Kas notiek Putina prātā

Visa pasaule ieinteresēti jautā: kas notiek Putina prātā? Kāds ir patiesais mērķis viņa draudīgajām runām televīzijā, kurās ar neskaitāmām neloģiskām nejēdzībām tiek attaisnots iebrukums Ukrainā?

Centienos to izdibināt varētu būt noderīgi paļauties uz politologu analīzēm, kuras balstās akadēmiskos avotos un tapušas, liekot lietā efektīvas metodes. Tāpat ļoti noder vēsturiski biogrāfiskā pieeja, intelektuāla, psihoanalītiska izpēte, kas vērsta uz Putina valodas analizēšanu. Šādi uzskatāmi atklājas pat viņa lietotā vārdu krājuma līdzība ar Trešā reiha leksiku. Pietiek kaut vai pievērst uzmanību faktam, ka Krievijas līderis, runājot pat Ukrainas jautājumu, ir izteicis vēlmi pēc “окончательное решение” (galīgā atrisinājuma), kas atbilst vācu “Endlösung” un nepārprotami sasaucas ar ebreju jautājuma galīgo atrisināšanu, ko nacisti iezīmēja Vanzē konferencē (1942).

Taču ir vēl viens, pagaidām maz izmantots paņēmiens, kas var palīdzēt izprast nesenos notikumus, proti, vēsturiski antropoloģiskajā substrātā sameklēt un izanalizēt dažus pēcpadomju domas konceptus (piemēram, krievu pasaules jeb русский мир jēdzienu), tādējādi pievienojot šai diskusijai jaunu elementu.

Piemēram, atklājas, ka Putina politika balstās uz specifiskām vēsturiskām (pareizāk sakot, pseidovēsturiskām) teorijām, tādām kā “jaunā hronoloģija” – eiropiešiem pilnīgi svešu domāšanas virzienu, kurš toties, par spīti acīmredzamajām dīvainībām, bet varbūt tieši pateicoties tām, ir ārkārtīgi populārs Krievijā.

Detalizēti izanalizējot šīs domāšanas tendences, atklāsim Krievijas līdera Vladimira Putina mentalitātes iracionālo pusi un varēsim spriest par viņa saistību ar zināmu “maģisko absolūtismu”. Šī tēma mūs ieved pasaulē, kur valda historiogrāfiski sadomājumi, falsifikācijas, sazvērnieki un citi personāži, kuri šķiet izkāpuši no kāda feļetonromāna, kas tik ļoti patika Umberto Eko – daudzas viņa grāmatas esmu tulkojusi krieviski. Un šajā sakarā mēs nevaram nepiesaukt tādus romānus kā “Fuko svārsts” un “Prāgas kapsēta”, kuru sižeta pamatā ir tieši vēstures viltošana.

Jau gadiem ilgi analītiķi novēro, cik tuva Putinam ir kāda šobrīd Krievijā ļoti aktuāla ideoloģija, kuras pamatā ir filozofisks virziens, kas pazīstams kā “noomahija” (“civilizāciju karš”), kā arī jau pieminētās “krievu pasaules” politiskā doktrīna. Ar šo pēdējo terminu tiek apzīmēta utopiska ideālā valsts, kas apvieno visas teritorijas, kurās dzīvo vai ir dzīvojuši etniskie krievi, ieskaitot zemes, kurās tie dzīvojuši mītiskās “slāvu pirmatnējās civilizācijas” laikmetā. Tieši te meklējamas saknes krievu apsēstībai ar Krimas pussalu. Saskaņā ar “krievu pasaules” koncepciju “slāvu senču zemes” agrāk vai vēlāk tiks savāktas ap vareno Trešo Romu, proti, Maskavu, atbilstoši stareca Filoteja pareģojumam (ap 1523).

Šīs ideālās Krievijas gabalus vienā veselumā savienos pārcilvēks, mūsdienu Mesija. Noslēpumaini priekšraksti liek viņam nogaidīt un rīkoties tikai tad, kad būs pienācis noliktais laiks – kad būs beidzies lielais mēris, melnā nāve, kas pļaus tautas, kā pareģots Apokalipsē.

Un nu ir pienācis ražas laiks.

“Visu krievu zemju savācējs” ir tituls, kas pienākas mītiskajam vadonim, kurš ziedojas tam, ko viņa aprindās pazīst kā “Plānu”. Kopīgajā preses konferencē ar Olafu Šolcu 2022. gada 15. februārī Putins, viltīgi smīnot, noslēpumaini pravietoja: “Viss notiks pēc Plāna.” Uz žurnālistu jautājumu, kas šajā plānā ietilpst, viņš atteicās atbildēt, toties uzsvēra: “Mēs zinām, kāds ir Plāns.” Vēlāk, vēršoties ar uzrunu pie krievu tautas, viņš no jauna uzstājīgi atkārtoja: “Mēs virzāmies uz priekšu pēc Plāna.”

Kā tagad varam redzēt, Plāns acīmredzot paredzēja civiliedzīvotāju bombardēšanu, paredzēja bāreņus, atraitnes, ugunsgrēkus, nogalinātus bērnus, paredzēja krievu jauniesauktajiem norautas rokas un kājas. Paredzēja, ka Zaporižjas atomelektrostacija pārvērtīsies par bumbu ar laika degli, ka Čornobiļas radioaktīvos atkritumus apdraudēs raķešu triecieni, bet Eiropas iedzīvotāji kļūs par krievu šantāžas ķīlniekiem.

Ļaunākais, ka runa patiešām ir par plānu, kas radīts jau iepriekš un nav atkarīgs ne no kādām diplomātiskām sarunām, koncesijām vai mēģinājumiem pielabināties. Tas ir Lielā Vadoņa Plāns, ko viņa kalpi nedrīkst apstrīdēt. Un tātad vajadzētu rūgti secināt: nav jēgas cerēt, ka Krievijas un Ukrainas miera sarunas varētu būt sekmīgas.

Turklāt Krievijas delegāciju vada Vladimirs Medinskis, sīks funkcionārs, kurš nomenklatūras rangos atrodas visai zemu. Viņš nav ne armijnieks, ne diplomāts, ir studējis vēsturi un daudzkārt ticis pieķerts profesionālā nezināšanā, kas jau kļuvusi par pamatu sulīgām anekdotēm. Staļinists. Turklāt – un tas ir ļaunāk par visu pārējo – viņš dedzīgi atbalsta “krievu pasaules” ideju, kas savukārt ir saistīta ar “jauno hronoloģiju”, kuras galvenais teorētiķis ir profesors Anatolijs Fomenko.

Fomenko par atspēriena punktu ņem absolūti murgainu pieņēmumu, saskaņā ar kuru visu cilvēces vēsturi 16. gadsimtā tīšuprāt viltojuši Eiropas hronisti ar Žozefu Žistu Skaligeru priekšgalā. Proti, falsificējuši materiālā veidā: visās pasaules bibliotēkās visas grāmatas esot aizstātas ar viltojumiem, “ar viltus grāmatām, ko radījuši senās kaligrāfijas pratēji, izmantojot novecinātus pergamentus un tintes, kas atšķaidītas, lai izskatītos bālākas, un uzspiežot viltotus zīmogus”. Juceklīgi trokšņaino un sadrumstaloto Rietumu valdnieki viltīgā veidā esot sametušies uz vienu roku ar Romanoviem, “ar vāciskas izcelsmes viltvāržu un falsifikatoru dinastiju”, un ar to palīdzību izmanījušies viltot vēstures grāmatas, izdzēšot no tām spožas slavas apvīto krievu pagātni. Tādējādi krieviem iepotēts mazvērtības komplekss, kas vēlāk ietekmējis visus jauno un jaunāko laiku, kā arī mūsdienu vēstures notikumus. Taču tagad esot pienācis laiks atjaunot taisnīgumu un pielikt punktu “diženās krievu tautas” vēsturiskajai pazemošanai. Pastāv reāla iespēja, ka šī murgainā “hronoloģija” varētu iekļūt arī Krievijas Federācijas obligātās pamatizglītības mācību programmās.

Anatolija Fomenko jaunā hronoloģija

“Jaunā hronoloģija” sludina, ka cilvēces vēsture ir “nogājusi greizi”, jo tikusi “tīšuprāt samaitāta”. Te jau atkal nāk prātā Umberto Eko, kura “Fuko svārstā” “spiristiķi” murgoja par “neveiklo demiurgu” un “Lielo Plānu”, bet “Prāgas kapsētā” tika izstāstīta viltoto “Cionas gudro protokolu” rašanās.

Saskaņā ar Fomenko apgalvojumiem visas modernās zinātniskās datēšanas metodes (piemēram, radioaktīvā oglekļa datēšanas metode) “balstās uz meliem”. Tie esot paņēmieni, kas radīti, lai “pārbīdītu” datējumus. Vēsturiskie periodi, kas senāki par mūsu ēras 1000. gadu, īstenībā nekad neesot eksistējuši. “Pamatojoties zvaigžņu un debesu ķermeņu koordinātu revīzijā”, Fomenko apgalvo, ka Ptolemaja zvaigžņu katalogs esot sastādīts viduslaikos un ka Ziemassvētku komēta patiesībā Zemei esot pietuvojusies 1054. gadā, patiesajā Jēzus dzimšanas gadā (sic!), un tas papildus apstiprinot jau tāpat ar daudziem pierādījumiem apliecināto faktu, ka Jēzus bijis “tas pats pāvests Gregors VII (Hildebrands)”.

Satriecošajā panorāmā, ko akadēmiķis Fomenko izvērš savos neskaitāmajos rakstos un grāmatās, atklājas, ka ir bijis nevis viens Ivans Bargais, bet veseli četri. Viens no tiem nomira jauns, otrs aizbēga uz Sibīrijas mežiem un kļuva slavens kā “Vasilijs Svētlaimīgais”, kam veltīta skaistā katedrāle Sarkanajā laukumā. Trešais iegāja vēsturē kā Anglijas karalis Edvards VI, kurš arī nomira jauns. Savukārt ceturtais valdīja Krievijā, kur slepus bija ieradies no Eiropas, pareizāk, kur to slepus iesūtīja katoļu kardināli, paklausot Tridentas koncila rīkojumiem.

Šis Krievijā iefiltrējies personāžs (ceturtais Ivana Bargā dubultnieks) neģēlīgi stājās likumīgā Ivana Bargā vietā un, tikko iesēdies tronī, uzreiz atklājās visā savā ļaunumā. Neprātīgas acis, tumsnēja āda, pliks pauris: vai tad grūti atšifrēt viņa patieso identitāti? Atbilde ir acīmredzama! Mūsu priekšā ir Spānijas karalis Filips II, Marijas Tjūdoras vīrs! Tieši viņš nogalināja savu dēlu. Nogalinātais troņmantnieks ir iegājis Spānijas vēsturē kā dons Karloss un kļuvis par labi zināmu varoni daudzos Eiropas literatūras un mākslas darbos.

Savukārt Krievijā ir labi zināms, ka savu dēlu nogalināja tieši velnišķīgais Ivans Bargais un šo ainu Iļja Repins iemūžinājis slavenajā gleznā, kas aplūkojama Tretjakova galerijā.

Veicot padziļinātu lingvistisko analīzi kopā ar saviem mācekļiem (aptuveni 30 sekotāju, kuri publicē rakstus un grāmatas), Fomenko ir nonācis pie secinājuma, ka franki esot cēlušies Trāķijā (kas krieviski tiek saukta par Frakiju – Фракия), bet Ahilleja vārds nozīmējot “tas, kurš cīnījās pret galliem” (A-Gallo). Pats par sevi saprotams, ka Trojas karš nekad nav noticis, bet Homēra poēmas ir “sarakstītas 14. un 15. gadsimtā pēc Kristus” un tajās tiek vēstīts par krustnešu militārajām ekspedīcijām, ko vadīja franči jeb, citiem vārdiem sakot, galli. Jo tieši viņi, nevis trojieši bija A-Gallo pretinieki.

Un tā tālāk. Senās Grieķijas civilizācija nekad neesot eksistējusi, tā esot tīrs humānistu izgudrojums. Vecā Derība esot sarakstīta vēlās renesanses periodā, divus gadsimtus vēlāk par Jauno Derību.

Nav šaubu, ka mācība, no kuras te sniedzam tikai dažus piemērus, sastāv no pilnīga ārprāta un bīstamas paranojas. “Jaunās hronoloģijas”tekstos čum un mudž komplicēti astronomiski apgalvojumi, kuru uzdevums ir apstiprināt neskaitāmas “vēsturiskās paralēles”. Pietiek atrast kādu sīku analoģiju divu faktu vai divu personāžu aprakstos, lai secinātu, ka runa ir par vienu un to pašu realitāti. Fomenko nonāk pat līdz apgalvojumiem, ka Konstantinopole un Samarkanda ir viena un tā pati pilsēta, kas atrodas Volgas krastā un mūsdienās tiek saukta par Samaru; ka bibliskā Palestīna atradās Itālijā; ka Sodoma un Gomora bija Herkulāna un Pompeji. Aleksandrs Lielais, pēc Fomenko domām, patiesībā bija Muhammads, kurš piedevām dzīvoja 15. gadsimtā. Savukārt ziemeļu zeme, kuru iekaroja Jūlijs Cēzars, bija nevis Britānija, bet senā Krievija.

Vai mums smieties? Vai satraukties? Traģiskākais, ka miljoniem krievu tic šiem sadomājumiem. “Jaunās hronoloģijas” vietnē, kas pieejama arī itāļu valodā, ir izlasāmi iespaidīgi dati gan par sekotāju skaitu, gan par izklāstīto teoriju murgaino saturu, gan par attiecīgo publikāciju pārdošanas apjomiem. Visus materiālus Fomenko piekritēji piedevām nelegāli noskenē un piedāvā bezmaksas lejuplādei.

Aleksandrs Dugins un cīņa ar rusofobiju

Vēl viens tekstu kopums, kas, šķiet, kā obligātā literatūra tiek uzspiesta visiem valdības locekļiem un visiem Putina līdzstrādniekiem, ir opera omnia, ko radījis Aleksandrs Dugins, filozofs, ezoterists un nacionālboļševiku partijas dibinātājs. Nodibināta 1993. gadā, šī partija jau 30 gadus piesaista arvien vairāk biedru un atbalstītāju, un tagad mēs zinām, ka neviens, kurš vēlas taisīt karjeru Krievijas ideoloģiskajā elitē, nevar izvairīties no šādas dziļās smadzeņu skalošanas. Ir atklājušās arī skaidri redzamas saites starp Duginu, Putina partiju Vienotā Krievija un galvenajām Eiropas suverēnisma kustībām, sākot ar Marinas Lepenas Nacionālo fronti un beidzot ar Mateo Salvīni Ziemeļu līgu.

Dugina grāmata “Krievu domas tēli. Saules cars, Sofijas zibsnis un Pazemes Krievzeme” (2021) atrodama daudzu universitāšu mācību programmās un tiek ieteikta valsts skolu skolotājiem. Šis darbs tiek pasniegts kā “triloģijas “Krievu Logoss” trešais un noslēdzošais 900 lappušu sējums un atslēgas darbs “noomahijas” ciklā. Autors parāda, kā veidojas neuzvaramais krievu Logoss, kas saistīts ar Dižās Krievijas aristokrātijas identitāti, kā arī ar krievu elites politiku un ideoloģiju. Uz šiem filozofiskajiem darbiem balstās mūsu vēlme atraidīt pārrietumnieciskošanu un modernizāciju, kas draud izpostīt krievu nacionālo autentiskumu”. Grāmata paredzēta speciālistiem, kas nodarbojas ar vēsturi, filozofiju, reliģiju, kulturoloģiju, politoloģiju, starptautiskajām attiecībām, socioloģiju un antropoloģiju.

Divas slavenākās Dugina grāmatas – “Ukraina. Mans karš” un “Krievijas eirāziskais revanšs” – droši vien ir īpaši nozīmīgas Putinam. Sarakstītas īsiem teikumiem, kas atgādina saukļus, tās izskatās pēc avota, kas iedvesmojis Putina pēdējā laika publiskās runas. Līdzība ir satriecoša: Dugina izklāstā stratēģiskais plāns paredz cīņu pret Amerikas Savienotajām Valstīm, kas jāturpina līdz pilnīgai uzvarai, savukārt taktiskais plāns pirmās sadursmes paredz tieši Ukrainas teritorijā. Abi scenāriji satraucoši un precīzi līdzinās tam, kā attīstījusies Krievijas armijas karadarbība.

Vai šajā kontekstā var interpretēt pašreizējā Krievijas–Ukrainas kara leksiku? Mēs zinām: krievu politiķi un diplomāti kā apmāti žēlojas, ka Rietumus esot inficējusi “rusofobija”.

Rodas iespaids, ka tieši šie protesti pret “rusofobiju” (tos nemitīgi izsaka Krievijas Federācijas valdības ministri, televīzijas propagandisti, ģenerālštāba komandieri, ministrs Lavrovs un arī pats Putins) ir casus belli jeb kara iemesls, kas tika formulēts un konkrēti izskaidrots Putina runā 2022. gada 21. februārī, uzbrukuma priekšvakarā, tajā drausmīgajā runā, kas izskanēja, pirms visa mūsu pasaule tika aizgrūsta līdz iznīcības bezdibeņa malai. Krievijas–Ukrainas karš esot karš pret “rusofobiju”. Pret “pārrietumnieciskošanu”, ko sastapām “krievu pasaules”, “jaunās hronoloģijas” un Aleksandra Dugina nacionālboļševisma adeptu sludinātās noomahijas (no grieķu nūs – “mentalitāte, prāts, doma, apziņa, cilvēka būtība” un machia – “karš”) leksikā.

Tas ir karš, kurš pieteikts visam, kas pārstāv Eiropu, pārstāv Rietumus.

Lūk, tiem, kas meklēja un nekādi nevarēja atrast ideoloģiju, kurai taču šķietami būtu jāpastāv katrā diktatūrā un bez kuras šāda draudīga agresivitāte liktos dīvaina un neizprotama, tagad vairs nebūs grūti atpazīt to, kas, bez šaubām, ir Krievijas pašreizējās valdības īstenotās karadarbības ideoloģiskā bāze. Tā ir ideoloģija, kas balstās uz vēstures falsifikācijām, paranoju un kādas tautas pašslavināšanos, ideoloģija, kas (tāpat kā savulaik nacionālsociālisms) tiek barota ar oportūnismu un identitātes meklējumiem. No šīs runās, mītiņos, kongresos un citādos saietos paustās ideoloģijas ir sazēlušas diskusijas un piemiņas dienas, publikācijas un emblēmas ar “krievu pasaules” iniciāļiem, ko papildina savādi simboli, kuri reizēm atgādina rūnas, reizēm gotiskus burtus, bet katrā ziņā nebūt nav nevainīgi.

Ģenētiski ekstraordināras tautas vēsture

Redzot Putina simpātijas pret šo “doktrīnu”, mēs nevaram izvairīties no satraucošas domas: pat ja viņš uzklausa un ņem par pilnu kaut vai daļu no šīm runām, kaut vai tikai niecīgu procentu, kā viņš drīkst saglabāt pieeju milzīgas valsts varas svirām? “Jaunās hronoloģijas” gudrības ir apkopotas 80 biezās grāmatās, un, ja uzmetam aci to nosaukumiem un satura rādītājiem, secinām, ka vairāk nekā puse ir veltīta Dižās Krievijas vēsturei, veseli 46 pamatīgi sējumi.

Atšķirsim kādu lappusi uz labu laimi: Maskavas kņazs Ivans III (15. gadsimts), kāpdams tronī, pieņēma garo titulu “Visu Krieviju cars no Dieva Žēlastības”. Fomenko šo “no Dieva Žēlastības” aptuveni iztulko grieķiski un iegūst kaut ko līdzīgu “Teodoram”. Šī Ivana dēls, kņazs Ivans Jaunākais, dodas valdīt uz Angliju un stādās angļiem priekšā kā Ivan Rex, kas angļu izrunā pārvēršas par Henry, un, tā kā viņš apliecina, ka tronī kāpis “no Dieva Žēlastības”, angļi nolemj viņu saukt par Henry Theodore. Tieši šāda, pēc Fomenko domām, ir Henrija Tjūdora (jeb Henrija VIII) vārda patiesā izcelsme. Un no tā savukārt tiek izsecināts, ka tālajai salai viņpus Lamanšam arī vajadzētu ideāli iekļauties bezgalīgajā “krievu pasaulē”.

Šie pseidovēsturiskie savārstījumi, uzlūkoti semiotiskā skatījumā, mums palīdz saprast pašreizējā Krievijas prezidenta “tronim pietuvināto” aprindu politiskās idejas.

Šāda tipa uzskati, kas robežojas ar biedējošu tumsonību, ir visai izplatīti. Kopš laika gala, bet tumšos laikposmos jo īpaši, noslēpumainas, mistiskas, slepenas un okultas ziņas vienmēr ir baudījušas lielu popularitāti: dvīņu torņos negāja bojā neviens ebrejs, AIDS izplatīja CIP, lēdija Diāna tika nogalināta, lai viņa neatklātu citplanētiešu plānus par Zemes iekarošanu, karš Afganistānā tika izraisīts, lai varētu tur uzbūvēt naftas vadu, kovids neeksistē, un tā tālāk tādā pašā garā. “Jaunās hronoloģijas”gadījumā satrauc tieši tas, ka runa ir par vienu no visvairāk piesauktajām “krievu pasaules” adeptu “patiesībām”. Vēl jo vairāk satrauc fakts, ka gan uz “krievu pasauli”, gan uz Fomenko uzskatiem ne reizi vien ir atsaucies Vladimirs Putins.

Viņš piesauca “krievu pasauli” 2014. gadā, uzreiz pēc Krimas ieņemšanas, tradicionālajā tiešraides uzrunā, ko katru decembri pārraida visos TV kanālos. Šajā runā viņš pateica arī, ka krievi esot “ģenētiski ekstraordināri”.

Varbūt viņš tikai vēlējās pateikt, ka tā ir dzejnieku un jūrnieku tauta, taču, salasījies pārāk daudz tekstu, kas cirkulē labējo spēku tumšā pameža kultūrā, viņš galu galā runāja par ģenētisko pārākumu. Un viņa uzticamie līdzstrādnieki šo vārdu iespaidu pastiprināja, piesaucot “āriešu rasi”.

“Krievu pasaulē mīt ar īpašu ģenētisko kodu apveltīti ļaudis! Tā ir cilts, kas nebaidās no nāves un nicina nevajadzīgas ērtības. Krievu pasaule nes un piedāvā to, ko vienīgā var dāvāt Eiropai. To, kas Eiropai pašai nepiemīt, – drosmi sacelties pret svešas kultūras un svešas mentalitātes diktātu.” To teica Putins. Savukārt tai pašā mēnesī, kad valsts prezidents noturēja šo runu, Krievijas Valsts Domes Izglītības komitejas priekšsēdētājs Vjačeslavs Ņikonovs piedāvāja vienotas mācību grāmatas projektu visām skolām: “Āriešu cilts atzars nokāpa no Karpatu kalniem, miermīlīgi apmetās uz dzīvi lielajā Krievijas līdzenumā, Sibīrijā, aizgāja līdz Klusajam okeānam, dibināja Fortrosu.”

Murgi par “ģenētisko pārākumu” un “āriešu cilti” mūs vairs īpaši nepārsteidz. Tie pieder pie vairāk nekā banāla repertuāra ar plaši pazīstamām vēsturiskām analoģijām. Taču šai gadījumā tie vistiešākajā veidā ietekmē šīsdienas notikumus. Kādā brīdī Krievijas laikraksti un televīzijas ziņu raidījumi ļoti aktīvi ņēmās izplatīt kārtējās apsūdzības pret naidīgajām Amerikas Savienotajām Valstīm. Šoreiz tās bija tik neiedomājamas un smagas, ka visu pasauli tūliņ pārņēma bailes no jaunām, lielām nepatikšanām, politiskas provokācijas, jauniem militāriem uzbrukumiem: runa ir par paziņojumu, ko 2022. gada 14. martā sniedza ģenerālis Igors Kirillovs, Krievijas Federācijas Bruņoto spēku Radioloģisko, ķīmisko un bioloģisko aizsardzības spēku vadītājs. Visnotaļ ietekmīga persona. Viņš apgalvoja, ka Ukrainas teritorijā izvietotas amerikāņu zinātniskās laboratorijas gatavojot “bioloģiskos ieročus, kas spēj selektīvi vērsties pret etniskajiem krieviem”.

Šādi apgalvojumi, lai arī safantazēti, ir ļoti nopietna lieta.

Pat pieļaujot, ka tehniski būtu iespējams saražot šādus kukluksklana cienīgus ieročus (no zinātniskā viedokļa tāds apgalvojums liecina par dziļu tumsonību), vai tad viņi paši tikai pāris dienas iepriekš neapgalvoja, ka ukraiņi esot tie paši krievi, tā pati tauta, tā paša etnosa pazudušie brāļi? Kā gan tāds hipotētisks ģenētiskais ierocis spētu atšķirt ukraiņus no krieviem, lai kaitētu tikai pēdējiem?

Ikviens, kuram ir vēlme interpretēt pēdējā laika krievu dokumentus, paturot prātā Vladimira Putina un viņa tuvāko līdzgaitnieku specifisko pseidovēsturisko fonu un jo sevišķi runu, ko prezidents kara priekšvakarā, 21. februārī, noturēja par tēmu “Kas patiesībā ir Ukraina” (apgalvodams, ka Ukraina nav nekas cits kā no Diženās Krievijas atšķēlusies lauska), sapratīs, par ko Putins pie garā Kremļa galda varēja runāt ar nabaga Makronu mokošajā tikšanās reizē, kuru Emanuels Makrons nodēvēja par “vēstures lekciju sešu stundu garumā”.

Šāda tipa “lekcijas” mēs esam redzējuši arī iepriekš. Lielisks piemērs ir raksts, kuru 2021. gada 11. oktobrī publicēja laikraksts Коммерсантъ un kura autors ir bijušais Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs. Jā, tieši viņš, kuru Rietumos nezin kāpēc uzskata par progresīvu liberāli. Ja runājam par neprātīgām un necilvēcīgām idejām, tad šajā ziņā Medvedevs neatšķiras no sava priekšgājēja un pēcteča Krievijas prezidenta amatā. Lai uztvertu raksta noskaņu, izlasīsim tikai pirmo rindkopu, kurā autors nezin kāpēc uzreiz pievēršas Ukrainai.

“Ukraina meklē savu identitāti un īpašu attīstības ceļu. Ukraina izgudro pati savu atsevišķo vēsturi, lai arī Lielā Vēsture mums nepārprotami māca, ka ir vajadzīgi gadsimti, lai iegūtu tiesības uz atšķirīgumu. Piedevām jānorāda, ka dažiem, kas valda Ukrainā, nemaz nav nacionālās identitātes. Kādi nelaimīgi ļaudis! Kas viņi ir? Kur viņi meklē savas saknes? Uz kādu nacionālo vēsturi var atsaukties? Kāda ir viņu etniskā piederība?” rakstīja Medvedevs.

Nav pat vajadzības lasīt Medvedeva “manifestu” līdz galam: jau no pirmajām rindām ir skaidrs, pie kā bijušais prezidents grib nonākt. Jau raksta sākums ļauj saprast, ka mums ir darīšana ar patiesiem vēsturiskajiem dziļumiem, kuru, pēc Medvedeva domām, Ukrainai trūkst. Medvedevam pašam gan ne. Viņš mums nepārprotami pauž dažas Jozefa Gebelsa idejas. Viņš daiļrunīgi izsakās par prezidentu Zelenski, viņa ebrejisko ģimeni, “etnisko piederību” un “sakņu trūkumu”.

Ja Rietumu pasaulē vēl ir kāds, kas lolo ilūzijas par šo “Putina dvīni”, kurš četrus gadus (no 2008. līdz 2012. gadam) sildīja un sargāja troni pašreizējam prezidentam, izmantojot viņu abu kopīgi izgudroto triku, kas ļāva izvairīties no konstitūcijā noteiktajiem prezidenta mandāta laika ierobežojumiem (kas vēlāk tika atcelti, bet tikai Putina vajadzībām), tagad no savām ilūzijām vajadzēs atteikties.

Kas zina, ko vēl papildus vēsturiski mitoloģiskajām bezjēdzībām un zemiskajiem rasistiskas ievirzes mājieniem (lai gan karš tika uzsākts, lamājot Volodimiru Zelenski un ukraiņus par nacistiem) Diženais Vadonis izklāstīja Makronam viņu sešu stundu sarunā pie garā galda...

Vai tajā izskanēja arī ērmoti numeroloģiskie aprēķini? Jautājums ir gluži dabisks, ņemot vērā, ka Fomenko “jaunajā hronoloģijā”, šķiet, vismaz puse apgalvojumu balstās uz skaitliskām sakritībām. Un Putins patiešām, kā apliecina tie, kuri viņu labi pazīst, nekad neuzsāk svarīgas ieceres, ja datums nav pietiekami apaļš un neizskatās liktenīgs. Viņš sagaidīja 08.08.08., lai sāktu karu Gruzijā, un bija iecerējis 22.02.2022. karam Ukrainā. Taču plānus izjauca Ķīnas Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Sji Dzjiņpins, palūgdams vēl 48 stundas pagaidīt, līdz beidzas olimpiādes noslēguma ceremonija.¹ Varbūt Putins ir pārliecināts, ka neveiksmes karā izskaidrojamas tieši ar šo diplomātisko kļūdu, kas nebija labvēlīga kabalistiskajiem aprēķiniem.

Tāda ir viņa mentalitāte – atavistiska, mistiska, tumša. Tas saprotams, izvērtējot viņa leksisko un vizuālo arsenālu. Viņš ir cilvēks, kurš neizmanto datoru, nesērfo internetā. Viņš uzklausa priesterus un starecus. Viņš ir uzturējies Atona kalna klosterī. Viņš tic pareģiem un šamaņiem. Viņš tic ļaunai acij, burvju ziedēm, “kosmiskajai enerģijai”, Nīčes pārcilvēka idejai un iespējai inficēties 10 metru attālumā. Pietiek palūkoties, kā viņš organizē tikšanās ne tikai ar Emanuelu Makronu un Olafu Šolcu, bet arī ar savu aizsardzības ministru Sergeju Šoigu un par ārlietām atbildīgo Sergeju Lavrovu: tie visi tiek turēti pamatīgā attālumā, nejēdzīgi garu galdu pretējā galā.

Nacistu Z

Putins mīl vientulību un ne ar vienu nebiedrojas. Itin kā jau kļuvis par Lielo Brāli, viņš melnu sauc par baltu un baltu par melnu. Viņš apgāž kājām gaisā acīmredzamas patiesības un citiem piedēvē īpašības, kas neapstrīdami piemīt viņam pašam.

Ar to es domāju formulējumu “Ukrainas denacifikācija”. Šādus vārdus attiecībā uz Ukrainu esam dzirdējuši vairākkārt, arī Itālijā. Sākumā valdīja uzskats, ka tie tiek vērsti pret Azov bataljonu, kam ir slikta slava, jo tas ir tāds kā ārzemnieku leģions, kas saistīts ar radikāli labējiem un ko Krievijā apsūdz kara noziegumos. Ap 400 karstgalvju vienās kazarmās. Bet, pat ja viņi būtu labējie fanātiķi un vardarbīgi nacisti, vai tiešām Putins būtu sācis karu dažu simtu noziedznieku dēļ?

Tas neliekas ticami. Tad kur vēl Putins saredz visus tos nacistus Ukrainā, valstī, kas bijusi holokausta upuris? Nevar taču ar šādu apzīmējumu apzīmogot prezidentu Zelenski, kurš ir ebrejs un kura radinieki tika nošauti Babinjaras gravā Kijivā; tur uzceltajam memoriālam kara sākumā trāpīja tieši Putina raķetes.

Izskatās caurcaurēm orveliski: tam, kurš tik daudz runā par nacismu, pašam laikam gan ir dīvainas saites ar vēsturisko vācu nacismu. Rodas jaunas jēgas sakarības, kas šķiet noslēpumainas un ir atšifrējamas, vienīgi izanalizējot noklusētos mājienus, lasot starp rindiņām, ieskatoties kolektīvajā iztēlē un skumjajās atmiņās par drausmīgajiem Otrā pasaules kara gadiem.

Visskaidrāk šāda zīme atklājas visur klātesošā burta Z veidolā.

Pasaule jau ir ievērojusi, ka uz krievu armijas mašīnām, ieročiem un dokumentiem kopš kara pirmās dienas parādās kāda neizskaidrojama zīme. Tas ir burts Z. Tas kļuvis par krievu spēku pazīšanas zīmi. Šādi tas bīstami atgādina pusi kāškrusta. Lai arī hitleriskajai svastikai zari bija vērsti pa labi, nevaram apgalvot, ka, pagriežot šīs līnijas pretējā virzienā, rodas labāks iespaids.

Un milzonīgie Z valda ne tikai kaujas laukā. Šis draudīgais zigzags redzams arī daudzās vietās Krievijā. Kāda bērnunama audzēkņi saņēma pavēli nofotografēties piesnigušā parkā, sastājušies burta Z veidā. Tā pati zīme tagad figurē arī uz Sanktpēterburgas metro shēmām. To pašu zīmi politiskās policijas aģenti pēc sevis atstāja biedrības Memoriāls telpās Maskavā, kur 15 stundas no vietas veica kratīšanu, kurā salauza mēbeles un iznīcināja dokumentus. Vai maz iespējams nesaskatīt paralēles ar Kristāla nakti un svastikām, kas tika atstātas izdemolētajās telpās?

Pat krievu vingrotājs Ivans Kuļaks, kāpdams uz pjedestāla pēc sacensībām Dohā, izrādīja šo simbolu uz sava formastērpa – turklāt viņš stāvēja līdzās ukraiņu sportistam Iļļam Kovtunam, kas bija izcīnījis zelta medaļu.

“MUMS NAV KAUNS” – rakstīts līdzās trīs stāvus augstajam Z burtam, kas rotā vienu no centrālajām Maskavas ielām. Šo tekstu papildina arī identifikācijas krāsas, kas atsaucas uz impērijas laika Svētā Georga ordeni: oranžas un melnas joslas, kas kļuvušas par “tīrā” patriotisma krāsām.

Krievijas parlamenta deputāti dodas uz darbu, piesprauduši Z pie žaketes atloka. Šokolādes konfektes, mīkstās rotaļlietas un pat olas tirgū tiek izdaiļotas ar šo nesaprotamo likteņa zīmi.

Kad visiem kļuva skaidrs, ka tas nav nejaušs uzraksts vai arī kādas šauras grupas zīme, bet tieši Ukrainas militārās kampaņas simbols, krievu propaganda sāka publicēt komentārus par Z nozīmi. Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas Bruņoto spēku sabiedrisko attiecību komiteja pat sniedza oficiālu skaidrojumu. Taču šis “oficiālais skaidrojums” nevis ieviesa skaidrību, bet gan samudžināja visu vēl vairāk. Semiotiski tas ne tikai neatrisina Z noslēpumu, bet piedevām rada jaunu mīklu: nav skaidrs, kāpēc ikviens mēģinājums saprast fantomiskā Z nozīmi paliek bez rezultātiem. Šķiet, šī zīme ir radīta, lai paliktu neizdibināma – noslēpums pats sevī.

Paanalizēsim skaidrojumus, kas ietverti Aizsardzības ministrijas apkārtrakstā, kurā ieteikts kā politiskās lojalitātes apliecinājumu izmantot latīņu alfabēta burtus Z un V. Palasīsim rīkojuma tekstu: “Tautas vienotības nostiprināšanas vārdā un lai apliecinātu beznosacījumu atbalstu visām prezidenta V. V. Putina un Krievijas armijas iniciatīvām, turpmāk visu oficiālās komunikācijas dokumentu galvenēs būs jāiekļauj iniciāļi Z un V, ko izmanto Aizsardzības ministrija.”

Dokumenta vidū parādās arī šo burtu skaidrojums. Z kļūst par oficiālu saīsinājumu, jo ar to sākās frāze “Par uzvaru!” (За победу!) Taču krieviski Z burtu raksta pavisam citādi, tas līdzinās trijniekam un ar to sākas prievārds. Nevis lietvārds, kas sevī nes jēgu, bet prievārds! Un, pat ja šis skaidrojums būtu patiess, kāpēc burts netiek rakstīts kirilicā? Kāds tam visam sakars ar burtu no latīņu alfabēta?

Savukārt par V nevis vienkārši paziņo, ka tas nozīmē Victoria – uzvara (un šādu skaidrojumu visi mierīgi pieņemtu, turklāt kļūtu saprotams, kāpēc V burts figurē arī vakcīnas “Спутник V” komercnosaukumā) –, bet atkal piedāvā pilnīgi murgainu Aizsardzības ministrijas skaidrojumu. Saskaņā ar viņu versiju V aizstāj kirilicas burtu В, kas atrodams saukļos “Сила в правде” (“Spēks ir patiesībā”; šis в ir prievārds, ko latviski var tulkot kā iekš vai ar lokatīvu) un “Задача будет выполнена” (“Uzdevums tiks izpildīts”, kur ar В sākas vārds “izpildīts”).

Šos saukļus neviens nekur nav redzējis. Šajā karā neviens tos neizmanto.

Varbūt, atstājot visu šādā nenoteiktības, neskaidrības, neizskaidrojamības un miglainības aurā, režīms cenšas vēl vairāk vājināt cilvēku kognitīvās un loģiskās spējas un nemitīgi uzsver, ka viņiem nevis jāsaprot, bet tikai jāpakļaujas un jānojauš.

Jā, ļaudis tiek aicināti paļauties uz intuīciju. Viņi nesaprot Z un nekādi nevar atcerēties, ar ko kolektīvajā zemapziņā saistās V. Iebiedētie un satrauktie Krievijas iedzīvotāji, valsts birokrātu pulki un uzticamie “režīma kalpi” ir apjukuši un panikas pārņemti, jo nekādi nespēj uztvert šīs sarežģītās nozīmes, tāpēc cenšas tās uzminēt.

Spriežot pēc daudzajām liecībām, tad nu, lūk, sākas atbilžu zvejošana kolektīvajā zemapziņā. Krievijā lielos latīņu burtus nekad neizmanto saīsinājumiem vai iniciāļiem, tātad runa ir par kaut ko ārkārtēju, kas atsauc prātā gotiskas atmiņas. Nav nekāds brīnums, ka daudzi mēģinājuši to interpretēt kā “Zīg pār nacistiem”, taču vācu vārds Sieg (“uzvara”) rakstāms ar lielo S. Vai var būt, ka mārketinga speciālisti Krievijā ir tik tumsonīgi un nezinoši? Tik neldzīgi, ka kļūdās ar saviem simboliem? Nē, iebilst citi. Daudz ticamāka ir iespēja, ka runa ir par to pašu zīmi, kuru nēsāja Hitlera karavīri, kas iekaroja Ukrainu un piederēja pie grupas Centrs.

Armiju grupa Centrs bija nacistu karaspēka vienība, kas 1941. gadā ieradās no Vācijas, lai necilvēcīgā nežēlībā karotu tieši pret Ukrainu. Mēs to esam redzējuši daudzās padomju laika filmās un dzirdējuši par to Vladimira Visocka dziesmās. Šajās filmās un dziesmās jautās savāda un neizskaidrojama romantizēšanas jūsma par šo estētiku, par šo destruktīvo enerģiju un neapturamo spēku, kam piemīt elegance un slīpēts ļaunums.

Cik nesaprātīgi rīkojās padomju kultūra, kultivējot savādu skaudību pret vēsturisko ienaidnieku, ko – tik šiku un augstprātīgu – atveidoja labākie padomju aktieri! Kas tas bija? Paškaitējums? Katrā ziņā tagad mēs redzam, kā neatvairāmais ļaunuma valdzinājums pārņem uzvarētāju dēlu prātus.

Visvairāk apjūsmotais un apbrīnotais tēls bija SS Obersturmbannführer Makss fon Štirlics, kas vienlaikus bija arī padomju spiegs. 1973. gadā viņš parādījās kā televīzijas daudzsēriju filmas varonis, tērpies nacista formā, un visās 12 sērijās pildīja nacistu pavēles un darīja visas tās briesmīgās lietas, kas nacistiem jādara, taču vakaros pa radio sūtīja ziņas padomju valdībai. Lūk, kurš uz vienas piedurknes nēsāja brīnišķīgu V, bet uz otras – skaidri saredzamu svastiku. Tieši šī estētika apbūra un savaldzināja ne vienu vien krievu paaudzi.

Visaizrautīgākais šīs filmas skatītājs, kurš visas 12 sērijas noskatījās daudzas reizes un pēc tam nolēma profesionālajai karjerai izraudzīties tieši spiega amatu, bija kāds puisis, kuram, kad filma nonāca uz televizoru ekrāniem, bija 20 gadu. To mēs varam izlasīt viņa biogrāfijā, to dzirdam arī no viņa paša. Šis puisis ir tagadējais Krievijas prezidents, šī militārā konflikta izraisītājs, neskaitāmu kara noziegumu autors Vladimirs Putins.

Cik samežģītam un greizam ir jābūt prātam, lai vēlētos iesākt karu tieši mēneša 22. dienā un pulksten četros no rīta, metot bumbas uz Kijivas?! Tieši tāpat, kā 1941. gada 22. jūnija rītā rīkojās Hitlers – arī četros no rīta. Bumbas uz Kijivas abos gadījumos. Tikai Putina gadījumā ar divu dienu novilcināšanos, kuras iemesls ir labi zināms – ķīniešu lūgums ļaut pasaulei dzīvot mierā, līdz tiks slēga viņu olimpiāde. Taču Putina runa tik un tā televīzijā tika pārraidīta 21. februāra vakarā.

Kā šie neprāši varēja atļauties par savu firmaszīmi izvēlēties pusi svastikas? Rodas iespaids, ka notiek sava veida militārs re-enactment, kurā krievi spēlē vācu iekarotāju lomu.

Taču bumbas un nogalinātie ir pa īstam.

Un tā saderīgi izkārtojas tekstuālās un vizuālās zīmes, nacisma gotiskie burti un arī rūnu zīmes, ko gluži vai dievina “krievu pasaules” “historiogrāfi”, kuri kopā ar priesteriem jau 20 gadus iebaro savu mācību Krievijas prezidentam.

Izveidojusies atmosfēra, kas atgādina Romanovu monarhijas beigu posmu – kad Romanovus bija sev pakļāvis ļaunais padomdevējs Rasputins.

Krievijas īstie vīri

Atklātībā nonāk maz ziņu par prezidenta privāto dzīvi, un no tām nevar uzzināt neko par viņa ģimeni. Viņš ir publiski atteicies no savām meitām. (“Ko jūs gribat, lai es saku par tām sievietēm?”)

Toties pārspīlēti uzsvērti mūždien tiek publiskota viņa aizraušanās ar testosterona pārpilna “alfa tēviņa” cienīgām izklaidēm. Pirms kovida pandēmijas un attiecīgās izolācijas izraisītā jaunā fiziskā stāvokļa laikrakstos un televīzijā čumēja un mudžēja ainas, kurās Putins redzams kopā ar pārgalvīgiem motociklistiem, kas uz vairāk vai mazāk iespaidīgiem kailiem torsiem lepni nēsā zelta ķēdes. Putins pats pieder pie motociklistu grupas, ko sauc par Nakts vilkiem.

Nakts vilku vadonis, liels Putina draugs, ir pazīstams ar iesauku Ķirurgs, jo viņš ir ārsts, kas specializējies plastiskajā ķirurģijā un sejas pārveidošanas operācijās. Dažās situācijās pat ļoti var noderēt draugs, kurš prastu padarīt tevi neatpazīstamu.

Par šo draudzību daudz rakstīts itāļu vietnē it.public-welfare.com. Piemēram, attēlu, kurā Ķirurgs no Putina rokām saņem augsto militāro apbalvojumu Goda ordeni, šajā vietnē papildina teksts: “Vadonis, tāpat kā Viņš.” Kurš gan Itālijā neatceras, uz kuru bez jebkādiem sīkākiem paskaidrojumiem mēdza attiecināt šo noslēpumaino un eifēmistisko “Viņš”?

Vīriešu brālība. Kara un spēka kults. Svinības, par kurām stāsta pārbijušies maskavieši un kuras atgādina gotiskas “ordālijas”: vasaras dienās pilsētas parkos pulcējas militāro elites vienību veterāni un ar lielu troksni peldas strūklakās. Policisti šajās dienās pazūd no ielām, jo, cik var saprast, viena no šo svētku izklaidēm ir “policistu medības”, lai viņus piekautu un iemestu jau pieminētajās strūklakās.

Pēdējā laikā uzradusies jauna izdevība ļauties neprātīgai līksmībai: 27. februāris (trīs dienas pēc iebrukuma sākuma) ir pasludināts par “Speciālo operāciju spēku dienu”.² Visur parādās plakāti ar divgalvaino ērgli un uzrakstu “Slavas apvītie Tēvzemes dēli”.

Šī kara izraisītāju un vadītāju valodā līdzās formulām, kas slavina “īstus mačo”, kuri nevar neņirgt, redzot kādā augstā amatā sievieti (Putins par Lielbritānijas ministri Lizu Trasu: “Kā gan sieviete var būt ārlietu ministrs?”), parādās arī daudz izteikumu ar nepārprotamu mērķi nomelnot visu Eiropu, piemēram: “Visi eiropieši ir korumpēti [to saka cilvēks, kas vada vienu no pasaulē korumpētākajām valstīm] un gatavi pārdot visu bez izņēmuma.” Viss ir pērkams un pārdodams? Protams!

Šādi runātāji neslēpj cinismu un nonāk pie tādiem izteikumiem: “Un ko tad, jūsuprāt, dara eiropieši? Viņi no saviem Eiropas ārstiem nopērk viltotus sertifikātus, kas apliecina, ka viņi saņēmuši Pfizer vakcīnu, bet pēc tam brauc pie mums vakcinēties ar mūsu “Спутник V”.” To Putins tiešsaistē teica uzņēmējiem 2021. gada 21. oktobra Валдай kluba tikšanās laikā Sočos.

Un, starp citu, kāpēc klubu sauc tieši Валдай? Kāpēc nosaukumā figurē šī mazā Viduskrievijas pilsētiņa? Pavisam vienkārši! Krievi zina arī citu Valdajas nosaukumu: “Nāves ieleja”. Tur saskaņā ar leģendām atrodas viena no “spēka vietām”, kur darbojoties pārdabiskas būtnes un pazūdot cilvēki.

“Krievu pasaule var un tai jāspēj apvienot visus, kam sirdij tuva krievu valoda un kultūra, lai arī kur viņi dzīvotu – Krievijā vai ārpus tās robežām. Izmantojiet šo vārdu salikumu, cik bieži vien varat: krievu pasaule ..,” tā Vladimirs Putins teica 2006. gadā Sanktpēterburgā, Deržavina namā tiekoties ar intelektuāļiem.

Īsts “krievu pasaules” ieceres triumfs – ne tās, kuru savā neizmērojamajā labsirdībā un iecietībā popularizē itāļu universitāšu pasniedzēji (ne visi), iekļaujot “krievu pasaules” iniciāļus savu slāvistikas katedru logotipos, bet tās, kuru sludina Putins un kura dibināta uz murgainām ezoteriskām mācībām, uz “jaunās hronoloģijas” un vecām sazvērestības teorijām, uz draudīgi atkārtotiem solījumiem visiem atkal nodemonstrēt savu spēku, ar svētā Georga krāsām un Z burtu, kas parādās uz ēku sienām... Paskatīsimies, kā noritēja svinīgā ceremonija Hersonā (seno grieķu Tauridas Hersonēsā) 2014. gadā, kad krievi sagrāba “svēto pussalu”, apstiprinot savu uzvaru ar evaņģēlija pravietojumiem (ieskaitot tos, kas vēsta par Jēzus Kristus dzimšanu).

“Šeit [Krimā] atrodas Hersonēsa, kur kņazs svētais Vladimirs pieņēma kristību. Viņa grandiozais morālais veikums – pievēršanās pareizticībai – radīja kopīgo pamatu, kas vieno Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas tautas,” 2014. gada 18. martā līksmi sludināja prezidents savā slavenajā “Krimas runā”. Tālāk viņš skaidroja, ka visi, kas atļaujas protestēt un nepiekrist viņa politikai, nepārprotami esot, kā viņš teica, “ārzemju aģentu algotņi”.

Valsts vadonis savai tautai atkal piedāvāja nobaudīt pamatīgu porciju “atdzīvinātas” leksikas, kas pārņemta no ļaunas slavas apvītā Trešā reiha repertuāra. Opozīciju viņš pasludināja par “nacionālnodevējiem”. No šī brīža Krievijas valsts vara uz žurnālistiem un intelektuāļiem, kas atklāti nostājušies opozīcijā, attiecina apzīmējumu “иноагенты” jeb “ārvalstu aģenti”. Šis apzīmējums ir visai tuvs Hitlera laika “Nationalverräter”. Vēl pēc neilga laika šos “ārvalstu aģentus” sāka arestēt. Apdraudēti ir daudzi zināmi un mīlēti krievu intelektuāļi. Lielākie veiksminieki izvēlas (šoreiz patiešām izvēlas) ārzemes, trimdu.

Citi 2014. gada svinību dalībnieki runāja par “vēsturiskajiem pamatiem”, apgalvojot, ka tieši Krima ir vieta, kur dzimis Jēzus Kristus (to sludina arī Fomenko teorijas). Šī iemesla dēļ pēc augstākstāvošo pamudinājuma daudzi izģērbās un metās Hersonēsas svētajos ūdeņos.

“Krima ir atgriezusies pie mātes Krievijas! Krievu tauta vēl nekad nav tā priecājusies. Pateicoties šim patriotisko jūtu vilnim, atbalsts Vladimiram Putinam ir pieredzējis strauju kāpumu” (no Krievijas Federācijas prezidenta oficiālās vietnes). Krimas reģiona vadītājs Sergejs Aksjonovs iet vēl tālāk: “Šis prieks ir kopīgs mums visiem. Krievu pasaulei ir jāizplešas un jāpaplašinās pāri šodienas robežām, iekļaujot arī Ukrainas dienvidaustrumu apgabalus.” (Tas izskanēja jau 2014. gadā.)

Ja kāds jūtas pārsteigts, redzot visus šos kailos ļaudis, kas metas “svētajā jūrā”, tam vajadzētu palūkoties arī uz tiem, kuri, atdarinot izturīgos pirmatnējos slāvus, ziemā iegremdējas āliņģos, kas krusta formā izcirsti ledū. Nav gan skaidrs, kāds tam sakars ar krusta simbolu, ja jau runa ir par pagāniskajiem, pirmatnējiem slāviem.

“Jaunā hronoloģija” ar saviem grīļīgajiem un ne ar kādiem dokumentiem nepamatotajiem apgalvojumiem piedāvā lieliskas iespējas tiem, kuri vēsturi izmanto savās interesēs. Palūkosim, kā pirmajos divos mēnešos pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā mainījušies ideologu un propagandistu izteikumi par vienu no būtiskākajiem viņu krievu pasaules mīta jautājumiem, proti, par to, kur tieši atrodas šīs “pasaules sistēmas” smaguma centrs. Kura vieta ir pelnījusi, lai to godinātu kā senkrievu pasaules galvaspilsētu un nabu?

Šī problēma radās dažu neveiksmīgu militāro peripetiju dēļ. Ātra uzvara Ukrainas frontē netika gūta (lai arī bija iecerēts to sasniegt trīs dienās), krievu armijai neizdevās ieņemt Kijivu un nācās atkāpties.

Putins neguva ilgoto iespēju pasludināt, ka kopā ar Hersonu un Krimu (kas ir svarīga Bizantijas impērijas daļa un līdz ar to ļauj Krievijai attiecināt uz sevi “otrās Romas” titulu) arī Kijiva, kas tiek dēvēta par “visas lielās un pirmatnējās Krievijas seno galvaspilsētu”, ir iekļauta putiniskās Krievijas robežās.

Ne nu iekļauta, nekā! Ukraiņi to braši aizstāvēja, tāpēc ideju par Kijivu kā “beidzot atgūto krievu civilizācijas šūpuli” vajadzēja steigšus atmest. Lai tiktu galā ar šīm mulsinošajām grūtībām, tika nolemts pārskatīt “galvaspilsētas Kijivas” konceptu. Risinājums atkal tika atrasts vēstures pārrakstīšanā.

Uzrunā, kuru Putins 2022. gada 20. aprīlī teica par godu tam, ka aizritējuši jau divi mēneši, kopš sākusies “militārā operācija” Ukrainā, viņš runāja nevis par reālā konflikta attīstību, bet gan par seniem, leģendāriem notikumiem, turklāt tas nevienu neizbrīnīja.

Viņš polemizēja pret “viltus” teoriju, kuru izplatot ļaunie rietumnieki, proti, ka Kijivas Krievzemi 9. gadsimtā nodibinājuši daži skandināvu tirgotāji (tā sauktie varjagi), ko vadīja Ruriks. Pareizāk sakot, pret Rurika būtisko lomu Krievijas prezidentam nav iebildumu, taču viņš nepiekrīt tā varjagiskajai izcelsmei un lomai, ko Kijiva spēlējusi valsts tapšanas pirmsākumos. Eksperti (kādi?) nesen esot atklājuši, ka Rurikam “bija krievu mamma”, teica Putins. Diezgan apšaubāms izteikums, ja paturam prātā, ka Ruriks dzīvoja 9. gadsimtā, bet ideja par “krievu tautu” dzima ap 14. gadsimtu.

Vēl pārdrošāki izskatās apgalvojumi, kas pēdējā laikā parādījušies daudzos plašsaziņas līdzekļos: Ruriks mūža lielāko daļu esot dzīvojis un darbojies Staraja Ladogā (ļoti skaistā, senā pilsētiņā ar iespaidīgu cietoksni un neaizmirstamām ainavām), kas atrodas Ļeņingradas apgabalā aptuveni 100 kilometrus no Toksovas – vietas, kur bērnībā auga un dzīvoja pats Putins.

Vasaras vidū, saulgriežu dienās, ir paredzētas oficiālas svinības “Staraja Ladogā, senajā Krievijas galvaspilsētā”. Un 2023. gadā ir iecerēts svinēt 1270. gadadienu kopš Staraja Ladogas dibināšanas. Tieši tur nesen atklāts piemineklis Rurikam un atrasts mītiskā kņaza Oļega kaps.

Tā ir lieliska izvēle. Staraja Ladoga, kas atrodas tuvu Sanktpēterburgai impēriskās Krievijas teritorijā, tuvu vadoņa bērnības vietām, ir laba kandidāte, kam aizstāt Kijivu “krievu pasaules” pirmdzimtenes lomā.

Vēstures pārrakstīšanas plāns

Putina Krievijā un arī pirmsputiniskajā Krievijā vienmēr mīlējuši “pārrakstīt vēsturi”. Šo metodi aprakstījis Orvels: kāds attiecīgo orgānu darbinieks katru dienu painteresējas, kādas ir jaunākās ideoloģiskās vēsmas attiecībā uz veco vēsturi, un tad atbilstoši tām vēsturi pārraksta un pielabo.

Tendence nemitīgi pārrakstīt vēsturi izraisīja pastāvīgas neatbilstības padomju komunistiskās partijas direktīvās un vadlīnijās. Par to liecina daudzu labi informētu bijušo komunistu atmiņas, piemēram, tās, ko sarakstījis Aleksandrs Barmins, bijušais padomju vēstnieks Grieķijā, kurš 1937. gadā pārbēga uz Rietumiem, vai tās, ko atstājusi bijusī vācu komunistu vadītāja Rūta Fišere, un tāpat arī tādi komunismā vīlušies rakstnieki kā Arturs Kestlers un Viktors Seržs. Daudzi neizpratnē jautāja, kāpēc komunistu ideoloģija ir pieredzējusi tik daudz strauju pavērsienu, turklāt tik bieži, un secināja, ka nekad nav iespējams paredzēt, kad un kāds būs nākamais pavērsiens. Kārtējā tālās pagātnes rekonstruēšana. Tā dzima karātavu jociņi, tā melnā humora izjūta, kas stipri ietekmējusi visas Austrumeiropas, bet jo sevišķi Krievijas literatūras stilu. Es domāju Venedikta Jerofejeva, Sergeja Dovlatova darbus vai poļu rakstnieka Ježija Pilha romānu “Pie spēcīgā eņģeļa”.

Umberto Eko dažās intervijās pauda veselīgu relatīvismu un posibilismu attiecībā uz vēsturi. Kā parasti, likdams lietā smalku ironiju, viņš jautāja: “Un ja izrādītos, ka Lielā sprādziena teorija ir tikpat sadomāta kā gnostiķu stāsts, saskaņā ar kuru Visums radās neveikla demiurga kļūdas rezultātā? Kādā vēstures brīdī,” turpināja Eko, “hipotēzi, ka Saule negriežas ap Zemi, daži cilvēki uzskatīja par tikpat neprātīgu un nožēlojamu kā to, ka universs nepastāv. Tātad mēs rīkotos pareizi, ja paturētu prātu atvērtu un gatavu tam brīdim, kad zinātnieku kopiena paziņos, ka doma par universu ir bijusi ilūzija, tieši tāpat kā rožkrustiešu plakanās Zemes ideja. Galu galā, izglītota cilvēka pirmais pienākums ir būt vienmēr gatavam pārrakstīt enciklopēdiju.”

Tagad mēs zinām, cik tālu “izglītoto cilvēku” kopiena Krievijā ir tikusi, pārrakstot “enciklopēdiju pēc sava prāta” (kā Eko viņiem atļāva, taču tikai ironiskā nozīmē).

Rodas iespaids, ka šie ļaudis ir gājuši “Fuko svārsta” personāžu pēdās un ka tieši tādā veidā – bez jebkādas ironijas – ir dzimis viņu Plāns.

Šis Plāns tiek īstenots jau kopš Ukrainas konflikta sākuma. Mēs to apgalvojam, nevis gribot atklāt kādus slepenus projektus (lai nerastos pārpratumi: mūsu uzskatiem nav nekā kopīga ar vēlmi visur saskatīt sazvērestības), bet tāpēc, ka viss ir vairāk nekā publisks. Pirmais solis Plānā, ko mēs varētu nodēvēt par “Diženā, pirmatnējā Krievija atkarota, noomahija uzvarējusi, un krievu pasaule valda”, bija daļas Gruzijas iekarošana 2008. gadā. Nākamais solis bija Krimas pussalas aneksija 2014. gadā, ko papildināja Doneckas un Luhanskas aneksija un novārdzinošs karš, kurš ilgst kopš 2014. gada.

Tagad Rietumi saprot: ja Putina armijai tiešām izdosies ieņemt Ukrainu, nemaz nerunājot par iespējamiem mēģinājumiem iekarot Baltijas valstis un Poliju, krievu kodolraķešu palaišanas sistēmas tiks novietotas daudz tuvāk Viduseiropai. Klausoties Putina, Lavrova un Krievijas armijas komandieru teiktajā, rodas iespaids, ka viņus nebūt nebiedē doma sākt kodoluzbrukumu. Un satraukums NATO augstākajās aprindās šķiet liecinām, ka pasaule no šāda uzbrukuma nopietni baidās. Krievijas prezidentu vada mesiāniska apziņa, kam nepiemīt nekāda piesardzība. Galu galā, jau 2018. gada 18. oktobrī viņš, runājot ar jauniešiem klubā Валдай (jā, tai pašā, kas nosaukts par godu Nāves ielejai), teica: “Labi, mēs mirsim, taču kļūsim par mocekļiem un nonāksim paradīzē! Bet tie pārējie vienkārši nosprāgs, un viss.”

Publika zālē piekrītoši klanīja galvas.

Gistavs Lebons traktātā “Pūļa psiholoģija” (1895), ko bieži citējuši gan Ļeņins, gan Gebelss, rakstīja: “Jebkura pūlim iedvešama ideja var ņemt virsroku vienīgi tad, ja tā ir izteikta maksimāli kategoriski un cik vien iespējams vienkārši.”

Vēstures gaitā aģitatori un tautas masu vadoņi bieži izvēlējušies metodi vienkāršot domu gandrīz līdz absurdam; tas ir paņēmiens, kā panākt plašu piekrišanu, apejot vajadzību izskaidrot visus pro et contra. Tie, kuriem pazīstama Krievijas labējo spēku vēsture, zina, ka šādas metodes valdzinājumu juta arī Fjodors Dostojevskis ar savu nacionālismu un tieksmi uz paranojālu aizdomīgumu, ar atmaskojošajiem vēstījumiem par grandiozo katoļu sazvērestību, piemēram, līdzībā par Lielinkvizitoru. Taču Dostojevskis bija ģeniāls rakstnieks, bet Putins ir pavisam kas cits.

Ļoti pareizi un jēgpilni šķiet Līčas Čaneti vārdi rakstā, kas publicēts žurnālā il Mulino 2022. gada 3. martā, ar nosaukumu “Putina “krievu pasaule” neeksistē”. Autore ļoti precīzi piešķir īsto svaru Krievijas prezidenta domu komponentiem, kurus mēs izcēlām kā būtiskākos. “Putina impēriskās ambīcijas, kas izvērtušās karā, kura beigas un iznākumu pagaidām nevaram paredzēt, šķiet balstāmies ne tikai izfantazētā Ukrainas vēstures lasījumā, bet arī virspusīgā un ideoloģizētā izpratnē par savu sabiedrību.”

Atļaušos tikai precizēt, ka runa, iespējams, ir nevis par paviršu virspusību, bet gan par “pārlieku dziļumu” centienos pielāgot realitāti dažām populārām – tumšām, pseidovēsturiskām, misticisma apdvestām – shēmām, kas jau gadiem ilgi cirkulē sabiedrībā.

Ko Putins īsti grib?

Bieži izskan tāda tipa komentāri kā: “Putins grib iegūt savā varā visu Ukrainu.” – “Nē, viņam vajag tikai austrumu strēmeles no diviem separātistu reģioniem.” – “Nē, viņš tos reģionus grib sev pievākt pilnībā.” Mēs varētu iet vēl tālāk un teikt, ka viņš noteikti šos reģionus grib visā pilnībā un tāpat grib visu Ukrainu un tāpat arī citas zemes, kas pieder pie izfantazētās “krievu pasaules”, ieskaitot Kazahstānu, kurai viņš varētu uzbrukt pavisam drīz. Un pēc tam vēl viņš grib Moldovu un Rumāniju, un arī Poliju, lai gan tā ir NATO dalībvalsts.

Taču baidos, ka arī ar to nekas nebeigtos.

Nelaime nav tā, ka viņš “grib” vai “negrib” kaut ko konkrētu. “Gribēt” te nav īstā kategorija. Viņš kā apmātais dzīvo pārliecībā, ka viņa pienākums ir izplesties, paveikt misiju, un nekāda skaidra mērķa, pie kura viņš apstātos, nemaz nav.

Un, ja tā, kā gan var cerēt uz veiksmīgu miera sarunu iznākumu? Pagātnē Rietumi puslīdz spēja uzturēt dialogu ar PSRS. Taču pastāv milzīgas atšķirības starp padomju mentalitāti un Putina kliķes mentalitāti. Reiganam nācās atpiņķēt daudz mazāk samudžinātus mezglus nekā tie, kuri tikuši Baidenam.

Vajadzētu jautāt psihiatriem un psihologiem, vai viņi piekrīt, ka te var runāt par paranojālo sindromu. Par sindromu, ko šajā gadījumā uz priekšu dzen slimīga vēlme pusi Eiropas pabāzt zem “krievu pasaules” “garīgā” vāka. Par individuālu ārprātu, ko balsta un stiprina kolektīvs neprāts, kurš balstās publiski pieejamas informācijas trūkumā un lielā emocionālā stresā. Un, ja tā patiešām ir, tad diemžēl šis pēdējo 100 gadu laikā nebūtu pirmais kolektīvas psihozes gadījums lielā, maniaka vadītā valstī.

Interesanti atzīmēt, ka starp visiem šiem argumentiem nekad nav izskanējusi neviena apsūdzība pret Ukrainu, kuras virzienā lido šāviņi un kurai Putins draud arī ar atombumbu. Uzskatu par vajadzīgu uzsvērt: pret Ukrainu kā tādu, pret šo varonīgo priekšposteni, kas tagad aizstāv Rietumu vērtības, sargā savu godu, teritoriālo vienotību, kā arī eiropeisko morāli un ētiku pret noomahijas barbariskumu un zvērībām. Šī Ukraina Putinam un viņa līdzgaitniekiem ir neredzama, nenozīmīga, neeksistējoša. Tā ir tikai niecīgs Plāna elements, kas iznīcināms pa ceļam. Mums visiem jābūt pateicīgiem Ukrainai, ka tā neļauj sevi viegli iznīcināt.

Saskaņā ar putinisko filozofiski psiholoģisko doktrīnu Ukraina ir tikai “noklīdis” Krievijas gabals, teritorija bez savas kultūridentitātes, teritorija, kam uzkundzējušies ļaunie Rietumu spēki, kuriem izdevies to “pārrietumnieciskot” un izmantot savās interesēs. Lūk, ko Putins un Lavrovs saprot ar saviem šizofrēniskajiem paziņojumiem no sērijas “mēs taču tai neuzbrukām” un “mēs tikai ieradāmies to atbrīvot”.

Un, ja Putins un Lavrovs tam patiešām tic, varam secināt, ka, izmantojot racionālo prātu, mums nekad neizdosies panākt ar viņiem vienošanos. Ko gan mēs varam gaidīt no sarunām, kurās viena puse cenšas izmantot praktisku valodu un likt lietā loģikas un veselā saprāta kategorijas, bet otra puse ir krievu kosmiskā pārākuma un panslāvisma ideju pārņemta un tic nepieciešamībai kādu “atbrīvot” no Rietumu ideoloģiskās infekcijas?

Žurnālisti un televīzijas sarunu šovu vadītāji ierosina “sēsties pie pārrunu galda ar labiem nodomiem” un varbūt pat apmierināt kādas no Dižā Vladimira vēlmēm, lai tikai nomierinātu sabangotos ūdeņus. It kā krievu līdera vēlmes būtu definējamas, skaidri iezīmētas un ar noteiktām robežām!

Par kādām robežām te vispār var runāt? Uzbrucējvalsti, kas jau atzīta par noziedzīgu, šodien vada cilvēks, kurš ir pārliecināts, ka Krievija “nekad nav uzsākusi nevienu karu, tā karus ir tikai atvairījusi un spoži cīnījusies”. Vai tā varētu būt patiesība? Jā, dažos gadījumos tā bijusi patiesība, taču tikai attiecībā uz karu pret Napoleonu un karu pret Hitleru. Daudzos citos gadījumos šī valsts ir padevusies savam impēriskajam libido un karus uzsākusi, turklāt tiem nekad nav bijis skaidru, iepriekš noteiktu mērķu. Uzbrucēji apstājās vienīgi tad, kad saprata, ka Krievijas impērijai, tai pašai impērijai, kas konfliktu uzsākusi, draud katastrofāls iznākums ar ļoti smagām iekšējām sekām.

19. gadsimtā Krievijas Impērijai bija lieli sarežģījumi, pateicoties tā sauktajam Krimas karam, kuru krievi uzsāka, uzbrūkot Moldovai, ko aizstāvēja Britu Impērijas, Francijas Impērijas, Osmaņu Impērijas un Sardīnijas Karalistes koalīcija. Cars Nikolajs I, ko Putins paradoksālā kārtā vairākas reizes ir pieminējis kā savu ideālo priekšgājēju, karu zaudēja (1856), no sirdēstiem nomira, bet viņa impērija piedzīvoja nozīmīgas reformas.

Divdesmit gadus vēlāk Krievijas Impērija pieredzēja briesmīgu krīzi, ko izraisīja mokošs karš pret Osmaņu Impēriju (1877). Vēl pēc 30 gadiem Krievijas Impērija krita kaunā Krievijas–Japānas karā (1904–1905), kas sākās ar Mandžūrijas aneksiju, kuru paveica par vietējiem zemniekiem pārģērbušies krievu karavīri; šī epizode atgādina zaglīgo Krimas aneksiju 2014. gadā, ko izpildīja tā sauktie “zaļie cilvēciņi”.

Novājinātā Krievijas Impērija iesaistījās Pirmajā pasaules karā, tai trūka enerģijas, un žēlastības šāvienu tā saņēma no boļševikiem 1917. gadā un parakstīja Brestļitovskas miera līgumu ar gigantiskiem teritoriju zaudējumiem. Par Afganistānu (1979), kas kļuva par cēloni visas mastodontiskās Padomju Savienības beigu sākumam, labāk pat nerunāt.

Putinam šodien, kad uzsākts kārtējais Krievijas impēriskās valdības karš, apstāties pusceļā bez skaidri un nepārprotami sasniegtas un triumfāli nodemonstrējamas uzvaras nozīmētu vajadzību stāties pretī bīstamiem iekšzemes izaicinājumiem, turklāt sarežģījumus radītu nevis tautas masas, kas Putinam neko nenozīmē, bet gan armijas vadītāji, kuri viņam to nekad nepiedotu, kā arī ekonomikā iesaistītie slāņi, kas šobrīd pieredz smagas sankcijas: ko gan viņi saņemtu pretī par savām ciešanām?

Zaudējums karā jeb, pareizāk sakot, planetāra mēroga panākumu neesība Krievijas imperatoriem vienmēr bijusi pirmais beigu simptoms. Putinam tātad ir grūti samierināties ar viduvējiem rezultātiem. Vai viņam vajadzēs vēl kaut ko?

Bīstamākie slazdi slēpjas nevis vēstures racionalitātē, bet gan neracionālajā mānijā, kam tagadējais Krievijas prezidents un viņa palīgi ļāvuši aizmiglot savu redzējumu.

Šī mānija izaugusi no ietiepīgas un tumšas kaislības, kas jau dažus gadus – kopš sākās pandēmijas divgade, kuru Putins aizvadīja, ieslēdzies bunkurā, – kaitē spējai domāt skaidri un asi, domāt tā, kā būtu gaidāms no bijušā slepeno dienestu aģenta, no ledaini salta 007 tipa profesionāļa vai pievilcīgā Maksa fon Štirlica. Skumji to atzīt, taču Putins nekad nav bijis šāds aģents. Dienēdams sociālistiskajā Vācijā, viņš nodarbojās ar “protokoliem” par padomju vēstniecības darbinieku politisko lojalitāti. Putins nekad nav bijis Džeimss Bonds un pilnīgi noteikti tāds nav arī šodien.

Viņa izturēšanos un lēmumus nevar klasificēt, balstoties uz gudrības un veselā saprāta kritērijiem. Un nevajadzētu viņam piedēvēt gatavību risināt sarunas. Jaukt kārtis uz galda – jā. Taču ne sarunāties, tirgoties un vienoties. Kā vairākkārt norādījis ASV valsts sekretārs Antonijs Blinkens, kurš Putinu pazīst ļoti labi: “Šim cilvēkam piemīt tieksme loģiku apvērst, nevis tai sekot.”

Skatījumā, kura pamatā ir noomahijas (proti, “kara starp civilizācijām”) idejas, un “Lielā Plāna” skatījumā nav paredzēts iznākums, kas balstītos uz diplomātisku konfrontāciju un centieniem izprast pretinieka apsvērumus. Toties, kā šeit mēģināju izstāstīt, vajadzētu likt lietā mitoloģijas, mistagoģijas un ezoterisma instrumentāriju. Proti, disciplīnas, kas apvieno patiesību un izdomājumus un šķiet vienīgie uzticamie rīki, kuri ļautu formulēt iespējamo iznākumu nāvīgajam izaicinājumam, kas apdraud ne tikai Ukrainu, bet visu Eiropas civilizāciju.