Pēdējā stacija krastmalā

Vēsturnieks un etnologs, Bērklija Universitātes Vēstures fakultātes profesors Jurijs Sļozkins ir no tiem padomju emigrantiem, kuri ASV nonāca ne tik ļoti apstākļu spiesti, cik zinātkāres un sagadīšanās virzīti. Pabeidzis Maskavas Valsts universitāti, Sļozkins 70. gadu beigās dzīvoja un strādāja Mozambikā, pēc tam pārcēlās uz Lisabonu, bet 1983. gadā nonāca Teksasā. Viņš sāka strādāt Ostinas Universitātē par krievu valodas pasniedzēju un turpat ieguva filozofijas doktora grādu.

Šo ceļojumu mērķis, kā stāsta Sļozkins, bija nevis būvēt karjeru, bet gan iepazīt pasauli, taču privātās pieredzes un akadēmisko saistību dēļ tie būtiski ietekmēja arī viņa turpmāko teorētisko un pētniecisko ievirzi. 80. gadu sākumā Sļozkins apceļoja vairākus Amerikas indiāņu rezervātus, interesējoties par Rietumu koloniālisma politikas iespaidu uz to, ko padomju retorikā bija pieņemts saukt par “mazajām tautām”. Bet, tā kā ārzemēs strādājošam un studējošam vēsturniekam tradicionāli bija pienākums tā vai citādi nodarboties ar Krievijas vēsturi, Sļozkins Padomju Savienības attieksmi pret tās daudznacionālo sastāvu sāka pētīt plašākā koloniālās politikas kontekstā, velkot paralēles starp mazākumtautību kolektīvajiem likteņiem dažādās imperiālistiskās struktūrās. Šai tēmai viņš veltījis divas grāmatas: “Arktiskie spoguļi: Krievija un mazās ziemeļu tautas (Arctic Mirrors: Russia and the Small Peoples of the North. Cornell University Press, 1994) un “Ebreju gadsimts” (The Jewish Century. Princeton University Press, 2004).

Sļozkina jaunākā grāmata “Valdības nams: Krievijas revolūcijas sāga” (The House of Government: A Saga of the Russian Revolution. Princeton University Press, 2017) ir apjomīgs 20 gadu laikā tapis stāsts par Padomju Savienības elitārāko dzīvojamo māju Maskavā, Maskavas upes krastā, tā saukto Krastmalas namu jeb Valdības namu, un tā pirmajām iedzīvotāju paaudzēm – revolucionāriem, funkcionāriem un viņu ģimenēm. Arī tajā nacionālā piederība tiek skatīta kā svarīgs dzīves faktors, taču šoreiz runa ir par vēstures privāto sfēru, proti, par to, kas notiek pirmrindnieku virtuvēs un guļamistabās, par ticību utopijai un jaunai dzīvei un par vilšanos, kuru šī utopija sagādāja.

S. K.

Rīgas Laiks: Mihails Gefters uzskatīja, ka, izprotot Ļeņinu, var izprast, kas noticis ar Krieviju un revolūciju. Un es atcerējos, ka viņš, atsaucoties uz Dostojevski, Krastmalas namu dēvēja par mirušo namu – tādā nozīmē, ka ļaudis, kas tur dzīvoja, pašrocīgi sagatavoja sevi nogalināšanai. Es tur biju pirms gadiem pieciem, un patiešām, vērojot šo Valdības namu, var iedomāties tā iedzīvotāju likteņus, sākot ar greznību un beidzot ar nāvi. Sakiet, kāds šīs vēsturiskās vietas un notikumu griezums jūs ieinteresēja, kad izlēmāt ar to nodarboties? Tā taču ir ne vien abstrakta vēsturiska tēma, bet arī nosacīti labvēlīga augsne tai romānam raksturīgajai stilistikai, kādu esat izvēlējies.

Jurijs Sļozkins: Viss sākās ar rakstu, kuru uzrakstīju laikam pirms gadiem divdesmit, – “Padomju Savienība kā komunālais dzīvoklis”, par daudznacionālās padomju valsts iekārtu. Bija tāds komunists, boļševiks, uzvārdā Vareiķis, kurš pateica, ka Padomju Savienība ir kā komunālais dzīvoklis.

RL: Lietuvietis?

Sļozkins: Jā. Un es šo metaforu izmantoju savā rakstā.

RL: Bet viņš droši vien to sacīja pozitīvā nozīmē.

Sļozkins: Jā, bet arī es nebiju domājis par to vēstīt negatīvi. Man vienkārši tā šķita ērta metafora, un es to izmantoju. Pabeidzis rakstu, nodomāju, ka būtu interesanti uzrakstīt par reālu komunālo dzīvokli. Ne par metaforu, bet par konkrētu vietu, kur dzīvojuši cilvēki. Domājot par tiem komunālajiem dzīvokļiem, kuros es uzaugu.

RL: Jūs augāt tādā komunālajā dzīvoklī kā Visocka dziesmā – “trīsdesmit astoņām istabiņām tikai viena ateja”?

Sļozkins: Jā, līdz 14 gadu vecumam es dzīvoju komunalkās. Un visi mani draugi tā dzīvoja, un abas vecmāmiņas. Viena no viņām – milzīgā dzīvoklī ar ļoti interesantiem, spilgtiem kaimiņiem. Un es nolēmu uzrakstīt par vienu tādu komunālo dzīvokli, sākot ar 20. gadu laikposmu, kad radās gan komunālā dzīvokļa institūcija, gan literārais tēls. Taču pēc vairāku mēnešu meklējumiem sapratu, ka laikam neizdosies sameklēt pietiekami daudz tādu ģimeņu un es būšu pārāk atkarīgs no sakritībām, veiksmes. Tad izlēmu rakstīt par māju, kur būtu pietiekami daudz personāžu. Staigāju no mājas uz māju, līdz nokļuvu lielākajā un pazīstamākajā namā. Valdības nams – tā daļēji ir padomju valsts un krievu revolūcijas vēsture. Vai izmainījās pieeja, tēma, metafora? Jā, jo komunālā dzīvokļa galvenā jēga ir, ka tur gadījuma pēc nonāk savstarpēji sveši cilvēki. Valdības namā turpretī savākušies kopā augstākie ierēdņi nepavisam ne gadījuma pēc, tur ir gluži cits organizācijas princips, cita arhitektūra. Tā bija lielākā dzīvojamā māja Eiropā. Es 20 gadus intervēju cilvēkus, kuri tur dzīvoja, rakņājos arhīvos…

RL: Kad to uzcēla?

Sļozkins: To cēla apmēram no 1928. līdz 1931. gadam. 1931. gadā tajā sāka ievākties cilvēki, pēc tam vēl pāris gadus to turpināja pabeigt. No mana skatpunkta ērti, ka mājas celtniecība sakrita ar Padomju Savienības celtniecību, ar pirmo piecgadi. Cilvēki, kuri ievācās šajā namā, cēla padomju valsti, jauno padomju plānveida ekonomiku, Magņitogorsku, Kuzņecku – un vienlaikus savu personīgo māju. Tapa vēstījums par revolucionāriem, kas pārkārtoja pasauli un veidoja savu dzīvi, arī stāsts par to, kā viņu dzīve nonāca pretrunā ar pasauli, ko viņi mēģināja uzcelt.

RL: Droši vien daudziem šajā namā dzīvojušajiem saglabājušās atmiņas par laimīgu bērnību. Atcerējos Aleksandru Moisejeviču Pjatigorski, kurš dzīvoja netālu, Prečistenkā, aiz Kristus Glābēja katedrāles. Viņam ir grāmatiņa “Kādas šķērsielas filozofija” – par zēniem, kas izauguši 20. gadu Maskavas pagalmos. Arī Prečistenkā bija ļoti pamatīgi uzbūvēti nami, tur dzīvoja daudzi augstākie armijas ierēdņi. Viņš atceras, kā čeka aizveda komandierus, bet zēni pagalmā spēlēja fašistus un čekistus un to visu apsprieda. Cik lielā mērā šī kopība, ko noteica valdības hierarhiskā struktūra un Padomju Savienības veidošanas pamatprincipi, uzspieda zīmogu bērniem, kas dzīvoja Krastmalas namā? Tur taču arī bija pagalms. Vai viņi atceras toreizējo dzīvi?

Sļozkins: Atceras. Esmu savācis diezgan daudz dienasgrāmatu un vēstuļu. Interesanti, ka valdības mājās pieaugušo kopības nebija. Viņi kā kaimiņi gandrīz nemaz nesagājās.

RL: Kā tas izskaidrojams?

Sļozkins: Vīrieši, uz kuru vārda bija noformēti šie dzīvokļi, mājās tikpat kā nedzīvoja. Viņi pārradās trijos naktī, likās gulēt, pēc tam modās, viņiem pakaļ atbrauca šoferis un aizveda atkal uz darbu. Viņi bija mājās tikai izejamās dienās – vienu brīvdienu nedēļā. Tad viņi kaut kādu laiku bija kopā ar saviem bērniem. Svētkos, dzimšanas dienās parasti viesojās radinieki. Draudzības nebija. Bija biedriskuma institūts, uzticība kopīgai lietai. Un tas tikpat kā neiemiesojās ģimenes rituālos. Šķiet, vienīgais izņēmums bija paši vecākie boļševiki, kuri satikās noteiktās gadadienās, dziedāja dziesmas un atcerējās laimīgos trimdā pavadītos gadus. Starp vīriešiem nepastāvēja kaimiņu būšana, nebija apmainīšanās ar tenkām un sadzīves priekšmetiem. Ja nu vienīgi liftā sveicinājās vai satikās pagalmā.

RL: Tomēr kaut kāda kopība viņiem bija. Ja ne kā kaimiņiem, tad kāda?

Sļozkins: Ideoloģiska. Un institucionāla, jo viņi cits ar citu tā vai citādi satikās darbā. Un eksistenciāla, personīga, kas sakņojās kopīgā pagātnē.

RL: Tie ir revolucionāri. Bet tur taču bija arī jaunie funkcionāri.

Sļozkins: 30. gados jauno funkcionāru nebija daudz. Mans vēstījums beidzas līdz ar pirmās paaudzes izzušanu, tas ir 1937.–1938. gads. Daudzus no viņiem arestēja, bet kara laikā visi izdzīvojušie aizbrauca, un pēc tam Valdības nama raksturs radikāli mainījās. Tur bija pavisam veci boļševiki, tādi kā kaut kāda Stasova, kura pēc tam kļuva par šī nama simbolu. Vai Zemļačka. Vai Felikss Kons.

RL: Etnogrāfs?

Sļozkins: Jā. Un iebrauca kaut kādi pilsoņkara varoņi, tajā skaitā, starp citu, arī latvieši. 7. novembra un 1. maija svētkos viņi kaut kā ar kopīgu rituālu palīdzību atjaunoja savu kopību – gāja kopā uz Sarkano laukumu, uz parādēm. Bet bērni, atšķirībā no vecākiem, dzīvoja visi kopā, viņiem bija viena, kopīga dzīve, un tā norisinājās pagalmos. Tur namam ir trīs pagalmi, gandrīz noslēgtas telpas.

RL: Aiz arkām?

Sļozkins: Jā. Tur bija sava hierarhija. Bija savs un bija svešais pagalms, tā notiek, kad bērni apgūst teritoriju. Gandrīz visi mācījās vienā skolā. Sofijas krastmalā bija 19. skola, viņi kopā gāja uz to, kopā nāca mājās un dzīvoja kopīgu dzīvi šī nama pagalmos un pagrabos. Un gāja uz pulciņiem, kas turpat bija, – kara jūrniecība, dejas, teātris. Viņi gāja uz tiem ar neticamu entuziasmu. Un dzīvoja pilnīgu dzīvi, kas bija piepildīta ar sajūsmu.

RL: Sajūsmu par ko?

Sļozkins: Par to, ka viņi dzīvo vislabākajā valstī pasaulē. Ka viņu tēvi ir diži revolucionāri, ka viņi paši aug pasaulē, kas pilna ar draudzību, mīlestību un piedzīvojumiem. Un aizraujošām grāmatām. Dienasgrāmatās redzams, ka viņi visu laiku raksta par lasīšanu. Ļoti daudzi rakstīja dienasgrāmatas. Ļoti daudzi zīmēja. Daži mēģināja nodoties rakstniecībai. Ar to arī īstenībā sākās Jurija Trifonova dzīve: šķiet, viņam bija deviņi gadi, kad viņš uzrakstīja savu pirmo stāstu. Un ļoti daudzi viņa vienaudži darīja to pašu. Mīlēja skolu, mīlēja savus skolotājus. Un visu laiku gatavoja sevi piedzīvojumiem un atklājumiem. Papildus visam mīlēja lasīt Žilu Vernu, Mainu Rīdu, Busenāru – koloniālo piedzīvojumu literatūru. Tāpēc arī tik populāra bija filma “Kapteiņa Granta bērni”, kas kļuva par laikposma simbolu.

RL: Arī Arktikas varoņi, visādi lidotāji.

Sļozkins: Bez šaubām. Bet interesanti, ka papildus šiem padomju Arktikas varoņiem un lidotājiem čeļuskiniešiem viņi ļoti mīlēja vēsturisko literatūru. Šodien daudz raksta par sociālistiskā reālisma vēsturi, taču svarīgi atcerēties, ka mājas bibliotēkās bija proporcionāli ārkārtīgi maz padomju literatūras. Valdības nama bērni faktiski visu laiku lasīja – līdztekus krievu klasikai – tulkoto literatūru: Dimā, Igo, Valteru Skotu, Dikensu, Balzaku, Gētes “Faustu”, kam manā grāmatā ir īpaša loma. Tā vai citādi, bet nams piederēja bērniem. Tēvi nāca mājās izgulēties, mātes nozuda darbā…

RL: Ne visas kļuva par mājsaimniecēm?

Sļozkins: Bija arī tādas, bet ļoti maz. Gandrīz visi šī nama dzīvokļi piederēja vīriešiem, un tas atspoguļo agrīno gadu partijas struktūru. Sievietes bija pierakstītas kā ģimenes locekļi. Vairums šo vīriešu sievu bija ārstes, aptiekāres, inženieres, statistiķes. Vārdu sakot, strādāja.

RL: Vai zināms mājas iedzīvotāju nacionālais sastāvs?

Sļozkins: Aptuveni. Ja māju sadala grupās, kuru locekļi ar kopīgu pagātni pazīst cits citu, tad ar lielu atrāvienu pirmajā vietā ir ebreji.

RL: Tajā mājā?

Sļozkins: Jā. Nu, arī vispār padomju elitē. Absolūtais vairākums gan bija krievi. Taču viņi bija no dažādām vietām un neizjuta sevi kā cilvēkus ar kopīgām saknēm. Taču attiecībā pret iedzīvotāju skaitu procentuāli līderi bija latvieši, poļi, vācieši un pirmām kārtām ebreji.

RL: Kurš no redzamākiem latviešiem tur dzīvoja?

Sļozkins: Smilga, kurš bija Kara revolucionārās padomes loceklis un vienu laiku Sarkanās armijas galvenais komisārs, boļševiku revolūcijas līderis Somijā un ievērojams trockists, viens no nozīmīgākajiem. Statistikas pārvaldes priekšnieks Kravalis, kurš vadīja tautas skaitīšanu. Kārlis Landers, komisārs pilsoņkara laikā Donas apgabalā. Viņš tur strādāja.

RL: Nu, “strādāt Donas apgabalā” – tas ir ļoti maigi teikts.

Sļozkins: Jā, viņš piedalījās masu nošaušanās, vadīja tās. Arī Eihe tur dzīvoja, viens no zināmākajiem un kaut kādā ziņā veiksmīgākajiem reģionālajiem partijas vadoņiem. Viņš daudzus gadus pārvaldīja Rietumsibīriju, pēc tam, neilgi pirms aresta, kļuva par zemkopības tautas komisāru. Ir saglabājies drausmīgs viņa dzīves pēdējo dienu apraksts. Kad viņam jau bija piespriests nāvessods un viņš atteicās no savām liecībām, viņu neticami nežēlīgi sita. Vēl tur dzīvoja Kremļa komandants un pilsoņkara laikā Trocka bruņuvilciena komandieris Pētersons. Valsts plāna komitejas priekšsēdētājs Valērijs Mežlauks. Vēl kaut kāds Ķīsis, kurš pēc tam pārcēlās uz Rīgu. Mani galvenie varoņi ir cilvēki, kuru pēctečus esmu sameklējis vai arī man ir bijuši viņu dokumenti. Man nebija izvēles – es nodarbojos ar cilvēkiem, par kuriem varēju sameklēt kaut ko personisku, ne tikai partijisko.

RL: Vai tolaik jau pastāvēja kaut kāda īpaša drošības dienestu ļaužu nošķirtība? Arī viņi tur dzīvoja?

Sļozkins: Jā. Viņi dzīvoja turpat. Grūti saprast, cik daudz vēlākajos nostāstos ir izdomājumu. Atmiņās viņus bieži nodala citā grupā. Man ir sajūta – tomēr tā nepamatojas lielā dokumentu daudzumā –, ka patiešām daži no viņiem turējušies nomaļus. Viņi mazāk kautrējušies no savas labklājības. Ģērba savus bērnus mazliet citādi. Iespējams, viņu bērni arī jutās mazliet citādi.

RL: Ko nozīmē “ģērba citādi”? Čekisti savus bērnus ģērba ādas jakās?

Sļozkins: Nē, ģērba lepnāk. Tomēr kopumā valdīja askētisma stils… Kaut gan tas stipri mainījās 30. gadu vidū, vīrieši paši ādas jakas nomainīja ar uzvalkiem. Tur dzīvoja Gulaga priekšnieks Matvejs Bergmans un daudzi citi čekisti, bet man par viņiem pietrūka personiskā materiāla grāmatai. Vienīgais, par kuru biju atradis daudz, – tāds Sergejs Mironovs, kurš Eihes laikā bija Rietumsibīrijas NKVD priekšnieks. Tie bija divi Rietumsibīrijas saimnieki – partijas vadītājs Roberts Eihe un Sergejs Mironovs pa NKVD līniju. Terora gados viņi abi parakstīja nošaušanas sarakstus.

RL: Vai namā bija mājdzīvnieki?

Sļozkins: Bija apsardzes suņi, taču tie piederēja pie mājas. Tur pat bija īpašs cilvēks, kurš atbildēja par tiem un trenēja tos. Mājdzīvnieku praktiski nebija.

RL: Kā jūs to izskaidrojat?

Sļozkins: Es izvaicāju cilvēkus par dzīvokli, mēbelēm, gleznām pie sienām un tā tālāk. Arī par dzīvniekiem. Tie nepastāvēja kā kultūras daļa, jo asociējās ar buržuāzisko omulību. It īpaši kaķi. Iemitinoties mājā, daži cilvēki uztraucās, ka revolūcija izbeidzas. Daudzi, piemēram, neizmantoja aizkarus. Bija uzskats, ka tie ir buržuāziski.

RL:(Smejas.) Nuja, protams, ka buržuāziski…

Sļozkins: Turklāt prātoja, vai tapetes uz sienām izskatās labi vai slikti. Sadzīves problēmas apsvēra, izmantojot dzimuma terminus. Ļoti daudzi buržuāziskumā vainoja savas sievas. Proti, ka viņas iedzīvina lietu kultu.

RL: Tātad vairs nepastāvēja pirmais, 20. gadu sākumam raksturīgais sieviešu atbrīvošanās feministiskais vilnis?

Sļozkins: Nē, sieviešu atbrīvošanās ideoloģija praktiski nepastāvēja. Pareizāk sakot, praktiskajā dzīvē tā pastāvēja gan – tādā nozīmē, ka vairums sieviešu strādāja un izturējās nopietni pret savu darbu. Un lepojās ar savu izglītību un profesionālajiem panākumiem. Turklāt, jo augstāk karjerā viņas pakāpās darbā, jo lielāka bija nošaušanas iespēja, atšķirībā no trimdas. Ģimenē starp tēvu un māti bija precīzi nodalīti darbi. Tēvam vienmēr bija kabinets. Tēva kabinets vienmēr bija galvenā istaba dzīvoklī. Tā arī to sauca: tēva kabinets. Sievām reizēm bija pašām sava guļamistaba, reizēm ne. Tas lielā mērā bija atkarīgs no ģimenes. Visās ģimenēs bija mājkalpotājas, vienmēr jaunas zemnieces, aizbēgušas no kolektivizācijas.

RL: Ja vīriešu faktiski nebija mājās, vai neuzplauka visādi seksuāli piedzīvojumi? Vai arī tie neatainojas dokumentos un atmiņās?

Sļozkins: Bez šaubām, atainojas. Tomēr man ir daudz vairāk liecību par vīriešu piedzīvojumiem, nevis par mājā palikušajām sievietēm. Vīrieši ne vienmēr atradās darbā, teiksim tā. Vēl vairāk, mājā viņi ievācās 1931.–1932. gadā, un ļoti bieži jau ar jaunām sievām. 20. gados viņiem dzīve padomju namos bija būtiska. Dažiem pilsoņu kara laikā bija pastāvīgas partneres, daži dzīvoja ar dažādām sievietēm dažādās vietās. 20. gados, kad viņi sāk apmesties padomju namos, viņi sāk dibināt ģimenes, viņiem sāk dzimt bēni. Tāds vidējais boļševiku bērnu dzimšanas gads – 1925. gads. Jaunās ekonomiskās politikas – nepa – sirds. Arī Trifonovs dzimis 1925. gadā, kad boļševiki sāka dzīvot ģimenēs. 20. gados sākās tas, ko angļi dēvē par “muzikālajiem krēsliem”.

RL: Kāpēc muzikālajiem krēsliem?

Sļozkins: Nu, kā spēlē, kad ir par vienu krēslu mazāk nekā cilvēku un visiem jāpieceļas un jāpārsēžas pēc komandas. Es par to daudz rakstu, jo man šķiet, ka revolūcija iet bojā mājās, sadzīvē, un ka jebkurš radikāls mēģinājums izmainīt cilvēka dzīvi tā vai citādi ir uzbrukums ģimenes institūtam. Tā ir būtiska tēma grāmatā. Kā jau bieži notiek ar sektantiem, boļševiki bija jauni vīrieši un sapni par jauno dzīvi asociēja ar sapni par brīnišķīgo sievieti. Revolūcijas jēga – nekad nenovecot. Divdesmitajos gados tā ir svarīga tēma. Boļševiki uzskatīja, ka revolūcija ir beigas tam, ko reizēm dēvē par mūžīgo atkārtošanos, eternal return. Cilvēka dzīve izraujas no apļa un kā komēdija beidzas ar jaunu atkalapvienošanos. Un viss. Jaunie nekad vairs nepārvērtīsies vecos muļķos. Taču pārvēršas. Tāpēc es mēģinu sasaistīt revolucionāro cerību ar to, kā bija iekārtota viņu dzīve, ar viņu sapņiem par visuzvarošo mīlestību, viņu bezgalīgajiem romāniem…

RL: Ja atceras “Suņa sirdi”, cilvēku piespiedu nometināšanu citu cilvēku dzīvokļos un vecos, izglītotos cariskās Krievijas pārstāvjus, rodas jautājums: cik daudz šajā namā saglabājies kaut kas no pirmsrevolūcijas?

Sļozkins: Tas ir ļoti interesanti. Kaut kādā ziņā tā ir grāmatas galvenā tēma. Ja atceraties, māja ir celta uz purva. Kā Sanktpēterburga. Starp citu, mans pastāvīgais orientieris ir “Vara jātnieks”. Pirmās piecgades padomju romāni gandrīz visi tā vai citādi vēsta par pasaules radīšanu. Un vienlaikus par Vara jātnieku – par to, kā purvā būvē jaunu pilsētu, jaunu pasauli.

RL: Rīga arī uzbūvēta purvā.

Sļozkins: Rīga šajā ziņā mazāk iespaidīga, jo gaiss nav tik mitrs kā Pēterburgā. Lūk, pašlaik Rīgā ir brīnišķīgi laikapstākļi, bet Pēterburgā pūstu drēgns vējš. Tā vai citādi, purva metafora man ir ļoti svarīga, jo tā bija svarīga boļševikiem. Ļeņins daudz rakstīja par iestigšanu purvā. Un pašreiz tajā vietā ir Bolotnaja (Purva – red. piez.) laukums…

RL: Varbūt tāpēc arī nekas nesanāca ar demokrātisko kustību Krievijā?

Sļozkins: “Ak, nav viegli darīt to, vilkt no purva begemotu šo.”¹ Manas grāmatas pirmā nodaļa tā arī saucas: “Purvs”. Tur aprakstīta šī bezgalīgas jezgas pilnā, sablīvētā, nesakārtotā, asimetriskā, netīrīgā cilvēku dzīve. Bodītes, ielu pārdevēji, baznīcas, draudžu locekļi, prostitūtas, klaidoņi, tirgoņi, tirgi, fabriku strādnieki – tas ir tas purvs, kuru boļševiki gribēja nosusināt. Tāpat kā Pēteris Pirmais un daudzi citi – nosusināt un uzcelt “mūžīgo māju”, kā rakstīja Platonovs. Šaubīties sākušais Makars (Platonova tāda paša nosaukuma stāsta varonis – red. piez.) piedalījās Valdības nama celtniecībā. Tas saistībā ar jautājumu par veco dzīvi. Bija ideja to iznīcināt un uzcelt uz jauniem pamatiem māju jaunajam cilvēkam, jaunajai dzīvei. Mana grāmata vēsta par to, kā boļševiki nosusina purvu un būvē māju, taču purvs atgriežas un iesūcas dzīvokļos. Tā ir metafora, kas tūlīt pat materializējas, tāpēc ka iedzīvotājiem Krastmalas nams šķita sterils. Tikpat kā nevienam nepatika konstruktīvisma estētika, un viņi to centās mīkstināt, kā nu prata… Atveda savus iemīļotos krēslus un gultas, rakstāmgaldus, kuri bija piederējuši vecmāmiņām un vectētiņiem. Un, kas svarīgākais, atveda savus radiniekus. Valdības namā gandrīz nebija nukleārā tipa “māte, tēvs, dēls un meita” ģimeņu. Praktiski visur dzīvoja vecmāmiņas, kaut kādas nabadzīgas radinieces, piedzīvotājas, pieaugušie bērni ar ģimenēm. Bieži tur dzīvoja bijušās sievas, jo viņas diezgan viegli to uztvēra. Vīrietis atveda jaunu sievu, iepriekšējā pārgāja dzīvot citā istabā. Interesanti, līdz kādai pakāpei partija neregulēja mājas dzīvi. Inspekcijas gāja pa tiešo uz pagrabiem pārbaudīt cilvēkus, kas namā strādāja. Kā jūs zināt, Padomju Savienībā partijas un komjaunatnes uzskaite, reģistrācija, pārbaudes un disciplinēšana norisinājās darbavietās un skolā. Bet dzīvokļos ne. Iedzīvotāji bija partijas uzskaitē komisariātos, bet mājā – tikai un vienīgi cilvēki, kam tā bija darbavieta. Arī mājkalpotājas. Tāpēc dzīvokļi it kā bija paslēpušies no visuredzošās valsts acs. Cilvēki dzīvoja, viņu bērni auga, bērnus lielākoties audzināja pareizticīgās aukles vai vācu guvernantes, kuru politisko pārliecību neviens nepārbaudīja. Un kaut kādas radinieces, kas tur dzīvoja. Ebreju vecmāmiņas, krievu vecticībnieces un tā tālāk. Boļševiki dzīvoja purvā. Kad pēc viņiem ieradās, viņi zināja, ka ir kaut kādā ziņā vainīgi.

RL: Es reiz pajautāju Pjatigorskim, ko viņš domā par viesnīcu Ukraina. Viņš sacīja, ka ļoti labi atceras, kā to cēla un kā pēkšņi viņš sapratis, ka tajā dzīvos “īsti cilvēki”, bet tas nav par viņu, viņiem, bet par kaut kādu īpašu šķiru. Proti, visdrīzāk šis nošķīrums jau bija sajūtams tieši Valdības nama dēļ, no kura kaut kādā ziņā izstaroja vara, no kura brauca ārā noslēpumainas melnas mašīnas. Interesanti, ka nama iekšpusē norisinājās gluži cita dzīve ar saviem likumiem, kaut gan no ārpuses tā šķita kā eposs.

Sļozkins: Jā, pilnīgi pareizi. Tā ir viena no Trifonova darba “Krastmalas nams” vērtībām. Kaut arī viņš izauga šajā mājā un visu savu dzīvi domāja par tās iedzīvotāju likteņiem – galvenokārt par tēvu un viņa draugiem –, par galveno varoni viņš izvēlējās cilvēku, kurš dzīvoja barakā un vēroja lielo namu no ārpuses. Un iekļuva tajā pasaulē, nododot draudzību, mīlestību un skolotāju. Bet tajā pašā laikā šajā pasaulē neapzināti norisinās nodevība pret revolūciju. Un tā arī man ir ļoti svarīga tēma: šie cilvēki neieaudzina bērnos savu ticību. Es boļševikus salīdzinu ar dažādām apokaliptiskām sektām. Bet ar ko boļševiki atšķiras no ļoti daudzām tādām? Rupji sakot, viņi daudz mazāk bīstas inficēties no ārpasaules. Šie cilvēki mājās lasīja pārsvarā klasisko literatūru. Un saviem bērniem lasīja priekšā Gogoli, Dikensu, Tolstoju, Puškinu, neiedomājoties, ka ieaudzina bērnos kultūru, dziļi antagonistisku pasaulei, kuru viņi cēla.

RL: Jūs gribat teikt, ka tā bija vienmēr un visur? Ka vismaz Maskavā – nosacīti Padomju Savienības centrā – jau pirmajā paaudzē sākās ticības sabrukums, bet mēs bijām, tā teikt, vēlīnie šī sabrukuma mantinieki?

Sļozkins: Iedzīvotāji nesaprata, kas notiek. Taču dzīvokļos viņu ticība gāja bojā. To sekmēja ne vien vecās kumodes, gultas, paklāji, piedzīvotājas un krustmeitas, bet arī vilinošā pasaule, ko atklāja grāmatas. Veco, ortodoksālo, pārliecināto ticīgo boļševiku bērni nelasīja Ļeņinu un Marksu. Viņiem neviens neteica, ka jālasa Markss, to nemitīgi atlika uz vēlāku laiku: “Tu vēl pagūsi.”

RL: Manuprāt, jūs kaut kur rakstījāt, ka tomēr šajā privileģētajā dzīvē sāka izpausties vilšanās. Kam? Bērniem vai vecākiem? Un kā bērni izturējās pret vecākiem?

Sļozkins: Daži revolucionāri, bez šaubām, saprata, ka dzīvo melos un ka tā nevajadzētu būt principā. Ka nav pareizi dzīvot privileģētā mājā. Viņi taisnojās, ka palicis vēl pavisam nedaudz, un drīz visi tā dzīvos, pat labāk. Taču kopumā viņi saprata, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Man ir rakstnieka Aroseva dienasgrāmatas. Viņš ir slavenās padomju aktrises Olgas Arosevas tēvs, ja atceraties. Viņš visu laiku atgriežas pie tā. Tas ļoti jūtams tā laika literatūrā. Diskomforta sajūta, ka tu visu laiku apaudz ar lietām un dzīve kļūst arvien vairāk buržuāziska. Taču bērni par to praktiski nedomāja, izņemot brīžus, kad sastapās ar cilvēkiem, līdzīgiem Trifonova “Krastmalas nama” varonim. Viņi mācījās vienā skolā ar zēniem un meitenēm, kas dzīvoja mazās mājiņās uz vecā purva saliņām.

RL: Vai tolaik nebija privileģēto skolu?

Sļozkins: Vēl nebija. Bija īpaša skola, kurā mācījās daudzi no šiem bērniem, tā pakāpeniski kļuva par privileģēto. Taču nospiedošais vairākums mācījās parastā skolā nr. 19 Sofijas krastmalā. Tādu bija ļoti daudz, taču bija arī citi bērni. Protams, viņi juta sociālās atšķirības. Un tas ļoti redzams Trifonova grāmatā. Meitenes un zēni no darbaļaužu ģimenēm brīnījās par šiem dzīvokļiem. Trifonovs raksta: namā dzīvojošās līgavas māte pārmet galvenajam varonim, ka tas pie viņiem ieradies mantas dēļ, materiālās labklājības dēļ un līdz ar to nav sapratis revolūciju. Bet viņš viņai pārmet liekulību. Un abiem kaut kādā ziņā ir taisnība. Tā ka bērni juta sociālo nevienlīdzību, sastopoties ar puikām, kuri viņus sita.

RL: Kurš kuru sita?

Sļozkins: Huligāni no barakām sita puikas no Krastmalas nama.

RL: Tātad pelnīti. (Abi smejas.)

Sļozkins: Bet vispār, cik nu saprotu, reti kuram bērnam piemita tāda skaidra apziņa par savu īpašo stāvokli. Kāda meitene stāstīja, ka vecāki viņu norājuši: “Neizmanto šoferi, kad brauc uz skolu.” Dažs atceras: “Bet ko darīt, ja tu sēdi stundā un klasē pie sienas karājas tava tēva portrets?”

RL: Starp citu, vai toreiz vēl nebija ierīkoti pārtikas sadales punkti?

Sļozkins: Bija. Mājā bija ēdnīca, pie tās bija sadales punkts. Uz turieni mājkalpotājas gāja pēc produktiem. Vai arī šoferi brauca uz Granovska ielu, kur atradās cita valdības māja, tā dēvētā 5. Padomju māja. Tas sākās ļoti sen, un hierarhiskā vasarnīcu sistēma arī. Un piekļuve atpūtas namiem, sanatorijām. Gan ziemas sezonās, kad brauca slēpot, gan vasarās ar peldēšanos un tā tālāk. Tā bija neticami svarīga viņu dzīves sastāvdaļa, arī bērniem, jo tas bija zelta, nevainības un laimes laikmets. Protams, piekļuve tam visam bija tikai un vienīgi nomenklatūrai.

RL: Es atceros, Maija Turovska stāstīja, ka viņa mācījusies vienā klasē ar Buharina meitu. Vienreiz pie viņiem atnākusi klases audzinātāja un pateikusi, ka Svetlanas skolā nebūs, un bijis skaidrs, ka noticis kaut kas briesmīgs. Šo pašu jautājumu gribu uzdot arī jums. Kad šajā vecāku un bērnu vidē sāka uzrasties bailes un izpratne, ka notiek kaut kas šausmīgs? Ka ne tikai vienkārši sabrūk revolūcijas ideāli, bet jau ņem ciet cilvēkus? No šādas mājas aizvesto cilvēku procentam bija jābūt diezgan lielam.

Sļozkins: Procents bija ļoti liels. Ap 800 cilvēku tā vai citādi no nama tika aizvākti.

RL: Cik vispār bija cilvēku šajā mājā?

Sļozkins: Kopā ar ģimenes locekļiem ap 2500. Gāja bojā ļoti liels dzīvokļu saimnieku procents. Skaitlis 800 ietver gan izsūtītās sievas, gan uz bērnunamiem nosūtītos bērnus. Nošāva 344 cilvēkus, galvenokārt vīriešus. Bailes parādījās līdz ar tā dēvēto masveida operāciju sākšanos. Apmēram 1937. gada vasarā.

RL: Tik vēlu? Nevis ar Kirova noslepkavošanu?

Sļozkins: Jums taisnība, Kirova noslepkavošana atstāja uz visiem neticami spēcīgu iespaidu, to var redzēt ne vien atmiņās, bet arī toreizējos avotos. Kirova slepkavība izraisīja lūzumu viņu valsts un pasaules izjūtā. Taču šis lūzums uzņēma apgriezienus diezgan lēni. Sākumā nevienam tas nelikās kaut kas īpašs. Normāla lieta – sodīt par būšanu opozīcijā. Viņi visi kopumā balstījās atziņā, ka ir tikai viens pareizais uzskats, purvs pa kreisi, purvs pa labi… Bailes uzradās, kad sāka nākt un vest prom cilvēkus katru nakti.

RL: Kā viņus savāca?

Sļozkins: Dažādi. Vienu arestēja darbā, citu komandējuma laikā. Pārsvarā pa naktīm nāca uz dzīvokļiem. Citreiz arestēja pa dienu, īpaši darbavietā. Taču galvenokārt naktīs.

RL: Bija taču arī kratīšanas?

Sļozkins: Ļoti bieži cilvēku izsauca, un viņš atbrauca pats. Pēc tam bija kratīšanas, vienmēr pēc aresta. Reizēm atnāca naktīs, ar lieciniekiem – kaimiņiem vai durvju sargiem, kuri parasti sēdēja apakšā pie ieejas.

RL: Vai nebija tā, ka vienkārši savāca visus dzīvoklī dzīvojošos?

Sļozkins: Parasti aizveda saimnieku. Ilgi kratīja, visu apgrieza kājām gaisā. Vienu istabu aizzīmogoja. Pēc tam atlikušos ģimenes locekļus iemitināja citā dzīvoklī, kas bija atbrīvojies un tagad pārtapa par komunālo. Piemēram, dzīvoklī, kas agrāk bija piederējis kādam tautas komisāram, dzīvoja piecu ģimeņu pārpalikumi. Tajā pašā mājā. Uz laiku, jo vajadzēja atrast, uz kurieni viņus pārcelt. Uz ielas neizmeta. Bet pēc tam iemitināja kaut kur citur.

RL: Bet mēbeles un pārējais?

Sļozkins: Mēbeles lielākoties piederēja valstij. Pašu mēbeles viņiem neatdeva. Starp citu, ir vesela stāsta vērta sarakste, kad no trimdas sāka atgriezties izsūtītie, galvenokārt sievas.

RL: Jau 50. gados?

Sļozkins: Jā, viņas sāka kampaņu par dažām savām mantām. Pareizāk sakot, pirmkārt, par vīra reabilitāciju, kas bija ļoti svarīgi viņa labā vārda atjaunošanai un vienlaikus privilēģiju, pensiju un visa cita atgūšanai. Un, otrkārt, par sevis pašas reabilitāciju un, ja ne dzīvokļa, tad vismaz mēbeļu atgūšanu. Viņas rakstīja iesniegumus: “Bija māmiņas pianīns. Atdodiet.” Parasti šīs mēbeles sagrūda mājas pagrabā, to tālākais liktenis lielākoties ir nezināms. Ļoti daudz izzaga kara laikā. Taču kaut ko atrada un atdeva atpakaļ.

RL: Jūs stāstījāt par bailēm, taču, izmantojot metaforu, arī bailes ir kā purvs, kas saindē dzīvi.

Sļozkins: Daudzi pieaugušie sāka tīrīt savas bibliotēkas, izmest atkritumvadā arestēto grāmatas.

RL: Kāds atkritumvads viņiem bija?

Sļozkins: Tieši virtuvē. Un kravas lifti bija. Starp citu, viena sieviete stāstīja, ka viņas vīru tieši tā arestēja. Naktī klusu ienāca dzīvoklī caur kravas liftu un savāca.

RL: Kravas lifts arī bija pašā dzīvoklī?

Sļozkins: Dažos, ne visos. Citkārt arestēja ar ļoti izsmalcinātiem paņēmieniem. Pēc tam pārstāstot to vēl izpušķoja… Es domāju, tas nenotika tik bieži, kā stāsta, taču katrā ziņā bija cilvēki, kas sakrāmēja čemodānus, gaidīja arestu, negulēja, ieklausījās soļos kāpņu telpā. Bet, tā kā bērni nesaprata, kas notiek, viņu dzīve turpinājās līdz brīdim, kad arestēja viņu vecākus. Bet, kad arestēja vecākus, bērnu ticība nesabruka.

RL: Bet bērniem, kuri lasīja klasisko literatūru un kurus audzināja pareizticīgās vai jūdu vecmāmiņas, vispār nevajadzētu būt nekādai ticībai.

Sļozkins: Svarīgi, ka viņi neapzinājās, ka viņu kultūra neatšķiras no vecāku kultūras. Viņi dievināja savus tēvus, bija savas valsts patrioti. Par to nav šaubu. Paies ilgs laiks, līdz viņi sapratīs, ka viņu vērtību un pārliecību sistēma stipri atšķiras no tās, kas bija viņu vecākiem. Viņu vecāki nodeva viņiem savas kultūras daļu, taču bez apokaliptiskās, millennāristiskās ticības gluži jaunas dzīves atnākšanai.

RL: Dīvaini, vai ne? Jūs droši vien atceraties, Mandelštamam ir dzejolis par puškinistiem, kuri izglītojas ar naganiem rokās, proti, arī par tiem jaunajiem konvoja puišiem, kuri aizvedīs viņu pašu?

Sļozkins: Starp citu, Gefters jaunībā bija tāds pats konvojnieks. 30. gados, kad mācījās Maskavas Universitātes Vēstures fakultātē, viņš bija komjaunatnes sekretārs un izcēlās ar inkvizitora cietsirdību. Pats nevienu nespīdzināja un nearestēja, taču bija priekšsēdētājs sapulcēs, nosodīja ienaidniekus un viņu bērnus. Taču viņš izmainījās, un viņš tāds nebija vienīgais. Bet lūk, kas interesanti. Mēs parasti dzirdam nostāstus par to, kā bērni nodeva savus vecākus, kā bērnus piespieda atteikties no vecākiem. Īstenībā tas notika ārkārtīgi reti. Tikpat kā neviens neatteicās no saviem vecākiem, un tikpat kā nevienam nespieda to darīt. Ja arestēja abus vecākus, bērnus pieņēma vecmāmiņas, tantes un tā tālāk. Bet, ja tā nenotika, viņus nosūtīja uz bērnu namiem, un pārsteidzoši: viņu ģimenes dzīve salauzta, bet viņu dzīve pasaulē laimīgākajā valstī turpinās. Viņi apraksta dzīvi bērnu namos nevis kā murgu, bet gan kā laimīgās bērnības turpinājumu.

RL: Kur šie bērnu nami atradās?

Sļozkins: Tie bija visdažādākie bērnu nami visas valsts teritorijā. Viņus atveda uz tā dēvēto Daņilova bērnu pieņemšanas iestādi Maskavā, pēc tam sadalīja pa dažādiem bērnu namiem. Un pēc briesmīgajām pirmajām dienām viņi apraksta labos skolotājus, kuri viņus žēloja, virzīja uz priekšu un dalījās ar grāmatām, apraksta draudzību ar citiem bērniem. To visu stāsta cilvēki, kas jau 60. gados pārtapa antikomunistos. Proti, viņi to visu stāsta, nemaz nevēlēdamies attaisnot tos laikus. Gan vēstules, gan atmiņas atstāj ļoti spēcīgu iespaidu: terors un aresti salauza Valdības nama ģimeņu dzīves, taču nesalauza bērnos piederības izjūtu valstij un sociālismam. Nu labi, vecāki. Viņi patiešām bija dziļi ticīgi cilvēki, viņi līdz pēdējam saglabāja uzticību partijai. Taču 30. gados arī bērni, ar retiem izņēmumiem, neatteicās no šīs kopīgās lietas. Tas sāka notikt vēlāk.

RL: Man arī patīk strādāt ar arhīva materiāliem, un visinteresantākais šajā darbā – satriecoši stāsti, kurus tu nekad pats neizdomāsi un nepateiksi: “Es jau to zināju, materiāli tikai apstiprināja manas zināšanas.” Vai jūs varat atcerēties kādu stāstu par Krastmalas namu, kas jūs satrieca par spīti tam, ka jau sen ar to nodarbojaties?

Sļozkins: Nevaru teikt, ka izbrīnīja, bet ļoti spēcīgu iespaidu atstāja kāda droši vien visbriesmīgākā tālaika bendes stāsts. Tas bija Sergejs Mironovs. Viņa īstais uzvārds bija Koroļs (latviski “karalis” – red. piez.).

RL: Ar tādu uzvārdu Padomju Savienībā nedrīkst dzīvot.

Sļozkins: Jā, tāpēc viņš dzīvoja ar citu.

RL: Tātad ebrejs?

Sļozkins: Jā. Viņš bija NKVD pārvaldes priekšnieks Rietumsibīrijā, kas pēc nošauto skaita ieņēma otro vietu Padomju Savienībā.

RL: Un kas ieņēma pirmo?

Sļozkins: Maskavas apgabals. Tieši Mironovs piedāvāja Ježovam atjaunot NKVD troiku institūtu, lai paātrinātu procesu – arestu, nošaušanu vai nosūtīšanu uz nometni.

RL: Kad šīs troikas parādījās?

Sļozkins: Parādījās ļoti agri, pēc tam troikas pārstāja izmantot, bet, apspriežot kvotas un masu arestus, viņš nāca ar iniciatīvu tās atjaunot un līdz ar to nospēlēja svarīgu lomu tā dēvētajā lielajā terorā. Jo viņš piedāvāja sistēmu.

RL: Konveijerus.

Sļozkins: Tā var teikt. Un ļoti aktīvi tajā piedalījās. Bet pēc tam no Sibīrijas viņu pārcēla uz Mongoliju, kur arī viņš īstenoja lielo teroru. Un beidzot pārcēlās uz Maskavu, uz Krastmalas namu. Viņam bija mīloša sieva un, spriežot pēc visa, ļoti mīlēta audžumeita. Viņu laikam iecēla par Ārlietu tautas komisariāta Austrumāzijas nodaļas priekšnieku, un viņš bija neticami laimīgs. Gandrīz visi viņam apkārt bija pazuduši, bet viņš bija izglābies. Un te uzreiz pēc Jaunā gada viņi ar sievu iet ciemos. Atskan telefona zvans no ministrijas, viņu sauc parakstīt kaut kādus papīrus, kaut kādi jautājumi par koncesiju ar Japānu. Viņš saka, ka visu jau esot izdarījis, tomēr brauc. Ārā janvāris, neiedomājams sals. Un sieva viņam saka: “Paņem manu šalli.” Krietni vēlāk viņa stāsta, ka viņš nav bijis tāds cilvēks, kurš ņemtu no sievas šalli. Bet tobrīd paņēma. Viņa stāsta: “Man bija sajūta, ka viņš zina, kurp dodas.” Viņš ņem šalli un aiziet. Viņa atceras, kā viņš kāpj lejā pa kāpnēm, skatās lejup. Tas notiek nevis krastmalas mājā, bet viesos. Zvana no ministrijas, prasa: “Kur viņš ir?” Zvana vēlreiz. Pēc tam atnāk viens cilvēks no Ārlietu tautas komisariāta, saka, viņš kaut kur kavējoties. Pagājās, aizgāja. Bet mājas saimnieks saka, ka šis cilvēks nav no komisariāta, viņš tur visus pazīstot. Sieva skrien uz Krastmalas namu, bet tur jau kratīšana, un tas pats cilvēks, kurš bija atnācis it kā komisariāta ierēdņa paskatā, kliedz uz sievu un pieprasa telefona numurus. Paiet vēl dažas stundas, atskan zvans, viņš paņem telefona klausuli, nopūšas – Mironovs atradies. Tas viss velkas apmēram deviņas stundas. Janvāris, nakts, sniegs. Tās ir viņa pēdējās stundas brīvībā. Sieva visu atlikušo mūžu nodzīvoja jautājuma ēnā: ko viņš bija darījis šīs deviņas stundas? Maskavā, šajā briesmīgajā salā, līdz ceļiem sniegā. Viņai liekas, ka droši vien viņš domājis par pašnāvību. Ka šoferis viņu atvedis uz Krastmalas namu, taču viņš ieraudzījis cilvēkus pie ieejas un gājis klīst pa pilsētu, zinot, ka ar viņu izdarīs to pašu, ko viņš pats izdarījis ar tūkstošiem cilvēku. Neparasts stāsts tāpēc, ka ataino cilvēku nāves jeb mūžības priekšā, vienalga, kā to nosauc. Cilvēku, kurš savas dzīves pēdējās stundas staigāja pa pilsētu, tad atnāca un padevās. Bendi pirms paša sodīšanas ar nāvi. Pēc gadu ilgas pratināšanas viņu nošāva. Turklāt nošāva, ja pareizi atceros, vienā dienā ar Mandelštamu.

RL: Maskavā?

Sļozkins: Pie Maskavas. Galvenokārt šāva vai nu Komunarkā, vai Butovas poligonā.

RL: Un pēc tam sadedzināja?

Sļozkins: Apraka.

RL: Jūs runājāt par nacionālajām kopienām – latviešiem, ebrejiem un tā tālāk. Cik lielā mērā, nosacīti runājot, šis antīkais kopīgā likteņa jēdziens ir attiecināms uz Krastmalas nama iedzīvotājiem?

Sļozkins: Tas atkarīgs no tā, ko saprot ar likteni. Biju domājis, tie ir viena likteņa cilvēki tajā ziņā, ka viņi dzīvoja blakus, gāja cauri vieniem un tiem pašiem “lielā ceļa”, kā padomju laikā bija pieņemts to dēvēt, etapiem. Viņi veltīja savu dzīvi vienai lietai, vienam ideālam un kopā piedzīvoja vienus un tos pašus pārbaudījumus – cietumus, izsūtīšanas, pagrīdi, emigrāciju, revolūciju.

RL: Bet tā ir tāda ikdienišķa kopīgā likteņa izpratne. Vēl taču ir liktenis, kas uzspiež neredzamu zīmogu cilvēkam, un viņš var spirināties, kā vēlas, tomēr galarezultātā no šī likteņa neizbēgs. Viņu gadījumā ļoti bieži – no kapa. Šie cilvēki it kā paši soļoja pretī savai bojāejai, un Krastmalas nams bija pēdējā stacija, kur uzkavēties šajā pasaulē. Viņi tur salidoja kā naktstauriņi. Kas šos cilvēkus turēja kopā un kopīgi stūma bezdibenī?

Sļozkins: Pārliecība, ticība. Turklāt noteikta tipa ticība. Es to definēju kā millennāristisku – ne visai bieži krievu valodā lietots vārds. Reizēm saka – hiliasms, bet tas skan kaut kā pavisam kroplīgi. Vārdu sakot, šie cilvēki pieder pie ļoti senas apokaliptiskas sektantisma tradīcijas. Vispārīgi runājot, viņi gaidīja, ka dzīves laikā – pats vēlākais, viņu bērnu dzīves laikā – pienāks beigas tai pasaulei, kādu mēs pazīstam. Sabruks. Turklāt sabruks ar ugunsgrēkiem, plūdiem, zemestrīcēm, kariem un asinīm. Kā kristiešu pravietojumā. Un sāksies kaut kas pavisam cits. Viņi pieņēma šo ticību, vēl būdami zēni un meitenes. Starp citu, Mironovs visdrīzāk bija tāds savdabīgs oportūnists. Tādu mājā nebija pārāk daudz, bet bija. Taču mani galvenie varoņi – patiešām kaislīgi ticīgie. Visa viņu jaunība pagāja gaidot. Gaidot to, ko viņi sauca par revolūciju. Cerībā, ka visa vecā pasaule ar tās netaisnību sabruks. Un, atšķirībā no sektantu vairuma, viņi sagaidīja. Vecā pasaule sāka brukt, un dokumentos redzams, ka viņiem tā ir neticama atklāsme. Gaidījuši visu mūžu, un pēkšņi sākas, un viņi nespēj aptvert, ka tas patiešām notiek. Vecās pasaules beigu sākums. Jaunas pasaules celšanas sākums. Bet 20. gados, nepa laikā, ārkārtīga vilšanās. Kad sāka šķist, ka pravietojums nav piepildījies. Visi tā vai citādi cieš, raud, slimo, pavada neticami ilgu laiku sanatorijās, visiem kaut kādas psihiskas slimības. Tas redzams dokumentos. Tā bija nepiepildītā pravietojuma slimība, ar to slimoja cilvēki, kurus vēlāk Trockis nodēvēja par “revolūcijas nodotajiem”. Un piepeši Staļins dāvā viņiem jaunu cerību, un viņi ar neticamu spēku tai pieķeras. Pirmā piecgade. Gigantiskā celtniecība. Beidzot viss notiek īstenībā, un pat tie, kas šaubījās, piemēram, tas pats Smilga, redz, ka partija virzās pa pareizo ceļu. Vecā pasaule ies bojā, mēs to piebeigsim, nosusināsim purvus, mainīsim dzīvi. Skan banāli, bet var teikt, ka šāds liktenis viņiem bija debesu piešķirts. Kā raksta viens no maniem varoņiem: “Komunisms būs tad, kad mīlestība bez jebkādas kaunēšanās atklās visu sava maiguma dziļumu.” Tādām gaidām var būt tikai viens liktenis. Mana grāmata nav mācību stunda ideālistiem. Bet tā ir traģēdija grieķiskajā vārda izpratnē. Varoņi atvēzējās pret visu pasauli – un aizgāja bojā.

RL: Pasternaks reiz žēlojās: nav taisnīgi, ka viņš ir krievu dzejnieks, bet piedzimis par ebreju. Un līdzīgi es reiz pajautāju Pjatigorskim: vai viņam tas nešķiet netaisnīgi, ka piedzimis par ebreju? Viņš paskatījās uz mani un sacīja: “Par ko piedzimu, par to arī piedzimu. Pasaulē ir tik daudz interesantu lietu, kāpēc vēl jānodarbojas ar šīm muļķībām?” Es saistībā ar jūsu grāmatu par ebrejiem arī nodomāju: kāpēc gan jānodarbojas ar šīm nacionālajām muļķībām? Tā taču vienkārši ir barojošā vide cilvēkiem, kuri runā: “Raugiet, viņi ir pie visa vainīgi!”

Sļozkins: Man šķiet, ka bez tā nav iespējams saprast cilvēka dzīvi. Cilvēka dzīve ļoti bieži ar to ir saistīta.

RL: Ar ko?

Sļozkins: Ar nacionālo mitoloģiju, etnisko kopību, cilšu solidaritāti. Tā ir ārkārtīgi svarīga cilvēces vēstures daļa.

RL: Arī jūsu?

Sļozkins: Arī mana.

RL: Jūs domājat par sevi nacionālās kategorijās?

Sļozkins: Bez šaubām. Bērnībā es uzzināju, ka mana māte ir ebrejiete, un tas man kļuva par būtisku dzīves sastāvdaļu. Tāpēc, ka tas bija sociālās dzīves faktors. Tas bija būtiski valstij, tas bija būtiski cilvēkiem, kuri sevi tā bija identificējuši. Padomju Savienībā nevarēja dzīvot bez attieksmes pret to. No citas puses, es izaugu Krievijā un runāju krieviski, tas bija it kā tāds dzīves kopsaucējs. Un tagad es jau 35 gadus dzīvoju aiz robežas, mans dēls piedzima un izauga Amerikā, taču es izjūtu sevi kā krievu. Kaut kādā tādā ļoti svarīgā šī vārda nozīmē.

RL: Interesanti, kādā?

Sļozkins: Tādā nozīmē, ka arī dzimtā valoda ir liktenis – kā to zina katrs latvietis. Un grāmatas, ar kurām esam izauguši.

RL: Es teiktu, ka tā ir kultūra un pagātne.

Sļozkins: Tā nav pagātne, tā ir dzīvā tagadne. Nav taisnība, ka mūsdienu pasaulē izzūd etniskā solidaritāte, etniskās kopības izjūta. Tās izpaužas citādi, taču pastāv. Grāmatiņā par ebrejiem es pie šīs tēmas nonācu samērā nejauši, kad jau nodarbojos ar Krastmalas namu. Bija grūti nepamanīt, ka revolucionāri, kas nāca no ebreju ģimenēm, uzvedības ziņā atšķīrās no citiem Valdības nama iedzīvotājiem. Viņi bija viskonsekventākie internacionālisti. Tiem latviešiem, kas dzīvoja namā, bija svarīga viņu latviskā izcelsme, kaut arī viņi bija komunisti, kosmopolīti, internacionālisti. Un visi viņu bērni runāja latviski. Pie visiem viesojās citi latvieši, dziedāja dziesmas, atminējās mājas. Bērni auga ar apziņu, ka tētis ir latvietis un tas kaut ko nozīmē. Tā ir svarīga dzīves daļa. Vai vismaz daļa no ģimenes pagātnes. Tas pats attiecas uz poļiem, gruzīniem un citiem. Taču ne ebrejiem. Ebreji centās neļaut vecmāmiņām runāt jidišā. Viņi neticami stingri nīdēja no savas dzīves to, ko varētu atpazīt kā viņu vecāku, vecās kultūras daļu. Vairumam tas izdevās.

RL: Jūs domājat nacionālo kultūru?

Sļozkins: Nacionālo, reliģisko. Es izlēmu pie tā pieķerties un nospriedu, ka grāmatā par Krastmalas namu būs vesela nodaļa par ebrejiem. Bet sanāca atsevišķa grāmata. Turklāt Maskavas intelektuālās elites pasaule, kurā es izaugu, pārsvarā bija ebrejiska. Daudziem no viņiem vecmāmiņas kādreiz bija bijušas lielinieces, dažas vecmāmiņas joprojām dzīvoja veco boļševiku namā Peredelkinā. Bet mazdēli bija pretpadomju rietumnieki. Un man bija interesanti, kā no šādām vecmāmiņām radušies tādi mazdēli.

RL: Man šķiet, ka viens no iespējamiem definējumiem vilkmei pie nacionālā ir tā dēvētais vēsturiskais cilvēks, kurš nespēj dzīvot bez ideāliem vai arī bez pašnoteikšanās attiecībā pret vēsturi. Nācijas gadījumā tā ir nacionālā vēsture vai arī tas, ko par tādu uzdod. Man šķita, ka namā ir vērojama šī jaunā cilvēka, kurš noraida visu šo ebreju vecmāmiņu pasauli, sadursme ar dīvaino nepieciešamību ģimenē dzīvot ar vecajām mēbelēm, vecajām grāmatām un tā tālāk. Izrādās, ka vēsturiskā tendence galu galā uzvar, un tas izpaužas kā disidentisms, proti, kā atgriešanās kaut kur, it kā šī boļševisma vispār nebūtu bijis.

Sļozkins: Dažs labs patiešām atgriezās tradicionālā nacionālisma gultnē, kāds no šiem bērniem pievērsās jūdaismam, cits pareizticībai, vēl kāds aizgāja nacionālajā kustībā, kā nu sagadījās. Taču kāds no rietumniekiem kļūst par pārliecinātu cita tipa internacionālistu.

RL: Par ko jūs runājat?

Sļozkins: Par liberālismu un Rietumu kultu. Vismaz par šiem izdomātajiem Rietumiem kā vietu, kur pārvarētas tradicionālās solidaritātes. Tas arī ir mīts – mazāk destruktīvs, mazāk radikāls nekā viņu vectēvu komunistiskais mīts, taču tāds pats mīts. Mīts, kas saskan ar viņu vectēvu pārliecību, kas izpaudās arī nicinājumā pret ģimeni. Komunisti pēc definīcijas ir pret ģimeni kā konservatīvu, hierarhisku institūtu, kas ik dienu un ik stundu atražo nevienlīdzību un korupciju. Liberālisms izliekas, ka cilvēce sastāv no indivīdiem, aizverot acis uz to, ka indivīdi saplūst ģimenēs, gan bioloģiskās, gan vairāk vai mazāk mītiskās. Ja tā padomā, kristietība sākās gluži tāpat. Vajadzēja aizmēzt tradīciju, kuru sargāja rakstu mācītāji, un sākt no jauna. Jēzus solīja dieva valstību nevis kādā citā pasaulē, bet šajā. Visam vajadzēja mainīties toreizējās paaudzes laikā. “Šī cilts neizzudīs, kamēr tas viss notiks.” Pilnīgs Bābeles krahs. “Jo brālis nodos nāvē brāli un tēvs – savu bērnu; un bērni sacelsies pret saviem vecākiem un viņus nonāvēs.” Taču kristietība atšķirībā no komunisma guva sekmes ticības rutinizācijā. Ja ticam Evaņģēlijam, Jēzus runāja: “Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.” Kā jebkura sekta: pametiet šo pasauli, pametiet veco ģimeni, nāciet pie manis, lūk, jauna ģimene, lūk, jauna pasaule. Bet pēc tam laulība kļūst par sakramentu, kurā balstās kristīgā tradīcija. Vecā pasaule atgriežas, taču pravietojuma sabrukums netiek uztverts kā sabrukums. Lūk, tas ir panākums. Nepiepildīta pravietojuma triumfa vēsture. Bet boļševisms nomira līdz ar boļševikiem. Šī cilts izzuda, un nekas tāds nepalika.