Revolūcijas no citas puses

Kņaza Aleksandra Līvena (viņš strādāja Radio Canada Krievu sekcijā) saruna ar Krievijas Pagaidu valdības pēdējo premjerministru Aleksandru Kerenski notika Ņujorkā 1964. gadā un īsviļņu diapazonā atkārtoti tika pārraidīta 1967. gadā, kad Monreālā norisinājās izstāde Expo-67, bet PSRS svinīgi gatavojās Oktobra revolūcijas piecdesmitajai gadskārtai. Pēc raidījuma padomju varas iestādes izteica protestu.

Aleksandrs Līvens: Mūsuprāt, nav vajadzības paskaidrot, kas ir Aleksandrs Kerenskis. Ja mēs šai brīdī aizceļosim pagātnē, uz 1917. gadu, tad mums uz lūpām tūdaļ parādīsies šī cilvēka vārds. Un man šodien ir liels prieks sarunāties ar Aleksandru Fjodoroviču, kurš, cerams, mums pastāstīs, kā norisinājās tie notikumi, kuros viņš ņēma dalību. Aleksandr Fjodorovič, mans pirmais jautājums ir šāds: kas izraisīja valdības maiņu Krievijā un Pagaidu valdības nākšanu pie varas visā valstī?

Aleksandrs Kerenskis: Galvenais cēlonis, protams, ir 1914. gada karš. Pirms kara Krievija bija visaugstākajā savas kultūras, politikas un ekonomikas attīstības līmenī. Turpretī kara laikā visu iekšējo karu – cīņu, kurā ar mirstošo monarhiju, kas izbeidzās līdz ar Rasputina laikmetu, spēkojās sabiedriskā doma, dažādas politiskās grupas un partijas, kas pārstāvēja milzīgu krievu iedzīvotāju vairākumu, – tika nolemts apturēt. Un lozungs bija šāds: karš – līdz Krievija gāzīs vareno ienaidnieku, proti, Vāciju līdz ar Turciju, Austroungāriju un tā tālāk. Mēs, Krievija, no savas puses bijām daļa no tā saucamās savienības – Antantes, tas ir, savienības, kuru bija izveidojušas Krievija, Anglija, Francija, vēlāk arī Itālija un tādas mazas valstis kā Beļģija un citas. Taču imperators Nikolajs diemžēl šo mūsu ierosināto pamieru noturēja par atteikšanos no iekšējā kara, par pierādījumu tam, ka opozīcija pēc šī krievu tautas patriotisko jūtu sprādziena atzinusi sevi par uzvarētu. Un, lai ko savos sacerējumos apgalvotu ļeņini, trocki un citi Krievijas vēstures komunistiskā perioda vadoņi, pacilātība toreiz bija pārņēmusi ne tikai virsējos slāņus, inteliģenci, tā saucamo buržuāzisko šķiru – karā devās visi zemnieki un visi strādnieki. Vienprātība. Nekad visā Krievijas vēsturē mobilizācija nebija norisinājusies tik precīzi kā 1914. gadā.

Pokrovska rediģētajā “Oktobra revolūcijas vēsturē” rakstīts, ka pirmajos kara mēnešos visu strādnieku šķiru bija pārņēmis šovinisms. Komunistiskā partija bija zaudējusi visas pozīcijas, kuras tai ap to laiku jau bija fabrikās, rūpnīcās. Un šo triju gadu gaitā, no 1914. līdz 1917. gadam, stāvoklis pamazām kļuva arvien kritiskāks un katastrofālāks, jo, lai kā lielkņazi un ministri, buržuāziskā sabiedriskā doma un visa pārējā Krievija pūlējās iegalvot [Nikolajam II], ka vajag karot apvienotiem tautas un valdības spēkiem, pie mums nebija tā kā visā Eiropā: Anglijā, Francijā, Vācijā, Austrijā jau pašā kara sākumā līdzdarboties pārvaldē tika pieaicināti tā saucamo strādnieku masu pārstāvji. Turpretim Krievijā turpinājās vajāšanas. Pēc tam sākās intrigas – nevis paša valdnieka, bet gan viņa tuvākā loka intrigas: Rasputins, Ščeglovitovs un tā joprojām. Šī plaisa starp valdību un tautu kļuva aizvien dziļāka. Un faktiski 1916. gadā, rudenī, jau sākās revolucionārais process.

Iedzīvotāji to nesaprata. Iedzīvotāji, gluži otrādi, uzskatīja, ka pastiprinās reakcija, ka visi mēģinājumi pārliecināt valdību mainīt politiku ir bijuši neveiksmīgi un ka Krieviju gaida drūms tā saucamo tumšo spēku pilnīgas uzvaras laiks. Es tam neticēju. Maskavā un Pēterburgā, slēgtās sapulcēs, kurās sanāca kopā kreisie un tās pašas, vēlāk komunistiskās, partijas pārstāvji – piemēram, Šapošņikovs, Jureņevs un citi –, klāt bija arī Krievijas iedzīvotāju vidusšķiras pārstāvji, liberāļi, kadeti, demokrāti, kooperatori. Visa šī sabiedriskā doma nesaprata, ka mēs jau atrodamies revolūcijas aizsākumā. To nesaprata arī valdība. Visas organizācijas, kuras darbojās aizsardzības labā un vēl 1915. gadā bija glābušas Krieviju no pilnīgas sagrāves, visas šīs organizācijas – pilsētu padomes, zemstu padomes, kooperatori – tika vajātas, jo sevišķi darba grupas pie komitejas, kuru augstākā buržuāzija bija izveidojusi aizsardzības stiprināšanai un rūpniecības attīstībai, lai sekmīgi pabeigtu karu. Šī aizsardzībnieku un strādnieku grupa, kuru komunisti toreiz nicīgi saukāja par “gvozdejevščinu”, tika iznīcināta, izmantojot pilnīgi sadomātu pamatojumu. 1917. gada janvārī un februārī Pēterburgas valdība pusjukušā iekšlietu ministra Protopopova vadībā sāka posties apvērsumam. Armiju, policiju, žandarmēriju sāka gatavot tam, lai pēc mākslīgi izraisītiem bada dumpjiem Pēterburgā iznīcinātu patriotisko, valsts aizsardzības labā strādājošo Krieviju ar Valsts domi priekšgalā.

Nelokāmajai Valsts domei tajā laikā, 1916.–1917. gadā, bija ļoti svarīga loma: tā bija vienīgais brīvais avots, kas spēja tautai teikt patiesību par stāvokli valstī, lai tauta apvienotos. Valsts domes autoritāte – kaut arī dome bija ļoti konservatīvas cilmes – visā valstī un jo sevišķi armijā bija milzīga. Un pēdējā brīdī, kad Protopopovs un, galvenais, viņa tuvākais loks, viņš pats bija cilvēks, kurš praktiski nespēja pārvaldīt valsti, nolēma, ka ir pienācis īstais brīdis dot triecienu konstitucionālās Krievijas atliekām un atjaunot neierobežotu patvaldību uzvaras vārdā, kad naktī uz 27. februāri dome pēkšņi tika atlaista – proti, tika atlikta tās sēde –, šajā brīdī notika brīnums. Brīnums bija tas, ka zaldāti, kuri pirms tam bija dumpojušies, no visām pusēm sanāca pie domes un paziņoja, ka viņi kopā ar tautas pārstāvniecību aizstāvēs tautas nacionāli patriotiskās intereses. Caram Nikolajam II pietika vīrišķības – redzot, ka viņa patvaldības atjaunošanas plāns var neizdoties, turklāt tas var izraisīt pilsoņu karu, – izbeigt turpmāku pretošanos un atteikties no troņa.

Un tad no toreizējā Valsts domes vairākuma pārstāvjiem – šis vairākums bija ļoti liberālkonservatīvs, tā nosaukums bija “Progresīvais bloks” – kopā ar tā domubiedriem Valsts padomē tika izveidota pirmā brīvās Krievijas Republikas Pagaidu valdība...

Līvens: Un jums tajā bija – kāda vieta?

Kerenskis: Šajā kabinetā, kuram bija jākļūst par kabinetu mantinieka reģenta valdīšanai, es nebiju iekļauts, un mani neiekļāva arī nekādos nākamā kabineta sastāva sarakstos, kuri klīda pa Krieviju un īpaši pa Maskavu. Nebiju domājis, ka būšu valdībā. Taču šajās trijās dienās – jo faktiski visa revolūcija Krievijā notika 72 stundu laikā, 27. februāra vakarā tika atlikta Valsts domes sēde, bet 2. martā pa dienu cars parakstīja savu Manifestu par atteikšanos – tad lūk, šajās trijās dienās pilnībā izmainījās ne tikai Krievijas politiskā, bet arī sociālā vēsture.

Progresīvā bloka pārstāvji, kā, piemēram, Kadetu tautas brīvības partijas priekšsēdētājs, uzskatīja, ka valdību veidos Progresīvais bloks ar savu ārkārtīgi mēreno programmu, kas bija uzrakstīta, rēķinoties ne tikai ar vecās politiskās iekārtas, proti, monarhijas, saglabāšanu, bet arī ar sociālās iekārtas saglabāšanu. Taču šo triju dienu laikā viņu programma izrādījās nekam nederīga. Un pēdējā brīdī paši jaunās, Valsts domes noorganizētās valdības locekļi noprata, ka tagad nespēs stāties tautas priekšā tādā sastāvā, kādā viņi bija. Tādēļ viņi uzmeklēja domes mazākuma sociāldemokrātu partijas priekšsēdētāju Nikolaju Sergejeviču Čheidzi un mani – es toreiz biju Valsts domes 4. sasaukuma darba grupas priekšsēdētājs – un lūdza mūs iesaistīties Pagaidu valdībā: Čheidzi kā darba ministru, mani kā tieslietu ministru. Tajā laikā gadījuma ļaudis gadījuma kārtībā jau bija izveidojuši Darbaļaužu deputātu padomi – viņi bija atcerējušies 1905. gada tradīcijas. Šī Pēterburgas Darbaļaužu deputātu padome, kas tika noorganizēta 27. februārī pa dienu, ļoti ātri pārauga spēkā, kurš ap sevi saliedēja visus strādājošos iedzīvotājus un kareivjus kazarmās, jau atkal, tikai Pēterburgā vien kareivji kazarmās uz brīdi – uz divām dienām – bija palikuši bez virsniekiem. Un tā bija ļoti interesanta, traģiska stunda Krievijas vēsturē.

Valsts domes pārstāvjiem bija patriotiska apziņa, ka jāaizstāv Krievija – tāpat, kā tā tika aizstāvēta monarhijas laikā –, un tādēļ tika sarīkotas Darbaļaužu deputātu padomes un Valsts domes Pagaidu komitejas sarunas, lai izveidotu kopīgu jaunu valdību. Tad gadījuma cilvēki – viņi savā vairākumā bija atklāti vai slēpti galēji kreisās partijas piekritēji –, kuri vadīja toreizējo padomi, milzīgā Darbaļaužu deputātu padomes sapulcē, kareivju tajā vēl nebija, pieņēma lēmumu neielaist jaunajā buržuāziskajā valdībā nevienu demokrātijas pārstāvi; un demokrātija viņu izpratnē bija strādnieku demokrātija, revolucionārā demokrātija, kura tai laikā tik tikko sākās. Kad šis lēmums bija pieņemts, man iesākumā gribējās visu pamest un aiziet pavisam.

Aizgāju mājās. Pēc mokošas nakts iztēlojos, kas būs, ja šajā jaunajā Krievijā ar šīm jaunajām sabiedriskajām kārtām – šķirām, ja jums tā labāk patīk, – darbaļaužu Krievijā izveidosies situācija, kurā starp valdību un padomēm sāksies savstarpējas ķildas, ja neizdosies saglabāt vienotību, varu vienā visai valstij kopīgā centrā.

Es atgriezos un izteicu Valsts domes Pagaidu komitejai piekrišanu piedalīties valdībā. Un no tā laika, no tās dienas, 1. marta, līdz pēdējai dienai, 25. oktobrim, vai pat vēlāk, līdz 1. novembrim, es biju pašā neiroloģiskā punkta centrā, ja vēlaties – biju pašā Krievijas notikumu centrā.

Līvens: Krievijā pie varas bija nākusi jauna valdība. Kas īsti to veidoja?

Kerenskis: To veidoja kreisi buržuāzisko partiju pārstāvji. Tur bija kadeti, progresisti un bezpartejiski cilvēki. No bezpartejiskajiem pirmo vietu ietekmes ziņā ieņēma kņazs Georgijs Jevgeņjevičs Ļvovs. Viņš bija Rurika pēcnācējs, sensenas dzimtas pārstāvis, cilvēks, kurš visu savu mūžu bijis vistīrākais demokrāts, kurš visus savus spēkus un visas savas zināšanas ziedojis tam, lai kalpotu tautai – ne tikai tautai kā nācijai, bet arī tautai kā zemākajai darbaļaužu daļai. Un it sevišķi zemniekiem. Viņš bija izcils cilvēks. Vēl tur bija Maskavas kadetu partijas līderis Pavels Nikolajevičs Miļukovs, oktobristu partijas līderis Aleksandrs Ivanovičs Gučkovs, tad, no kadetu partijas, bija jauns un ļoti spējīgs cilvēks Nikolajs Visarionovičs Ņekrasovs; bija Progresistu partijas priekšsēdētāja biedrs – viņi pēc savas politikas domē bija kreisāki par kadetu partiju. Vārdu sakot, visa valdība bija, izsakoties kreiso valodā, buržuāziska valdība.

Līvens: Atvainojiet, bet vai no tā var secināt, ka šī valdība interesējās tikai par buržuāzijas mērķiem un interesēm?

Kerenskis: Nē, šī valdība par savām buržuāziskajām šķiras interesēm interesējās tikpat maz, cik es... Nekad neaizmirsīšu šīs pirmās dienas Pagaidu valdībā, kad mūs visus bija pārņēmušas tikai vienas kopīgas jūtas: vajag glābt Krieviju no sagrāves un nodibināt tajā demokrātisku iekārtu, kura balstīsies uz iedzīvotāju jauno vairākumu.

Līvens: Tie tad arī bija jaunās valdības galvenie mērķi?

Kerenskis: Jaunās valdības galvenie mērķi bija turpināt valsts aizsardzību un izveidot patiesi demokrātisku varas pārvaldi, kura balstīsies uz toreizējās Krievijas impērijas iedzīvotāju vairākuma interesēm.

Līvens: Kādi bija Pagaidu valdības pirmie pasākumi?

Kerenskis: Pirmais Pagaidu valdības pasākums acīmredzami bija vispārējā amnestija. Atceros, kā, būdams tieslietu ministrs, ar neiedomājamu, brīnumainu prieku parakstīju telegrammas uz Sibīriju gubernatoriem par piecu 1914. gada kara sākumā izsūtīto boļševiku atbrīvošanu; par sociāldemokrātu frakcijas atbrīvošanu: tā gandrīz pilnībā bija notiesāta uz spaidu darbiem; par “Krievijas revolūcijas vecmāmiņas” Breško-Breškovskas atbrīvošanu – tai sievai jau bija pāri septiņdesmit, visu dzīvi ziedojusi cīņai ar režīmu, viņai nekad nebija bijis pat sava dzīvokļa un savu drēbju –, viņa vēlāk man kļuva par mīļu draudzeni, vienreizīga sieviete! Un valsts uzreiz sajuta, ka pie varas nākusi valdība, kas it nemaz nav tāda kā agrākā. Un it nemaz nav buržuāziska valdība, bet tāda, kura pārstāv Krievijas tautas.

Līvens: Aleksandr Fjodorovič, jūs toreiz bijāt tieslietu ministrs, jūs parakstījāt šīs telegrammas. Teicāt, ka parakstījāt telegrammu par piecu toreiz izsūtīto komunistu atbrīvošanu. Tādējādi jūs ne tikai visiem izsūtītajiem, bet arī visiem, kuri tai laikā slapstījās, dzīvoja nelegāli, tai skaitā komunistiem, piešķīrāt tiesības kļūt par legāliem Krievijas pilsoņiem.

Kerenskis: Viens no pirmajiem Tieslietu ministrijas izstrādātajiem aktiem bija visu šķirisko, nacionālo, reliģisko un citu ierobežojumu iznīcināšana visām un katrai Krievijas iedzīvotāju kategorijai.

Līvens: Tādā veidā jūs faktiski ieviesāt to brīvību, pēc kuras vienmēr bija tiekusies krievu tauta.

Kerenskis: Pēc kuras tā tiecas arī tagad.

Līvens: Labi. Taču jautājums ir par to, kā jūs, devis brīvību visiem, varējāt cerēt, ka Darbaļaužu deputātu padome pret jums izturēsies lojāli?

Kerenskis: Darbaļaužu deputātu padomi toreiz veidoja ne tikai boļševiki vien; Darbaļaužu deputātu padomi toreiz vadīja prezidijs, kura sastāvā bija sociāldemokrāti – boļševiki un meņševiki –, labējie un kreisie eseri, Darba partijas grupa, tautas sociālisti un vesela virkne citu mazu partiju, kā arī nacionālo partiju pārstāvji. Jautājumu par šo piecu atgriešanos domē neizvirzīju es, to 1915. gadā izvirzīja Progresīvais bloks, tāpēc ka šo piecu notiesāšana – viņi visi bija strādnieki un nebija paspējuši pat izlasīt Ļeņina sakāvniecisko deklarāciju – viņus izprovocēja sapulce. Sapulci tūlīt pat ielenca policija un žandarmi, viņus aizturēja un tiesāja. Es visus piecus ļoti labi pazinu. Viņu vidū toreiz nebija, piedodiet man šo izteicienu, “ļaunprātīgu sakāvnieku”, ļaunprātīgu cilvēku, kuri, vēlēdamies īstenot pasaules revolūciju industriālajās rietumvalstīs, upurēja Krievijas darbaļaužu masu fundamentālās intereses.

Līvens: Tātad bija notikusi varas maiņa, sākās jauni pasākumi. Kas attiecas uz presi – kādi bija Pagaidu valdības pasākumi?

Kerenskis: Pilnīga brīvība. Pilnīga vārda brīvība visām partijām bez izņēmuma. Mūsu laikā – pirms jūlija sacelšanās – Правда un visi pārējie kreisie preses izdevumi arī bija brīvi, tāpat kā liberālie izdevumi un visvisādi citi. Preses brīvība, vārda brīvība, sirdsapziņas brīvība – tas viss uzreiz tika ieviests Krievijā, un visi iedzīvotāji to jūsmīgi sveica. Tas bija Pagaidu valdības spēks; fiziska spēka šai valdībai vispār nebija.

Līvens: Labi, lūk, norisinās pārmaiņas... Vienlaikus frontē notiek neatlaidīga cīņa ar ārēju ienaidnieku. Kāds bija Pagaidu valdības viedoklis par karu?

Kerenskis: Mēs visi uzskatījām, es nerunāju par diviem valdības locekļiem, kuriem bija nedaudz citi viedokļi, ka jaunā Krievija, kura balstās uz jaunajiem, pie varas nākušajiem un simpatizējošajiem sabiedrības slāņiem, nevar karot par imperiālistiskiem, neizmērojami plēsonīgiem, es teiktu, kara mērķiem. Taču mēs uzskatījām, un tā bija sacīts mūsu pirmajā manifestā tautai, ka Krievijai jāaizstāv savas robežas. Un, tā kā toreiz tas bija ne tikai Krievijas un Vācijas karš, bet pasaules, visas Eiropas karš, kad visas lielvaras bija sašķēlušās divās naidīgās nometnēs, visu divās koalīcijās sašķelto Eiropas tautu likteņi bija savā starpā nesaraujami saistīti, tad bija jācīnās par jauniem kara mērķiem, nevis separāti jāizstājas no kopīgā kara – kad gan bijušie draugi, gan bijušie ienaidnieki kopīgi varētu izvazāt Krievijas labumus.

Līvens: Taču pie Krievijas debesīm parādās jauns lielums – boļševiku partija. Kāda sākumā bija Pagaidu valdības attieksme pret šo partiju?

Kerenskis: Tāda pati kā pret visām pārējām. Taču, kolīdz Ļeņins negaidīti saņēma ziņu, ka reakcija ir nevis triumfējusi, bet izzudusi pavisam un vara ir nonākusi tautas pārstāvju rokās, viņš atsūtīja direktīvu, telegrammu uz Stokholmu saviem mājup uz Krieviju ceļojošajiem emigrantiem, un tajā bija teikts: neuzticēties jaunajai valdībai. Viņš uzreiz un bez vārda runas ieņēma jaunajai, tautiskajai, brīvajai Krievijai naidīgu pozīciju. Kaut kā vēl varētu saprast, ka viņš vecā režīma laikā, dzīvodams Šveicē, savā sociāldemokrātu žurnālītī rakstīja: ņemot vērā visus apstākļus, Krievijas sakāve būtu vismazākais ļaunums... Tāpēc, ka Krievijas valdība ir Eiropas reakcijas centrs, kodols. Bet tā taču vairs nebija! Ja viņu nekas nesaistītu, ja nebūtu šīs vājprātīgās idejas, ka Krieviju vajag pārvērst par Rietumu proletariāta placdarmu, kad boļševiki nāca pie varas, viņš to klāstīja ārzemju žurnālistiem, par placdarmu, kurā būs īstenā industriālā darbaļaužu proletāriskā revolūcija, bezmaz sešus līdz astoņus mēnešus pēc Krievijas revolūcijas... Taču nebija nekādu šķēršļu Krievijas boļševiku strādnieku partijas pastāvēšanai pēc tādiem pašiem noteikumiem kā visām pārējām partijām.

Līvens: Un tādējādi no jūsu puses nebija arī nekādu šķēršļu Ļeņina braukšanai uz Krieviju?

Kerenskis: Nebija nekādu šķēršļu. Taču visi pārējie emigranti – izņemot tos, kuri kopā ar Ļeņinu bija devušies ceļā caur Vāciju, – viņi visi toreiz gaidīja braukšanu caur sabiedroto valstīm un Šveici, tas bija diezgan ilgi un sarežģīti. Un viņi visi vairāk vai mazāk veiksmīgi atgriezās Krievijā, agrāk vai vēlāk, martā un aprīlī. Es tagad nerunāšu par visiem šo notikumu aizkulišu aspektiem, kurus es ļoti labi zinu, taču, kad pēc amnestijas sākās emigrantu atgriešanās Krievijā, Ļeņina un socdemokrāta internacionālista Martova grupa ar vācu sociāldemokrātu starpniecību uzreiz sāka darīties ar Berlīni, lai saņemtu atļauju doties uz Krieviju caur valstīm, kuras ar Krieviju karoja.

Līvens: Daži gan ir izteikušies, ka viņam citas iespējas nebija. Toties jūs tagad sakāt, ka citi emigranti Krievijā ieradās citādi.

Kerenskis: Citas iespējas bija, pārējie taču ieradās. Vajadzēja būt pacietīgiem. Tas pats Pāvels Nikolajevičs Miļukovs, kuru jau uzreiz sāka iztēlot par galīgi mežonīgu reakcionāru, – viņš noskrējās putās, līdz no Rietumu sabiedrotajiem dabūja caurlaidi uz Krieviju. Viņš, Ļeņins, arī beigās būtu dabūjis. Un Trockis, kurš bija arestēts, kad no Ņujorkas atgriezās Anglijā. Viņš pēc Miļukova pieprasījuma tika atbrīvots un ieradās Krievijā. Taču šo Ļeņina un viņa partijas, un daža laba socdemokrāta un kreisā esera braucienu caur Vāciju nav iespējams saprast, nezinot tās pārrunas, tos nolīgumus, to organizāciju, kura jau toreiz bija gatava rīkoties.

Līvens: Tā nu mēs nonākam pie situācijas, ka Pagaidu valdības laikā boļševiki pēkšņi sāka nolīdzināt ceļu.

Kerenskis: Viņu ceļš taču izgāzās. Boļševiku pirmais ceļš, kas bija sakoordinēts ar vāciešu pretuzbrukumu jūlija sākumā, un tā saucamā 3.–5. jūlija sacelšanās – tā tika sagrauta. Un pēc tam Ļeņins savā speciālajā instrukcijas brošūrā, kuru viņš izsniedza partijai un kuru boļševiku partija izdeva jūlija beigās Kronštatē, tās nosaukums bija “Lozungi”, – šajā brošūrā viņš atzīst, ka mēģinājumi, kā viņš to sauca, “mierīgā kārtā sagrābt varu”, izmantojot lozungu “Visu varu padomēm”, mierīgais ceļš bija tas, ka socdemokrātu, eseru, aizsardzībnieku un pārējo padomes bija ielenkuši līdz zobiem bruņoti matroži un kareivji no aizmugures daļām, šis mierīgais varas sagrābšanas veids vairs neesot iespējams.

Un tas, ko viņš sauca par “reakciju ar Kerenski priekšgalā”, nebija reakcija, tā bija vārda tiešā nozīmē demokrātiska tautas valdība. Ļeņins uzskatīja, ka šī “reakcija” ir demoralizējusi, kā viņš tās sauca, sīkburžuāzisko sociālistisko partiju – sociāldemokrātu un sociālistu revolucionāru – cīņu un tagad jāmaina visa taktika, jāgatavojas: pēc tam, kad reakcija Kerenska personā līdz pēdējam iznīcinās padomes un sīkburžuāziskās partijas, kad viss spēks koncentrēsies proletariātā, – tad vajadzēs organizēt bruņotu sacelšanos. Pēc Jūlija revolūcijas, kā atzinis pats Trockis, Trocka un Ļeņina ietekme gan padomēs, gan valstī pilnībā zuda.

Līvens: Ļeņins tajā laikā bija aizgājis pagrīdē un briedināja savu kārtējo uzstāšanos pret Pagaidu valdību...

Kerenskis: Tad viņš vēl nebriedināja...

Līvens: Labējo aprindas tajā laikā arī darbojās pret Pagaidu valdību. Aleksandr Fjodorovič, ko jūs varētu pastāstīt par tā dēvēto ģenerāļa Korņilova ofensīvu?

Kerenskis: Iztēlojieties, kas īstenībā ir dziļš sociāls apvērsums, agrārais, jautājums par zemi, kuru Pagaidu valdība izšķīra par labu zemniekiem. Šis sociālais apvērsums nevarēja neizraisīt pretestības mēģinājumus īstenās kapitālistiskās šķiras virsējo slāņu paliekās un lauksaimniekos, t.i., muižniekos, kuriem piederēja lieli zemes īpašumi un kuriem līdz šim galmā un valdībā bija liela vara. Es tagad nepavisam nemālēju bildīti un nevēlos nekādu rožūdeni. Stāvoklis bija sarežģīts kopš paša sākuma: jau aprīlī, pirmās valdības laikā, kad kreisās partijas nebija pārstāvētas, tika noorganizēta komiteja, kuru veidoja lielāko, ar gvardes virsnieku aristokrātiskās daļas virsslāni saistīto banku pārstāvji. Virsnieki revolūcijas pirmajos mēnešos frontē atradās ārkārtīgi sarežģītā situācijā, jo pašā revolūcijas sākumā brīvības ideja masās, kas pilnīgi bez nekādas sagatavošanās bija nonākušas sociālās dzīves virsotnēs, pārvērtās par pilnīgas patvaļas brīvību. Un frontē komandējošais sastāvs, tieši tāpat kā aizmugurē valdības aparāts, nonāca ļoti sarežģītā situācijā, jo vajadzēja atjaunot komandsastāva autoritāti, proti, vajadzēja apakšējam līmenim – tiem, kuri sēdēja ierakumos, – no jauna iedvest disciplīnas apziņu. Vēlēšanos turpināt karot, nevis vēlēšanos pēc iespējas drīz atgriezties mājās, kur dalīs zemi. Un šis augstākās plutokrātijas apvienojums ar komandējošā sastāva daļu kopš paša sākuma balstījās šajā grūtajā noskaņojumā, kas bija pārņēmis daudzus ierindas virsniekus, kuri arī nebija sagatavoti tādai sociālai zemestrīcei. Korņilova sazvērestību īstenoja karavīri, taču aizkulisēs atradās lieli politiski darboņi, kuri spekulēja ar šiem aizskarto virsnieku slāņa noskaņojumiem.

Visi Pagaidu valdības pasākumi, īpaši maijā, kad es kļuvu par kara un jūras ministru, bija vērsti uz to, lai atjaunotu normālas attiecības starp kareivjiem un virsniekiem, lai tās balstītos uz kājnieku, artilēristu, kavalēristu un kazaku labākās daļas nacionālajām un patriotiskajām jūtām. Speciālās armijas daļas tendence doties mājās nebija skārusi. Tomēr reakcija bija. Mēģinājums atjaunot iekārtu. Nevis monarhiju, bet iekārtu, jo korņiloviešu vidū nebija monarhistu. Tas man jāatzīst. Propagandu pret Pagaidu valdību jau augustā un septembrī dzina boļševiki ar saviem sabiedrotajiem – kreisajiem un eseriem. Valstī viņiem bāzes nebija. Viņiem nebija ko teikt jaunajai Krievijai, jo Krievijai vajadzēja tikai brīvību, sociālo vienlīdzību, visu tautību pielīdzināšanu krievu tautībai. Viņiem nekā tāda nebija. Tādēļ šai sazvērestībai, kurai, saskaņā ar ieceri, bija jāatjauno spēcīga nacionāla valdība militāra diktāta veidā, vajadzēja rīkoties ar viltu. Un, kad jūlijā–augustā boļševiku kustība būtībā izčibēja, viņi nolēma, ka nu ir pienācis laiks aiziet “gļēvajai un nevarīgajai” Pagaidu valdībai, kura savu uzdevumu – kreisās monarhijas apspiešanu – bija paveikusi. Moris savu padarījis. Moris var iet. Jūs, kungi, nespējat ne iedomāties, kāda bija Krievija šajā Februāra revolūcijas laikā.

Cik daudz organizāciju, brīvību: zemniekiem, advokātiem, mediķiem, rakstniekiem! Kā visi šie cilvēki – mēs taču nevarējām demokrātiskas organizācijas programmu no jauna radīt vieni paši, ar mums kopā taču strādāja visa Krievija, 90% iedzīvotāju līdz pašām apakšām, līdz zemnieku mājelēm, – visi viņi vēlējās visvisādos veidos stiprināt šo jauno iekārtu. Un, kad pie manis ar viltu ieradās ļaudis un uzrādīja virspavēlnieka ultimātu, šī kustība tika apturēta un iznīcināta jau iedīglī.

Ģenerāļa Korņilova ultimātu es saņēmu 26. augusta vakarā. Jau nākamajā dienā šīs kustības vairs nebija. Tas, ka Pēterburgai it kā tuvojušies briesmīgi karapūļi, – tas viss ir izdomāts, blēņas. Šo motīvu, starp citu, oktobrī pārspīlēja ne tikai boļševiki vien. Neviens netuvojās. Tuvumā nebija pat neviena vienīga bataljona, jo to visu apturēja viena mana telegramma Korņilovam – atkāpties no amata un ierasties Pēterburgā – un otra telegramma uz Lugu – apturēt vilcienu kustību un izārdīt dzelzceļa sliedes no Lugas uz Pēterburgu. Viss. Un tā, protams, bija ne jau tāpēc, ka es rīkojos apķērīgi, bet tāpēc, ka bija skaidrs: tas nav iespējams. Kad Korņilovs ieradās, es ģenerāļiem teicu: apturiet visu šo kustību, jo, ja atradīsies ģenerālis, kurš sarīkos sacelšanos pret Pagaidu valdību un mani, viņš paliks bezgaisa telpā, bez telegrāfa, bez dzelzceļa, bez iespējas sazināties ar savu armiju. Tā arī notika. Un šis nejēdzīgais un neprātīgais pasākums, avantūra, tika iznīcināta tāpat kā Jūlija sacelšanās, tikai daudz ātrāk.

Korņilova sacelšanos pēc tam pārspīlēja no divām pusēm: kad viņi visi zaudēja savas likmes, labējo organizāciju paliekām tika dota instrukcija uzsākt nomelnošanas kampaņu pret Pagaidu valdību un mani, “pusboļševiku”, kurš esot viņus nodevis, jo padevies spiedienam no boļševiku vairākuma – kura, starp citu, tajā laikā nebija –, un pildot vācu štāba norādījumus. Viņi šo instrukciju sāka izpildīt, un, kad Ļeņins, kurš 30. augustā savā vēstulē pēc Korņilova sacelšanās apspiešanas rakstīja, ka mēs atbalstīsim Kerenski, taču atbalstīsim tā, lai beigās viņam būtu ļoti slikti... Viņš toreiz vēl nepazina šo indīgo melu ieroci – iespēju iznīcināt Pagaidu valdības autoritāti un manu tāpat, lai gan es biju cilvēks, kurš sešus mēnešus nevainojami pildījis tautai vajadzīgu programmu. Gāzt tādu valdību bija iespējams, tikai nomelnojot un iznīcinot ticību cilvēkam, kurš par to bija atbildīgs.

Līvens: Mūsu klausītājiem būs pagrūti saprast, ja nenorādīsim, ka attiecīgajā laika posmā jūs taču bijāt kļuvis par Pagaidu valdības vadītāju?

Kerenskis: Jā, es kļuvu par Pagaidu valdības prezidentu uzreiz pēc Jūlija sacelšanās un vācu veiksmīgi iesāktā pretuzbrukuma. Man jāpiebilst, ka pie varas es nekad neesmu turējies. Šajā smagajā vācu pretuzbrukumā, kad kņazs Ļvovs atlūdzās no amata un atvadu vēstulē rakstīja, ka šo darbu spēj turpināt tikai viens cilvēks – es… Kad partijas šajā grūtajā laikā sāka nodarboties ar partiju sacensībām un man neizdevās ātri mainīt Pagaidu valdības sastāvu, es atteicos un atstāju vēstuli, ka aizeju pavisam. Un tika sasaukta sanāksme, kurā piedalījās visas partijas, izņemot boļševikus, pat cilvēki, kuri pēc tam piedalījās Korņilova sazvērestībā. Visas šīs partijas Ziemas pils Malahīta zālē nosēdēja visu nakti un pieņēma lēmumu, ka te neviens neko nespēj iesākt un visu varu vajag nodot Kerenskim, kurš drīkst organizēt valdības darbu tā, kā pats vēlas. Tas Februāra revolūcijā bija lūzuma brīdis, jo es, protams, nekādu diktatūru neieviesu, taču ieguvu iespēju izveidot jaunu valdību no buržuāzijas pārstāvjiem, kuri strādāja demokrātijas labad, un padomju pārstāvjiem, kuri bija arī agrāk, taču no partijas biedru šķirām nesa kolektīvu atbildību Satversmes sapulces nākotnes priekšā.

Līvens: Tādējādi var teikt, ka Pagaidu valdība, kura savu darbu uzsāka 1917. gada martā, izturēja boļševiku Jūlija sacelšanos un pēc tam arī Korņilova neilgo ofensīvu. Vienlaikus norisinājās daudz nopietnāki notikumi kara frontē – vācu uzbrukums –, taču šai valdībai bez tam vajadzēja veikt zināmas reformas un pasākumus valsts iekšienē, domājot arī par kara turpināšanu.

Kerenskis: Pareizi.

Līvens: Šajos grūtajos apstākļos visa galvenā izpildu vara bija nonākusi jūsu rokās. Taču jūs tikko teicāt, ka negrasījāties kļūt par diktatoru. Tas nav nekas jauns, visi to ļoti labi zina. Tomēr katra valdība nes atbildību tautas priekšā. Tautas, kuru pārstāv parlaments. Tādēļ Pagaidu valdības uzdevums bija sarīkot Satversmes sapulces vēlēšanas. Ko jūs varat pateikt par to?

Kerenskis: Krievijā nepastāv vārda brīvība, preses brīvība. Krievijā valdošajai elitei tiek pavēstīts tikai tas, kas tai jāzina. Un Ļeņins vēl oktobrī, pirms apvērsuma, rakstīja, ka Kerenskis kopā ar Korņilova piekritējiem, kopā ar visādiem rodzjanko un tamlīdzīgiem reakcionāriem solot gan, taču cenšoties nesasaukt pagaidu Satversmes sapulci. Tikai tā vara, kura atradīsies boļševiku partijas rokās, jums, strādnieki un zemnieki, garantējot Satversmes sapulces sasaukšanu. Tieši tā viņš apgalvoja.

Līvens: Labi. Tā apgalvoja Ļeņins. Bet kā jūs rīkojāties?

Kerenskis: 12. novembrī bija jānotiek Satversmes sapulces vēlēšanām, un boļševiku partijas centrālkomitejā ļaudis runāja: kāda jēga rīkot apvērsumu, ja pēc divām nedēļām, 28. novembrī, tiks sasaukta Satversmes sapulce? Tad Ļeņins atbildēja, ka tikai muļķi nesaprotot, ka Satversmes sapulce būs pret boļševikiem, un tādēļ vara esot jāsagrābj vēl pirms šī notikuma.

Un, kad apvērsumu tika nolemts rīkot naktī no 24. uz 25. oktobri, boļševiku centrālkomitejas biedri teica: “Rīt taču tiks sasaukta otrā padome! Mums jāpagaida!” Atbilde bija tāda pati: “Vai tiešām jūs nesaprotat – padome tieši ir teicams ierocis varas sagrābšanai, pēc tam tā kļūs par nevienam nevajadzīgu rotaļlietu.” To var atrast Ļeņina 1928. gada kopotajos rakstos. Tā tur viss tika darīts.

Līvens: Mēs ar jums esam jau pavisam tuvu – kad boļševiki devās sagrābt varu. Pirms tam jūs man sacījāt, ka boļševiku partijas ietekme pēc viņu neveiksmīgās jūlija ofensīvas bija stipri sarukusi. Tādējādi, kad pienāca 24. oktobris…

Kerenskis (pārtrauc): Tas taču bija tās Korņilova nelādzības rezultāts! (Satraukti.) Viņš taču 30. augustā sēdēja Somijā un rakstīja savu grāmatu. Ļeņins. Bet te viņš saņem ziņu par Korņilova dumpi. Viņš raksta, ka tas paverot pilnīgi negaidītas un neticamas iespējas. Esot jāmaina taktika. Jāturpina cīņa par Kerenska gāšanu, taču ar citiem paņēmieniem. Viss Korņilova sacelšanās šausmīgums bija tieši tas. Ne jau tāpēc, ka ģenerālis ar pulkvežiem gribēja drusku pastaigāties un domāja, ka varēs mierīgi ierasties Pēterburgā un papostīt, bet tas, ka tad, kad cilvēki ne tikai pie boļševikiem, bet visās sādžās samanīja, ka ir sākusies kaut kāda kustība, kas vēlas viņiem atņemt visus revolūcijas iekarojumus, sociālās tiesības un brīvības, Krievija psiholoģiski atgriezās 1917. gada martā. Visa boļševiku tālaika spēle, kuru vadīja Ļeņins, bija viena vienīga sistemātiska nomelnošana. Un beigu beigās bija tāds kopsavilkums – Staļina raksts, Staļins bija visu šo neģēlību savācis –, un, to lasīdams, es domāju: varbūt es patiešām esmu bijis tāds nelietis? (Smejas.)

Līvens: Mēs esam nonākuši pie visinteresantākā Pagaidu valdības brīža – pie 1917. gada 24. oktobra. Tālaika notikumus nedrīkst aplūkot ārpus tā, kas norisinājās pasaulē. Krievija taču ne tikai noņēmās ar iekšējiem jautājumiem, bet arī cīnījās ar ārēju ienaidnieku, un atbildība par šo cīņu visā pilnībā atradās uz jūsu pleciem.

Kerenskis: Pilnīgi pareizi. Pagaidu valdībai vajadzēja ne tikai karot ar Vāciju, bet arī sistemātiski cīnīties pret sabiedrotajiem. Rietumvalstīs bija nesamierināmi imperiālisti, kuri ne mazākajā mērā necieta mūsu prasības sasaukt sabiedroto konferenci kara mērķu pārskatīšanai. Un divus pēdējos mēnešus pie mums, Krievijas iekšienē, cīņa norisinājās trijstūra veidā. Centrā – Pagaidu valdība ar tautu. No vienas puses – Ļeņins ar vāciešiem. No otras puses – Korņilovs ar sabiedrotajiem, kuri viņu atbalstīja pilnīgi atklāti. Tajā laikā visu karojošo valstu, īpaši Francijas, Vācijas, Austroungārijas, Turcijas un Krievijas, stāvoklis bija daudzmaz vienādi grūts. Dažas dienas pirms boļševiku apvērsuma mēs ar Zviedrijas starpniecību saņēmām Austrijas imperatora Kārļa ārlietu ministra priekšlikumu ar paziņojumu, ka viņi ir gatavi noslēgt mieru ar Krieviju un tās sabiedrotajiem bez Vācijas piekrišanas. Neviens, izņemot mūs, par to nezināja, taču Ļeņins zināja. Kā? Viņš dzīvoja Somijā. Viņam bija sakari Berlīnē ar viņa aģentiem. Un tad, 24. oktobrī, viņš raksta histērisku vēstuli, lai par visām varēm sāktu apvērsumu: “Ja mēs tagad neuzvarēsim, tad visu zaudēsim. Šis ir vienīgais brīdis, kad mēs varam uzvarēt un sagrābt varu.”

Līvens: Zinot, ka Austroungārija grasās noslēgt miera līgumu...

Kerenskis: Viņš to forsēja. Jo 28. datumā mūsu delegācijai bija jāizbrauc uz Parīzi un Londonu ar militārajiem ekspertiem, un visiem vēstniekiem bija jābrauc uz sabiedroto konferenci, kura bija paredzēta 3. novembrī. Ja cilvēks būtu Krievijas patriots, tad saprastu, ka te viss beidzas tieši tā, kā vajag. Viņš, kā vēlāk sacīja Čērčils, izjauca uzvaru, kura jau bija krieviem rokās. Viņi tagad raksta un slavina savu Tēvijas karu, taču tas tiešām bija tēvijas karš. Krievijas nospraustais stratēģiskais uzdevums bija pilnībā izpildīts. Mēs 1917. gadā nebijām uzņēmušies nekādas saistības iet līdz Berlīnei vai Vīnei. Ļeņina vienīgais uzdevums bija dot triecienu sabiedrotajiem pirms amerikāņu karaspēka ierašanās.

Līvens: Pietuvināsimies tagad cieši klāt tiem notikumiem, kuri 1917. gada 24. oktobrī norisinājās Pēterburgā!

Kerenskis: Nu, kas notika? Notika tas, ka viss šis trijstūris kopīgiem spēkiem uzbruka. Kad boļševiku vienības sāka plānot triecienu, Korņilova piekritējiem tika pavēlēts sabotēt visus Pagaidu valdības rīkojumus par boļševiku trieciena atvairīšanu. No rīta ieradies Republikas padomē, es lūdzu vārdu un pateicu: mēs skaidri zinām, ka ir sākusies sacelšanās, un mēs prasām vienbalsīgu uzticības votumu un to, lai visas klātesošās politiskās partijas organizētu palīdzību valdībai. To pateicis, es domāju, ka pēc stundas saņemšu šo rezolūciju un došos tālāk izvietot karaspēku un tā joprojām. Republikas padomes iekšienē jau stāvoklis bija tāds, ka viņi pēc tam gandrīz līdz pusnaktij strīdējās un tad atnesa man eseru un sociāldemokrātu pieņemto rezolūciju, kura nebija beznosacījumu atbalsts, bet bija Pagaidu valdības kritika un ierosinājums netraucēt viņiem pabeigt sarunas par nezināmu spēku uzsāktās sacelšanās apturēšanu. Ar viņiem toreiz izrīkojās izcilais diplomāts Kameņevs. Tā nu, kad es naktī uz divdesmit piekto ierados štābā, jau vairāk nekā puse virsnieku demonstrēja savas Pagaidu valdībai “nepatīkamās” izjūtas.

No rīta tika nolemts, ka es personiski došos uz Gatčinu tikties. Un kā es devos? Pie jums tur, Krievijā, raksta, ka es esot bēdzis žēlsirdīgās māsas tērpā. Nesen lasīju. Bet turpat jūsu nopietnajos izdevumos tas viss aprakstīts pareizi: es izbraucu no Pēterburgas savā atvērtajā automobilī, savā pusmilitārajā formastērpā, līdzās saviem adjutantiem. Mēs likām šoferim no Pēterburgas braukt uz Carskoje Selo pa lielajām ielām, kurās telegrāfus un telefonus jau bija ieņēmuši nemiernieki. Mēs braucām lēnā tempā, un viņi bija tā apjukuši, ka pat atdeva man godu. Un tikai tad, kad piebraucām pie vārtiem un kāds bija paziņojis, ka esam piebraukuši, mūs apšaudīja, taču šāva pa riepām – netrāpīja. Mēs ieradāmies un apstājāmies Gatčinā, un man šķita, ka īsti neizskatās lāgā. Ielējām benzīnu un uzreiz braucām tālāk, bet nākamais automobilis, kurš lielā attālumā brauca aiz manis, tika apšaudīts, un tur visi bija ievainoti. Lūk, kāda bija patiesā aina.

Līvens: Kur tad jūs tonakt nokļuvāt?

Kerenskis: Tonakt es nokļuvu Pleskavā. Izsaucu pie sevis Ziemeļu frontes pavēlnieku Čeremisinu. Viņš man pateica, ka lūdzot mani doties prom, jo viņa štābs esot nemiernieku rokās. Un nekādu karaspēku viņš nevarot piešķirt. Bet viņš pirms tam jau bija devis rīkojumu vairs nelaist tālāk tās armijas daļas, kuras devās uz Pēterburgu, un es, kā jau “gļēvs un vājš cilvēks” (smiekli), nevarēju atpūsties un nolēmu pats doties uz fronti, lai tur paņemtu Trešo kavalērijas kazaku korpusu. Te zvana, un ierodas ģenerālis Pjotrs Nikolajevičs Krasnovs ar savu adjutantu.

Braucām kopā. Bet šīs armijas daļas visu laiku virzījās uz priekšu – tika apturēti 50 vilcieni. Krievija vispār aizgāja bojā no šī divu viens otram ārkārtēji naidīgu ienaidnieku salaiduma kopā. Jo viņiem bija viens ienaidnieks manā un Pagaidu valdības personā. Kamēr eksistē Pagaidu valdība un eksistēju es, tikmēr Krievijas demokrātiju nevarēja iznīcināt. Es pieļāvu milzum daudz kļūdu. Mani var vainot par visu ko, taču Pagaidu valdībā doto zvērestu es izpildīju līdz galam. Un Satversmes sapulce tika pieņemta un izveidota pēc mana likuma.

Līvens: Jau pagājis tik ilgs laiks... Ko jūs teiksiet jaunajai paaudzei Krievijā?

Kerenskis: Vispār es ar pravietošanu nenodarbojos, taču šis jau nemaz nav pravietojums. Mana visdziļākā pārliecība, kas pamatojas uz to, kas patlaban notiek Krievijā... Es taču tik daudzus gadus fiziski dzīvoju ārzemēs. Garīgi un psiholoģiski es palieku tur – Krievijā. Un es redzu, ka šīs brīvības, vienlīdzības, sociālā taisnīguma idejas, cieņa pret cilvēka personību, ikviena cilvēka tiesības uz patstāvīgu domāšanu un darbu – šī galvenā ideja, uz kuras pamata celts viss cilvēces progress, – šī ideja nav mirusi. Atceros, bija visu Pēterburgas augstāko mācību iestāžu studentu sapulce, šķiet, 1961. gada pavasarī. Tā bija lieliska sapulce, kurā visi sanākušie, izņemot divus komunistiskās partijas biedrus, vienā balsī teica, ka viņiem nekādas politikas neesot. Viņi runāja tikai par to, ka nākotnes sabiedrībā jābūt patstāvīgi domājošiem cilvēkiem. Un, to lasīdams, es sapratu, ka mūsu vecie skolotāji Krievijā nav miruši, jo to reiz rakstīja Pjotrs Lavrovs, slavenais tālaika narodņiku vadītājs: “Katram cilvēkam pirmām kārtām patstāvīgi jādomā, patstāvīgi jāpieņem lēmumi un patstāvīgi jāizvēlas savs ceļš.” Tā būs. Tā būs. Un tā būs. (Saviļņotā balsī un ar dūres sitienu.)

Līvens: Man atliek tikai jums pateikties, Aleksandr Fjodorovič.