Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Un, kur tu vairāk gribi būt, tur tu arī esi
Foto: Ansis Starks

Ar gleznotāju Miķeli Fišeru sarunājas Arnis Rītups

Un, kur tu vairāk gribi būt, tur tu arī esi

Rīgas Laiks: Tev veltītajā katalogā Elita Ansone raksta: “20. gadsimta 50. gados Amerikā notika eksperimenti dziļā zemapziņas zondēšanā, kas atšķirībā no gausās psihoterapijas bija ātra un efektīva. Par labu rekomendāciju ķīmiski sintezētajam lizergīnskābes dietilamīdam jeb LSD 1956. gadā parūpējās Šveices farmācijas uzņēmums Sandoz, pirmajā starptautiskajā simpozijā to iesakot terapijas vajadzībām, “lai atbrīvotu no apziņas izstumto un radītu psihisku relaksāciju”. Latvijā šī terapija apgriezienus sāka uzņemt 20. gadsimta 80. gados. Fišers devās šajā piedzīvojumā, un daudzu gadu garumā veiktie eksperimenti ar psihoaktīvajām vielām ļāva pieredzēt un pārliecināties, ka “cita pasaule” patiešām eksistē.” Un pie psihoaktīvajām vielām ir sestā zemsvītras piezīme, kurā mēs lasām šādus vārdus: Amanita muscaria, Salvia divinorum, psilocibīns, psilocīns, meskalīns, kokaīns, ketamīns, LSD, MDMA, MDEA, PCP, THC, Ipomoea, ayahuasca u.c. (Abi smejas.) Varbūt sākam ar to, ko tev iemācīja sarkanā mušmire jeb Amanita muscaria?

Miķelis Fišers: Man ir bijusi tikai viena vai divas pieredzes, un abas bija diezgan neveiksmīgas, jo bija vienkārši baigi slikti fiziski. (Abi smejas.) To pašu es varu teikt par pejotu un Sanpedro kaktusiem.

RL: Un ko tev iemācīja salvija?

Fišers: Viņa man parādīja, ka tas viss ir... ka personība un es ir ilūzija. Ka tā var izšķīst un salikties atpakaļ. Droši vien var arī nesalikties.

RL: Bet tev gan izšķīda, gan salikās?

Fišers: Gan izšķīda, gan salikās atpakaļ. Var būt, ka atpakaļ īsti tomēr nesalikās. To jau grūti no iekšpuses saprast.

RL: Labi. Psilocibīns un psilocīns tev izdalīti atsevišķi. Tev ir divi dažādi stāsti?

Fišers: Es nemāku pateikt… Bet man bija brīnišķīgs kontakts ar meksikāņu sēņu garu. Meksikā viņas aug govju sūdos, tropos, un viņas izskatās kā tādas vecas bērzlapes, tikai nav baltas, bet galīgi pelēkas. Bet tās, ar ko man bija pieredze, bija izaudzējis Nukleārijs, slavens 90. gadu krievu psihonauts. Ar tām es nokļuvu tādā telpā, ne šajā realitātē, kura izskatījās tā, it kā viņu būtu dizainējis Gīgers, ļoti scary, riktīgi briesmīga. Tas bija tik briesmīgi, ka bija skaidrs, ka ir tikai divi ceļi: vai nu baidīties un sajukt prātā, vai ļauties. Es laimīgā kārtā izvēlējos to otro, un tad parādījās tas sēnes gars; viņš piepildīja visu telpu, un viss bija tajos Gīgera taustekļos. Es pret viņu centos izturēties ļoti godbijīgi, sveicinājos un tā visādīgi. Un tajā brīdī es sapratu, ka šī realitāte, ko mēs redzam, tā nav nekāds tāds galējais pieturas vai atskaites punkts. Un tad, kad mani palaida vaļā – tas notika naktī mežā –, debesis bija pilnas ar visvisādiem lidojošiem objektiem, ka pilnīgi riebās skatīties…

RL: Saprotami objekti vai…

Fišers: Nē, nu kā NLO. Visādi zvaigžņveidīgi gaismas objekti laidās lejā un cēlās gaisā. Bet man bija tik spēcīgs iespaids pēc kontakta ar to garu, ka es apātijā no tiem objektiem novērsos.

Pelēkais citplanētietis ievāc sēklas materiālu no sagūstītajiem pacifistiem Zonā 51, ASV. 2017, kokgrebums.

RL: Vai sēņu gars bija daudz lielāks par tevi?

Fišers: O jā, viņš tā kā piepildīja visu telpu.

RL: Viņš saprata, ko tu viņam saki, vai…?

Fišers: Komunikācija bija neverbāla, to īsti nav iespējams aprakstīt. Nu, tā varētu vairāk būt tāda kā abpusēja sasveicināšanās, kaut ko vēl par to pateikt būs grūti.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Janvāris 2022 žurnāla

Līdzīga lasāmviela