Par Ļeņinu no nulles pozīcijas

Par jaunāko krievu literatūru var teikt, ka tā ir izdevusies, ja par to ir rakstījis Ļevs Daņilkins.

Paralēle ar Beļinski šeit ir pārāk kārdinoša, lai no tās atteiktos: iespējams, puse krievu prozaiķu, kuri pēdējo gadu laikā pretendējuši uz lasītāju un kritiķu uzmanību, savu reputāciju – vai antireputāciju – ir ieguvuši, pateicoties žurnāla Афиша bijušajam literatūras apskatniekam. Tieši viņa recenzijas, kas tika publicētas divreiz mēnesī – un līdz ar elektroniskās versijas parādīšanos vēl biežāk –, izveidoja to literatūras ainavu, kurā mūsdienu lasītājs var sastapt Rubanovu, Priļepinu un Svečinu vai, tuvāk Daņilkina gaumei, Prohanovu, Ļimonovu un Mikuševiču. Domājot par šādu literāro optiku, kuras uzmanības lokā galvenokārt nonāk atstumtie un zaimotāji, blēži un nemiernieki, nav grūti paredzēt, ka agrāk vai vēlāk tās orbītā ieriņķos arī pavisam neparasts debesu ķermenis. Kritiķis Ļevs Daņilkins – pēc vienu domām negaidīti, pēc citu domām gluži prognozējami – sāka aizrauties ar revolucionāru Vladimiru Ļeņinu.

“Saules puteklīšu pantokratoru” 2017. gadā noteikti apbērs ar visām iespējamajām balvām – gan tāpēc, ka grāmatas iznākšana sakrita ar revolūcijas jubileju, gan tāpēc, ka šādas grāmatas par boļševiku līderi līdz šim nav rakstītas. Tas ir neticami skrupulozi izstrādāts darbs (reti kurš mūsdienu Krievijā prot uzņemt tik dažādus stilistiskos reģistrus – vai vismaz ir gatavs izlasīt monogrāfijas “Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija” autora pilnos kopotos rakstus), tā ir grāmata ar dramaturģiju, ar dinamiskām un kaprīzām attiecībām starp autoru un galveno varoni. Sākumā Daņilkins Ļeņinu uztver kā ideālu pacientu komiskam dzīvesstāstam britu stilā, bet pakāpeniski – un nav izslēgts, ka pašam nemanot – pāriet uz nopietnāku toni un pats kļūst par, iespējams, krievu 20. gadsimta vēstures pretrunīgākās figūras advokātu.

Šī ja ne jūsmīgā, tad vismaz iejūtīgā attieksme pret cilvēku, kuram gluži pamatoti var inkriminēt veselu virkni nepiedodamu noziegumu, visticamāk, padarīs Daņilkinu – kurš jau tāpat reti pagodina literātu saietus ar savu klātbūtni – par apstākļu spiestu, nevis brīvprātīgu eremītu. Ļeņins joprojām ir ārkārtīgi toksisks vēstures personāžs, vienlaikus gan mitoloģizēts, gan, kā varētu likties, pilnībā atmaskots – tostarp ar pavisam nepiedienīgām insinuācijām; tādus kā viņš, par kuriem jau sen “viss skaidrs” (šeit katram ir savi iecienītākie citāti un argumenti), parasti cenšas ignorēt, dodot priekšroku viennozīmīgākiem tuvcīņas partneriem.

Daņilkins atsakās cenzēt un vienkāršot vairāku ekonomikas bestselleru autoru un viena ārkārtīgi veiksmīga politiskā apvērsuma aizgādni – un tas, iespējams, ir viņa grāmatas lielākais nopelns. Viņa Ļeņins līdzinās nevis ikonai (zelta ietvarā vai ar sakaltušu spļāvienu uz sejas), bet dzīvam, gudram, niknam, atjautīgam, nepacietīgam un daudzpusīgam cilvēkam, citiem vārdiem sakot, karbonāram, kurš uz visiem laikiem neglābjami mainījis pasauli.

Protams, šis portrets ir uzgleznots ar mazliet apburtu otu – un Daņilkins pārliecinoši demonstrē, ka ir jau, ir tur arī sava burvība.

Igors Kirijenkovs

Rīgas Laiks: Domājot par savu attieksmi pret Ļeņinu, es saprotu, ka tas ir personāžs, ar kuru man absolūti negribētos ielaisties. Un tas ir interesanti. Kā jūs, Maskavas inteliģents un žurnāla Афиша literatūras apskatnieks, atradāt sevī kaut ko radniecīgu un saprotošu, kas ļāva piecus gadus nostrādāt pie Ļeņina biogrāfijas?

Ļevs Daņilkins: Es sen vairs nestrādāju žurnālā Афиша un arī tad, kad strādāju, skaitījos kaut kas līdzīgs ciema muļķītim, kuram ļāva runāt velns zina ko – protams, tikai stingri ierobežotā sektorā, pašam savā stūrī: lūk, mēs te visi esam jaunā Maskavas inteliģence, bet ir mums viens tāds tips, viņš gan ir mazliet pasists, bet mēs viņu turam eksotikas pēc. Runājot par grāmatu, Ļeņins bija daudz kaislīgāks grāmatu mīļotājs un lasītājs nekā es, viņš bija burtiski apsēsts ar grāmatām, teju pie velosipēda stūres lasīja. Es neesmu eksperts tādās lietās, bet pieļauju, ka viņš bija arī lielāka mēroga inteliģents nekā es. Nav jau tā, ka es visu mūžu būtu vēlējies nodibināt kontaktu ar Ļeņinu, bet, kad starp mums sāka veidoties attiecības – un starp biogrāfu un personāžu vienmēr veidojas attiecības –, es sajutu, ka vērojamais objekts ietekmē vērotāju. Patiesībā būtu pareizi runāt par stāstnieka un personāža attiecību evolūciju, un es ne mirkli nešaubījos, ka beigās nonākšu pavisam ne tur, kur sākumā meklēju atbildes. Šī nav mana pirmā grāmata, un vienīgais, ko es zināju jau kopš paša sākuma, bija tas, ka process ir neprognozējams. Strādājot pie grāmatas, bija arī tādi periodi, kad Ļeņins man drausmīgi riebās un es domāju, ka noteikti negribētu nokļūt ar viņu vienā kupejā.

RL: Drīzāk – vienā vagonā.

Daņilkins: Sākumā varbūt pat vienā vagonā. Toties tagad, kad grāmata ir pabeigta, es viņu cienu ne tikai kā politiķi, tagad viņš man vairs nav svešs, un es daudz ko redzu citām acīm, tieši pateicoties viņam. Es saprotu, ka šīs “fantomattiecības” ir uz ilgu laiku, un, lai arī grāmata jau sen iznākusi, es joprojām pārlasu viņa tekstus. Nevis ar nolūku, bet vienkārši tāpēc, ka pašam gribas. Un tāpat bija gan ar Prohanovu, gan ar Gagarinu. Vienā brīdī stāstnieks piedzīvo mutāciju – pārvēršas par kaut ko jaunu, pats par savu pretstatu. Cita lieta, ka autoram ne vienmēr būtu jāatklāj kārtis un jāstāsta lasītājam par šīm pārvērtībām. Taču es “Ļeņina” grāmatas beigās tomēr ieviesu stāstnieka tēlu. Varbūt tas bija lieki, taču man likās interesanti attīstīt arī šo sižetu – parādīt, kā Ļeņina lasīšana var mainīt cilvēka dzīvi. Tāpēc es pievienoju grāmatai “ainu pēc titriem”.

RL: Kura beidzas ar “Ha-ha-ha-ha-ha-ha”.

Daņilkins: Jā, vispār grāmata ir par to, ka Ļeņins nebija ne vājprātis, ne krāpnieks, visas viņa darbības bija racionāli motivētas – racionāli un pārliecinoši. Bet, pabeidzis grāmatu, es sapratu, ka Ļeņins bija varbūt ne gluži briesmonis un nemiera cēlājs, bet brīžiem jau nu pārāk racionāls... Kā par viņu teica Ērenburgs, “ratio, iefasēts konservbundžā”. Manuprāt, viņš bija ne tikai šahists un aprēķinātājs, viņam piemita arī ironija – gan attiecībā uz vēsturi, gan uz savu situāciju. Viņam nebija raksturīga šī zvērīgā, šausmīgā nopietnība, viņš prata par sevi pasmieties un labprāt to darīja. Tāpēc arī šī smiešanās aina, jo tagad es viņu uztveru kā tādu smejošu un viegli sasmīdināmu ķermeni, kurš...

RL: Gluži kā smejošais Buda. Starp citu, manuprāt, Rēriha sekotāji palaida baumu, ka Ļeņins ir nikna dievība, kas nākusi pasaulē, lai visiem ierādītu īsto vietu.

Daņilkins: Vēl vairāk, man pilnīgi griež ausīs, kad viņu mūsdienās smīkņājot sauc par “Iļjiču” vai “vispasaules proletariāta vadoni”. Es pat īsti nesaprotu, ko tas nozīmē – vai tas, kurš to saka, uzskata, ka ir par viņu gudrāks? Jā, agrāk viņu sauca par Iļjiču, uz jūs. Sākumā tuvāko lokā, bet pamazām tas iegājās arī “tautā” un kādu laiku bija apritē kā cienīga uzruna. Bet tagad “Iļjičs” ir nievājoša suņu palama. Es saprotu, ka mana “griešana ausīs” un vispār visa mūsu “saikne” un “attiecību ķīmija” ir tīrā nejēdzība; nav ko izlikties – galu galā, kas bija viņš un kas esmu es? Man liekas, ka viņš vispār nelabprāt laida cilvēkus savā privātajā dzīvē – tajā sfērā, kuru viņš sauca par Privatsache. Viņa personīgā sarakste, kas saglabājusies līdz mūsdienām, salīdzinot ar tās sākotnējo apjomu, ir pavisam niecīga. Nav saglabājusies sarakste ar Krupskaju. Nav īsti skaidrs, kas notika ar viņa brāli, kādas bija viņu attiecības. Un vispār, lai cik tas būtu pārsteidzoši, mēs par šo ģimeni zinām tikai to, ko viņi paši mums ļāvuši uzzināt. Es pirms četrām dienām biju Pēterburgā – ziniet, kā noziedznieks, kurš atgriežas nozieguma vietā, – un atkal iegāju Marka Jeļizarova, māsas Annas Iļjiņičnas vīra, memoriālajā dzīvoklī, kurā Ļeņins atgriezās uzreiz pēc bruņumašīnas, kurā viņš sarakstīja “Aprīļa tēzes”. Un tur es pirmo reizi mūžā ieraudzīju Krupskajas zīmējumus. Apbrīnojami. Viņa ļoti labi zīmēja, bet kurš tam ir pievērsis uzmanību?

RL: Jā, es arī redzēju. Man likās, ka tie ir profesionāļa darbi.

Daņilkins: Proti, viņi nav tik vienkārši un viendimensionāli, kā domā tie, kuri redzējuši viņu drūmos pieminekļus un lasījuši monumentālā propagandā izmantotus citātus. Vārdu sakot, biogrāfiem vēl ir iemesli Ļeņinu lieku reizi “izpurināt”.