Par Ļeņinu no nulles pozīcijas

Par jaunāko krievu literatūru var teikt, ka tā ir izdevusies, ja par to ir rakstījis Ļevs Daņilkins.

Paralēle ar Beļinski šeit ir pārāk kārdinoša, lai no tās atteiktos: iespējams, puse krievu prozaiķu, kuri pēdējo gadu laikā pretendējuši uz lasītāju un kritiķu uzmanību, savu reputāciju – vai antireputāciju – ir ieguvuši, pateicoties žurnāla Афиша bijušajam literatūras apskatniekam. Tieši viņa recenzijas, kas tika publicētas divreiz mēnesī – un līdz ar elektroniskās versijas parādīšanos vēl biežāk –, izveidoja to literatūras ainavu, kurā mūsdienu lasītājs var sastapt Rubanovu, Priļepinu un Svečinu vai, tuvāk Daņilkina gaumei, Prohanovu, Ļimonovu un Mikuševiču. Domājot par šādu literāro optiku, kuras uzmanības lokā galvenokārt nonāk atstumtie un zaimotāji, blēži un nemiernieki, nav grūti paredzēt, ka agrāk vai vēlāk tās orbītā ieriņķos arī pavisam neparasts debesu ķermenis. Kritiķis Ļevs Daņilkins – pēc vienu domām negaidīti, pēc citu domām gluži prognozējami – sāka aizrauties ar revolucionāru Vladimiru Ļeņinu.

“Saules puteklīšu pantokratoru” 2017. gadā noteikti apbērs ar visām iespējamajām balvām – gan tāpēc, ka grāmatas iznākšana sakrita ar revolūcijas jubileju, gan tāpēc, ka šādas grāmatas par boļševiku līderi līdz šim nav rakstītas. Tas ir neticami skrupulozi izstrādāts darbs (reti kurš mūsdienu Krievijā prot uzņemt tik dažādus stilistiskos reģistrus – vai vismaz ir gatavs izlasīt monogrāfijas “Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija” autora pilnos kopotos rakstus), tā ir grāmata ar dramaturģiju, ar dinamiskām un kaprīzām attiecībām starp autoru un galveno varoni. Sākumā Daņilkins Ļeņinu uztver kā ideālu pacientu komiskam dzīvesstāstam britu stilā, bet pakāpeniski – un nav izslēgts, ka pašam nemanot – pāriet uz nopietnāku toni un pats kļūst par, iespējams, krievu 20. gadsimta vēstures pretrunīgākās figūras advokātu.

Šī ja ne jūsmīgā, tad vismaz iejūtīgā attieksme pret cilvēku, kuram gluži pamatoti var inkriminēt veselu virkni nepiedodamu noziegumu, visticamāk, padarīs Daņilkinu – kurš jau tāpat reti pagodina literātu saietus ar savu klātbūtni – par apstākļu spiestu, nevis brīvprātīgu eremītu. Ļeņins joprojām ir ārkārtīgi toksisks vēstures personāžs, vienlaikus gan mitoloģizēts, gan, kā varētu likties, pilnībā atmaskots – tostarp ar pavisam nepiedienīgām insinuācijām; tādus kā viņš, par kuriem jau sen “viss skaidrs” (šeit katram ir savi iecienītākie citāti un argumenti), parasti cenšas ignorēt, dodot priekšroku viennozīmīgākiem tuvcīņas partneriem.

Daņilkins atsakās cenzēt un vienkāršot vairāku ekonomikas bestselleru autoru un viena ārkārtīgi veiksmīga politiskā apvērsuma aizgādni – un tas, iespējams, ir viņa grāmatas lielākais nopelns. Viņa Ļeņins līdzinās nevis ikonai (zelta ietvarā vai ar sakaltušu spļāvienu uz sejas), bet dzīvam, gudram, niknam, atjautīgam, nepacietīgam un daudzpusīgam cilvēkam, citiem vārdiem sakot, karbonāram, kurš uz visiem laikiem neglābjami mainījis pasauli.

Protams, šis portrets ir uzgleznots ar mazliet apburtu otu – un Daņilkins pārliecinoši demonstrē, ka ir jau, ir tur arī sava burvība.

Igors Kirijenkovs

Rīgas Laiks: Domājot par savu attieksmi pret Ļeņinu, es saprotu, ka tas ir personāžs, ar kuru man absolūti negribētos ielaisties. Un tas ir interesanti. Kā jūs, Maskavas inteliģents un žurnāla Афиша literatūras apskatnieks, atradāt sevī kaut ko radniecīgu un saprotošu, kas ļāva piecus gadus nostrādāt pie Ļeņina biogrāfijas?

Ļevs Daņilkins: Es sen vairs nestrādāju žurnālā Афиша un arī tad, kad strādāju, skaitījos kaut kas līdzīgs ciema muļķītim, kuram ļāva runāt velns zina ko – protams, tikai stingri ierobežotā sektorā, pašam savā stūrī: lūk, mēs te visi esam jaunā Maskavas inteliģence, bet ir mums viens tāds tips, viņš gan ir mazliet pasists, bet mēs viņu turam eksotikas pēc. Runājot par grāmatu, Ļeņins bija daudz kaislīgāks grāmatu mīļotājs un lasītājs nekā es, viņš bija burtiski apsēsts ar grāmatām, teju pie velosipēda stūres lasīja. Es neesmu eksperts tādās lietās, bet pieļauju, ka viņš bija arī lielāka mēroga inteliģents nekā es. Nav jau tā, ka es visu mūžu būtu vēlējies nodibināt kontaktu ar Ļeņinu, bet, kad starp mums sāka veidoties attiecības – un starp biogrāfu un personāžu vienmēr veidojas attiecības –, es sajutu, ka vērojamais objekts ietekmē vērotāju. Patiesībā būtu pareizi runāt par stāstnieka un personāža attiecību evolūciju, un es ne mirkli nešaubījos, ka beigās nonākšu pavisam ne tur, kur sākumā meklēju atbildes. Šī nav mana pirmā grāmata, un vienīgais, ko es zināju jau kopš paša sākuma, bija tas, ka process ir neprognozējams. Strādājot pie grāmatas, bija arī tādi periodi, kad Ļeņins man drausmīgi riebās un es domāju, ka noteikti negribētu nokļūt ar viņu vienā kupejā.

RL: Drīzāk – vienā vagonā.

Daņilkins: Sākumā varbūt pat vienā vagonā. Toties tagad, kad grāmata ir pabeigta, es viņu cienu ne tikai kā politiķi, tagad viņš man vairs nav svešs, un es daudz ko redzu citām acīm, tieši pateicoties viņam. Es saprotu, ka šīs “fantomattiecības” ir uz ilgu laiku, un, lai arī grāmata jau sen iznākusi, es joprojām pārlasu viņa tekstus. Nevis ar nolūku, bet vienkārši tāpēc, ka pašam gribas. Un tāpat bija gan ar Prohanovu, gan ar Gagarinu. Vienā brīdī stāstnieks piedzīvo mutāciju – pārvēršas par kaut ko jaunu, pats par savu pretstatu. Cita lieta, ka autoram ne vienmēr būtu jāatklāj kārtis un jāstāsta lasītājam par šīm pārvērtībām. Taču es “Ļeņina” grāmatas beigās tomēr ieviesu stāstnieka tēlu. Varbūt tas bija lieki, taču man likās interesanti attīstīt arī šo sižetu – parādīt, kā Ļeņina lasīšana var mainīt cilvēka dzīvi. Tāpēc es pievienoju grāmatai “ainu pēc titriem”.

RL: Kura beidzas ar “Ha-ha-ha-ha-ha-ha”.

Daņilkins: Jā, vispār grāmata ir par to, ka Ļeņins nebija ne vājprātis, ne krāpnieks, visas viņa darbības bija racionāli motivētas – racionāli un pārliecinoši. Bet, pabeidzis grāmatu, es sapratu, ka Ļeņins bija varbūt ne gluži briesmonis un nemiera cēlājs, bet brīžiem jau nu pārāk racionāls... Kā par viņu teica Ērenburgs, “ratio, iefasēts konservbundžā”. Manuprāt, viņš bija ne tikai šahists un aprēķinātājs, viņam piemita arī ironija – gan attiecībā uz vēsturi, gan uz savu situāciju. Viņam nebija raksturīga šī zvērīgā, šausmīgā nopietnība, viņš prata par sevi pasmieties un labprāt to darīja. Tāpēc arī šī smiešanās aina, jo tagad es viņu uztveru kā tādu smejošu un viegli sasmīdināmu ķermeni, kurš...

RL: Gluži kā smejošais Buda. Starp citu, manuprāt, Rēriha sekotāji palaida baumu, ka Ļeņins ir nikna dievība, kas nākusi pasaulē, lai visiem ierādītu īsto vietu.

Daņilkins: Vēl vairāk, man pilnīgi griež ausīs, kad viņu mūsdienās smīkņājot sauc par “Iļjiču” vai “vispasaules proletariāta vadoni”. Es pat īsti nesaprotu, ko tas nozīmē – vai tas, kurš to saka, uzskata, ka ir par viņu gudrāks? Jā, agrāk viņu sauca par Iļjiču, uz jūs. Sākumā tuvāko lokā, bet pamazām tas iegājās arī “tautā” un kādu laiku bija apritē kā cienīga uzruna. Bet tagad “Iļjičs” ir nievājoša suņu palama. Es saprotu, ka mana “griešana ausīs” un vispār visa mūsu “saikne” un “attiecību ķīmija” ir tīrā nejēdzība; nav ko izlikties – galu galā, kas bija viņš un kas esmu es? Man liekas, ka viņš vispār nelabprāt laida cilvēkus savā privātajā dzīvē – tajā sfērā, kuru viņš sauca par Privatsache. Viņa personīgā sarakste, kas saglabājusies līdz mūsdienām, salīdzinot ar tās sākotnējo apjomu, ir pavisam niecīga. Nav saglabājusies sarakste ar Krupskaju. Nav īsti skaidrs, kas notika ar viņa brāli, kādas bija viņu attiecības. Un vispār, lai cik tas būtu pārsteidzoši, mēs par šo ģimeni zinām tikai to, ko viņi paši mums ļāvuši uzzināt. Es pirms četrām dienām biju Pēterburgā – ziniet, kā noziedznieks, kurš atgriežas nozieguma vietā, – un atkal iegāju Marka Jeļizarova, māsas Annas Iļjiņičnas vīra, memoriālajā dzīvoklī, kurā Ļeņins atgriezās uzreiz pēc bruņumašīnas, kurā viņš sarakstīja “Aprīļa tēzes”. Un tur es pirmo reizi mūžā ieraudzīju Krupskajas zīmējumus. Apbrīnojami. Viņa ļoti labi zīmēja, bet kurš tam ir pievērsis uzmanību?

RL: Jā, es arī redzēju. Man likās, ka tie ir profesionāļa darbi.

Daņilkins: Proti, viņi nav tik vienkārši un viendimensionāli, kā domā tie, kuri redzējuši viņu drūmos pieminekļus un lasījuši monumentālā propagandā izmantotus citātus. Vārdu sakot, biogrāfiem vēl ir iemesli Ļeņinu lieku reizi “izpurināt”.

RL: Un tomēr – kāpēc jūs izvirzījāt sev šādu uzdevumu? Tas bija uzreiz pēc Gagarina biogrāfijas?

Daņilkins: Manā Gagarina grāmatā bija Romēna Rolāna pēcvārds par to, ka galvenie revolūcijas produkti ir tās radītie cilvēki, proti, Gagarins principā ir 1917. gada produkts. Bet man, protams, nebija ne jausmas, ka mans nākamais personāžs būs Ļeņins. Vispār tas ir stāsts jau no Prohanova laikiem, kad man pazuda praktiski jebkādi kontakti ar manu dabisko Maskavas vidi.

RL: Tātad jūs vairs neesat Maskavas inteliģences tusiņa dalībnieks?

Daņilkins: Nē. Ne mazākajā mērā. Lai gan apzinos, ka manas saknes, protams, ir tur. Es pabeidzu labu Maskavas skolu, kura palaida orbītā daudzus ievērojamus cilvēkus. Pēc universitātes nokļuvu žurnālā Афиша, kas tolaik bija ļoti dinamiska vieta. Tas bija, lai arī pašpasludināts, bet tomēr “pasaules centrs”. Un man paveicās, jo tur pret maniem literārajiem izlēcieniem izturējās lojāli, kā pret mazu dīvainību, kuru vēl var atļauties.

RL: Jūs jau tad strādājāt ar tāda veida personāžiem?

Daņilkins: Nu, es savas pamatnodarbes dēļ allaž esmu daudz lasījis, taču man ir dīvaina gaume, dīvaina literārā dzirde. Tāpēc es pievērsu uzmanību ne tikai The New York Times bestselleriem, kā citi mūsdienu literatūrkritiķi, kuri atsaucas uz kaut kādiem Rietumu veiksmes precedentiem, bet paļāvos uz savu dzirdi. Līdz ar to es daudz vairāk nodarbojos ar jaunu vārdu meklēšanu, nevis populāru Rietumu vārdu translāciju. Un tā es vairākkārt uzrāvos – jā, tieši uzrāvos – uz visādām dīvainām grāmatiņām, kuras kaut kādā brīdī sastājās vienotā sistēmā. Un šādā sistēmā tu pēkšņi saproti, ka tā pasaules aina, kurā tu esi piedzimis, patiesībā nav vienīgā iespējamā un pareizā. Un no šīm grāmatām pakāpeniski iznira cilvēku silueti – tādi, kuriem tu parasti nepievērs uzmanību un kurus izslēdz no apziņas kā aklos plankumus. Mans apbrīnojamākais atradums droši vien bija uzreiz pēc Aleksandra Prohanova biogrāfijas, kad meklēju varoni savai nākamajai grāmatai. Tas bija akadēmiķis matemātiķis Anatolijs Fomenko. Salīdzinot ar viņu, Prohanovu un Ļeņinu varētu uzskatīt vienkārši par inteliģentuma dieviem. Fomenko – kā vēsturnieks, nevis kā matemātiķis – ir cilvēks, kuru vispār uzskata par pilnīgu šarlatānu un kuru pat skaļi pieminēt nav pieklājīgi. Taču es viņu daudz lasīju, es ar viņu iepazinos un, pateicoties viņam, nokļuvu visādās dīvainās vietās, par kurām viņš mūsu neilgajā pazīšanās laikā paguva izstāstīt. Bet principā šī mana ciema plānprātiņa reputācija mani nedz iepriecina, nedz sarūgtina, esmu pieradis, un man ir vienalga. Man nav ne jausmas, kāds es būšu nākotnē, bet zinu, ka 2017. gadā esmu pavisam citāds nekā biju 1999. vai pat 2005. Velns zina, ko es vēl salasīšos un saelpošos. Ar grāmatu lasītājiem tā notiek, arī Ļeņinu grāmatas pilnībā novirzīja no trajektorijas un ieriktēja jaunās sliedēs. Mēs, piemēram, zinām, ka, izlasījis kaut kādu Griņevicka grāmatu par ekonomiku, viņš uzreiz mainīja valsts ekonomisko un politisko kursu.

RL: Vai tā ir taisnība, ka Kapri salā no Ļeņina pieminekļa izlīda čūska?

Daņilkins: Es pats vairs nesaprotu, vai tā ir taisnība vai apokrifs.

RL: Pastāstiet.

Daņilkins: Es vairākkārt esmu bijis Kapri salā Gorkija literārās prēmijas žūrijas sastāvā. Tur dīvainā kārtā nav nekādu pieminekļu, tikai daba, ainavas un kaut kādas Senajai Romai piedēvētas drupas. Bet nezin kāpēc pašā pilsētas vidū tādā necilā laukumā starp klintīm atrodas Ļeņina stēla. Un es vairākas reizes tai laukumiņā līdu iekšā, galīgā nestundā, kad vārti bija ciet. Un vienreiz tur man pretī gluži kā no gaišredzīgā Oļega zirga galvaskausa izlīda čūska. Pašā pilsētas centrā. Tas ir apmēram tā, it kā šeit tagad ierāpotu odze. Es šo notikumu uztvēru ne gluži kā likteni, bet kā zīmi. Iegaumēju šo mirkli. (Smejas.)

RL: Jūs klausoties un lasot, rodas iespaids, ka esat inteliģents cilvēks.

Daņilkins: Nu ko, man tagad vajadzētu spļaut uz grīdas un bičot cigaretes galu?

RL: Tas būtu lieki. Es nezinu, ko jums stāstīja Prohanovs, bet ir daļa sabiedrības, kura, līdzīgi kā Gulagā, ne sevišķi mīl inteliģentus – tādus klusus, sevī noslēgtus, kuri daudz lasa. Atļaušos atgādināt jums tādas frāzes kā “muļķa krievu inteliģentiņš” un “patiesībā tās ir nevis nācijas smadzenes, bet sūds”. Ļeņins.

Daņilkins: Klausieties, Vladimira Iļjiča vārdu krājums ir ļoti plašs, tur var atrast citātus jebkurai gaumei. Kādā citā kopoto rakstu sējumā ir rakstīts, ka proletariāts bez inteliģences būtu pilnīgi bezspēcīgs, jo pats nespētu attīstīt savu politisko apziņu.

RL: Bet, kā teica Gefters, Ļeņins bija viens no pēdējiem 19. gadsimta pārstāvjiem, cēlies tieši no izglītotās vidusšķiras. Viņš izdzīvoja 19. gadsimtu līdz beigām un, iespējams, tieši tādēļ tik ļoti to ienīda.

Daņilkins: Es domāju, ka šis konflikts ar inteliģenci, kuru Ļeņinam ar atpakaļejošu datumu piedēvē, nemaz nebija tik nozīmīgs. Pirmkārt, ko nu tur daudz, inteliģence Ļeņinam sagādāja problēmas tikai krīzes brīdī, jo tā tiecās pāriet kontrrevolūcijas pusē. Abstrakti ņemot, inteliģence kā tāda Ļeņinu vai nu neinteresēja nemaz, vai vismaz īpaši neuztrauca. Vienkārši lielākā daļa juristu un tamlīdzīgu inteliģentu 1918. gada izšķirošākajā brīdī nostājās buržuāzijas pusē. Tas arī viss. Starp citu, lielākā daļa KSDSP vadības sastāvēja no inteliģences. Tādas, kura bija izdarījusi “pareizo” izvēli. Nemaz nerunājot par to, ka, ja Ļeņins pats nav inteliģents, tad – kas?

RL: Jūs noteikti zināt Venedikta Jerofejeva sacerējumu “Mana mazā ļeņiniāna”. Mani tajā pārsteidza, kādus Ļeņina kopoto rakstu fragmentus viņš bija izmantojis. Tas bija tendenciozs, rupjš un nepatīkams stils, par kuru varētu teikt: kulturāli cilvēki tā nerunā. Piemēram: “Es it nemaz neatrodu nekā smieklīga koķetēšanā ar reliģiju, bet atrodu tajā daudz riebīga.” Vai, piemēram, šis, no vēstules Inesei Armandai: “Ceru, ka debesu kancelārija atcels visu lieko ūdeni līdz jūsu atbraukšanai.” Es nespēju iztēloties cilvēku, kurš varētu atļauties rakstīt tik klajas banalitātes. Ja piekrītam Flobēram, ka “stils ir cilvēks”, tad tieši Ļeņina stils ir tas, kas mani šajā cilvēkā atbaida.

Daņilkins: Ziniet, es arī sākumā domāju, ka, būdams literatūras kritiķis ar samērā labu valodas izjūtu, izlasīšu 55 kopoto rakstu sējumus un sapratīšu Ļeņinu caur viņa stilu. Apmēram pie otrā sējuma es šajā metodē vīlos. Vispār KSDSP zināmā mērā bija literātu partija, un tur bija daudz cilvēku, kuri rakstīja labāk nekā Ļeņins. Pļehanovs bija asprātīgāks, Trockis bija labāks orators. Es domāju – lai arī Ļeņins ailē “nodarbošanās” rakstīja “literāts”, viņš nekad sevi nepozicionēja kā izcilu stilistu. Viņam tas nebija galvenais. 1924. gadā, uzreiz pēc viņa nāves, vairāki krievu formālisti – Eihenbaums, Tiņanovs, Šklovskis – izdeva speciālu Ļeņina stilistikai veltītu krājumu. Un tas nudien ir nožēlojams skats: vareni cilvēki, vareni prāti, bet pie Ļeņina tomēr buksē, viņš viņiem absolūti nedodas rokās, viņu nevar atslēgt ar filoloģisku atslēgu. Eihenbaums viņam it kā pārmet, ka viņš ļoti mīl latīņu parunas un ka viņa oratora maniere atgādina Cicerona pasāžas. Nu jā, bet tas nav diez cik atjautīgs novērojums. Nav jābūt Eihenbaumam, lai to saprastu. Patiesībā Ļeņins ir dažāds. Viņam, piemēram, ir aizkustinošs stāsts, visdrīzāk rakstīts Krupskajai, par to, kā viņš 1900. gadā tiekas ar Pļehanovu un apspriež laikraksta Искра izdošanu. Un viņiem neizdodas kontakts, viņi nespēj sarunāties, jo Pļehanovs snobiski izturas pret Ļeņinu un Potresovu. Un Ļeņins gandrīz raud, atstāstīdams šo drausmīgo pieredzi. Bet, ja šis teksts nebūtu parakstīts, jūs ne mūžam neiedomātos, ka tā autors ir Ļeņins. Un Ļeņinam ir daudz dažādu tekstu. Piemēram, raksts “Hercena piemiņai” par trim krievu revolucionāru periodiem, kas vēlāk bija jāmācās no galvas, – un mēs redzam, ka patiesībā viņš nemaz nav tik draņķīgs literāts, viņam ir savs stils, sava frāžu melodija. Vienkārši viņš, pēc visa spriežot, neuzskatīja par nepieciešamu veltīt laiku tekstu apdarei. Tāpēc viņa vidējais stils ir visi tie šausmīgie raksti avīzei Правда, kurus viņš rakstīja 12. un 13. gadā, tāda pašdarbnieciska žurnālistika. Bet dzirde viņam bija laba – vienkārši, piemēram, Černiševska stils, kas mūsdienās tiek uzskatīts par bezgaumības paraugu, viņam alerģiju neizraisīja. Godīgi sakot, man arī neizraisa. Vēl jo vairāk, es Černiševski labprāt pārlasu, bet, lūk, no Nabokova vienkārši nelabi metas.

RL: Kāpēc?

Daņilkins: Nu, tas ir kā skaidrot, kāpēc patīk melones, nevis arbūzi. Tāpēc, ka visi šie angliskie, kadetiskie, humbertiskie šabloni, uz kuriem balstās Nabokova stils, – tā ir viņa politisko uzskatu demonstratīvā puse, kas izstādīta skatlogā. Un es, protams, zinu vispārpieņemto priekšstatu, ka Nabokovs ir izcils stilists, bet Černiševskis – pavisam prasts, taču man galvā ir absolūti pretēja aina.

RL: Atceraties, ko par Ļeņinu rakstīja Buņins?

Daņilkins: “Nolādētās dienas”?

RL: Jā. Tas bija kaut kas neticams. Es to izlasīju apmēram 88. gadā, kad parādījās pirmais izdevums. Buņins bija aizbraucis uz arodbiedrību kongresu un rakstīja: “Biju kongresā, redzēju Ļeņinu, tas nu gan bija īsts...” Un kupīras daudzpunkte. Un es domāju: interesanti, ko īsti Buņins gribēja teikt? Pagāja četri gadi, es nopirku šīs grāmatas jauno izdevumu un uzreiz uzšķīru to vietu. Un tur bija rakstīts: “Biju kongresā, redzēju Ļeņinu, tas nu gan bija īsts dzīvnieks.”

Daņilkins: Acīmredzot Buņina apziņa veidojās līdz ar viņa pašreizējās situācijas analīzi, un tās ietvaros Ļeņins bija dēmons, kas sagrāvis veco “antonovkas ābolu” Krieviju. Nu, kā vēl viņš varēja Ļeņinu raksturot? Bet jaunajā Krievijā bija dažādi cilvēki. Bija, piemēram, Germans Ušakovs, kurš pārstāvēja to pašu Buņina psihotipu. Viņš bija tas virsnieks, kuram bija jāizšauj uz Ļeņinu, bet kurš neizšāva. Viņš, starp citu, ir sarakstījis arī tās atmiņas, uz kurām balstīta manas grāmatas pēdējā aina par smejošo Ļeņinu. Nu lūk, 1918. gada 1. janvārī pret Ļeņinu bija sarīkots atentāts, arī tas šajās atmiņās ir aprakstīts. Un viens no dalībniekiem neizšāva. Viņam tika dots uzdevums mest ar spridzekli pa Ļeņina mašīnu, bet viņš to neizdarīja, jo, gribēdams iepazīt savu topošo upuri, bija aizgājis uz dažiem mītiņiem un viņam Ļeņins negaidīti iepatikās. Tas ir cilvēks, kurš pēkšņi mainīja savus uzskatus par Ļeņinu un pēc tam vēl pārsteidzošā kārtā kļuva par Ļeņina biogrāfu, aizbrauca uz Šušensku un tur vāca par viņu materiālus. Lūk, šāds atklājums, kas nāca gaismā tikai pirms diviem gadiem. Domāju, ja Buņins ne tikai būtu lasījis kaut kādas kadetu avīzes, bet būtu aizgājis uz dažiem mītiņiem un pavērojis Ļeņinu tuvāk, iespējams, viņa viedoklis būtu mainījies.

RL: Runā, ka Trockis mītiņos esot bijis daudz iespaidīgāks nekā Ļeņins. Arī mani, godīgi sakot, Ļeņina runas īpaši neiedvesmo.

Daņilkins: Visi memuāristi, kuri apraksta Ļeņina oratora spējas, saka, ka, atšķirībā no Trocka, izsmalcinātas valodas figūras nebija viņa jājamzirdziņš. Trocka runas uz papīra joprojām ir brīnišķīga lasāmviela. Bet Ļeņins bija situatīvs politiķis, viņš zināja, kā jārīkojas un kas jāsaka tieši tajā vietā un laikā; acīmredzot uz papīra viņa maģija nedarbojas. Viņa realitāte bija konkrēta, nevis abstrakta. Spriežot pēc “Nolādētajām dienām”, Buņins nemaz netaisījās Ļeņinā klausīties, savukārt Ļeņinam nebija ko viņam teikt. Tāpēc arī “dzīvnieks”, lai gan tas daudz vairāk pasaka par Buņinu, nevis par Ļeņinu.

RL: Tagad es nocitēšu jūs: “Tas bija viens un tas pats labirints, un visiem šiem cilvēkiem,” proti, jūsu varoņiem, “es dzinu pēdas. Viņu klātbūtne maina pasaules ainu un sniedz priekšstatu par to, kā viss patiesībā ir iekārtots.” Un pēc tam par Ļeņinu: “Par revolūciju viņš uzzināja no avīzēm, bet pēc tam acumirklī noorientējās, jo zināja, kā viss patiesībā ir iekārtots.” Es gribēju jautāt: ko jūs saprotat ar šo “patieso iekārtojumu”?

Daņilkins: Nu, pastāv kaut kādi instrumenti, kuri īsti neatbilst vispārpieņemtajiem standartiem. Piemēram, Fomenko kā vēsturnieks izmanto kaut kādas dīvainas statistikas metodes, ar kurām aprēķina hronoloģiskās nesakritības un rekonstruē vēstures patieso saturu. Tāpat arī Ļeņina marksistiski dialektiskā analīze sniedz radikāli jaunu priekšstatu par atsevišķas valsts un visas pasaules vēsturisko ceļu tuvākajā nākotnē. Nosacīti vienkāršākais piemērs – Pirmais pasaules karš. Eiropas sociālistiem likās loģiski, ka jāatbalsta miers, turpretī Ļeņins norādīja, ka patiesībā atbalstīt mieru nozīmētu spēlēt pēc buržuāzijas noteikumiem – tās pašas buržuāzijas, kura šo karu uzsāka, – un ka vienīgais pareizais risinājums ir tiekties nevis pēc miera, bet pēc savas valdības sakāves. Tad šī kara upuri vairs nebūs veltīgi, jo karš būs izraisījis revolūciju un buržuāzijas krišanu un tieši buržuāzija ir tā, kas parasti sāk sev izdevīgus karus. Tas arī ir šis “pareizais iekārtojums” – nekļūdīga, taču no vispārpieņemtās un acīmredzamās loģikas atšķirīga izpratne par to, kā viss iekārtots. Analītiskie paņēmieni var būt dažādi – tā var būt gan marksistiskā dialektika, gan matemātiskā statistika. Vienkārši jābūt gatavam atzīt, ka, pirmkārt, pašreizējā lietu kārtība un vispārpieņemtā pasaules aina nav patiesība pēdējā instancē un, otrkārt, vēsturē un tās formulējumā vienmēr var atrast kādu āķi vai kļūdu, kaut kādu “Negoro cirvi”. Vienkāršs vēsturisks piemērs ir Izraēla, kuras dibinātāji pamato ebreju atrašanos tieši tajā vietā ar atsauci uz 2000 gadus vecu grāmatu. Bet ir arī alternatīvā versija, ka šai grāmatai nemaz nav 2000 gadu un ka tajā ir aprakstītas pavisam citas vietas. Tā ir problēma, kas no zinātniskas un vēsturiskas pēkšņi pārvēršas par politisku, jo no dažādiem skatiem uz Bībeli izriet dažādi skati uz Izraēlas valsts teritoriālo pretenziju leģitimitāti. Un šādos gadījumos ir iespējami vairāki “patiesie iekārtojumi”.

RL: Iespējams, jūs, balstoties uz Ļeņina pieredzi, varēsit atbildēt uz šādu jautājumu. Vērojot mūsdienu terorismu, var secināt, ka, lai ietekmētu globālo situāciju, vajag aizvien mazāk cilvēku. Iespējams, tuvā nākotnē pat viens cilvēks spēs ietekmēt visu vēstures procesu. Proti, pasauli savā starpā dala nevis impērijas, bet atsevišķi indivīdi. Nu lūk, kad es lasu, piemēram, par krievu narodņikiem, par anarhisma un terorisma pirmsākumiem Krievijā, es redzu, ka viņi jau tad pielietoja tās pašas metodes, kuras teroristi izmanto vēl šodien. Proti: slepkavojam visus pēc kārtas, jo tas mainīs situāciju mums par labu. Un nav svarīgi, kādus cilvēkus slepkavot. Cilvēki ir vajadzīgi tikai kā ideoloģiskās pasaules ainas daļiņas.

Daņilkins: Mana atbilde ir vienkārša. Kāpēc Ļeņins kļuva par marksistu, nevis par revolucionāru sociālistu un eseru? Viņa laikā individuālais terors bija ļoti izplatīts, taču Ļeņina izpratne par taisnību nebija balstīta uz atriebību, viņš netiecās par katru cenu atriebties visiem, kas vainīgi pie netaisnības. Tāpēc arī sarkanajiem pilsoņkara laikā bija formulējums: mēs visu atceramies, bet nevienam neatriebjamies. Bet mūsdienu teroristu priekšgājēji, protams, ir eseri, nevis boļševiki. Un Ļeņins skaidroja, kāda ir eseru galvenā problēma: patiesībā viņi novērš tautas masu uzmanību no kolektīvās cīņas. Jo masas domā, ka atnāks kaut kāda Vera Zasuļiča vai Kibaļčičs, kuri viņu vietā visu izdarīs, bet viņi paši tikai baudīs terorakta augļus. Ļeņins teica, ka revolūciju taisa nevis atsevišķas personības, bet tautas masas. Ka pastāv objektīvas pretrunas, kuras krīzes brīdī liek masām sakopot spēkus. Bet vientuļie teroristi vienkārši nokauj tautas masu enerģiju. Tas ir labs un adekvāts skaidrojums. Tas, protams, nenozīmē, ka Ļeņins atsevišķus vientuļos teroristus neuzskatīja par varoņiem. Uzskatīja. Taču pēc viņa domām individuālais terors bija bezjēdzīgs. Šķiru cīņai tas nenāca par labu. Vēl jo vairāk, ar eseriem bija arī šāda problēma: politiskās krīzes brīdī, kā, piemēram, 18. gadā, cilvēki, kuri meklē atbalstu nevis atsevišķā šķirā, bet visās uzreiz – gan inteliģencē, gan buržuāzijā, gan zemniekos, gan proletariātā –, kādā brīdī nostājas tikai un vienīgi buržuāzijas pusē. Dažādu objektīvu iemeslu dēļ kļūst par kontrrevolucionāriem. Lūk, tieši tāpēc arī individuālie teroristi agrāk vai vēlāk kļūs par kontrrevolucionāriem. Tāda bija Ļeņina loģika. Un man tā šķiet pārliecinoša.

Turklāt valstij var būt tiesības uz teroru – gadījumos, kad kaut kas tiešā un nepārprotamā veidā apdraud tās drošību, kā 1918. gada rudenī, kad notika gan intervence, gan pilsoņkarš; šādos gadījumos, kad ir radusies objektīva un tautai neizdevīga situācija, piemēram, karš vai revolūcija, un parlamentārā ceļā to nav iespējams atrisināt, valstij ir tiesības īstenot terora politiku. Un valsts to arī dara – gan Stolipina, gan Ļeņina vadībā –, un no tā, ka mēs par to baidīsimies runāt, nekas nemainīsies.

RL: Jūs runājat diezgan šausmīgas lietas. Jūs reiz minējāt, ka nezināt, kurā pusē revolūcijas laikā nostātos. Es jums labprāt pateiktu, kurā. Pat feisbukā bija tāda spēle: kas jūs būtu 1917. gadā. (Smejas.) Es to testu izpildīju, un man uzreiz paziņoja, ka es esmu nošauts.

Daņilkins: Nu, bet kāpēc Ļeņina laikā nenošāva Pāvelu Florenski?

RL: Bet kāpēc nošāva Gumiļovu?

Daņilkins: Tāpēc, ka viņš piedalījās kontrrevolucionārā sazvērestībā. Ir saglabājušies dokumenti, kas to pierāda. Es, protams, neattaisnoju Gumiļova nošaušanu, taču viņš zināja, uz ko parakstās. Viņš bija virsnieks un piedalījās teroristu sazvērestībā. Un, starp citu, Ļeņins pielika diezgan lielas pūles, lai izglābtu cilvēkus, kuri piedalījās tajā pašā sazvērestībā, – Gumiļovu ne, bet citus gan.

RL: Nu, tas ir kā parunā “Kur mežu cērt, tur skaidas lec”. Bet, ja jūs pēc izcelsmes būtu aristokrāts, jūs arī būtu sarakstā blakus tiem, kurus...

Daņilkins: Nu, kāpēc uzreiz tā? Ļeņins arī bija aristokrāts. (Smejas.)

RL: Jā, viņš bija aristokrāts līdz pat 1924. gada 21. janvārim, un pēc tam sākās stāsts, kurš, no vienas puses, viņu mainīja, bet, no otras, tā arī nespēja mainīt. Es pieturos pie Geftera viedokļa, ka “Ļeņins bija slepkava pēc apstākļiem, bet Staļins – slepkava no brīvas gribas”.

Daņilkins: Man nepatīk, kad Ļeņinam tiek piekārtas kaut kādas birkas no diviem trim vārdiem, “Ļeņins – slepkava”, it kā tas kaut ko izskaidrotu. Tā ir mākslīga izvēle, ir daudz adekvātāki veidi, kā izskaidrot, kas ir Ļeņins. “Ļeņins – slepkava” ir vārdu salikums un nekas vairāk.

RL: Tātad jūs sliecaties attaisnot visas tās Ļeņina rezolūcijas ar pavēli “nošaut”?

Daņilkins: Saprotiet, uz katru rezolūciju “nošaut” ir vesela kaudze visādu zīmīšu: “Bet vai nevar viņu tomēr kaut kā izvilkt no cietuma?”

RL: Jā, bet šos piemērus parasti nepiemin.

Daņilkins: Tāpēc, ka tie nevienu neinteresē.

RL: Mēs, protams, nezinām, cik ātri viņš parakstīja nošaušanas pavēles un vai tiešām mēdza to darīt joka pēc. Taču pārsteidz vieglums, ar kādu viņš izmanto šo darbības vārdu.

Daņilkins: Man tā nešķiet. Man neliekas, ka viņš vieglu roku izrīkojās ar svešām dzīvībām. Kā jau teicu, ja lasa nevis tikai atsevišķus, no konteksta izrautus fragmentus 90. gadu avīzēs, bet visas viņa zīmītes pēc kārtas, veidojas daudz sarežģītāka aina. Zinot, ka viena no šīm zīmītēm ir rakstīta uzreiz pēc tam, kad pie Jaroslavļas tika nogremdēta barža ar 200 boļševikiem, rodas nedaudz citāds konteksts. Būtu labi katrai no šīm zīmītēm rekonstruēt arī tās tapšanas kontekstu. Nosacīti runājot, ir “sarkanais terors”, kurš sākās pēc Uricka un Volodarska nogalināšanas un Kaplānes atentāta pret Ļeņinu. Bet tas ir tikai viens stāsts. Protams, viņš ir atbildīgs arī par visiem šiem bezgalīgajiem “nošaut”. Taču būtu labi parādīt arī otru pusi. Mērķis jau nav attaisnot, mērķis ir paskaidrot, ka vēsture nebija absurda un bezjēdzīga, ka visi šie cilvēki neaizgāja bojā viena cilvēka psihisko noviržu dēļ. Tāpat kā 37. gadu nevar izskaidrot tikai un vienīgi ar Staļina paranoju un to, ka viņš bija vājprātīgs.

RL: Kā tad vēl? Jums ir vismaz viena versija?

Daņilkins: Es domāju, ka tas viss ir saistīts ar “partijas tīrīšanu” tradīciju, kas sakās jau Ļeņina laikā. Jā, pirmā tīrīšana notika 20. vai 21. gadā. Un pēc tam, jaunajos apstākļos, tās pieņēmās spēkā. Partija mainījās, un cilvēki, kuri pilsoņkara laikā bija komandieri un darbojās KSDSP kopš 1905. gada, šajos nežēlīgajos Staļina valsts apstākļos vairs neatbilda koncepcijai. Kad es redzu, ka cilvēkiem, kuri izdeva laikrakstu Искра, īstiem KSDSP bruņiniekiem, visiem nāves gads ir 1937. vai 1938., tas ir šausmīgi. Staļins nenoliedzami ir slepkava, tas nav bezjēdzīgs vārdu salikums, taču vājprātīgs viņš nebija.

RL: Vai jūs ticat, ka vēsture var notikt pati no sevis? Piemēram, ja nebūtu Ļeņina, tad viņa vietā atrastos kāds cits? Situācija pieprasīja, lai šāds cilvēks būtu, un vēsture visu izdarīja pēc saviem neatkarīgajiem likumiem?

Daņilkins: Jā. Ir kaut kāda iekšēja strukturāla likumsakarība, kas raksturīga vienai vai otrai teritorijai. To var saukt par likteni. Bet varbūt tā ir likumsakarība, kas raksturīga konkrētai ģeogrāfijai. Kontinentālam klimatam vai kam tamlīdzīgam. Lūk, šī telpa no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam veido savu vēsturisko likteni. Un ģeogrāfija ne tikai piedalās vēstures veidošanā, bet arī izvirza priekšplānā konkrētas personības un cilvēku tipus. Es uzskatu: ja nebūtu Ļeņina, atrastos kāds cits, kurš modernizētu Krievijas vidi.

RL: Mani ieinteresēja jūsu pieņēmums, ka Ļeņins, visticamāk, bija valsts terora pusē. Un, manuprāt, valsts terors līdz pat pilsoņkaram bija saistīts ar nepieciešamību aizsargāt un turpināt revolūciju, vienas šķiras izvirzīt vadībā, bet citas apspiest, organizējot kaut kādas dīvainas sociālistiskas ražošanas metodes. Turklāt galvenā sastāvdaļa, kas tieši ap to laiku beidzās, bija vispasaules revolūcija. Līdz ar to, atkal atsaucoties uz Gefteru, rodas iespaids, ka ap 22. gadu Ļeņins jau saprata, ka revolūcijai jāpieliek punkts. Pietiks vienreiz, jāsāk iekārtot normālu dzīvi. Kā jūs domājat, vai varam pieņemt, ka Ļeņins dzīves nogalē pārvērtēja padarīto un secināja, ka kaut kas tajā visā nebija īsti labi?

Daņilkins: Pirmkārt, es nedomāju, ka Ļeņins izmantoja kategoriju “iekārtot normālu dzīvi”, tā ir tāda buržuāziska vidusšķiras kategorija, bet viņu interesēja sociālisma būvēšana.

RL: Vai tad sociālisms viņa izpratnē nebija normāla dzīve?

Daņilkins: Nē, sociālisms viņa izpratnē bija taisnīga sabiedrība, kurā ir izskausts iedalījums interešu grupās un kurā ideālā gadījumā viena šķira neapspiež citu. Ļeņins saprata, ka proletariāta diktatūra ir pagaidu parādība, kad proletariātam jāatbild uz buržuāzijas agresiju un pašai tā jāapspiež. Pēc idejas kaut kādā brīdī proletariātu bija paredzēts “pārvarēt”, tas nebija iecerētais galējais stāvoklis. Kas attiecas uz Ļeņina pēkšņo atklāsmi, es, godīgi sakot, tai neticu. Jo kas tad patiesībā notika 22. gadā? Principā neps – jaunā ekonomiskā politika – bija valsts kapitālisma programma. Tieši tas pats, pēc kā tiecās citas valstis, pat Amerika...

RL: Jā, bet vai tas nenozīmē sakāves atzīšanu?

Daņilkins: Nē. Pirmkārt, revolūcija bija notikusi un uzvarējusi. Nākamais uzdevums bija sociālisma celšana. Un vienīgais veids, kā to īstenot – Ļeņins daudz par to ir rakstījis –, bija modernizēt ekonomiku, kas tobrīd bija katastrofālā stāvoklī. Un ne tikai boļševiku nekompetences dēļ – galvenokārt pie vainas bija pasaules karš un intervence. Kad Dženovas konferencē boļševiki iesniedza Rietumu valstīm kolosālu rēķinu par ekonomikas sagraušanu, neviens nezināja, ko viņiem atbildēt, jo rēķins bija sastādīts pa īstam.

RL: Un kāds tas bija?

Daņilkins: Nu, skatieties, 22. gada aprīlī notika Dženovas konference. Kuras mērķis bija panākt vienošanos starp Padomju Krieviju un Rietumu valstīm. Taču galvenais klupšanas akmens bija rēķini par fabriku un privātīpašuma nacionalizāciju, kā arī par cariskās Krievijas parādiem, kurus Padomju Krievija nevēlējās atzīt. Un ļoti pārliecinošu argumentu pret parādu atzīšanu izvirzīja padomju ekonomisti. Viņi aprēķināja Rietumu intervences rezultātā radušos zaudējumus, un tie pārsniedza cariskās Krievijas parādus. Tāpēc arī nekas netika izmaksāts. Šī tuvošanās sociālismam caur nepu, caur liberālu ekonomisko politiku zemākajā līmenī un uzgriežņu pievilkšanu valsts pārvaldes līmenī, patiesībā bija Ļeņina eksperiments. Iespējams, viņš pats nemaz nezināja, kas no tā beigās sanāks. Bet tas, ka viņš nekļuva par kontrrevolucionāru un netaisījās atjaunot pirmsrevolūcijas attiecības sabiedrībā, – tas ir pilnīgi skaidrs. Neps bija veids, kā forsēt strauju Krievijas modernizāciju, bet tas neizdevās, jo izrādījās, ka, pat ja zemnieku šķira pēkšņi kļūst bagāta, ar to nepietiek, lai modernizētu smago rūpniecību. Tāpēc eksperiments kādā brīdī bija jāpārtrauc, un to izdarīja Staļins. Šajā ziņā es domāju, ka Ļeņins arī būtu veicis kolektivizāciju, jo tas bija vienīgais variants, citādi nebūtu iespējams modernizēt šo agrāro, zemnieku Krieviju, kura tobrīd bija pilnīgi konkurētnespējīga un nebija gatava Otrajam pasaules karam. Tāpēc, manuprāt, starp vēlīno Ļeņinu un viņa sākotnējām revolucionārajām izpausmēm nav nekādu pretrunu.

RL: Runājot par Ļeņina daudzveidību, mani pārsteidza tas, cik drosmīgi jūs viņu salīdzinājāt ar Sokratu. Cik zinu, bija pat viens ārsts, kurš salīdzināja viņu galvaskausus.

Daņilkins: Tas bija Lunačarskis.

RL: Labi. Bet jūs viņus salīdzināt kā filozofus valsts pārvaldē. Kā jūs zināt, Grieķijā nekas tamlīdzīgs tā arī neīstenojās un filozofiem, kuri nonāca varas tuvumā, tas parasti beidzās ļoti bēdīgi. Platons vispār knapi aizmuka no Sicīlijas. Vai jūs varētu paskaidrot šo Ļeņina salīdzinājumu ar Sokratu pie varas?

Daņilkins: Tas vienkārši ir cilvēks, kurš pieņem lēmumus, vadoties ne tikai pēc statistikas datiem. Nu, jebkuras valsts attīstībā pastāv kaut kāda inerce, to visi puslīdz saprot. Ir specdienestu ziņojumi par sabiedrības noskaņojumu, ir kaut kādi ārējie draudi, un atkarībā no šiem faktoriem tiek veidota valsts politika. Šajā ziņā ne Putins, ne Staļins nebija filozofi pie varas, bet Ļeņins bija, jo viņu interesēja ne tikai tābrīža dati, bet arī potenciālās pretrunas, atsevišķi sabiedrības slāņi, kas jebkurā brīdī varēja pārvērsties par kaut ko pilnīgi pretēju. Ļeņins, piemēram, arī tagad varētu prognozēt tā saucamos “Navaļnija skolniekus” – kad skolu audzēkņi pēkšņi kļūst par protestējošo šķiru un Navaļnijs to uztver kā debesu dāvanu. Es pieļauju, ka Ļeņins to būtu paredzējis, vēl pirms viņi sakāptu laternu stabos, bet, kad sakāptu, tad zinātu, kā gūt šī spēka atbalstu, nevis vienkārši priecātos par negaidītu sabiedroto. Es, protams, pārspīlēju...

RL: Un ko viņš darītu? Apšautu tos skolēnus?

Daņilkins: Kāpēc vienīgais predikāts Ļeņinam ir “apšaut”? Es to īsti nesaprotu. (Abi smejas.)

RL: Nē, nu var jau arī sasēdināt kuģī un izsūtīt uz Rietumiem.

Daņilkins: Tas nemaz nebūtu tik slikti salīdzinājumā ar to, kas notika tālāk.

RL: Jā. Tas gan.

Daņilkins: Kā jau teicu, bija karš. Ļeņins kara laikā un Ļeņins miera laikā ir pilnīgi atšķirīgi cilvēki. Pilsoņkara laikā Ļeņins šad tad paraksta rezolūcijas “nošaut”, bet miera laikā – ne. Un tas stāsts par filozofu tvaikoni un par inteliģences izsūtīšanu taču neradās uz līdzenas vietas. Nepa sākumā parādījās neskaitāmas privātas izdevniecības. Inteliģence sarosījās. Atkal radās pretenzijas uz politisko patstāvību. Tieši tāpēc inteliģence arī kļuva par reālu politisko konkurentu. Un Ļeņins viņus nevis iznīcināja, bet iesēdināja vilcienā. Vai imāms Homeinī nav tieši tāds pats filozofs pie varas? Es jau nesaku, ka Ļeņins šajā ziņā ir unikāls.

RL: Bet vai jums nešķiet, ka, ja šāds filozofs ir pie varas, viņa vadošā maksima ir “mana teorija ir pareiza tāpēc, ka tā ir pareiza”?

Daņilkins: Nu, tā gluži nav. Piemēram, ja paanalizē, kas notiek ar kapitālismu krīzes apstākļos, var redzēt, ka kādā brīdī brīvo konkurenci aizstāj monopols. Kapitālisma subjekti nevis godīgi konkurē savā starpā, bet, dzīves loģikas spiesti, sāk paplašināties un veido monopoluzņēmumus. Un kapitālisms no progresīvas, uz brīvu konkurenci balstītas sistēmas pāriet pūšanas stadijā – imperiālismā. Un tad vienīgais iespējamais iznākums ir pasaules dalīšana monopolu starpā un pasaules karš. Nu, vai tas nav objektīvas analīzes piemērs? Kas te subjektīvs? Filozofa spēks ir atkarīgs no tā, cik labi viņš spēj saskatīt lietu objektīvo dabu, objektīvās pretrunas.

RL: Tad kāpēc vispasaules revolūcija tomēr neizdevās?

Daņilkins: Nu, kā to ņem. Revolūcija nenotika Rietumos. Bet Austrumos notika. Un kā tad nacionālās atbrīvošanās kustības, pateicoties kurām, radās mūsdienu Irāna, Indija un Ķīna?

RL: Varbūt tur citas ieinteresētās valstis pielika roku? Ir taču zināms, ka dažām valstīm tas bija izdevīgi.

Daņilkins: Nu, es nezinu, no vienas puses, ir visas šīs revolūcijas, kuras tomēr notika Bavārijā un Ungārijā. Arī Skotijā gandrīz notika revolūcija. Bet, no otras puses, ir revolūcijas, kuras tika īstenotas diezgan neveiksmīgi. Piemēram, visi sarkanie Austrumi, kur revolūcijas notika pat par spīti ortodoksālo marksistu priekšstatiem, ka tur, kur nav proletariāta, arī sociālisms nav iespējams.

RL: Es zinu tikai par divām teritorijām – par Mongoliju un Tuvu: tur nekādu revolūciju pat tuvumā nebūtu, ja vien tur neuzturētos sarkanais karaspēks. Šis piemērs, manuprāt, tieši pierāda, ka runāt par kaut kādām attīstības tendencēm var tikai ļoti nosacīti. Kad Rietumu civilizācijas likumsakarības tiek attiecinātas, piemēram, uz Āfrikas valstīm, parasti izrādās, ka pat vislabākie nodomi, ja tādi ir bijuši, sabrūk zem šo valstu ierastās kārtības, un pilnīgi iespējams, ka cits attīstības scenārijs tajās varētu notikt arī paralēli tam, ko bija iecerējis Ļeņins.

Daņilkins: Starp citu, labs piemērs ir Irāna. Boļševiki rāvās uz Irānu jau 20. gadā un pat radīja tādus īpatnējus veidojumus kā Horāsānas un Gīlānas republika. Bet pēc kāda laika tas viss pajuka, un mēs ieguvām Irānu kā daļēju Rietumu koloniju. Taču 79. gadā tur vienalga notika revolūcija. Vienkārši sociālisma vietā tur radās islāma valsts. Tas nozīmē, ka pastāvēja objektīvas pretrunas, kuru rezultātā bija jālikvidē un jāmodernizē vecā feodālā iekārta. Tas varēja notikt pēc dažādiem šabloniem: marksisma valsts vai islāma šariata. Jebkurā gadījumā šai teritorijai bija objektīva vajadzība pēc ātras modernizācijas revolucionārā ceļā. Es neuzskatu, ka Ļeņina globālās attīstības analīze būtu izgāzusies.

RL: Arī Ļeņina dzīves beidzamajos gados bija dažādi periodi. Gefteru ļoti izbrīnīja, ka Ļeņins pēkšņi sāka klanīties zemniekiem un dažiem pat skūpstīt rokas. Gefters to saista ar būtiskām pārmaiņām Ļeņina personībā. Kā jums šķiet, vai viņš juta nāves tuvošanos? Un vispār, vai vēlīnais Ļeņins atšķīrās no tā Ļeņina, kurš 1917. gadā reāli vadīja valsti?

Daņilkins: Es neko neesmu dzirdējis par klanīšanos un roku skūpstīšanu, taču šī evolūcija, kad viņš no proletariāta vadoņa pārtapa par zemnieku vadoni un sāka pret viņiem attiekties ar daudz lielāku interesi, ir pārsteidzoša; viņš tiešām radikāli mainījās, tā ir taisnība, jo sākumā zemnieku šķira kā revolucionārs spēks viņu neinteresēja. Viņš, tāpat kā visi marksisti rietumnieciskotāji, uzskatīja zemniekus par cilvēkmateriālu, kurš traucē kapitālisma attīstībai un kuram vispirms jāizvārās rūpnīcu katlā, lai tas kļūtu par Krievijas modernizācijas materiālu.

RL: Proti, zemniekiem bija jāpārceļas uz pilsētām un jākļūst par proletariātu?

Daņilkins: Jā, viņiem jāizdzīvo fabrikas pieredze un jāiemanto politiskā apziņa, visticamāk – inteliģences vadībā. Pat savā pirmajā lielajā grāmatā “Kapitālisma attīstība Krievijā” Ļeņins rakstīja, ka kapitālisms ir ienācis arī laukos, ka zemnieki ir dažādi un nav nekādas lielās, kopējās tautas, kā uzskatīja narodņiki un vēlāk arī eseri. Patiesībā arī zemnieku vidū ir gan kapitālisti, gan proletārieši. Tad nāca 1905. gads, kad galvenie nemiera cēlāji bija strādnieki, proletārieši, bet 1906. gadā arī zemnieki karoja ar pilnu jaudu. Un Ļeņinu ārkārtīgi ieinteresēja fakts, ka zemnieki ir potenciāli revolucionāra šķira. Viņš gribēja zināt, kādu objektīvu pretrunu rezultātā tas notika. Ar šo jautājumu ir saistīts viņa darbs par Tolstoju, tā saucamā literatūras kritika “Tolstojs kā krievu revolūcijas spogulis”, kurā viņš norāda, ka Tolstojs attēloja zemnieku šausmas kapitālisma priekšā. Zemniekiem nepatīk kapitālisms, viņi to negrib, bet vienlaikus arī feodālā iekārta nav viņiem pa prātam, un tāpēc tie kļūst par revolucionāru šķiru. Jo viņi ir gatavi no feodālisma mesties pa taisno sociālismā. Nu negrib viņi vārīties tajā fabrikas katlā. Lielāko daļu marksistu interesēja tikai strādnieki. Bet Ļeņinu interesēja arī zemnieki, sevišķi tā karojošā masa, kura palīdzēja tehniski realizēt 17. gada revolūciju. Jo vairums kareivju bija no zemniekiem. Pēc revolūcijas Ļeņins sāka eksperimentēt un 18. gadā principā centās izraisīt pilsoņkaru laukos, lai trūcīgākie laucinieki nonāktu sadursmē ar budžiem un lauku buržuāziju. Tas bija visīstākais politiskais eksperiments, kurš beidzās ar katastrofu. Izrādījās, ka šis nekontrolējamais lauku pilsoņkarš nesniedz boļševikiem nekādu atbalstu, boļševiki negrib karot ar zemniekiem, viņiem tas pēc idejas nemaz nebūtu jādara. Bet 1920. gadā bija palicis ļoti maz īstu proletāriešu, lielākā daļa tika iztērēta pilsoņkarā vai boļševiku uzraudzībā iesaistīta valsts pārvaldē. Tad nu izrādījās, ka zemnieki ir vienīgā šķira, uz kuru Ļeņina jaunā valsts varēja paļauties, un tieši tāpēc 22. gada pavērsienu nepa virzienā var uzskatīt par patiesu un godprātīgu. Nevis tāpēc, ka Ļeņins bija ļauns, bet pēkšņi kļuva labs. Šeit runa ir nevis par psiholoģiju, bet par politisko stratēģiju. Ļeņins saprata, ka vienīgā šķira, kuru boļševiki būs ar mieru izmantot par valsts politisko bāzi, tomēr ir zemnieki.

RL: Bet kā zemnieki vispār uzzināja par Ļeņina eksistenci? Lielākā daļa taču neprata ne lasīt, ne rakstīt, un arī komunikācija tajā laikā bija pavāja.

Daņilkins: Jā, pat 22. gadā, kad Ļeņins dzīvoja Kostinā, viņš varēja brīvi staigāt pa ciemu, viņu tur neviens nepazina, tas tiesa. Līdz zināmam brīdim. Kāpēc, piemēram, Kolčaks cieta sakāvi Sibīrijā? Izcilais vēsturnieks Sergejs Pavļučenkovs ļoti prātīgi atzīmēja, ka tas notika, pateicoties Stolipinam, kurš pārcēla krievu zemniekus uz Sibīriju. Tur viņi lielākoties kļuva par vietējo zemnieku melnstrādniekiem. Tādā veidā radās vesela nabadzīgo zemnieku šķira, kura vēlāk kļuva par boļševiku politisko bāzi cīņā pret Kolčaku. Bet vispār boļševiki turēja savu un eseru solījumu. Viņi legalizēja zemes pārdali. Tā arī uzzināja.

RL: Es to jautāju tāpēc, ka tad, kad Ļeņins Gorkos nomira, zemnieki no apkārtējiem ciemiem esot pūļiem nākuši no viņa atvadīties. Man tas vienkārši prātā nelīmējas kopā.

Daņilkins: Vispār es domāju, ka tā bija ne tikai sociāla un politiska revolūcija, tā bija arī sava veida reliģiska reformācija. Sociālisma idejas Krievijā tika uztvertas ne tikai kā racionāla mācība, sabiedrisko zinātņu novirziens, bet principā arī kā jauna reliģija. Un tā nu sagadījās, ka zemnieki sāka Ļeņinu uztvert – nu, vienkārši izsakoties – gandrīz kā mesiju. Gorkos ir izstādīti visi tie pašdarinātie dvielīši, uz kuriem ar zeltu izšūts “mūsu tēvam Ļeņinam”. Zemnieki viņu uztvēra kā reliģisku reformatoru. Tas ir cilvēks-saule, kurš ievieš pasaulē taisnību. Visā šajā Ļeņinam veltītajā 20. gadu folklorā “Ļeņins-saule” ir galvenā metafora. Tā nav, piemēram, Majakovska izfantazēta. Nē, tas viss nāk no tautas.

RL: Kā zināms, 20. gadu sākumā par Ļeņinu jau sāka izplatīties dažādi mīti. Galvenokārt tas droši vien bija saistīts ar cīņu par varu. Piemēram, slavenais mīts par sifilisu. Un par to, ka Ļeņins jau sen pārvērties par sēni un nekādas vadoņa funkcijas pildīt nevar. Esmu lasījis arī vēstuli, kas tika adresēta kādai Rietumu redakcijai: “Iespējams, Jūs varētu ieinteresēt fakts, ka 1922. gadā ļoti aktīvi tika apspriestas baumas par Ļeņinu, kurš, slims būdams, uzaicinājis pie sevis visu Politbiroju, licis pavāram pagatavot savus ekskrementus un piespiedis viesus to visu apēst.”

Daņilkins: Neko tādu neesmu dzirdējis. Man liekas, tur ir kaut kāds āķis, jo apmēram kopš 21. gada nogales Ļeņina parādīšanās publikā bija stipri ierobežota. Viņš ne tikai retāk uzstājās publikas priekšā, bet arī ar cilvēkiem kontaktējās nelabprāt. Viņam tas izraisīja fizioloģisku nelabumu. Tas bija saistīts ar hronisku pārslodzi. Patiesībā piecus gadus pēc revolūcijas visus boļševikus pieveica nogurums. Viņi visi – Staļins, Dzeržinskis, Kameņevs, Zinovjevs – nepārtraukti braukāja pa sanatorijām. Sūtīja cits citu atvaļinājumā. Kā Trockis. Acīmredzot 21. gadā tika sasniegta kāda cilvēcisko iespēju robeža, un viņi visi cits pēc cita sāka iziet no ierindas. Ļeņins īpaši smagā formā. 25. gads ir bezgalīgs nekrologu saraksts, visi vecie gluži vienkārši izmirst. Un protams, kad Ļeņins, kurš iepriekš uzstājās rūpnīcās pa divām reizēm dienā, pēkšņi ņēma un pazuda, sāka izplatīties baumas. Viņu taču visu laiku aicināja. Ir vesela kaudze dokumentu, kuros viņš raksta, ka tāda vai citāda iemesla dēļ nevarēs ierasties, un tas, protams, izraisīja visdažādākā vēriena baumas. Es neticu, ka viņam tiešām bija kaut kāds konflikts ar Staļinu...

RL: Nu, tas arī ir viens no mītiem, ka Staļins, iespējams, bija pielicis roku...

Daņilkins: Nu jā, man šķiet, ka tas ir tāds Hruščova laika mīts, kurš principā nekritiski pārstāsta Trocka pozīciju. Katrā ziņā es neatradu pamatotu iemeslu šo konfliktu apspēlēt.

RL: Par sifilisu jūs droši vien pat runāt negribat.

Daņilkins: Nu, es taču netranslēšu visu, ko raksta uz žogiem. Toties ir saglabājušās ārstu liecības. Šis variants tika pētīts, uz Astrahaņu tika sūtīti speciāli cilvēki, kuri aptaujāja Astrahaņas prostitūtas, vai viņām nav bijis kontakta ar Ļeņina radiniekiem pa vīriešu līniju. Tajā laikā jebkuru neparastu simptomu gadījumā pirmām kārtām bija jāizslēdz sifiliss. Vārdu sakot, ja ticam publicētajiem datiem, tad visas šīs baumas ir nepamatotas.

RL: Vai jūs redzat iespēju iekļaut Ļeņina biogrāfijā viņa ebreju izcelsmi? Daudzi patrioti labprāt uzsver, ka Ļeņins pazudināja Krieviju tieši tāpēc, ka bija ebrejs.

Daņilkins: Ir pat tāds visnotaļ dīvains uzskats, ka Ļeņins neesot zinājis par savu ebreju izcelsmi. Es tam īpaši neticu. Jo ar vectēvu viņš kontaktējās veselu gadu, un nav grūti uzminēt, kādas saknes ir cilvēkam, vārdā Aleksandrs Dmitrijevičs Blanks. Ļeņinam pa mātes līniju bija apmēram 30 brālēnu un māsīcu, kuri neviens savu ebreju izcelsmi neuztvēra kā problēmu. Krievijā 70. un 80. gados to tematizēja visādi antisemītiski pseidovēsturnieki. Medijos to tematizēja Solouhins. Es domāju, ka Ļeņins to zināja, taču neuztvēra ne kā problēmu, ne kā apspriešanas vērtu tēmu. Es arī grāmatā rakstu: pat ja Ļeņins bija pa daļai ebrejs, pa daļai vācietis un pa daļai zviedrs, nekas vairāk par šarlatānisku antropoloģiju – no sērijas “visi ebreji ir cietsirdīgi un viltīgi” – no tā nevar iznākt. Nu, kā caur piederību pie vienas vai otras nācijas izskaidrot cilvēka biogrāfiju? Analizēt rīcību atbilstoši tautībai? Varbūt tas arī ir interesants fakts, bet veidot no tā kaut kādu Ļeņina fenomena līniju ir gaužām nenopietni.

RL: Jūs teicāt, ka, strādājot pie šīs grāmatas, mainījās arī jūsu attieksme, mainījās pats stāstītājs. Manuprāt, tas ir mazliet riskanti, jo, mainoties optikai, jūs sākat uzlūkot Ļeņinu un viņa sabiedrības lokus, ja tā var teikt, caur rozā brillēm. Jūs tiešām uzskatāt, ka Krupskaja izskatās pēc Skārletas Johansones?

Daņilkins: Viņa ir ļoti skaista. Bet vispār ir tāds brīnišķīgs vēsturnieks Vladlens Terentjevičs Loginovs. Es viņu bieži citēju. Nu lūk, viņam burtiski pirms nedēļas iznāca grāmata ar idiotisku nosaukumu “Iļjiča mantojums”. Viņš visu mūžu ar to nodarbojas. Tā ir absolūti apoloģētiska Ļeņina biogrāfija. Par spīti tam, ka viņš ir nopietns vēsturnieks. Es pret šādu Ļeņinam veltītu apoloģētiku esmu ļoti kritisks. Ir daudz visādu 89. gadā uzspiestu priekšstatu par Ļeņinu – piemēram, ka viņš bija vācu spiegs. “Apšaut visu inteliģenci”, “attīrīsim Krieviju uz ilgiem laikiem” – tā ir tāda mantra, gatava formula. Bet ir daudz niansētāka izpratne par Ļeņinu. Atceraties, Verneram Hercogam bija filma “Agirre, Dieva dusmas”?

RL: Jā.

Daņilkins: Tur Klauss Kinskis tēlo ar nāvi un pašiznīcināšanos apsēstu konkistadoru, kurš brauc pa kaut kādu Latīņamerikas upi – vai nu Amazoni, vai Orinoko –, brauc uz nekurieni, pretī tumsas sirdij, un viņš ir cēls savā neprātā, tā ir skaista nāve, tajā ir...

RL: Nodoma varenība.

Daņilkins: Jā, bet, protams, viņš ir neprātis, kurš bija gatavs viens pats palikt uz plosta.

RL: Viņš tā arī izdarīja.

Daņilkins: Jā. Un mana grāmata ir par to, ka, lai kāds Ļeņins arī būtu, viņš nav šāds Agirre vai pulkvedis Kurcs no “Mūsdienu apokalipses”, viņš nav cilvēks, kurš tikai savas stūrgalvības dēļ nolēmis par katru cenu izpostīt pasauli, valsti un pats savu dzīvi. Šī grāmata ir par to, ka viņa rīcībā, dusmās un eksperimentos bija loģika un ka viņš spēja paskatīties uz sevi no malas un neuztvert sevi tik nopietni, kā mums liekas. Tieši tāpēc grāmata beidzas ar smiekliem, jo viņš spēja paskatīties uz sevi no malas, mainīt viedokli un saprast, ka ir smieklīgs, viņš lieliski apzinājās, cik smieklīgās situācijās ir nokļuvis – gan politikā, gan sadzīvē. Lūk, par ko ir šī grāmata.

RL: Nekad neesmu uzskatījis par nepieciešamu pievērst uzmanību Krupskajai, bet jums nolasīšu vienu citātu no viņas vēstules Marijai Uļjanovai: “Žēl tomēr, ka neesmu vīrietis, citādi es desmitreiz vairāk vazātos apkārt.”

Daņilkins: (Smejas.) Jūs domājat, ka tas jāinterpretē seksuāli?

RL: Pilnīgi pieļauju, jo tā laika sievietei atbrīvošanās ideja bija ļoti svarīga. Šeit pat formulējums liecina, ka vīriešiem ir atļauts tas, kas nav atļauts sievietēm. Un tas attiecas arī uz seksuālo piedzīvojumu sfēru.

Daņilkins: Es, godīgi sakot, neesmu speciālists seksuālās emancipācijas jautājumos. Es tikai zinu Ļeņina un Armandas saraksti, kurā viņi apspriež Armandas plānoto brošūru par sieviešu atbrīvošanu. Un Ļeņins viņai jautā: “Atbrīvošanu no kā un kā dēļ?” Proti, viņi uztvēra emancipāciju ne tikai kā maukošanās attaisnojumu, bet arī ko vairāk. Tajā visā bija pat kaut kāda savdabīga šķiru analīze: kādu sievieti mēs gribam atbrīvot? Proletārieti vai buržuāzijas sievieti?

Turklāt, ja Krupskaja adresēja šo vēstuli sava vīra māsai, tad ne par kādiem seksuāliem piedzīvojumiem tur nevarēja būt ne runas. Nav neviena paša dokumenta ne par Mariju Iļjiņičnu, ne par Annu Iļjiņičnu, un pat ne par Armandu, kur nu vēl par Krupskaju, kas kaut mazākajā mērā ļautu necienīgi spriest par viņu uzvedību sadzīvē. Toties ir vairākas audzēkņu liecības, tādu kā Babuškins, kuri raksturo viņu kā skolotāju. Un tie ir iespaidīgi piemēri. Kā viņa Babuškinam, vienkāršam, apspiestam strādniekam, dāvā politisku apziņu. Mūsdienās tas liekas neticami, bet tā nu tas bija.

RL: Bet kādas attiecības bija Ļeņinam un Krupskajai? Vai varam runāt arī par miesīgu mīlestību, vai tomēr viņi bija tikai biedri un revolucionāri?

Daņilkins: Pat Krupskaja, lasīdama pirmos Ļeņina biogrāfu sacerējumus, uzskatīja par nepieciešamu uzsvērt: “Lūk, visi raksta, ka mēs tikai ar revolūciju vien nodarbojāmies. Bet mēs bijām jauni un mīlējām viens otru.” Tā ir vienīgā šāda rakstura liecība, taču viņa uzskatīja, ka par to ir jārunā.

RL: Ir vēl viena vēstule Ļeņina mātei, kurā viņa raksta, ka “putniņš vairs neatlidos”, proti, sūdzas, ka bērnu nav un nebūs.

Daņilkins: Ir viena Krupskajas biogrāfija, kurā pat ir norādīta viņas ginekoloģiskā diagnoze. Es īsti nezinu, vai ir kādi dokumenti, kas to apstiprina, bet pieļauju, ka nav. Vispār ir biogrāfi, kuri ļoti dziļi un rūpīgi pēta fizioloģisko komponentu. Man liekas, ka Ļeņina gadījumā tas nav būtiski. Un es neuzdrošinātos rekonstruēt viņu attiecības – toties, būdams stāstnieks savā grāmatā, es varu parādīt lasītājam Krupskajas jaunības bildi un piedāvāt padomāt par to, kādas varētu būt jauna vīrieša attiecības ar šo ārkārtīgi skaisto sievieti.

RL: Velns, es gan šito nesaprotu. Mani Krupskajas jaunības bildes absolūti neiedvesmo.

Daņilkins: Man gan uz desktopa ilgi stāvēja viņas fotogrāfija. Man viņa ļoti patīk.

RL: Lai nu būtu. Bet es tomēr gribētu, lai jūs pastāstāt par Krupskajas lomu tajā visā. Piemēram, es lasīju briesmīgu grāmatu par Krupskaju, saucās “Sarkanā fūrija”, un tur tika konstatēts, ka viņa bija starptautiskajā masonu ložā un pildīja kaut kādas pavēles kopā ar Markovu un visiem pārējiem.

Daņilkins: Ir vesels lērums lietu, kuras bez viņas klātbūtnes nav iespējams izskaidrot. Piemēram, tās pašas Germana Ušakova atmiņas, kad viņš neizšāva uz Ļeņinu un pēc tam Šušenskā par to rakstīja. Jo tieši viņa bija tā, kas neļāva šīs atmiņas publicēt. Turklāt viņš vairākkārt tās sūtīja. Tās tika nodrukātas tikai 2015. gadā. Bet viņu pašu nomērdēja gulagā un neļāva publicēties, lai gan tās bija ļoti pagodinošas atmiņas. Vispār viņa ļoti jocīgi uzvedās... Tāpēc viņa ir jāizvērtē kā būtisks faktors, nevis tikai kā pleķis Ļeņina biogrāfijas fonā. Piemēram, viņas dīvainais pedagoģiskais eksperiments 18. gadā, kad trīsgadīgiem bērniem virtuvē lika pašiem sev gatavot ēst – nu, kā to izskaidrot? Tas bija saistīts ar ideju, ka darbs ir zinātne, mācība. Protams, eksperiments ātri vien tika apturēts, viņa tomēr nebija jukusi. Šajā ziņā 18. gads viscaur bija apbrīnojams eksperimentu laiks, kad vienkārša strādnieka uzraudzībā tika nodota vesela rūpnīca un viņš nesaprata, ko ar to darīt, bet bērnu pārvaldē tika nodota skola. Un, protams, ir šis noslēpumainais stāsts par Ļeņina pēdējo dzīves gadu dokumentiem... Krupskaja tiek uzskatīta par vienu no iespējamajiem to falsifikatoriem. Un tas nav manis izdomāts stāsts, nē, ir ļoti ierobežots cilvēku loks, kurš tiešām varēja kaut ko tamlīdzīgu izdarīt – gan tehniski, gan psiholoģiski. Un dīvainā kārtā neviens nav pievērsis uzmanību anketai, kura atrodas Ļeņina Smadzeņu institūtā un kurā viņa atklātā tekstā atzīstas, ka ir sarakstījusi vienu no Ļeņinam piedēvētajiem tekstiem. Iespējams, tieši viņa ir tas cirvis, kurš lielāko Ļeņina dzīves daļu bijis pabāzts zem viņa kompasa un koriģējis viņa rīcību.

RL: Kā jūs domājat, ko par Ļeņina bērnību varētu pateikt no psihoanalīzes viedokļa? Mani, piemēram, uzjautrināja viņa tendence mētāties ar galošām. Un vispār, ja tā padomā, viņš bija pilnīgi neciešams bērns.

Daņilkins: Man liekas, ka viņš uzauga absolūti laimīgā un pašpietiekamā ģimenē. Un tieši tāpēc viņam nebija nekādu traumu. Iespējams, tas ir saistīts ar to, ka viņa attiecības ar klasesbiedriem bija labas un gludas, viņam nebija nekādu, tā teikt, īpašo bērnības draugu, viņš kontaktējās ar cilvēkiem tikai ģimenes lokā. Visi viņa ģimenes locekļi, kas rakstījuši atmiņas, saka, ka dzīvojuši laimīgi un saticīgi. Daudziem patīk interpretācija, ka vienkārša Ļeņina biogrāfijas atslēga ir brāļa nāve un visa viņa turpmākā darbība ir visparastākā atriebība. Es aizvien vairāk par to šaubos. Viņš nelīdzinās atriebējam. Lūk, es pirmīt runāju par atšķirībām starp boļševikiem marksistiem un eseriem. Ja Ļeņins būtu gribējis atriebt brāļa nāvi, viņš drīzāk būtu kļuvis par eseri. Protams, šis notikums zināmā korelācijā piešķīra viņa darbībām universālu attaisnojumu. Viņš taču visu laiku šķēla partiju, un viņa darbība droši vien rezonēja ar policijas darbību. Jo partijas šķelšanās policijai bija izdevīga. Šajā ziņā brāļa nāvessods bija viņa absolūtais alibi, kas pasargāja no apsūdzībām provokatorismā. Visa revolucionārā vide, gan eseri, gan marksisti, pēc gadījuma ar Azefu šausmīgi baidījās no provokatoriem. Es daudz rakstu par 1910. gadu, kad viņi visi principā atradās zem lupas. Un Ļeņina biedriem bija daudz iemeslu turēt viņu aizdomās par sadarbību ar policiju. Bet viņš nekad mūžā netika apsūdzēts provokācijās.

RL: Interesanti, ka Ļeņina privātās apsardzes priekšnieks Pjotrs jeb Pēteris Pakalns bija latvietis, tāpat kā daudzi citi no Gorku apsardzes sastāva. Kā jūs raksturotu Ļeņina attiecības ar latviešiem?

Daņilkins: Nu, tas ir garš stāsts. Domāju, viņš pats būtu pārsteigts, ja uzzinātu, ka dzīves nogali pavadīs šādā sabiedrībā. Bet principā jebkura no šīm nacionālās atbrīvošanas kustībām varētu izvirzīt viņam līdzīgu pretoriāņu gvardi. Sākot ar ebrejiem un beidzot ar poļiem, nemaz nerunājot par Kaukāza partiju. Visu revolūcijas laiku KSDSP centās nodibināt attiecības ar šīm nacionālajām partijām, kurām pirmkārt rūpēja nacionālās atbrīvošanās kustība un tikai pēc tam proletariāta cīņa. Kā Polijā, piemēram. Tur bija divi novirzieni, viens orientējās uz Pilsudski, bet otrs pulcējās ap Rozu Luksemburgu. Nu, tā sagadījās, ka, pateicoties Pirmajam pasaules karam, boļševikiem piepulcējās latviešu pulki. Krievu armijas daļām acīmredzot bija izveidojusies alerģija pret nebeidzamo karu. Latviešiem tādas alerģijas nez kāpēc nebija, varbūt tāpēc, ka viņi atradās tālāk no mājām un nevarēja jebkurā brīdī atkāpties. Un Gorkos 18. gadā viņi nokļuva pirmie. Neilgi pēc tam, kad Ļeņins no turienes aizbrauca, liela daļa īpašuma no Gorkiem tika izvesta tieši uz Latviju līdz ar viņiem. Bet es nedomāju, ka Ļeņinam bija kaut kāda psiholoģiski īpaša attieksme pret latviešiem. Tas ir viens no vēstures kurioziem, ka tieši latvieši kļuva par Ļeņina pretoriāņu gvardi.

RL: Es pilnībā piekrītu, ka viņu vietā varēja būt arī citi, bet mani interesē jūsu viedoklis. Mēdz teikt, ja nebūtu latviešu strēlnieku, boļševisms nekad neuzvarētu.

Daņilkins: Bija daži krīzes momenti, piemēram, 18. gada vasarā, kad latviešu sarkanie strēlnieki faktiski izglāba boļševikus. Jā, tam es piekrītu.

RL: Kad Gefters strādāja par Jeļcina padomnieku un vēroja, kas tajā vidē notiek, viņam tas viss likās tik pretīgi, ka vienīgais, ko viņš kā vēsturnieks esot varējis darīt, bijis vērot pašam savu riebumu. Vai jūs, piecus gadus strādājot ar Ļeņinu, aizdomājāties par to, kā viņš ietekmē jūsu personības apzināto daļu? To, kā jūs pats par sevi domājat, kam pievēršat uzmanību. Un kas šajās pārmaiņās jūs visvairāk pārsteidza, ja tādas, protams, bija?

Daņilkins: Iespējams, vienīgais, kas mani psiholoģiski saista ar grāmatas varoni, ir absolūta noslēgtība un stingra publiskās un privātās dzīves nodalīšana. Man, nosacīti runājot, nepatīk ķemmēt matus svešu cilvēku klātbūtnē, nepatīk un negribas, man tas nesagādā ne mazāko gandarījumu. Tas, ko es jūtu pret Ļeņinu, – riebums, alerģija vai, gluži otrādi, simpātijas – nav apspriešanas vērts. Lasītājs jau nepērk manu autobiogrāfiju. Grāmatās par Prohanovu un Gagarinu ir nosacīts sižets par mākslinieka un modeļa attiecībām. Bet nekā vairāk. Šis nav stāsts par to, kā mākslinieks ar modeļa starpniecību nodarbojas ar publisku rakņāšanos sevī. Taču arī šāds sižetiskais motors grāmatā ir manāms. Tāpēc, ka grāmatas sākumā stāstniekam ir viena attieksme pret Ļeņinu, bet beigās pavisam cita. Sākumā stāstnieks uztver Ļeņinu kā dažādu kuriozu kopumu, līdzīgi kā tekstā uz vāka: Ļeņins bija velosipēdists, zobgalis, kriptogrāfs un tā tālāk – un kādu laiku nekas nemainās. Bet tad pienāk brīdis, kurā stāstnieks saprot, ka Ļeņins kā velosipēdists un Ļeņins kā politiķis ir dažādu mērogu tēmas un tas par velosipēdu ir kuriozs un nekas vairāk, toties Ļeņins kā politiķis ir īpašas vēsturiskas ēras un ģeogrāfijas produkts. Un beigās par velosipēdiem vairs nav ne vārda un stāstnieks pret savu varoni attiecas pavisam citādi.

RL: Un tomēr interesanti, ka tieši darbs pie Prohanova un Ļeņina bija tas, kādēļ Maskavas tusiņā ar jums vairs nesveicinās.

Daņilkins: Tas jau sen tā ir, gadus 10, un nevarētu teikt, ka es izbaudītu šādu reputāciju, taču ar mani vēl nav tik slikti. Esmu redzējis Prohanovu, esmu redzējis Fomenko, visus šos cilvēkus, kuri uz savas ādas ir izjutuši kolosālu naidu un nicinājumu, man līdz viņiem vēl tālu. Par Ļeņinu nemaz nerunāsim.

RL: Kāpēc tad jūs nerakstāt par tautas mīluļiem?

Daņilkins: Jūs gribat teikt, ka man jāraksta Putina biogrāfija?

RL: (Smejas.)

Daņilkins: Mani interesē cilvēki, kuri patiesībā nav tādi, par kādiem viņus uzskata. Kuru reputācija neatbilst viņu patiesajai nozīmei un mērogam. Un, protams, tās vienmēr ir riskantas likmes, kaut kas līdzīgs eksperimentam. Prohanova gadījumā eksperiments attaisnojās. Kad es rakstīju “Cilvēku ar olu”, viņš bija tikai savādnieks – bet tagad Kremļa retorika izklausās kā no 2000. gadu sākuma avīzes Завтра virsrakstiem; viņš joprojām ir savādnieks, bet tāds savādnieks, par kuru jau grūtāk pasmieties un kuru pavisam noteikti vairs nevar ignorēt – ne politikā, ne literatūras vēsturē. Kas būs ar Fomenko? Vai var mainīt sabiedrības attieksmi pret viņu? Es mēģinu.

RL: Tātad jums ir arī audzinoši nolūki?

Daņilkins: Nē. Tā ir: a) avantūra, piedzīvojums, stāsts par to, kā autors inficē sevi ar dīvainu ideju un stāsta par to, kā izskatās viņa jaunā pasaules aina, un b) stāsts par taisnības atjaunošanu, par to, kā autors – vienkāršs cilvēks ar nulles pozīciju, brīvs no jebkādiem ideoloģiskiem priekšrakstiem – cenšas ieviest taisnību attiecībā uz cilvēku, par kuru sabiedrībai ir dziļi maldīgs priekšstats.

RL: Bet, ja jūs esat vienpatis ar nulles pozīciju, ja jūs nenosodāt savus varoņus, kāpēc jūs uztrauc, ko par viņiem domā sabiedrība?

Daņilkins: Nulles pozīcija ir stāstnieka izejas punkts. Viņš nezina, kā beigsies grāmata un viņa paša pieredze, izglītojot sevi ar šīm dīvainajām idejām. Bet viņš jūt, ka taisnību var ieviest, mēģinot izstāstīt stāstu patstāvīgi, nevis atkārtojot, ko saka citi.

RL: Pie tā arī paliksim. Paldies, Ļev.