Kāpēc ar mani?
(Foto - Andris Krieviņš, Acs)

Ilmārs Šlāpins intervē Vladi Goldbergu, “reklāmas dinozauru”, Delta Marketings menedžmenta direktoru

Kāpēc ar mani?

Vladis Goldbergs: Kāpēc ar mani?

Rīgas Laiks: (Klusums.)

Goldbergs: Ko tu gribēji tieši ar mani runāt?

RL: (Klusums.)

Goldbergs: Es nemaz tik runīgs neesmu.

RL: Pastāsti, ar ko nodarbojies.

Goldbergs: Es pakāpeniski mēģinu sagatavot cilvēkus, kas varētu darboties manā vietā. Kopš sievas nāves es mēģinu pievērsties bērniem, mēģinu skatīties tur, kur nekad neesmu skatījies. Es mēģinu iepazīt bērnus un saprast, cik daudz es esmu nočakarējis savu un viņu dzīvi, esot prom no viņiem.

RL: Savus bērnus?

Goldbergs: Savus, jā. Man ir trīs lielas meitas, un es praktiski nekad neesmu par viņām ne interesējies, ne rūpējies. Es tagad mēģinu kaut ko sastrēbt... Paredzot, ka daudz laika nav. Bet viņām tāds izšķirošs brīdis — gan ar mācībām, gan iešanu dzīvē.

RL: Viņas saprot?

Goldbergs: Domāju, ka nez vai. Viņas nav tā īsti pieradušas un mācītas... saprast mani. Tā ir diezgan liela traģēdija. Ar to es mokos.

RL: Tev līdz šim ir bijis svarīgi, lai tevi saprot?

Goldbergs: Laikam nē. Man ir bijusi tāda paš-patības sajūta, par kuru es esmu visu laiku kaifojis un priecājies. Un tagad es redzu, kāds tomēr mēdz būt dialogs. Pat darbā ir stipri vien savādāk — tas, kā es runāju ar cilvēkiem, kā mēs varam saprasties. Mums veidojas kontakts, kāds nekad agrāk nav bijis. Es agrāk esmu tiešām veidojis sevi un izmisīgi mēģinājis noturēt sevi kā personību, bet tagad es mēģinu no tā pamazām atbrīvoties. Un tas ir grūti. Manā vecumā. Bet vecums liels. Piecdesmit.

RL: Ir kaut kas, ko tu nevarētu zināt, nenodzīvojis šos piecdesmit gadus? Kāda dzīves gudrība...

Goldbergs: Grūti pateikt. Tas nāk un iet. Vismaz mana gudrība, vai mana vērtība, ko es varu arī formulēt, ne tikai izjust un izdzīvot, ir tas, kā man patīk pats izziņas process. To es milzīgi baudu, tas ir labākais, ko es sevī esmu atklājis. Un izkaifojis. Un turpinu to darīt. Es skaidri izteicos?

RL: Kāds izziņas process? Mācīšanās?

Goldbergs: Nē — būt ziņkāram, lūrēt, vērtēt, analizēt un mēģināt kārtot visu, kas nāk pretī. Līdz kādam brīdim. Es speciāli saku — līdz kādam brīdim, jo visu, ko es esmu mēģinājis iepazīt un kam grauzties cauri, es esmu iepazinis līdz noteiktam līmenim, kad man licies pietiekami. Es neko neesmu “izņēmis” līdz galam. Es burtiski esmu apgrābstījis pa druskai no visa, esmu tāda mozaīka. Zini, es varētu būt labs Prāta bankas minētājs. Kad svētdienās es te sēžu un nejauši ieslēdzu televizoru, man ir liela bauda skatīties un zināt atbildes. Bet tās patiesībā nav zināšanas, tās ir kripatas, vārdi, cipari, nekas vairāk.

RL: Kuras sfēras tu esi apgrābstījis?

Goldbergs: Bija skaistais laiks — septiņdesmitie gadi, kad es patiesībā arī kārtīgi pieaugu. Un es sāku mesties iekšā visā, meklēju alternatīvu filozofiju, reliģiju, uzskatu, viedokli, sistēmu. Gāju cauri visam un no visa nosmēlu nost garšīgāko — kā no zviedru galda. Tur bija pilnīgi viss, ieskaitot pusgadu ar krišnaītu lūgšanu krellītēm izšūtā maisiņā. Nobaudīju, sapratu, ka tas man īsti nepatīk... un patiesībā nekas man nav tā īsti paticis. Laikam tikai pats sev es vienmēr esmu paticis. Pats ar sevi iekšā es vienmēr esmu varējis labi izrunāties. Es sev patīku. Točen!

RL: Ir arī tāds priekšstats, ka tu mūždien spēlē kādu lomu, uzvelc masku un nekad neesi pats.

Goldbergs: O, cik tas ir romantiski! To tev meitenes būs sastāstījušas. Nu kurš tad tā nedara? Varbūt es esmu skaļāks un agresīvāks, un katrā referentajā grupā gribu ieņemt vadošo lomu. Varbūt tas ir no tā? Zini, kā ir, kad pubertātes vecumā nākas būt vientuļam un svešam. Droši vien, tas manī ir radījis raksturu, kas liek to lomu spēlēt skaļāk. Man ir grūti piekāpties, grūti strīdā zaudēt. Tāpēc es gribu kaut kas palikt.

RL: Visi pubertātes vecumā ir jutušies vientuļi. Un sveši.

Goldbergs: Bet es biju fiziski vientuļš. Es atnācu no citas skolas, biju maziņš augumā, ļoti atšķirīgs no klasesbiedriem. Viņiem visiem bija privātās mājas, viņi dzīvoja savādāk, es biju mazā dzīvoklītī, nevarēju nevienu aicināt ciemos. Es to jutu līdz pat skolas beigām. Kā vēlāk izrādījās, manas seksuālās vajadzības bija akūtākas nekā pārējiem, arī tas varbūt spieda mani vairāk pie zemes...

RL: Ko nozīmē — akūtākas?

Goldbergs: Nu ja, es jau gaidīju! Vai par to mēs runāsim? Nē, par to es varētu daudz runāt, bet vai tiešām mums par to jārunā?

RL: Tu sāki.

Goldbergs: Daudz ko es teicu... Es nezinu, esmu ar to stipri daudz mocījies. Kļuvu par vīrieti tikai 21 gada vecumā un neko nesapratu. Neviens man nekad nav neko stāstījis vai mācījis. Es tev te tagad nestāstīšu par tīri fizioloģiskajām spējām, par spermas ātrumu un strūklas augstumu, bet, vēlāk runājot ar citiem, es sapratu, ka man tas ir bijis stipri savādāk. Tas man bija akūtāk nepieciešams, un es esmu bijis spējīgāks par citiem. Patīkami bija skatīties filmu Vaniļas debesis, kur centrālais moments bija tas, ka “četras reizes”. Vai tu saproti, kas ir četras reizes? Man tas nebija nekas īpašs! Nu, neizvērsīsim šo tēmu. Tas viss mani padarīja vientuļu. Vecāki nekad nebija mājās, droši vien, es to esmu pārņēmis no viņiem. Man nebija dialoga partneru. Visu, ko es veidoju, es veidoju pats. Sešpadsmit gadu vecumā mana mīļākā grāmata bija svešvārdu vārdnīca.

RL: Kas vēl aizpildīja tavu pasauli?

Goldbergs: Tajā laikā? Grāmatas. Mans tēvs un māte strādāja Latvijas Valsts izdevniecībā un regulāri nesa mājās grāmatas. To bija diezgan daudz. Atklāti sakot, es ar to ne īpaši lepojos. Lasīju nekorekti un slimīgi. Nepareizi. Es lasīju, skrienot visam pāri, toties daudz un bieži. Sīpoliņa piedzīvojumus izlasīju 156 reizes. Uzreiz pēc tam ķēros pie mopasāniem un visa pārējā, tieši tāpat dinamiski skrienot pāri. Daudz ko sabridu, samīņāju, pārkāpu vērtīgām lietām. Nejēdzīgi.

(Foto - Andris Krieviņš)
(Foto - Andris Krieviņš)

RL: Kurā brīdī pārstāji?

Goldbergs: Pārstāju tikai tad, kad sāku reklāmā strādāt. Tad es vairāk pašapmierinājos ar komunicēšanos, skaļu domāšanu, breinstormošanu. Nebija arī laika. Es nekad īpaši neesmu mācējis patiesi produktīvi strādāt, es to daru samērā neauglīgi, moku sevi un moku citus. Līdz pat šim brīdim. Un tad vairs nepaliek laika. Kad apprecējos ar Unu, viņas māte strādāja Rakstnieku grāmatnīcā. Iedomājies, kādi tur bija pagrabi! Kādas grāmatas! Un sievas senči to visu mums uzlika! Izlasījām labi ja desmito daļu. Bet vairs nelasu. Un neiesaku... Klau, mēs esam aizķērušies pie lasīšanas. Uzdod vēl kādu jautājumu! Tavs gājiens.

RL: Kā tu šobrīd pierādi to, ka tu esi? Kādi ir tavas eksistences pierādījumi?

Goldbergs: Es nezinu, vai es saprotu, ko tu gribēji vaicāt, bet varu atbildēt tā — mans tēvs bieži iedzēra, iespējams, pat vairāk nekā es, un gulēja blakus istabā, jo guļot trakoti krāca, tāpēc es līdz pat 20 gadu vecumam gulēju ar māti vienā 12 kvadrātmetru istabiņā uz raskladenes, bet tajās reizēs, kad tēvs atnāca ātrāk mājās, viņš lika uz vecās Saktas skaņuplates ar labu klasisko mūziku, sēdēja, pie sevis dungoja un dziedāja, un raudāja, jo jaunībā bija gribējis būt operdziedātājs, tad es gāju pie viņa kašķēties un mums bija tādi strīdi — es biju hipijs un viņš bija vecais smerdelis, un es viņam jautāju to, ko tu acīmredzot gribi man prasīt — kurš pēc tevis rīt raudās, ja tu šodien noliksi ķelli? Tas man toreiz bija kritērijs. Ja es šo kritēriju piemēroju sev šodien, man šķiet, ka es vēl joprojām esmu cilvēkiem vairāk vai mazāk vajadzīgs un nepieciešams, tā saite ar cilvēkiem ir saglabājusies. Man, piemēram, ir patīkami, ka pēkšņi Mārcis Bendiks vēlas, lai es atnāku uz viņa izstādi. Man ir patīkami, kad Zigis Vidiņš saka, ka bēdāsies, ja es neapmeklēšu viņa filmu pirmizrādi DVD formātā. Visas šīs saites ik pa brīdim nāk atpakaļ, kaut kur trāpa — līdzīgi kā kompjūterspēlē. Okei, es varbūt nepāreju augstākā līmenī, bet kaut kādas dzīvības man vismaz saglabājas. Tajās spēlēs tās bija tādas medicīnas somiņas, kas izmētātas pa gaiteņiem. Vismaz pagaidām to man nepietrūkst.

RL: Bet tas ir cieši saistīts ar citiem cilvēkiem?

Goldbergs: Jā. Un tikai.

RL: Ja nebūtu citu cilvēku, nebūtu arī tevis?

Goldbergs: Bet kam tad es būtu stāstījis, kam es būtu dziedājis, ko es būtu kniebis? Kam es būtu Arsenālu parādījis? Kam es būtu pantomīmu mācījis? Viss, kas manī iekšā — piespiežot katrai vietiņai, jūtams kāds notikums, kāds cilvēks.

RL: Kāpēc tu jūties vecs?

Goldbergs: Es esmu sevi drausmīgi nolietojis un es varētu nepaspēt izdarīt to visu, ko bērniem vajadzētu. Man ir palicis baigi maz — ja es turpināšu tā dzīvot. Un es zinu, ka turpināšu tā dzīvot.

RL: Un tu vari atzīties sev, cik tu rēķini uz priekšu?

Goldbergs: Trīs vai četrus gadus. Es aizeju prom no visa. Es eju sevī iekšā. Man vienmēr ir bijušas kaut kādas lietas, ko es neesmu varējis sev noformulēt, bet ir kaut kas, kas mani vienmēr ir atsvešinājis no tā, kas ir normāls sabiedrības loceklis. Viena lieta ir fiziskā, bet otra — sociālā novecošana.

RL: Kas ir tās lietas?

Goldbergs: (Minstinās.) Es nemīlu braukt ar mašīnu. Nopietni. Es trīs gadus esmu braucis, bet neizjutu nekādu baudu. Es nekad neesmu mīlējis un vienmēr esmu izvairījies no biznesa pusdienām. Es nemāku ēst kopā ar citiem. Man nesagādā vairs kaifu būt mājās vai uzņemt ciemiņus. Bija laiks, kad mana māja bija pilna ar cilvēkiem, bet tagad es neesmu nevienu aicinājis ciemos gadus sešus. Man tas nepatīk. Man nepatīk viss, kas saistīts ar viesībām. Bet tad jājautā, kāpēc es esmu šajā biznesā? Mož, es varētu rakstīt dzeju. Runājot ar Modri Tenisonu, kurš bija man mīļš cilvēks — es nemīlu cilvēkus saukt par draugiem vai skolotājiem, bet šajā gadījumā tas varētu būt tuvu tam — mani fascinēja viņa bezkaunība, viņš tik ļoti skatījās acīs, ka es sāku mocīties. Vēlāk es iemācījos no viņa šito prijomčiku un sāku eksperimentēt. Tas baigi labi strādā, nu kurš tad to nezina? Un tad es visās viesībās sāku to izmantot un tiku galā. Es varēju mierīgi iet projām, jo biju “ļoti uzmanīgi klausījies”.

RL: Vai pasaule, kas izveidojusies apkārt, tev šķiet nepiemērota?

Goldbergs: Nē, gluži pretēji. Es esmu emociju vampīrs. Tas man sagādā gigantisku baudu. Es to esmu izmantojis pat ļoti savtīgi un pragmatiski. Iepretim Asnātes Smelteres salonam bija tāds kafūzis, kur varēja sēdēt pie logiem un lūrēt. Acis bija garāmgājēju ģenitāliju līmenī. Tā man bija šausmīgi mīļa vieta, es varēju ilgi sēdēt un skatīties. Tā bija vieta, kur sadūrās divi semantiskie lauki, mēģinu tā kautrīgi izmantot kādu svešvārdu, — no vienas puses Vecrīga, no otras — ārpuse. Cilvēks, kas nāca iekšā, pārkāpa kādu robežu, varēja redzēt, kā viņš izslejas, kā viņš skatās. Šausmīgi interesanti bija vērot, kas ar viņu notika. Tagad es sēžu vasarās tajā stūrī, kur mākslinieki pārdod savas gleznas. Es lūru un tas man sagādā baudu. Bet es esmu, protams, ārpusē. Un es neciešu, ja kāds pienāk pie manis un grib runāties.

RL: Citi arī to zina? Ka nevajag nākt klāt.

Goldbergs: Nē. Tomēr nāk... Es atceros, ka skolas beidzamajās klasēs un pirmos divus gadus Politehniskajā institūtā es praktiski katru vakaru gāju uz kādu no teātriem. Es biju iemācījies tikt tur iekšā. Vienīgi Krievu drāmā bija grūti, jo tur izejot, bija jāiet caur aktieru kafūzi un visi pagriezās un skatījās. Visbiežāk es gāju uz operu. Man nav ne izpratnes, ne īpašas pietātes, lai izskaidrotu, kāpēc es to darīju. Es bieži skatījos vienas un tās pašas izrādes, jo pārāk bieži tās nemainījās, es gāju uz ceturto balkonu, precīzi zināju, kā tur nokļūt — garām timpāniem, tad garām harmonijai pie sienas, tad tāda taisna eja un tur jau mani pazina un laida iekšā, laikam domāja, ka es kāds students. Man patika tas, ka varēju redzēt visu kopumā — gan tos, kas uz skatuves, gan tos, kas skatījās. Ir tāda slimība — lūrēšana? Tas man šausmīgi patīk. Tāpēc, faktiski, es neesmu nekādā konfliktā ar to sociumu, kurā es esmu. Man patīk uz to lūrēt. Tāpēc es esmu arī Delfos (populārs interneta portāls, kura forumā iespējams anonīmi sarunāties — red.). Ļoti patīk lūrēt.

RL: Var jau arī sēdēt pie televizora un vērot seriālus.

Goldbergs: Seriālus ne. Bet, piemēram, Fabriku gan es mēdzu skatīties. Sestdienās, svētdienās man patīk vērot sporta raidījumus un visādas fabrikas. Man patīk lietas, kur kaut kas notiek emocionāli. Fabrikā man it sevišķi patīk balsošanas brīži, jo tad ar cilvēciņu notiek šausmīgi skaistas lietas.Un tad es raudu!

RL: Skatoties Fabriku?

Goldbergs: Es raudu bieži. Esmu psihiski izļurkāts. Esmu pats sevi izļurkājis. Man ir ļoti nestabila psihe, tāpēc mani ir viegli saraudināt. Nu, protams, es mēdzu arī zvanīt, balsot par kādu no viņiem. Un raudu, protams.

RL: Realitātes šoviem mēdz pārmest arī visādas neglītas lietas — lētumu, rupjību, cilvēku pazemošanu un tā tālāk.

Goldbergs: Man realitātes šovos nepatīk nekas, izņemot to, ka es redzu, kas notiek ar pašiem cilvēciņiem. Man patīk skatīties no malas, bet tas nenozīmē, ka es noskatītos, ja cilvēki viens otru nospārdītu ar kājām. Tur nostrādā kas cits. Man patīk emocijas. Varbūt tādēļ, ka manā dzīvē tās parādās pārāk reti, varbūt es tās slēpju? Tādēļ meklēju citos un zogu? Tas ir tas, kāpēc es saucu sevi par vampīru. Es piedzeros pilnu muti un tad varu aiziet nosnausties. Izsūcis no citiem... Bet to es daru, viņiem nemanot.

(Foto - Andris Krieviņš, Acs)
(Foto - Andris Krieviņš, Acs)

RL: Esi vampīrs ar cilvēcisku seju?

Goldbergs: Vai tiešām tas ir tas, ko tu gribēji no manis dzirdēt? Tu teici, ka mēs runāsim par kino!

RL: Tu uz kino vēl ej?

Goldbergs: Mhm. Tā ir lieta, lai arī viena no beidzamajām, kas mani ver vaļā un uzbudina. Kasieres jau iepriekš zina, ka man vajag vietu ceturtajā rindā pa vidu. Es esmu atklājis, ka tā ir vieta, kur ekrāns aizņem visu manu vizuālo maņu orgānu jomu. Man to vajag maksimāli. Patiesībā mani ļoti moka Eiropas kino. Man uzmetas pumpas no Dejotājas tumsā. Holivudas kino es skatos it kā no malas un tas man sagādā baudu. Man patīk skatīties uz aizmugures plāniem, es tur visu ko redzu.

RL: Kino ar laiku nepaliek sliktāks?

Goldbergs: Kā kino var palikt sliktāks? Varbūt cilvēki, kas taisa kino, var palikt sliktāki, bet arī viņi nepaliek sliktāki. Kino ir tikai līdzeklis. Es bieži esmu par to domājis. Jaunībā mēs bijām norakstījuši vārdus rokoperai Jesus Christ Superstar, un man ļoti iekrita acīs pati tituldziesma, atceries, kur Jūdass dzied: “Kāpēc tu izvēlējies šo laiku un tautu? Israel in 4 BC had no mass communications.1 Un es iedomājos, kā būtu tagad? Ko Viņš darītu? Uzstātos ar mikrofonu? Lasītu Kalna sprediķi televīzijā? Kas notiktu? Man šķiet, ka šī vispārējā komunikācija, kas sākusies ar televīziju, un it īpaši internetā — tā ir briesmīga, tā ir kaitīga. Tā ir nesaudzīga un neko nenodala. Katram cilvēkam ir pieejams pilnīgi viss. Un tas ir briesmīgi. Lasot stāstus par divpadsmitgadīgām meitenēm Amerikā, no kurām 70% jau ir taisījušas minetu turpat klasē, un no tām tikai kādas sešas ir tikušas piespiestas to darīt... Te nav runa par morāli. Pazūd semantisko lauku robežas, tās tiek nojauktas. Nav pārejas no viena lauka uz otru. Iedomājies, kā kaut kur Austrālijā notiek iniciācijas rituāls — ir sešpadsmitgadīgs puisis, kuram jāaiziet un jāatnes krokodila galva vai vērša žoklis, jāparāda, ko viņš ir izdarījis. Šobrīd nekāda tapšana vairs nav vajadzīga. Viss notiek pavisam vienkārši un plūstoši. Nav pretestības, nav pārvarēšanas, nav pretēju polu. Un, ja nav pretēju polu, neplūst strāva.

RL: Un internets, tavuprāt, noņem visas barjeras?

Goldbergs: Noņem. Neviens internetā vairs nedomās par to, kā atnest kaut kādu krokodila galvu, viņš elementāri var ieiet jebkur. Es nezinu, kas ir “Ivars” (sentimentālas dzejas autors Delfu Esplanādēred.). Varbūt tas esi tu? Nē? Tas ir fantastisks fenomens! Ja to kāds ir izdomājis un uztur, tad tas tiek darīts ģeniāli! Tas ir brīnišķīgs piemērs — nekas vairāk nav vajadzīgs! Pazūd jebkādi kritēriji. Padomā, cik tomēr svarīgs ir tas process, kas patiesībā būtu jāiziet, lai dzejnieks publicētu grāmatiņu, lai tā kļūtu lasāma. Šeit tas nav vajadzīgs. Viņš uzreiz ir dzejnieks! (Uzsit ar dūri pa galdu.) Un velti mums Delfi neļāva balsot par viņu!

RL: Tikpat labi mēs šādu barjeru nolīdzināšanu varētu pārmest rokam — cilvēkiem, lai pierādītu, ka viņi ir mūziķi, nebija jāmācās desmit gadi, jākārto eksāmeni, pietika paņemt ģitāru, pārlauzt pāris stīgas un viņi bija zvaigznes.

Goldbergs: Un tomēr — toreiz ļoti svarīga komunikācijas forma bija koncerts. Bītli ļoti ilgi gatavojās, pirms atļāvās braukt uz Ameriku. Internets nojauc šīs lietas. Man ir bail, ka pazūd tās komunikācijas formas, kas darbojas ne tikai pragmatiski, bet arī jutekliski. Tā komunikācija, kas notiek internetā, ir profanācija. Es negribu sludināt pasaules galu, bet tas visu padara šausmīgi pliekanu. Nav vairs iespējama Vudstoka.

RL: Bet vai šīs barjeras bieži vien nav bijušas negodīgas?

Goldbergs: Tas ir pavisam cits jautājums.

RL: Tad tu domā, ka labāk, lai ir negodīgas barjeras, nekā to nav vispār?

Goldbergs: No tava piemēra iznāk, ka labāk noņemt futenē noteikumus, lai visi var nākt laukumā un spēlēt? Mani, piemēram, ļoti aizkustināja, kā par vienu puisi, kurš kaut ko te bija sasniedzis junioros biatlonā, viņa treneris presē teica — nu, vēl trīsarpus gadi un viņš varēs ieiet iekšā tur... Šķiet, nu, kādi trīsarpus gadi? Kāpēc viņš nevarētu visu vasaru trenēties un startēt jau nākamajā sezonā? Bet man šķiet būtiski, ka ir kaut kādi kritēriji, ar kuriem jārēķinās. Un tas uzliek kritērijus mums visiem. Visam, ko mēs darām. Tādēļ “Ivars” — vienalga, mākslīgi vai dabiski izveidojies fenomens — man šķiet pirmais slimais cīrulis pie debesīm. Viņš ir slims ar gonoreju. Un tūlīt tādu būs simtiem. Un pazudīs jebkādi kritēriji. Ir svarīgi, lai cilvēks ilgi gribētu kļūt par biatlonistu. Lai viņš ilgi gribētu kļūt par dzejnieku. Un ir svarīgi, lai būtu kanoniskās lietas. Man personīgi ļoti nepatīk kanoniskā opera un balets. Es sirdī vienmēr esmu gribējis justies kā hipijs. Taču es ļoti vēlos, lai kanoni pastāvētu un būtu stipri, jo tikai tad radīsies alternatīva. Tādēļ es ļoti priecājos par katru liepājnieku panākumu, pat Fabrikā, jebkur, lai rastos kaut kāda potenciālu starpība. Es gribu, lai rodas standarta vērtības, kuras pēc tam vajadzētu nojaukt. Es jūtos jocīgi, ja manas meitas klausās Led Zeppelin un Dženisu Džoplinu. Man gribētos, lai viņas klausītos kaut ko citu, lai mums būtu paaudžu konflikts. Bez paaudžu konflikta nav kustības. Teiksim, kas notiek ar modi? Mode ir pilnīgi pazudusi. Kas ir tagad modē? Jābūt redzamai nabai un jābūt pīrsingam. Viss! Ko darīs nabaga Gucci un pārējie? Nu, labi, mēs varam teikt, nafig tā mode, beidzot šitie kretīni pazudīs! Bet kas parādīsies tās vietā? Visbriesmīgākais, kas var būt, ir Ozols, kurš tā vietā, lai kautos, dzied kopā ar Jāni Sproģi. Ja briežu bara vadonis teiks mazajiem briedēniem — nāciet iekšā, drāzīsim visas vecenes kopā! — suga deģenerēsies. Katrai nākamajai paaudzei ir jānoliedz iepriekšējā! Ja nav paaudžu konflikta, ja nav šķēršļu un barjeru, tad ir kā kompjūterspēlē, kurā tu esi dabūjis visas paroles, tev ir mūžīga dzīvība, mūžīgi ieroči, tu mierīgi izej visam cauri.

RL: Varbūt mums tikai liekas, ka kaut kas ir mainījies, bet īstenībā viss palicis pa vecam? Šķita, ka šis karš būs savādāks — ātrs, precīzs, moderns, bet cilvēki tāpat iet pa tuksnesi, satiek ienaidnieku, nošauj, novelk viņam zābakus un iet tālāk. Varbūt mums ir žēl, ka tās barjeras, kuru pārvarēšana sagādāja tādu prieku, tagad ir nojauktas, un mēs gluži vienkārši neredzam, ka ir daudz citu barjeru?

Goldbergs: Es runāju par tām izmaiņām, ko rada masu komunikācijas. Sekas varbūt būs redzamas tikai pēc gadiem 15-20. Es jau te ņerkstu tikai tāpēc, lai parādītu, cik tālu es esmu aizdomājies. Pēc divdesmit gadiem varbūt būs nemitīgs 30% karš, bet zābakus vairs neviens nevilks nost. Man patīk skaistais stāsts par to, kā Zigis Liepiņš aizgāja uz pieņemšanu savā jaunajā baltajā smokingā, kuru viņš internetā nopircis par 20 dolāriem. Mums jau tagad nekur nav jāiet karot. Viss ir absolūti pieejams. Bez pārvarēšanas.

RL: Bet tieši par to taču hipiji cīnījās — par brīvību un iespējām.

Goldbergs: Nē, hipiji cīnījās pret kaut ko. Nopietni. Un man gribētos redzēt jaunu, agresīvu paaudzi, kas gribētu noliegt manējo. Es reiz strādāju par sakaru inženieri iestādē, kuras priekšnieks ar profenes izglītību mūs, trīs inženierus, ļoti nemīlēja. Viņš lika mums labot kontaktus bez jebkādiem cimdiem, un teica — nekas, pieradīsiet. Un tā mēs pa 220 voltiem darbojāmies. Vēlāk, mainot drošinātājus, mēs nonācām jau līdz 380 voltiem. Un tiešām — pieradām. Sajūta nepatīkama, bet pierast var. Vai tas ir normāli? Vai ir normāli, ka izaug paaudze, kas pieradusi pie visa? Man ir tāda sajūta, ka ir jādabū pa nagiem. Ir jābūt baudai no deflorācijas. Ir jāraud kāzās, kad mācītājs saka — un tagad uz visu mūžu! Ir jāraud, klausoties kaut vai Prāta vētru. Man bail, ka citādi mēs pazaudēsim emocijas, kas to visu bīda uz priekšu.

RL: (Klusums.)

Goldbergs: Vai tu dabūji no manis to, ko tu gribēji? Tu teici, ka saruna nebūs par mani, būs par kino.

RL: (Klusums.)

Goldbergs: Tev vajadzēja sarunu par mani? Kuru interesē saruna par mani? Tad es būtu stāstījis pavisam ko citu.

RL: (Klusums.)

Goldbergs: Pavisam ko citu...

Raksts no Maijs, 2003 žurnāla