Sacelšanās pravietis

Mārtins Gurijs agrāk strādāja ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes globālo mediju analīzes komandā. 2014. gadā viņš paša spēkiem izdeva grāmatu, un, šobrīd to lasot, šķiet, it kā tā būtu iznākusi pagājušajā nedēļā. 2018. gadā grāmata no jauna iznāca apgādā Stripe Press un drīz kļuva par obligāto literatūru Silīcija ielejā. Īpaši aizrautīgi to lasīja tie, kuri ar izbrīnu bija atklājuši, ka viņi atrodas pašā Rietumu sabiedrības būtiskāko izaicinājumu viducī. Tā nu Vašingtonas spiegs svinēja uzvaru Silīcija ielejā. Es viņu satiku grāmatas atvēršanai par godu sarīkotās vakariņās, un kopš tā laika esam uzturējuši saikni, tērzējot ne vien par kubiešu trimdiniekiem aktuālām tēmām, bet arī par tehnoloģijām un medijiem.

Šī intervija notika e-pastā, un Gurija atbildes nav rediģētas.

A. G. M.

Antonio Garsija Martiness

“Sabiedrības sacelšanās” ir acīmredzams mājiens uz Ortegas i Gaseta “Masu sacelšanos” (man šķiet, tu pats to grāmatā atzīsti). Zināmā mērā šis darbs ir atjaunināta Ortegas i Gaseta grāmatas versija, vienīgi šoreiz “masu cilvēkam” ir viedtālrunis un vēl lielāka savu individuālo tiesību apziņa.

Lai gan šķiet, ka vismaz nosaukums ir atsauce uz Kristofera Laša “Elites sacelšanos”.¹ Tava grāmata ir kā šī klasiskā darba noslēdzošais elements. Īsi atgādināšu: Lašs paredzēja agrākās augstdzimušu balto anglosakšu protestantu elites norietu. Šī elite uzskatīja Savienotās Valstis par savu personisko politisko projektu un uzņēmās tā īstenošanu ar visnotaļ atzīstamu pienākuma un atbildības sajūtu. Lašs pareģoja, ka tās vietā stāsies alkatīga, materiālistiska neoliberālā elite, kam būs vienaldzīgs ārpus jaunās ekonomiskās kārtības palikušo sūrais liktenis. Īsi sakot, Lašs paredzēja veselas šķiras rašanos, kas tagad ar savu veselīgo pārtiku un Zoom sapulcēm šķiet gluži ikdienišķa, bet tolaik bija tikai nesens un visai dīvains veidojums.

(Esmu gana vecs, lai atcerētos Ameriku laikā, kad valdīja masu patēriņa tirgus, pēc Eizenhauera aiziešanas izveidojusies vidusšķira un noskaņojums, kas iedvesmoja 1967. gada Mīlestības vasaru. Atceros to vismaz vecāku stāstījumā, kuri bija aizbēguši no pirmsrevolūcijas buržuāziskās Kubas un veikli pielāgojušies jaunajiem apstākļiem.)

Te ir cēloņsakarību ķēdīte: ja nebūtu elites sacelšanās 20. gs. 80. gados, nebūtu arī sabiedrības sacelšanās 21. gadsimta otrajā desmitgadē. Ko teiksi par šādu paaudžu pretnostatījumu?

Mārtins Gurijs

Vecāki mani atveda no Kubas uz Ameriku, kad Eizenhauers vēl bija prezidents. Es atceros Mīlestības vasaru – tiesa gan, miglaini. Lūk, cik vecs es esmu! Tāpēc beigsim gvelzt niekus, jaunais Antonio.

“Sabiedrības sacelšanos” es sāku brīdī, kad biju nodarbināts arī ar citām lietām. Tobrīd mēs, grupiņa CIP analītiķu, sapratām, ka sagrūst visa agrākā informācijas vide. Es sāku ar digitālo cunami. Tobrīd vēl nebiju lasījis Laša grāmatu, es to izlasīju vēlāk un piekrītu, ka šis darbs ir spoža analīze un vistiešākajā veidā sasaucas ar manām idejām.

Uzskatu, ka mūsu gadsimtā lielākais politiskais konflikts ir starp globālajā tīmeklī savienoto sabiedrību un eliti lielajās hierarhiskajās institūcijās, kas strukturē mūsdienu dzīvi. “Sabiedrības sacelšanās” sākas ar brīdi, kad pasaule jau dreb no šīs tektoniskās sadursmes grūdieniem. Grāmata pirmoreiz iznāca 2014. gadā. Man ārkārtīgi gribējās atvērt lasītājiem acis, lai viņi ieraudzītu: politikas rituālu aizsegā plosās daudz dziļākas nesaskaņas, kas maina mūsu no 20. gadsimta pārmantoto sabiedrību. Es lietoju tādus vārdus kā “noliegums” un “nihilisms”. Tagad jāpasmaida, atceroties, kā mocījos šaubās, vai šādi vārdi analītiķa mutē neizklausās pārāk sensacionāli. Kopš 2016. gada un Donalda Trampa ievēlēšanas par nihilismu vēlas runāt visi. (Starp citu, Trampa ievēlēšana manai grāmatai deva lielu uzrāvienu pārdošanā – šai ziņā es sevi ieskaitu tai pašā kategorijā kā The New York Times.)

Grāmatā tomēr palika neatbildēti vairāki fundamentāli jautājumi. Piemēram, kad sabiedrība uznāk uz skatuves kā vadošs politiskais spēlētājs, tā jau ir noskaņota kareivīgi un noliedzoši. Sabiedrība iznāk ielās un balso par populistiem, lai izteiktu savu noraidījumu pastāvošajai kārtībai, kas reizēm ieslīgst nihilismā. Bet kāpēc? Manuprāt, te neder ierastie ekonomiskie pamatojumi. Sacelšanās ir piedzīvotas gan nabadzīgās zemēs, kā Somālija, gan labklājīgās valstīs, kā Francija, Čīle un ASV. Ja papēta, tad sacelšanās virzītājspēks parasti ir vidusšķira un cilvēki ar augstāko izglītību. Tā ir visur.

Grāmatā aprakstīts elites apjukums, kas jau robežojas ar paniku. Elites pārstāvjus apstulbina viss digitālais, un viņiem nav ne mazākās jausmas, no kurienes uzradušās tās niecības, kas tagad dusmīgi bļaustās aiz viņu logiem. Bet kāpēc? 20. gadsimtā divas elites paaudzes veiksmīgi pārdzīvoja Lielo depresiju, Otro pasaules karu un Auksto karu. Izbūvēja lielos dambjus un atomspēkstacijas, kas apgādā ar elektrību visu valsti, un piedevām vēl šoseju tīklu starp pavalstīm. Kas ir mainījies?

Lūk, šeit pašreizējās situācijas izpratnē liela loma ir Lašam un viņa darbam “Elites sacelšanās”. Lašs apraksta pāreju no Džefersona “talanta aristokrātijas” uz “meritokrātiju”, kas sevi attaisno ar definīciju un opozīciju. Ja esi elites pārstāvis, tad acīmredzot esi to pelnījis. Kāda gan cita iemesla pēc lai tu atrastos uz sava svarīgā hierarhijas pakāpiena? Tu taču esi mācījies labākajās skolās, esi daudz ceļojis un pat proti kādu vārdu franciski! Un, protams, katrai brahmaņu kastai ir vajadzīgs biezs mūris, lai noturētu ārpusē zemākās kastas. Tie ir cilvēki, kuri mācījušies parastās koledžās, runā ar dienvidnieku akcentu un retajos ceļojumos izgāžas (kā misters Bīns), pasakot gracias Luvrā.

Lūk, ko par to saka Lašs: “Jaunā elite sacēlās pret “Amerikas vidusšķiru”, kādu paši bija iztēlojušies, – nāciju, kura ir atpalikusi tehnoloģiski, reakcionāra politiski, apspiedoša seksualitātes morālē, viduvēja gaumē, pašapmierināta, bezrūpīga, trula un vecmodīga.”

Citiem vārdiem sakot, elite bija atmetusi domu par kalpošanu sabiedrībai vēl pirms digitālā cunami. Bet šī katastrofa izraisīja varas polaritāšu inversiju: pēkšņi sabiedrība bija tā, kura veikli lietoja tehnoloģijas, bija politiski nemierīga un visbeidzot sacēlās pret apstulbušo eliti. Milzīgā plaisa ir palikusi, un elitei nav ne mazākās vēlēšanās to pārvarēt: tas nozīmētu noārdīt mūri, kas sargā viņu šķīsto brahmaņa dvēseli.

Mēs nevaram zināt, vai tad, ja elite būtu izrādījusies talantīgāka, tā būtu spējusi novērst sabiedrību mobilizējušās dusmas un nomierināt eksplozīvo sacelšanās dziņu. Pasaulē nav laboratoriju, kur izspēlēt paralēlas vēstures versijas. Teikšu tā: šobrīd grūtības ir strukturālas, tās nav saistītas ar personībām. Pat Rouzeveltam vai Reiganam būtu grūti saglābt institūcijas, kuru autoritāte ir sabrukusi radikālu informācijas vides izmaiņu rezultātā.

Antonio Garsija Martiness

Tu raksti: “Nedrošība ir skābe, autoritātei tā liek rūsēt. Kad zūd informācijas monopols, zūd arī uzticība. Katra prezidenta uzruna, katrs CIP vērtējums, ikviens pētniecisks raksts lielajos laikrakstos pēkšņi ieguva patvaļīgu nokrāsu un likās balstāmies morālā nostājā, nevis intelektuālā stingrībā. Kad pierādījumu par un pret kādu lietu ir daudz un svaru kausi nenosliecas ne uz vienu, ne otru pusi, jebkuru autoritatīvu spriedumu aizēno aizdomas: vai tikai autors neizvēlas datus pēc savas patikas un vajadzības?”

Tu pamatīgi un daiļrunīgi apraksti, kā elite vairs nespēj virzīt realitāti caur masu medijiem, tāpēc iestieg kuslā inertumā. Tikmēr trakojošās masas saplosa gabalu gabalos katru institūciju kļūmi.

Es tikai līdz galam nesapratu – vai tu domā, ka izgāzies ir tikai naratīvs, vai arī runa ir par kompetenci?

Citiem vārdiem sakot, ziņas jau vienmēr bijušas viltus ziņas, un vēsture ir vismaz daļēji (ja ne pilnībā) sadomāta. Palasi jebkuru franču autora sarakstītu Napoleona biogrāfiju un angliski runājoša autora Napoleona biogrāfiju. Vai arī paņem kaut vai tipisku (kreisi noskaņotu) angļu interpretāciju par Kubu un pēc tam palasi, ko par to raksta spāņu valodā. Tomēr tie bija visnotaļ pārliecinoši, noteiktā politiskā un lingvistiskā ietvarā izstāstīti stāsti. Lai cik tie būtu nepilnīgi – skaidrs, ka tur no patiesības tālu –, tie tomēr bija strukturēti pasaules skatījumi, kas palīdzēja sabiedrībai orientēties realitātē. Tagad vairs nav šādu lielo stāstu, kas kalpo par ceļa rādītājiem un reizē arī aizmālē acis. Sociālie mediji ir kā tiešraides kamera, kas vērsta uz visu sabiedrību: institūcijām vienmēr ir bijusi sava ēnas puse, tagad mēs to vienkārši esam ieraudzījuši.

Vai arī tu uzskati, ka institūcijas ir iestigušas sekulāras nekompetences un pagrimuma muklājā?

Mārtins Gurijs

Īstās elites augstākais aicinājums ir pārveidot realitātes plūsmu loģiskā stāstā. Vairumam amerikāņu, kuri uzskata, ka realitātei jāpieiet “zinātniski”, tas izklausās pēc tukšas propagandas. Tomēr patiesībā tur slēpjas daudz vairāk. Katras sabiedrības pamatā ir specifiski ideāli un izturēšanās paradumi. Uz šo ideālu un paradumu pamata veidotas valsts pārvaldes institūcijas, informācija, tirdzniecība, pat zinātne. Tā tas viss iegūst maģisko leģitimitātes auru. Tas ir iemesls, kāpēc cilvēki ieklausās.

Bet realitāte ir haotiska. Notikumi ir neparedzami, un cilvēku reakcija reti atbilst kādam ideālam. Lai saglabātu institūciju autoritāti, nepieciešams sniegt sabiedrībai izskaidrojumu, kas savieno notikumus ar ideālu. Sakāves vienmēr ir pamācošas. Džordžs Vašingtons Fordžas ielejā kļuva par drosmes un izturības simbolu un lika nokaunēties visiem, kas nebija gana stipri savā patriotismā. Franklins Rouzevelts mums sacīja, ka notikumi Pērlhārborā ir “ļaundarības diena”, nevis starpgadījums, kurā ASV jūras spēki pieķerti ar nolaistām biksēm.

Realitātes izpratnes, protams, ir dažādas. Tās ir atkarīgas no iesaistītajiem ideāliem un institūcijām. Frančiem nerūp, ko anglosakši domā par Napoleonu. Napoleona laikmeta notikumu interpretācija ir pieskaņota franču republikas ideāliem un institūcijām tā, ka manām anglosakša acīm tas var izskatīties savādi, tomēr viņiem tas der.

Stāstiem nav obligāti jābūt nepatiesiem, un tie ne vienmēr ir propaganda. Tomēr stāsti ir subjektīvi un atkarīgi no skatpunkta, un tos var dekonstruēt. Tas attiecas uz visiem skaidrojumiem, arī tiem, ko sniedz zinātnieki. Cilvēku zināšanu robežas ir daudz šaurākas, nekā mums labpatīk domāt. Tāpēc, lai notikumu plūsmu pārvērstu stāstā, kas spētu pārliecināt publiku, elitei jākontrolē saziņas kanāli. Ja kontrole izslīd no rokām, elitē sākas krīze. Katrām lielām pārmaiņām informācijas tehnoloģijās ir sekojis milzīgs haoss un sajukums, ko bieži pavadījusi arī asinsizliešana, kad vecā, vecajos saziņas kanālos iekrampējusies elite tikusi uzdzīta savā tornī un izsviesta ārā pa logu. Viskrasākais pavērsiens šajā ziņā noteikti bija iespiedmašīnas izgudrošana. Tā aizsāka revolūciju reliģijā, politikā un zinātnē.

Šobrīd mēs atrodamies milzīgu pārvērtību sākumā; mēs piedzīvojam, kā sākas pāreja no industriālā informācijas un komunikācijas režīma uz kaut ko tādu, kam vēl pat nav vārda. Ir sākusies naratīvu masveida izmiršana. Piemēram, pārstāvnieciskās demokrātijas ideāls ir apdraudēts. Ja uz šī ideāla būvētās institūcijas vēlas saglabāt kaut kādu leģitimitāti, tām būs sevi jāpārveido. Tomēr jebkura iespējamā ideoloģija, kas varētu mest izaicinājumu pārstāvnieciskajai demokrātijai, ir vēl neuzticamāka. Pat atmetot tādus senus, novecojušus draudus kā fašisms un marksisms-ļeņinisms, nav manāms, ka pasaules sabiedrība ļoti alktu pēc “ķīniešu modeļa” vai putinisma, un islāms, šķiet, ir sevi izsmēlis.

Es atkārtoju, cēloņi ir strukturāli. Tie nav atkarīgi no elites atjautības. Mūsdienās pat Džordžu Vašingtonu un Franklinu Rouzeveltu dzīvus cepinātu uz sociālo mediju uguns. Kāds tur brīnums, ja cilvēki, kuri ir atbildīgi par sabiedriskajiem procesiem, baidās vispār atvērt muti: jebkurš izteiktais vārds var atgriezties kā bumerangs un trāpīt pašam pa pieri. No evolūcijas teorijas viedokļa šie cilvēki ir izvēlēti tādēļ, ka spēj runāt, nepasakot neko.

Valdošo aprindu nespējai radīt jēgu ir paradoksālas sekas. Īsi uzšvirkst raupjas, nesakarīgas novalkātu ideālu versijas, tādas kā sociālisms vai nacionālisms, un daudziem liekas, ka tur izaugs kaut kas liels. Elites satrauktās čalas pavadījumā var vērot, kā šie neattīstītie sapņi mēģina atdzimt no jauna. Bet augšāmcelšanās nav. Vēsture nav pierunājama atkārtot mirušus ideālus, pat nelielā mērogā. Tas, ka kādam vispār var šķist pievilcīgas kādreiz varenu ideoloģiju atliekas, pats par sevi jau parāda, ka mūsu skaidrošanas spēja ir apsīkusi. Putekļainās mūmijas, ko no aizmirstības izcēlusi vēstures atvara griešanās, gandrīz droši atkal nozudīs lielajās pārvērtībās.

Es neteiktu, ka mūsu institūcijas ir iestigušas sekulāras nekompetences un pagrimuma posmā. Patiesībā tā ir, bet es neizvēlētos tādus vārdus. Es teiktu, ka mūsu institūcijas ir strukturāli (un, manuprāt, katastrofāli) nepiemērotas jaunajai informācijas videi un ka cilvēki, kuri tās vada, nespēj un nevēlas šīs institūcijas reformēt.

Jau taisījos pieminēt pandēmiju, bet tad paskatījos uz nākamo jautājumu un laikam pagaidīšu.

Antonio Garsija Martiness

Kā bieži rakstu tviterī, mēs dzīvojam “Rašomona” realitātē, kur katrs notikums, vienalga, cik grandiozs vai ikdienišķs vai cik labi parādīts tiešraidē, tiek interpretēts (un vērtēts) savstarpēji cits citu izslēdzošos veidos. Vai iespējams atgriezties pie patiesības? Vai atgriezties pie lietojamas patiesības, ar kuru pietiktu, lai izveidotu stāstu 300 miljoniem cilvēku? Vai arī mūsu liktenis ir izlemts un mums vairs nebūs tādu institūciju kā “vecajos, labajos laikos”? Tas, protams, ir saistīts ar otru jautājumu, jo institūciju vara iedvest bijību un motivēt slēpjas kompetences un taisnīguma demonstrēšanā. Ja nevaram vienoties par to, kas noticis, mēs nekad nespēsim vienoties par to, vai esam piedzīvojuši sakāvi vai uzvaru.

Mārtins Gurijs

Redzi, mēs kā cilvēki esam lemti “Rašomona” realitātei. Mana objektu un notikumu uztvere atšķiras no tavējās, reizēm pat radikāli. Esmu precējies jau veselu mūžību, bet vēl aizvien nevaru pateikt, ko domā mana sieva. Mēs esam kopā, tomēr katrs par sevi. Tāda ir cilvēciskā stāvokļa būtība. Personisko dzīvi tas padara interesantu, bet sociālo – sarežģī.

Mēs esam saskaldītas būtnes, kas ieslodzītas savā subjektīvajā skatījumā, bet esam arī simboliski dzīvnieki, kas par katru cenu vēlas rast jēgu savai individuālajai dzīvei – jēgu, kas būtu universāli atzīta un augstāka par individualitāti. Pirmīt pieminēto stāstu mērķis ir saskaņot personisko pieredzi ar sabiedrisko eksistenci un šādi padarīt iespējamu kopīgas jēgas radīšanu. Neizbēgamais jautājums: kāpēc lai kāds šādiem stāstiem ticētu? Viljams Džeimss, psihologs un viens no maniem mīļākajiem domātājiem, runāja par “vēlēšanos ticēt”. Mēs esam ieprogrammēti pieņemt stāstus, kas savieno mūs un mūsu sabiedrību ar kosmisko kārtību. Ja aizbrauksi uz Jeruzalemi, ieraudzīsi cilvēku pūļus pie Raudu mūra, Svētā kapa baznīcas un Klints kupola. Lūk, 2500 gadu ticības, kas bijusi vadzvaigzne miljardiem cilvēku. Un, ja pajautāsi vairumam amerikāņu, arī man, viņi pateiks, ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi. Džefersons to uzskatīja par “pašsaprotamu”, bet patiesībā, lai to pieņemtu, nepieciešama spēcīga ticība, kas ļauj neņemt vērā daudzus pretējus pierādījumus.

Ticība ir mūsu noklusējuma iestatījums. Skaidrojumu vajag sistemātiskam cinismam un neticībai: tas ir patoloģisks stāvoklis, kas padara indivīdus nelaimīgus un sabiedrību – neaizsargātu.

Lielie skaidrojošie naratīvi prasa uzticēšanos, un uzticēšanās manā struktūrā ir specifiska attieksme pret pieejamo informāciju. Man šķiet, ka nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, kāpēc mūsdienās valda tik liela neuzticēšanās. Stāstnieki – amatpersonas, mediji, zinātnieki, tātad elite – dzīvo pavisam citā informācijas kosmosā nekā mēs, pārējie. Viņi izturas tā, it kā mēs joprojām dzīvotu 20. gadsimtā un it kā informācija vēl aizvien būtu viņu monopols, viņi to dozētu pēc saviem ieskatiem, bet mēs – pieņemtu, jo tā taču nāk no autoritātēm. Viņi izliekas par vienīgajiem, kas iznākuši no Platona alas: viņi zina. Tāpēc viņu stāsti pieņem matemātiskas aprises un mēģina “no augšas” izskaidrot, kā viņi izmantos savas zināšanas, lai “atrisinātu” politiskās, sociālās vai veselības “problēmas”.

Sabiedrība, kas digitālajā jūrā jūtas kā zivs ūdenī, ir daudz zinošāka par novecojušās struktūrās iestrēgušo eliti. Sabiedrībai nepaslīd garām nepamanīta elites nespēja sniegt solītos “risinājumus”, tās meli un nepārdomātie izteikumi, tās seksuālie sānsoļi, satriecošā pašapmierinātība un liekulība. Sabiedrība raugās uz eliti un tās institūcijām bez ilūzijām, gluži kā kādreiz, kad zinātne laupīja ilūzijas burvību fejām un rūķīšiem. Cinisms ir dabiska reakcija. Elitē vairs nesaskata cilvēkus, kas cenšas izdarīt, kā labāk, lai arī nereti kļūdās, bet gan korumpētus, uzpūtīgus ākstus. Jau teicu, ka sabiedrība ir iestigusi noliegumā.

Pandēmijas radītā krīze tam ir spilgts apliecinājums. Informācija par vīrusu pārvietojās gaismas ātrumā, bet institūcijas, kurām vajadzēja sargāt sabiedrības veselību, rīkojās lēni un piesardzīgi, vienmēr tikai dzenoties notikumiem pakaļ, kamēr eksperti nonāca pretrunās cits ar citu un reizēm pat paši ar sevi. ASV Slimību kontroles un profilakses centrs pastāvīgi mainīja viedokli par sejas maskām. Pārtikas un zāļu administrācija šķita uzskatām, ka tās vienīgā misija ir ražot aizliegumus un ierobežojumus, kas kavēja ārstēšanu un zāļu pieejamību. Ņemot vērā, ka uz spēles bija cilvēku dzīvība, šo apjukumu nekādi nevar uzskatīt par triviālu.

Elite, piemēram, Antonijs Fauči, būtu varējusi iegūt vairāk uzticības, ja būtu atzinusi, ka atrodas tai pašā Platona alā, kur pārējie. Tai alā bija pat cilvēki ar vairākiem doktora grādiem, kam federālās aģentūras piešķīrušas smalkus, garus titulus. Mēs visi mēģinājām saprast zibošos ēnu zīmējumus. Nudien nebūtu kaitējis izrādīt nedaudz pazemības.

Atbildot uz jūsu jautājumu tieši: pienāks brīdis, kad būs jauni stāsti, kas ņems vērā jauno vidi un nodrošinās uzticības atgriešanos vadītājiem un institūcijām. Vēlēšanās ticēt ir īsta. Jautājums, manuprāt, ir par to, kādi postījumi vēl tiks nodarīti pirms šī pavērsiena civilizācijas vēsturē un vai liberālā demokrātija pēc tam vispār vēl pastāvēs.

Antonio Garsija Martiness

Viena tēma, kam tu velti īpašu uzmanību, ir nihilisms. Tu to definē kā “vēlēšanos iznīcināt – tai skaitā pat sevi – tāpat vien, iznīcināšanas pēc. Konkrēti tas nozīmē demokrātijas un kapitālisma noliegumu ar frivolu nevērību attiecībā uz sekām”.

Daudzas tevis aprakstītās kustības, teiksim, Occupy Wall Street un Izraēlas “telšu protesti”, ir ievērojamas ar to, ka viņu ideoloģija tā arī netiek tālāk par skaļiem saukļiem, tā ir par knapu pat kārtīgam ierakstam tviterī. Ko īsti grib dzeltenās vestes Francijā? Vai Antifa? Atšķirībā no senākajām revolucionārajām kustībām, teiksim, Palestīnas atbrīvošanas organizācijas, ETA, IRA, Musulmaņu brālības, 26. jūlija u. tml., šīm kustībām nav intelektuāla radītāja, nav pārliecinošas politikas, nav formālas politiskās programmas, organizēta politiskā spēka, kas pastāvētu līdzās ekstrēmistiskajam, nav pat strauji mutējošas propagandas platformas. Ir tikai brutāls, skaļš pastāvošā noliegums. Vai tas tiešām pie kaut kā ved, vai arī, kā tu saki, “sekas nebija revolūcija, bet pastāvīgu nemieru draudi”?

Mārtins Gurijs

Lai kaut ko organizētu tiešsaistē, nav vajadzīgi nekādi 20. gadsimta radikālisma atribūti – nav vajadzīga revolucionāra vadības un kontroles organizācija, līderis, programma, nevajag pat saprotamu ideoloģiju. Vajag tikai viedtālruni un pietiekami lielas dusmas pret kaut ko. Tam ir milzīgas taktiskās priekšrocības. Ielu dumpinieki katru reizi pārsteidz autoritātes nesagatavotas, jo viņi neeksistē institucionāli. Viņi ir kā zibens spēriens no skaidrām debesīm – cilvēki no nekurienes, kuri pēkšņi uzrodas visur.

Bet digitālajam ceļam uz sacelšanos ir viens droši vien fatāls stratēģiskais trūkums. Bez līdera un programmas nav manevrēšanas iespēju. Nav iespējams pielāgot taktiku. Nav iespējams, piemēram, iesaistīties pārrunās ar varu. Valdības pārsteidzoši bieži ir piekāpušās un piedāvājušas izpildīt protestētāju prasības: tā notika gan 2011. gadā Izraēlā, gan 2019. gadā Francijā. Nevienā no abiem gadījumiem – un vispār nevienā no man zināmajiem gadījumiem – protestētāji neizrādīja lielu interesi formulēt savas prasības. “Jā” viņi neuzskatīja par atbildi.

Noliegums ir šīs publikas mobilizējošais un vienojošais impulss, tāpēc protesti visur ir iestiguši pozā “pret” kaut ko. Zejnepa Tifekči to dēvē par “taktisku sastingumu”, bet man šķiet, ka tas nav gluži precīzi. Tās sacelšanās, par kurām mēs runājam, nav īsti sastingušas – tās vienmēr var padziļināt un paplašināt savu protestu. Piemēram, Black Lives Matter sākās kā protests pret rasismu un ļaunprātīgu varas izmantošanu policijā, bet beigās noveda pie Linkolna un Rouzevelta statuju gāšanas, jo kustība pavērsās pret visu Amerikas vēsturi.

Ja esi dziļi un pilnīgi pret pastāvošo kārtību, tad vari viegli nonākt pie uzskata, ka visu pastāvošo institūciju un organizāciju satriekšana pīšļos ir sava veida progress, pat ja pats nevari piedāvāt nekādu alternatīvu. Tāda ir mana nihilisma definīcija. Nihilists ir nolieguma iemiesojums, pasauļu iznīcinātājs. Šobrīd cilvēki, šķiet, daudz satraucas par autoritārisma atmodu un fašisma atgriešanos. To es, goda vārds, nesaprotu. Digitālais cunami ir radījis autoritātes krīzi visās varas formās. Es labprāt vēlētos, lai kāds man paskaidro, kā Musolīni varētu nākt pie varas sociālo mediju laikmetā un gāzt demokrātiju bez organizācijas, bez programmas, bez ideoloģijas un pat bez paša Musolīni. (Ja jūsu atbilde ir Tramps, tad piedodiet, bet tas ir smieklīgi.) Pašreizējos apstākļos maršs uz Romu beigtos ar čupu selfiju Facebook profilos.

Liberālā demokrātija joprojām ir vienīgā reālā iespēja. Ar to nevar sacensties, tomēr to var sagraut. To var saplosīt gabalu gabalos, neliekot neko vietā. Korumpēto pasauli var iznīcināt ar atriebes haosu. Tādi cilvēki nav nemaz jāiztēlojas – visi esam viņus redzējuši atkal un atkal. Individuālā līmenī nihilists ir nevienam nezināms šāvējs, kas ieiet geju bārā vai mošejā un noslaktē dučiem nevainīgu svešinieku. Kāpēc tā notiek? Šādas šausmas vienmēr (un saprotami) ir tāds šoks, ka neaizdomājamies, cik tas ir savādi. Bet šādos gadījumos vainīgie bieži atstāj plašus manifestus. Viņi dedzīgi vēlas izskaidrot savu rīcību. Neatkarīgi no tā, tieši kādi ir viņu uzskati, viņi visi runā vienā valodā. Tekstos sabiedrība allaž tiek atainota kā neglābjami izkurtējusi un vienīgais ceļš uz šķīstīšanos ir caur asinīm. Šai drūmajā ainā tikai viens vienīgs ir nevainīgs, un tas ir šāvējs. Nihilists, šis morālais briesmonis, uzskata sevi par pēdējo taisno cilvēku uz zemes.

Nav tādas Nihilisma partijas, kas varētu iziet uz barikādēm un iekarot varu. Tāpēc jau ir tik grūti noticēt Musolīni otrajai atnākšanai. Tomēr mēs esam pieredzējuši, kā nihilisms izskatās veselu sabiedrību līmenī: tas izskatās kā ISIS, kas izraisīja slaktiņus un postīšanu virālā apmērā. ISIS nebija ne kalifāts, ne kaut kāda veida valdība. Tas bija mainīgs kopums, kurā bija jauni, digitāli izveicīgi cilvēki, kuru nodoms bija iznīcināt mūsdienu sabiedrību, pie reizes iznīcinot veselas cilvēku grupas, kas viņiem tādu vai citādu iemeslu dēļ nepatika. Islāms bija tikai iegansts un attaisnojums asinsizliešanai. Svarīga bija vara, un vienīgais varas pielietojums bija sagraut pastāvošo kārtību visos tās aspektos. Lai arī simtiem tūkstošu cilvēku gāja bojā šaušalīgos veidos, manuprāt, spilgtākais ISIS mirklis bija tad, kad jauni, dūšīgi rīkļurāvēji šķaidīja senās statujas Mosulas muzejā, filmēja to un izlika apskatei internetā. Šķiet, ka lielākais nihilista ienaidnieks ir atmiņas un vēstures spēks.

Tāpēc, ja jautā, vai šābrīža protesti vispār pie kaut kā novedīs, tad atbilde ir: droši vien ne. Protestos ir maz pozitīvā satura. Mani dara bažīgu tas, ka tie varētu novest pie nekā – pie paštaisnas iznīcības politikas un sabiedrības, kam ir izdzēstas visas atmiņas. Šobrīd lielākais demokrātijas drauds ir nevis fašisms vai kāda “mantota ideoloģija”, bet gan tieksme iznīcināt.

Antonio Garsija Martiness

Vienam no jautājumiem, ar ko es šobrīd aktīvi nodarbojos, tu (netieši) pieskaries: informācijas plūsma pašlaik ir brīva, to neiegrožo ne ģeogrāfiski faktori, ne monopoli, un tas nozīmē, ka tam, ko mēs pieredzam un ko domājam, nav nekā kopīga ar politisko mantojumu – nacionālajām valstīm, starptautiskām aliansēm, vietvarām –, kas noteicis Rietumu dzīvi trīs gadsimtu garumā. Kā samierināt bitu un atomu pasauli? Tipiskam Sanfrancisko tehnoloģiju speciālistam ir vairāk kopīgā ar kreisi noskaņoto buržuāziju Parīzē nekā ar strādnieku šķiras pilsētiņas iemītniekiem turpat 80 kilometru attālumā. Tāpat Sanfrancisko mītošam Trampa atbalstītājam ir vairāk kopīgā ar breksita atbalstītāju nekā ar savu kaimiņu tai pašā ielā. Pilsoņu karš nav iespējams, jo mēs pat nevaram noteikt robežas. Kā mazināt seismisko spriedzi starp mūsu intelekta un vērtību netaustāmajām robežām un politiskās un ekonomiskās realitātes taustāmajām robežām? Vai daļēji tāpēc šīs sacelšanās nav izveidojušās (lielākoties) par efektīvām kustībām? Vai tā ir traģēdija, vai arī šī spriedze patiesībā ir svētība, kas nav ļāvusi izcelties otrajam pilsoņu karam?

Mārtins Gurijs

Tas nu gan ir jautājums! Vispirms atbildēšu uz vienkāršāko. Piekrītu, ka mums nedraud pilsoņu karš, no kā daudzi šobrīd baidās, bet iemesls nav digitālā un reālā vai hipsteru un vecmodīgās lauku sabiedrības konflikts. Lai izceltos pilsoņu karš, jāizpildās vismaz diviem priekšnosacījumiem. Viens ir kāda liela problēma, kas sašķeļ sabiedrību. 20. gadsimta 30. gadu Spānijā tā bija komunisms pret katolicismu. Amerikas Pilsoņu karā bija vienotība un brīvība pret pavalstu tiesībām un verdzību. Šobrīd mūsu lielā problēma ir…? Nu, kāda tad? Cepures ar uzrakstu Make America Great Again? Rasisms noteikti nav problēma, kas sašķeļ visu sabiedrību. Pret rasismu ir visi. Kapitālisms nav nekāda lielā problēma: neviens vairs pat nerunā par šķirām un nabadzību. Identitāte ir pārāk neskaidrs un izplūdis jēdziens; ja identitātes sludinātāji sāktu cīnīties, tur sanāktu labi ja kautiņš, nevis pilsoņu karš. Lai kādās dusmās mēs vārītos, dzīve šajā vecajā, ļaunajā sistēmā tomēr ir visai ērta.

Otrais priekšnosacījums ir neizsmeļams jaunu vīriešu krājums. Vajag ļoti daudz testosterona, lai jauni vīrieši labprātīgi dotos nāvē tādā skaitā, kā tas bija Spānijā un arī Amerikā. Mēs neesam parūpējušies par pietiekami lielu skaitu jauniešu.

Bet tagad grūtākais jautājums – par bitiem un atomiem. Izglītotajai pilsētnieku šķirai vienmēr ir bijis vairāk kopīga ar šīs šķiras pārstāvjiem citur pasaulē nekā ar neizglītotajām masām viņu pašu valstī. Šo plaisu nav radījis internets. Tādā apmērā, kādā šī šķira sakrīt ar to, ko es dēvēju par “eliti”, varu piekrist Lašam, ka šķelšanās sākās vēl ilgi pirms digitālā cunami. Cunami izraisīja strukturālu katastrofu mūsdienu pasaules institūcijās, kas, kā jau iepriekš sacīju, būtu satriekusi pēc vēsturiskiem standartiem talantīgāko eliti. Bet pašreizējās elites skumjā kvalitāte, kas atspoguļojas tās dīvainajā uzvedībā strukturālajā krīzē, droši vien būtu jāuzskata par jau iepriekš pastāvējušu nosacījumu. Jaunajā informācijas ainā ir mainījies tas, ka šī aina devusi balsi nožēlojamajiem, kuri katrā valstī ir vairākumā, bet reizē arī margināliem spēlētājiem, kuri vecajā, industriālajā modelī būtu izslēgti. Pirms 50 gadiem masas varēja tikai no malas noskatīties un noklausīties. Šobrīd publika atbild – hipsteri, amerikāņu nacionālisti, vienalga. Visi atbild skaļi un rupji. Tracis, ko saceļ katra publiska saruna, ir jauna, mulsinoša parādība. Tā iedveš elitē bailes un naidu, tāpēc tai sāk rādīties pilsoņu karš.

Īsti nezinu, cik lielā mērā šo jezgu vajadzētu uztvert kā signālu. Sadursme starp eliti un sabiedrī

bu ir reāla. Arī sabiedrības fragmentācija ir fakts. Turpretī politiskā polarizācija daļēji ir jaunās mediju vides produkts. Tīmekļa vietnēm jāsacenšas par uzmanību, tāpēc tās praktizējas skaļu frāžu lietošanas mākslā. Daudziem dusmu izkliegšana ir tikai retoriska poza. Tas pats attiecas uz vecajiem masu medijiem. The New York Times un The Washington Post ir zaudējuši lielos reklāmas ienākumus un kļuvuši atkarīgi no abonentiem, kurus principā aicina atbalstīt ideju: neviens jau nemeklē avīzi, lai izlasītu ziņas, bet, ja neabonēs, demokrātija ies bojā, visu aizmirsta. Laikraksti mēģina izdzīvot, pārdodot polarizāciju. Andrejs Mirs, kurš ir viens no gudrākajiem mediju pētniekiem, to sauc par “postžurnālismu”. Tā ir atklāta ideoloģijas aizstāvība, kas saistīta ar slēptu biznesa modeli. Kā jau iepriekš sacīju, mēs atrodamies sabiedrības digitālās transformācijas sākumā. Neesmu gatavs pasludināt to par traģēdiju vai brīnumu. Tas vairāk ir totāls juceklis. Mans gudrais plāns kā analītiķim ir nogaidīt un paskatīties, kas būs…

Antonio Garsija Martiness

Savā grāmatā tu izvairies ieņemt politisku pozīciju, tomēr paud simpātijas demokrātiskai pārvaldei. Kādu postindustriālo demokrātijas modeli tu šeit saskati? Pieaugošu federālismu kā viduslaikos pēc Romas krišanas? Kaut ko citu?

Mārtins Gurijs

Ja godīgi, man nav ne jausmas. Manuprāt, nevienam nav uz to atbildes: pareģu dāvanas šķiet aizgājušas kapā līdzi senajiem izraēļiem 500 gadus pirms Kristus dzimšanas. CIP uzskata pareģošanu par savu misiju, taču rezultāti ir katastrofāli. Esmu sapratis, ka labākais veids, kā publiski kļūdīties, ir izteikt paredzējumu. Toties spekulācija neko nemaksā un ir viegla, tāpēc paliksim pie tās.

Man šķiet, ka ir noslēdzies administratīvās centralizācijas laikmets. Augstākais modernā laikmeta ideāls bija reducēt visu sabiedrību, cilvēci, līdz spēles kauliņiem politiska spēka rokās, tam virzoties uz utopiju. Šis ideāls gāja bojā līdz ar Padomju Savienības sabrukumu 1991. gadā. Digitālais ideāls ir personalizācija, gaistošu identitāšu izgudrošana un kopienas, kas pārklājas un konfliktē dīvainā kvantiskā veidā. Mūsdienu pasaules struktūras grīļojas šokā. Viss jūk un brūk.

Iedragātā laikmetā autoritātes pārvietošana uz viszemāko līmeni būs ne tikai saprātīga, bet arī nepieciešama. Es reiz kaut kur rakstīju, ka demokrātijas nākotne varētu būt Šveice. Tur, piemēram, imigrantam nav jāpiesakās uz pilsonības saņemšanu centrālajā valdībā, bet gan vietējā pašvaldībā. Lai kāds būtu vietējo lēmums, pēc tam neviens nevar apgalvot, ka to ietekmējis ierēdņu politkorektums vai sabiedrības rasisms. Tā ir tiešā demokrātija darbībā. Lēmēji ir cilvēki, kuri tevi pazīst.

Palūkojoties citādi, varētu teikt, ka Atēnu demokrātijas modelis kaut kādā mērā sāks aizvietot romiešu republikānisma principus. Internetā jebkurā laikā var balsot par jebko. Esmu visai drošs, ka tas nav nekas labs, tomēr tā ir demokrātija tās vistīrākajā izpausmē, un skaidrojumi, kāpēc tas nav labi, vienmēr sākas ar pieņēmumu, ka elite ir gudrāka par balsotājiem. Sacelšanās laikā šis arguments nestrādā. Jauns populisms mums jāgaida no tautas, nevis Trampam līdzīgiem politiķiem. Sekas droši vien būs tikpat kliedzošas.

Tehnoloģijām vajadzētu ļaut noārdīt daudzus birokrātijas slāņus un attiecīgi uzlabot pakalpojumu nodrošināšanu. Pārvaldes un politiskās struktūras var reformēt un pielāgot, lai tās kustētos gaismas ātrumā. Politiskās partijas var uzturēt vietnes, kurās lietotāji var balsot par dažādiem jautājumiem, pabīdot to svarīgumu uz augšu vai leju, gluži kā Reddit. Demokrātiskā pārvalde var pārvērsties par tādu kā Amazon ar pilsoniski atbildīgu seju. Amazon ir uzņēmums ar milzīgu birokrātisko struktūru, bet pircēji neko no tā neredz. Viņi redz ātru apkalpošanu par labu cenu. Turpretī valdības nodrošina daudzus vitāli svarīgus pakalpojumus, bet parasti pilsoņi to tā neredz. Viņi redz uzpūtību, birokrātiju un gausumu.

Vai šīs pārmaiņas īstenosies? Man nav ne jausmas: nākotne ir neziņas plīvurā tīta. Skaidrs ir viens: demokrātijas nākotne būs atkarīga no tā, cik drīz un cik labi mēs to reformēsim. Es līdz 10 gadu vecumam biju piedzīvojis gan kreiso, gan labējo diktatūru. Jau bērnībā uz savas ādas izbaudīju, ka pat vissliktākā demokrātija ir nesalīdzināmi labāka par vislabāko tirāniju. Tāpēc es ar prieku esmu gatavs noticēt, ka liberālā demokrātija pastāvēs arī 22. gadsimtā, tikai tai būs jaunas, interesantas formas.

Antonio Garsija Martiness

Vai tu izjūti uzvaras prieku, zinot, ka biji paredzējis gandrīz visu, kas notika sociālajos medijos pēdējo nepilnu 10 gadu laikā? Tava grāmata kaut kādā ziņā paredzēja arī Trampa nākšanu pie varas. Kāda ir sajūta, zinot, ka tev izrādījusies taisnība?

Mārtins Gurijs

Vai es izjūtu uzvaras prieku? Ne īpaši. Vai man labāk patiktu, ja es būtu kļūdījies un tagad dzīvotu zelta laikmetā, kur valda brālība un iecietība? Protams! Kā jau teicu, esmu vecs, un viena no nedaudzajām lietām, ko cilvēks vecumā iemācās, ir tā, ka pasaulē ir daudz svarīgākas lietas par tukšu godkāri. Man nešķiet, ka es būtu visu pateicis pareizi. Es neaptvēru, cik ātri tuvojas vētra, un pilnīgi noteikti neparedzēju Trampa nākšanu pie varas (skat. iepriekš, kur runāju par pareģošanu). Reizēm gadās, ka tīrās veiksmes pēc esi augstākā vietā un redzi tuvojošos nepatikšanu aprises un raksturu, kamēr citi lejāk līdzenumā pat nenojauš, kas tuvojas. Tā man paveicās, kad strādāju CIP globālo mediju analīzes nodaļā. Es nebiju vienīgais. Bijām vesels pulciņš, kam dramatiskie notikumi kļuva par apsēstību. Mēs noskatījāmies, kā digitālais cunami veļas pār pasauli, un izbrīnā vērojām tam sekojošo sociālo un politisko saspīlējumu. Mūs visus nodarbināja viens un tas pats jautājums: kāpēc? Kāds informācijas tehnoloģijām ir sakars ar politiku? No šīs sēklas vēlāk izauga “Sabiedrības sacelšanās”. Kā jau iepriekš sacīju, atbilde vēl nav pilnībā izkristalizējusies. Vēl ir par agru. Tāpēc uz atvadām mans padoms paliek tas pats: piesprādzējieties, draugi, ceļš būs ļoti bedrains…

The Pull Request, 2020. gada 18. septembrī