Sapņu mašīna

No 24. maija līdz 16. septembrim Vitnijas Amerikas mākslas muzejā Ņujorkā bija skatāma izstāde “Mīlas vasara. Psihodēliskā laikmeta māksla” (Summer of Love. Art of The Psychodelic Era). Tajā dokumentēts laika posms no 1967. gada vasaras, kas bieži vien tiek uzskatīts par hipiju kustības oficiālo dzimšanas brīdi, līdz 1970. gadam, kad bītlu izjukšana, Džimija Hendriksa un Dženisas Džoplinas nāve un vairāku pretkara aktīvistu nošaušana Kentas universitātē Ohaio, iezīmēja īsa un krāsaina laikmeta un ar hipiju kustību saistīto cerību panīkumu un norieta sākumu.

1967. gada 14. janvārī Sanfrancisko Zelta vārtu parkā notika Human Be-In[1. Aptuveni: “esošana”. Sanfrancisko pasākuma Human Be-in nosaukumā apvienota atsauce uz humānismu un uz “sēdošajiem streikiem” jeb sit-in, kas notika daudzās universitātēs un koledžās. Nozīmīgi varēja šķist arī tas, ka Human Be-in skan līdzīgi Human Being (cilvēciska būtne). No sit-in un be-in tika atvasināti arī citi šādu pasākumu paveidi – piemēram, teach-in vai Joko Ono un Džona Lenona pacifistiskais pasākums gultā bed-in.] – sarīkojums, kura vēriens izraisīja arī ar jauniešu interesēm nesaistītas preses uzmanību un pieaugušo bažas. Pasākumā uzstājās “bīta un hipiju paaudžu vienotājs” Alens Ginsbergs, “LSD guru” Timotijs Līrijs un vokāli instrumentālie ansambļi Jefferson Airplane, The Grateful Dead un Quicksilver Messenger Service. Vasaras brīvlaikā uz Sanfrancisko, sekojot ansambļa The Mamas and the Papas dziesmas “San Francisko (Be Sure To Wear Flowers in Your Hair)” aicinājumam, devās skolēni un studenti no Amerikas malu malām[2. Latvijā tieša un nedaudz kavēta atsauce uz 1967. gada vasaras notikumiem ir Imanta Kalniņa un Viktora Kalniņa rokopera “Ei, jūs tur!” (1974); operas romantiskie varoņi sapņo nokļūt Sanfrancisko.]. Tā paša gada jūnijā notika Monterejas popmūzikas festivāls, pirmais mūzikas festivāls pasaules vēsturē, kuru apmeklēja vismaz 200 tūkstoši cilvēku. ASV valdošajam priecīgi cerīgajam satraukumam no Eiropas piebalsoja The Beatles ar tajā pašā vasarā iznākušo dīvaino albumu Sgt. Pepper’s Lonely Club Band un dziesmu “All You Need Is Love”. Tā vien šķita, ka pavērušies zelta vārti uz jaunu un labāku pasauli, kurā kopīgu ideālu vārdā spēs vienoties gan uz nevardarbīgu pretošanos noskaņoti un ziediem rotājušies hipiju pacifisti, gan krietni vien radikālāk domājoši taisnības cīnītāji, piemēram, “20. gadsimta Robini Hudi” Digeri, kas uzskatīja, ka pārtiku, ko izdalīt bezmaksas virtuvēs, var arī nozagt. Tai bija jābūt pasaulei, kurā nevajadzēs ne sēt, ne pļaut, un par brīvu būs ne vien mīlestība, bet arī narkotikas, medicīnas pakalpojumi un viss pārējais.

Šajā laikā dzima jauna estētika, kas, ņemot vērā satraucošajos notikumos iesaistīto cilvēku vecumu un intereses, bija mazāk saistīta ar tēlotājmākslas žanriem un vairāk – ar populāro mūziku, modi un, ja tā to var dēvēt – lietišķo mākslu. Alternatīvās preses izdevumi, koncertu un pasākumu afišas ar jūgendstila iedvesmotiem burtu kliņģeriem un skaņuplašu apvāki kļuva par iekārojamiem priekšmetiem “ar nozīmi”. Krāsainu abstraktu diapozitīvu sērijas un “psihodēliskas” 8 mm filmas tika veidotas vai nu ar vēlmi padarīt spilgtākus koncertu apmeklētāju iespaidus vai cerot, ka meditatīva raudzīšanās uz kaleidoskopiskām krāsu rotaļām varētu palīdzēt pietuvoties “kosmosam, kas apslēpts ikvienā smilšu graudā” un nonākt tuvāk kādai augstākai patiesībai.

Raugoties spirāliskām līnijām apzīmēta alumīnija diska riņķošanā (Pīters Sedžlijs. Video disc 2, 1968), atcerējos stāstu par Viljama Berouza mājkalpotāju, kuram Berouzs testamentā novēlējis tā dēvētās sapņu mašīnas patentu. Sapņu mašīnu, par pamatu ņemot 1953. gadā publicētu smadzeņu pētnieka Viljama Greja Voltera grāmatu Dzīvās smadzenes, Berouzs bija uzbūvējis kopā ar mākslinieku Braionu Džisinu un pētnieku Ianu Somervilu. Ierīce sastāvēja no cilindra, kurā noteiktos attālumos izgrieztas šķirbiņas, un skaņuplašu atskaņotāja. Cilindru novieto uz atskaņotāja ripas, bet iekšā iekarina spuldzi. Cilindram rotējot ar vai nu 78 vai 45 apgriezieniem minūtē, rodas gaismas zibšņi, kuru intervāls – 8 līdz 13 impulsi sekundē – atbilst smadzeņu alfa viļņiem jeb elektromagnētiskajām svārstībām, kas raksturīgas cilvēka smadzenēm miera stāvoklī. Sapņu mašīnu vēro ar aizvērtām acīm, un ritmisko zibšņu iedarbība uz redzes nervu varot izraisīt krāšņas vīzijas (bet vienam no 10 tūkstošiem sapņotāju – nervu darbības traucējumus). Lūk, un bijušais Berouza mājkalpotājs, pēc Berouza nāves 1997. gadā ticis pie šīs ierīces izgatavošanas tiesībām, Paragvajas džungļos grasoties ierīkot sapņu mašīnu ražotni un gatavo produkciju pārdot internetā. Saskaņā ar viņa ieceri cilindrus ar šķirbiņām būtu jāizgatavo Nuevo Germania ciemata iedzīvotājiem. “Tīrasiņu āriešu” koloniju Nuevo Germania, iespējams, Riharda Vāgnera apceres “Reliģija un māksla” iespaidā,1888. gadā nodibināja antisemītisma un rases tīrības idejas aktīvists Bernhards Fērsters un viņa kundze – Frīdriha Nīčes māsa Elizabete Fērstere-Nīče. Tropu slimības, transporta grūtības un atskārta, ka vācu lauksaimniecības metodes mūžameža vidū nenes cerētos augļus, uzņēmīgo pāri nogurdināja, Bernhards viesnīcas numurā noindējās, bet Elizabete atgriezās Eiropā. Taču āriešu kolonistu pēcteči, kas vairāk nekā simt gadu ilgas savstarpējas krustošanās rezultātā cieš no dažādām iedzimtām vainām un slimībām, tur dzīvo vēl šobaltdien. Un tieši viņiem džungļos pamestā fermā būtu jāgatavo Berouza mašīnas. Arī ferma esot jau piemeklēta, tās īpašnieks – pēc Otrā pasaules kara bēguļojušais Aušvices-Birkenavas nāves nometnes ārsts Jozefs Mengele – bija devies uz Brazīliju un miris atrasts jūras krastā 1979. gadā. Murgainu kopsakarību un slēptu nozīmju meklēšana šajā plānā novesta ja ne līdz pilnībai, tad vismaz līdz absurdam. Izmetot līkumu 19. gadsimtā, šis projekts met tiltu no mūsdienām uz 1967. gada vasarā dzimušajām lielajām cerībām un sapņiem, kurus iemiesoja gan Nīla Kasadija, Timotija Līrija un citu LSD adeptu kompānijas brauciens cauri visai Amerikai raibi izkrāsotā autobusā, gan ansambļa The Beatles ceļojumi uz austrumzemi un pievēršanās Maharaši sludinātajai transcendentālajai meditācijai, gan, piemēram, pārliecība, ka ačgārni atskaņotos mūzikas ierakstos saklausāmi slēpti ziņojumi par pašu svarīgāko.

Vitnijas muzeja divos stāvos iekārtotajā ekspozīcijā bija izstādītas gleznas, koncertu plakāti un dokumentālas fotogrāfijas, abstraktas filmas (mūsdienās to dēvētu par videomākslu) un daži trīsdimensiju objekti. Lielākā daļa no objektiem kaut kādā ziņā atgādināja Berouza sapņu mašīnu – tajos bija vai nu jāraugās un tādējādi jāmēģina kaut ko saskatīt sevī, vai, kā, piemēram, Abdula Mati Klarveina “Alefa svētnīcā” (1963–1971) – jāiet iekšā.

Nelielā plakanekrāna televizorā tika demonstrēta naivas propagandas stilistikā veidota dokumentālā filma par tā saukto Kauju par Tautas parku Bērklijā. Uz dienvidiem no Bērklija universitātes kopmītnēm 60. gadu nogalē bija vecu koka māju rajons, kurā pārsvarā dzīvoja studenti un tātad arī hipiji. Tas diez ko nepatika universitātes vadībai, un par 1, 3 miljoniem dolāru universitāte šo teritoriju nopirka un ēkas noplēsa. Tukšajā laukumā it kā bija paredzēts būvēt studentu kopmītnes. 1968. gada pavasarī studentiem ienāca prātā šo teritoriju izmantot savām vajadzībām – rīkot tur koncertus, iekārtot bērnu rotaļu laukumu un iekopt parku. Savākuši dažus simtus dolāru, viņi nopirka stādus un ķērās pie darba. Lielos katlos tika vārīts bezmaksas risoto, ogļu bedrēs tika cepta bezmaksas gaļa. Pēc nepilna mēneša varas iestādes nolēma šai pašdarbībai darīt galu, parku aplenca policija, teritorija tika vēlreiz nolīdzināta un apjozta ar dzeloņstieplēm. Tās pašas dienas vakarā vairāku tūkstošu pūlis devās “ieņemt parku”. Saskaņā ar likumu Bērklijas policisti nedrīkstēja lietot ieročus, ja vien nedraud briesmas viņu pašu dzīvībai, tāpēc ieroči tika izdalīti apgabala šerifa vīriem, un tie sāka juceklīgi apšaudīt pūli ar asaru gāzi, un arī skrošu un renkuļu lādiņiem. Kā jau šādos gadījumos mēdz notikt, cieta vai pat tika nogalināti cilvēki, kam ar visu notiekošo bija visai maza saistība – piemēram, kādam iebraucējam no Sanhosē renkuļu lādiņš nāvējoši saplosīja vēderu, bet mākslinieks Alans Blanšārs tika padarīts akls. Pilsētā tika ievesti divi tūkstoši ar šautenēm un durkļiem bruņotu Nacionālās gvardes kareivju, 700 policisti patrulēja parka tuvumā, pēc Kalifornijas gubernatora Ronalda Reigana pavēles tika izsludināta komandantstunda un arestēti 482 universitātes pilsētiņas iedzīvotāji. Filma ar bērnišķīgiem paņēmieniem šos notikumus cenšas padarīt vēl dramatiskākus – miermīlīgi bērni šūpolēs un uz slidkalniņiem tiek rādīti pamīšus ar aprobežota paskata Nacionālās gvardes kareivjiem, kas šļūkā gar dzeloņstiepļu žogu; rosīgu parka iekārtošanas ainu fonā skan politiķu draudīgās balsis radio un TV. Nepārprotamā vēlme filmā parādīt nevis to, kas notika, bet gan to, ko tas nozīmēja, ātri vien nokauj interesi par iepriekšparedzamo parka likteni, un uzmanība pievēršas dažādiem sīkumiem. Piemēram, brīdī, kad uz parku atvesti par saziedoto naudu nopirkti izrullējamā zāliena velēnu rullīši, un tos, sastājušies dzīvā ķēdē, parka kopēji krauj no mašīnas un padod cits citam līdz vietai, kur zālienu paredzēts dēstīt, var pamanīt, ka strādā varbūt kādi desmit procenti no klātesošajiem. Pārējie vienkārši mīcās turpat līdzās, jūtas labi un palīdz ar gudriem padomiem.

Šķiet, es biju viens no retajiem, kas filmu noskatījās no sākuma līdz beigām, jo citi apmeklētāji brīdi pie ekrāna pastāvēja, konstatēja, ka “tas ir par Bērkliju” un slīdēja tālāk. Iespējams, viņu interese noplaka līdz ar atskārtu, ka tie ir notikumi, kuros viņi paši nav piedalījušies, un tātad viņu acīs filmai nebija nostalģiskas vērtības. Sirma, tautiskiem izšuvumiem rotātā garā kreklā ģērbta sieviete uzmanīgi pētīja lielās fotogrāfijās iemūžinātās Vudstokas festivāla apmeklētāju sejas, tad it kā pati sev un vienlaikus visiem paziņoja: “Tas fotografēts, vēl pirms sākās dubļi. Pēc tam sākās tie dubļi. Jā, lietus un dubļi.” Viņa atgādināja tos ļaudis, kas tepat Rīgā 90. gadu vidū pulcējās uz īsu brīdi atkal atvērtajā un pagātnes leģendām apvītajā kafejnīcā “Kaza”, bet pēc tam tikpat īsu brīdi protestēja pret tās slēgšanu. 1967. gada vasara, Vudstokas festivāls, visas esošanas un arī “Kaza” beigu beigās nav nekas vairāk par papīra cilindriem, kas riņķo uz skaņuplašu atskaņotāja ripas. Tās nav “vietas”, kur varētu atgriezties, un vēl jo mazāk tās ir vietas, kur gribētos nokļūt, ja reiz jau tur neesi bijis, jo tad varētu izrādīties, ka Vudstokā ir vieni vienīgi dubļi, bet Timotijs Līrijs par LSD guru tikai izlicies, jo patiesībā bijis prasts dzērājs.