Jaunā dzīve

Fragmenti no grāmatas “Valdības nams: Krievijas revolūcijas sāga”

(The House of Government: A Saga of the Russian Revolution. Princeton University Press, 2017)

Valdības nama 507 dzīvokļos 1935. gadā bija reģistrēti 2655 iedzīvotāji. No tiem 700 bija īrnieki, kuriem bija piešķirti konkrēti dzīvokļi, pārējie bija kalpotāji un apgādājamie, tai skaitā 588 bērni. Īrnieku bija vairāk nekā dzīvokļu, jo dažos dzīvokļos mitinājās vairāk nekā viena ģimene. Namā pavisam bija 24 vienistabas dzīvokļi, 27 divistabu dzīvokļi, 127 trīsistabu dzīvokļi, 179 četristabu dzīvokļi, 120 piecistabu dzīvokļi, 25 sešistabu dzīvokļi un viens septiņistabu dzīvoklis. (Četrus atlikušos dzīvokļus aizņēma bērnudārzs, kas, par spīti atkārtotiem lūgumiem, tā arī nekad netika pie savas atsevišķas ēkas.) Dzīvokļu kopējā platība namā bija 42 205 m²; kinoteātris, veikals, klubs un teātris – 11 608 m²; pārējo izmantojamo platību (2665 m²) apdzīvoja Centrālās izpildkomitejas sekretariāts, nama administrācija (500 m²) un Komiteja ebreju darbaļaužu iekārtošanai laukos (365 m²).

Visus īrniekus iedalīja “nomenklatūras biedros” (augsti valsts un partijas darbinieki, kuriem pienācās noteiktas, viņu stāvoklim partijas/valsts hierarhijā atbilstošas preces un pakalpojumi), “personālajos pensionāros” (pensionēti nomenklatūras biedri, kuriem arī pienācās zināmas preces un pakalpojumi) un “nenomenklatūras biedros” (nama apkalpojošais personāls, godalgoti celtnieki, Centrālās izpildkomitejas vadītāji, dienesta pakāpē pazeminātie nomenklatūras biedri un nomenklatūras biedru tuvinieki, kuriem bija savi dzīvokļi, – piemēram, Aroseva¹ otrā sieva un Staļina sievas radi). Tie, kuri zaudēja tiesības uz dzīvošanu Valdības namā pazemināšanas vai atlaišanas dēļ, tika izlikti; tie, kuri saņēma paaugstinājumu amatā, ieguva tiesības uz lielāku dzīvokli. Abi uzdevumi bija grūti izpildāmi zaudētājas puses pretestības dēļ. Šāda pretošanās varēja būt visai sekmīga, jo amatpersonu klasifikācijas sistēma nebija tieši saistīta ar dzīvokļu klasifikācijas sistēmu un jebkurā sistēmā bija iespējams panākt izņēmumus, balstoties vai nu uz oficiālu lēmumu, vai personisku patronāžu.

Šādu pretestību varēja pārvarēt tikai ar vēl stiprāku patronāžu. Persiešu dzejnieks un revolucionārs Abulkasims Lahuti 1921. gadā emigrēja uz Padomju Savienību un kļuva par augsta ranga padomju darbinieku Tadžikijā. Kad 1931. gadā Lahuti kļuva par laikrakstu Pravda un Izvestija korespondentu, viņam piešķīra vienistabas dzīvokli ar lielu balkonu Valdības namā. Nākamajā gadā 44 gadus vecais Lahuti apprecējās ar Cecīliju Bakaleiščiku, 22 gadus jaunu Austrumu valodu studenti no Kijevas. 1934. gadā viņiem jau bija divi bērni, turklāt Lahuti bija ticis arī pie jauna darba Rakstnieku savienības atbildīgā sekretāra amatā. 1934. gada augustā viņš pārstāvēja tadžiku literatūru pirmajā Vissavienības padomju rakstnieku kongresā. Drīz pēc kongresa Centrālkomitejas sekretārs Lazars Kaganovičs deva rīkojumu dzīvokļu pārvaldei piešķirt Lahuti ģimenei lielāku dzīvokli.

Pārcelšanās iekavējās steidzamāk kārtojamu dzīvokļa lietu dēļ (viens liels dzīvoklis tika gatavots Reihstāga dedzināšanas tiesas varonim Georgijam Dimitrovam, kurš nesen bija atbraucis no Vācijas), kā arī “izliekamo īrnieku lielās pretestības dēļ”. 1934. gada 22. oktobrī Lahuti rakstīja Molotovam, ka “neizturamais tramvaja troksnis uz ielas un mazuļa kliegšana un raudāšana dzīvoklī” jebkādu produktīvu literāru darbu padara pilnībā neiespējamu. “Nu jau daudzus mēnešus man ir liegta viselementārākās atpūtas un izgulēšanās iespēja, kas man ir ļoti nepieciešama pēc brīvprātīgā darba veikšanas ārpus mājas. Tā rezultātā cieš mans veselības un nervu sistēmas stāvoklis. Mani bērni vārgst un bieži slimo. Attiecīgi cieš arī mans darbs, kuru Partija, šķiet, uzskata par lietderīgu. Es nevaru uzņemt kolhozniekus, studentus un jaunos rakstniekus no Centrālāzijas, kuri, viesojoties Maskavā, vēlas mani apciemot.” Jebkāda tālāka vilcināšanās ar pārcelšanos draudēja “pārvērst partijas un literatūras darbarūķi par nevienam nevajadzīgu invalīdu”. Tā būtu traģēdija visiem, viņš nobeidza. “Var pacietīgi gaidīt uz glābiņu, līdz kuģis, kurš dabūjis sūci, sāk grimt. Var vēl gaidīt, kad kuģis ir pa pusei zem ūdens. Bet, kad viļņi jau sedz klāju, ikkatra sekunde var maksāt dzīvību.” Bija vajadzīgs vēl viens gads un Staļina personiska iejaukšanās, pirms ģimene beidzot varēja pārcelties uz lielāku dzīvokli (nr. 110). Pēc dažiem mēnešiem Lahuti nosūtīja Staļinam tradicionālā stilā sarakstītu rubaju:

Staļin, tu esi lielāks par lielumu,

Tu pazīsti cilvēku sirdis un skaistuma dvēseli.

Mana dvēsele dzied, un sirds mana pauž,

Ka Ļeņina ceļu un zīmi man dāvāji tu.

Krievu valodā dzejoli pārtulkoja Lahuti sieva, kura, pieņēmusi pseidonīmu Banu (“dāma” farsi valodā), bija kļuvusi par profesionālu persiešu dzejas tulkotāju. Pēc trim gadiem un vēl viena bērna piedzimšanas ģimene pārcēlās uz vēl labāku dzīvokli.

Valdības rīcībā atradās apmēram 60% vai, ja pieskaita arī personālos pensionārus, 70% visu dzīvokļu. Lielākā daļa pie nomenklatūras piederošo īrnieku bija bijuši sektas biedri jau kopš pirmsrevolūcijas laikiem (jaunpienācēji, tādi kā Lahuti un Dimitrovs, un nesen izvirzījušies partijas darbinieki, tādi kā Hruščovs, veidoja nenozīmīgu minoritāti). Gandrīz visi bija vīrieši: turpinot sākotnējo sektas praksi, sievietes reti kad tika izvirzītas vadošos amatos ārpus Sieviešu sekcijas (lielākā daļa sieviešu kārtas īrnieču, kuras 1935. gadā veidoja apmēram 10% no kopējā īrnieku skaita, bija personālās pensionāres, nevis aktīvas valsts un partijas darbinieces). Nošķīrums “strādnieki” (ieskaitot zemniekus un amatniekus) un “studenti” (inteliģences pārstāvji un ebreji ar jebkādu sociālo izcelsmi) saglabāja savu sākotnējo nozīmi un izpaudās runā, žestos, rakstītprasmē, mājokļa iekārtojumā, ģimenes svinībās un citās jomās. Kādreizējo strādnieku īrnieku vidū bija maz. Viņi jutās ērtāk starp nama apsargiem un dārzniekiem nekā kādreizējo studentu lokā, reti kad pacēlās līdz nomenklatūras hierarhijas augstākajiem ešeloniem, un viņu skaits bija nesamērīgi liels starp slimību un visādu vajadzību māktajiem un pāragri pensionētajiem. Savas smagi izcīnītās privilēģijas viņiem bija pastāvīgi jāaizstāv un jāstiprina.²

Viens šāds bijušais strādnieks (zemnieks, mehāniķis un lokomotīves vadītājs) bija Pavels Gerasimovičs Murzins, kurš bija iecelts Transporta tautas komisariāta inspektora amatā, taču lielāko mūža daļu pavadīja, ārstējot angīnu, podagru, reimatismu, žultspūšļa iekaisumu un, kā viņš rakstīja oficiālā iesniegumā, “kuņģa ļaungastrītu”, “resnās zarnas kalītu” un “sirds miastēniju”. 1930. gadā 43 gadu vecumā viņš “saņēma Tautas komisāru padomes Kremļa slimnīcas Kremļa konsultāciju centra profesora piekrišanu” tikai tādu darbu veikšanai, kas “viņa veselību neapdraud ar nogurumu un nervu stresu”. Viņa sieva, 45 gadus vecā Marija Stepanovna, saskaņā ar Murzina teikto bija “pilnīgi nederīga darbam, jo pārcietusi visas pirmsrevolūcijas, kā arī revolūcijas laika grūtības”. Abiem bija nepieciešamas biežas ārstēšanās kūrortos un sanatorijās un dažāda materiālā palīdzība no Veco boļševiku biedrības. Biedrība darīja, ko spēja, taču simptomi neatstājās – “tikai un vienīgi dzīvokļa dēļ”, kas bija mazs, bērnu pilns un kur nebija “ne miera, ne klusuma”. Murzina vairākkārtējie lūgumi piešķirt viņam labāku mitekli sastapās ar “muļķību un apmelojumiem” no vairāku amatpersonu puses, kuras iedomājās, ka var darīt, ko vien vēlas, “kamēr vecie strādnieki boļševiki vārgst pagrabos”. Stāvokli vēl bēdīgāku darīja sliktās ziņas no Murzina dzimtā ciema Starijbujanas Samaras apgabalā, kur viņa māsai Poļai un māsas vīram Markelam kolhozs bija licis jūgties arkla priekšā, bet nemaksāja viņiem “ne kapeikas”. Kad kādu citu Murzina radinieku nogalināja “kulaki”, Poļas un Markela meita Ņina pārcēlās uz Maskavu pie Murziniem, padarot viņu jau tā grūto dzīvi vēl krietni sūrāku.

 1931. gadā Murzins saņēma nelielu dzīvokli Valdības namā (nr. 130). Vēlāk tajā pašā gadā viņš rakstīja Veco boļševiku biedrībai:

27. oktobrī pulksten 16.00 nekaunīga huligānisma akta rezultātā es tiku publiski aizskarts 10. tramvaja priekšējā platformā posmā starp teātra laukumu kur es iekāpu un valdības māju. Vispirms kad es kāpu tramvajā kāds pilsonis rupji aizskāra sievieti ar bērnu “kur tu pie velna lien vai neredzi ka pārpildīts” kolīdz tramvajs sāka braukt šis pilsonis sakrustoja kājas un atspiedās pret mani tāpēc es viņam teicu pilsoni es neesmu siena un man ir grūti jūs noturēt, uz ko viņš pagriezās pret mani un ar rupju nicinājumu teica būs labi gan noturēsi speķapurns es nodomāju ka cilvēks ir piedzēries un neko nesakot lūdzu lai viņš ļauj man paiet garām un gāju dziļāk tikko es biju iegājis vagonā viņš tramvaja vadītāja, divu miliču un viena sava kompanjona klātbūtnē līdzīgi rupjā veidā skaļi teica “re, es viņu nolikvidēju kā šķiru laukā no platformas” un viņi abi uzjautrināti ķiķināja. Tad es griezos pie miličiem un lūdzu viņiem noskaidrot šī pilsoņa personību pēc viņa personas dokumentiem un parādīju miličiem un pilsoņiem kuri bija divas reizes mani aizskāruši savu veco boļševiku biedra karti.

Pilsonis un viņa kompanjons attiecās pakļauties. Murzins un abi miliči aizbrauca ar viņiem līdz galapunktam, sadabūja palīgos vēl trešo milici un beigu beigās noskaidroja, ka huligāni ir Maskavas Kriminālizmeklēšanas nodaļas pilnvarotie – pilsonis Paškins un pilsonis Kočkins. Murzins “ar grūtībām, ciešot sāpes krūškurvī” iekāpa tramvajā un atgriezās mājās “viss aukstos sviedros”.

[..]

Lielākā daļa Valdības namā dzīvojošo valdības ierēdņu bija kādreizējie “studenti” – dažādas izcelsmes provinces intelektuāļi, kuri bija iestājušies sociālistu sektās jau studiju laikā. Vislielākā grupa viņu vidū bija ebreji, kuri veidoja 23% no visiem īrniekiem un apmēram 33% no nomenklatūrai piederīgajiem īrniekiem (ieskaitot “personālos pensionārus”). Kopā ar ģimenes locekļiem viņu īpatsvars bija vēl lielāks: ebreju sievietes sociālistu sektās bija pārstāvētas proporcionāli daudz lielākā skaitā nekā ebreju vīrieši (daļēji aizpildot “strādnieču” trūkumu sieviešu sektantu rindās), un daudzi neebreju vadošie darbinieki, to vidū Arosevs, Buharins, Ivanovs, Rikovs, Voronskis, bija precējušies ar ebrejietēm. 20. gados, neformālo laulību otrā viļņa laikā, proletāriskās izcelsmes partijnieču skaits kļuva lielāks, taču partijas augstākajos ešelonos viņas bija pārstāvētas maz: augstākā ranga partijas darbinieki otrajās un trešajās laulībās devās galvenokārt ar ebrejietēm. Namā dzīvojošie ebreji nāca no dažādiem sociālajiem slāņiem, taču gandrīz neviens no viņiem nepiederēja pie “strādnieku” kategorijas. No daudzajām millennārisma kustībām, kuras beigās saplūda “Oktobra revolūcijā”, ebreju kustība bija bijusi vismasveidīgākā un visradikālākā. No visiem Valdības nama iemītniekiem ebreji bija vislielākie millennāristi un kosmopolīti. Modernizācijas process cariskās Krievijas beigu posmā bija iznīcinājis tradicionālo ebreju monopolu uz plašu nodarbju klāstu pakalpojumu sektorā impērijas rietumu nomalēs. Ebreju revolūcija pret carisko iekārtu bija nesaraujami saistīta ar viņu revolūciju pret tradicionālo ebreju dzīvesveidu. Neliela ebreju dumpinieku grupa izvēlējās cionismu; lielākā daļa no tiem, kas izvēlējās kosmopolītismu, nodevās tam ar tādu intensitāti un nelokāmību, kāda nebija raksturīga tiem sociālistiem, kuriem bija saknes savā nacionālajā dzimtenē. Valdības namā dzīvojošie poļi, latvieši un gruzīni, šķiet, uzskatīja, ka proletāriskais internacionālisms ir savienojams ar viņu dzimto valodu, dziesmām un ēdieniem. Ebreji vienādoja sociālismu ar “šķīsto bāreņu audzi”³ un ģimenē principa pēc nerunāja jidišā, nedz arī centās ieaudzināt bērnos to, ko uzskatīja par ebrejisku. Viņu bērniem jau bija jādzīvo sociālismā. Bet, kamēr tas vēl tika celts, viņi turpināja atzīt sevi par “ebreju tautības” pārstāvjiem un uzlūkot savus tautasbrāļus kā piederīgus tai pašai ciltij un tai pašai revolūcijai.⁴

Citas īrnieku grupas, kuras apzinājās kopīgas saknes, kas ietiecās pirmsboļševistiskajā pagātnē, bija latvieši, poļi, mācītāju dēli un no vienas Krievijas impērijas guberņas nākuši novadnieki, taču šīs identitātes iezīmes šķita maznozīmīgas salīdzinājumā ar viņu stāvokli nomenklatūras hierarhijā, partijas stāžu un kopīgo pieredzi cietumos, trimdā un Pilsoņu karā. Svarīgākais Valdības nama iemītniekiem bija tas, kas atšķīra viņus no tiem, kuri Valdības namā nedzīvoja.

Runājot par pašiem dzīvokļiem, Valdības nama iemītniekiem svarīgākais bija to lielums un plānojums. Dzīvokļa ģeogrāfija atspoguļoja ģimenes hierarhiju. Vairumā dzīvokļu to simboliskais centrs – un lielākā istaba – bija “tēva darba kabinets”. Kabineta sienas visbiežāk sedza tumši ozolkoka grāmatu plaukti no grīdas līdz griestiem ar horizontālām stiklotām durvīm, kuras varēja pacelt aiz apaļa rokturīša un nolaist atpakaļ. Grāmatu plauktus pa lielākai daļai darināja nama galdnieki, atstājot sienās brīvas nišas rakstāmgaldam un dīvānam. Visiecienītākās grāmatas bija ar zelta burtiem rotātie “Brokhausa un Efrona enciklopēdiskās vārdnīcas” un Alfrēda Brēma “Dzīvnieku valsts” sējumi, kā arī izdevniecības Academia izdotā grāmatu sērija “Pasaules literatūras dārgumi”. (Pie nomenklatūras piederošie īrnieki periodiski saņēma Academia katalogu, kurā tie varēja atzīmēt grāmatas, ko vēlējās saņemt bez maksas.) Arosevs kolekcionēja arī dažādus retus izdevumus, Voļins⁵ kolekcionēja Puškina un Ļermontova pirmizdevumus, bet Centrālās izpildkomitejas Tautību padomes sekretārs (un Baltkrievijas pastāvīgais pārstāvis Maskavā) Aleksandrs Hackevičs kolekcionēja literatūras klasiķu kopotos rakstus.

Pārējās kabineta mēbeles tika pasūtinātas nama galdniecībā (tās skaitījās valdības īpašums, ko apliecināja tām piestiprinātās metāla plāksnītes ar inventāra numuru), vai arī ievācoties tās atveda paši īrnieki. Arosevs nespēja šķirties no sava Venēcijas stila krēsla ar perlamutra inkrustāciju, Voļins – no sava monumentālā rakstāmgalda, bet Osinskis⁶ – no sava milzīgā dīvāna. Mihailovs⁷ atveda līdzi sievastēva tumši zaļo atzveltnes krēslu, Halatovs⁸ – patēva krēslus, dīvānu un lielo rakstāmgaldu. Kādreizējais tirdzniecības pārstāvis Lielbritānijā Aleksandrs Ozerskis visas savas mēbeles pasūtināja no Londonas. Saskaņā ar viņa dēla teikto “bija tāds misters Traiverss, kurš atbrauca uz Maskavu kopā ar manu tēvu. Tēvs parādīja viņam dzīvokli. Viņš visu nomērīja un piedāvāja dizainu. Tēvs viņam iedeva prasīto summu, un mēbeles tika atsūtītas”.

Rakstāmgaldus pa lielākai daļai greznoja galda lampa ar zaļu abažūru. Uz Mihailova galda atradās arī gravīra ar Ļeņinu pie rakstāmgalda. Ivaram Smilgam⁹ uz galda bija Dantes krūšutēls, bet virs tā – izšūts Ļeņina portrets. Staļina sievastēva Sergeja Alilujeva darba kabineta sienas rotāja četri portreti: Ļeņina portrets uz zīda, viņa paša nelaiķes meitas Nadeždas eļļas portrets (Sergeja Gerasimova darbs) un Staļina un Dzeržinska akvareļportreti. Virs Aroseva rakstāmgalda karājās viņa meitas Olgas portrets, mākslinieka Vasilija Svaroga darbs. Halatova kabinetā bija viņa meitas Svetlanas portrets, arī Svaroga veidots, vairākas Gerasimova gleznas (ieskaitot paša Halatova portretu) un pie vienas sienas – paklājs ar zobenu un dunču kolekciju. Gronska,¹⁰ kurš bija definējis sociālistisko reālismu kā “Rembrants, Rubenss un Repins darbaļaužu šķiras un sociālisma kalpībā”, kabinetā atradās Brodska, Kacmana un Radimova gleznas. Kuģubūves rūpniecības Galvenās pārvaldes priekšnieka Romualda Mukļeviča kabinetā bija Bogorodska gleznoti matrožu portreti, bet uz grīdas – baltā lāča āda. Lāci, saskaņā ar Mukļeviča meitas Irinas teikto, bija nogalinājuši Čeļuskina arktiskās ekspedīcijas dalībnieki. Kremļa komandanta Rūdolfa Pētersona kabineta interjeru greznoja zobens, kurā bija iegravēts viņa vārds, lauka tālskatis, karšu soma, pleca siksna un vairākas medību bises. Jurija Trifonova tēva¹¹ kabineta sienas, ja var ticēt viņa romānam “Izzušana”, rotāja “angļu karabīne, neliels vinčesters ar zaļu, laķētu laidni, beļģu divstobru medību bise, zobens veclaicīgā makstī, kazaku pītā nagaika, maiga un lokana, ar astīti galā, un plats ķīniešu zobens ar divām zīda lentēm koši sarkanā un tumši zaļā krāsā”.

Borisam Jofanam¹² bija plaša darbnīca 11. stāvā ar lieliem logiem un jumta gaismu. Viņa kaimiņiene no apakšējā stāva Elīna Ķīsis (Padomju kontroles komitejas darbinieka meita, kurai 1935. gadā palika desmit gadi) labprāt mēdza pie viņa iegriezties. “Pa dienu Boriss Mihailovičs parasti darbnīcā strādāja, un es bieži gāju pie viņa ciemos. Viņš mani iemīlēja un rādīja man skaistas bilžu grāmatas un pastkartes, cienāja mani ar āboliem un glaudīja man galvu. Tur es pirmo reizi ieraudzīju daudzas lietas, kuru mums un citiem kaimiņiem nebija. Tur bija tumšas, spožas figūras un figūriņas (iespējams, bronzas, bet dažas bija arī no balta marmora), novietotas uz augstiem postamentiem. Bija daudz gleznu un citu noslēpumainu lietu. Studijas vidū uz trijkājiem stāvēja vairāki milzīgi rasēšanas dēļi ar zīmējumiem, kuros bija redzama ļoti augsta, Kremļa tornim līdzīga celtne ar cilvēku pašā galā (“Tas ir Ļeņins,” viņš teica) un zilām debesīm virs tās.”

Mazākos dzīvokļos tēva darba kabinets reizēm kalpoja arī par ēdamistabu un vecāku guļamistabu, tomēr lielākajā daļā nomenklatūras dzīvokļu bija atsevišķa “ēdamistaba” (to sauca arī par “viesistabu” vai vienkārši “lielo istabu”), kuru izmantoja svētku maltītēm un viesu uzņemšanai. Tās vidū parasti bija liels galds, apkārt krēsli, bet virs galda – ķieģeļkrāsas abažūrs ar zīda bārkstīm. Obligāts ēdamistabas atribūts bija klavieres. (Lielākajai daļai meiteņu un dažiem zēniem bija privātskolotāji mūzikā.) Viss pārējais bija gaumes un improvizācijas lieta. Mihailova sieva Nadežda (profesora meita, Bestuževa Augstāko sieviešu kursu beidzēja, vecās gvardes boļševiks, kura pensionējās 1929. gadā 40 gadu vecumā) bija sieviete ar stingriem uzskatiem par pareizu dzīvokļa iekārtojumu. Bez galda un klavierēm viņiem bija arī sarkankoka vitrīna ar stiklotām durvīm, “pilna ar burvīgām, senām mantiņām” un ar vāzēm uz tās, dīvāns ar Nadeždas un viņas mātes izšūtiem samta spilveniem, divi nelieli atzveltnes krēsli, telefona galdiņš, gara kušete, vēl viens atzveltnes krēsls ar mīkstu sēdekli, puķes uz palodzēm un galdiņš ar izrakstītu dvieli un spīdīgu samovaru – blakus tā sauktajām franču durvīm, kas veda uz priekšnamu.

Bērni parasti uzturējās mazajā “bērnistabā”, kur parasti bija rakstāmgalds, pie kura tika gatavoti mājasdarbi, viena vai vairākas gultas un drēbju skapis. Kerženceva¹³ meitai Natālijai pie sienas bija no žurnāliem izgrieztas klasisku gleznu reprodukcijas; daudziem pusaudžiem, arī Natālijai, pie sienas bija kartes. Kalpones, kuras bieži vien pildīja arī aukles pienākumus, reizēm gulēja pie bērniem, ja tie bija pavisam mazi, vai pašas savā istabā, taču pa lielākai daļai viņas gulēja atsevišķā stūrītī pie ieejas virtuvē – parasti aiz aizkara. Pārējās istabas aizņēma pieaugušie bērni un citi tuvinieki un apgādājamie.

Mātes (parasti tā bija īrnieka sieva) vieta nebija stingri noteikta. Podvoiskiem,¹⁴ kuri piekopa priekšzīmīgas, abpusējas cieņas pilnas laulāto attiecības, bija divi kabineti – “tēva” (kas ģimenei kalpoja arī par ēdamistabu) un “mātes” (Ņina Augustovna strādāja Marksa–Engelsa–Ļeņina institūta Ļeņina nodaļā). Dažos dzīvokļos bija “vecāku guļamistaba”, kas varēja kalpot arī par mātes privāto telpu dienas laikā. (Pētersonu guļamistabā grīdu klāja baltā lāča āda, bet vairumā citu dzīvokļu guļamistabas bija skopi mēbelētas un dekorētas.) Ģimenēs, kurās tēvs gulēja darba kabinetā, sievām varēja būt pašām sava istaba, ko sauca par “mātes guļamistabu”. Nadeždai Smilgai-Polujanai bija rakstāmgalds, grāmatplaukts un galdiņš, uz kura viņa turēja savas smaržu pudelītes, trīsdaļīgs spogulis un mazās meitiņas fotogrāfija (tajā viņa bija redzama apakšveļā). Nadežda Mihailova savu guļamistabu dalīja ar meitu Margaritu. Tajā atradās Nadeždas lielā, veclaicīgā gulta (“uz tās bija kaut kādi zīmējumi,” atceras Margarita), sena kumode ar gultasdrēbēm (un kaltētām puķēm smaržas labad), naktsgaldiņš ar lampu un kaudzi franču romānu un Margaritas stūris ar viņas gultu, mazu rakstāmgaldu un rotaļlietu kasti. (Mihailova divām meitām no iepriekšējās laulības bija sava atsevišķa “bērnu istaba”, un Nadeždas krietni vecākajai pirmajai meitai arī bija pašai sava istaba.)

[..]

Daudziem nama iemītniekiem Jofana taisnās līnijas un lielie logi likās pārlieku “pliki un askētiski”. Lielākā daļa centās to labot – pārveda uz dzīvokļiem vecas gultas un kumodes, piekarināja pie sienām zobenus un fotogrāfijas, noklāja uz grīdas paklājus vai lāčādas. Daži pielika lielas pūles, lai konstruktīvisma stilā ieturēto interjeru nomaskētu pēc iespējas rūpīgāk – uzkrāsojot uz sienām puķu rakstus vai nosedzot tās ar “zīdam līdzīgām” tapetēm un piekarot pie lielajiem logiem (pa kuriem ziemā vilka vējš) biezus aizkarus. Nadežda Mihailovna mēģināja uzburt viņas vecāku dzīvoklī valdošo Viktorijas stila mājīgumu. Staļina svainei Jevgeņijai Alilujevai (Nadeždas brāļa Pavela sievai un Novgorodas garīdznieka mazmeitai), pēc viņas meitas Kiras teiktā, piemita “liels talants radīt ap sevi mājīgu gaisotni ar dažu vienkāršu lietu palīdzību – košu galdautu, pāris bildēm. [..] Mūsu mājās visi mīlēja puķes. Lielajā istabā uz galda to nekad netrūka. Tētim mīļākās bija maijpuķītes, bet mammai – neaizmirstulītes. Dzimšanas dienā ciemiņi nesa man rozes un peonijas, pavasarī – mimozas zaru. Bet lielajā istabā pie sienas karājās pāris burvīgu, smalku akvareļu – ainavas un balerīnas ar basām kājām.”

1935. gadā nevienam, šķiet, nebija skaidrības par to, ko šādi izdaiļošanas centieni īsti nozīmē – labu, jaunajiem laikiem atbilstošu gaumi vai “spontānu buržuāziski mietpilsonisko dzīves formu atdzimšanu”. Daži Valdības nama iemītnieki uzskatīja, ka sienām jāpaliek plikām. Dažiem sarkanā līnija bija aizkari. Alkoholisko dzērienu rūpniecības direkcijas vadītājam Ābramam Giļinskim nebija iebildumu pret paklāju pie sienas, pret lielu trauku skapi, kurā viņš glabāja savu spēļu kāršu kolekciju (viņš bija nenogurdināms preferansa spēlmanis) vai pret stipro dzērienu suvenīrpudelīšu ekspozīciju uz meitas klavierēm, bet, kad viņa sievasmāte piekāra aizkarus, viņš lika tos noņemt. Ivans Kravals, kurš 1935. gadā nomainīja Osinski Centrālās statistikas pārvaldes vadītāja amatā, bija gatavs uz kompromisu, atļaujot pielikt pie viņa darba kabineta loga zaļus aizkarus – ar noteikumu, ka tie logu tikai ieskauj, nevis aizsedz.

1936. gada pavasarī Adorackis,¹⁵ Arosevs un Buharins¹⁶ devās braucienā pa Eiropas valstīm, lai iegādātos dokumentus un piemiņas lietas Marksa–Engelsa–Ļeņina institūtam. Adoracki, kā allaž, braucienā pavadīja viņa meita Varvara. 5. aprīlī viņš sievai no Parīzes rakstīja: “Esmu nopircis medaljonu ar Marksa portretu un viņa meitas Ženijas Longē matu šķipsnu. [..] Iegādāšos arī mīksto klubkrēslu, kurā Markss nomira, un koka atzveltnes krēslu no viņa darba kabineta, uz kura viņš sēdēja, rakstot “Kapitālu”.” Piecas dienas vēlāk viņš apmeklēja tēlnieka Nauma Āronsona darbnīcu, kurā apbrīnoja Ļeņina krūšutēlu (“viņa enerģija, griba un dziļā inteliģence attēlota ļoti labi”) un iegriezās pie drēbnieka izņemt pasūtināto uzvalku (“tas ir no pelēka ševiota un labi pašūts”). Bet vislielāko iespaidu uz viņu atstāja redzēto privāto mājokļu interjeri. Jo īpaši kādā mājā Holandē viss bijis “ļoti pamatīgi nostrādāts un ērti iekārtots. Visās istabās sienas sedz paneļi – ēdamistabā no tumša ozola, kabinetā no riekstkoka un dzīvojamā istabā no kļavas vai bērza. Guļamistabā sienas krāsotas ar baltu eļļas krāsu, un dzīvoklī ir daudzas pieliekamās telpas. Virtuve atrodas mājas vidū, starp ēdamistabu un guļamistabu. Visas istabas ir lielas un plašas, ir daudz vietas dažādu lietu glabāšanai”. Lielākā daļa Marksa–Engelsa arhīva materiālu no Hitlera Vācijas bija pārvesta uz Kopenhāgenu. Delegācija tur ieradās 16. martā. “Mūs iekārtojuši fantastiskā viesnīcā. Nekad mūžā neesmu bijis tik lepnā viesnīcā. Viss ir pamatīgi pārdomāts, un numuros ir papilnam visādu noderīgu lietiņu. Piemēram, drēbju skapī ir zils maiss, kurā var atstāt netīrās drēbes, un viesnīcas darbinieki tās izmazgās. Vanna un viss cits ir ļoti tīrs, un vēl tur ir tāds dīvains palielināmais spogulis, kurā seja rādās gandrīz divreiz lielāka, – ļoti noderīgi, kad jāskujas.”

Valdības namā nebija speciālu zilo maisu netīrām drēbēm vai palielināmo spoguļu skūšanās vajadzībām, bet tā iemītniekiem bija pieejama veļas mazgātava (tā atradās atsevišķā ēkā starp namu un Sv. Nikolaja baznīcu), un tāpat tajā bija padomāts arī par dažādiem papildu labumiem, tādiem kā lampu abažūri, durvju zvani un paceļami tualetes poda vāki no ozolkoka. No dzīvokļiem, kuriem bija izeja uz kravas liftu, apkopējas divas reizes dienā savāca atkritumus (citos dzīvokļos bija atkritumu vads, un dažos bija gan kravas lifts, gan atkritumu vads). Divreiz dienā nāca pastnieks, kurš caur ārdurvīs ierīkoto pasta atveri nama iedzīvotājiem piegādāja vēstules un avīzes. Piezvanot nama administrācijai pa telefonu, varēja pieteikt remonta un uzkopšanas darbus, ieskaitot grīdas vaskošanu un logu tīrīšanu. Frizētava (tā atradās virs pārtikas veikala) piedāvāja pakalpojumus klienta dzīvoklī. Suņus varēja atstāt īpašā pagrabstāvā izbūvētā novietnē. Zem kāpņutelpas nr. 1 atradās šautuve, kāpņutelpas nr. 7 augšējā stāvā bija bērnudārzs, kāpņutelpas nr. 3 pirmajā stāvā – bērnu klubs un poliklīnika ar dežurējošiem ārstiem un māsiņām. Protams, bija arī lielais klubs, kurš atradās virs teātra un kurā, kā kādā vēstulē rakstīja Adorackis, bija “tenisa korts un dažādas telpas, kur var darīt visu, ko vēlies, – spēlēt šahu, kādu mūzikas instrumentu utt.”. Tikpat kā neviens iemītnieks neēda pusdienas nama ēdnīcā – to lietoja tikai nama apkalpojošie darbinieki un reizēm kādas konferences delegāti. Tāpat viņi neaizrāvās arī ar ēdiena gatavošanu: to speciālos traukos jau gatavu no ēdnīcas atgādāja kalpones vai no speciālajiem pārtikas sadales punktiem – personiskie šoferi (reizēm kopā ar kalponēm). Tuvākais šāds punkts atradās tā saucamajā 5. Padomju namā Granovska ielā. Bija trīs veidu “ēdināšanas taloni” – “darbinieka” (tos izsniedza nomenklatūras biedriem), “padotā” un “bērna”. Ēdiena izvēle un kvalitāte tika vērtēta kā apmierinoša; kādā ēdnīcas pasūtīto produktu sarakstā figurē dažādi gaļas produkti (liellopa, cūkas, jēra, vistas gaļa, mēle, aknas, vairāku veidu desa), zivis (ieskaitot kūpinātas zivis un siļķes), piena produkti, dārzeņi, olas, graudi, milti, makaroni, rīss, kartupeļi, alus, augļi, žāvēti augļi, rieksti, tēja, kafija, dažādi džemi un garšvielas (pipari, ingvers, vaniļa, kardamons, kanēlis un krustnagliņas).