VDK man bija Dieva vietā

Viens no mūsu sarunu pastāvīgajiem tematiem Vides aizsardzības kluba (VAK) lokā bija minējumi par to, kurš no daudzajiem Domes sēžu apmeklētājiem (sēdes bija atklātas) varētu būt čekas ziņotājs. Sākumā, kad vēl pulcējāmies Tramvaju un trolejbusu pārvaldes Kultūras namā pie Pāvila baznīcas un sanākušo auditorija bija vizuāli aptverama, mūsu aizdomas krita uz kādu izstīdzējušu vīru ar brillēm, kura uzvedībā droši vien saskatījām kaut kādu līdzību ar populārajā kultūrā karikaturizēto špika tēlu. Šīs sarunas parasti tika risinātas vieglā, ironiskā manierē. Nevienam iespējamā čekistu klātbūtne nelikās kaut kas tik draudīgs, lai tā dēļ raustītos. Bija apnicis slapstīties pa stūriem un tramīgi sačukstēties. Visi runāja, ko gribēja, un cenzūra VAK pastāvēja tikai tik lielā mērā, cik katrs izvēlējās cenzēt pats sevi.

Juris Taškovs mūsu kompānijā parādījās visai agri – tas varēja būt 1987. gada sākumā. Manu uzmanību viņš piesaistīja ar savu aizrautību un tādu kā praktisko gudrību. Nav brīnums, ka es, salasījies ārzemju presē rakstus par to, kā Greenpeace bloķē neattīrītu notekūdeņu iztekas ar speciāli izgatavotiem vākiem, ar šo ideju vērsos tieši pie Jura, un viņš arī tūlīt sāka gudrot, kā tādu verķi uzkonstruēt. Līdz idejas realizācijai mēs netikām – šis projekts arī viņam izrādījās par sarežģītu. Vismaz tā es to sapratu toreiz. Tagad daudz ticamāka liekas cita iespēja – ka no tā Juri atrunāja viņa čekas kurators.

Ziņojums par šo plānoto diversiju droši vien glabājas kaut kur Valsts drošības komitejas (VDK) arhīvā, taču diez vai es gribēšu iet to lasīt. Juri neesmu saticis kopš 1991. gada, un man pietiek ar atzīšanos, ko viņš pauž gan šajā intervijā, kas veikta filmas “Lustrum” veidošanas laikā, gan arī žurnālā Tikšanās jau 2004. gada pavasarī. “Mans garīgais stāvoklis bija vērtējams kā apsēstība,” saka Juris. Būtu stulbi atbildēt ar to pašu – kļūt apsēstam ar tiesāšanas vai atriebības kāri attiecībā pret tiem, kuru dēļ ne man, ne kādam citam man zināmam cilvēkam nav nācies ciest. Lai miroņi aprok savus miroņus.

Valdis Ābols

Dosjē: Juris Taškovs, Vides aizsardzības kluba (VAK) Domes loceklis

Čekas maisos: ir

Segvārds: Dzintars

Sadarbību atzīst

Kurators: LPSR VDK 5. daļas (ideoloģisko diversiju novēršana un disidentu apkarošana) priekšnieks Krišjānis Eihmanis. Miris.

Sanita Jemberga: Kāpēc jūs piekritāt sadarboties ar VDK?

Juris Taškovs: Sauksim lietas īstajos vārdos: tā bija nevis sadarbība, bet darbība. Es tur gandrīz vai strādāju, uzskatīju šo darbu par savu otro profesiju. Ja viss būtu izveidojies mazliet citādi, es būtu kļuvis par izlūkdienesta darbinieku. Tā bija mana pārliecība, hobijs un darbs. Jaunībā viens no skolotājiem, kurš, kā noprotu, arī bija VDK aģents, bija to kaut kā glorificējis jeb padarījis tīkamu šo ideju. Skolas gados man bija lielas problēmas ar pašapliecināšanos – mani sita visi, kas gribēja. Es varbūt vienu reizi esmu kādu sitis. Alku pēc pašapliecināšanās, stipriem draugiem.

Skolā redzēju, ka partijas komitejas sekretāre piedzērusies draud mums, bērniem, ka sauks uz partijas komiteju. Tagad viņa ir liela patriote, bet toreiz bija tā. Redzēju, ka dzīves īstenība neatbilst teorijai. Bija liela vēlēšanās ko mainīt. Saprotot, ka mani spēki mazi, bija vēlme atrast stiprus draugus. Ne vienkārši, bet pa īstam stiprus. Uzskatīju, ka VDK šie resursi un vara ir. To, ka padomju iekārtu nevar izlabot, tolaik vēl nesapratu. Plus vēl tas, ka mans garīgais stāvoklis bija vērtējams kā apsēstība – teoloģiskā izpratnē. Pilnīgi skaidri saprotu, ka esmu bijis apsēstā stāvoklī līdz 45 gadu vecumam. Bet es to nesaku kā attaisnojumu. Tas vienkārši ir fakts.

Jemberga: Kā jūs nokļuvāt VDK?

Taškovs: Aizgāju uz VDK kā 9. klases skolnieks, teicu, ka mani interesē šis darbs, ka gribu mācīties virsnieku skolā. Bet mani izbrāķēja, jo man bija traumatiskā epilepsija. Armijā neņēma, VDK ar mani nerunāja.

Pēc skolas uztaisīju sev revolveri, ļoti labu, parādīju dažiem draugiem. Bija tāda situācija, ka mēģināju apkarot klejojošos dzīvniekus – vēl viena apsēsta ideja, kā uzlabot pasauli. Protams, darīju to ar savu revolveri. Nav svarīgi, kurš paziņoja, bet mani izsauca uz kara komisariātu. Viņi gribēja redzēt. Šaujamais uz viņiem atstāja labu iespaidu, un sākām komunicēt, tikties. Formālā piederība tika noformēta pēc gada.

Jemberga: Kas jums bija jādara?

Taškovs: Tikos, ļoti sakarīgi cilvēki. Tikos ar diviem – savu tiešo priekšnieku un viņa priekšnieku. Lielais priekšnieks rajonā, Krišjānis Eihmanis, ir viens no pieciem prātīgākajiem cilvēkiem, ko savā mūžā esmu saticis.

Nākot 18. novembrim, 15. maijam u.tml., bija ieteikts no rītiem apskatīt apkārtnē, vai nav kādas proklamācijas. Es dzīvoju katlumājas skursteņa tuvumā, pieteicos naktī pie tā padežurēt. Prasīju Eihmanim, kā kādu aizturēt, ja kāds vilktu karogu vai kaisītu lapiņas. Eihmanis teica: “Nevajag.” Kā? Sapratu, ka mūsu uzdevums nav visus likt cietumos, jo tad tur būs visi. Mūsu uzdevums ir sagaismot. To “nevajag” viņš atkārtoja reizes piecas.

Jemberga: Ko darījāt pirmajā sadarbības gadā?

Taškovs: Stāstīju visu, ko atcerējos vai biju pierakstījis: saruna ar tādu un tādu cilvēku. Ne tikai atstāstīju, ko kāds sacījis, bet analizēju situāciju. Pēc tam uzzināju, ka viņi bija par to pārsteigti. Viņi teica: “Tas, ko tu esi uzrakstījis, vienmēr ir tieši tas, kas vajadzīgs!” Tas laikam bija retums. Tobrīd radās nojausma, ka neesmu pats pēdējais, jo ar mani tikās vienu vai pat divas reizes mēnesī. Nodomāju: tādu kā es nav vairāk par 15 gabaliem. Sevišķi svarīga aģenta statuss man bija vienīgajam, bet to es uzzināju 20 gadus vēlāk.

Jemberga: Kurā gadā jūs noformēja par aģentu?

Taškovs: 1978. gadā. 12 gadus esmu bijis.

Jemberga: Vai bija jāparaksta dokumenti, jāizvēlas segvārds?

Taškovs: Bija papīri, ka apņemos sadarboties, ka segvārds ir tāds un tāds. Neizpaust nekādos apstākļos šo faktu. Datums un paraksts.

Jemberga: Uz baltas lapas?

Taškovs: Uz baltas lapas. Atceros: apakšā bija mīksts pamats, es vēl izdūru caurumu.

Jemberga: Kāds jums bija segvārds?

Taškovs: Dzintars. Bet tas neko neizsaka, jo tas ir pa rajoniem. Ir vismaz vēl viens Dzintars. Lasīju patriotiskā preses izdevumā 90. gados ziņojumu, ko parakstījis Dzintars, bet tas neesmu es.

Jemberga: Vai pats to izvēlējāties?

Taškovs: Man to ieteica. Biju no laukiem, gribēju segvārdu Provinciālis, bet tāds viņiem nelikās labs. Dzintars šķita piemērotāks. Jo pēc skolas beigšanas es Daiļradē apstrādāju dzintaru kopā ar tēvu.

Jemberga: Kur notika šīs tikšanās?

Taškovs: Satikšanās notika uz ceļa. Gāju pa ceļu, brauca mašīna, pacēlu roku. No malas viss izskatījās absolūti… Iebraucām mežā, runājāmies. Biju uzrakstījis uz A4 formāta lapas, ko atcerējos vai kas bija aktuāli. Piemēram, bija sabojāts uzraksts “Slava PSKP”. Rakstīju: “Biju, apskatīju. Mākslinieciski slikts, iesaku turpmāk taisīt no nerūsējošā tērauda.”

Bet citās lietās gāju diezgan tālu. VAK nolēma rīkot piketu pret metro pie Raiņa pieminekļa.¹ Radio Amerikas balss jau bija paspējusi izziņot. Bet Rubiks bija izdomājis, ka pikets jāpiesaka 10 dienas iepriekš. Vienam “patriotam” bija uzticēts pieteikumu aiznest, bet viņš to nebija izdarījis. Rezultāts: uz Biķernieku un Tālivalža ielas krustojuma ir viena māja, saimnieks, šķiet, bija Ozoliņš. Sēžam pie galda. Ja pareizi atceros, tur bija Aigars Burģelis, Aivars Jakovičs, iespējams, Dobelis. Ko darīt? Nezinu, kur man šī doma radās. Izvilku no kabatas desmitnieku un teicu: “Piemetiet jūs arī kaut ko! Aiziesim uz pastu, aizsūtīsim Rubikam telegrammu ar šodienas datumu.” Toreiz telegramma bija oficiāls dokuments. Visi priecīgi. Aizgājām uz pastu Biķernieku ielā un nosūtījām garu telegrammu ar mītiņa pieteikumu. Pieteikts laikā. Un tas bija mans darbs. Līdz šai dienai nevaru saprast, kāpēc es to darīju. Jo biju lojāls pret VDK, negribēju kaitēt. Jā, man patika Gorbačova iesāktā perestroika. Bet lai kaitētu speciāli? Nemūžam! Jo cilvēki VDK man šķita simpātiski. Nevienam no viņiem negribētu neko sliktu darīt – ne tad, ne tagad. Bet ar telegrammu vien nepietika – tūliņ sēdos pie galda un rakstīju ziņojumu: tā un tā, notika sapulce, izdarījām to un to. Bet neviens man neko nepārmeta. Taču Rubiks beigās pavēlēja piketētājiem pārcelties uz Arkādijas parku Pārdaugavā. Ja no Raiņa aizgāja ap 500 cilvēku, tad Arkādijā bija jau 2500! Novirzīdami piketu uz Arkādiju, palielināja cilvēku skaitu reizes piecas. Vienu gan pamanīju: pie Iekšlietu ministrijas stāvēja četras mašīnas, pilnas ar zaldātiem ar tumši sarkanajām VV zīmotnēm² un ierasti šķībajām acīm. Vienā laukuma pusē četras, pieņemu, ka pie Baltijas kara apgabala štāba stāvēja vēl četras. Kas būtu, ja telegramma nebūtu aizsūtīta, varat tikai iedomāties.

Jemberga: Vai VDK lika jums stāties VAK?

Taškovs: Viņi teica: “Interesanta ideja,” – bet neteica: “Ej un stājies!” Es pats atbraucu uz Rīgu, mani interesēja, kas notiks, biju pat iedomājies saistīt dzīvi ar dabas aizsardzību.

Jemberga: Vai VDK nedeva uzdevumus, kas VAK jādara?

Taškovs: Nē, es pats producēju uzdevumus. Viņi nevarēja mani nobremzēt. Bija situācija: Arvīds Ulme runā, ka vajadzētu personas kartes – vārds, uzvārds, bilde, VAK simbolika. Saku: varu uztaisīt. Bauskas Tipogrāfijā nodrukāju apliecības, līmējām bildes, es visu pārfotografēju, paralēlā info aizgāja uz VDK. Es taisīju personas apliecības, kuras laminēja čekisti vienā autoinspekcijas nodaļā. Papīrs ar info – mans ražojums, ielaminēja čekisti. Griezu un dalīju katram.

Jemberga: Iznāk, ka nodevāt VDK visu VAK.

Taškovs: Absolūti visus. Paralēlā kartotēka bija VDK.³

Jemberga: Jutāties vainīgs? Tos cilvēkus varēja arī vajāt.

Taškovs: Tobrīd man bija sajūta, kāda varētu būt… Šovs. Bija sajūta, ka nevienam nekas nenotiks. Bet varēja notikt daudz kas. Sajūta bija, ka nenotiks. Manu ziņojumu bija varbūt 1000, bet daudz kas bija baltiem diegiem šūts. Uzrakstīju, ka kāds kaut ko teicis, bet nekas nenotika. Sajūta bija tāda, ka nevienam nekas reāls nebūs.

Jemberga: Kā jūs zināt, ka nevienam nekas nenotika? Varbūt čekisti jums tikai nestāstīja?

Taškovs: Reāli ļaunumu esmu izdarījis tikai tam cilvēkam, par kuru ziņoju, ka viņš rādīs pornogrāfisko filmu. Čekisti atbrauca kopā ar miličiem un viņu arestēja. Liekas, viņš nosēdēja vismaz gadu cietumā. No šīsdienas viedokļa – labāk daudzu TV raidījumu vietā rādītu pornogrāfiju. Bet tobrīd jutos kā spaniels, kurš atnes kārtējo pīli medniekam. Reāli cietis viens cilvēks no manis. Bet tā tikai sagadīšanās. Ja man būtu pateikuši: “Situācija attīstījusies tik nekontrolējami, ka jānošauj Dobelis vai Ulme,” – es noteikti to darītu. VDK man bija Dieva vietā. Un tā jau ir teoloģiska parādība. Es nebūtu neko apspriedis – to zinu pilnīgi droši. Ja man būtu kāds jānošauj, es būtu to darījis. Protams, tādi aģenti kā es ar to nenodarbojās. Bet man nenāca prātā, ka varētu ko nepildīt, kur nu vēl kaitēt. Man arī nebija nojausmas, ka PSRS rit pēdējās dienas.

Jemberga: Vai VDK maksāja aģentiem naudu?

Taškovs: Jā, pēdējos gados, kad Eihmanis atnāca uz Rīgu, viņi man sāka maksāt 28 rubļus mēnesī. Tas viņiem bija svarīgi ne tādēļ, lai atvieglotu manu materiālo stāvokli, bet tā bija sava veida procedūra: viņi uzskatīja, ka piesaista? Nezinu, jo summa taču niecīga – nekāda.

Vēl bija tā, ka Zukulis man izmaksāja 250 rubļu prēmiju par to, ka Slokas celulozes fabrikas koksnes izvietošanas placī novietoju elles mašīnu: ar čekistiem nolikām ugunsdrošā vietā, 12.00 tā uzliesmoja. Lai to nodemonstrētu, biju atvedis vienu VAK cilvēku, kuru čekisti turēja aizdomās, ka viņi gatavo dedzināšanu Slokas fabrikā. Mēs uztaisījām pokazuhu – viltus dedzināšanu, pēc kuras tika sarīkots milzīgs troksnis un šaušana, lai jauniešiem no VAK parādītu, ka objekts tiek rūpīgi apsargāts. Pēc tam neesmu dzirdējis, ka kaut kas būtu dedzināts.⁴

Jemberga: Kāda ir priekšvēsture Slokas dedzināšanai 1988. gada pavasarī? Kam un kad VAK tāda doma radās?

Taškovs: To, ka ir vēlme dedzināt, man pastāstīja čekisti. No VAK es to nebiju dzirdējis. Aģentu pietika. Sapratu, ka mana informācija VDK nav nemaz tik būtiska. Mani ievēlēja VAK Domē, bet sapulces bieži neapmeklēju. Aizgāju uz Arkādiju un no tā, ko tur teica citi, kaut ko uzrakstīju. Man neprasīja, kāpēc nebiju Domes sapulcē. Aģentu pietika.

Jemberga: Pie Slokas atgriežamies!

Taškovs: Teica, ka jaunieši grib spridzināt, nosauca konkrētus uzvārdus. Uzaicināju viņus – atbrauca viens, teica, ka viņš esot izdomājis dedzināt. Noliku ierīci: paskatīsimies, kas notiks! Pēc tam viņiem tā gribēšana pārgāja.

Jemberga: Kas atbrauca?

Taškovs: Jānis Legzdiņš.

Jemberga: Ulme nebrauca?

Taškovs: Ulmi es neaicināju, jo par viņu nebija tāda informācija. Viņš nebūtu to iedomājies darīt.

Jemberga: Kāpēc?

Taškovs: Ja mēs katrs priekš Latvijas būtu izdarījuši piecpadsmito daļu no tā, ko Ulme, mums būtu liels iemesls būt ar sevi apmierinātiem. Viņš savu dzīves sveci tolaik dedzināja no abiem galiem. Un, ja ir tā, ka arī viņš ir aģents, par ko esmu lasījis, tad iznāk, ka Atmoda sākuma stadijā ir no čekistiem organizēta.

Jemberga: Vai bijāt pārsteigts, to dzirdot?

Taškovs: Nē, jo, būdams profesionālis, pieļauju, ka jebkurš tur varēja būt. Ja kāds stāsta vai rāda pretpadomiskas lietas, tad nevarat zināt, kas viņš ir. Un ziņojat tāpēc, lai aizsargātu sevi. Bija pārbaudes. Ne jau uzreiz man to statusu “īpaši svarīgs aģents”iedeva. Vairākas reizes redzēja, ka ziņoju tīru info. Un aģentam godīga info ir pats galvenais. To visi dienesti gaida. Man jāpieļauj, ka arī jūs esat no Satversmes aizsardzības biroja. Un tad? Nekādu problēmu.

Jemberga: Vai pēc Atmodas Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā apskatījāt, kas par jums ir ziņots?

Taškovs: Mani tas neinteresē. Ja Jēzus ir samaksājis par maniem grēkiem, kāpēc lai es meklētu tos citiem? Nojaušu. Manā ciematiņā vismaz vēl viens aģents palika. Lai dzīvo! Iespējams, dzirdēs šo stāstu un izdarīs secinājumus. Nevēlos nevienam neko citu darīt kā vien uzdāvināt Bībeli. Šogad 9000 esmu uzdāvājis un gribētu vēl.

Jemberga: Vai jums zināms vēl kāds, kurš tiešām bijis aģents?

Taškovs: Aģentiem par aģentiem nestāsta. Es pazīstu 16 čekistus. Divus iepazinu, kad bija beigusies PSRS. Bet iepazīt 14 čekistus – aģentam tas ir ārkārtīgi daudz! Normāli ir divi. Tur ir 15 iemesli, kurus nevaru minēt, jo nezinu, bet varu nojaust, kā strādā cilvēka psiholoģija. Ja kādam ir sevišķi svarīgs aģents, bet citam nav, tu gribēsi vienkārši palielīties.

Jemberga: Vai ar VDK virsniekiem vēl uzturat attiecības?

Taškovs: Pirms gada satiku vienu. Ļoti prātīgs Eihmaņa darbinieks. Kad sākās Atmoda, mani pārsteidza tas, ka Komunistiskā partija neko idejiski nevar iebilst. Es šim čekistam, ar kuru reizi piecos gados sazvanos un reizi desmit satiekos, saku: “Gaidu un nesagaidu teorētisku pretsparu. Ja tā nebūs, tad šī iekārta sabruks.” Viņš atbild: “Tā arī notiks.” Gadu pirms puča.

Ap 1987. gadu visiem bija pamatvilcienos skaidrs, ka Baltijas valstis atdalīsies no PSRS. Kurš un ko bija izplānojis, nezinām. Šis cilvēks saka: “Atcerieties: Latvijas PSR darbojās četri izlūkdienesti. Maisus atstāja tikai viens.” Uz Latvijas VDK, cik sapratu, braukuši arī cilvēki no Maskavas, aizveduši būtiskos arhīvus un daudz strādājuši ar iedzīvotāju daļu, par kuru Johansona cilvēkiem nekas nav zināms. VDK plus vēl trīs dienesti. Jandāliņš ap maisiem izskatās mazliet naivi tīri tehniskā ziņā, no rezultāta viedokļa tā ir tukša gaisa sišana.

Jemberga: Vai nav vērts tos atvērt un iegūt brīvību, ko jūs esat ieguvis?

Taškovs: Tā ir viņu darīšana. Ja viņi satvers to domu, ideju, patiesību, jo Dievs ir patiesība. Bet katram ir iespēja izvēlēties. Jūs taču nesat redzējuši, ka uz ielas Dievs kādam lauž rokas uz muguras un stumj iekšā baznīcā. Katrs izvēlas pats. Ja pieci cilvēki Latvijā no manas atklāsmes izdarīs secinājumus, tad ir labi pastrādāts.

Jemberga: Kad jūsu un VDK ceļi šķīrās?

Taškovs: Īpaši nešķīrās, bet lūzuma punkts bija Ēdoles konference⁵. Ārzemnieki tajā zonā nedrīkstēja iebraukt, bet iebrauca. Iztēlojieties: Ēdoles pilī ekoloģiska konference, daudz ārzemnieku, apkārt daudz augsta ranga milicijas darbinieku, viņi nevar saprast, ko darīt. Tur visu laiku uz vietas dzīvoja divi čekisti, kuri kūrēja šo notikumu. Es ar viņiem tikos ik pēc stundas, stāstīju, kas tur notiek. Bet bija redzams, ka neviens nesaprot, ko darīt. Arestēt ārzemniekus būtu par traku – tad būtu skandāls. Bet it kā gribētos izdzenāt.

Manā tuvumā runājās Diāna, Ulmes dzīvesbiedre, ar žurnālistu, kuram bija problēma piezvanīt uz Vāciju. Bet es pirms pusgada, it kā paredzēdams šādu vajadzību, biju iepazinies ar cilvēku Lattelecom priekštecī, viņu sauca Mārīte. Es piezvanīju Mārītei un dabūju sarunu divu minūšu laikā! Vācu žurnālists gandrīz apsēdās uz grīdas. Atceros, viņš teica: “I love you so much!”

Es atkal dodos pie saviem čekistiem un stāstu, kas noticis. Stundu pēc tam aplenkums pazuda. Izgājām ārā – nav vairs neviena miliča, visi izklīduši. Pārgulēju mašīnā un otrajā rītā braucu uz mājām, sapratu, ka mani vairs neinteresē ne VAK, ne VDK. Tā spēlīte nospēlēta. Neko nevaru iespaidot. Turpmāka darbība ir bezjēdzīga, jo kompartijai nav nekā, ko sacīt.

Jemberga: Vai jūs neviens nav mēģinājis uzmeklēt?

Taškovs: Nē, neviens. Ar dažiem esmu ticies, vienu satiku pagājušovasar. Stikla vāzītes viņam uztaisīju no pudelēm. No viņa izteikumiem sapratu, ka Maskavā čekas mantiniekiem – FSB un citiem – ir aizliegts kontaktēties ar Latvijas VDK darbiniekiem. Varbūt aiz bailēm, ka nepārvervē. Cik tam var ticēt? Nezinu.

Zinot, ka esam konkrēts aģentu daudzums, ko Johansons savā naivumā gribēja ņemt līdzi jaunajā Latvijā un strādāt… Pieņemsim, ka tie ir 3000 aģentu. Kurš ar viņiem uzdrošināsies strādāt? Jūs atbraucat no Maskavas, jūs taču pieļaujat, ka tos 3000 uzmana vairāk nekā citus. Tāpēc iesiet pie citiem, tādiem, kuri varbūt ļoti patriotiski runā, – kā savulaik Edvīns Jansons pie Brīvības pieminekļa sacīja: “Kā viņi mūs ielādēja vagonos, tā mums viņi – tas ir, krievi – jāielādē vagonos.” Starp citu, Edvīns atbrauca uz manu dzimto Jēkabpili un uzstājās ar kvēlām runām vienā Tautas frontes pasākumā. Jēkabpils čekisti ierosināja krimināllietu, bet tā pazuda.

PSRS sabruka nevis ekonomisku problēmu dēļ, bet tāpēc, ka bezdievīga valsts. Ikviens, kas gribēs uzcelt Bābeles torni, piedzīvos tā sabrukumu. Kas gribēs uztaisīt supervalsti uz zemes, negūs panākumus. Kas notika pie Bābeles, to nevar vairs salikt kopā.

Solžeņicins “Gulaga arhipelāgā” saka: “Nedzīvojiet melos!” Bet meli jāskatās plašāk – tajā izpratnē, kā Dievs tos redz.

Jemberga: Bet jūs gadus 20 melojāt sievai – neteicāt, ka esat VDK aģents.

Taškovs: Nemeloju. Viņa taču man neprasīja! Viņai pat prātā neienāca. Es taču kaut ko saprotu no konspirācijas! Man zvaigznēs rakstīts būt izlūkdienestā. Daži mani saukāja par čekistu. Bet, ja būtu par tādu uzskatīts, VAK nebūtu ļāvis man taisīt identifikācijas kartes. VAK izdarīja tieši to, kas jāizdara. Visi darbojās riska pakāpē.

Jemberga: Kad uzzinājāt, ka esat sevišķi svarīgs aģents?

Taškovs: Ap 2000. gadu. Runāju ar vienu darbinieku. Tā starp citu to pateica. Man tas bija pārsteigums, jo sevi vērtēju ne visai augstu. Skaitļus, uzvārdus neatceros.

Jemberga: Kurā nodaļā bijāt?

Taškovs: Provinces nodaļas strādāja uz visām nodaļām. Eihmanis pašās beigās bija 5. nodaļas priekšnieks. Īstā sadarbība ar viņu man bija, kad viņš bija Rīgas nodaļas priekšnieks. Bieži tikāmies, domāju, ka viņš man uzticējās. Man bija svarīgs tāds nopietns draugs. Drusciņ viņš man bija tēva vietā. Jo ar tēvu man bija ne pārāk uzticības pilnas attiecības, lai gan bieži viņu kopēju runā un domās.

Ar Eihmani satikāmies… Piemēram, Konstantīns Pupurs pirmoreiz gāja ar sarkanbaltsarkano karogu⁶, es nofotografēju visus pie Brīvības pieminekļa. Filmiņas atdodu Eihmanim. Viņš saka: “Gorbunovs liek, lai novācu to karogu. Bet es to nedarīšu – negribu būt sliktais.” Viņš saka: “Redzi, Juri, mēs kārtējo reizi esam pārdoti.” Ko viņš ar to domāja, nezinu. Vēlāk viņš saslima ar vēzi un nomira. Es par viņu aizlūdzu. Aizlūdzu par pārējiem čekistiem, par visiem, kas bija VAK. Arī par tiem, kam esmu nodarījis ļaunu vārdos, darbos un pat domās. Un saku: “Dievs, šos svētī pieckārtīgi!”

Jemberga: Vai Latvijas drošības dienesti nav mēģinājuši jūs vervēt?

Taškovs: Ja tas būtu noticis, es nedrīkstētu par to runāt. Bet tas nav noticis.

Jemberga: Kad pirmoreiz izstāstījāt, ka esat bijis aģents, un kāda bija reakcija?

Taškovs: 2004. gadā. Reakcija nebija gandrīz nekāda. Pansionātā, kur strādāju, priekšniecība bija nepatīkami pārsteigta. Direktorei šķita, ka esmu apkaunojis uzņēmumu. Tas viss. Neviens nav nācis klāt runāt. Kad es to esmu sācis, tad no manis bēg, arī tad, ja sēž. Negrib runāt kaut ko vairāk kā tikai klačas, baumas.

Jā, varbūt ir interesanti kādam uzzināt, kurš komponists bija ziņotājs un kurš nebija. Kāda tagad tam nozīme? Mēs visi esam Titānika pasažieri. Bet šoreiz glābšanas laivas ir priekš katra, sagādātas ar absolūtu garantiju. Fināls būs tas pats, tikai nezinām, kad.

Varam runāt par šiem notikumiem, bet vai vērts skaldīt matus, ja tas nekalpo kā pakāpiens uz jaunu garīgās attīstības līmeni?

Tikai baumas, punktu ieguve pirms vēlēšanām, amatu saglabāšana? Kam tas vajadzīgs? Kristus samaksājis par visiem.