Zaudētās ilūzijas

“Vardarbība, kas pārņēmusi Ziemeļāfriku un Tuvos Austrumus, ir reakcija uz amatierisko filmu “Musulmaņu nevainība”, kurā tiek izsmiets pravietis Muhammeds. Filmā Muhammeds ir atainots kā homoseksuālis, bērnu izmantotājs un brunču mednieks.”

Independent, 13.septembrī, http://ej.uz/independent_film

Tik izbrīnīti, vīlušies, sarūgtināti un sašutuši Rietumi (izmantosim šo nosacīto apzīmējumu, jo labāka mums nav) sen nebija jutušies. Tieši tajās zemēs (izņemot Jemenu un Sudānu), kur, pateicoties nesavtīgai starptautiskajai palīdzībai, vietējie brīvību mīlošie iedzīvotāji bija gāzuši diktatorus un tirānus un kuras pāršalkušais “arābu pavasaris” bija savaldzinājis daudzus Rietumu politiķus, žurnālistus un pat “ekspertus” (lai ko šis vārds nozīmētu) ar iespēju, ka šajos reģionos varētu uzplaukt demokrātija, – lūk, tieši tajās zemēs saniknoti pūļi sarīkojuši pretamerikāniskus, pretfranciskus, pretvāciskus (vārdu sakot, pretrietumnieciskus – kas arī dod mums tiesības šeit izmantot terminu “Rietumi”) grautiņus saistībā ar kaut kādu nožēlojamu filmu, kas it kā uzņemta ASV, it kā neesot uzņemta, bet tikai samontēta no dažādiem gabaliņiem; nostāvējusi jūtūbā divas nedēļas, tad to pamanīja “viņi” un pamanījuši apvainojās. Taču ne ar kādu apvainošanos nevar izskaidrot dīvaino reakcijas aizturi; brīnumainā kārtā protesti sakrita ar 11. septembra gadadienu un tikpat brīnumainā kārtā spontānie protestētāji izrādījās ne vien bruņoti ar automātiem un granātmetējiem, bet arī tik pieredzējuši diversiju lietās, ka nogalināja ASV vēstnieku Lībijā, sagrāba konsulātu Bengāzī, vēstniecību Tunisā, aizdedzināja Vācijas vēstniecību Hartūmā, un tā tālāk. Vēl vairāk, pati šī filma “Musulmaņu nevainība”, tās vēsture, saturs, noslēpumainā izcelsme līdzinās ļaunai provokācijai – provokācijai Andreja Belija romāna “Pēterburga” garā, kad neviens jau vairs nezina, ko īsti grib policija, ko – teroristi un ar ko viņi atšķiras viens no otra. Sākumā klīda baumas, ka aiz “Nevainības” stāv kāds ultraortodoksāls ebrejs, tad – kāds kristiešu mācītājs, kuram esot nelāgs ieradums dedzināt Korānu, pēc tam parādījās pavisam eksotiska versija par ēģiptiešu koptu (producentu) un pornofilmu režisoru, kura uzņemtie fragmenti it kā esot samontēti bez viņa piekrišanas. Lai nu kā, savu lomu nospēlēja gan ļaunprātīgie filmas veidotāji, gan viltīgie islāma radikāļi, gan vientiesīgais (un asinskārais) arābu pūlis, gan vēl vientiesīgākie Rietumu politiķi un žurnālisti.

Pie pēdējiem diviem tad arī pakavēsimies. Tiešām nejauki: amerikāņu diplomāts Kristofers Stīvenss, kurš vēl nesen glāba revolucionāro Bengāzī no asinskārā Kadāfi, ticis zemiski nogalināts tajā pašā pilsētā; vēl vairāk, baismīgie kadri, kuros mirstošo vēstnieku kaut kur velk pūlis (bet daži priecīgi iemūžina šo brīdi ar saviem mobilajiem telefoniem), stipri atgādina kadrus, kuros pūlis kaut kur velk mirstošo Kadāfi (bet daži priecīgi iemūžina šo brīdi ar saviem mobilajiem). Liktenis (vai Dievs – tas lai paliek tavā ziņā, dārgo lasītāj!) it kā uzmācīgi uz kaut ko norāda. Varbūt Tas (Viņš) norāda uz kādu fatālu kļūdu – ne uzvedībā, bet domāšanā; vispār jau otrā (vai tās neesamība) nosaka pirmo. “Arābu pavasara” karstumā Rietumos valdīja uzskats, ka mēs līdz šim neesam novērtējuši šā reģiona iedzīvotāju demokrātiskās iespējas, mēs viņus bijām pieskaitījuši pie “demokrātijas pretiniekiem”, “islāmistiem”, bet patiesībā Lībijas, Ēģiptes un Tunisijas iedzīvotāji jau sen sapņo par demokrātiju un mums ir viņiem jāpalīdz atbrīvoties no ienīstajiem diktatoriem un tirāniem, kuri ar īpašu naidu karo paši pret savu tautu. No vienas puses, tā arī ir: kurš gan noliegs, ka pulkvedis Kadāfi bija elles izdzimtenis, bet Hosnī Mubāraks – īsts despots? Kurš gan noliegs viņu armijas, policijas un kaujinieku nežēlīgās izdarības? Nedaudz mulsināja tikai uzkrītošā līdzība “revolucionāru” un “diktatorisko režīmu” uzvedībā – slepkavības, spīdzināšanas, terora akti, provokācijas, neiecietība. Taču to var norakstīt uz revolucionārās situācijas vardarbīgo iedabu – tā nodomāja Rietumos un pievēra acis uz visu, ieskaitot pretīgi cietsirdīgo izrēķināšanos ar Kadāfi vai ēģiptiešu islāmistu vardarbību pret sievietēm. Rietumu politiķu un žurnālistu nevēlēšanās atzīt acīmredzamo nekur nav pazudusi arī šodien, tagad Sīrijā nemiernieku rindās cīnās al-Kāidas kaujinieki, turklāt starp viņiem ir ne vien sīrieši, bet arī jemenieši, irākieši un citi. Esmu lasījis (piemēram, britu avīzē The Guardian) jau vairākas al-Kāidai simpatizējošas reportāžas par varonīgo kaujinieku dzīvi – viņi esot gan drosmīgi, gan taisnīgi, un viņu dzīve neesot viegla. Tieši viņi tik lietpratīgi rīko diversijas un terora aktus pret valdības objektiem. Un taisnība, pieredzes viņiem netrūkst. Tikai Bašāra al Asada pretinieku rīkotie sprādzieni Rietumu presē nez kāpēc par terora aktiem netiek saukti, tos vispār ne īpaši mīl apspriest. Bet atliek tikai tiem pašiem al-Kāidas vīriem šķērsot, piemēram, Irākas vai Jemenas robežu, un no “pretošanās kustības kaujiniekiem” viņi tūdaļ pārtop par “teroristiem”. Sīrijā Rietumi (piemēram, Lielbritānija) palīdz viņiem ar naudu un ieročiem, bet Jemenā un Pakistānā tie viņus medī ar bezpilota lidmašīnām un citādi.

Tas, ko mēs redzējām 2012. gada septembrī Bengāzī un citur, ir šīs politiski ideoloģiskās šizofrēnijas rezultāts. Kristoferu Stīvensu nogalināja tie paši cilvēki, kurus viņš glāba pagājušajā gadā. Rietumnieki apvainojas: kā tad tā, varonīgie cīnītāji pret diktatoru izrādījušies tik nepateicīgi! Morālais sašutums iet roku rokā ar lienošu pragmatismu – al-Kāida ir slikta, bet reizēm tā ir arī gluži noderīga, kā tagad karā pret Asadu. Vai tādā gadījumā jābrīnās, ja pēc gada tie paši varoņi ķersies pie britu konsulāta (piemēram) spridzināšanas?

Šizofrēniju, par ko es runāju, nav izraisījusi kāda ļaunā griba; tieši pretēji, Rietumu attieksmē pret nosacīti vispārinātajiem Austrumiem nav ne miņas no gribas – jo īpaši no gribas domāt. Mūsu priekšā ir vairāku uzvedības tipu sprādzienbīstams kokteilis. Pirmkārt, tā saucamās “ģeopolitiskās intereses” liek ASV, Lielbritānijai un dažām citām valstīm pragmatiski, piesardzīgi, izvairoties no ideoloģiskiem konfliktiem, rīkoties pēc principa “mēs zinām, ka N ir mērglis, bet viņš ir MŪSU MĒRGLIS”. Šī taktika tika spoži pielietota Aukstā kara laikā, taču tās sekas pasaule turpina strēbt joprojām – piemēram, varonīgā cīnītāja pret padomju okupāciju Afganistānā Osamas bin Ladena un viņa līdzgaitnieku personā. Vēl vairāk, Mubāraka un Kadāfi režīmus radīja tas pats Rietumu pragmatisms – šie diktatori veikli izmantoja divu nometņu antagonismu, ierīkojot sev tīri ērtu starpnišu. Viņu režīmi sabruka ne jau kaut kādu “revolūciju” vai “arābu pavasara” rezultātā; vienkārši izzuda šādu starpnišu pastāvēšanas nosacījumi.

Otrkārt, Rietumu ideoloģiskā dziņa demokratizēt visu pasauli. Atšķirībā no Aukstā kara laika, aiz pašreizējās “totālās demokratizācijas” un “universālo demokrātisko vērtību” izkārtnes nestāv nekas, izņemot dīvaino pārliecību, ka cilvēka daba ir universāli laba un, ja vien parakņātos visļaunākā briesmoņa dvēseles dzīlēs, tajās varētu uziet patiesu humānistu ar multikulturālu ievirzi. Viņi, lūk, ir tik nežēlīgi tāpēc, ka ir slikti izglītoti, slikti baroti un viņiem nav interneta un demokrātisku institūciju. Vajag viņiem to visu dot, un Labais uzvarēs Ļauno. Neuzvarēs. Naivs Ruso tipa romantisms ir ne vien smieklīgs un stulbs, bet arī bīstams; jebkurš gnostiķis jums pateiks, ka Ļaunais nerodas tikai vietās, kur trūkst Labā; Ļaunais šajā pasaulē eksistē tikpat pastāvīgi, pamatīgi un uzskatāmi kā Labais. Paglaudot galvu “mūsu mērglim” vai izskaidrojot zvērības ar vitamīnu trūkumu un vides nelabvēlīgo ietekmi, var tikai audzēt Ļaunuma spēku.

Runa, protams, nav par to, ka “mēs” esam tie labie, bet “viņi” – sliktie. Tikpat nepareizs būtu arī pretējs slēdziens. Mēs esam dažādi. No “citiem” nevar un nevajag gaidīt to pašu, ko gaida no “savējiem” – tad nebūs ne ilūziju, ne vilšanās. Demokrātija ir tikai viens no vēsturē zināmo politisko iekārtu atsevišķiem veidiem. Revolūcija ir vēsturiski ierobežots valsts iekārtas nomaiņas līdzeklis, un pati par sevi tā nav ne laba, ne nelaba. Iecietība pret citām ticībām ir gara ceļa rezultāts dažās sabiedrībās, turklāt arī tajās šis ceļš vēl nebūt nav nostaigāts līdz galam. Lai izbeigtos vajāšana, pazemošana, slepkavošana, vispirms ir jāpaveic milzu darbs. Un šim darbam piemīt izteikti individuāls raksturs.