Tā tas varētu vaidēt

Aivars Neibarts un Pēters Brūveris nebija tikušies vairākus gadus. Šī saruna notika Ņurbuļa mītnē Āžu “bulvārī”, kur, kā Brūveris vēlāk rakstīja, laiks šķita apstājies. Daļēji saruna tika publicēta avīzes Izglītība un Kultūra 1996. gada 15. februāra numurā ar virsrakstu “Es esmu nemirstīgs”.

Pēters Brūveris: Tu pats kādreiz esi skolā gājis?

Aivars Neibarts: Vai dieniņās, kurš ta skolā iet normāls cilvēks? Vispār skolas ir jālikvidē, tāpat kā vājnīcas. Jāpāriet uz kaut kādu darbnīcu principu, kā savā laikā viduslaikos bija mājskolotāji. Šitās te skolas... Kas ir izgudrojis kaut kādu idiotismu, ka akadēmiskā stunda ir 45 minūtes? Kāpēc ne 100 minūtes vai 15? Priekš kam tur vajadzīgs sēdēt? Tas ir kaut kādu plānprātiņu izdomājums. Ja man nepatīk, ko tur kāds skolmeistars pauž, es eju ārā, nevis lūdzu skolotāju, vai drīkst iziet. Es vienkārši eju projām, un viss. Futeni spēlēt. Jeb kaut ko citu darīt.

Brūveris: Tu labi mācījies skolā?

Neibarts: Pamatenē es mācījos forši, man laikam pāris četrinieki tikai vaidēja. Bet tad man tā nebēda bija, ka māmiņa atļāva man videnē vīkšīties, un tad es, saproti, paliku absolūti nevadāms bērns. Un tad man, sākot ar to, uzvedībā bija četrinieki un trijnieki, un beidzot arī matemātikā bija pēceksāmens.

Brūveris: Kur tu mācījies? Liepājā, ja?

Neibarts: Nē. Es gāju 4. vidusskolā Zvārdes ielā 3.

Brūveris: Tagad ar tā skola ir?

Neibarts: Jā, tagad tā ir kaut kāda angļu koledža. Tas ir Torņakalnā.

Brūveris: Un kāpēc tu augstskolu nebeidzi?

Neibarts: Kā? Par padomju studentam nepiedienīgu stāju! Tā prof. Jurgena pavēlē formulēts tapa. Nu, tur ir ļoti vienkārša visa tā būšana. Mani no otrā kursa atskaitīja, jo mēs pirmā kursā atbraucām no kolchoza, sadabūjām pensijas un aizgājām uz Foksu, Foksazillu, nu, šito te krogu. Un pēc tam uz pirmo lekciju neaizgājām, bet otrajā visi skatās uz mums. Mēs divi ieradāmies vēlāk. Izrādās, tie, kas no pāķiem, bija uztaisījuši kaut kādu klopīti un nokļuvuši tūdaliņu būšanā, tūdaliņi piezvanījuši uz urnu prof. Jurgenam, kurš rektors vaidēja, bet tur tolaik bija tāda strikta būšana. Viņš mūs pie sevis iesauca vēlāk. Pirmie jau bija atskaitīti. (Tēlojot, ar patosu:) “Daudz lielāki dzērāji beiguši Latvijas Valsts universitāti, bet neviens nav universitātes vārdu tā apkaunojis...” – un tā tālāk, nu (nopūšas). Bet, par cik mēs tikai līdzdalībnieki bij’, tad mums tika izteikts kaut kāds pēlums un nievājums. Un viss. Bet kādus četrus čalīšus – tos momentāli, viņi praktiski uz lekcijām nepatapa. Tad jau ar laiku, protams, piemirsās šitās te būšanas. Nu labi, pirmo kursu es kaut kā nomuļļāju. Uz kaut kādām lekcijām gāju, uz kaut kādām negāju. Bet tad mēs ar to pašu Libausu Juri pa Āgenskalnu... Viņš bija jaukā ielā – Tempļa, es viņu saucu par Temp-ļu ielu. Netālu no ķinīt’ Renesanses/Sarkanās ausmas viņš mītēja. Tā mēs ejam no tās Tempļu ielas tādi caurspīdīgi, diezgan brangi satrimpelējušies, un vīkšāmies Āgenskalna tirdziņam caurup, un, protams, pār mums nāk dziesmas gars. Un mēs, rokās saķērušies, aurējam kaut kādas leģionāru dziesmas – “Zilo lakatiņu” un visādas citas blēņas. Un uzreiz tūdaliņi, protams, klāt. Mūs knikš-knakš ciet un uz Kuģu ielu, tur tā tūdaliņu krātuve vaidēja. Mēs tur ar savām studentenēm kaut ko vēl plātījāmies un tamlīdzīgi. Ja mēs, idioti, nebūtu ar tām studentenēm plātījušies, viss būtu bijis gauži normāli. Bet nē. Tas mums bija piemirsies. Un – zum, protams, atkal tūdaliņi bija piezvanījuši, ka ir savākti tādi un tādi ļauži, un mūs bez vārda runas atskaitīja. Tā arī pavēlē bija rakstīts: “Par padomju studentam nepiedienīgu stāju.”

Brūveris: Un kāpēc tu aizgāji uz filologiem? Kāpēc vispār sāki rakstīt?

Neibarts: Ooo! Es…

Brūveris: Videnē tu rakstīji vai spēlēji futeni?

Neibarts: Futeni spēlēju, bet arī rakstīju.

Brūveris: Un kālabad?

Neibarts: Kā? Skuķiem! Tas ir ļoti jauki. Tad vēl tinte pudelēs bij’, es skuķiem matus mērcēju tintes ķobjos, bet arīdzan rakstīju visādus muļķīgus pantiņus. Bet saproti, es kaunējos no tā. Jo dabīgi, es taču futeni spēlēju, vienu brīdi pat latviešu jaunatnes izlasē kāju bumbā. Tāpēc es kaunējos no pantiņu rakstīšanas. Jo tikai idioti un citādi plānprātiņi raksta pantiņus. Kārtīgi cilvēki skrien pa laukumu īsās biksītēs.

Brūveris: Ko tu tajā laikā lasīji?

Neibarts: Es lasīju visu.

Brūveris: Bet tu nevarēji visu dabūt.

Neibarts: Kā? Dabūju! Bēniņos. Un namu pārvaldē bija bibliotēka, tur vēl vecās grāmatas nebija sadedzinātas. Tur bija viss! Mains Rīds, Senkēvičs, Volless, “Lips Tulians”. Ko es tikai neizlasīju! Pat “Zaļo zemi” izlasīju nevis videnē, bet kaut kad pamatenes laikā. Un “Veselības leksikonu”. Jo tur bija visādas pliku sievišķu bildītes ļoti jaukas – man tie slimības apskati ne īpaši...

Brūveris: No kurienes tad nāk tava dzejas stilistika, tava rakstīšanas maniere? Tā ir no tevis paša? Vai arī bija kādi divi, trīs, kas tev deva to grūdienu?

Neibarts: Nē, nu tas ir kaut kur iz augstākiem spēkiem. Es tā konkrēti nevienu nejēmu. Nevarētu papaust, ka, lūk, šamējais bija mans skolmeistars. Tas varbūt ir viskautkur nogulsnējies. Pantiņus, starp citu, es lasīju ļoti minimēli, pantiņi man netika.

Brūveris: Bet Čaku tu lasīji?

Neibarts: Tas jau kaut kādā videnes pēdējā klasē un unenes sākumā. Bet visādas populārzinātniskās un tādas es apriju tūkstoš tonnām.

Brūveris: Filozofs Uldis Tīrons vienā sarunā teica viedus vārdus: “Aivars Neibarts ir vienīgais latviešu dzejnieks, kuram dzīvesveids absolūti neatšķiras no dzejas skunstes veida.”

Neibarts: Nē, nu ja jau viņš tā pauda, tad acīmredzot viņš kā reģis to labāk zināja. Jo redzi, kas ir saturs, un kas ir forma? Bieži vien saturs un forma ir savādāka. Vieni staigā ar kaut kādām suņu siksnām un raksta razbainieciskus pantiņus, citi atkal ne. Bet raugi, Fransuā Vijonam gan saturs, gan forma bija vienkopus.

Brūveris: Un ko tev nozīmēja tavi spalvas brāļi tajā laikā?

Neibarts: Man kursā taču vaidēja gan Maklais Čārlis, gan Vitauts, gan arī Rūta Venta, tāda bēdīgi slavena dabas parādība iraida. Ā, un arī sarkanais Jēpis¹. Un Poišs, tamējais kritiķis. Bet redzi, tas jau bija pēc videnes, jo līdz kamēr es iestājos filologos, es zināmā veidā kaunējos no savas pantiņu rakstīšanas. Es to uzskatīju par kārtīgam melnajam nēģerim – Švarcnegeram – nepiedienīgu stāju. Labāk bija skraidītbūšana. Bet, par cik es iestājos latviešu filologos, tur lielākoties… Kāpēc es iestājos? Tāpēc, ka man bija tāds paziņa, viņš pie Mārupītes mītējās. Tagad viņš viņsaulē. Bija tāds teātra kritiķis Ģirts Dzenītis. Viņš arī futeni spēlēja un tā. Viņš tajā laikā mācījās unuškā un skribelēja visādas recenzijas. Un, šīs te recenzijas skribelēdams, viņš arī mani makantiņ ieinteresēja, par cik es tos pantiņus jau biju ampelēdamies videnē rakstījis.

Brūveris: Un kā tu iepazinies ar Uldi Leinertu?

Neibarts: Ar Uldi Leinertu es iepazinos ļoti brīnišķīgi. Tas viss patapa vecā Siguldā uz Valdemāra ielas. Tas bija tāds trejstūris: Kaza, Florida – Flora – unvecā Sigulda. Vienā no tām trejām vietām parasti kāds pazīstams dirnēja. Kazā citreiz bija arī nepazīstami ļauži. Un, tikko es iedrasēju Siguldā iekšā, lido šķīvītis pa duravām man tieši pretim ar kaut kādu rasola būšanu. Es tā visai pārsteigts vaidēju, jo, galu galā, es brokastis biju paēdis un kāpēc lai pilns šķīvītis lidotu man pretim? Izrādās, Uldis nebija kaut kādu tēvu zemi tur sadalījis un tagad uzrīkojās par priekšnieku lidojošajiem šķīvīšiem. Tas šķīvītis man, protams, uz viepli nekļuva, viņš man blakus sadalījās pirmreizinātājos, un tad šis cēlās tādā kā halātā, tādā kā lietusmētelītī un teica: “Es esmu Džambuls!” Tā kā man miņā par Džambulu bija savādāk… Viņam vaigu kauli nevaidēja diži plaši, un es teicu: “Paga, bet no kura laika tu vari būt akins?” Viņš saka: “Mani izmeta Liepājā no Pedagoģiskā institūta, es te atbraucu Rīgu apskatīties.” Tā arī ar Leinertu sastapāmies. Redzi, tur jau tā būšana tamējos gadsimtos vaidēja, ka Skapis, Kaza un vecā Sigulda bija savdabīgi klubi. Un tur, izņemot čekistus, citi ļaudis parasti nepiedalījās. Tāpat arī graķenes, vai ne. Tur viens bija izlasījis, sadabūjis kaut ko interesantu, tad gan deva citiem, gan teica: “Ej, dabū to un to…”

Brūveris: Kas bija populārākās grāmatas, ar kurām jūs mainījāties? Droši vien tas gāja ar krievu valodas palīdzību.

Neibarts: Jā, jā, pamatā ar krievu valodas palīdzību. Nu, teiksim, “разве это годы, разве это люди, разве это жизнь” Ērenburga², vai ne. Gijoms Apolinērs. Ā, vienu brīdi bija latviešu mēlē teju-teju iznācis Erasms Roterdamietis, “Muļķības slavinājums”. To es staipīju apkārt un visiem centos iesmērēt. Bija tādi muļķīši, kas uzķērās uz āķa. Ja reiz muļķības slavinājums, tad jau tikai muļķīši var uzķerties uz tāda āķīša.

Brūveris: Ojārs Vācietis ar tur kādreiz piedalījās?

Neibarts: Nē, nē, viņš bija savrup. Tajā laikā viņš arī unuškā mācījās. Viņš tur savā nodabā mītējās pa Māras okeānu. Ja nu kaut kad epizodiski Skapī bija bijis. Imka – jā, Imants Kalniņš. Tad vēl Tabakerka... Ai, tur skunstnieku un visādu citādu plānprātiņu bija pilnum pilns. Bet Ojka – viņš savrup. Jo viņam arīdzan bija tā būšana – tas gan drusku vēlāk –, ka viņš vispār nevēra duravas vaļā, ja iepriekš nebija pieteikta tava fiziskā ķermeņa ierašanās. Vajadzēja pieskrullēt pa trubiņām un papaust: “Jā, jā, es tur vaidēšu, un tā tālāk, un tad, lūdzu, ver duravu.” Un tad, protams, viņam dīvainā kārtā patika... Kaut gan viņš rakstīja tādus modīgus, no pārējiem ļaužiem atšķirīgus, nepareizus pantiņus, viņam formas ziņā patika klasiskā mūzika – Bahs, Hendelis –, tad viņš tur uzlika platītes... Mocarts arīdzan.

Brūveris: Kādu mūziku tu klausies?

Neibarts: Es klausos visu, kas skan. Pat leijerkasti. Ja man būtu kāds, kas skandinātu. Vislabākās jau, protams, ir eola kokles, bet tās ir grūti saklausāmas.

Brūveris: Kā ar literatūras mācīšanu skolā? Vajag mācīt, nevajag?

Neibarts: Protams, ka ne! Vai dieniņās! Priekš kam? Kā es te jau paudu, skolas vispār ir jādemontē. Tās piesārņo garīgās poras, tu vairs neuztver enerģiju. Tas jau ģimenē lielākoties, ka tev aizklapē ciet. Un tad vēl skolā. Un tad tu paliec kaut kāds tāds mehānisms, kas tikai kustas.

Brūveris: Bet kaut kā taču jāmācās ir. Reizrēķins, piemēram. Reizrēķinu vajag zināt.

Neibarts: Priekš kam? Es, protams, līdz vienam un atpakaļ protu skaitīt. Nekādus reizrēķinus nevajag. Tāpēc jau es vienai savai grāmatiņai uzliku uzvārdu “Reizesrēķins” un “Kvadrātsaknes”, jo es nekā tur nesajēdzu. Kaut kāds mazvērtības komplekss. Jo visi zina reizrēķinus un kvadrātsaknes, un tamlīdzīgi. Tā ir kaut kāda mazvērtības kompleksa kompensācija. Nu tā, lai nebakstītu ar pirkstiem. Mani tāpēc vienmēr bodēs apšmauc. Jo es nekad neprotu saskaitīt.

Brūveris: Kas ir tavi mīļākie mākslinieki? Tu ar daudziem čupojies, un vairāki ir tevi mālējuši.

Neibarts: Es uzskatu, ka latviešiem ir divi ģēniji. Viens ir viņsaulē, tas ir Johaness, Pauļuku Jānis, un otrs ir vēl šaisaulē, tas ir Boriss Bērziņš. Vairāk es neredzu ģeniālas būšanas. Un man šausmīgi netīk, ka šīs te dabas parādības ir patapušas pie kaut kādas izstāžu būšanas – respektīvi, sievišķi. Tu ieej izstādē un jūties kā tādā sieviešu pirtī. Tā kā kauns, tā kā neērti. Bet tie pārējie, cik nu radības kroņi, tie ir nobāzti kaut kur kaut kādos stūros (smejas).

Brūveris: Vai tu varētu nosaukt trīs grāmatas, kuras tu ņemtu līdzi, ja, piemēram, tev būtu jābrauc uz vientuļu salu? Tādas, kuras noteikti jāizlasa, bez kurām tu nevarētu.

Neibarts: Grāmatu grāmata ir “Muļķības slavinājums”. Un tad vēl kādu no savām grāmatiņām.

Brūveris: Un kuru? Manuprāt, viena no vislabākajām tavām grāmatām, ja ne vislabākā, ir “Lasāmgabali”, otrā grāmata.

Neibarts: Tā tas varētu vaidēt. Man gan šķiet, ka man nav tādas atsevišķas grāmatas. Man viņa visa ir viena gara grāmata, tikai sagriezta kā desa pa laika posmiem. Tāpēc es nekad nelieku apakšā kaut kādus datumus. Viss ir viens, tikai tobrīd ir uzrakstīts viens no tiem posmiem, nogriezta no tās desas viena šķēlīte. Un varbūt vienā vairāk kāds speķa gabaliņš, otrā liesāks, trešajā vispār kaut kāds stikls...

Brūveris: Kā tu raksti pantus? Galvā izdomā vai tikai tad, kad ir papīra lapa?

Neibarts: Es nerakstu pantus, es pierakstu. Es esmu reproduktors, es uztveru. Panti ir visapkārt. Es viņus uztveru un pēc tam piefiksēju. Rakstīt es nerakstu, vienkārši tā ir kaut kāda augstāka enerģija, kas nāk pār mani, un tad es piefiksēju uz papīra, lai viņa nepagaist. Rakstīt – vai dieniņām, tā jau var tikai kaut kādiem datoriem programmas rakstīt, lai gan varbūt arī tās nevar, jo es neko tur nesajēdzu.

Brūveris: Tev bija viegli izdot pirmo, otro grāmatu?

Neibarts: Relatīvi – jā. Pirmā, otrā man iznāca viegli. Trešā...

Brūveris: Ar cenzūru tev nebija saķeršanās?

Neibarts: Bija trešajā. Nu dabīgi, kā jau visiem, meta no grāmatas ārā kaut kādus atsevišķus pantiņus. Bet dīvainākais tas, ka es konsekventi, kā citi to darīja, liku tos nākošajā grāmatiņā, un tur aizgāja tie, kas iepriekšējā izmesti. Un meta pat tādus ārā, kas pirms tam bija nodrukāti kaut kādā lapelē. Bet ar trešo grāmatu, ar to man...

Brūveris: Tas ir “Reizesrēķins”, ja?

Neibarts: Jā, “Reizesrēķins”. Grasījās pat līgumu lauzt un vispār neizdot. Pie manis bija atnācis dižais čekists Teibe, viņš aptaujājās par visādām būšanām. Pirmais taujājiens vaidēj: “Vai tev nav materiālas grūtības?” Es saku: “Nē, es pārtieku no zila gaisa un vēl visādām labdabīgām barības vielām.” Viņš saka: “Tev ķeras grāmatiņa. Mēs varētu palīdzēt.” Es saku, ka neko jau tādu revolucionāru nerakstu, neaicinu uz pekli visus. Viņš teic: “Jā, uz pekli gan neaicini.” Viņš uz “tu” konsekventi, tāpat kā trimdas latvietis mani uzrunāja. Čekistiem un trimdas latviešiem ir šitā te kopskaņa, ka viņi uz “tu” uzrunā. (Smejas.) Tā viņš ir ar tām literērām būšanām. Kā jau saku, pantiņi ir visapkārt, viņus vajag piefiksēt, ne jau rakstīt. Rakstīt – tas ir kaut kāds litertūrkritiķu izdomājums, neviens neko neraksta.

Brūveris: Bet kāpēc vispār jauniem vai vecākiem cilvēkiem dzeja ir vajadzīga? Jo tavā laikā, kad tu tapi, viņa spēlēja citas funkcijas. Un ne tikai dzeja.

Neibarts: Nē, nu, saproties…

Brūveris: Bet tu vienmēr esi bijis tāds kā tīrs dzejnieks.

Neibarts: Nu es vismaz tā jūtu, ka dzeja ir atklāsme, tā ir vienkārši liecība. Kaut kāds augstāks enerģijas izteikšanās veids. Es viņu materiāli daru redzamu. Vajadzīgi vai nevajadzīgi, es tam neredzu… Gaiss arī varbūt nav vajadzīgs dažiem ļaužiem, viņi, teiksim, dzīvo…

Brūveris: Bet vai dzeja var būt pielietojama?

Neibarts: Nu, vai atklāsmes var būt pielietojamas? Teiksim, dažādu baznīcu birokrāti, mācītāji, viņi pielieto atklāsmes. Tādā veidā arīdzan var pielietot. Bet tās atklāsmes, kas ir dažnedažādās konfesijās praviešiem, – tās taču nekur nav pielietojamas.

Brūveris: Nu labi, atklāsmes – varbūt. Bet tev ir jābūt sagatavotam, tev jāzina labi valoda kā rīks, kā instruments.

Neibarts: Jā, bet, ja tevi augstākā enerģija ir izvēlējusies, tu pats esi instruments, lai šo atklāsmi darītu taustāmu jeb, kā tu teici, pielietojamu.

Brūveris: Ja tu nerakstītu latviski, kurā valodā tu gribētu rakstīt?

Neibarts: Kurlmēmo.

Brūveris: Yes! (Smejas.) Un Bērziņu tu ar’ atceries? Kāds Bērziņš jaunībā bija? Jūs dzērāt kopā?

Neibarts: O, nu jā. Es atceros, ka viņš bij’ dižs sargs, viņš jau te sargāja, kad cēla to zilo brīnumu, viesnīcu Latviju.

Brūveris: Jā, nu tas ir aprakstīts.

Neibarts: Viņam bija diži apartamenti, augstiem griestiem un tamlīdzīgi, un tur vienmēr varēja iebrukt, jebkurā diennakts laikā.

Brūveris: Kāpēc tu atmiņas neraksti?

Neibarts: Aiz slinkuma.

Brūveris: Aiz slinkuma?

Neibarts: Jā. Tad, kad es vairāk nevarēšu parakstīt pantiņu, tad es… Un, otrkārt, tā jau ir proza. Proza ir deģeneratīva dzeja. Jo, saproties, tie, kas nevar uzrakstīt kārtīgu pantiņu, viņi to pantiņu izstiepj vesela stāsta garumā un nosauc par prozu.

Brūveris: Tu teici, ka “Zaļo zemi” esi izlasījis. Raini arī tu lasi?

Neibarts: Es savulaik lasīju, bet man absolūti neir tuva viņa jēdzieniskā dzeja, es nevaru. Viņam 80, 90, es nezinu, cik tur tie procenti ir jēdzieniskā dzeja. Toties viņa dramaturģija, lūk, tur tā ir pavisam cita būšana, tur var sākot no kaut kāda naturāla teijātera taisīt līdz pat absurda drāmai. Jo tur ir visi šie simboli. Viss kas tur ir, tēli un tamlīdzīgi. Jo man arī pantiņiem jābūt redzamiem un taustāmiem. Tāpēc man ir pulka salīdzinājumu, ir personifikācijas, nevis runāšana. Tāpat man arī liela daļa Ojkas pantiņu uzdzen nepatiku. It kā asprātīgi, bet viņš tikai runā, un man tas īpaši nekādu smeķi nerada. Tipiskais runājošais jēdzieniskā pantiņa pārstāvis iraid Jausiņš, tas ir viens no tipiskākajiem, jo viņam ir nepārtraukti pareiza runāšana. Man, piemēram, par pantiņiem ir uztvere – nevis tas, ka kāds izlasa tos pantiņus un saka: “Ai, es tā arīdzan jutu, bet nevarēju papaust,” – bet, tieši pretēji, “Kā viņš varēja tā papaust? Man nemaz nebūtu ienācis tā prātā.”

Brūveris: Kādas ir attiecības starp tekstu un dzīvi? Vai teksts ir tik svarīgs, ka par dzīvi vairs nav jāinteresējas? Nu, teiksim, skolās paralēli darbiem māca biogrāfiju, un bieži vien rakstnieku vai mākslinieku biogrāfijas ir interesantākas nekā teksti. Kā tev sabalansējas dzīve un teksts, ko tu raksti?

Neibarts: Redzi, tur tā būšana… Es jau teicu par to formu un saturu. Man kaut kā vairāk vai mazāk ir tā atbilstība, jo, ja es epizodiski esmu kaut ko sabiedriski nozīmīgu darījis, kā, piemēram, sargājis ģimenes dārziņus un tamlīdzīgi, tad es to darīju pantiņu ietvaros. Teiksim, teksti man ir dzīves stīmuls.

Brūveris: Bet tu pats saproti, ka tu esi tāda mitoloģiska būtne, vai ne?

Neibarts: Nē, nu dabīgi, tam tā arī jābūt. Kā nesen Zāra Mālīte pa glūnekli pauda: “Es nevienu savā ģimenē nelaižu iekšup, tas ir kaut kas pavisam cits, un mani pantiņi ir kaut kas cits.” Nē, man viņi kā pirksti ir saāķēti kopā. Es dažbrīd dzīvoju pantiņos, tad tie ir daudz reālāki nekā dzīvestība. Un dažbrīd atkal dzīvestība ir reālāka nekā pantiņi. To es nevaru nošķirt. Kad es pāreju no pantiņiem, no tekstiem, kā tu paud, uz dzīvestību un no dzīvestības uz pantiņiem, tas smilšu pulkstens tiek apgriezts otrādi.

Brūveris: Kāds ir tālākais punkts, kur tu esi aizceļojis?

Neibarts: Uz Torņakalnu, protams, uz pasaules augstāko kalnu, kas ir augstāks par Džomolungmu un citiem nekalniem. Un arīdzan visa Latvija, izņemot Čangalienu, ir krustu šķērsu izmalta. Tikai Čangalienā caurbraucot esmu bijis. Latvijā ir trejas vietas, kur debesis ieliecas pilnīgi iekšā, ka tu jūti to enerģiju. Tā ir Tērvete, pie Burtnieku ezera un Kvēpenes pilskalns. Tas pie Cēsām ir, tu zini, Gaujas līkumā. Protams, Kurzeme ir ļoti jauka ciema būšana, bet Kurzemē es diemžēl neesmu jutis kā tais trejās vietās.

Brūveris: Atgriezīšos pie tām trim grāmatām. Kuras ir tās trīs grāmatas, teiksim tā, no pasaules literatūras vai no latviešu, kurām noteikti vajadzētu atrasties skolu bibliotēkā? Nu, vai tam, kurš interesējas par literatūru.

Neibarts: Nu redz, atkal, tā ir mana subjektīvā būšana. Es varu nosaukt, par cik es esmu otrā paaudzē iz akmeņiem radīts. Citam, teiksim, Virza. Mani, piemēram, Virza ne īpaši saista. Noteikti Čadarainim jābūt, vai ne. Čadarainis, to es jau te paudu. Nu, Ojka. Un Bārda. Jo Bārdam ir tas siltums, kas nāk no bārdas. Tie pārējie tādi asāki, saraustītāki, tādi stūraināki… Nu, protams, vēl arī Plūdoni var nosaukt, šī te muzikalitāte, kas iraid Plūdonim, te jau četri iznāk, tā jau vesela varza, bet nu tie ir tie treji.

Brūveris: Treji vārti.

Neibarts: Jā, treji vārti. Trejas saules.

Brūveris: Ko tu saki par ieiešanu Eiropā un ko domā par nacionālistiem?

Neibarts: Nu paklau, paklau, Eiropā nekur nevar ieiet, tur vienkārši jāiekrīt. Kas par iešanu? Tā var kājas nodilt. Mēs par punduriem kļūtu, ja sāktu ieiet Eiropā, tur vienkārši jāiekrīt. Un, tikko ir iekrists Eiropā, tad uzreiz ir skaidrs, tad viņi nekādīgi vairs nevar tikt vaļup, ja tev uzkrīt uz galvas. Nemana latviešus (smejas). Ko viņi var izdarīt, nu ko?

Brūveris: Jā, nu tad pārejam pie pantiem. Kuri tavi panti tev šķiet vislabākie?

Neibarts: Nē, nu es apmēram tā, nevis man šķiet vislabākie, bet kurus esmu pārbaudījis uz īsļaužiem. Jo īsļauži visi ir, kā es uzskatu, ģeniāli. Viņi pieprot gan zīmēt, gan komponēt, gan pantiņus viņi uztver, respektīvi, to enerģiju. Bet tad aiztaisās garīgās poras, visas skolas tās aiztaisa cietup, un tad viņi nekā. Tad, kad Anetei bija kaut kādi tur treji gadi, viņa burtu “ņ” nevarēja izrunāt. Viņi tad vēl Kalnciema ielā mītēja. Un, kad es tur uzrados, Ņukucīts jautāja: “Kas pie mums ir atnācis?” – “Urbulis!” un tad: “Kas Urbulim ir?” Tad viņa priecīga plaukšķināja, sita rociņas un teica: “Pohas!” (Brūveris smejas.)

Brūveris: Ar ko tev mamma spēlēja kopā?

Neibarts: Tolaik ar Ēvaldu Valteru, veco Viļumani, Videnieku… Kas vēl tur no Liepājas teātra nāk? Tajā laikā Liepājā bija opera un dramatiskais teātris apkopoti vienpus, tāpēc viņa arī kaut kādās operetēs piedalījusies.

Brūveris: Un, kad tētuks aizbrauca projām, jūs izšķīrāties Vācijā, vai ne?

Neibarts: Vācijā, jā, jo viņš nebrauca atpakaļ.

Brūveris: Kurā gadā jūs atgriezāties?

Neibarts: Četrdesmit septītā. Caur Poliju un visam tam, jo māmiņa...

Brūveris: Tev bija tad septiņi vai deviņi gadi. Vai tad to visu vari atcerēties?

Neibarts: Es atceros tur diezgan epizodiski.

Brūveris: Kurā pilsētā jūs bijāt?

Neibarts: Aiz Rostokas, apmēram 50 km no Rostokas.

Brūveris: Un kā tu atceries turienes atmosfēru?

Neibarts: Nu, mums bija atsevišķa mājiņa...

Brūveris: Barakā jūs dzīvojāt?

Neibarts: Nē, atsevišķa mājiņa, kaut kāds muižas centrs tur bij’. Tur māmiņa un tētuks strādāja pie kaut kāda muižkunga, māmiņa kopa govis, un tēvs par zirgiem atbildēja. Tētuks no Aizputes bij’, no Hāzenpotas. Savā laikā Aizputes omammai arī saimniecība bij’, tad nu viņš kaut ko no lauku darbiem arī pieprata, ne tikai policejiskot.

Brūveris: Kāpēc tēvs palika tur un nebrauca atpakaļ? Tāpēc, ka viņam bija bail, ka viņš valsts laikā bijis policists?

Neibarts: Nuja, tāpēc. Viņš bij’ policists gan brīvvalsts laikā, gan arī vācu laikā. Un viņš ļoti labi zināja, ko nozīmē 1941. gads un visas tās izvešanas. Tāpēc es jau paudu, mēs pārbraucām uz Rīgu no Liepājas. Un tur, Vecliepājā, visi tomēr vairāk vai mazāk zināja mūsu ģimeni, cik nu viņa liela iraid. Tas ir pirmkārt. Otrkārt, 1949. gadā, kad bija tās lielās izvešanas, māmiņa jau bija visu salikusi, mēs sēdējām un gaidījām, kad nāks varbūt kāds atkal brīnišķīgs latvietis un papaudīs, ka... Nu, tad jāņem cieti. Un mums jau viss bija salikts, drēbītes, viss kas, un man vēl duji brāļi, viens gan tagad ir viņsaulē – mēs treji tur arī sēdējām. Man, piemēram, no klases paņēma ģeogrāfijas skolotāju. Ienāca un teica: “Tā, jums ģeogrāfijas stunda vairāk nenotiks.” Un izsauca ārā skolas direktors, es mācījos 27. pamatskolā tajā laikā. Tas ir tur uz Mārupes ielas, blakus baptistu baznīcai.

Brūveris: Tas nozīmē, ka pēc kara tava māte ar tēvu izšķīrās un tu par tētuku nezini, nekādas ziņas, nekādas vēstules nebija?

Neibarts: Nē, nē, nekā tamlīdzīga nebija.

Brūveris: Viņš nedeva nekādas ziņas, caur trešajām personām vai...

Neibarts: Nē, nē, nekā.

Brūveris: Varbūt tur bija kaut kāds konflikts ģimenē tomēr?

Neibarts: Nu, to es tā īsti… Man to nestāstīja, māmiņa neko tamlīdzīgu nepauda. Nu, un tad Rīgā man, protams, bija, kā es tajā laikā krievinieku mēlē teiktu, patēvs, “zampapā” – заместитель папы.

Brūveris: Krievs, ja?

Neibarts: Nē, latviets. Krīgers. Viņš bija amatnieks, strādāja namu pārvaldē. Viņā bija tas, ka viņš pauda: “Aivar, ja tu kaut ko dari, tad dari visu ar mīlestību. Tev pat nagla lieksies, ja tu ar dusmām sitīsi. Labāk nedari nemaz, ja tu negribi kādu darbiņu darīt ar mīlestību.” Protams, es neteiktu, ka viņš īpaši čakls bija, toties trimpelēt, kā jau visi amatnieki, ļoti sparīgs.

Brūveris: Viņš jūs visus trīs arī audzināja, vai ne?

Neibarts: Jā, jā. Nu, tā audzināšana bija tāda relatīva, mūs jau faktiski audzināja iela – Mārupīte.

Brūveris: Nu, naudu viņš pelnīja?

Neibarts: Naudu – jā, tādā ziņā jā, māmiņa ar strādāja un tamlīdzīgi. Un mums jau šī te jaukā būšana bija, ka es Torņakalnā augu, kur vienā pusē ir Rīgas robeža, Mārupīte, bet otrā – jau pāķi. Līdz Āgenskalna tirgum ar autobusu bija 15 minūšu brauciens, kur tu jau esi absolūtā pilsētā. Un sanāk, ka es esmu dzimis Liepājā, man māmiņa arī dzimusi Liepājā, bet omamma ir no Alšvangas poļiem. Proti, es it kā esmu otrās paaudzes pilsētnieks, bet uz tās robežlīnijas es ar vienu kāju biju pāķos, bet otru kāju pilsētā.

Brūveris: Kas man vienmēr ir ļoti paticis tevī, kā nav varbūt citos dzejniekos un vispār čomos, ka tev ir tā šausmīgi labā sirds. Es tak tevi pazīstu vienmēr, cik nav kopā dzerts, vai ne...

Neibarts: Jā, tas gan.

Brūveris: Un visi dzīves pabērni vienmēr ir atraduši pie tevis vietu. Dažreiz arī kaut ko nozaguši, kādu glāzi un arī manu gleznu, kā es te redzu. (Smejas.) Nezinu, kur aizceļojusi. No kurienes šitā labestība, ka tevī nav ļaunuma nekad? Kas manī, piemēram, ir, kaut kāda atriebties kāre...

Neibarts: Es uzskatu, ka ar ļaunumu nevajag cīnīties, jo tā ir absurda būšana. Kaut ko līdzīgu Zāra Mālīte tajā intervijā pauda. To gan viņa laikam no manim visu… Visa manī atsitusies. Jo vai tad saule cīnās ar tumsu? Nē, viņa vienkārši ir un spīd, jo jebkura cīnīšanās rada atkal ļaunumu. Tā es esmu centies spīdēt, nu dažbrīd gaišāk vai spodrāk...

Brūveris: Tad tālāk šāds jautājums. Bieži vien tu esi devis naktsmājas dzīves pabērniem un alkoholiķiem – visiem, kas ar utēm ir nākuši. Vai tas tomēr nav tavā dzīvē traucējis literāri attīstīties? Vai tu nedomā, ka tavs talants ir tādā veidā traumēts? Ar savu labestību tu esi tik daudz atdevis citiem...

Neibarts: Nē, nē. Man šķiet, kā es jau te pirms tam paudu, ka esmu tikai liecinātājs, reproduktors. Un, ja es, teiksim, tajā brīdī neuztveru neko, tad es arī nepiefiksēju. Tā ka talants nevar ne attīstīties, ne satīstīties. Ja tu esi atvērts, tad arīdzan tā enerģija nāk. Es, piemēram, uzskatu, ka ir kaut kādi augstāki spēki, kas man liek rakstīt pantiņus, jo viņi mani par instrumentu izvēlējušies, lai es rakstītu. Un tie blakusapstākļi tāpat… Es varu, teiksim, rakstīt, tramā braucot, ietrimpelējot jeb arīdzan sēdot uz poda.

Brūveris: Tev absolūti nav slavas un naudas kāres?

Neibarts: Nē, nu nauda tā kā būtu vajadzīga. Slava mani īpaši neinteresē, jo es tik un tā esmu slavens. Ja es nebūtu slavens, tad varbūt mani interesētu. (Smejas.)

Brūveris: Un varaskāre?

Neibarts: Nē, varaskāre… Es negribu valdīt pār citiem ļaužiem, es pat pār sevi negribu valdīt, kur nu vēl pār citiem.

Brūveris: Kādēļ tu lieto alkoholu?

Neibarts: Tā ir vienīgā iespēja, lai es nebūtu paguvis trakomājā nonākt. Ja es nelietotu alkoholu, tad es būtu jau 10 reizes absolvējis šo te augsto namu. Tā ir vienīgā iespēja, kā laiku pa laikam šito pelēko vielu izbirstēt, lai tur visi tie sārņi nokrīt. Tad atkal pēc tam var sākt piesārņot.

Brūveris: Bet iedzēris tu nekad neraksti dzejoļus?

Neibarts: Nē. Es esmu centies to kaut kad darīt, bet pēc tam es tos hereoglifus pats neesmu varējis saprast, un tā atšifrēšanai būtu kaut kāds pretizlūkošanas šifrēšanas dienests jāalgo. Tā kā man tam naudas nav, tad es necenšos ierāvis kaut ko skribelēt.