Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

VDK man bija Dieva vietā
Vides aizsardzības kluba biedri pēc kārtējās Domes sēdes Kalnciema ielā 30, 1988.. Foto: Juris Taškovs

Ar bijušo Valsts drošības komitejas sevišķi svarīgo aģentu Juri Taškovu sarunājas Sanita Jemberga

VDK man bija Dieva vietā

Viens no mūsu sarunu pastāvīgajiem tematiem Vides aizsardzības kluba (VAK) lokā bija minējumi par to, kurš no daudzajiem Domes sēžu apmeklētājiem (sēdes bija atklātas) varētu būt čekas ziņotājs. Sākumā, kad vēl pulcējāmies Tramvaju un trolejbusu pārvaldes Kultūras namā pie Pāvila baznīcas un sanākušo auditorija bija vizuāli aptverama, mūsu aizdomas krita uz kādu izstīdzējušu vīru ar brillēm, kura uzvedībā droši vien saskatījām kaut kādu līdzību ar populārajā kultūrā karikaturizēto špika tēlu. Šīs sarunas parasti tika risinātas vieglā, ironiskā manierē. Nevienam iespējamā čekistu klātbūtne nelikās kaut kas tik draudīgs, lai tā dēļ raustītos. Bija apnicis slapstīties pa stūriem un tramīgi sačukstēties. Visi runāja, ko gribēja, un cenzūra VAK pastāvēja tikai tik lielā mērā, cik katrs izvēlējās cenzēt pats sevi.

Juris Taškovs mūsu kompānijā parādījās visai agri – tas varēja būt 1987. gada sākumā. Manu uzmanību viņš piesaistīja ar savu aizrautību un tādu kā praktisko gudrību. Nav brīnums, ka es, salasījies ārzemju presē rakstus par to, kā Greenpeace bloķē neattīrītu notekūdeņu iztekas ar speciāli izgatavotiem vākiem, ar šo ideju vērsos tieši pie Jura, un viņš arī tūlīt sāka gudrot, kā tādu verķi uzkonstruēt. Līdz idejas realizācijai mēs netikām – šis projekts arī viņam izrādījās par sarežģītu. Vismaz tā es to sapratu toreiz. Tagad daudz ticamāka liekas cita iespēja – ka no tā Juri atrunāja viņa čekas kurators.

Ziņojums par šo plānoto diversiju droši vien glabājas kaut kur Valsts drošības komitejas (VDK) arhīvā, taču diez vai es gribēšu iet to lasīt. Juri neesmu saticis kopš 1991. gada, un man pietiek ar atzīšanos, ko viņš pauž gan šajā intervijā, kas veikta filmas “Lustrum” veidošanas laikā, gan arī žurnālā Tikšanās jau 2004. gada pavasarī. “Mans garīgais stāvoklis bija vērtējams kā apsēstība,” saka Juris. Būtu stulbi atbildēt ar to pašu – kļūt apsēstam ar tiesāšanas vai atriebības kāri attiecībā pret tiem, kuru dēļ ne man, ne kādam citam man zināmam cilvēkam nav nācies ciest. Lai miroņi aprok savus miroņus.

Valdis Ābols


Dosjē:
Juris Taškovs, Vides aizsardzības kluba (VAK) Domes loceklis

Čekas maisos: ir

Segvārds: Dzintars

Sadarbību atzīst

Kurators: LPSR VDK 5. daļas (ideoloģisko diversiju novēršana un disidentu apkarošana) priekšnieks Krišjānis Eihmanis. Miris.


Sanita Jemberga:
Kāpēc jūs piekritāt sadarboties ar VDK?

Juris Taškovs: Sauksim lietas īstajos vārdos: tā bija nevis sadarbība, bet darbība. Es tur gandrīz vai strādāju, uzskatīju šo darbu par savu otro profesiju. Ja viss būtu izveidojies mazliet citādi, es būtu kļuvis par izlūkdienesta darbinieku. Tā bija mana pārliecība, hobijs un darbs. Jaunībā viens no skolotājiem, kurš, kā noprotu, arī bija VDK aģents, bija to kaut kā glorificējis jeb padarījis tīkamu šo ideju. Skolas gados man bija lielas problēmas ar pašapliecināšanos – mani sita visi, kas gribēja. Es varbūt vienu reizi esmu kādu sitis. Alku pēc pašapliecināšanās, stipriem draugiem.

Skolā redzēju, ka partijas komitejas sekretāre piedzērusies draud mums, bērniem, ka sauks uz partijas komiteju. Tagad viņa ir liela patriote, bet toreiz bija tā. Redzēju, ka dzīves īstenība neatbilst teorijai. Bija liela vēlēšanās ko mainīt. Saprotot, ka mani spēki mazi, bija vēlme atrast stiprus draugus. Ne vienkārši, bet pa īstam stiprus. Uzskatīju, ka VDK šie resursi un vara ir. To, ka padomju iekārtu nevar izlabot, tolaik vēl nesapratu. Plus vēl tas, ka mans garīgais stāvoklis bija vērtējams kā apsēstība – teoloģiskā izpratnē. Pilnīgi skaidri saprotu, ka esmu bijis apsēstā stāvoklī līdz 45 gadu vecumam. Bet es to nesaku kā attaisnojumu. Tas vienkārši ir fakts.

Jemberga: Kā jūs nokļuvāt VDK?

Taškovs: Aizgāju uz VDK kā 9. klases skolnieks, teicu, ka mani interesē šis darbs, ka gribu mācīties virsnieku skolā. Bet mani izbrāķēja, jo man bija traumatiskā epilepsija. Armijā neņēma, VDK ar mani nerunāja.

Pēc skolas uztaisīju sev revolveri, ļoti labu, parādīju dažiem draugiem. Bija tāda situācija, ka mēģināju apkarot klejojošos dzīvniekus – vēl viena apsēsta ideja, kā uzlabot pasauli. Protams, darīju to ar savu revolveri. Nav svarīgi, kurš paziņoja, bet mani izsauca uz kara komisariātu. Viņi gribēja redzēt. Šaujamais uz viņiem atstāja labu iespaidu, un sākām komunicēt, tikties. Formālā piederība tika noformēta pēc gada.

Jemberga: Kas jums bija jādara?

Taškovs: Tikos, ļoti sakarīgi cilvēki. Tikos ar diviem – savu tiešo priekšnieku un viņa priekšnieku. Lielais priekšnieks rajonā, Krišjānis Eihmanis, ir viens no pieciem prātīgākajiem cilvēkiem, ko savā mūžā esmu saticis.

Nākot 18. novembrim, 15. maijam u.tml., bija ieteikts no rītiem apskatīt apkārtnē, vai nav kādas proklamācijas. Es dzīvoju katlumājas skursteņa tuvumā, pieteicos naktī pie tā padežurēt. Prasīju Eihmanim, kā kādu aizturēt, ja kāds vilktu karogu vai kaisītu lapiņas. Eihmanis teica: “Nevajag.” Kā? Sapratu, ka mūsu uzdevums nav visus likt cietumos, jo tad tur būs visi. Mūsu uzdevums ir sagaismot. To “nevajag” viņš atkārtoja reizes piecas.

Jemberga: Ko darījāt pirmajā sadarbības gadā?

Taškovs: Stāstīju visu, ko atcerējos vai biju pierakstījis: saruna ar tādu un tādu cilvēku. Ne tikai atstāstīju, ko kāds sacījis, bet analizēju situāciju. Pēc tam uzzināju, ka viņi bija par to pārsteigti. Viņi teica: “Tas, ko tu esi uzrakstījis, vienmēr ir tieši tas, kas vajadzīgs!” Tas laikam bija retums. Tobrīd radās nojausma, ka neesmu pats pēdējais, jo ar mani tikās vienu vai pat divas reizes mēnesī. Nodomāju: tādu kā es nav vairāk par 15 gabaliem. Sevišķi svarīga aģenta statuss man bija vienīgajam, bet to es uzzināju 20 gadus vēlāk.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Decembris 2018 žurnāla

Līdzīga lasāmviela