. Tagad man ir savas vietas, kur es pērku gleznošanas piederumus, krāsas, zīmuļus. Katram uzdāvināta parakstīta glezniņa, visi ir ļoti apmierināti.

RL: Bet vai tev ir sajūta, ka māksla te ir daudz dziļāk iekļuvusi ikdienas dzīvē?

Biļžo: Venēcijā māksla katram nozīmē ļoti daudz, pat tādam, kas no mākslas neko daudz nesaprot. Viņiem mākslinieks – tas ir… Te es neesmu vienkārši dottore un professore, kā viņi mani sauc, bet esmu arī mākslinieks, cilvēks.

RL: Tāda kā augstākā kasta?

Biļžo: Augstākā kasta. Kad es nopirku šo dzīvokli, mans draugs Alberto Sandreti, kurš beidzis Maskavas Valsts universitātes Filozofijas fakultāti, uzraudzīja, kā notiek remonts. Zvana Alberto un saka: “Tikai nenobīsties, uzlauztas tavas mājas durvis. Tūlīt nomainīsim atslēgu.” Es saku: “Kas nozagts? Tur taču nekā nebija, ko ņemt.” Viņš saka: “Neko arī nepaņēma, padzēra kafiju, tikai krūzītes nenomazgāja.” Es saku: “Un kādas versijas?” – “Versijas var būt tikai divas.” Pirmā – esmu pirmais cilvēks, kas šajā rajonā jaunākos laikos nopircis dzīvokli. Tādēļ varbūt gribēja pārbaudīt. Lūk, Alberto staigā apkārt un pārliecina: viss normāli, viņš ir mākslinieks, viņš nav bandīts… Viņiem vajadzēja pārbaudīt, viņi nelabprāt laiž iekšā svešus. Otra versija – gribēja apzagt, ienāca, paskatījās un saprata: mākslinieks. Man gleznas nekarājās pie sienas, visi audekli stāvēja pakās. Viņi tos apskatīja, padzēra kafiju, pasēdēja, parunājās un aizgāja.

RL: Man patīk abas versijas, gan specdienests, kas atnāca iedzert kafiju, gan zagļi, kas nolēma nezagt no mākslinieka. Jā, abas ir skaistas.

Biļžo: Lūk, tāds stāsts.

RL: Pieļauju, ka kaut ko tu dzīvē esi sapratis. Kas ir svarīgākais no tā, ko esi sapratis?

Biļžo: Ļoti daudz ko es vēl neesmu sapratis, bet viss jau vēl nav beidzies. Nu, man ļoti svarīgas ir attiecības ar draugiem. Cilvēki man ir ļoti svarīgi. Ne pārāk mani interesē, ko uzrakstīs internetā vai kur tur. Saprotams. Bet ko pateiks bērēs? Man liekas, ka pagaidām viss ir normāli, diez vai kāds no mana loka un pat ne no mana loka kaut ko sliktu par mani teiks. Palīdzēt, palīdzēt. Tas ir ļoti svarīgi.

Tikai aprīlī – Andreja Biļžo ainas no prežu dzīves pop-up butikā www.bilzhoart.com