|
“Man ir īslaicīgā atmiņa, tā ka
neatceros neko vecāku par vienu nedēļu, bet atgriezties pie Rīgas Laika
gribas dēļ noskaņas un melnbaltajām bildēm,” raksta viens no 515 žurnāla
lasītāju aptaujas dalībniekiem. “...bet vispār dīvaini – lasīju ar prieku, bet
neatceros, ko,” secina cits un uz jautājumu, kas žurnālā kaitina, atbild gluži
kā Sartrs: “Nekas”.
Aptauja notika internetā, lapā
visidati.lv, pagājušā gada nogalē, un tās mērķis bija noskaidrot, ko lasītāji Rīgas
Laikā lasa vai vēlas lasīt nākotnē, kas viņiem no izlasītā palicis atmiņā
un kas žurnālā nepatīk. Vēl aptaujā tika iekļauti jautājumi par pašiem
lasītājiem, cenšoties izveidot, tā teikt, žurnāla vidējā lasītāja profilu.
Vairākumam Rīgas Laika
vidējo lasītāju ir sievietes profils (56 % no aptaujas dalībniekiem bija
sievietes), un žurnāla lasītāju dzimumu disproporcija ievērojami pārsniedz jau
tā lielo vīriešu un sieviešu skaita nevienlīdzību valstī kopumā – no 2, 3
miljoniem Latvijas iedzīvotāju vīrieši ir tikai 46, 1 %.
Vidējais lasītājs ir ar pienācīgu
izglītību: 31 % lasītāju ir ar maģistra diplomu, 27 % ar bakalaura izglītību un
21 % ar nepabeigtu augstāko izglītību. Tomēr šiem skaitļiem diezin vai
vajadzētu kļūt par ieganstu Rīgas Laika lasītāju iedomībai, arogancei
vai pat snobismam – visticamāk, tas kārtējo reizi aprāda vienīgi to, ka Latvijā
uz katriem 10 000 iedzīvotājiem ir vislielākais studējošo skaits Eiropā.
Augstāko izglītību guvusī Rīgas
Laika vidējā lasītāja strādā vai nu kultūras, mākslas un izklaides jomā
(20, 6 %), izglītībā un zinātnē (9, 9 %), nodarbojas ar kaut ko “citu” (8, 5 %)
vai, atbilstoši krīzes apstākļiem, ir palikusi bez darba (5 %). Pastāv
ārkārtīgi maza iespēja, ka vidējā lasītāja vai lasītājs varētu strādāt ar
drošību vai aizsardzību saistītās jomās, tirdzniecībā vai telekomunikāciju
uzņēmumos.
Kultūras, mākslas un izklaides
jomā strādājošā vidējā lasītāja (nu, labi – arī lasītājs), visticamāk, dzīvo
Rīgā (69, 1 %), daži gan no šīs grupas centušies norobežoties, uzsverot, ka
viņu dzīvesvieta ir Pārdaugava (0, 4 %). Pārsteidzošā kārtā anketās nav minēta
Īrija, toties pa kādam lasītājam dzīvo Londonā, Berlīnē un Vīnē. Vairākums
kulturālo rīdzinieču un rīdzinieku žurnālu pērk (48 %), nevis pasūtina, taču
visinteresantākā aptaujas dalībnieku grupa ir tie, kas ne pērk, ne abonē, un
tomēr ir lasījuši (19 %). Šīs lasītāju grupas norādītie žurnāla ieguves ceļi
sniedz aizraujošu ieskatu populārākajās latvieša izdzīvošanas stratēģijās:
“Lasu darbā, atrodu kādā stūrītī pie omes, māte atnes no darba mājas, parasti
pats kaut kur uzpeld, vecāki atdod pēc izlasīšanas, paņemu no darba.”
48 % lasītāju šādus vai līdzīgus
lasīšanas ieradumus piekopj jau 3 – 9 gadus, ilgāku laiku žurnālu lasa 18 %.
Katru numuru grib izlasīt 52 %, turklāt 43 % lasītāju ir tik čakli, ka žurnālu
izlasa no vāka līdz vākam. Taču, kā jau varbūt noprotams no sākumā citētajiem
komentāriem, tas ne vienmēr nozīmē, ka no izlasītā kaut kas paliek atmiņā.
Drīz pēc tam, kad 2001. gadā
amerikāņu vēsturnieks un aizrautīgs Vjetnamas kara vēstures entuziasts Džozefs
Džons Eliss saņēma Pulicera prēmiju, atklājās, ka intervijās presei un
studentiem viņš stāstījis melus par paša pieredzēto Vjetnamas karā. Kaut gan
viņš patiešām tajā laikā bija dienējis armijā, Vjetnamā viņš nebija spēris
kāju. Protams, Elisa gadījums ir visai radikāls atmiņas neuzticamības piemērs,
tomēr arī RL aptaujas dalībnieku sniegtās atbildes par žurnālā izlasīto bieži
vien uzrāda ne vien atmiņas “īsumu”, bet arī spēju atcerēties nebijušo un
aizmirst bijušo.
Ilustratīvs
atmiņas īsuma piemērs vārda tiešā nozīmē ir atbildes uz jautājumu par to, kurš
no žurnāla vākiem ir palicis atmiņā vai īpaši paticis. Izrādās, visskaistākais
un atmiņā paliekošākais ir bijis Rīgas Laika 2009. gada oktobra numura
vāks ar Alvja Hermaņa portretu, aiz tā nākamais iecienītākais – 2009. gada
maija numura vāks ar kadru no 1997. gadā uzņemtās Aiena Softlija filmas “Dūjas
spārni”, kurā filmas varoņi redzami atlaidušies Venēcijas gondolā. Īpaši
izceldami šo žurnāla vāku, lasītāji gan nonāk pretrunā ar tiem, kas anketās
norādījuši, ka viņus kaitina “Prusta, Vāgnera, Venēcijas un Brodska kults”,
“mūžīgais Vāgners, Nīče, Prusts un sarkanvīns pie kāda kapa” un gribētos vairāk
lasīt “par aktuālo – mazāk par brodskiem un venēcijām”. Savukārt šiem
nokaitinātajiem lasītājiem, visticamāk, nevarētu būt nekā kopīga ar tiem, kas
rakstījuši, ka gribētu žurnālā lasīt “visu no Tīrona” (lai gan ir arī pretējs
viedoklis – kā kaitinoši līdzās Ievas Lešinskas un Arņa Rītupa rakstiem minēti
arī “Tīrona raksti”). No žurnāla pastāvīgajiem rakstu autoriem kā lasītākais
visbiežāk gan nosaukts Ilmārs Šlāpins (viņu minējuši 13, 5 % aptaujas
dalībnieku), taču vienprātības, protams, nekādas nav, jo, kā rakstījis kāds
lasītājs, viņu kaitina tieši “Šlāpina un Bankovska raksti, pēdējos numuros tos
vairs nelasu.” Kamēr vieni lasītāji bezmaz vai nespēj izturēt “garlaicīgos
rakstus par filozofiju”, citi, minot tēmas, par kurām viņiem būtu interesanti
lasīt, norāda, ka par filozofiju vajadzētu rakstīt pēc iespējas biežāk un
vairāk.
Arī nosaucot konkrētus rakstus,
kas palikuši atmiņā, lasītāji pārsvarā minējuši tādus, kas bijuši publicēti
pēdējā gada laikā. Visbiežāk (100 reizes) minēta Ginta Grūbes intervija ar Alvi
Hermani: “...jo par Latviju un latviešiem.” Aktuālo politisko un ekonomisko
notikumu iespaidā vairākas (22) reizes nosaukts Jāņa Ošleja raksts par Latvijas
ekonomiku un lata devalvāciju, pieminot arī Latvijas Bankas atbildi uz šo
rakstu, kā arī atsaucoties uz citām ekonomikai veltītām Jāņa Ošleja
publikācijām. Arī Jura Lorenca “Čigānu kalns” (minēts 20 reizes) un raksts par
Leniju Rīfenštāli (18 reizes) ir no pagājušā gada numuriem, tāpat bieži vien
nebūt ne pozitīvi vērtētā intervija ar premjerministru Valdi Dombrovski (17
reizes). Atmiņā paliekošs bijis arī pagājušā gada decembrī publicētais
Aleksandram Pjatigorskim veltītais Arņa Rītupa raksts “Galvenais, lai būtu
interesanti” (16 reizes). “Pjatigorska nekrologs iespaidoja pamatīgi. Rosina
pārdomas – gan sadzīviskas, gan aizķer tos pamatus, līdz kuriem spēju
aizdomāties,” raksta kāds lasītājs. Prātā paliekošiem rakstiem nebūt vienmēr
nav jābūt patīkamiem un lasītājam jāiet pie sirds – līdzīgi kā par interviju ar
Dombrovski, arī par intervijām ar Rīgas domes priekšsēdētāju Nilu Ušakovu
(minēta 10 reizes) un ar Imantu Kalniņu (13 reizes) nebūt ne visi bijuši
sajūsmā, tomēr atmiņā tās palikušas: “Tāpēc, ka kārtējo reizi parādīja, ka
māksliniekiem labāk turēt muti, t.i., mākslas darba kvalitāte bieži nav
saistīta ar mākslinieka izteikumu kvalitāti.”
“Ārzemju autoru tulkotie darbi
bieži ir baudāmāki par pašmāju autoriem,” raksta kāds no aptaujas dalībniekiem,
taču arī šajā ziņā nav nekādas vienprātības – citi norāda, ka tulkoto rakstu
līdz šim bijis par daudz un viņi labprātāk lasītu oriģinālrakstus. No
tulkotajiem rakstiem visbiežāk minētais ir no žurnāla The Atlantic Monthly
pārpublicētais “pētījums par laimi un cilvēku mūža gaitu ilgā laika posmā” (28
reizes), un tas, iespējams, liecina par lasītāju noskaņojumu pērnā gada laikā.
Nosaukts arī raksts par parsu apbedīšanas tradīcijām “Dūngervardi rēgi” (22
reizes) un Roberta Kaplana raksts “Ģeogrāfijas atriebība” (12 reizes).
Vecākos žurnāla numuros publicētus
rakstus aptaujā pieminējuši pavisam maz aptaujas dalībnieku. 2003. gada jūnijā
publicēto interviju ar Kurtu Vonnegūtu atcerējušies astoņi, 2006. gada novembrī
publicēto Ulda Tīrona rakstu par Marselu Prustu pieminējuši septiņi. Tikpat
daudzi lasītāji nosaukuši interviju ar Sūzenu Sontāgu (“raksts, kurā Sūzena
Sontāga Rīgas Laiku izliek aiz durvīm”), bet šķietami neaizmirstamo
interviju ar Aināru Šleseru tālajā 1999. gada janvārī – tikai seši (tieši
tikpat, cik atcerējušies pavisam nesen, 2007. gada augustā publicēto interviju
ar Valdi Zatleru).
Ārkārtīgi daudzi raksti anketā
minēti tikai vienu vai dažas reizes. Turklāt liela daļa no tiem tā vai citādi
atbilst arī kādai no iezīmēm, kas pēc citu lasītāju uzskatiem žurnāla saturā ir
kaitinošas. Tas ir iepriecinoši, jo apliecina, ka mūsu raksti ir bijuši tikpat
dažādi kā mūsu lasītāji. Vieniem “vislielāko baudu sagādā Jura Lorenca ceļojumi
– asprātīgi, stilīgi, skaidri,” citiem Maira Dobele patīk “vienmēr, lai ko
nerakstītu,” vai, piemēram: „...no Rītupa intervijām paticis gandrīz viss, pat
ja ne atbildes.” “Ja žurnālā ir kādi raksti par Indiju, tad tos es burtiski
apēdu, tie man ļoti patīk, atceros vēl rakstu par tiem hipijiem, kuri apceļo
Indiju, par Indijas graustu rajonā dzīvojošajiem,” raksta kāds lasītājs,
savukārt citu kaitina žurnāla “modīgā aizraušanās ar austrumiem”.
Lasītājiem aptaujā tika lūgts arī
nosaukt tēmas, par kurām viņi vēlētos lasīt nākotnē. Interesanti, ka liela daļa
ieteikto tēmu bija tādas, par kurām Rīgas Laikā jau rakstīts, bet
cilvēki, kurus ieteikts intervēt – tādi, kuru intervijas žurnālā jau kādreiz
tikušas publicētas, piemēram, Ainārs Šlesers, Igijs Pops, Ilmārs Blumbergs. Tam
varētu būt vairāki izskaidrojumi. Viens droši vien ir jau pieminētā atmiņas
neuzticamība jeb elementāra aizmāršība. Cits izskaidrojums varētu būt paaudžu
nomaiņa – aptaujas rezultāti liecina, ka vairākums lasītāju Rīgas Laiku
nelasa kopš tā pirmsākumiem, bet tikai pēdējos 3 – 9 gadus. Protams, var būt,
ka tie ir cilvēki, kuri kaut kādu iemeslu dēļ žurnālam pievērsušies tikai
vecumdienās, taču visticamāk tie ir lasītāji, kuri, tā teikt, kopā ar žurnālu
uzauguši un Rīgas Laiku tā sākotnējā izskatā – krāsainu un Somijā uz
spīdīga krītpapīra drukātu – nemaz nav redzējuši. Ņemot vērā to, ka vairākums
redakcijas darbinieku un pastāvīgo autoru ir tie paši, kas Rīgas Laika pirmsākumos,
tas varētu mudināt apcerēt žurnāla nosaukumā ietvertās jēgas un mūžības
attiecības. Pirms daudziem gadiem Rīgas Laika pasūtināšanas reklāmas
kampaņas sauklis bija: “Nelasiet, un mēs nerakstīsim.” Tas, ka lasītāji atkal
un atkal vēlas lasīt to pašu, par ko žurnālā jau ir ticis rakstīts, un ka viņus
mēdz kaitināt lietas, kuru žurnālā nekad nav bijis (pārāk sīki burti, patoss,
pārāk daudz reklāmu, kļūdas, augstprātība, arogance, snobisms, neliela ateisma smaka
u.c.), liecina, ka visu šo laiku esam bijuši īstajā vietā un īstajā laikā.
Rīgas Laiks
|