Kur kaps?

Šajā intervijā Anatolijs Razumovs saka, ka Lielā terora laikā nogalināto ģimenes mēdza saņemt trīs, dažreiz pat četras saturiski atšķirīgas izziņas par tuvinieka nāvi. Tas, kā vēsturnieki cenšas aptvert Staļina noziegumus, man atgādina šo pašu situāciju. Sākumā bija periods, kad tika izteikti minējumi, ar to nodarbojās Rietumu politologi, kuri analizēja “buldogu cīņu zem tepiķa”, balstoties uz padomju presi un Staļina “atklātajām prāvām”. Šos minējumus tikai daļēji apstiprināja informācija, kas tika saņemta no nacistu veiktās apbedījumu ekshumācijas okupētajā PSRS daļā (ieskaitot Katiņu, Vinnicu, Rīgu), liecības, ko piegādāja pēckara bēgļu pieplūdums, tajā skaitā arī slavenā Smoļenskas arhīva materiāli.

Vēlāk sekoja Ņikitas Hruščova un viņa līdzgaitnieku “atklāsmju” ēra. Viņi ne tikai atmaskoja Staļinu un dažus viņa sabiedrotos, bet arī izveidoja jaunu, visai noturīgu mitoloģiju, kuras uzdevums bija reabilitēt gan pašu padomju varas ideju, gan veselus padomju sabiedrības slāņus, kas bija tiešā veidā saistīti ar represijām un masu teroru. Tos pašus “komisārus putekļainās ķiverēs” un “čekistus ar tīrām rokām, kvēlu sirdi un vēsu prātu”.

Neraugoties uz to, Hruščova atkusnis tomēr laida pasaulē zināmu daudzumu bijušo represiju upuru liecību, pie kurām var pieskaitīt arī Aleksandra Solžeņicina “Gulaga arhipelāgu”. Uz to pamata 70. un 80. gados gan Rietumos, gan PSRS disidentu aprindās jau bija iespējams analizēt, kā izpaudās Lielais terors, kas lielā mērā ietekmēja to, kā 80. gadu beigās tika skaidrota staļinisma ēra. Toreiz likās, ka jaunu liecību un daļēji arī publicētu arhīvu dokumentu vilnis apstiprina pagātnes koncepcijas.

Taču pēc PSRS krišanas, kad arhīvu durvis pavērās patiešām plaši un pētnieki tika ne pie visiem, taču pie daudziem staļinisma perioda dokumentiem, sākās vērienīgs zinātniskais darbs, kas lika pārskatīt daudzus pagātnes secinājumus un skaitļus, kā arī apgāzt vairāku gadu desmitu laikā uzkrātus mītus. Šis darbs turpinās jau divarpus gadu desmitus, tas ir sniedzis neskaitāmus atklājumus un vēl joprojām nav pabeigts.

Apstrādājuši milzīgu atklāto dokumentu klāstu, pētnieki atdūrās pret šķēršļiem, kurus viņu ceļā bija izlicis staļinisma pēdējais bastions – “čekisti”, kuri turpināja komandēt parādi Krievijā. Tieši pateicoties viņu darbībām, situācija ar dokumentu pieejamību pēdējās pusotras desmitgades laikā ir jaušami pasliktinājusies. “Čekisti” kā sociālā grupa izrādījušies pārāk cieši saistīti ar padomju mitoloģiju, kurā viņu “darbs” (neraugoties uz tā blakusefektiem) ierakstījies kā sabiedriski noderīgs. Bet viņi paši – kā īpaša kasta, kas pieļauj kļūdas, taču turpina uzticīgi kalpot valstij. Tā nu 2015. gada maijā, man ieejot Federālajā migrācijas dienestā manā bijušajā Maskavas dzīvokļu ekspluatācijas kantorī, kur tagad atrodas Daudzfunkcionālais valsts pakalpojumu sniegšanas centrs, mani no sienas jau pētīja Feliksa Dzeržinska portrets.

Čekistu “gaišā tēla” sagraušana, liecības par to, kādi pusizglītoti bendes viņi bija patiesībā, ir svarīgs trieciens pa to cementu, kas vēl šobaltdien saista bijušās un esošās čekistu paaudzes un nereti vieno bērnu un mazbērnu paaudzes “čekistu klanos”. Tas ir trieciens pa koncepciju, kas no 2000. līdz 2010. gadam izveidojās Krievijas pop-vēsturē (galvenokārt bezgalīgajos televīzijas seriālos un filmās), kuru es raksturoju kā “labais izmeklētājs sit labo politieslodzīto, jo katram no viņiem ir sava taisnība un viņi abi mīl Dzimteni”. Šī koncepcija ļauj attaisnot jebkuru pagātnes noziegumu un strādā pirmām kārtām jau par labu to profesionālo grupu reabilitācijai, kuras organizēja vai iesaistījās terorā pret visas valsts iedzīvotājiem. Tāpēc jebkādas darbības, kas izgaismo Staļina režīma veikto masveida cilvēku iznīdēšanu un jebkuras personas konkrētu atbildību par to, šādi “sargātāji” sagaida ar ievērojamu pretestību.

Razumova un viņa kolēģu – tostarp vēsturnieku Alekseja Tepļakova, Ņikitas Petrova, Sergeja Krasiļņikova, kuri nodarbojas ar tiešā un burtiskā nozīmē asiņaināko čekistu vēstures lappusi, – pūliņi ir ļāvuši “vienkāršajam cilvēkam” uzzināt un pārdzīvot, kā tas īstenībā notika. Dot mūsdienu cilvēkam iespēju izprast pagātnes teroru – tas nav vienkāršs uzdevums. Cilvēkam ir nosliece vienkārši samierināties ar abstraktu, nemateriālu informāciju: jā, kāds, varbūt pat viņa vectēvs vai vecvectēvs, tika nošauts. Pavisam citu priekšstatu sniedz konkrētas zināšanas: viņš tika nogalināts tādā un tādā adresē, viņš guļ, lūk, šajā poligonā, viņu, tāpat kā visus pārējos, sita, spīdzināja un, iespējams, apraka dzīvu.

Pagātnes pārstrāde, terora paņēmienu un mērogu apzināšanās, brīdināšana par terora reabilitāciju no vienu vai otru sabiedrisko spēku puses – tas galvenokārt nozīmē sniegt precīzu, konkrētu un detalizētu informāciju. Vācija ar tās terora topogrāfiju, precīziem datiem par upuru skaitu un to nonāvēšanas metodēm, muzejiem un memoriāliem noziegumu vietās un sabiedriski svarīgos punktos, kā arī pēdējā laikā postpadomju vidē populārajām zvaigznītēm uz trotuāriem pie namiem, no kuriem cilvēki tika vesti nāvē, sniedz šādu piemēru.

Razumova un viņa kolēģu darbs, gluži kā Sergeja Parhomenko un “Memoriāla” projekts, kura ietvaros pie dzīvojamajiem namiem tiek stiprinātas plāksnītes ar represiju upuru vārdiem, ir ne tikai un ne tik ļoti atmiņa par upuriem (vai skaidrs priekšstats par to bendēm), kā mēģinājums humanizēt Krievijas sabiedrību un atturēt to no neostaļinisma.

Nikolajs Mitrohins

Rīgas Laiks: Jums var uzdot jautājumu: kādēļ rakties pa sen mirušu cilvēku lietām? Var taču arī aizmirst un dzīvot tālāk.

Anatolijs Razumovs: Kādēļ? Man šāds jautājums nepastāv. Es dabīgā ceļā nonācu pie šīs nodarbošanās un esmu laimīgs. Tā ir mana nodarbošanās. Varbūt daļēji tāpēc, ka man viņi nav miruši.

RL: Ko tas nozīmē?

Razumovs: Viņi nav aizmirsti. Dažreiz pat ir sajūta, ka viņi ir tepat blakus. Viņu lietas es uztveru kā dzīvu cilvēku likteņus. Es vispār jau kopš bērnības nespēju pieņemt, saprast cilvēka dzīves vardarbīgu pārraušanu. Bet te iznāk, ka tās Krievijas teritorijā, kāda tā pastāv kopš 1917. gada, padomju Krievijas teritorijā un tagad arī mūsu valsts teritorijā, 20. gadsimta laikā pat bez kariem vairāki miljoni cilvēku ir pazuduši bez vēsts. Un aizmirst to nekādi nav iespējams. Bet, runājot par represētajiem un nošautajiem, viņu dzīves laikā neatradās neviens, kas par viņiem iestātos, kas novērstu šo vardarbīgo dzīvības pārraušanu. Un notika kaut kas šausmīgs. Taču viņus neviens nav aizmirsis, tuvinieki nav aizmirsuši, paziņas nav aizmirsuši. Jā, iedzīvotājus paralizēja tas, ka gaišā dienas laikā, kad nebija nekāda kara, no dzīves izzuda simtiem tūkstošu, miljoniem cilvēku. Par daudziem no viņiem vispār nekas nebija zināms. Kopš tā laika, kad par to atļāva runāt un rakstīt, es tikai ar to vien esmu nodarbojies. Ir publicēti veseli sējumi dokumentu par represijām. Vēsturnieki nepagūst tos izstudēt. Šī tautas atmiņas daļa izrādījās sāpīgākā, tā izrādījās siltākā un pieprasītākā.

RL: Siltākā – salīdzinot ar ko?

Razumovs: Tā nav atdzisusi, nav izgaisusi, tā ir tepat.

RL: Proti, tā ir dzīva atmiņa?

Razumovs: Jā, absolūti dzīva atmiņa. Un cilvēki nāk pie manis runāt. Vissmagāk ir runāt ar radiniekiem. Viņi uzdod jautājumus, uz kuriem bieži nav atbildes. Taču man viens no galvenajiem paliek vienkāršs, cilvēcisks jautājums: “Kur ir kaps?” Labi, jūs veicāt arestu, cilvēks kaut kur pazuda. Kur kaps? Kāds ir liktenis? Par ļoti daudziem cilvēkiem šajā ziņā vispār nav informācijas. Labākajā gadījumā mēs zinām vietas, kur ir atradušies masu brāļu kapi. Kurā no šīm bedrēm? Un vai tiešām šajā bedrē? Mēs nezinām.

Tas, ko esmu lasījis dokumentos un redzējis izrakumos, kaut kādā ziņā ir saistāms ar to, ko mēs zinājām par nacistu noziegumiem Vācijā. Turklāt man arī dzīvē ir bijusi iespēja to visu sasaistīt. 60. gados mans tēvs dienēja padomju armijas grupā Vācijā. Kā skolnieks es divus gadus dzīvoju Berlīnē, trīs gadus – mazā pilsētā Ēbersvaldē. Mani vecāki ir no Baltkrievijas, tēva un mātes ģimene smagi pārcietusi karu, un mēs, braucot uz VDR, nezinājām, ne kādi būs vācieši, ne kāda būs šī Austrumvācija. Piecus gadus mēs nodzīvojām Vācijā, pa šo laiku tā mums kļuva par otru dzimteni. Un tur tad es arī ieraudzīju. Šeit daļa no skolas audzināšanas bija braucieni pa partizānu vietām, nodedzinātiem ciemiem un tamlīdzīgi. Bet tur mēs redzējām Zaksenhauzeni, Būhenvaldi un visu, kas ar to saistīts. Tas viss bija apskatāms, viss bija atmiņā. Proti, par nacisma šausmām man bija skaidrs priekšstats, bet padomju laika un padomju koncentrācijas nometņu šausmas toreiz pastāvēja tikai jautājumos. Kāpēc šo cilvēku biogrāfijas nav zināmas? Kāpēc kaut kas nav saprotams? Kāpēc par atsevišķām lietām neraksta? Un tādā garā. Jautājumi vienkārši, taču gūt uz tiem atbildi nebija iespējams. Tāds bija mans ceļš. Es iestājos Ļeņingradas Universitātes vēstures fakultātē, nodarbojos ar padomju sabiedrības vēsturi, pēc tam ar arheoloģiju. Un tagad ir pagājis pusgadsimts kopš meliem par nošaušanām, un ir sākuši runāt patiesību.

RL: Atvainojiet, par kuriem meliem jūs runājat?

Razumovs: Padomju laika masu nošaušanas pavadīja meli. Te arī jāsāk lauzīt galvu. Ja valdība uzskatīja, ka viss tiek darīts pareizi, ka šie cilvēki ir tautas ienaidnieki un ka tiem piespriež sodus pēc Kriminālkodeksa pantiem, par katru ierosina lietu un tamlīdzīgi, tad kāpēc tas viss tika slēpts? Kāpēc tas bija jātur slepenībā? Kāpēc pusotra gada laikā, 1937. un 1938. gadā, pēc oficiāliem datiem valstī tika nošauti aptuveni 800 000 cilvēku? Kad pusotra gada laikā pēdējā vajāšanas operācijā, pēc kuras tika pasludināta sociālisma uzvara, tiek iznīcināti simtiem tūkstošiem cilvēku, ir skaidrs, ka iedzīvotāji ir paralizēti.

RL: Bet viņi taču nezināja, ka tie ir nošauti.

Razumovs: Cilvēki nezināja, bet vēl satriecošāks ir kas cits. Satriecoši ir tas, ka 50 gadus vēlāk neviens nezināja, neviens nesaprata, ka tās ir bijušas nošaušanas. Bija taču oficiāli izdomāta formula nošautajiem, jūs to zināt: “Desmit gadu bez sarakstīšanās tiesībām”. Nelaime tāda, ka visu šo režīmu, kurš tika ieviests vardarbīgā ceļā 1917. gadā, neviens neizvēlējās. Nekāda tauta to neievēlēja, tas viss bija izdomāts, jūs to saprotat, vai ne?

RL: Jā.

Razumovs: Kopš paša sākuma šī režīma pamatā bija meli un bailes. Un no tā arī tās zvērības. Pirmkārt, visi baidījās. Un tauta, kuras vārdā tika pasludināta sociālisma celtniecība, tajā skaitā. Pēc NKVD datiem ir skaidrs, ka daļa iedzīvotāju vispār nesaprata, ko vara dara un kāpēc. Cilvēki gribēja vienkārši dzīvot, mieru un pārticību, kā to vienmēr vēlas parasts cilvēks. Lai kādu patriotisma un varonības kvēli viņu dzīvēs arī uzkurinātu, cilvēki tiecas pēc parastā un vienkāršā. Tātad, pirmkārt, cilvēkiem bija bail, otrkārt, viņiem meloja jau kopš paša sākuma. Protams, tāpēc šī iznīcināšanas operācija arī bija absolūti slepena un asiņaina. Kā lai pasludina visai pasaulei, ka nošauts tik daudz cilvēku? To nesaprastu. Kā to pavēstīt savai tautai?

RL: Ienaidnieki. Viņus taču ņēma ciet kā ienaidniekus, un cilvēki, kuri ar viņiem kopā strādāja rūpnīcās, paši sev teica: “Jā, tie bija ienaidnieki, grūti noticēt, bet tomēr.” Un loģisks secinājums: “Ja jau viņus šāva, tātad bija par ko.”

Razumovs: Bet ļoti liela daļa cilvēku neko tamlīdzīgu neteica. Tā runāja tie, kurus izsauca uz svinīgajām sēdēm, sanāksmēm, ienaidnieku atmaskošanām. Tas viss bija valstiski organizēts. Un cilvēks šajos apstākļos varēja, mazākais, palikt bez darba un iztikas līdzekļiem.

RL: Atvainojiet, tātad visi visu saprata?

Razumovs: Par slaktiņiem – atskaitot spriedumus atklātajās paraugprāvās – nezināja, ja nu vienīgi nojauta. Arī tas ir satriecoši. Jo runa ir par masu slaktiņiem, simtiem tūkstošu cilvēku nošaušanu. Šos slaktiņus rīkoja kādi divi trīs desmiti cilvēku, ne vairāk. Tie ir tie, kuri maskēja, šāva, apraka un tā tālāk. Ārpus šī un vēl cita, birokrātiskā loka liecības vispār neizkļuva. Tas ir apbrīnojami! Jo iedomājieties, cik viņiem, šim čekistu aparātam, bija paziņu, radinieku. Formula “Desmit gadu bez sarakstīšanās tiesībām” bija ne tikai izdomāta un mutiska – tā kalpoja arī par izskaidrojumu. Piemēram, 1937.–1938. gada nošaušanas Solovkos. Tās bija kā Katiņas operācijas mēģinājums. Uz nāvi notiesātos pavadīja saraksti, pēc kuriem viņus vadāja no lēģera uz lēģeri. Taču ne konvoja sargi, ne vairākums NKVD darbinieku par to neko nezināja. Tādējādi pat lielākajai daļai NKVD darbinieku tas palika “ko nav atļauts, to nezinām” statusā. Slepenība un piesardzība bija absolūta. Proti, par visasiņainākajām masveidā nošauto bedrēm, tranšejām un grāvjiem zināja tikai neliela cilvēku daļa.

Smagas aizdomas sirdī, protams, bija, taču cilvēki tomēr turpināja akli ticēt varas meliem. Viņi taču desmit gadu no vietas staigāja pa instancēm un prasīja: “Kur ir? Kad būs atpakaļ? Vai nevar nosūtīt paciņu? Vai nevar nodot vēstuli?” – “Nē! Neko nedrīkst.” – “Kāpēc?” – “Bez sarakstīšanās tiesībām.” – “Bet vai nevar tomēr kaut kā noorganizēt?” Tad viņiem teica: “Nāksiet vēl – paši tur nonāksiet. Gai­diet!” Iedomājieties, cilvēki gaida, ir briesmīgs karš. Blokāde. Simtiem tūkstošu cilvēku iet bojā. Bet viņu radi un draugi, kuri, kā skaitās, sēž lēģeros, patiesībā jau sen guļ bedrēs, nevis nošauti, bet noslepkavoti visos iespējamajos veidos. Cilvēki domā: “Varbūt nodzīvosim līdz kara beigām. Varbūt nodzīvosim, līdz beigsies blokāde. Varbūt mūsējais vēl atgriezīsies, palīdzēs mums dzīvi iekārtot, atkal būsim kopā.” Cilvēki ticēja, un tie, kuri izdzīvoja, pēc desmit gadiem “bez sarakstīšanās tiesībām”, 1947. gadā, atkal nāca un prasīja: “Kur tad ir? Desmit gadi jau apkārt, kur ir?” Viņiem saka: “Vēl piesprieda. Pazūdiet! Nāksiet vēl – paši sēdēsiet!” Atkal tas pats. Un šajā vājprātā viņi dzīvoja desmitiem gadu. Uzstājīgākajiem deva izziņu: “miris”. Norakstīja uz kara gadiem. Izskaidroja ar karu. Visi cieta. Visi bija badā. Visi nomira.

Pēc galvenā ļaundara, bandīta un sūdabrāļa nāves 1953. gadā tika izgudroti oficiālie meli miršanas apliecībās. Un tur rakstīja cēloņus “aknu ciroze”, “sirds skleroze” – vienkārši ņēma slimības no vārdnīcas. Un tā bija līdz 1962. gadam. Pēc tam, kad ļaundaris jau bija iznests no mauzoleja, vismaz sāka sniegt pareizus datumus. Bet par nāves cēloņiem meloja līdz pašām beigām. Un tikai pēc 50 gadiem, 1989. gadā, sāka izziņot īsto cēloni – “nošaušana” – un pareizu miršanas datumu. Kad šādi dati dokumentos bija pieejami. Dažas ģimenes glabā veselas trīs melīgas miršanas apliecības. Bet daži joprojām netic ne vienai, ne otrai, ne trešajai un saka: “Viņu redzēja nometnē, viņš nav nogalināts.” Bet mani visvairāk aizķēra, lūk, kas: kāpēc Krievijā cilvēki joprojām lielākoties nesaņem miršanas apliecības, kurās būtu ierakstīta kaut vai pilsēta, kurā tas notika?

RL: Un kāpēc?

Razumovs: Tāpēc, ka tam ir vajadzīga politiskā griba. Tas viss ir no jauna jāiekustina. Ir jāuzliek pienākums, lai to darītu tikai tā. Jo tur jau, nošaušanas dokumentos, bija aizliegts rakstīt, kur nošauts, kur aprakts. Tātad jāliek kopā fakti – kura komandantūra šāva? Smoļenskas? Ja Smoļenskas, tātad, visticamāk, guļ Katiņā – vismaz netieši var izdarīt šādu secinājumu. Cilvēkus jau nešāva, kur pagadās, bija speciāli aprīkotas vietas – parasti administratīvajā centrā.

RL: Cik šādu vietu Padomju Savienībā bija?

Razumovs: Katrā Padomju Savienības administratīvajā centrā bija organizēta masu kapsēta, plus dažās pilsētās, kurām uzticējās, ka tur var organizēt un šaut.

Piemēram, Ļeņingradas apgabalā tās bija Novgoroda un Boroviči. Bija jābūt pilnīgai konspirācijai, skaņas izolācijai, pilnīgai slepenībai, un līdz pat šim laikam ne Borovičos, ne Novgorodā apbedījumu vietas joprojām nav atrastas. Tik labi tas viss bija organizēts. Bet citās vietās nešāva, jo šāds speciāls kaps nebija ierīkots. Piemēram, Belozerskā. Ar to es skaidroju briesmīgo gadījumu, kuru fiksēja PSKP CK 1958. gada izmeklēšanā. Belozerskā 1937. gada decembrī bija jānošauj 55 cilvēki. Nu lūk, viņus izveda pļavā un nosita ar cirvjiem. Bet pēc dokumentiem viņi skaitās nošauti un mūžam tiks uzskatīti par nošautiem.

RL: Kā tā?

Razumovs: Es arī esmu sev jautājis: “Kā tā?” Tikai pēc vairākiem pētījumu gadiem es sapratu, ko nozīmē vārdi “nosita ar cirvjiem Belozerskā”. 1937. gada sākumā daļa šī apgabala vēl skaitījās pie Ļeņingradas. Tātad viss tika rīkots Ļeņingradā, un nošaut veda uz šejieni, labi organizētu vietu. Lai visus obligāti vienā kapsētā. Skaidrs, ka 50 bijušā Goricas klostera mūķenes nošāva Ļeņingradā, lai izpildītu plānu attiecībā uz sievietēm, tā ir vienkāršāk. Bet man palika neatbildēts jautājums: pēc dokumentiem nez kāpēc iznāca, ka divas no šīm 50 bija nošautas Belozerskā – klostera priekšniece Zosima un vecākā Kukuškina. Skatos: klostera priekšniece, 70 gadu veca, slimojusi ar tūsku. Dūšīga bija, apaļīga. Es nospriedu: varbūt viņu tāpēc arī neaizveda uz Ļeņingradu, atstāja turpat. Bet tad es gatavoju “Martirologa” 12. sējumu. Bija pagājuši vairāki gadi, izdoti vairāki sējumi, un es atgriezos pie šī stāsta. Es gatavoju nošauto radinieku un paziņu atmiņas: kas bija šie cilvēki? Kā notika arests? Kā tas ietekmēja ģimeni? Un man atrakstīja Grigorija Vasiļjeviča Kablukova mazmazdēls Anatolijs Borisovičs: “Jūs sakāt – nošauts.” Es atbildu: “Jā, nošauts, man ir rīkojums dokumentā: “Nošaut”, nav šaubu, ka viņu atveda uz Ļeņingradu un nogalināja. Cita lieta, ka nevaru pateikt, kur apglabāts. Bet tas, ka Ļeņingradā, – tas ir skaidri zināms.” Bet viņš raksta: “Ziniet, pie mums klīda nostāsts, ka viņus sita nost ar veseriem tepat uz vietas un nekur neveda.”

Un te es rakstu komentārus viņa atmiņām un ņemu rokās 1958. gada reabilitācijas dokumentu krājumu. Bet tur ir rakstīts, ka PSKP CK komisija secinājusi: “Vologdas apgabala NKVD Belozerskas rajona nodaļas darbinieki Aņisimovs, Ovčiņņikovs, Antipins un citi 1937. gada decembrī izveduši pļavā 55 uz nošaušanu notiesātus cilvēkus un nosituši ar cirvjiem.” Es salieku vienu un otru faktu kopā un tikai tad saprotu, ka šie viņus ir situši ar cirvju pietiem! Protams, ka viņus neskaldīja gabalos. Tas nebija vajadzīgs. Bet rezultātā paklīda liecības, ka sita ar veseriem. Var jau būt, ka arī ar veseriem. Sita līdz nāvei un visus apraka bedrē. Pēc visa spriežot, tā arī bija. Kāpēc? Tāpēc, ka Vologdas apgabals bija tikko izveidojies, viņiem vēl nebija labi aprīkotas vietas, trūka slaktiņu rīkošanas pieredzes. Tāpēc arī izveda laukā un ar veseriem – gatavs, apraka, un viss. Izskatās, ka tā arī notika. Bet dokumentos ir turpinājums: “Tajā pašā nodaļā ar pagalēm (laikam domātas malkas pagales) nosista septiņdesmitgadīga vecene un četrdesmit sešus gadus veca sieviete invalīde.” Un ziniet, tagad es jums to stāstu, bet, kad pats izlasīju... Man vienmēr šermuļi pārskrien, kad to visu lasu. Kāpēc? Nu, pirmkārt jau tāpēc, ka sievietes – bet sievietes, protams, šāva mazāk. No kopējā skaita aptuveni 6–7 procentu robežās. Tomēr katrs liktenis ir kā trieciens pa sirdi. Un, otrkārt, – es apsēdos, šermuļi pār kauliem, un sāku domāt: “Bet kas ir tās divas? Viņas nevar būt no citām, nenošautajām.” Sāku skatīties uzziņas, un tās izrādījās klostera priekšniece Zosima un tā pati vecākā Kukuškina. Viņas nosita ar pagalēm. Bet dokumentos noformēja kā nošaušanu.

Saprotiet, runa ir par to, ka masu n0šaušanās nelielam čekistu, benžu skaitam bija ātri jānogalina un jāatskaitās par to, cik daudz nogalināto, jāieraksta visi nepieciešamie meli. Nav svarīgi, kurā dienā, galvenais, lai vienā un tajā pašā. Galina trīs dienas, bet pieraksta kā vienu, un blakus nav ne prokurora, ne ārsta, kas konstatētu nāvi. Vienkārši pēc masu slepkavībām bija jāiesniedz Maskavai atskaites. Un tāpēc arī šie cilvēki bija jāaprok, dažreiz pusdzīvi. Es par to pārliecinājos izrakumos – dažreiz viņus patiešām apraka pusdzīvus, gluži kā tauta nojauta.

Mēs salīdzinājām dokumentus ar izrakumu materiāliem. Skaidrs, ka tas saucās “nošaušana”, “nāvessods”. Taču ne nāvessoda, ne nošaušanas nebija – bija masu slepkavības. Petrozavodskā pirms soda izpildīšanas žņaudza ar virvēm, Medvežjegorskā mēdza caurdurt ar metāla stieņiem, sist ar koka vālēm, ielauzt galvaskausus, ar vālēm sita arī Ļeņingradā un Vinnicā. Vinnicā šāva no mazkalibra pistolēm. Bija jāizšauj 5–7 reizes, lai pilnībā cauršautu galvu. Kāpēc? Mazāk asiņu. Un nevis tāpēc, ka būtu žēl lielkalibra ieroču, nē, viss tika darīts tā, lai bendēm ērtāk. Kā labāk organizēt masu kautuvi? Cik “kubikmetru cilvēku”, kā bija teikts viena Baltkrievijas NKVD priekšnieka atmiņās. “Iedomājieties,” viņš saka savam kameras biedram cietumā, “cik kubikmetru zemes bija jāizrok un cik kubikmetru cilvēku jāierok?” Tieši šādi uzdevumi arī tika risināti. Un precīzi ik pēc piecām dienām bija jāsūta telegramma uz Maskavu: cik cilvēku arestēti, cik pēc pirmās kategorijas notiesāti uz nāvi, cik pēc otrās, cik ģimenes locekļu izsūtīti.

RL: Kas tās par kategorijām?

Razumovs: Tās tika ieviestas pēc rīkojuma nr. 00447 par pēdējo vajāšanas operāciju 1937. gada vasarā. Sākumā Maskava pieprasīja skaitļus: “Cik jums valstij nelabvēlīgo ir uzskaitē?” Katrs, kurš agrāk bijis turīgs saimnieks vai tirgonis, tika arestēts, un tā tālāk. Šie skaitļi tika iegūti. Uz šo skaitļu pamata tika sastādīti plāni: cik cilvēku – pēc pirmās kategorijas, proti, nošaut uzreiz, un cik – uz nometnēm un cietumiem. Bija uzstādīts mērķis: lai līdz PSRS Augstākās padomes vēlēšanām, četru mēnešu laikā, valsts būtu attīrīta no visiem nelabvēlīgajiem. Ar jebkurām metodēm, ieskaitot tos pašus cirvjus. Kā nu pagadījās: slīcināja, žņaudza. Maskavā uz nāvessoda izpildes vietu veda gāzes mašīnās.

RL: Tās izskatījās pēc furgoniem, kuros pārvadā maizi, vai ne?

Razumovs: Jā, furgoni. Šajos furgonos tika ielaistas izpūtēju caurules, bet nevis tāpēc, lai viņus tur nosmacētu. Vienkārši, kad viņus atveda uz nāvessoda vietu, viņi jau bija tādā stāvoklī, ka nespēja pretoties.

RL: Jājautā, kāpēc nevarētu izmantot gāzi tā, lai viņus vairs nevajadzētu sist līdz galam?

Razumovs: Imitācija, tufta. Kāpēc vispār bija jāierosina arhivējama izmeklēšanas lieta par katru? Kāpēc tam visam piesaistīt Kriminālkodeksa pantu? Kāpēc saukt to par nošaušanu? Katram komandantam tika dots rīkojums “Nošaut tādus un tādus”. Saņemt, salīdzināt fotogrāfijas, nošaut – viss tika saukts par nošaušanu, jo cita veida nāvessods pēc Kriminālkodeksa neeksistēja. Tātad formāli tās visas bija nošaušanas, bet īstenībā – tufta.

RL: Sanāk, ka pats slepkavības akts it kā ir nepieciešams, lai apstiprinātu nāvessodu, proti, palīdzētu pašiem noticēt šai tuftai, kā jūs sakāt. Apzināties, ka nāvessods tomēr ir noticis.

Razumovs: Pilnīgi pareizi. Te arī ir tādi kopā sajūgti meli. Jo kas tad bija visas šīs izmeklēšanas lietas? Arī meli uz meliem. Tie ir “izmeklētāju sacerējumi”. Pēc Ježova pavēles tika izsūtīts apkārtraksts ar krimināllietas paraugu. Paraugu! Bet mēs, vēsturnieki, nevarējām saprast, kāpēc viss ir tik vienveidīgs. “Vai atzīstaties, ka esat kontrrevolucionāras nemiernieku organizācijas biedrs, vai ne?” – “Nē, neatzīstu, ka esmu...” Pēc dažiem jautājumiem: “Bet tagad taču atzīstaties?” Un tālāk parādās “neapstrīdami pierādījumi”. “Jā, tagad neapstrīdamo pierādījumu priekšā esmu spiests atzīties.” To taču var lasīt kā anekdoti.

RL: Jā, jā, jā.

Razumovs: Bet viņiem tas viss bija jānotēlo, jāuzraksta, jāaizpilda. Nebija pat apsūdzības spriedumu. Tas nebija obligāti, nepaspēja noformēt, noformēja jau pēc slepkavībām. Galvenais, bija jādabū paraksts. Kāpēc radinieki bieži nepazīst šos parakstus? Saka: “Nevar būt, tas nav viņš.” Vai arī: “Šis ir viņa paraksts, bet šis nav. Acīmredzot viņu sita un spīdzināja.” Tas nav vienīgais iemesls. Pēc likuma un, kā mēs zinām, pēc prokurora Višinska teorijas, tieši atzīšanās pierāda vainu. Ir jāpanāk atzīšanās. Tāpēc nopratināšanā vienmēr ir atzīšanās prtokols. Tātad pratināšanas sākumā tur ir jautājumi par radiniekiem, draugiem, bet pēc tam: “Ziniet, pret jums ir tik daudz liecību, ka jūs esat kontrrevolucionāras organizācijas biedrs.” – “Nē, neesmu biedrs.” – “Mēs jau saprotam, ka jūs varbūt arī neesat, bet pierādījumi, redziet, ir neapstrīdami. Bet mums taču vēl jāarestē arī tie īstie. Jūs neesat, bet viņi ir. Lai to visu pierādītu, jāsasauc tiesa. Tiesas priekšā jūs visu izstāstīsiet, jums mazāk gadu iedos, ģimene necietīs. Bet, ja pretosieties... Padomājiet par sievu, par bērniem. Kas notiks? Tas taču ir neapstrīdami. Mēs izmantosim visu.” Apmēram šādas bija sarunas. Cilvēks pirmām kārtām tiek pakļauts vissmagākajam morālajam spiedienam. Piekrīti vai nepiekrīti, paraksts šādos apstākļos vienalga jāliek. Protams, tādu, kas piekrita, vienalga nebija daudz – tas taču ir vājprāts! Viss, ko viņiem piesēja kā vainu. Tad bija arī spīdzināšanas. Lai gan ne visi izmeklētāji bija sadisti. “Stāvi!” Tagad ej un stāvi septiņas dienas un septiņas naktis. Sākas halucinācijas. Pēc tam cilvēks ir gatavs parakstīt jebko un darīt jebko. No turienes arī daļa šādu “vainas atzīšanas” parakstu. Bet bija arī trešais etaps. Bija garā stipri cilvēki vai vienkārši fiziski spēcīgi pēc dabas, vai arī viņus kaut kas papildus turēja – piemēram, ticīgie. Kas viņiem daļas gar šo varu, ja ir Dievs. Daži cilvēki varēja izturēt visu. Tādos gadījumos rīkojās vienkārši. Katrā Ļeņingradas NKVD nodaļā bija savs rokrakstu viltošanas speciālists. Šeit to darīja grafologs, bet, piemēram, Novosibirskā pēc kādas izmeklēšanas noskaidrojās, ka darīja tā: sākumā gluži kā skolnieki ar saspraudi pārspieda ieslodzītā parakstu uz citas lapas, bet pēc tam pa renīti pārvilka ar pildspalvu. Gadījās arī tā. Taču šāda imitācija vienalga bija jārada.

RL: Es gribēju vēl pakavēties pie jūsu apgalvojuma, ka dažreiz bendes apraka dzīvus cilvēkus.

Razumovs: Es kā arheologs piedalījos Butovas poligona izrakumos. Ļeņingradā vislielākā apbedījuma vieta skaitās Ļevašovas memoriālie kapi – Butovas poligons izmēra ziņā ir līdzvērtīgs. Tā ir milzīga masu kapsēta pie Maskavas, bijušajā NKVD strēlnieku poligonā. “Piemiņas grāmatas” trešajā sējumā “Butovas poligons” ir publicēta mūsu atskaite par izrakumiem. Jo tur taču kā bija izdarīts: tur ar karjera ekskavatoru bija izrakta tranšeja vienā vai vairākās rindās, četrus metrus dziļa un platumā arī ap četriem metriem. Tur tad arī gāza iekšā visus nošautos. Bet mēs nezinājām, kādā veidā. To mēs ieraudzījām tikai izrakumu gaitā. Mēs pārgriezām vienu no tranšejām šķērseniski, rokot, un nokāpām lejā gar apbedījumiem. Mēs atrakām kapu apmēram 12 kvadrātmetru platībā no augšas un gar sienu, no malas. Mēs bijām satriekti. Ne visi arheologi varēja pastrādāt, uz to skatoties. Es to nosaucu par “pazemes nāves rūpnīcu”. “Rūpnieciska nāves ražošana”. Vietējie iedzīvotāji, piemēram, uzskatīja, ka tur zem zemes ir rūpnīca, fabrika. Jo uz turieni braukā kaut kādas mašīnas, cilvēkus atved, bet atpakaļ viņi neatgriežas. Nosprieda, ka viņi brauc uz darbu. Bet mans kolēģis arheologs Jurijs Smirnovs (viņš labi pārzina dažādu tautu un laikmetu apbedīšanas vēsturi) kulturoloģiski to pielīdzināja samazgu bedrei. Tie nav kapi, tie nav apbedījumi, tā ir samazgu bedre. Es atcerējos Lidijas Korņejevnas Čukovskas vārdus, kad viņai pirmoreiz stāstīju par Ļevašovas memoriālajiem kapiem, kur, visticamāk, ir apglabāts viņas nošautais vīrs. Viņa saka: “Kāpēc jūs lietojat šos vārdus – “kapi”, “apbedījums”? Pievienojiet vēl “sociālistiskās likumdošanas masveida pārkāpumu periodu”. Tie visi ir kaut kādi necilvēcīgi institucionāli vārdi, kuri neko nenozīmē. Kādi kapi? Kāds apbedījums? Viņus neviens neapbedīja. Varētu teikt – aprakšana.”

RL: Kā tad šīs aprakšanas vietas izskatījās?

Razumovs: Cilvēkus tajās gāza iekšā bez šķirošanas, un pa virsu bija samesta vesela kaudze mantu, kas nevienam nebija noderējušas. Jo cilvēkus pirms tam izģērba, un daļa drēbju tika nosūtīta uz finanšu nodaļu valsts vajadzībām. Bet daļu bendes zaga un pievāca sev. Piemēram, Medvežjegorskā no tām šuva speciālu apģērbu, lai brauktu uz nošaušanām.

RL: Kā gan šāds apģērbs varēja izskatīties?

Razumovs: Nu, droši vien ļoti ērts, lai piesegtos. Piemēram, Maskavā vienam no šāvējiem ģenerāļa titulā bija tāds liels gumijas priekšauts.

RL: Kuram no viņiem?

Razumovs: Blohinam. (Viņš pats ar godu apglabāts Donas kapsētā Maskavā.) Bendes domāja par lietas praktisko pusi. Tur taču šķīst asinis.

Bet, atgriežoties pie šī Butovas grāvja... Iedomājieties: mirušajiem pa virsu bija samesti zābaki, virsdrēbes. Kaut kāda saplēsta muca ar kaļķiem. Milzīgs ozola celms, kas uzmests cilvēku galvām, tās sašķaidot. Daudz pudeļu stikla. Skaidrs, ka daudz tika dzerts – bez tā acīmredzot šādu darbu nav iespējams veikt.

Rokot vaļā, parādījās kaut kas nesaprotams: kaut kas saspiests, kaut kas samīcīts, atsperīgs. Izrādījās – gumijas cimdi. Nu tādi, kā mēs zinām, tādus dzeltenus gumijas cimdus izmanto dažādiem netīriem darbiem. Šajā nelielajā virsmas laukumā mēs atradām trīs pārus. Vienkārši nomauktus, neizgrieztus – tā arī nomestus. Šajos cimdos, pēc visa spriežot, cilvēkus staipīja apakšā. Viena daļa ķermeņu gulēja diezgan sakārtoti, vienā virzienā. Gar grāvja jeb tranšejas sienu viņi guļ gareniski, un arī tālāk – zināmā kārtībā. No sienas apmēram pieci cilvēku slāņi. Pieci slāņi. Tā kā mums paveicās trāpīt tieši apbedījuma robežā, kļuva skaidrs, kādā veidā tas viss tika darīts. Momentāna nāvessoda izpilde, naktī, vairākus simtus cilvēku apšauj, samet iekšā, pēc tam ar buldozeru aizber šo šūniņu ciet, un uzbērums, kas tiek mests cilvēkiem pāri, kļūst par nākamās šūniņas, nākamā kapa, robežu. Un šādi pēc kvadrātveida ligzdu principa viņi aizpildīja šo milzīgo tranšeju ar šūniņām. Bet tas vēl nav viss. Roku vaļā atliekas un pēkšņi redzu: starp cilvēku ķermeņiem vīd apaļš koka gabals. Resnāks par lāpstas kātu, laikam kādus sešus centimetrus diametrā, nozāģēts, iedzīts zemē. Precīzi pēc metra tieši tāds pats. Vēl pēc metra – atkal... Minējums radās pēc mūsu pašu darba. Mēs, kad veicam izrakumus, taisām kvadrātmetru sietu rasējumiem, atzīmēšanai “kodakā” un tā tālāk. Bet viņi, pēc visa spriežot, kad sāka strādāt, tranšejas dibenā dzina mietus metra attālumā citu no cita, lai varētu kompaktāk tur mest iekšā cilvēkus un sakraut tos tur kā malku. Jo uzdevums bija visu izdarīt absolūti kompakti. Nākamajā naktī vēlreiz, nākamajā – vēlreiz.

Un, būdams liecinieks, es saistībā ar šiem izrakumiem stāstu trīs svarīgus apstākļus. Pirmais: virsējā slānī mēs atradām 59 cilvēku mirstīgās atliekas, galvaskausus, kuros nav ložu caurumu. Mēs taču it kā zinām, ka šāva pakausī. Bet šeit – ne. Es atradu tikai vienu galvaskausu ar lodes caurumu. Pēc tam es atradu dubultu ienākošo lodes caurumu un dubultu izejošo galvaskausā, kurš bija zem šī milzīgā ozola celma. Un vēlāk, kad jau biju aizbraucis no izrakumiem, tika atrasti vēl divi. Tātad no 59 galvaskausiem tikai četros bija ložu caurumi. Toties tika konstatēti dīvaini iespiedumi kaulos. Ekspertīze uzrādīja, ka tie ir sitieni ar truliem priekšmetiem. Bet šī četmetrīgā ierakuma dibenā es attīrīju cilvēku delnu kaulus. Tur viss bija tik labi saglabājies, ka attīrīti tie mirdzēja tādā zeltaini sarkanīgā krāsā, bet zeme bija saglabājusi cilvēku atlieku formu. Un pēkšņi es sapratu, ka tie ir kopā savijušies roku pirksti. Izrādījās, ka tās ir divas rokas, pastieptas viena otrai pretī un savijušās ar pirkstiem. Un no augšas uz plaukstas vēl nolaidās zaļa lapa – bija vēls rudens. Es ilgi par to domāju, man tās joprojām stāv atmiņā, šīs rokas, visus šos gadus. Neticami, es nodomāju, bet viņi, pēc visa spriežot, bija dzīvi, pašā apakšā, šie cilvēki. Un es sapratu, ka, metot cilvēkus četru metru dziļumā, nemaz nav obligāti tos šaut līdz galam. Piebeidza, visticamāk, tikai tos, kuri izrādīja dzīvības pazīmes. Tam visam nebija ne noteikumu, ne nosaukuma, nekā. Darīja, ko gribēja. Bailes, meli – un dari savu darbu. Tas arī viss.

RL: Vai jūs ticat Dievam?

Razumovs: Es? Jā.

RL: Kā var attiekties pret šiem cilvēkiem, slepkavām, kurus ne tikai par bendēm, bet arī par cilvēkiem grūti nosaukt?

Razumovs: Nu ko jūs! Viņi ir mums apkārt, tieši tādi paši cilvēki. Kad cilvēks atbrīvojas no jebkādiem morāliem noteikumiem... Kad tika izdomāts komunisma cēlāja morālais kodekss? 1961. gadā, kad visi attapās: klau, ar morāli gan kaut kas nav lāgā! Līdz tam nekādas morāles nebija. Tādi vārdi kā “žēlsirdība”, “labdarība” – tas viss tika atmests. Tika būvēta jauna pasaule. Daži no bendēm nodzērās, pameta šo darbu, centās no tā visa izvairīties, bet daži dzelžaini turpināja strādāt. Daži pēc tam padarīja sev galu. Likteņi bija dažādi. Dažs bija gan izmeklētājs, gan sadists. Medvežjegorskā viens no bendēm – tas ir dokumentāli fiksēts – bāza cilvēkiem aiz nagiem adatas. Nevis nopratināšanā, bet jau tiem, kuri bija jāšauj. Es izlasīju un iesākumā nodomāju, ka tas taču ir kaut kāds īpašs sadisms.

Medvežjegorskā, Belomorkanāla galvaspilsētā, uz bedrēm veda dzīvus, ar sprūdiem mutēs.Krāmēja piecos slāņos kravas mašīnās un veda 16 kilometrus no izolatora uz mežu, uz nošaušanas vietu. Ne visus atveda dzīvus, protams.

RL: Proti, nevis furgonā, bet kā malku?

Razumovs: Jā, kā malku, sakrāva cilvēkus, sablietēja, pārklāja ar brezentu, un pa virsu vēl sasēdās apsargi ar suņiem. Vēlāk, kad šos apsargus pratināja, viņi sūdzējās par sliktiem darba apstākļiem: sak’, iedomājieties, kā lai strādā, kad tev zem brezenta piecos slāņos guļ cilvēki: kāda smaka no viņiem nāk, kādas šausmas! Ja kāds izspļāva sprūdu un sāka kliegt, viņu turpat uz vietas caurdūra ar metāla stieni. Un sita ar vālēm. Skaidrs, ka ne katrs to var darīt, un, protams, no vienas puses, to darīja īpaši sadisti, bet, no otras puses, viņi balstījās racionālā pamatojumā, kas bija atbrīvots no jebkādiem morāles principiem. Ir dota pavēle. Viņi to izpilda. Tāds ir viņu darbs. Starp citu, maksāja prēmijas. Tāpat kā izmeklētāju alga bija atkarīga no katra atmaskota “tautas ienaidnieka”. Ziņotāji, kaimiņi, kuri kaut ko tur nosūdzēja, – tas viss ir štrunts. Bija oficiāli informatori, kuri piegādāja aģentūras ziņojumus un par to saņēma naudu un vērtīgas dāvanas. Tā bija plānveida sistēma. Bet tas, ka atradās cilvēki, kas to nedarīja, – viņus pēc Kriminālkodeksa varēja sodīt par neziņošanu. Tad lūk, tie, kuri slepkavoja, darīja to aiz bailēm, lai neatmaskotu konspiratīvo operāciju, lai viņiem par to nebūtu jāatbild.

Bet adatas zināt, kāpēc bāza aiz nagiem? Tur par šo nelieti ir izskaidrots: “Kāpēc jūs viņu sitāt un spīdzinājāt?” – “Lai izspiestu, kur viņam brīvībā nauda paslēpta.” Proti, visam bija racionāls skaidrojums. Ir saglabājušies saraksti ar notiesātajiem konfiscētajām mantām: mutautiņi, katūna kleitas, šineļi, cepures, monētas, ikonas, krustiņi. Un vienā rindiņā: “Zobi un kronīši no baltā un dzeltenā metāla”. Tas viss tika nodots finanšu nodaļā valsts vajadzībām.

RL: Sakiet, cik daudz liecību ir no “otras puses”? Jo 1958. gadā, šķiet, pratināja tā visa izpildītājus un organizatorus, un kaut kur tas droši vien ir saglabājies.

Razumovs: Jā, jūs trāpījāt desmitniekā, tieši šādu materiālu ir ļoti daudz.

RL: Bet tie nav pieejami?

Razumovs: Protams, plaši pieejami nav. Mums jau valstī viss notiek kampaņās. Tad represiju kampaņa – tad atkal reabilitācijas kampaņa, no 1954. līdz 1964. gadam. Pēc tam viss bija iesaldēts, apturēts. Un vēlāk, no 1987. līdz 1997. gadam. Tās bija divas aktīvas desmitgades, kad lielu daļu cilvēku reabilitēja. Un jo īpaši vērtīga, protams, ir 60. gadu kampaņa. Tajā laikā vēl bija dzīvi ļoti, ļoti daudzi cilvēki, kuri visu zināja. Ja toreiz, piemēram, piespiestu viņus parādīt, kur ir masu kapi, uz kurieni veda, mums tagad viss būtu zināms. Vienkārši toreiz šāds uzdevums netika dots. Bija uzdevums reabilitēt daļu no nobendētajiem, turklāt tikai pēc radinieku pieprasījuma. Šīs pirmās kampaņas laikā bija īpaši stingri aizliegts pieskarties jebkam, kas saistīts ar apbedījumu vietām un masu slaktiņiem. Kāpēc? Ir izskaidrojums. No šiem pašiem jautājumiem taču nekautrējās 1939. gadā. Bija jāatrod grēkāži, jāslēdz visas šīs nāvessodu lietas, daļa čekistu nonāca kara tribunālu uzmanības lokā tieši par dienesta pilnvaru pārsniegšanu, nepareizu izmeklēšanu utt. Bija jāpierāda, ka partijai un valstij ar galveno ļaundari priekšgalā vienmēr ir taisnība, viņi gribējuši labu, bet šitie... Nu lūk, tajos izmeklēšanas materiālos var atrast liecības par apbedījumu vietām, kā arī par nošaušanas tehnoloģiju.

RL: 1939. gadā?

Razumovs: Jā, līdz Otrā pasaules kara sākumam. Par nošaušanas tehnoloģiju. Tāpēc es to zinu arī dokumentāli, ne tikai pēc izrakumiem. Turpretī 60. gados tas bija stingri slepens. Padomju Savienība ar tai raksturīgo gļēvumu attiecībā pret pagātni centās iesmērēt Nirnbergas procesam Katiņas slaktiņa materiālus. Sak, “Redziet, mēs paši izrakām, tās ir fašistu zvērības” un tādā garā. Bija pat vesela akadēmiķa Burdenko vadīta komisija, kura centās apstrīdēt starptautisko komisiju, piedāvāja pati savus izrakumus, ekshumāciju, veselu tuftu samuldēja. “Tie bija vācieši! Lūk, pierādījumi, lūk, komisija. To tikai vācieši varēja izdarīt.” Un kaut tu izstiepies un saraujies šāda cilvēka priekšā. Ja viņš pats saprot, zina patiesību, bet melo, tu neko nepierādīsi. Bet cits savā naivumā ticēs. Teiks: “Nē, nē. Protams, nē, mēs nevarējām – tie bija fašisti. Nevarējām, un viss.”

RL: Sakiet, kad jūs vērojat politiskās izmaiņas, kādas pašlaik notiek Krievijā, vai jums kā vēsturniekam tas nerada bažas, ka cilvēki viegli varētu ieiet kaut kādā jaunā...

Razumovs: Mani šī sajūta nekad nav pametusi. Pēc visa, kas noticis, mums ir darīšana ar mentāli izkropļotu sabiedrību, kuru ir traumējušas bailes, klusēšana un arī viss pārējais. Lūk, sēž man pretī, tāpat kā jūs tagad, divas kāda nošauta cilvēka meitas. Es viņām stāstu visu patiesību. Viena vēl mazliet runā, otra klusē. Un pēc tam otra ierunājas: “Sakiet, Anatolij Jakovļevič, vai jūs daudz pētījumu esat lasījis? Varbūt Staļins tomēr to visu nezināja?” Viņa joprojām ar to dzīvo. Un neiet tālāk par šiem priekšstatiem. Bet citi neiet tālāk par priekšstatu, ka pie visa vainīgs sliktais kaimiņš, Petrovs vai Ivanovs. Tāpēc, ka ir šausmīgi grūti sadzīvot ar domu, ka šāda valsts ar tās vadoni priekšgalā to visu ir organizējusi un ka šāda valsts karājas tev pāri. Un tagad noskaidrojas, ka mazbērni un mazmazbērni neko par to nav zinājuši. Ir represēto bērni, kuri ir gatavi par Staļinu glāzīti pacelt. Pie manis ir nākuši, starp citu, arī to cilvēku radinieki, kuri bija atbildīgi par slaktiņiem. Man par lielu pārsteigumu izrādījās, ka ar viņiem bija pat interesantākas, dziļākas sarunas.

RL: Kāpēc?

Razumovs: Tāpēc, ka tiem, kuri nāca no nošauto puses, viss parasti bija vienkārši: mans tēvs bija labs, brīnišķīgs, viņu nošāva un reabilitēja, bet, lūk, visi pārējie – tie bija slikti. Un vairāk par šo domu viņiem nekas nav vajadzīgs. Bet šie cilvēki nāk ar mokām. Un jautā: “Kā tad tā? Viņš taču ģimenē bija normāls cilvēks, vai jūs varat pierādīt, ka viņš tajā visā patiešām piedalījās?” Es viņiem rādu visus dokumentus, kādi vien ir: lūk, cilvēks ir parakstījis apsūdzības spriedumu. Bet, lūk, viņa paraksts, ka ir komandējis tik un tik cilvēku nošaušanu. Vai pats šāva vai ne – nav zināms, bet komandēja. Te, man šķiet, taisnība bija Solžeņicinam, kurš teica, ka caur ikviena cilvēka sirdi iet līnija starp labu un ļaunu un ikvienam tiek dota izvēles brīvība, kas ir ļoti smaga un ļoti nopietna. Kad es saku “starp mums staigā”, es ar to domāju, ka visi apkārtējie cilvēki, visi mēs esam spējīgi gan uz vienu, gan uz otru. Nu, ne jau absolūti katrs, taču ir spējīgi uz visu kaut ko.

RL: Kad es domāju, kā pret blokādi attiecas tie, kuri to ir pārcietuši, es pieļauju, ka viņi klusē ne tikai tāpēc, ka par to bija aizliegts runāt, bet arī tāpēc, ka pāris nedēļu laikā, nemaz nerunājot par mēnešiem, cilvēks pārvēršas no visnotaļ piedienīga...

Razumovs: Jā, viņš kļūst par zvēru.

RL: Un šī sevis paša trausluma apzināšanās vienkārši satriec. Tāpēc blokāde ir arī šausmīgs piemineklis tam, kā cilvēks, par spīti saviem labajiem nodomiem, inteliģencei, morālajiem principiem, ir spējīgs pārvērsties par kaut ko pavisam citu. Un tas ir šausmīgi.

Razumovs: Taisnība, tieši tā arī ir. Visas šīs padomju un daļēji arī postpadomju varas laikā atmiņa, kā jau viss mūsu valstī, tika norobežota un iežogota. Te mums ir atmiņa par svēto karu, un tai jābūt patriotiskai, ar bungām un fanfarām, te ir tikai viss labais. Bet te cita atmiņas daļa – šī ir par represijām. Te, ziniet, lieta ir tumša, neskaidra, te ar katru jātiek skaidrībā atsevišķi. Viens mans kolēģis neizturēja un sacīja: “Interesanti gan: jūs necenšaties tikt skaidrībā, kā cilvēks ir miris kaujas laukā – vai no caurejas vai no kā cita. Tur jūs nekas neinteresē, bet te, ar visiem šiem masu slaktiņiem un noziegumiem, jūs gribat ar kaut ko tikt skaidrībā.”

Turklāt arī pati atmiņa darbojas dažādi. Ir blokādnieki, kuri var izstāstīt gandrīz par visu; viņi kā liecinieki dzīvo ar kvēlu iekšējā pienākuma apziņu, bet ir tādi, kuri nekad nerunās par visu, ko nācies pārciest, lai gan var iztēloties, kas notika blokādes laikā. Tieši tas pats ir ar lēģeriem. Es reiz biju pie viena slavena profesora, par kuru savās atmiņās bija rakstījis viņa Sibīrijas nometnes biedrs no kara laikiem. Un viņš saka: “Saprotiet, es par lēģeriem nekad nerunāšu un nerakstīšu. Jo jūs pat iedomāties nespējat, kā cilvēki dzīvoja lēģeros kara laikā, kāds bija bads. Grūti bija pat brīvībā – kur nu vēl lēģeros!” Viņš saka: “Es taču strādāju par feldšeri. Mirstības līmenis no bada, pellagras un visa pārējā bija ārprātīgs. Vispār viss bija drausmīgi. Un, kad es izrunāju vārdu “lēģeris”, es atceros trīs ainas – kā kino.” Vienu no tām mana atmiņa ir izdzēsusi – atmiņa reizēm izdzēš sliktas lietas –, bet divas no profesora stāstītajām epizodēm es atceros. Viņš saka: “Manā priekšā ir trīs ainas, kā kino. Pirmā. Cilvēks, pēc skata tāds, it kā būtu no Osvencimas iznācis, viens vienīgs skelets, uz deguna pensnejs, varbūt pat ar kaut kādām zeltījuma paliekām, un viņš saliecies pēdējiem spēkiem cenšas ar puļķīti izbakstīt no zemes cilvēku ekskrementus, lai no tiem kaut ko apēstu. Spriežot pēc pensneja un paskata, tas kādreiz bijis cilvēks. Un otrā: pa ziemu apmira milzīgi daudz cilvēku, un viņi visi tur mētājās kaudzē pie feldšeru punkta. Un pēc tam viņi visi bija jāved ratos un jāapglabā bedrēs ārpus nometnes robežām. Nu lūk, ratus piekrāva, aizbrauca līdz nometnes vārtiem, un katram drošības apsvērumu dēļ bija ar āmuru jāpārsit galva.”

RL: Cariskā Krievija bija tāda, kāda tā bija, bet pēc tam nāca 1917. gads un sākās slaktiņi. Kādā veidā un cik ātri cilvēki kļūst par slepkavām? Cik ātri un kādā veidā radās šī mašīna, šī “nāves fabrika”?

Razumovs: Ātri, momentā. Ja runā tieši par mašīnu un to, kādā veidā tā sāka strādāt, uzņemt apgriezienus un iesaistīt aizvien jaunus cilvēkus, iekārdinot tos ar pārtikas devām, sadzīves apstākļiem, dzīvokļiem, tad tā bija izveidojusies jau līdz 1917. gadam. Jo tai bija teorija, kuru šīs valsts dibinātājs uzreiz lika lietā. Daži mūsdienās to aizmirst, bet kāds bija uzdevums? Kāpēc saka: “Viņš nav vainīgs, bija taču pilsoņkarš”? Atvainojiet, bet kuram tad piederēja ideja – pārvērst imperiālistisku karu par pilsoņu karu? Tas tika apzināti, piespiedu kārtā, ar pūliņiem pārvērsts par to, kā iztēlojās paraugu – Lielo franču revolūciju un līdzīga veida kustības un apvērsumus vispār. Viņi domāja, ka uz viena asiņaina, neprātīga vispasaules jūkļa pamata viņi padarīs pasauli gaišu un brīnišķīgu. Tas šķiet mežonīgi, fantastiski, bet tā ir teorija, un viņi tai sekoja. Un līdz ar to arī nežēlīgie nāvessodi: “Ak neiesi uz fronti, bet iesi uz baznīcu? Nošaut katru desmito.” Šī mašīna strādāja pilniem apgriezieniem gan frontē, pilsoņkara apstākļos, gan aizmugurē. Es šķiroju ar nošaušanām saistītos materiālus par laika posmu no 1918. līdz 1941. gadam. Bet ar ko tie atšķiras no 1918. gada? Tagad ir veikti izrakumi Pētera un Pāvila cietoksnī. Es gāju skatīties tos kapus – tas taču ir pilnīgi viens un tas pats, gan sarkanais terors, gan Lielais terors.

RL: Paskaidrojiet.

Razumovs: Masveida. Pirmkārt – liela bedre, kurā cilvēkus gāza iekšā, kā pagadās. Otrkārt – dokumenti par šiem cilvēkiem. Tur to ir vēl mazāk. Nekādi sevišķi dokumenti netika prasīti. Izmeklēšanas lieta sastāvēja vienkārši no neliela papīru žūkšņa un pāris nopratināšanām. Eksekūcija tolaik vēl nebija sākusi izpausties šajās štancētajās nopratināšanās utt. Taču tie ir pirmie sarkanā terora upuru kapi. Lūk, manā priekšā ir dokuments. Viens pilnvarotais raksta uzskaites nodaļas priekšniekam 1921. gadā, tautas sacelšanās laikā: “Šo dokumentu atradu papīrgrozā.” Sarkanā terora laiku dokuments. “Uzskatu, ka, pamatojoties uz vēsturisko nozīmi, tas jāsaglabā, visi vārdi jāņem uzskaitē.” Ko mēs redzam? Sarakstu ar piecsimt cilvēkiem, kas saņemti gūstā un nošauti – nekā vairāk tur nav. Uzvārds, vārds, dažkārt tēvavārds. Bet dažreiz rakstīts: “Kā baltgvardu sazvērestības līdzdalībnieks.” Vai kā “cara kalps”, vai kas tamlīdzīgs. Un viss. Un vēl šie vārdi tika publicēti laikrakstos. Par vairumu no viņiem nav ne krimināllietu, nekā.

Bet nav pat uz Pētera un Pāvila cietoksni jāiet. Visai pasaulei ir zināmi cara ģimenes slepkavības apstākļi. Ar ko pēc nežēlības līmeņa tie atšķīrās no visa, ko mēs pēc izrakumiem zinām par sarkanā terora un sociālisma uzvaras laiku? Ne ar ko. Tā bija viena uzvara, šī bija cita. Mēs zinām arī to, ka slīcināja, nodauzīja ar nūjām, slepkavoja visos pieejamajos veidos. Nebija pat vajadzīgs čekas rīkojums. Viss notika uzreiz. Un daļa no cilvēkiem, kurus bija pārņēmusi cietsirdība un kuri bija uz šādām lietām spējīgi, bija arī gatavi to visu izpildīt. Daļa no viņiem nodzīvoja līdz 1938. gadam un tad nodarbojās tieši ar to pašu. Un tomēr, kad man saka: “Tauta pie visa ir vainīga,” es nevaru pieņemt šādu formulu. Atvainojiet, vai ar tautu jūs domājat arī visus uzskaitītos upurus, kā arī varoņus, kuri pret to cīnījās? Nevajag runāt muļķības jeb, mūsdienīgi izsakoties, sviestu. Daudzi pretojās. Taču apbruņotā, nežēlīgi izrēķināties gatavā mašīna strādāja kapitāli. Tā strādāja ar tiem, kuri kautrējās: kuri kautrējās pēc saviem inteliģentajiem priekšstatiem, pēc ticības jautājumiem, kā daļa kristiešu. Daļa kristiešu bija dziļi ticīga, bet daļa bija tāda brīvdomīgāka.

RL: Jūs esat publicējis to, ko izdevās uzzināt par Gumiļova nāvi. Bet vai par Harmsa nāvi ir zināms, kā tas notika?

Razumovs: Diemžēl nav, taču neizslēdzu, ka kādreiz kaut kas noskaidrosies. Bet mūsu pilsētā “Piemiņas grāmata” par blokādes upuriem ir izdota 53 sējumos. Skaidrs, ka ar roku rakstītos dokumentos, mājas grāmatās un tā tālāk būs daudz kļūdu. Kāds būs izlaists, kāds netiks nosaukts.

Bet atklājās divi interesanti apstākļi, saistībā ar kuriem sasaucas visas manas zināšanas par vienu un otru atmiņu. Pirmais: skaidrs, ka visiem nošautajiem bija radinieki Ļeņingradā. Un domāja, ka viņu radi, visticamāk, ir lēģerī, viņi taču nezināja par nāvi. Pēc tam sākam studēt šos vārdus. Skatāmies. Ko tas nozīmē? Cilvēks ir nošauts 1937. gadā, bet te viņš skaitās miris blokādes laikā, 1942. gadā. Pie mums viņš ir miris 1938. gadā, bet te miris 1941. gadā, blokādes laikā. Kā tad tā? Skaidrojums atradās, un tas ir dabisks. Kad izdomāja melot par nāvi un nošautajiem, dzimtsarakstu nodaļas izsniedza aplamas liecības un šādus ierakstus arī reāli veica. Valsts drošības dienests deva norādi, ka cilvēks patiesībā ir nošauts, bet jūs tur dzimtsarakstu nodaļās ierakstiet, ka miris tādā un tādā datumā, un nosauciet radiniekiem šo datumu. Tā notika pirmajos gados pēc bandīta Staļina nāves, bet vēlāk sāka izziņot īstos nošaušanas datumus. Gan radinieki, gan tie, kuri gribēja zināt patiesību, saņēma citu miršanas apliecību, kur datums jau bija noskaidrots. Bet, ja viņiem izdevās nodzīvot līdz 1989. gadam, līdz perestroikai un Gorbačovam, tad viņi varēja saņemt arī trešo miršanas apliecību, kur viss jau bija absolūti pareizi. Viņiem bija trīs miršanas apliecības. Nu lūk, un, ja viņi pēc tam saņēma pareizus datus miršanas apliecībā, tad arī dzimtsarakstu nodaļu dokumentos datumi tika izlaboti. Arī to darīja valsts drošības orgāni. Bet, ja neviens neprasīja, tad palika ieraksts “Miris 1942. gadā Ļeņingradā”. Un tagad iedomājieties, cilvēki sāk sastādīt “Piemiņas grāmatu”, viņi to dara pēc mājas grāmatām, pēc morgu un dzimtsarakstu nodaļu ierakstiem, un tad vēl arī radinieki sniedz liecības blokādes grāmatai. Bet daļa radinieku ne pārāk labi pārzināja visas šīs lietas, daļa no viņiem arī tagad neko īsti nesaprot par represijām, viņiem ir miršanas apliecība ar ierakstu “Dzīvoja Ļeņingradā, nomira 1942. gadā”. To taču valsts izsniegusi – tātad patiesība. Viņi sniedz “Atmiņu grāmatai” liecības, ka manējais, lūk, arī gāja bojā blokādē. Tātad tas varēja nākt gan no radiniekiem, gan ne no radiniekiem. Vienkārši izrakstīja visus no dzimtsarakstu nodaļu grāmatām. Rezultātā mums, no vienas puses, blokādes grāmatā ir tādi, kuri jau sen bija nošauti, bet pierakstīti pie blokādniekiem, bet, no otras puses, te trūkst cilvēku, kuri blokādes laikā mira cietumos. Bet kur ir šie cilvēki? Kāpēc viņi neskaitās blokādnieki? Un kāpēc viņi neskaitās miruši? Kur šajos sējumos ir Harmss? Viņa nav. Tāpēc mēs par Harmsu sastādījām īpašu izziņu, jo viņš ir tāds pats upuris kā visi pārējie, tikai dubultā. Bet kur ir blokādes laikā nošautie? Blokādes laikā taču arī šāva. Arī kā spiegus. Akadēmiķa Platonova dēls – vācu spiegs. “Nošaut.” Plāns, galu galā, jāpilda. Viss turpinājās, nekas nebija mainījies. 1941. gada 22. jūnijā vācu karaspēks šķērsoja padomju robežu, bet 23. jūnijā Ļeņingradā sākās aresti. Kas šeit ir interesanti? Tā bija NKVD nodaļa, un viņiem bija labāks priekšstats par to, cik ātri karaspēks tuvojas pilsētai. Jūlijā, mēnesi pēc kara sākuma, tika sadedzināti visi cietuma dokumenti par 1937.–1938. gadā nošautajiem. Līdz ar to par šo periodu mums nav fotogrāfiju. Viņi uztraucās, ka tās varētu nonākt ienaidnieka rokās. Tas, starp citu, attiecas uz jautājumu, ka saprata, ko ir sastrādājuši,– kāpēc lai, kā saka, kaut kas būtu jāslēpj, ja viss būtu patiesība?

Un vēl kas notiek no jūlija, augusta. Blokāde vēl nav sākusies. Daļa izmeklēšanas aparāta, čekisti kopā ar arestētajiem, dodas uz Urāliem, lai tur labos apstākļos aizmugurē novestu lietas līdz galam. Un lūk, notiek karš, bet tur gadu vai divus notiek izmeklēšana, un pēc tam cilvēku nosūta uz lēģeri, vai arī viņš mirst Zlatoustas cietumā. Tā notika. Te tās ir, abas atmiņas, absolūti saplūdušas vienā.

Bet mums tas viss ir jāpēta, mums ir pienākums atcerēties visus vārdus, radiniekiem ir jāzina un vismaz aptuveni jāsaprot, kur pārtrūkusi viņu tuvinieka dzīve. Un Harmss ir viens no viņiem, mēs speciāli nolēmām uzrakstīt šādu izziņu, lai būtu skaidrs, ka visi vārdi mums ir uzskaitē. Apstākļi? Nu, izskatās, ka tomēr no bada.

RL: Jūs esat saskāries ar tik daudzu cilvēku nāvēm. Jūs noteikti esat sev uzdevis jautājumu, kāpēc ir tik svarīgi, lai cilvēks nemirtu vardarbīgā nāvē, un kāpēc ir tik svarīgi, lai viņš tiktu apglabāts, lai zinātu pēc vārdiem, kurš kur ir aprakts.

Razumovs: Man, par laimi, ir tā, ka es vienkārši zinu un saprotu, ka tā jābūt. Tam jābūt tikpat vienkārši kā, es atceros, vienai Jaroslavļas večiņai, kurai pajautāja: “Kāpēc tu, vecmamm, te dzīvo viena pati mežmalā savā būdā, vienai taču grūti, bet tu vēl pa istabu sakumpusi staigā un vāri putru?” Bet viņa man atbild: “Patīk man.” Ir jābūt vienkāršai sajūtai: nedrīkst nokaut. Nedrīkst – un viss.

Jā, aiz neuzmanības, aiz cilvēka sarežģītās būšanas, kāda nu tā ir uz zemes, droši vien, kamēr cilvēks dzīvo, tikmēr būs vardarbīga nāve, nedabīga aiziešana no dzīves. Bet tā tam nevajadzētu būt. Tā nav norma. Aiziešanai jābūt dabīgai. Vispār cilvēkam ir jādzīvo. Neveselīgi ir pat tas, ka cilvēks bieži slimo. Tajā ir pat kaut kāda netaisnība. Ir jādzīvo, kaut kas jādara un tad jāaiziet. Un cilvēkiem ir skaidri jāsaprot, kā viņš ir dzīvojis, kā aizgājis un kur tieši.

Tas vienkārši ir kaut kas, ko esmu pats izdomājis. Es visu ko esmu izdomājis. Man tie pārspriedumi palīdz dzīvot. Piemēram: “Dzīvot var, bet aizdomāties ir grūti.” Es izdomāju sev visādus šādus skaidrojumus, ar kuriem man ir vieglāk turpināt manu darbu. Jo viss taču ir ļoti vienkārši. Bieži jautā: “Kā jūs varat ar to nodarboties?” Es atbildu: “Nezinu.” Es ceļos no rīta un dienu izdzīvoju kā piedzīvojumu. No gaišā uz gaišo, no labā uz labo. Taču beigās mēdz būt ļoti grūti. Pēc tam man jāatgūstas, jānomet diena no pleciem, jāpārdomā tā, jāatstāj naktī un atkal jāķeras tam visam klāt nākamajā rītā.

Un es domāju – varbūt tas izklausās patētiski, varbūt naivi, primitīvi, bet attiecībā uz 20. gadsimtā nelikumīgi nogalinātajiem vairs nevarēs vienkārši pateikt: “Nekas traks, slepkavoja jau tos, kurus vajadzēja, slepkavoja piekto kolonnu, tautas ienaidniekus. Jā, nu vietām pārcentās.” Tā vairs nevarēs pateikt, tas nebūs iespējams. Kādreiz tā notiks. Kad sākām izdot šīs “Piemiņas grāmatas”, mēs visi bijām naivi entuziasti. Mēs domājām: re, izdosim grāmatas, uzrādīsim visus šos vārdus, un visi visu uzreiz sapratīs, un viss būs brīnišķīgi. Tā, protams, nenotika. Tagad es skaidri apzinos, ka visi nesapratīs. Tas nav visiem. Tas ir tādēļ, lai glabātu atmiņu. Un lai būtu tādi, kuri atvērtu šīs grāmatas – es tev visu izpētīju un pierādīju. “Šie ir tavi līdzpilsoņi? Tu to atzīsti? Viņi tepat blakus dzīvoja.” – “Jā, atzīstu,” tā viņi parasti saka. – “Tu saproti, ka mums visi jāsaglabā atmiņā?” – “Jā, saprotu.” – “Tu saproti, ka mums dzīvē pietrūkst šo cilvēku?” Jo slepkavoja jau visbiežāk tos labākos. Aizgāja labākie – kā karā, tā arī represijās. Un bez šīm atmiņām dzīvē ceļa nav.

RL: Sakiet, kā jūs rīkojaties ar izpildītāju vārdiem? Ar slepkavu, sadistu vārdiem?

Razumovs: Publicēju, nekautrējos. Nu lūk, piemēram, “Martirologa” 3. sējums: nelietis Sļepņevs, izmeklētājs, kuru atcerējās pusotru gadu cietumos nosēdējusī Aleksandra Josifovna Ļubarska, rakstniece, viņš viņu nopratināšanas laikā sita. Ļubarska bija nošaušanas sarakstā, taču no tiem ieslodzītajiem, kuri nodzīvoja līdz 1939. gadam un varēja iesniegt prasības prokuratūrā. Un dažus no nenošautajiem atbrīvoja. Tostarp arī Ļubarsku. Maršaks un Čukovskis brauca pie Višinska, lai par viņu aizliktu vārdu, un viņu atbrīvoja. Viņa iznāca brīvībā, bet visu atcerējās un atstāstīja, izmeklētāju Sļepņevu ieskaitot.

Te mūsu priekšā ir jaunā tipa cilvēks, kurš lieliski iekļāvās padomju sistēmā. 1917. gadā viņš vēl bija bērns. Sākās 1937. gada vajāšanas operācija. NKVD aparāts nebija spējīgs izmeklēt tādu ārprātīgu daudzumu lietu, tāpēc 1937. gada vasarā sāka steidzami piesaistīt palīdzībai čekas rezervistus, visu NKVD skolu kursantus. Kā arī “pirmrindniekus” no rūpnīcām. Un šis Sļepņevs ražošanā patiešām bija kretīns kas kretīns. Ziniet, kā tas bija: izvirzīsim viņu labāk kaut kur priekšniecībā vai aspi­rantūrā, lai iet uz NKVD un netraucē strādāt, lai tikai šeit nevazājas apkārt. Sabiedrības padibenes izsitās aizvien augstāk un augstāk, bet pēc tam cilvēki brīnījās: “Kā tad tā?” Jaunais Pjotrs Sļepņevs atnāk uz NKVD, nonāk pretizlūkošanas nodaļā. Japāņu spiegus ķert. Dieviņ tētīt! Izdevniecības Ļenģetizdat lieta. Visi bērnu rakstnieki – japāņu spiegi ar Maršaku priekšgalā. Čekistiem nodaļā pilnīgi galva sagriezās. Visus arestēt, visus uz nošaušanu! Un Sļepņevs, sūda brālis, saražoja veselu kaudzi nopratināšanu un pats personīgi veda cilvēkus uz nošaušanu. Tajā pašā laikā viņam dzimst bērns, jauna sieva, tikmēr viņš pratināšanās sit sievieti. Pienāk NKVD jubileja, 20. decembris. Starp tiem, kurus vadība apbalvo ar personisko ieroci, – Sļepņevs. Pirmrindnieks, malacis, 1937. gada novembrī japāņu spiegus apšāvis. Viņš to visu turpina darīt ar vērienu. Lai atļautu vienam arestētam māksliniekam tikties ar sievu, viņš ar to pārguļ, tā teikt, izmantojot visas čekista dienesta priekšrocības. Visbeidzot par viņu sakrājas diezgan daudz sūdzību, un 1938. gadā viņu no NKVD atskaita. Bet tālāk, vai šis cilvēks kaut kur pazūd? Kas ar viņu notiek? Kad 70. gados prokuratūra viņu izsauca sniegt liecības, viņam jau bija vesela virkne apbalvojumu un, ja nemaldos, viņš bija pasniedzējs kaut kādā tehnikumā. Nu lūk, kad es ar šo gadījumu saskāros, es, pirmkārt, nopublicēju visas Ļubarskas atmiņas, un, otrkārt, man izdevās atrast Ļubarskas iesniegumu prokuratūrā par to, kā Sļepņevs viņu sitis. Bet tālāk notika, lūk, kas. Es atrodu Ļubarskas vēstuli prokuratūrai un nesu kopiju Aleksandrai Josifovnai. Bet viņa to lasa un... neatzīst, ka pati ir rakstījusi. Es šo vēstuli tā arī nepublicēju, jo viņa bija pret. Viņai likās, ka viņa kaut kādā veidā nodod kādu no nošautajiem šajā pašā lietā. Ka kāds izlasīs šo viņas vēstuli un nenoticēs. Taču viņas atmiņas par to, kā viss notika, ir publicētas “Martirologā”, bet komentāros es uzrakstīju par šo Sļepņevu. Vienīgais, ko es nedarīju – necentos noskaidrot, vai viņš vēl ir dzīvs un vai ir dzīvi viņa radinieki. Mans uzdevums ir liecināt un par to visu pastāstīt.

RL: Par mirušajiem?

Razumovs: Arī par dzīvajiem.

RL: Liels paldies jums.