Un, kur tu vairāk gribi būt, tur tu arī esi

Rīgas Laiks: Tev veltītajā katalogā Elita Ansone raksta: “20. gadsimta 50. gados Amerikā notika eksperimenti dziļā zemapziņas zondēšanā, kas atšķirībā no gausās psihoterapijas bija ātra un efektīva. Par labu rekomendāciju ķīmiski sintezētajam lizergīnskābes dietilamīdam jeb LSD 1956. gadā parūpējās Šveices farmācijas uzņēmums Sandoz, pirmajā starptautiskajā simpozijā to iesakot terapijas vajadzībām, “lai atbrīvotu no apziņas izstumto un radītu psihisku relaksāciju”. Latvijā šī terapija apgriezienus sāka uzņemt 20. gadsimta 80. gados. Fišers devās šajā piedzīvojumā, un daudzu gadu garumā veiktie eksperimenti ar psihoaktīvajām vielām ļāva pieredzēt un pārliecināties, ka “cita pasaule” patiešām eksistē.” Un pie psihoaktīvajām vielām ir sestā zemsvītras piezīme, kurā mēs lasām šādus vārdus: Amanita muscaria, Salvia divinorum, psilocibīns, psilocīns, meskalīns, kokaīns, ketamīns, LSD, MDMA, MDEA, PCP, THC, Ipomoea, ayahuasca u.c. (Abi smejas.) Varbūt sākam ar to, ko tev iemācīja sarkanā mušmire jeb Amanita muscaria?

Miķelis Fišers: Man ir bijusi tikai viena vai divas pieredzes, un abas bija diezgan neveiksmīgas, jo bija vienkārši baigi slikti fiziski. (Abi smejas.) To pašu es varu teikt par pejotu un Sanpedro kaktusiem.

RL: Un ko tev iemācīja salvija?

Fišers: Viņa man parādīja, ka tas viss ir... ka personība un es ir ilūzija. Ka tā var izšķīst un salikties atpakaļ. Droši vien var arī nesalikties.

RL: Bet tev gan izšķīda, gan salikās?

Fišers: Gan izšķīda, gan salikās atpakaļ. Var būt, ka atpakaļ īsti tomēr nesalikās. To jau grūti no iekšpuses saprast.

RL: Labi. Psilocibīns un psilocīns tev izdalīti atsevišķi. Tev ir divi dažādi stāsti?

Fišers: Es nemāku pateikt… Bet man bija brīnišķīgs kontakts ar meksikāņu sēņu garu. Meksikā viņas aug govju sūdos, tropos, un viņas izskatās kā tādas vecas bērzlapes, tikai nav baltas, bet galīgi pelēkas. Bet tās, ar ko man bija pieredze, bija izaudzējis Nukleārijs, slavens 90. gadu krievu psihonauts. Ar tām es nokļuvu tādā telpā, ne šajā realitātē, kura izskatījās tā, it kā viņu būtu dizainējis Gīgers, ļoti scary, riktīgi briesmīga. Tas bija tik briesmīgi, ka bija skaidrs, ka ir tikai divi ceļi: vai nu baidīties un sajukt prātā, vai ļauties. Es laimīgā kārtā izvēlējos to otro, un tad parādījās tas sēnes gars; viņš piepildīja visu telpu, un viss bija tajos Gīgera taustekļos. Es pret viņu centos izturēties ļoti godbijīgi, sveicinājos un tā visādīgi. Un tajā brīdī es sapratu, ka šī realitāte, ko mēs redzam, tā nav nekāds tāds galējais pieturas vai atskaites punkts. Un tad, kad mani palaida vaļā – tas notika naktī mežā –, debesis bija pilnas ar visvisādiem lidojošiem objektiem, ka pilnīgi riebās skatīties…

RL: Saprotami objekti vai…

Fišers: Nē, nu kā NLO. Visādi zvaigžņveidīgi gaismas objekti laidās lejā un cēlās gaisā. Bet man bija tik spēcīgs iespaids pēc kontakta ar to garu, ka es apātijā no tiem objektiem novērsos.

RL: Vai sēņu gars bija daudz lielāks par tevi?

Fišers: O jā, viņš tā kā piepildīja visu telpu.

RL: Viņš saprata, ko tu viņam saki, vai…?

Fišers: Komunikācija bija neverbāla, to īsti nav iespējams aprakstīt. Nu, tā varētu vairāk būt tāda kā abpusēja sasveicināšanās, kaut ko vēl par to pateikt būs grūti.

RL: Nu labi, tad pēc psilocibīna... Vai meskalīns tev ir ko atklājis?

Fišers: Mmm… Meskalīns man atklāja, ka nevajag doties ceļojumā, ja nav konkrēta mērķa un uzdevuma. Citādi tas būs ļoti melns ceļojums. (Smejas.)

RL: Un tu iemaldījies tur bez konkrēta mērķa?

Fišers: Jā, man vienkārši bija lieliska iespēja: tur šie kaktusi auga, un viss sakrita tā, ka to vajag darīt. Izrādījās, ka nevajadzēja.

RL: Tā bija nepatīkama, neomulīga, kaitīga pieredze? Vai kāpēc nevajadzēja?

Fišers: Bija super diskomforts, vienkārši neaprakstāms, un tas vilkās visu nakti. Bet nu nevajadzēja, jo tas, kā man šķiet, tomēr kaut kādā ziņā ir necienīgi.

RL: Labi. Tad tāds drīzāk smieklīgs jautājums: vai kokaīns tev ir kaut ko iemācījis?

Fišers: (Klusē.) To, ka nevar apstāties. (Abi smejas.)

RL: Nu labi. Un ketamīns?

Fišers: Ketamīnā ir kaut kas ļoti dzīvniecisks. Nē, viņš man neko neiemācīja. Stulba laika pavadīšana. (Smejas.)

RL: Kā viņu iegūst, no klepus tabletēm?

Fišers: Tu zini, man liekas, ka to iegūst no zirgu uzbudinātāja. Bet neesmu pārliecināts.

RL: Nu, un LSD ko tev ir atklājis?

Fišers: Līdzīgi to pašu kā DMT – ka tā personība izšķīst. Un tad ir tā daļa, kas ir pilnīgs kosmoss, ko aprakstīt nevar, neko par to pateikt nevar. Bet es ļoti skaisti redzēju arī, kā tā personība no daļām liekas atpakaļ. Es par to ego jautājumu diezgan daudz domāju, nu, un LSD man uzskatāmi nodemonstrēja, ka tāds neeksistē, ka tā ir prāta konstrukcija.

RL: Labi. Vai PCP tev ko ir iemācījis?

Fišers: PCP man iemācīja, ka laiks nav lineārs. Man bija tāda pieredze, kad es viena notikuma ietvaros spēju atrasties tajā dažādā laikā... Nepareizi pateicu. Vārdsakot, ir kāds notikums, kurā es piedalos, un es spēju tajā pārvietoties dažādos laika punktos.

RL: Labi, un THC – tā ir aktīvā viela no…

Fišers: Marihuānas.

RL: Jā. Un ko tā tev ir devusi?

Fišers: Laikam jau tādu padziļinātu kontaktu ar dabu. Jeb, precīzāk, vietu. Tas ir tā kā enkurs. Tu kaut kur nokļūsti, normāli uzkurī un baigi sazemējies un saslēdzies ar to vietējo sistēmu.

RL: Saki, vai tev kaut kas līdzīgs vietas garam kādreiz ir nācis priekšā? Jo saistībā ar tavām gleznām ir tādi kā kalnu gari minēti...

Fišers: Jā, jā, jā. Tajās tā saucamajās spēka vietās man reizēm ir tāda sajūta, ka bez izmainīta apziņas stāvokļa tu esi tā kā vētrā uz klāja, tāda sajūta, ka šūpojas viss. Varbūt tā gara klātbūtne... Jā, man bija kaut kas tuvu nāves pieredzei Meksikā, Baja California, kur es gandrīz nomiru no pārkaršanas. Man bija melna mašīna bez ventilācijas, un tā iestiga sausā upītē, ļoti tālu no apdzīvotām vietām. Man paveicās, ka garām nejauši brauca cilvēki, kas man palīdzēja. Kad braucu atpakaļ, es sapratu, ka es pat pusceļu nebūtu nogājis līdz apdzīvotai vietai. Man pat bija ūdens līdzi, bet bija nu 50 grādus karsts, un nekādas jēgas no tā nebija. Tad es nokļuvu vulkānu apvidū Meksikā un paliku tur augšā tā drusku padzīvoties. Un tur, praktizējot cigunu, man atvērās tāda štelle, ka es sāku dzirdēt enerģiju.

RL: Dzirdēt enerģiju?

Fišers: Dzirdēt. Kā šalkoņu ausīs. No sākuma domāju, ka man ir paaugstināts asinsspiediens, gāju pārbaudīties – nav. Un kopš tā laika es viņu dzirdu. Es domāju, ka tā visdrīzāk bija kāda vulkāna ietekme.

RL: Labi. Mums vēl ir palikusi ipomeja.

Fišers: Jā. Tas ir vīteņaugs, kura sēklas var nopirkt sēklu veikalā, kur pārdod puķu sēklas. Laikam ne visas sudziņas ir aktīvas, bet var apmēram jau pēc nosaukumiem pateikt, kad ir tur… Heavenly blue vai Flying saucers vai…

RL: (Smejas.)

Fišers: Tricolor arī skaitījās laba. Jā, ipomeja man sarīkoja vienu no vizuāli skaistākajiem ceļojumiem, kādi man ir bijuši. Es nokļuvu uz liesmojošas planētas, un tur pa gaisu pārvietojās liesmojošas būtnes. Levitēja vārdsakot, tā zemu. Un ar viņām varēja komunicēt, bet tā komunikācija bija apmēram tāda kā – nu, ar suni. Varēja rotaļāties. (Abi smejas.) Un tajā pašā laikā jebkurā brīdī varēju atgriezties realitātē. Tas atkarīgs, uz ko tu koncentrējies, bet ļoti droša sajūta, jo tu paralēli dzirdi visu, kas notiek apkārt. Un, kur tu vairāk gribi būt, tur tu arī esi.

RL: (Smejas.) Bet pats tu neesi ugunīgs tajā ugunīgajā vidē?

Fišers: Nē. Tu pats nezini, kāds tu tur esi.

RL: Un ajavaska tev ir ko devusi?

Fišers: Laikam gan visskaistāko vizuālo pieredzi, kāda man ir bijusi. Es speciāli lūdzu to ajavaskas garu, lai man parāda visu, ko var parādīt. Un man parādīja tā, ka beigās man bija tik daudz info –likās, man uzsprāgs smadzenes, un es lūdzu, ka nu gan tagad pietiksies. Tad arī pietikās, bet beigās tas gars arī pats man parādījās, bet nu nemaz nebija līdzīgs tām bildēm, kas internetā atrodamas no šiem tripiem. Bija baigi konkrētā estētika – tāda kā Dienvidamerikas indiāņu tautas mākslas stilizācija. Melnas līnijas un tik skaistas krāsas, kādas šajā realitātē nemaz nepastāv. Pat tuvu neko tādu neesmu redzējis. Un spilgtas arī. Turklāt tas viss bija 3D fraktālis, kas visu laiku pārveidojās, virpinājās un vērpās, un… Tas bija tik daudz un tik skaisti, ka nebija iespējams vairāk. Nu, divas stundas varbūt es to izturēju. Vai stundu. Nē, nevar to laiku jau saprast īsti.

RL: Un gars kāds izskatījās?

Fišers: Gars bija tumšs un tāds… Viņam nebija… Atšķirībā no tā sēņu gara, kas nebija simetrisks, šis, varētu teikt, bija simetrisks, bet viņam nebija sejas, tikai kaut kādi spirālveida izaugumi. Viņš bija diezgan plakans.

RL: Vairumā kultūru šīs vielas tiek lietotas vai nu kādā ritualizētā gaisotnē, vai nopietnu situāciju risināšanā – saistībā ar dzīvi un nāvi, ārprātu vai slimībām un tā tālāk. Taču tās tomēr tika arī sargātas, lai tās nelietotu ārpus šiem kontekstiem. Kā tu domā, kas notiek, kad cilvēkiem šīs vielas pēkšņi kļūst pieejamas tā kā supermārketā? Ej un lieto. Kas notiek ar apziņu?

Fišers: Es domāju, psihoterapeitiem palielinās honorāri.

RL: Vienkārši apziņas destabilizējas...

Fišers: Nu jā. Īpaši, ja nav iepriekšējas psihedēliskas pieredzes, tad… var būt bēdīgas sekas arī.

RL: Cik esmu par tevi lasījis un ar tevi runājis, tu nekad neesi pateicis, kādu iespaidu uz tavu domāšanu atstāja tavas mātes pašnāvība.

Fišers: Nu, tas jau būtu tāds kā terapijas jautājums... Es tūlīt mēģināšu kaut kā savākties. Milzīgu iespaidu, protams, atstājusi un vēl joprojām atstāj. Man vienmēr ir licies, ka es viņu saprotu... Ne jau atbalstu, bet man šķiet – varu saprast, ka cilvēks ir tādā stāvoklī, kad vienkārši nav citas izejas. Bet es, Arni, toč nevaru atbildēt, kādu iespaidu tas ir atstājis. Tas ir veidojis manu personību, visu. Pilnīgi noteikti. Jā, un iespaids ir tāds, ka es to pats nedaru, jo zinu, kādu iespaidu tas atstāj uz bērniem.

RL: Man šķiet, ka tu ne velti esi ieviesis ekstrēmā ezoterisma jēdzienu. Saki, no kurienes tas tavs ekstrēmisms?

Fišers: Nu, pa daļai no 49. vidusskolas, no tās uravņilovkas, kas tur tika kultivēta. Pa daļai no bērnībā lasītas literatūras, kas modina piedzīvojumu kāri. Nu, un pa daļai tur varbūt ir arī kaut kāda pašiznīcināšanās programma iesaistīta. Kad neliekas nenormāli svarīgi vienmēr tikai izdzīvot. Kad tā pieredze šķiet svarīgāka.

RL: Es atceros tādu doķeni par puisi, kurš 20 gadus meklē lielos astoņkājus Atlantijas okeānā, jo jūrnieku stāstos pieminēti arī tik milzīgi, ka kuģus iesūc iekšā. Un Erols Moriss viņam prasa: nu, tu nolaidies tur dziļumā un viņu ieraugi. Skaidrs, ka tas ir pēdējais, ko tu redzi.

Fišers: Klopts!

RL: Jā. Un tas puisis saka: jā, es gribētu ieraudzīt. Pat ja tas ir pēdējais, ko es ieraudzīšu. Kas ir tas, ko tu gribi ieraudzīt?

Fišers: Nu, laikam jau nebūtu slikti ieraudzīt citplanētiešus. Lai cik banāli, bet jā. Nevis tur pa gabalu šķīvītis – tas jau ir bijis –, bet tā konkrēti. Nu, protams, ar radītāju jau arī tā kā gribētu tikties. Bet tur iznāk tāda pretruna, jo man šķiet, ka viņš nav persona vai kaut kas tāds. Man liekas, viņš drīzāk ir programma.

RL: Bet programmu kāds ir uzrakstījis. Tad aiz radītāja stāvētu rakstītājs.

Fišers: Nu, atkal kaut kāds filozofu kalambūrs tev sanāk. (Abi smejas.) Jā, kāds viņu ir uzrakstījis. Bet, ja, piemēram, mēs ņemam, ka šī realitāte ir simulācija...

RL: Nu, paņemam.

Fišers: Paņemam. Un mēs paņemam, ka mēs tagad taisām mākslīgo realitāti un aizvien vairāk tajā dzīvojam. Tas ved – pie kā? Ka mēs pārceļamies dzīvot virtuālajā realitātē, jo to var kontrolēt. Tikmēr šajā realitātē neko nevar saprast, it īpaši, ja tu 18 stundas sēdi pie ekrāna. Bet tur – tur tu visu vari kontrolēt. Tā ka iespējams, ka arī šī mūsu realitāte ir tāpat uzkonstruēta pirms kāda laiciņa. (Smejas.) Aiz tādiem pašiem iemesliem. Man patīk doma, ka šī ir simulācija, kurā mēs kaut ko mācāmies, lai, lai, lai... lai darītu kaut ko svarīgāku. Tā kā pilotus apmāca simulācijās, bet pēc tam viņi lido pa īstam.

RL: Bet, kad tu minēji, ka viena no tām vielām tev atklāja, ka pastāv cita realitāte, – vai tā arī ir simulācija?

Fišers: Visdrīzāk, ka jā.

RL: Bet redzi, simulācija taču ir vienkārši atdarināšana.

Fišers: Nu, bet var būt arī tā, ka mēs šeit izpildām negatīvās programmas, lai tajā realitātē mēs jau būtu, tā teikt, atbilstošā līmenī. Vārdsakot, atbrīvojamies no sūdiem.

RL: Ā, un tāpēc varbūt ir tik daudz vardarbības un visāda…

Fišers: Jā, un mēs to būsim jau izstrādājuši, un tur mums jau vairs nebūs jāpiesārņo telpa.

RL: Ēters.

Fišers: Ēters, jā. (Abi smejas.)

RL: Jā, bet ko tu zini par to citu realitāti? Par to, kura tev šķiet īstāka par šo.

Fišers: Es domāju, ka tajā pavisam droši šī materialitāte nav vairs stabila, tā ir jau plūstoša. To esmu piedzīvojis.

RL: Bet tas īstums... Sestajā meditācijā Dekarts vēlreiz atgriežas pie jautājuma, kāpēc šis nav sapnis. Kāpēc lai tas, ko tu redzi, nebūtu sapnis. Un viņš nonāk pie, manuprāt, netriviālas atbildes, ka, ja tas būtu sapnis, tad mēs nezinātu, ne no kurienes redzamie tēli nāk, ne uz kurieni tie iet… Mēs nezinātu redzamo tēlu priekšvēsturi, mēs nezinātu to mērķus…

Fišers: It kā mēs zinātu…

RL: Dekarts saka, ka par sevi, savu sunīti un vēl dažiem viņš tomēr zina, no kurienes tie nāk, un tie viņam nerādās sapnī. Vājš arguments, ja?

Fišers: Mani nepārliecina. Viņam tikai liekas, ka viņš zina. Ne sūda viņš nezina.

RL: Bet kāpēc tev šķiet, ka tur šī materialitāte ir plūstoša? Varbūt arī šeit viss ir diezgan plūstošs? Varbūt ir tikai viens – šeit?

Fišers: Nu, drīzāk tie divi ir vienas struktūras stāvokļi. Primitīvākais ir tā projekciju teorija, kad re, kur ir tas cilindrs, kas izskatās pēc taisnstūra, un tā viņš izskatās pēc apļa. Un tā tas arī ir, tikai vienkārši vienu līmeni zemāk.

RL: Un attiecības starp to, ko tu vari pieredzēt, pateicoties psihoaktīvajām vielām…

Fišers: Jā, tā ir realitāte gan šeit, šis cilindrs un aplis, gan tur: pārnesot to plaknē, divās dimensijās, tā arī ir realitāte, ne sliktāka, varbūt tikai vienkāršāka. Par vienu dimensiju.

RL: Labi, lai paliek par dimensijām, bet pamēģinām nonākt pie citplanētiešiem, ar kuriem tu gribi satikties. Priekš kam tev tas? Ko tu no viņiem gribi?

Fišers: Nē, nu vispirms – tad atkristu teorija, ka to, ko mēs redzam, mēs vienkārši skatoties radām.

RL: (Smejas.) Labi.

Fišers: Kaut vai tas vien jau būtu daudz. Tad būtu pie kā pieķerties.

RL: (Smejas.) Jo nav jau zināms, kādi viņi izskatītos.

Fišers: Nē, nav zināms. Bet, ja nopietni, ja arī ir kaut kādi citplanētieši, es viņu vietā nu točna nekontaktētos ar cilvēkiem. Jo tas ir tas pats, kas mēģināt kontaktēties ar agresīviem, plēsīgiem zvēriem. Ar kaut kādu ļoti zemu enerģiju – un priekš kam to darīt? Nu, var pavērot, bet ko tur vispār runāt ar tādu.

RL: Vai tas nozīmē, ka cilvēki, kādi viņi ir pa tiem 5 vai 30 tūkstošiem gadu, neko sevišķi nav sapratuši?

Fišers: Nav.

RL: Bet kā tad tur ar tām vēdām...

Fišers: Redzi, vēdās, jā, tur ir kaut kas saprasts, bet pēc tam notiek deģenerācija, basically.

RL: Ā, tad mēs tuvojamies beigām?

Fišers: Tas taču ir acīmredzams. Nuja. Un es vēl vienu terminu esmu izdomājis.

RL: Lūdzu.

Fišers: Postmodernā apokaliptoloģija.

RL: Paga, nevis postapokaliptiskais modernisms, bet postmodernā apokaliptoloģija?

Fišers: (Smejas.) Tas ir tas, ko es tagad praktizēju.

RL: Labi. (Abi smejas.) Labi. Un, izņemot to, ka viss kļūst arvien sūdīgāk un mēs tuvojamies galam, vai tur ir vēl kaut kādi elementi?

Fišers: Ir cerība. Ka laiks nav lineārs un mēs vienkārši visu laiku esam stāvoklī, kurā tuvojas apokalipse. Un mēs esam šajā stāvoklī, lai mācītos, kā tur uzvesties. Lai gan no iekšienes, no šīs realitātes, jau diezgan grūti saprast to nelineāro laiku.

RL: Saki man, vai tu gribētu kalpot sistēmai, radīt savu vai būt par traucēkli kādai esošai?

Fišers: Laikam jau otrā atbilde būs pareizā. Jo mans ideāls mākslā ir pašpietiekams realitātes attēlojums. Pārliecinošs. Ir darbi, kuros atspoguļojas tas, ko tu redzi un saredzi, – tu visam tam tici, lai gan tur nav nekā reāla, ar šo realitāti saistīta. Bet tas ir tik pašpietiekams, ka es tam ticu. Tā, man šķiet, ir labi radīta realitāte un tādā ziņā ideāls mākslas darbs.

RL: Bet interesanti, es tev jautāju par sistēmu, tu man atbildi par realitāti…

Fišers: Tātad es gribētu radīt sistēmu, kas arī ir tā realitāte, jā.

RL: Tas varētu likt domāt, ka pati realitāte ir tavā uztverē sistēmiska, ka tā ir tāds kā vienots veselums.

Fišers: Protams, tā ir kā programma…

RL: Kā programma, kuru neviens nav uzrakstījis.

Fišers: To atkal mēs nezinām.

RL: Bet būtu interesanti, ka tā programma varētu tapt pakāpeniski – tā varētu vēl nebūt līdz galam uzrakstīta, tā varētu tikt rakstīta līdz ar tapšanu.

Fišers: Mums nav nekādu pierādījumu, ka mākslīgais intelekts vienā mirklī pats nesāks radīt visu, ko mēs tagad darām. Un tad tas būs… Programma, kas pati rada nākamo programmu.

RL: Man bija tāda teorija pirms gadiem četriem, ka Rietumu civilizāciju ir veidojuši septiņi gari un viena roka.

Fišers: Ļoti interesanti, pastāsti.

RL: No septiņiem gariem pazīstamākais noteikti ir 18. gadsimta beigās izdomātais tautas gars… Tad vēl laika gars, vietas gars, vēl kaut kas… Hēgelim vislabākais, protams, ir pasaules gars. Pasaules garam patīk, ka vēsture virzās uz priekšu lielu konfliktu ceļā. Tādēļ pasaules garam nekas nesagādā vairāk prieka kā lieli kari.

Fišers: Tas varbūt izskaidro, kāpēc tie notiek.

RL: Lielā mērā jā. Vienvārdsakot, septiņi gari un vēl arī viena roka.

Fišers: Roka?

RL: Jā, roka, kuru izdomāja 18. gadsimta beigās: neredzamā tirgus roka. Iedomājies to Adamsu ģimenīti, kur ir roka… (Abi smejas.) Saki, vai šī neredzamā roka, tirgus roka, vai tā tev kādreiz ir palīdzējusi tavā daiļradē, tavas programmas īstenošanā? Es tev jautāju tāpēc, ka kādreiz klīda tāds mīts, ka tu esi mantojis miljonu, aizbraucis uz Dienvidameriku un visu notērējis.

Fišers: Man tevi jāapbēdina: diemžēl tas mīts neatbilst realitātei…

RL: Baigi žēl.

Fišers: Jā, tas ir skaists mīts, man ļoti patīk.

RL: (Smejas.) Bet, ja mēs pieļaujam, ka cilvēki, kas rada, kaut kā to dievišķo programmu pilda. Tā vai citādi. Kāda vieta tajā visā ir naudai?

Fišers: (Ilgi klusē.) Nu, diezgan liela. Ir jau daži tādi piemēri, ka pavisam trūkumā tie radītāji diezgan ātri, tā teikt, izdziest.

RL: Ne sūda. Vairākās vietās tu esi pieminējis Pāvelu Filonovu.

Fišers: Jā.

RL: Viņš ekstrēma trūkuma apstākļos turpināja radīt ilgus gadus.

Fišers: Zini, man tā egoistiski gribētos pasludināt, ka naudai ir baigā nozīme. Mans ego ir pārāk aktīvs, lai man ļautu pateikt, ka nav.

RL: Tātad nauda ir vajadzīga, lai radītu. Vai arī – radīt vajag, lai būtu nauda?

Fišers: Nauda vajadzīga, lai realizētos. Ja cilvēks nerealizējas, viņš ir nelaimīgs. Tad nepalīdz arī naudiņa.

RL: (Smejas.) Labi. Ja tev kādam būtu jāmāca māksla – vai tu jauno cilvēku aicinātu domāt, kā radīt kaut ko pārdodamu?

Fišers: Vispār es viņu aicinātu domāt. Mācīties domāt. Ar to laikam arī pilnīgi pietiktu.

RL: (Smejas.) Nu labi, iztēlojamies pirmo nodarbību, kurā Miķelis Fišers māca jaunu cilvēku.

Fišers: Jā. Tātad Miķelis Fišers pastāsta par sevi, kā viņš sevi saprot, un tad viņš dod jaunajam māksliniekam kādu uzdevumu un klausās, ko tas var no tā dabūt ārā.

RL: Bet nu tu varētu pievērsties tai mācību daļai, kurā Miķelis Fišers pastāsta, kā pats to saprot.

Fišers: Nē, nu kā, es jau nevaru neko iemācīt. Es laikam neesmu tāds cilvēks. Es varu dalīties savā pieredzē. To arī es Mākslas akadēmijā daru. Protams, kaut kādus niekus varu pamācīt, kādas tur gleznošanas lietas, jo tagad jau ņem arī tādus, kas nekad nav gleznojuši. Bet tas nav tas, kas man sanāk. Tas noteikti nav mans aicinājums.

RL: Saki, vai uz taviem kokgriezumiem var skatīties arī kā uz sava veida dokumentiem, pierakstiem? Dokumentāliem pierakstiem?

Fišers: Es ļoti ceru. Un tāpēc jau arī es tos granītus taisīju: man gribējās, lai tie saglabājas ilgāk. Piecdesmit tūkstoši gadu vai ilgāk, un, un tad…

RL: Šajās granīta plāksnēs, tāpat kā tajos kokgriezumos, viens no aspektiem, kas mani gan mulsina, gan pievelk, ir burtiski dokumentālā stilistika. Es liecinu, ka tā vienkārši ir. Ka depresīvas, sterilizētas nāriņas, kuras tur daži reptiloīdi mierina…

Fišers: Ārstē. Ja tu ievēroji, viņas vēl ir piekaltas pie gultiņām.

RL: Jā. Un visvairāk mani pārsteidz zivtiņas, kuras tur rokās reptiloīdi, nu, droši vien, lai barotu…

Fišers: Baro, baro, kā tad.

RL: Lai barotu nāriņas. (Abi smejas.) Bet tas dokumentālisms, piemēram, pazūd zīmējumā ar Metropolitēna operas orķestra bedres piekakāšanu. Kāpēc tā?

Fišers: Lai salauztu.

RL: Lai salauztu ko?

Fišers: Radošo garu, jā. Tur diriģents jau nebija izturējis un bija pakāries. Tas ir, lai salauztu garu.

RL: Vai tie citplanētieši ir tik naidīgi noskaņoti pret cilvēkiem?

Fišers: Nu, ja nepilda viņu rīkojumus, domāju, viņi nav baigi laipnie, jā. Bet šajā gadījumā, man šķiet, pelēkie tur strādā pēc reptiloīdu rīkojuma.

RL: Kas ir pelēkie?

Fišers: Pelēkie citplanētieši. Tā saucamie “greys”. Nu tie, kas ir klasiskie. Lielās galvas ar mandeļveida acīm, garas rokas, neliela auguma. Un viņi strādā pēc reptiloīdu pasūtījuma, visdrīzāk tas līgumdarbs ir... salauzt tos mūziķus.

RL: Bet cilvēki taču pat nenojauš, ka ir tādi rīkojumi. Man, piemēram, līdz…

Fišers: Laimīgais cilvēk, klausies! (Sasit plaukstas.)

RL: Kamēr es nebiju saticies ar taviem dokumentālajiem pierakstiem kokgriezuma formā, es pat nenojautu, ka varētu būt kādi rīkojumi. Bet kā pienāk tie rīkojumi? Ko viņi grib no mums? Kā par to var uzzināt?

Fišers: Izpaust agresiju. Un lai visi atnes zeltu. Nu, vārdu sakot, viņiem ļoti patīk dominēt, cik esmu pētījis un cik man atklāts čanelingā.

RL: Tātad viņi vienkārši nolaiž tvaiku un izgāž visus savus sūdus tāpat kā…

Fišers: Stabili! Jā. (Smejas.)

RL: Lai viņi savā pasaulē varētu dzīvot?

Fišers: Lai mazāk būtu savējie jāgasī, es domāju.

RL: Un saki, tajā Antarktīdā tur tie…

Fišers: Tur apmāca sniega cilvēku darbā urāna raktuvēs. Tas viss ņemts no Ānenerbes (Ahnenerbe) simbolikas. Trešā reiha slepenā brālība, kas pētīja slepenās brālības.

RL: Vai tie Ānenerbes cilvēki kaut ko atklāj?

Fišers: Nu kā, viņi Antarktīdā ar pelēkajiem sadarbojas.

RL: Ā, tas ir viņiem kopīgs projekts?

Fišers: Jā, redzi, viņi iemaina dzīvo materiālu pret tehnoloģijām. Pelēkajiem vajag cilmes šūnas... Dzīvo materiālu, pār kuru dominēt.

RL: Bet tie greji, tie ir tāds kā apkalpojošais personāls? Kā vagari?

Fišers: Nu jā. Pēc sazvērestības teorijām, visi pelēkie ir kloni, un viņiem ir diezgan bēdīgs liktenis, jo viņu rase ir slima ar tādu epidēmiju, ka viņi paliek veci. Bet uz Zemes ļoti reti cilvēkiem ir tāda slimība.

RL: Ka ātri noveco?

Fišers: Ka piedzimst un ļoti ātri noveco. Un tāpēc viņi taisa tos hibrīdus ar zemiešiem, kuriem nebūs vairs tas štams.

RL: Ā, un tad tie varēs dzīvot ilgāk un…

Fišers: Jā, un tāpēc viņiem vajag tās cilmes šūnas. Tāpēc viņi, teiksim, kropļo govis, lai dabūtu cilmes šūnas. Nolaupa sievietes un vīriešus un veic ar viņiem visādas seksuāla rakstura manipulācijas savos kosmosa kuģos – par to ir daudz liecību.

RL: Un tad tas nozīmē, viņi ne tikai apkalpo reptiloīdu intereses, viņiem vajag arī, tā teikt, turpināt savu rasi.

Fišers: Nu, tā ir mana interpretācija, ka viņi kaut kā sadarbojas ar reptiloīdiem.

RL: Tavos darbos mani mulsina arī to greju vardarbīgums pret cilvēkiem. Nu, piemēram, tā sieviete, kura piesieta pie palmas.

Fišers: Nu, arī hibrīdiņu grib radīt.

RL: Nevis lai pazemotu? Tikai lai apsēklotu?

Fišers: Nu, pie viena vēl var arī pazemot.

RL: Un saki, kā tie reptiloīdi saistās ar kritušajiem eņģeļiem?

Fišers: Īsti nekā. Tās ir divas dažādas realitātes, jo kritušie eņģeļi – tie jau atrodas kaut kādos elles lokos.

RL: Okei, un tad tie… Bet jetiji, sniega cilvēki, piemēram, ir tajā pašā realitātē.

Fišers: Jā.

RL: Paga, tad no cik realitātēm tev ir tādi dokumentāli pieraksti?

Fišers: Oi, neesmu skaitījis.

RL: Nu bet sanāk, ka viena ir, kur kritušie eņģeļi, kur greji…

Fišers: Greji un reptiloīdi – tā ir mūsējā, teiksim tā.

RL: Skaidrs. Greju, reptiloīdu un cilvēku. (Smejas.)

Fišers: Nu, kas tad man vēl tur ir? Vēl kritušie eņģeļi. Nu varbūt arī viss.

RL: Tad tikai divas?

Fišers: Jā, tā sanāk.

RL: Bet saki, vai tā informācija, kas tev pienāk čanelingā, ir kaut kā saistīta ar jautājumiem, kurus tu uzdod?

Fišers: Noteikti. Jā.

RL: Un kādus jautājumus tu esi uzdevis?

Fišers: Nu, galvenais jautājums man ir tāds: nahuj vajadzīga varmācība? Es tiešām nesaprotu.

RL: Ja tev fiziskā un psihiskā sagatavotība atļautu, tu gribētu lidot uz Marsu vai Mēnesi?

Fišers: Nu, atkarībā, cik advancēta tā vide būtu. Ja man būtu no tūbiņām jāēd un... nezinu, pašam savi mīzali jādzer, tad droši vien ne.

RL: Tad tu uz Marsu arī negribi?

Fišers: Nē, tur baigais low techs būs, beidz, iedomājies, kā tur smirdēs – tā kā mentu ģērbtuvē kaut kādā.

RL: (Smejas.) Bet uz Mēnesi…

Fišers: Ekskursijā uz Mēnesi – to es gribētu. Es labprāt arī ainaviņu kādu tur uzblieztu.