Gleznošana pie pārdabas krūts

No 11. oktobra līdz 8. novembrim galerijā “Alma” aplūkojama Miķeļa Fišera izstāde “Pārdaba”.
Pirms gada Fišers pārsteidza sava talanta cienītājus ar izstādi “Bez cilvēkiem”, kurā bija apskatāmas apmēram trīsdesmit Meksikā, Gvatemalā un Krimā gleznotas ainavas. Arī šīgada personālizstādē ir redzams ainavas. Abas izstādes bija notikums gan tāpēc, ka vismaz Latvijā pēdējā Fišera personālizstāde bija apskatāma 1995. gadā (2002. gadā bija izstāde Spike Island mākslas centrā Lielbritānijā), gan tāpēc, ka līdz šim Fišers nebija īpaši pazīstams kā ainavists.

Artis Svece: Nesen Kristapu Ģelzi intervēju, un ir teju vai déjà vu sajūta – cilvēks “atgriežas” pie “mākslas”.

Miķelis Fišers: Cik tas ir šausmīgi! Bet kāds tad ir jautājums? Es tev varu pilnīgas muļķības pateikt vienkārši tāpēc, ka es nesaprotu, ko tu gribi zināt.

Svece: Taisnība, nebija precīza jautājuma. Vai var jautāt par motivāciju?

Fišers: Es tev varu pateikt pilnīgi godīgi, es tikai nezinu, kā tas izklausīsies. Ir pilnīgi skaidrs, ka neko citu darīt nav iespējams, jo ir viskautkas mēģināts un visu laiku ir sajūta, ka izmaini savu dzīvi sīknaudā. Vārdu sakot, veltīgi nodzīvo katru dienu. Lai ko es darītu – kino vai tad, kad es nodarbojos ar tā saucamo mūsdienu mākslu. Saproti, pēc izslēgšanas metodes es atradu, ka man šīs laika izniekošanas sajūtas nav vienīgi tad, kad es gleznoju.

Svece: Bet, teiksim, tas pats Ģelzis norubīja nezin cik gadu reklāmā. Tev jau tā nebija.

Fišers: Es arī kādu laiku pastrādāju reklāmā. Tad man bija tāda iespēja nestrādāt vispār, bet, ja man tāda nebūtu bijusi, es nezinu, kā viss būtu izveidojies. Protams, tā ir brīnišķīga dāvana, ka man bija laiks apdomāties un saprast, ko tad es gribu. Ja godīgi, tad pirmām kārtām bija jāsaved kārtībā galva, jo bija jau diezgan ne visai. Šķiet, ka tagad es varu ar skaidru apziņu skatīties uz lietām.

Svece: Es, protams, nepiederēju pie iekšējā loka, bet laiku pa laikam te pie tevis Baltezerā uzrados, dažas ainas man prātā palikušas diezgan spilgti, un tās droši vien varētu dēvēt par “bohēmiskām”. Bet vai tas nāk par sliktu lietai? Tu sakārtoji sevi, bet izstāžu, piemēram, nebija.

Fišers: Nebija jau tāpēc, ka es neko nevarēju padarīt. Bet vispār “atgriešanās” jautājums būtu bijis vietā pagājšgad. Šobrīd tā jau ir sistēma. Es regulāri strādāju. Patiesībā es jau trīs gadus gleznoju, bet ne regulāri – vairāk ceļojumos. Bet es gatavojos tai izstādei trīs gadus, speciāli devos ceļojumos, lai gleznotu. Tagad strādāju mājās. Gandrīz katru dienu.

Svece: Tu esi no disciplinētajiem māksliniekiem?

Fišers: Esmu nonācis pie tā, ka savādāk tas vispār nav iespējams, jo, ja nav nekādu ārēju stimulu, tev tie jārada pašam. Tāpēc ceļos sešos, eju uz ezeru peldēties, taisu cigunu un tad gleznoju.

Svece: Tu pirmīt teici, ka visu ko esi izmēģinājis. Ko nozīmē frāze par mūsdienu mākslu?

Fišers: Mūsdienu māksla man piegriezās reizē ar visiem tiem skandāliem. Apmēram kļuva skaidrs, kas ir PR, kā un kāds tas veidojas un vispār – kam ir kāda vērte. Teiksim, pēc izstādes tev paliek dažas nožēlojamas fotogrāfijas, vēl pēc pāris gadiem būtībā nepaliek nekas.

Svece: Tu domā instalācijas?

Fišers: Jā, jā. Tas nozīmē, ka tu esi ieguldījis baigo enerģiju, un atdeves nav nekādas. Man bija interesanti strādāt ar instalācijām un visiem tiem medijiem, tajā laikā “jaunajiem”. Forši šķita tas, ka ideju var paust jebkādā medijā. Toreiz man ideja bija baigi svarīga, toreiz man uzstādījums bija tāds, ka mākslinieks ir pasaules glābējs un viņam jāmāca citi, vismaz jābaida un jāšokē.

Svece: Tavs mākslinieka mūžs jau ir diezgan ilgs. Par kuru laiku tu tagad runā? Piemēram, skandāli bija par gleznām. Par ecstasy tableti, kas bija pielīmēta pie gleznas un kāds to izstāžu zālē izgrieza, vai par Lietuvas triennālei pieteiktajām gleznām 1995. gadā.

Fišers: Es kaut kā nenodalu tā laika darbus – gleznas vai instalācijas –, jo es tiešām centos izmantot to mediju, kas likās vislabāk atbilstošs konkrētajam uzdevumam. Un man bija vienalga, vai es izstādu kopā saaudzēto sunīšu izbāzeni no Medicīnas muzeja vai gleznoju prezidentus.

Svece: Es tikai saku, ka, manuprāt, visus tavus darbus nevar salikt vienā plauktā. Es nodalītu, piemēram, arī Akadēmijas laikā un kopā ar Jāni Viņķeli taisītos darbus.

Fišers: Saproti, man, no iekšas raugoties, ir baigi skaidrs, ka ir divi dažādi uzstādījumi. Viens, kur ir mākslinieks sabiedrības indikators, otrs... Nu, te man sākas grūtības ar definēšanu. Man grūti par to runāt. Vienkārši tagad esmu sapratis, ka, lai kādas būtu koncepcijas, ja darbs nav nekas, tad arī pēc izstādes tas paliek par neko. To jau var redzēt uzreiz, kas tas ir, un koncepcija, tā lielā ideja glābj darbu uz izstādes brīdi, bet pēc tam nekas vairāk arī nenotiek.

Svece: Bet izstādē “Bez cilvēkiem” Rīgas Domes izstāžu zālē bija tumša telpa un prožektoru izgaismotas gleznas.

Fišers: Arti, redzi, ko lai es daru pagrabā, kurā nav elektrības?

Svece: Skaidrs. Jo, kad tu redzi šādi izgaismotas gleznas, gribot negribot rodas jautājums, vai tās pašas par sevi izskatītos tik efektīgi.

Fišers: Es domāju, ka viņas neizskatās sliktāk, bet tas ir mans viedoklis. Redz, kāds paradokss sanāca – es baigi pacentos iekārtot izstādi un man likās, ka, izmantojot iepriekšējo pieredzi, tīri labi sanāca, bet ļoti daudz cilvēku pēc tam runāja par to, cik tur bija brīnišķīga skaņa vai gaismas, un gleznas netika īpaši ievērotas.

Svece: Es vēlreiz gribu atgriezties pie “mūsdienu mākslas”. Šis apgalvojums, ka mūsdienu māksla nekas nav, ir daudzkārt dzirdēts. Bet īsti nesaprotu šo nostādni. Turklāt tu pats to sasaisti ar vecumu. Tu esi vecs, trīsdesmit septiņi gadi, vai ne? Tu esi vecs, nobriedis un mūsdienu māksla tevi vairs neinteresē. Tā ir mode vai kas? Es šādus apgalvojumus arī nevaru nopietni uztvert.

Fišers: Es domāju, ka vienkārši uzstādījuma Everybody is artist laiks ir pagājis. Beidzot. Aizvien neinteresantākas kļūst mūsdienu mākslas izstādes, taču neesmu pietiekami kompetents, lai par to spriestu.

Svece: Bet instalācijas noliegšana arī ir koncentrēšanās uz mediju.

Fišers: Nē, man ir ļoti vienkārši. Glezniecība man patiešām sagādā gandarījumu, un es pie tās atgriezos tāpēc, ka es pārcilāju metodiski visas lietas, kas man sagādā gandarījumu, un nekā līdzvērtīga tai nav. Tā ir. Turklāt es uz gleznu paskatos pēc diviem gadiem, un man tā tikpat lielu gandarījumu sagādā. Un vēl –gleznojot es neesmu iztērējis milzīgu daudzumu enerģijas, pilnīgi bezjēdzīgi strīdoties ar izstāžu zāles elektriķi vai staigājot ar mapīti pa pilnīgi debilām iestādēm, rakstot tūkstošiem projektiņu un tamlīdzīgas lietas, no kurām man patiesībā nāk vēmiens. Tajā laikā es daudz vairāk varu uzgleznot. Un es tev varu parādīt vēl vienu lietu, kas man sagādā gandarījumu – atsauksmju un ierosinājumu grāmatu no pēdējās izstādes. Tad, kad es izlasu šito grāmatiņu, man top skaidrs, ka nē, nebija par velti darīts. Es nezinu, kā tas ir, un to var visādos vārdos nosaukt, bet man ar to pietiek. Viena meitene ir uzrakstījusi tā – vienkārši ideāli, es arī būšu tāda pati... Man pietiktu ar to vienu ierakstu.

Svece: Ir viena lieta, kas mani vienmēr ir pārsteigusi gan tajā, ko tu taisi, gan tajā, ko Jānis Viņķelis savā laikā taisīja, gan arī tajā, kas tagad savā ziņā parādās Ginta Gabrāna darbos. Tā ir interese par... nezinu, kā to labāk lai nosauc – pārpasaulīgo. Es nezinu, kāda tev ir reakcija uz šito...

Fišers: Ļoti labi, ļoti labi.

Svece: Tas visu laiku kaut kur ir bijis klāt – gan toreiz, gan tagad ainavās.

Fišers: Bet tas tak ir pilnīgi skaidri redzams. Tas tak pat nav jājautā. Starp citu, par Viņķeli es gribēju pateikt, ka viņš ir cilvēks, kurš man palīdzēja iemācīties uz ezotēriku skatīties ar humoru.

Svece: Un tas savukārt mani vienmēr ir interesējis. Es pats šajā ziņā esmu skeptisks cilvēks un pret ezotēriku nevaru nopietni izturēties, bet tev tas vienmēr ir bijis kaut kā pa vidu – ne īsti šādi, ne tādi.

Fišers: Pilnīgi noteikti, ka jā. Tas ir gan šādi, gan tādi. Starp citu, mūsu mīļā draudzene Mētra bija tā, kura uzveda uz šīs taciņas, un viņa pirmā teica – aizej uz bibliotēku un izlasi Rēriha biedrības murgus. Un, kad es izlasīju par lemūriešiem un atlantiem, un sesto rasi, un sviedros dzimušajiem – man bija kādi padsmit gadi – tas man tik forši iekačāja, ka kačā vēl līdz pat šai baltai dienai. Man šķiet – kas gan var būt brīnišķīgāks iedvesmas avots par ezotēriku un kā vispār cilvēce var atteikties no šī fantastiskā kultūras mantojuma? Es vienmēr esmu iestājies par sintēzi...

Svece: Tagad tu esi ironisks, bet ne vienmēr tāds esi?

Fišers: Nu, kā, Arti, tas, ka es šobrīd ironizēju, neizslēdz to, ka es, teiksim, ieeju Meksikā čamulas cilts baznīcā, kurā Kristus vietā pielūdz nevis Sv. Gvadelupi, kas Meksikā ir pati galvenā, bet gan San Juan Chamula, kas ir bērnu aizstāvis... Pie San Cristobal de las Casas ir ciematiņš, ciematiņā ir katedrāle, kur čamulas veic rituālu – ģimene sasēžas, iedzer kaut kādu pašbrūvētu alkoholu ar gaiļa asinīm un iekrīt transā – bērni, sievietes, visa ģimene – un sāk kaut ko vāvuļot. Un tu vienkārši fiziski jūti, ka enerģija baznīcā ir tāda, ka tev uz muguras spalvas ceļas stāvus, un tā parasti nav kristiešu baznīcā. Tas, ka es tam, nu, ticu, man netraucē par visu runāt ar ironiju. Es tiešām ticu, ka tur tas Dieviņš, vai kā mēs to nosaucam, ir daudz vairāk klāt nekā daudzās citās baznīcās. Es nezinu, vai tas ir labs piemērs un vietā, bet kāpēc lai es nepieļautu, ka visabsurdākajā ezotēriskajā fantāzijā ir kāda daļiņa, nu, patiesības.

Svece: Protams, bet skepsi tas neļauj pārvarēt. Tikpat labi pastāv iespēja, ka tas viss ir tavas apziņas... varbūt nevis triks, bet tikai tavas apziņas piedzīvojums.

Fišers: Es šeit neredzu nekādu pretrunu. Man ļoti patīk tolteku mācība, ka mēs dzīvojam sapnī un ka mēs visu laiku veidojam savu realitāti, un, ja man patīk dzīvot pasaulē, kurā notiek brīnumi, kāpēc lai es tādā nedzīvotu.

Svece: Uz Meksiku tu brauci tāpēc, ka tev šķita, tas tur varētu kaut kādā veidā pastāvēt?

Fišers: Un es nevīlos. Es atļaušos mazliet ezotēriski izteikties, ka tā ir zeme ar ārkārtīgi spēcīgu enerģiju, kas uzreiz ir jūtama. Kad kādu laiciņu tur padzīvojies, tu jau pierodi, ka dienā dažreiz notiek divi brīnumi. Un tā saskarsme ir... tas ir tik forši, es nezinu, man baigi patīk.

Svece: Alpi un Krima, uz kuriem tu arī brauci gleznot, ir līdzīgi?

Fišers: Nē, tu zini, ka nav. Alpos šķita, ka ir mazāk, vismaz līdz ielīdu pavisam neapdzīvotās vietās.

Svece: Krimā arī?

Fišers: Krima ir baigi spēcīga vieta. Pie Koktebeles jūrā ir Karadags – uzsprādzis vulkāns, ko krievu ezotēriķi, piemēram, Vološins, uzskatīja par vārtiem uz elli. Pasakaini skaista vieta, klinšu torņi un tādas kā pilis.

Svece: Jā, bet iepriekšējā izstādē “Bez cilvēkiem”bija ainavas no Amerikas un Krimas. Bet šī...

Fišers: Šitā sauksies “Pārdaba”. Supernature.

Svece: Bet šeit tā kā Alpu nav...

Fišers: Es gleznoju arī Latvijā. Pārdaba visur ir.

Svece: Piemērs, ko bieži esmu stāstījis studentiem, ir par divām sievietēm, kuras televīzijas kameras priekšā dalījās ar iespaidiem par kursiem, kurus viņas tikko bija beigušas. Viņas pirms tam bija spējušas sazināties ar kokiem, bet ar akmeņiem nē. Un kursos bija iemācījušās komunicēt arī ar akmeņiem un bija ļoti apmierinātas.

Fišers: Nu, skaidrs. Viņas arī var. Viņas ir izveidojušas savu realitāti tādu, viņas ir laimīgas, un es viņas apskaužu. Tas ir tas, uz ko būtībā vajag tiekties. Jo viņām gribas ar tiem akmeņiem un kokiem sarunāties, un viņas šo savu mērķi lieliski realizē. Nu, super.

Svece: Vai tur pa vidu vajag glezniecību? Vai tas kaut ko palīdz?

Fišers: Nemāku spriest. Man vajag.

Svece: Vai tu arī šķiro, kuras gleznas ir gleznotas uz vietas, kuras darbnīcā...

Fišers: Redzi, visas iepriekšējās izstādes ainavas bija gleznotas uz vietas, a la prima. Pirms šīs ziemas es domāju, ka savādāk nevaru. Galeriste teica, ka man ir jāglezno lieli formāti, un nesanāca arī nekur aizbraukt, tāpēc sāku gleznot lielos formātus. Es jūtu, ka tajās mazajās ir resursi. Kā vecmeistari – viņi dabā uztaisa skicīti un šedevru taisa mājās. Vot. Dabā vienkārši – tu nostājies, dabū to kontaktu, un glezna pati sevi uzglezno, tu tikai pa pusei piedalies. A mājās, redz, tev ir vairāk no sevis jāizspiež.

Svece: Vai kādreiz, kad tev bija gleznas ar citplanētiešiem, tu biji ironiskāks nekā tagad? Citplanētiešu tēma, šķiet, pazudusi.

Fišers: Nē, redz, atsauksmju grāmatiņā arī kāds bija ierakstījis: “Šķiet, ka tie šķīvīši nekur tālu nav aizlidojuši.” Nekur jau viņi nevar pazust.

Svece: Vai tās tomēr nav atšķirīgas lietas – citplanētieši un pārdaba?

Fišers: Nē, nē, nē. Nu, kā? Ufoloģija, ezotērika – tās visas ir pilnīgi savietojamas lietas. Un arī praktiskajā dzīvē tās tiek savietotas. Jebkurš ufologs ir lielisks ezotēriķis. Es esmu bijis viņu sanāksmēs.

Svece: Kā patika?

Fišers: Fantastiski. Tas bija pirms tik daudziem gadiem, bet es to atceros kā šodien. Toreiz vācu materiālu izstādei Sex’n’ Spaceships un iefiltrējos Latvijas Ufologu asociācijas sanāksmēs. Cik tas bija jauki! Mums bija viena no Padomju Savienībā spēcīgākajām ufologu diasporām. Mūsējie izdeva avīzi M-SKIJ treugoļņik, kas tika izplatīta visā Padomju Savienībā, visos staciju tuneļos. Mūsējie devās Šambalu meklēt, mūsējie tajā pašā avīzē rakstīja atskaites par šo ceļojumu. Mūsējie devās uz Permas trīsstūri. Vārdu sakot, mūsējie bija līmenī. Nu, jā. Sapulcēs bija tik daudz jauku lietu. Viens kadrs, ko atceros – beidzas sapulce, kas ir bezcerīgi ilga (dalībnieki lasīja savas atskaites, un tur es pirmo reizi redzēju, kas ir sinkrētisms, jo uz galda stāvēja krustiņš ar Kristu, kāda indiešu dievība un atoma modelis), sanāksmes beigās vadītājs izvelk trīslitru burku, un ufologi iet un ber katrs kaut kādu kapeiciņu nākamajai ekspedīcijai (tie bija grūtie pārejas laiki), un, kam nav kapeiciņas, tas atnesis konserviņus no mājām, kas arī ekspedīcijā ir ļoti vajadzīga lieta. Es tiku pie fantastiskiem materiāliem, kurus es diemžēl nedrīkstēju reproducēt, bet tie man sirdī glabājas. Vārdu sakot, viņu galvenais mākslinieks man rādīja savus zīmējumus – lieli, A4 albumi, kuros ir zīmējumi, kas tik smalki, ka tu vispār neredzi, kādā tehnikā tie ir taisīti, nu, perfekti. Vienā pusē ir humanoīda portrets un otrā – aina, kurā tas ir redzēts.

Svece: Tā kā katalogs?

Fišers: Jā, pēc stāstiem, ko viņš ir dzirdējis, un, protams, arī “čenelings” notiek, un tad viņš zīmē. Teiksim, kapteinis skafandrā un kur notikums ir noticis, nu, sādžā – pagalms, kur viens skrien ar cirvi, vai ufologi, kas sēž pie ugunskura, un no krūmiem lien... nu, un tā bez sava gala, un pie salūzušā traktora – vārdu sakot, vienkārši fantastiski.

Svece: Bet nav taču tā, ka tavu ainavu var uztvert tikai cilvēks, kuru interesē ezotērika?

Fišers: Nu, nē, nē. Es ceru, ka nav. Tās ir domātas visplašākajam skatītāju lokam. Jebkuram, kam tas sagādā kaut mazāko interesi.

Svece: Ainavas žanrs, protams, ir nedaudz mulsinošs. Provokatīvs jautājums – varbūt ir tā, ka tev kādreiz bija skaidrs, ko tu gribi pateikt, bet tagad nav, tāpēc tu izvēlies kaut ko neitrālu – ainavu?

Fišers: Nav jau nekur pazudis tas, ko es gribu pateikt. Tajā periodā, kad man nebija ko teikt, es arī negleznoju un neteicu. Ja šķiet, ka es tās gleznoju tāpēc, ka man nav ko teikt, acīmredzot man ir daudz jāstrādā.

Svece: Es, protams, tā neteicu.

Fišers: Es varētu gleznot portretus, bet ainava ir tas, caur ko es vislabāk atrodu pieeju tam vārdos nenosaucamajam, kas mani interesē pārdabā.

Svece: Es drīzāk domāju par skatītāju, kas redzējis instalācijas, izbāzto suni utt., un tagad viņam tiek piedāvāta ainava. Vai tevi nebaida tas, ka to, ko tu dari, varētu interpretēt kā sava veida atpūtu, sak, es darīju visādas lietas, bet tagad es pagleznošu ainavas, klusās dabas, jūru?

Fišers: Pirmkārt, tas cilvēks, visticamāk, nav redzējis izbāzto suni vai citplanētiešus...

Svece: Bet tad viņam ir vēl mazāk atslēgu, lai gan, protams, nav noteiktas atslēgas...

Fišers: Tas jau tas jaukais brīnums, kas viņam nevajag atslēgas. Vismaz gribētos uz to tiekties.

Svece: Bet kā ir ar indiāni vai meksikāni? Viņš uztver tavu gleznu, neuztver? Vajadzīga tā viņam nav, vai ne?

Fišers: Es nezinu, kā viņam ir. Dažādi ir bijis. Ir bijis arī tā, ka stāv apkārt desmit indiāņu un klusām elpo pakausī. Stundām stāv un skatās. Es noteikti biju pirmais gleznotājs, ko viņi redzēja. Bet tā bija tāda vieta, kur vispār maz rietumnieku ir nokļuvis – Meksikas dienvidos ir Centrālamerikas lielākais mūžamežs Selva Lacandona, kura vidū atrodas ezers. Es divpadsmit stundas braucu pa bezceļu, un, lai nokļūtu līdz ezeram, vēl gabals bija jāceļo ar zirgiem. Pie tā ezera nekā nav. Ir nojumīte, kur uzlikt šūpuļtīklu, un pavardiņš. Bet nekā arī nevajag, jo ir tirkīzzilais ūdens, indiāņi nāk zvejot, vāc gliemenes, ķer zivis un dzer. Kādreiz, kad šajā rajonā pie varas bija zapatistas, alkoholu lietot bija aizliegts, bet tagad viņiem visu laiku līdzi ir mazās pudelītes ar kukurūzas šņabi. Kas patiesībā ir pilnīgi lieki. Vienu dienu guļu krastā, šūpuļtīklā, ir rīts, atveru acis, un skats ir tāds, kāds varētu būt pirms tūkstoš vai divtūkstoš gadiem. Otrā krastā ir mūžamežs, Gvatemalas robeža, un no turienes atbraukusi vienkoča laiva ar divām indiāņu sievietēm un vīrieti. Viņi visi ir tautastērpos un atveduši uz Meksiku pārdot rokdarbus. Tai brīdī, kad viņi piebrauc pie krasta, ir tas neizsakāmais skaistums. Un tādas lietas tur notiek katru dienu.