Revolūcijas no citas puses
Aleksandrs Kerenskis uzrunā Petrogradas iedzīvotājus 1917. gada februārī. Foto: Getty Images
Vēsture

Kņaza Aleksandra Līvena saruna ar Krievijas Pagaidu valdības pēdējo premjerministru Aleksandru Kerenski

Revolūcijas no citas puses

Kņaza Aleksandra Līvena (viņš strādāja Radio Canada Krievu sekcijā) saruna ar Krievijas Pagaidu valdības pēdējo premjerministru Aleksandru Kerenski notika Ņujorkā 1964. gadā un īsviļņu diapazonā atkārtoti tika pārraidīta 1967. gadā, kad Monreālā norisinājās izstāde Expo-67, bet PSRS svinīgi gatavojās Oktobra revolūcijas piecdesmitajai gadskārtai. Pēc raidījuma padomju varas iestādes izteica protestu.



Aleksandrs Līvens:
Mūsuprāt, nav vajadzības paskaidrot, kas ir Aleksandrs Kerenskis. Ja mēs šai brīdī aizceļosim pagātnē, uz 1917. gadu, tad mums uz lūpām tūdaļ parādīsies šī cilvēka vārds. Un man šodien ir liels prieks sarunāties ar Aleksandru Fjodoroviču, kurš, cerams, mums pastāstīs, kā norisinājās tie notikumi, kuros viņš ņēma dalību. Aleksandr Fjodorovič, mans pirmais jautājums ir šāds: kas izraisīja valdības maiņu Krievijā un Pagaidu valdības nākšanu pie varas visā valstī?

Aleksandrs Kerenskis: Galvenais cēlonis, protams, ir 1914. gada karš. Pirms kara Krievija bija visaugstākajā savas kultūras, politikas un ekonomikas attīstības līmenī. Turpretī kara laikā visu iekšējo karu – cīņu, kurā ar mirstošo monarhiju, kas izbeidzās līdz ar Rasputina laikmetu, spēkojās sabiedriskā doma, dažādas politiskās grupas un partijas, kas pārstāvēja milzīgu krievu iedzīvotāju vairākumu, – tika nolemts apturēt. Un lozungs bija šāds: karš – līdz Krievija gāzīs vareno ienaidnieku, proti, Vāciju līdz ar Turciju, Austroungāriju un tā tālāk. Mēs, Krievija, no savas puses bijām daļa no tā saucamās savienības – Antantes, tas ir, savienības, kuru bija izveidojušas Krievija, Anglija, Francija, vēlāk arī Itālija un tādas mazas valstis kā Beļģija un citas. Taču imperators Nikolajs diemžēl šo mūsu ierosināto pamieru noturēja par atteikšanos no iekšējā kara, par pierādījumu tam, ka opozīcija pēc šī krievu tautas patriotisko jūtu sprādziena atzinusi sevi par uzvarētu. Un, lai ko savos sacerējumos apgalvotu ļeņini, trocki un citi Krievijas vēstures komunistiskā perioda vadoņi, pacilātība toreiz bija pārņēmusi ne tikai virsējos slāņus, inteliģenci, tā saucamo buržuāzisko šķiru – karā devās visi zemnieki un visi strādnieki. Vienprātība. Nekad visā Krievijas vēsturē mobilizācija nebija norisinājusies tik precīzi kā 1914. gadā.

Pokrovska rediģētajā “Oktobra revolūcijas vēsturē” rakstīts, ka pirmajos kara mēnešos visu strādnieku šķiru bija pārņēmis šovinisms. Komunistiskā partija bija zaudējusi visas pozīcijas, kuras tai ap to laiku jau bija fabrikās, rūpnīcās. Un šo triju gadu gaitā, no 1914. līdz 1917. gadam, stāvoklis pamazām kļuva arvien kritiskāks un katastrofālāks, jo, lai kā lielkņazi un ministri, buržuāziskā sabiedriskā doma un visa pārējā Krievija pūlējās iegalvot [Nikolajam II], ka vajag karot apvienotiem tautas un valdības spēkiem, pie mums nebija tā kā visā Eiropā: Anglijā, Francijā, Vācijā, Austrijā jau pašā kara sākumā līdzdarboties pārvaldē tika pieaicināti tā saucamo strādnieku masu pārstāvji. Turpretim Krievijā turpinājās vajāšanas. Pēc tam sākās intrigas – nevis paša valdnieka, bet gan viņa tuvākā loka intrigas: Rasputins, Ščeglovitovs un tā joprojām. Šī plaisa starp valdību un tautu kļuva aizvien dziļāka. Un faktiski 1916. gadā, rudenī, jau sākās revolucionārais process.

Iedzīvotāji to nesaprata. Iedzīvotāji, gluži otrādi, uzskatīja, ka pastiprinās reakcija, ka visi mēģinājumi pārliecināt valdību mainīt politiku ir bijuši neveiksmīgi un ka Krieviju gaida drūms tā saucamo tumšo spēku pilnīgas uzvaras laiks. Es tam neticēju. Maskavā un Pēterburgā, slēgtās sapulcēs, kurās sanāca kopā kreisie un tās pašas, vēlāk komunistiskās, partijas pārstāvji – piemēram, Šapošņikovs, Jureņevs un citi –, klāt bija arī Krievijas iedzīvotāju vidusšķiras pārstāvji, liberāļi, kadeti, demokrāti, kooperatori. Visa šī sabiedriskā doma nesaprata, ka mēs jau atrodamies revolūcijas aizsākumā. To nesaprata arī valdība. Visas organizācijas, kuras darbojās aizsardzības labā un vēl 1915. gadā bija glābušas Krieviju no pilnīgas sagrāves, visas šīs organizācijas – pilsētu padomes, zemstu padomes, kooperatori – tika vajātas, jo sevišķi darba grupas pie komitejas, kuru augstākā buržuāzija bija izveidojusi aizsardzības stiprināšanai un rūpniecības attīstībai, lai sekmīgi pabeigtu karu. Šī aizsardzībnieku un strādnieku grupa, kuru komunisti toreiz nicīgi saukāja par “gvozdejevščinu”, tika iznīcināta, izmantojot pilnīgi sadomātu pamatojumu. 1917. gada janvārī un februārī Pēterburgas valdība pusjukušā iekšlietu ministra Protopopova vadībā sāka posties apvērsumam. Armiju, policiju, žandarmēriju sāka gatavot tam, lai pēc mākslīgi izraisītiem bada dumpjiem Pēterburgā iznīcinātu patriotisko, valsts aizsardzības labā strādājošo Krieviju ar Valsts domi priekšgalā.

Nelokāmajai Valsts domei tajā laikā, 1916.–1917. gadā, bija ļoti svarīga loma: tā bija vienīgais brīvais avots, kas spēja tautai teikt patiesību par stāvokli valstī, lai tauta apvienotos. Valsts domes autoritāte – kaut arī dome bija ļoti konservatīvas cilmes – visā valstī un jo sevišķi armijā bija milzīga. Un pēdējā brīdī, kad Protopopovs un, galvenais, viņa tuvākais loks, viņš pats bija cilvēks, kurš praktiski nespēja pārvaldīt valsti, nolēma, ka ir pienācis īstais brīdis dot triecienu konstitucionālās Krievijas atliekām un atjaunot neierobežotu patvaldību uzvaras vārdā, kad naktī uz 27. februāri dome pēkšņi tika atlaista – proti, tika atlikta tās sēde –, šajā brīdī notika brīnums. Brīnums bija tas, ka zaldāti, kuri pirms tam bija dumpojušies, no visām pusēm sanāca pie domes un paziņoja, ka viņi kopā ar tautas pārstāvniecību aizstāvēs tautas nacionāli patriotiskās intereses. Caram Nikolajam II pietika vīrišķības – redzot, ka viņa patvaldības atjaunošanas plāns var neizdoties, turklāt tas var izraisīt pilsoņu karu, – izbeigt turpmāku pretošanos un atteikties no troņa.

Un tad no toreizējā Valsts domes vairākuma pārstāvjiem – šis vairākums bija ļoti liberālkonservatīvs, tā nosaukums bija “Progresīvais bloks” – kopā ar tā domubiedriem Valsts padomē tika izveidota pirmā brīvās Krievijas Republikas Pagaidu valdība...

Līvens: Un jums tajā bija – kāda vieta?

Kerenskis: Šajā kabinetā, kuram bija jākļūst par kabinetu mantinieka reģenta valdīšanai, es nebiju iekļauts, un mani neiekļāva arī nekādos nākamā kabineta sastāva sarakstos, kuri klīda pa Krieviju un īpaši pa Maskavu. Nebiju domājis, ka būšu valdībā. Taču šajās trijās dienās – jo faktiski visa revolūcija Krievijā notika 72 stundu laikā, 27. februāra vakarā tika atlikta Valsts domes sēde, bet 2. martā pa dienu cars parakstīja savu Manifestu par atteikšanos – tad lūk, šajās trijās dienās pilnībā izmainījās ne tikai Krievijas politiskā, bet arī sociālā vēsture.

Progresīvā bloka pārstāvji, kā, piemēram, Kadetu tautas brīvības partijas priekšsēdētājs, uzskatīja, ka valdību veidos Progresīvais bloks ar savu ārkārtīgi mēreno programmu, kas bija uzrakstīta, rēķinoties ne tikai ar vecās politiskās iekārtas, proti, monarhijas, saglabāšanu, bet arī ar sociālās iekārtas saglabāšanu. Taču šo triju dienu laikā viņu programma izrādījās nekam nederīga. Un pēdējā brīdī paši jaunās, Valsts domes noorganizētās valdības locekļi noprata, ka tagad nespēs stāties tautas priekšā tādā sastāvā, kādā viņi bija. Tādēļ viņi uzmeklēja domes mazākuma sociāldemokrātu partijas priekšsēdētāju Nikolaju Sergejeviču Čheidzi un mani – es toreiz biju Valsts domes 4. sasaukuma darba grupas priekšsēdētājs – un lūdza mūs iesaistīties Pagaidu valdībā: Čheidzi kā darba ministru, mani kā tieslietu ministru. Tajā laikā gadījuma ļaudis gadījuma kārtībā jau bija izveidojuši Darbaļaužu deputātu padomi – viņi bija atcerējušies 1905. gada tradīcijas. Šī Pēterburgas Darbaļaužu deputātu padome, kas tika noorganizēta 27. februārī pa dienu, ļoti ātri pārauga spēkā, kurš ap sevi saliedēja visus strādājošos iedzīvotājus un kareivjus kazarmās, jau atkal, tikai Pēterburgā vien kareivji kazarmās uz brīdi – uz divām dienām – bija palikuši bez virsniekiem. Un tā bija ļoti interesanta, traģiska stunda Krievijas vēsturē.

Valsts domes pārstāvjiem bija patriotiska apziņa, ka jāaizstāv Krievija – tāpat, kā tā tika aizstāvēta monarhijas laikā –, un tādēļ tika sarīkotas Darbaļaužu deputātu padomes un Valsts domes Pagaidu komitejas sarunas, lai izveidotu kopīgu jaunu valdību. Tad gadījuma cilvēki – viņi savā vairākumā bija atklāti vai slēpti galēji kreisās partijas piekritēji –, kuri vadīja toreizējo padomi, milzīgā Darbaļaužu deputātu padomes sapulcē, kareivju tajā vēl nebija, pieņēma lēmumu neielaist jaunajā buržuāziskajā valdībā nevienu demokrātijas pārstāvi; un demokrātija viņu izpratnē bija strādnieku demokrātija, revolucionārā demokrātija, kura tai laikā tik tikko sākās. Kad šis lēmums bija pieņemts, man iesākumā gribējās visu pamest un aiziet pavisam.

Aizgāju mājās. Pēc mokošas nakts iztēlojos, kas būs, ja šajā jaunajā Krievijā ar šīm jaunajām sabiedriskajām kārtām – šķirām, ja jums tā labāk patīk, – darbaļaužu Krievijā izveidosies situācija, kurā starp valdību un padomēm sāksies savstarpējas ķildas, ja neizdosies saglabāt vienotību, varu vienā visai valstij kopīgā centrā.

Es atgriezos un izteicu Valsts domes Pagaidu komitejai piekrišanu piedalīties valdībā. Un no tā laika, no tās dienas, 1. marta, līdz pēdējai dienai, 25. oktobrim, vai pat vēlāk, līdz 1. novembrim, es biju pašā neiroloģiskā punkta centrā, ja vēlaties – biju pašā Krievijas notikumu centrā.

Līvens: Krievijā pie varas bija nākusi jauna valdība. Kas īsti to veidoja?

Kerenskis: To veidoja kreisi buržuāzisko partiju pārstāvji. Tur bija kadeti, progresisti un bezpartejiski cilvēki. No bezpartejiskajiem pirmo vietu ietekmes ziņā ieņēma kņazs Georgijs Jevgeņjevičs Ļvovs. Viņš bija Rurika pēcnācējs, sensenas dzimtas pārstāvis, cilvēks, kurš visu savu mūžu bijis vistīrākais demokrāts, kurš visus savus spēkus un visas savas zināšanas ziedojis tam, lai kalpotu tautai – ne tikai tautai kā nācijai, bet arī tautai kā zemākajai darbaļaužu daļai. Un it sevišķi zemniekiem. Viņš bija izcils cilvēks. Vēl tur bija Maskavas kadetu partijas līderis Pavels Nikolajevičs Miļukovs, oktobristu partijas līderis Aleksandrs Ivanovičs Gučkovs, tad, no kadetu partijas, bija jauns un ļoti spējīgs cilvēks Nikolajs Visarionovičs Ņekrasovs; bija Progresistu partijas priekšsēdētāja biedrs – viņi pēc savas politikas domē bija kreisāki par kadetu partiju. Vārdu sakot, visa valdība bija, izsakoties kreiso valodā, buržuāziska valdība.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Decembris 2017 žurnāla

Līdzīga lasāmviela

;script type="text/javascript" src="/js/compiled.min.js?1509713338">