Tikt galā ar esamības skumjajām šķautnēm

13. aprīlī aizgāja kinorežisors Milošs Formans. Viņam bija 86 gadi, tieši tikpat, cik pensionētajam ugunsdzēsēju priekšniekam viņa pirms 50 gadiem uzņemtajā filmā “Ugunsdzēsēju balle”. Pieminot Formanu, publicējam fragmentu no intervijas, kuru režisors 2009. gadā sniedza žurnālam Stop Smiling.

Vai jūs varētu pastāstīt, kādos apstākļos tapa filma “Ugunsdzēsēju balle”?

Filma tika uzņemta 1967. gadā, kad komunistu cenzūra un kontrole pār kultūras procesiem bija kļuvusi nedaudz slābāka. Tas nenozīmē, ka visi pēkšņi varēja darīt, ko grib. Kad rakstījām scenāriju, es speciāli neieliku tajā dažas ainas, ko plānoju uzņemt, lai lieki netracinātu tos, kuriem bija jālemj par filmas nodošanu ražošanai. Mani iedrošināja fakts, ka biju sarunājis filmai līdzproducentu – itāliešu producentu Karlo Ponti, kurš ieguldīja 65 000 dolāru, kas nebija daudz. Par to viņš dabūja tiesības filmu izplatīt ārvalstīs. Es pats sev likos ļoti gudrs, ka esmu to dabūjis gatavu, bet acīmredzot tā nebija. Jo, kad Karlo Ponti noskatījās filmu, viņam bija tie paši iebildumi, kas komunistu cenzoriem, – ka smagi strādājošie čehu ugunsdzēsēji filmā parādīti nepievilcīgā gaismā un ka skatītājiem tas nepatiks. Viņš atteicās pieņemt filmu. Kad Ponti pieprasīja atpakaļ naudu, es saņēmu vēstuli no valdības ar draudiem, ka mani tiesās par sociālistiskās ekonomikas sabotāžu. Tajos laikos tas nozīmēja 10 gadus cietumā! Es biju panikā. Bet tad filmu noskatījās Fransuā Trifo un Klods Berī, un viņi to atpirka no Ponti. Es biju glābts.

Un tad Čehoslovākijā ienāca tanki…

Filma iznāca uz ekrāniem 1968. gada jūlija otrajā pusē. Kinoteātros to rādīja tieši divas nedēļas. Kad ienāca krievu tanki, filmu tūdaļ aizliedza – oficiāli “uz visiem laikiem”. Izrādījās, ka “uz visiem laikiem” komunistu terminoloģijā nozīmē 20 gadus. 1989. gadā tā no jauna parādījās uz ekrāniem.

Filmā jūs izmantojāt galvenokārt neprofesionālus aktierus, vai ne?

Izņemot divus amatierus, kuri bija piedalījušies manās iepriekšējās filmās, visi pārējie aktieri bija bez kādas pieredzes. Vairākums tiešām bija ugunsdzēsēji no mazpilsētas, kurā mēs filmējām.

Kā jūs viņus pārliecinājāt piedalīties filmā?

Trīs mēnešus, kamēr rakstījām scenāriju, es katru vakaru ar viņiem ugunsdzēsēju depo dzēru alu, mēģinot iegūt viņu uzticību un kārtīgi iepazīt viņus, lai pēc tam varētu iedalīt viņiem lomas.

Viņi izskatās kā dzimuši aktieri. Vai jums nācās daudz viņus trenēt?

Nē, nē, nē, nepavisam. Kad man bija skaidrs, kas kurš ir, un biju uzrakstījis, kas kuram jāsaka, es vienkārši ļāvu, lai viņi spēlē. Kad viņi sāka justies droši kameras priekšā un pārstāja no tās baidīties, viņi izdarīja visu, kā vajag.

Kā paši aktieri un vietējie iedzīvotāji reaģēja, kad bija noskatījušies filmu?

Tas ir ļoti interesanti. Kad filmu atrādīja cenzoriem, viņi nesaprata, ko ar to darīt. Viņi nolēma, ka tā vispirms jāparāda pilsētiņas iedzīvotājiem. Droši vien cerēja, ka ugunsdzēsēji būs sašutuši par to, kā viņi filmā attēloti, un tas cenzoriem dotu ieganstu teikt, ka cilvēkiem tā nepatīk un tāpēc nav to ko rādīt. Bet vietējie uzņēma filmu ar lielu sajūsmu. Viņiem tā ļoti patika. Pašiem ugunsdzēsējiem arī.

Šī filma ir arī tipiska “ciema komēdija”, un kā tāda tā labi šķērso dažādu kultūru robežas.

Jā, komēdijas dzīvo ilgāk nekā drāmas. Paskatieties uz 20. gadsimta sākuma filmām. Tu skaties drāmas ar, nezinu, Gloriju Svansoni vai Mēriju Pikfordu un jūti, ka tās vairs nedarbojas. Bet paskatieties uz Čārliju Čaplinu. Uz Basteru Kītonu. Uz Lorelu un Hārdiju. Tās filmas dzīvo un raisa smieklus arī tagad.

Un jums tas deva iespēju vairākās filmās pievērsties visai tumšām dzīves pusēm.

Paskatīties uz mūsu dzīves tumšo, traģisko pusi ar humoru – tas tiešām palīdz dzīvot. Tas palīdz mums tikt galā ar esamības skumjajām šķautnēm.

Ņemot vērā apstākļus, kādos jūs uzaugāt, izkopt sevī šādu skatu uz dzīvi droši vien nebija vienkārši.

Īstenībā ir tieši otrādi. Es uzaugu Otrā pasaules kara laikā, kad Čehoslovākiju bija okupējuši nacisti, apkārt notika daudz dažādu traģēdiju. Bet čehu dzīvesspars tajā laikā izpaudās humorā. Vienīgais veids, kā čehi varēja cīnīties pret apkārtējo postu, bija pasmieties par to. Man šķiet, ka tieši tajos traģiskajos laikos es sevī attīstīju – vai vismaz sapratu – humora spēku. Tas noteikti atstāja iespaidu uz manu pasaules izjūtu.