Mans uzdevums ir provocēt citus tēviņus

Kad biju mazs, mani ļoti interesēja krupji un vardes, es pat izrakstīju no Krievijas vienīgo daļēji tiem veltīto žurnālu. Es sāku terārijā turēt krupjus, un tie bija jābaro ar dzīviem circeņiem vai prusakiem. Kukaiņu meklējumi mani noveda līdz Latgales zoodārzam; tā bija vieta, kur par to visu beidzot varēja parunāt. Pašu Mihailu nesatiku uzreiz, bet viegli un ātri iekļāvos zoodārza kolektīvā: man izrādīja aizkulisēs esošo agresīvo anakondu, hiperaktīvo vāveri Šuriku un loriju, kurš pa dienu gulēja zeķbiksē un raudzījās uz mums melanholiskām, taču arī drusku izbrīnītām acīm. Darbiniece pastāstīja, ka pēc maiņas autobusā pamanījusi pa blakussēdētāja plecu rāpojam eksotisku prusaku, bet neko nepateikusi. Viņas vīrs jau pirms brokastīm lec augšā, lai paskatītos, vai akvārija zivis nav iznērsušas ikrus. Tas viss uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu – es gribēju tādus vecākus sev. Un Mihails, kurš to visu organizēja, manās acīs bija ideāls cilvēks. Pagājis daudz gadu, zoodārzs noteikti ir uzplaucis un paplašinājies (mēļo, ka pirmā krokodila iegādei tika vākti iedzīvotāju ziedojumi), bet apziņa, ka kaut kur eksistē cilvēks, kurš atdarina sarkanvēdera ugunskrupja balsi un reizē sauc sevi par ļoti šauru, padara dzīvi panesamāku, kaut arī tā nevienu no mums nesaudzē.

Rvīns Varde

(Pirmā sarunas daļa notiek Latgales zoodārza ekspozīcijas zālēs.)

Mihails Pupiņš: Mēs esam ļoti neliela iestāde, ļoti neliela, bet ar ļoti lielu koncepciju. Mēs domājam, tā ir labākā koncepcija pasaulē, tāpēc mēs to mēģinām realizēt. Šī koncepcija sāka veidoties, kad man bija gadi pieci un es izveidoju savu pirmo zoodārzu.

Rīgas Laiks: Jūs piecu gadu vecumā izveidojāt šo koncepciju?

Pupiņš: Piecu gadu vecumā es sapratu, kādai tai jābūt, bet, protams, man vēl nebija tik attīstīts domāšanas aparāts.

RL: Bet, piedošanu, kas bija tai jūsu pirmajā zooloģiskajā dārzā?

Pupiņš: Tas bija Medumos, tepat netālu. Un tur bija vismaz seši dzīvnieki. Nē, nu pirms tam man jau no grāmatām bija izgriezti dzīvnieciņi, ar kuriem es trenējos, veidoju zoodārzu, bet tas bija treniņš – jebkuram zoodārza darbiniekam sākumā jābūt apmācītam, trenētam un tā tālāk. Tātad – pagalmā stāvēja galds, nu, tāds, kas bija izmantots remontējot, es to apšuvu ar kartonu...

RL: Jā.

Pupiņš: Tātad zem galda atradās laboratorijas, tur man vēl bija divi cilvēki, kas bija...

RL: Laboranti.

Pupiņš: Nē, mēs visi taču bijām vienlīdzīgi. Bet augšā uz galda bija dzīvnieku kolekcija. Tur bija zaļā varde, atrasta blakus dīķī, tur bija bruņurupucis, kurš bija aizmucis no vietējā bioloģijas skolotāja un pēc tam laikam nezināja, ko darīt, un palika pie manis, un tur bija četras karūsiņas, ko mans draugs nočiepa savam tēvam, kurš gribēja iet ķert līdakas, kā ēsmu izmantojot karūsas. Un vēl kaut kas bija.

RL: (Smejas.) Un...

Pupiņš: Tas bija pirmais zoodārzs, bet princips saglabājas. Tātad: jābūt laboratorijām, kas atdalītas no dzīvnieku ekspozīcijas...

RL: Bet laboratorijas nodarbojas ar ko?

Pupiņš: Laboratorijas – nu, kā parasti. Laboratorijās mēs vairojam dzīvniekus, barojam, tur dzīvnieki ārstējas, aug, nomirst dažreiz, piedzimst mazuļi un tā tālāk.

RL: Mirklīti. Piecu gadu vecumā jūs viņus jau pavairojāt tai pagaldes laboratorijā?

Pupiņš: Nē, neizdevās. Bet tas nebija mūsu mērķis – tas zoodārzs eksistēja laikam kādus mēnešus divus trīs, līdz atnāca rudens, kad, sorī, Latvijā nav tik... Ārā mēs nebijām vēl gatavi strādāt, pingvīna mums nebija, kas varētu dzīvot sniegā. Un tomēr jau toreiz es sapratu, kādiem tur būtu jābūt dzīvniekiem. Pašlaik šī koncepcija iekļauj sevī – un tas ir galvenais – pedagoģisko sastāvdaļu. Zoodārziem Eiropā ir specifiskas prasības, lai zoodārzu vispār varētu piereģistrēt. To prasību ir diezgan daudz, bet galvenās ir šīs: pirmkārt, zoodārzs ir kolekcija, kuru septiņas dienas nedēļā var apmeklēt apmeklētāji. Septiņas dienas – gluži tāpat kā septiņas dienas, kurās Dievs izveidoja pasauli. Lai saņemtu licenci kā zoodārzam, tam jābūt atvērtam apmeklētājiem septiņas dienas nedēļā, citādi tā ir jūsu privātā kolekcija un varat strādāt tur, kā gribat. Un Eiropas likumdošana nosaka, ka galvenais, kas tiek prasīts no zoodārza, – lai tur būtu zinātne un pētniecība. Otrais ir dabas aizsardzība, un tikai trešais ir ekoloģiskā audzināšana, izglītošana un tā tālāk. Mūsu zoodārza galvenā funkcija savukārt ir tieši šī pēdējā – ekoloģiskā audzināšana un izglītošana. Kas tas ir, un kādai tai jābūt? Mēs uzskatām, ka ļoti svarīgi, lai atbilstoši mana drauga koncepcijai, kurš tagad strādā Maskavā, ir vadošais profesors ekoloģiskajā psihopedagoģijā, mēs kopā mācījāmies tepat Daugavpilī, tagad viņš tur ir līderis...

RL: Psihopedagoģijā? Ir nu gan vārds.

Pupiņš: Ekoloģiskajā psihopedagoģijā, bet arī vides pedagoģijā un citur. Viņš ir universāls, bet īstenībā viņš ir ģeniāls cilvēks.

RL: Kā viņu sauc?

Pupiņš: Vitolds Jasins. Lūk, un atbilstoši viņa pieejai, bet mēs attīstām savu koncepciju... Lieta tāda, ka cilvēks uztver sevi kā subjektu, bet dabu uztver kā objektu. Subjekts – tas ir līdzīgs cilvēkam, tā ir personība, tam ir vārds, ar viņu var runāt, var ar viņu saskarties, un attiecības ar viņu regulē morāle un ētika. Ja mēs uztveram kādu kā subjektu. Ja mēs uztveram kādu kā objektu – tā raksta Vitolds –, tas nozīmē, ka objekts ir manta, ar to var darīt visu ko.

RL: Atvainojiet, to jau Kants rakstīja.

Pupiņš: Nu, Kants to rakstīja, jā. Kantu es nezinu, Kants mani neinteresē. Bet Vitolds to raksta par dabu, tur bija runa par dabas objektiem – dzīvniekiem, augiem un tā tālāk. Var jau būt, ka Kants arī par to rakstīja, nezinu.

RL: Varbūt rakstīja, jā.

Pupiņš: Kantu nelasu, sorī, atvainojos. Es esmu ļoti šaurs speciālists.

RL: Labi, labi.

Pupiņš: Viss, kas izkrīt no... Man principā vienalga, sorī. Domāju, ka Kants neabižosies.

RL: Būs labi, pietiks ar Vitoldu.

Pupiņš: Jā. Otra lieta, kas ir ļoti svarīga, ir nepragmatiska attieksme. Pragmatiska attieksme būtu tas, kas ir novērtējams ar naudu, principā – vai nu apēst, vai nu vēl kādīgi izmantot; nepragmatiska attieksme – tā ir attieksme, kad mums vajag no šī dabas objekta kaut ko, kas nevar būt novērtēts ar naudu. Kas nevar būt novērtēts ar naudu? Ko nevar nopirkt par naudu? (Sit knipi.)

RL: Par naudu nevar nopirkt, nu, patiesībā... visu var nopirkt par naudu.

Pupiņš: Visu, pareizi.

RL: Es gribēju teikt, ka mīlestību nevar, bet droši vien, ka kaut kādā nozīmē var arī mīlestību.

Pupiņš: Nu, kaut kādā jā, bet skaidrs, ka nevar nopirkt, piemēram, cieņu, saskarsmi, mīlestību un tā tālāk, visas pārējās lietas, kas nav viegli sataustāmas. Varbūt var nopirkt šo lietu imitāciju, bet pašas tās – nevar. Un dabas aizsardzība visā pasaulē ir pragmatiska. Tātad – vajag sargāt, lai mūsu pēcnācējiem būtu ko tur darīt tajā dabā.

RL: Nē, bet saglabāt sugas tikai tādēļ, lai tās būtu.

Pupiņš: Nu jā, jāsaglabā, pilnīgi pareizi, sugas jāsaglabā, lai tās būtu. Pilnīgi pareizi. Bet, ja jūs palasīsiet visus dokumentus gan Eiropas līmenī, gan pārējos, praktiski visos tas pragmatiskums izlien. Lai mums būtu ko elpot, lai būtu ko ēst mūsu pēcnācējiem un tā tālāk. Un, lūk, Vitolds kā risinājumu piedāvāja to objektu – dzīvnieku – pacelt līdz cilvēka līmenim, uztvert kā subjektu. Tā nu mēs ejam pa citu ceļu, mēs mēģinām vienlaikus paaugstināt dzīvnieka subjektivitāti un samazināt cilvēka subjektivitāti, lai viņi ir vienādā līmenī, zero level.

RL: Tad jūs viņus, tos cilvēkus vai bērnus, piemēram, liekat būrītī kopā ar zvēriem? Kā jūs viņus pazemināt?

Pupiņš: Tieši otrādi. Bet ideja pareiza, tikai otrādi. Mēs veidojam vienotu vidi, kur jau grūti saprast, kurš ir dzīvnieks, bet kurš – cilvēks apmeklētājs. Pierasts domāt, ka cilvēkiem, kuri pēta dzīvniekus, attieksme ir nepragmatiska, bet īstenībā viss ir otrādi.

RL: Nu jā... Bet, ja mēs atceramies, teiksim, Džeraldu Darelu ar viņa “Mana ģimene un citi zvēri”, tur tā attieksme bija diezgan nepragmatiska.

Pupiņš: Tas ir labs nosaukums.

RL: Man liekas, tieši piemērots tam, ko jūs stāstāt.

Pupiņš: Jā. Tāpēc mēs arī mēģinām samazināt subjektivitāti un pacelt subjektivitāti, tiekoties neitrālajā līmenī. Un mēs veidojam vidi. Tāpēc mēs arī atšķiramies no citiem zoodārziem: mūsu veidotā vide un paši dzīvnieki atbilst šai koncepcijai, no cilvēka vides pārejot dzīvniekvidē, te nav šķēršļu, kur vien iespējams, nav stikla, te pat grīda ir nelīdzena, lai jūs neietu kā mājās, kā pa linoleju vai parketu, bet kājām taustot pamatni – kā mežā, kur var arī aizķerties –, tur ir speciāls zars, kur vajag tā pieliekties, citādi var sasist galvu, tur ir speciāli izveidota peļķe, kur jūs varat iekāpt, ja nepamanīsiet. Lai cilvēks justos kā dzīvnieku vides sastāvdaļa. Un mums arī ekspozīcijas izkārtojums atšķiras. Ir zoodārzi, kur ir tā: čūska, čūska, čūska, čūska, pēc tam tur, teiksim, ir aitas, aitas, aitas, aitas, pēc tam – vāveres, vāveres, vāveres. Bet dabā tas nekad tā nav, mežā viss ir sajaukts – tur ir kukaiņi, putni, tur sliekas, vardes un tā tālāk...

RL: Jā, tā ir mežā, bet mēs esam zooloģiskajā dārzā.

Pupiņš: Mēs imitējam pašu galveno, lai mēģinātu izveidot vidi, kur jūs neesat galvenais. Jo cilvēka vide tomēr ir cilvēka vide, kur ir līdzenas virsmas, tīri toņi, taisni stūri, leņķis tāds vai šitāds, tāds kā dzīvoklis, kur aiz loga mēģina izveidot...

RL: Bet tai dzīvoklī parasti nekas nesmird, nu, lielākoties.

Pupiņš: Tur smird baigi, bet jūs diemžēl savu smaku nejūtat. Jūs esat tikpat smirdīgi kā pārējie dzīvnieki. Varbūt jūsu kaķis ir šausmās no jūsu smakas. Bet savu smaku viņš savukārt nejūt.

RL: (Smejas.)

Pupiņš: Labi, nesakiet to nevienam, jo tas varbūt...

RL: Nē, kāpēc, tas taču ir tikai normāli.

Pupiņš: Domāju, tas cilvēkiem ir noslēpums. Viņi domā, ka viņiem viss ir labi.

RL: Un es arī kaķiem neteikšu to, ko jūs teicāt.

Pupiņš: Kaķiem nevajag, viņi paši to zina.

RL: (Smejas.)

Pupiņš: Tātad mums ir arī jauktas ekspozīcijas, kur dzīvnieki vēl ir jāatrod. Šeit, starp citu, ir viena no labākajām ekspozīcijām: šīs kamenes dzīvo koku dobumā, nevis plastikāta kastē, un tās lido uz Daugavpili, tās lidinās apkārt un tad atgriežas šurp.

RL: Kāpēc tad viņas nedzīvo, tā teikt, kaut kur mežā?

Pupiņš: Vajag pavaicāt, nezinu... Kas tur lamājas? Viens surikats.

RL: Kolosāli. Tas ir viņš, kas tur tā rej?

Pupiņš: Nu, jūsu kolēģis, kas arī izmanto mutisku komunikāciju, komunicējoties ar savas sugas brāļiem. Faktiski tas ir tāds pats kā jūs.

RL: Šitāds?

Pupiņš: Nu jā. Viņš kā jūs, kā žurnālists pievērš uzmanību kaut kādām problēmām, un visi pārējie uzreiz aktivizējas.

RL: Interesanti, kam viņš ir pievērsis uzmanību?

Pupiņš: Viņš kaut ko redz. Nezinu. Nu, tur mašīna ir redzama vai varbūt kāds suns tālumā.

RL: (Smejas.)

Pupiņš: Surikatiem ir diezgan laba redze, un parasti, kad visi nodarbojas ar savām lietām, viens ir sargs, kurš uzņemas atbildību.

RL: Viņš vienmēr ir tas sargs, vai arī viņi mainās?

Pupiņš: Mainās.

RL: Un kā viņi nolemj, kam jāuzņemas tā atbildība?

Pupiņš: Es nezinu, tas man ir noslēpums. Kā viņi mainās, kā izvēlas – tagad ir tava kārta, nē, es iešu, nē, es citu reizi iešu, man šodien ir atvaļinājums... To es visu nezinu. Bet tā ir viena ģimene, tāpēc domāju, ka tur lielu problēmu nav. Nu, tā arī jāstaigā, jāskatās zem saknēm, jāpaskatās, kaut kur jāpiesēžas, kaut kur jāparakņājas rokām, kaut kur jāskatās zem saknēm.

RL: Ar rokām?

Pupiņš: Nu tāpat, kā jūs darītu arī dabā.

RL: Paga, tas ir jūras krupis? Tas taču ir indīgs.

Pupiņš: Nu... jā, ceru, ka jūs neuzbruksiet viņam, lai viņu apēstu, jo citādi viņš nav indīgs. Bet, ja jūs viņam iekodīsiet, tad jā, tad inde parādīsies.

RL: Bet tā taču ir slavenā aga.

Pupiņš: Jā, tas ir slavens agakrupis.

RL: Bet to taču acteki izmantoja kaut kādos rituālos?

Pupiņš: Jūs neesat acteks. Es varu nebaidīties par mūsu krupi? Nu, protams, daudz kur izmantoja.

RL: Es lasīju, ka Holandē šitos krupjus nozaguši no zooveikala, jo viņu indei piemītot arī apziņu izmainošas īpašības.

Pupiņš: Acteki atgriežas?

RL: Nozaguši, protams, narkomāni, lai mēģinātu viņu laizīt vai kaut kā tamlīdzīgi.

Pupiņš: Šito vajadzētu izņemt ārā... Vārdu sakot, dzīvnieki šeit dzīvo savu dzīvi, un jūs varat vērot, kā viņi izskatās dabiskajā vidē. Mēs nevarētu saskarties kā divi vienlīdzīgi subjekti, ja starp mums būtu režģis.

RL: Bet es kā subjekts varbūt gribētu viņiem iedot kādu mušiņu, piemēram.

Pupiņš: Nu, kāpēc jūs man nedodat mušiņu? Tāpēc, ka jūs saprotat, ka jāciena cita viedoklis un tā tālāk. Tāpat arī ar viņiem. Mēs uzticamies arī cilvēkiem, un mums nav bijis gadījuma, kad dzīvnieki uzbrūk cilvēkiem.

RL: Nē, es runāju par to, ka daudzos tādos atvērtos zoodārzos cilvēki visu laiku cenšas iedot dzīvniekiem kaut ko ēdamu. Jums nav šādas problēmas?

Pupiņš: Nē, nav nemaz, mēs uzticamies cilvēkiem. Pa šiem gadiem arī bijušas tikai trīs reizes, kad dzīvnieki nozagti. Te bijuši kolēģi no citiem zoodārziem, un viņi man teica: “Klau, Miša, mums te pēc divām stundām visus zvērus nogalinātu!” Es saku: nu lūk, mēs te mēģinām uzticēties cilvēkam.

RL: Bet sakiet, tie krupji taču var mierīgi pārrāpties pie tā truša...

Pupiņš: Nē, nu tur uztaisīts tā, ka principā nevar, bet dažreiz kāds atrod iespēju. Bet tie truši tur arī sēž ne tāpēc, ka viņi tur ir iesēdināti. Reiz kāds žurnālists sūdzējās: lūk, moka trusīti, tam jāsēž tādā mazā būrītī.

Bet es viņam pajautāju: “Bet vai jūs zināt, ka šis trusis var izrāpties jebkurā mirklī un naktī viņš pastaigājas apkārt, un tas vienkārši ir viņa dzīvoklis. Tas pats, kā atnākt pie jums dzīvoklī – lūk, tur cilvēks sēž tādā mazā telpā: kas viņu tur iesēdināja?” Taču principā viņš var izrāpties; dažreiz viņi atrod ceļu, bet vispār – visur ir žogi, ir uztaisīti tādi nemanāmi žogi. Un dzīvnieks sēž savā vietā, jo tur viņam atbilst apstākļi.

RL: Tātad jūs tomēr to viņu vidi plānojat.

Pupiņš: Bet šur un tur vajag meklēt dzīvniekus zem saknēm... Nu, nav tā kā veikalā, kad tu atnāc un tev garantēta desa, desa, desa. Nē, tev jāapsēžas, jāpiesēžas, jāpaskatās, jāizstiepj kakls, jāaizķeras ar kāju, lai varētu kādu dzīvnieku atrast. Tad tev jāskatās gan uz leju, gan uz augšu, gan pa sāniem, un es atklāšu noslēpumu, tikai nesakiet citiem... Jā, vēl es gribēju teikt, ka mums neviens dzīvnieks nav noķerts dabā un nesēž – kā parasti mēdz teikt par zoodārziem – cietumā. Visi šie dzīvnieki ir zookultūras dzīvnieki, kas jau paaudzēm ilgi vairojas regulētos apstākļos, principā tie ir mājas kaķīši un sunīši. Tie ir kaķīši. Kas ir kaķītis? Kaķītis varētu būt visai dažāds pēc ārējā izskata. Ir tikai daži dzīvnieki, kuri mums ir noķerti Latvijas dabā. Tagad jūs tos redzat. Mēs cīnāmies ar dažām invazīvām sugām Latvijā, un mēs izbraucam, izķeram; tās ir svešas bruņurupuču sugas – sarkanausu bruņurupuči un citi –, mēs jau deviņas svešas bruņurupuču sugas Latvijā atradām. Un tos mēs visus izķeram. Latvijai tie ir nelegāli migranti, kā mēs viņus saucam, darba migranti. Mums ir savs bruņurupucis, kam strādāt Latvijā par bruņurupuci, tas ir purva bruņurupucis, bet tos nelegālos mēs ņemam no dabas ārā.

RL: (Smejas.) Bet viņi tak dzīvo nenormāli ilgi?

Pupiņš: Jā. Tāpēc tas ir ļoti svarīgi, izdabūt ārā no dabas, jo šis ir dzīvnieks, kas pagaidām Latvijā nevairojas, bet pēc gadiem divdesmit, ja kļūs vēl siltāk... Tāpēc – jā, tas ir vienīgais... Bet visi pārējie nav noķerti dabā. Tādēļ es arī saku: tie ir kaķīši. Iesim vēl paskatīsimies.

RL: Vai dzīvniekiem ir arī vārdi, kā, teiksim, ir dažiem Rīgas zoodārzā?

Pupiņš: Nu, ar vārdiem parasti ir tā, ka...

RL: Ja mēs turpinām runāt par subjektiem. Jo subjektam droši vien vajadzētu arī vārdu.

Pupiņš: Tikai tanī gadījumā, ja jūs saprotat viņa valodu. Jums ir vārds, bet, ja mēs nerunātu vienā valodā, tad kā es varu uzzināt, ka jums ir jūsu vārds? Nē, es varētu jūs nosaukt citā vārdā, piemēram, vai saskarties kaut kā.

RL: Nu, bet reizēm, piemēram, mēs atrodam kaķi uz ielas un viņš atsaucas uz kādu vārdu.

Pupiņš: Man kaķiem mājās vārdu nav. Man bija seši kaķi, un nevienam nebija vārda. Jo es nezinu, kā viņus sauc. Man bija pelēkais kaķis, man bija siāmiešu kaķis, man bija melnais kaķītis, man bija vēl kaut kāds kaķītis, bija ruds kaķītis, bet vārdu viņiem nebija, jo es... Tomēr tā ir cieņa pret citu personību, kā es tā pēkšņi varu jums izdomāt vārdu, kādas man tiesības?

RL: Nevienam jau nav tādu tiesību.

Pupiņš: Tāpēc mūsu dzīvniekiem vārda nav. Vārda nav, jo mēs nezinām, kas viņi ir. Vārdi mums ir tikai tiem dzīvniekiem, kas jau atbrauc ar vārdu, jo mums, starp citu, lielākā daļa dzīvnieku ir patversmē. 80% dzīvnieku ir tādi, kuri kļuvuši cilvēkiem nevajadzīgi – vai nu citam zoodārzam, vai nu privātkolekcionāram, vai nu vienkārši viņš ir kļuvis par vecu, vai nu viņam ir lauzta kāja. Īstenībā mēs esam patversme.

RL: Nu, bet, ja jūs runājat par dzīvnieku kā subjektu, vai viņi ir arī tiesību subjekti? Vai viņiem ir tiesības?

Pupiņš: Tas nav jautājums man. Es neesmu jurists, es esmu ļoti šaurs speciālists, un par pārējo jūs man varat jautājumus neuzdot. Varat nejautāt par to, kas notiek pasaulē, jo man nav ne jausmas. Mans lauciņš ir ekoloģiskā izglītošana, dabas aizsardzība, un es nevaru atbildēt par visu pārējo. Sorī.

RL: Labi, iesim.

Pupiņš: Sorī. Sorī. Es esmu ļoti šaurs. Jūs nevarat iedomāties, cik es esmu šaurs.

RL: Nekas, nekas.

Pupiņš: Ak Dievs. Es brīnos, ka es vēl protu lasīt un rakstu, tas man ir tāds liels sasniegums.

RL: (Smejas.)

Pupiņš: Jā, ir dzīvnieki, kas tradicionāli domāti cilvēka saskarsmei, kam var pieiet klāt paglaudīt, viņš nemūk prom. Šeit dzīvnieks var aizmukt, bet, ja viņš grib ar tevi saskarties –lūdzu! Dažreiz grib, dažreiz negrib.

RL: Es šodien gribēju paglaudīt uz ielas sunīti ar vārdu Fuņķiks. Un viņš man gandrīz iekampa.

Pupiņš: Nu lūk, vai Fuņķiks gribēja, lai jūs viņu paglaudāt?

RL: Acīmredzami negribēja.

Pupiņš: Ja jūs tagad mani gribētu paglaudīt vai pieietu kādai meitenei uz ielas un gribētu viņu paglaudīt...

RL: (Smejas.)

Pupiņš: Nu nē taču! Tas pats arī ar dzīvniekiem. Lūk, Fuņķikam bija cits viedoklis par šo procesu. Un visas tiesības uz savu viedokli. Iesim tālāk. Nu, tā ir tualete, tās ir vienīgās durvis, ko man neatļāva nomaskēt, citas durvis ir nomaskētas. Nu, tas... O, forši! Labi izskatās. Jā. Kukaiņi dzīvo kopā ar čūskām. Bet mēs mēģinājām noimitēt to vidi tā, lai būtu skaidrs, kāpēc dzīvnieks izskatās tā, kā viņš izskatās, kā viņš varētu izskatīties savā dzimtajā pasaulē, bet gribu vēlreiz uzsvērt, ka šie ir dzīvnieki no zookultūras un tās ir dekorācijas.

RL: Bet šie, piemēram, patlaban nodarbojas ar vairošanos?

Pupiņš: Nē. Vienkārši draudzīgi sēž. Mēs ar jums arī stāvam diezgan tuvu, bet ceru, ka mēs ne ar ko tādu nenodarbosimies. Tas, ka mēs atrodamies tuvu, vēl nenozīmē, ka viss jau notiek.

RL: (Smejas.)

Pupiņš: Daudzi dzīvnieki pie mums dzīvo jau paaudzēm ilgi un vairojas sekmīgi, bet tas nav mūsu mērķis, jo, kā visiem zoodārziem, mums jācenšas, lai dzīvnieku nebūtu pārāk daudz, lai nebūtu pārapdzīvotība. Tāpēc mēs pārošanos nestimulējam. Bet, ja grib, mēs dodam iespēju. Nu lūk, šiem nesen bija pārošanās, tur divas meitenes un viens čalis sēž. Tā ir parastā žņaudzējčūska. Pirms gadiem trim viņiem ģimenē bija domstarpības; es viņus pabaroju, bet vakarā, kā parasti, pirms iet mājās, visi dzīvnieki jāpaskatās. Neviena darbinieka jau vairs nebija, es eju garām un skatos – te ir viena paresna čūska, bet... Sāku skaitīt čūskas – jā, viena otru apēdusi.

RL: Apēdusi?

Pupiņš: Viņām tā reizēm gadās. Jo, kā jūs saprotat, čūska nevar nokost gabalu. Ja kaut kur šausmenē rāda, ka čūska nokož roku vai kāju, – nē, tas tā nav. Čūska apēd vienā gabalā. Mēs barojam čūskas ar žurkām vai gaļu, cāļiem un tā tālāk, un, ja tas gabals, ko viena čūska rij, ir vēl redzams draugam, viņš var vēl paspēt pieķerties un tad viņas ēd katra no sava gala, līdz satiekas – nu, kā klasiskajās itāļu filmās, kad meitene un čalis ēd spageti un viņi ēd katrs no sava gala, līdz tā skaisti sabučojas. Čūskām tā nav, jo, kad viena to savu spageti daēd, viņa atver to muti biški platāk un turpina to procesu, jo viņa nevar apstāties. Vārdu sakot, skatos – divas čūskas sēž, trešās nav. Kad sapratu, ka viens ir apēsts, es kādas minūtes četras stāvēju un domāju.

RL: Ko jūs domājāt?

Pupiņš: Dabūt viņu ārā – mēģināt vai ne? Jo, no vienas puses, viņš ir apēsts, tas viss ir noticis, un, ja viņš tur nedzīvs iekšā... Nu, it kā vairs neko nevar darīt. No otras puses, tas bija vienīgais tēviņš, un, iespējams, tā mātīte pēc tam sāks savu draugu meklēt, aizmirsusi, ka viņa to pati ir apēdusi. Tāpēc es kādas minūtes četras piecas domāju. Un nolēmu, ka jāņem ārā. Tad es sāku to meiteni kratīt, un, kad viņa beidzot izvēma to savu draugu ārā, es jau sāku fotografēt. Nekas, dabūju viņu ārā – dzīvs, jautrs, vesels, labā garastāvoklī –, arī žurku, kas bija iekšā, izņēmu laukā, aiznesu, izlietnē nomazgāju, visas siekalas un pārējo... Nekas, atgriezās, redzat, tagad dzīvo jau trešo gadu, viss ir labi, viss ir normāli, nesen arī sapārojās. Gaidīsim bērnus. Bet tas nav mūsu mērķis – speciāli vairot. Mēs speciāli vairojam tikai purva bruņurupuci, ko mēs Latvijā atjaunojam, un vēl dažas citas sugas – teiksim, sarkanvēdera ugunskrupi. Bet tiem visiem pārējiem zvēriem mēs dodam iespēju. Tā arī jau kaut kur piektā vai sestā paaudze – mūsu bārdainās agāmas, Austrālija, jauniņi, labiņi, izaugs, iespējams, ka arī parādīsies bērni. Te piedzima mums arī ūdens drakoni, smukiņi, foršiņi, vēl izaugs.

RL: Un tā lielā čūska neinteresējas par to bruņurupuci?

Pupiņš: Nē. Nu, viena lieta, protams, ka teorētiski varētu, ļoti teorētiski, jo anakondas barojas ar viskautko, bet principā pēc izmēra neatbilst. Un otrs, ja visi ir pabaroti, tad visi arī dabā var draudzīgi cits ar citu sadzīvot.

Dažreiz dzīvnieks tā arī nav atrodams. Tikai es zinu, ka šeit dzīvo arī gekoni – nakts dzīvnieki, kas sēž tanī alā, – bet neviens nekad tos neieraudzīs. Taču mēs zinām, ka tie ir tur iekšā, jo tur ir svaigas kakas. Interesanti, ka tie gekoni arī sarunā, kur viņiem ir tualete. Vispār viņi visi ir ļoti intelektuāli, nevajag domāt, ka tikai cilvēks domā, bet dzīvnieks ir tikai dzīvs mehānisms, – nē, tas tā nav.

RL: Bet kas viņam ir mutē? Mēle vai arī...

Pupiņš: Tā ir mēle. Es nezinu, kāpēc viņš tā dara, dažreiz viņš tā dara, moška viņš grib atsvaidzināties. Nu jā, tagad viņš ar jums saskaras. Viņš to dara tā, ar galvu, viņam tā ir kā kurlmēmo valoda – ar žestiem. Te apakšā ir tāds kā karogs, tāda ādiņa – kā jūrniekiem ir karogi, ko viņi cits citam parāda, lai nodotu informāciju. Jūsu kolēģis, jo arī izmanto saziņas līdzekļus. Aizmugurē tur pabarojās un aizgāja nakts pērtiķis.

Mūsu dzīvnieki ir no zookultūras, tāpēc viņi nebaidās, piemēram, no cilvēka balss, no fotografēšanas, viņus visus var brīvi fotografēt. Vispār viņi domā, ka es vedu cilvēkus, lai viņiem būtu jautrāk, lai būtu ko pavērot – katru dienu jaunas sejas, emocijas, krāsas.

RL: Kā jūs to zināt?

Pupiņš: Pēc viņu izteiksmes. Ļoti daudzi no viņiem vienkārši iziet paskatīties, kā šis jaunais cilvēks izskatās, it sevišķi, ja tas ir kas neparasts – neparasti apģērbts vai arī izskatās jocīgi, vai kad kāda smuka meitene, mums te daži pērtiķi uzreiz aktivizējas.

RL: Tiešām?

Pupiņš: Es nesaprotu, kā viņi caur stiklu to saprot, bet viņi nekad nekļūdās. Nu, šis arī atnāca paskatīties, bet laikam mēs nebijām tik interesanti, neizraisījām interesi. Galvenā ideja, ka dzīvniekiem ir izvēle. O, lidojoši sunīši! Vispār baigi forši dzīvnieciņi. Ja gribat būt oriģināls un gribas kāmīti, kas lido, tad tas ir šis. Foršs dzīvnieciņš. 

RL: Vai sakarā ar kovidu pret sikspārņveidīgajiem nav mainījusies attieksme?

Pupiņš: Nedaudz mainījās, protams, bet tie nav īsti sikspārņi, viņi ir radinieki. Bet mainījās, cilvēki sāka baidīties no visa kā. Bet mūsu dzīvnieki, teiksim tā, dzīvo tādos apstākļos, ka...

RL: Kāpēc viņš tik bezjēdzīgi skrien?

Pupiņš: Ne bezjēdzīgi, viņš ir no jūsējiem, no zīdītājiem, tāpēc viņam dienā noteikts gabals jānoskrien. Tikmēr lielākā daļa rāpuļu, abinieku vispār nekustas, var nekustēties dienām ilgi. Vielmaiņa ir cita. Bet šitam jānoskrien savi kilometri. Te briljanti ir, briljanta pitoni, ļoti smukiņi. Tur sēdēja varāni jums aizmugurē, mēs tos jau nepamanījām. Tātad biotopu mēs veidojam atbilstoši dzīvnieka vajadzībām, bet arī tā, lai cilvēkam rodas vizuāli noskaņojums. Tātad tu neesi kastē, viņš arī nav kastē. Un šitā viņš jums parāda, kurš te ir galvenais tēviņš. Šaubu nav. Jūs man jautājāt, kā viņi reaģē: lūk, viņš uz jums arī noreaģēja. Viņš rāda, ka tā ir viņa teritorija un viņš tur ir galvenais tēviņš.

RL: Olas parādīja.

Pupiņš: Parādīja, ko vajadzēja, lai jūs saprastu. Šis maziņais te ir nesen, mammai nebija piena, un es viņu mājās izbaroju ar knupīti.

RL: Viņš tagad jūs uzskata par mammu?

Pupiņš: Taisnību sakot, viņš vispār uzskata, ka ir cilvēks. Un tagad viņš ir nokļuvis pie kaut kādiem nesaprotamiem aborigēniem. Jo viņš ir cilvēks – visu laiku grib uz rokām, pasēž uz pleciem. “Mammu, kāpēc tu mani atdevi kaut kādiem nesaprotamiem radījumiem ar asti?” Nu, bet tagad jau viņi ir sadraudzējušies, viss kārtībā. Bet sākumā, tikko atvēru durvis, viņš saka: ved mani projām, man šeit ir apnicis. Iesim šeit, vienu aci uzmetīsim. Te kaut kur jābūt lieliem ūdens drakoniem. Nu, arī tā kā dabā, dažreiz var arī nepamanīt, jo dzīvniekam arī dzīvē ir savi mērķi. Šis sēž tā, ka var būt pamanīts. Šis ir Princis.

RL: Kas tas ir?

Pupiņš: Princis, latviski Princis. No zirnekļveidīgajiem, bet šis zirneklis tik fantastiski izskatās, kā no šausmu filmām, ja būtu 100 reizes lielāks.

RL: Un viņš dzīvo Latvijā, piedošanu?

Pupiņš: Šis tagad dzīvo Latvijā.

RL: Ā...

Pupiņš: Apsveicam ar to.

RL: Labi, ka viņš nevar izmukt.

Pupiņš: Jā. Nu, šeit jāmeklē, kas te dzīvo, lielajā akvārijā dzīvo viss kas iekšā.

RL: Kas tas ir – arī krupis?

Pupiņš: Jāskatās uz kājām. Nu, tā ir Āfrikas vardīte, viena no lielākajām pasaulē.

RL: (Smejas.)

Pupiņš: Te viņš bija ieracies zemē, viņš ir foršiņš, bet var jūs apčurāt. Tā gan īsti nav čura, bet viņiem ir ūdens, katram gadījumam iekšā glabājas ūdens, jo Āfrikā ūdens nav tik viegli pieejams. Jā. Tā ir forša vardīte, kas Āfrikā uzbrūk pat zilonim.

RL: Kā to saprast?

Pupiņš: Tēviņš pēc nārsta paliek sargāt savus kurkuļus. Tur ir karsts, un viens zilonis var to peļķi ņemt un izdzert. Jūtubā kaut kur bija, ka šitas koda zilonim kājā – nezinu, cik tas bija sekmīgi, nu bet zilonis tomēr aizgāja.

RL: Un kas ir šis mums, krokodils?

Pupiņš: Tas ir krokodilu kaimans, pieder pie krokodiliem.

RL: Un ko viņš tagad dara?

Pupiņš: Tagad viņš jūs vēro un domā: ja te nebūtu stikla, tad mūsu attiecībās būtu daudz vairāk draiva.

RL: Bet viņš jau tāds diezgan maziņš.

Pupiņš: Nu jā, protams, jo mēs neturam lielus dzīvniekus, zilonis nav mūsu izvēle, jo uzskatām, ka jātur tie dzīvnieki, kam mēs varam nodrošināt atbilstošus apstākļus. Jā, viņš ir maziņš, bet viņš tomēr ir aptuveni jūsu augumā gandrīz, es domāju, ar asti. Šeit arī tā kā lielā ezerā kopā sadzīvo gan piraņas, gan bruņurupuči, gan krokodili, gan čum un mudž visādas citas zivis, mēs pat nezinām, cik tur ir sugu. Tur tās sugas arī vairojas, dzīvo savu neatkarīgu dzīvi, tātad viss notiek dabiski. Starp citu, tā ir ragainā varde, par to tieši rakstīja jūsu Džeralds Darels, viņam tur bija sižets par to, kā viņi ķēra tās ragainās vardes kaut kur Amerikā un vienam varde pieķērās pie pirksta un nevarēja noņemt. Lūk, ragvardes izskatās šādi. Foršiņš. Šis ir alpīnais. Te tamarīns sēž augšā, eksperimentē ar zariem – arī mūsu radinieks, pērtiķis, atkal rociņa, atkal sejiņa, forša frizūra, ziņkārīgs raksturs, viņi visu laiku ko pēta. Tas ir no mūsējiem, tas ir labi saprotams. Šeit pretējā pusē arī jāskatās, jābūt arī čum un mudž visādiem dzīvniekiem – zivis un vēl kas lielāks, bet es īsti nezinu, kur kas ir. Krokodils otrais vēl arī.

RL: Interesanti, kāpēc viņš tās zivis tomēr neapēd.

Pupiņš: Atradāt? Ā, jā, jā, jā. Nu, krokodila uzdevums palikt nepamanītam. Daļēji izdevās. Bet īsti neapēd viens otru, tur daži varētu apēst viens otru, tas ir pakū, tam arī ir zobi. Ja paskatīsieties internetā, tam zobi ir tieši tādi paši kā cilvēkam, viņam lūpas ir tādas kārtīgas, miesīgas, bet tur ir īsti cilvēka zobi; es teiktu, smaids ir tāds, it kā būtu bijis labs stomatologs.

RL: Priekš kam viņam cilvēka zobi, ja viņš neēd to pašu, ko cilvēks?

Pupiņš: Zobi ir vajadzīgi, lai kaut ko stipri sagrābtu, un dabā viņi tur rij praktiski visu ko, gan riekstus sagrauž, gan var arī kādu citu zivtiņu apēst. Bet šeit neviens nevienam neuzbrūk, jo visi ir pabaroti, visiem ir labi, neviens nav agresīvs, neviens nemedī viens otru. Nu, tas pats, kā mēs ar jums stāvam: skatieties, cik es jums stāvu tuvu, bet jūs taču būdīgs čalis, varbūt, ja jūs būtu izbadējies vai nikns, es nevarētu jums pietuvoties, bet es jums uzticos, es pat pagriezties varu pret jums ar muguru. Tāpat arī dzīvniekiem – ja viņiem viss ir labi, viņi var uzticēties. Kad viņi nav nikni un viņiem nekas nesāp.

Šeit ir noslēpumainākais dzīvnieks... O, es redzu asti! Tagad jau visu zvēriņu. Senegālas galago jeb bušbēbijs. Nu, viss, tagad atkal tikai asti. Nakts dzīvnieciņš, ļoti līdzīgs nakts elfam ar lielām acīm, lielām tādām ausīm, mazām rociņām, tas pārvietojas acumirklīgi ātri, ar tādiem lēcieniem. Acs nepaspēj... Nu re, dzīvnieciņš izlien paskatīties, kā jūs te izskatāties. Viņi ir ļoti mīlīgi, tādi milaškas – mazas rociņas, acis. Viņu gribas turēt mājās, gribas turēt pie sirds kabatā, tik foršiņš viņš ir. Viņiem patīk vērot apmeklētājus, tāpēc parasti viņi iziet un skatās, kā jūs izskatāties. Jūs domājat, ka jūs esat tie, kas skatās, bet īstenībā viss ir otrādi. Ceru, ka viņi man pateiks paldies, ka es atvedu paskatīties tādus interesantus, prikolīgus.

RL: Varbūt viņš domā, ka man ir arī tādas pašas acis?

Pupiņš: O, starp citu tā varētu būt, wow! Super brālis. Nu, pūkainība, protams, nav tik laba.

RL: Tik uzkrītoša.

Pupiņš: Pūkainība nav, bet vispār mūsējais, ar rociņām, mēs visi esam ar rociņām. Wow, peld krokodilu mātīte: “Nu, kas jums tur filmē? Nu labi, jūs esat skaļi.” Skatieties, cik foršiņa, pareizi? Tā ir meitene, savulaik es atvedu to no Tulas mugursomā.

RL: Tad viņa vēl bija maziņa?

Pupiņš: Nu, aptuveni šitāda. Tas bija vēl padomju laikos.

RL: Mugursomā?

Pupiņš: Mugursomā. Vēl mugursomā bija arī pitons, četrarpus metri. Tas nebija viegls darbiņš. Bet forša meitenīte, smukiņa, viņai jau trīs reizes bija olas. Nu, olas ir neapaugļotas, vienkārši izdēja, un viss, tagad varbūt gatavojas vēl vienu reizi. Smukiņa, foršiņa, īsts dinozaurs, īstenībā man patīk viņi, tāds smaids foršs, pareizi? Tāda emocionāla seja.

RL: Nu... Grūti pateikt.

Pupiņš: Acis tādas labdabīgas. Labi, iesim. Te ir baltais tīģerpitons, tas, kurš palīdzēja Mauglim. Kas izskatās šādi, tikai šis ir albīns.

RL: Ja viņš nebūtu albīns, viņš būtu zaļš?

Pupiņš: Tīģeris. Zaļu tīģeru nav.

RL: Es jau nezinu...

Pupiņš: Nu, es varu pateikt, ka zaļo pagaidām nav, bet ļoti daudz ir krāsu variāciju. Tīģerus jau tagad vairo kā kāmīšus, jūs laikam zinājāt.

RL: (Smejas.) Nē.

Pupiņš: Tīģeris ir ļoti populārs mājdzīvnieks, bet ne Latvijā, protams. Privātpersonām, ne zoodārzos. Amerikā aptuveni 15 tūkstoši tīģeru dzīvo privātmājās kā mājas kaķīši. Piecreiz vairāk nekā brīvā dabā, un tur jau ļoti daudz ir šķirņu, dažādas krāsas, lielums, tur pūkaini arī laikam. Bet šis ir tomēr albīns.

(Nākamā sarunas daļa notiek Mihaila Pupiņa kabinetā.)

RL: Jūs varētu runāt mierīgi ar mani un neskatīties tajā kamerā.

Pupiņš: Es jau sastingu kā trusītis.

RL: (Smejas.) Vai tā ir leģenda, ka truši sastingst čūskas priekšā?

Pupiņš: Nekad neesmu to redzējis. Nu, mēs speciāli pārāk daudz trušus nemocījām, protams, visādi gadījumi bija, bet sastingt nesastinga.

RL: Bet ar ko jūs barojat tās, kas ir lejā?

Pupiņš: Agrāk mēs visus dzīvniekus barojām ar vistām no veikala, bet mums ir bijušas arī čūskas, kas atlien, paņem no bļodas.

RL: Vistu kājas?

Pupiņš: Vistu kājas, jā, atsaldētas, pagrauž un aiziet. Bet tagad mēs vairojam tomēr arī žurkas un trušus arī vairojam, mums tur ir speciāla ferma. Nu, dzīvnieki ēd cits citu, un tas ir labi, jo citādi, kā jūs droši vien zināt, ikviena suga... Ikvienam dzīvniekam galvenais ir atražot savu genotipu maksimāli lielā skaitā; arī viss, kas ir mums, – rokas, kājas, acis, ausis un tā tālāk – viss ir domāts, galvenais, tam mērķim, ka mums sekmīgi jāatražo savs genotips. Un, piemēram, tās pašas vistas. Ja nebūtu vistu, kuras mēs savairojam ēšanai, to pasaulē gandrīz nemaz nebūtu. Nu, dzīvotu tur Indijā, kā dzīvoja pirms tam, bet nebūtu miljardiem vistu, kurām cilvēks tērē ļoti daudz sava resursa, Dievs vien zina, cik tur enerģijas aiziet, degvielas, elektrības, barības – lai saražotu vistas, vistu gaļu. Bet, cilvēkiem pavairojot vistas, atražojot arī vistas genotipu, vistas faktiski izmanto cilvēku.

RL: Tad jau cūkas arī.

Pupiņš: Nu, cūkas īsti nav tik sekmīgas, jo vistas ēd visi. Vista faktiski ir gandrīz visur. Un man ir lielas aizdomas, ka... jā, ka vistas valda pār pasauli. Tā ir tāda... Nu, kaķu arī – oficiāli pasaulē uz četriem cilvēkiem ir viens kaķis. Tas nav maz, tas ir labi.

RL: Skaidrs, kaķi arī mūs izmanto.

Pupiņš: Nu, tas nenozīmē, ka jūsu kaķis sēž un domā: aha, es viņu izmantošu. Es ceru, ka viņiem nav tādas melnas domas galvā, bet, pateicoties tam, ka kaķis ir tāds pozitīvs – izņemot čurāšanu naktī čībās –, tas ir ļoti veiksmīgs genotips, jā. Domāju, ka jā, valda.

RL: Varētu domāt, ka viņš, šis genotips jeb kaķis, attīsta tieši tās īpašības, kuru dēļ viņš ir pozitīvs.

Pupiņš: Es par to esmu pilnīgi drošs. Kaķu pētnieki apgalvo, ka kaķi, sazinoties ar cilvēkiem, izmanto citas skaņas, nevis tās, ko savā starpā. Tas nozīmē, ka viņi raida speciāli jums domātus signālus, kad viņi grib paēst. Mjau – tas domāts, lai jūs noreaģētu. Vispār tā ir tāda kā simbioze, tas ir izdevīgi gan cilvēkam, gan kaķim.

RL: Lejā jūs teicāt, ka esat ļoti šaurs speciālists...

Pupiņš: Ļoti! Baidos, ka jūs pat nevarat iedomāties, cik es esmu šaurs.

RL: Nu, es tiešām baidos iedomāties, cik tieši šaurs.

Pupiņš: Labāk nekādus jautājumus, kas ir ārpus tā visa.

RL: Jā, bet jūs nodarbojaties ar kaut ko tādu kā ekoloģija...

Pupiņš: Jā.

RL: Nodarbojoties ar to, vai jūs skatāties uz cilvēku arī kā uz dabas sastāvdaļu? Vai kā uz dzīvnieku, piemēram?

Pupiņš: Godīgi sakot, man tā šķiet, ka cilvēks ir tas pats kāmītis, tikai lielāks un viņam nav tik daudz spalvu. Tāpēc man, piemēram, patīk barot cilvēkus, tāpat kā dzīvniekus.

RL: Pabarot ar tām vistu kājiņām?

Pupiņš: Ar visu ko, vienkārši, lai viņš ir paēdis, lai viņš ir jautrs, lai viņam viss ir labi. Lielas atšķirības nav. Es redzu, ka jūs te sēžat, izdevās jūs padzirdināt, viss ir labi, viss ir forši, jo es īsti... Tas ir tas pats, tie paši kāmji, jā.

RL: Bet, ja jūs skatāties, pieņemsim, uz to, kā notiek Daugavpils mēra vēlēšanas...

Pupiņš: Tur es neesmu speciālists, tas ir ārpus manis.

RL: Jā, bet jūs to nevērtējat kā tādu zooloģisko dārzu?

Pupiņš: Es to nevaru nokomentēt, jo esmu ļoti šaurs speciālists. Es pat nezinu, kā notiek vēlēšanas. Diemžēl esmu ļoti šaurs, ierobežots kā personība, orientējos tikai savā mazajā lauciņā, es pat nezinu vispār, kā notiek tie mehānismi. Sorī. Sorī.

RL: Bet jūs taču dzīvojat tomēr starp cilvēkiem, nevis starp kāmīšiem.

Pupiņš: Nu protams. Un tur es izpildu tikai savas funkcijas, četras, piecas, viss ir kārtībā, pārējais notiek starp dzīvniekiem. Kas ir ārpus manām funkcijām, es vispār neorientējos. Es pilsētā zinu trīs četrus punktus – darba vieta, universitāte, kur es arī strādāju, pilsētas dome un divi veikali. Es vispār nezinu, kas tur tālāk ir. Es saku, ļoti šaurs un ierobežots.

RL: Labi, tad es pajautāšu citādi: vai darbs ar dzīvniekiem jums atvieglina vai sarežģī attiecības ar cilvēkiem?

Pupiņš: Es domāju, ka laikam atvieglo, nevis sarežģī.

RL: Paskaidrojiet.

Pupiņš: Tāpēc, ka es ar cilvēkiem nekonkurēju, es saprotu, ka tie ir tie paši dzīvnieki un man kā zookultūristam, foršs nosaukums – kā kultūrists...

RL: Kāpēc zookultūrists?

Pupiņš: To sauc par zookultūru. To, kas ir kultūra, starp citu, visi jau aizmirsuši.

RL: Kultūra ir kultivēšana.

Pupiņš: Jā, tā ir kultivēšana, dzīvo organismu kultivēšana, ko mēs saucam par culture, tā ir zookultūra. Kāpēc sakām “neviens nav nebrīvē, neviens nesēž”? – Tā ir zookultūra. Jūsu kultūra arī ir kultūra. Tāpēc man kā zookultūristam patīk, lai cilvēkam arī, tāpat kā jebkuram dzīvniekam – cilvēks arī ir dzīvnieku suga, kā jūs laikam zināt –, lai cilvēkiem, kas man dzīvo apkārt, viss ir labi, lai viņi visi ir pabaroti, lai viņiem nekas nesāp, lai visi ir jautri, priecīgi un tā tālāk, tāpat kā citiem dzīvniekiem.

RL: Dīvaini... Mans draugs uztaisīja tādu filmu, “Mūris”, un tur var vērot 9. maija svinības Daugavpilī...

Pupiņš: Es savā dzīvē arī esmu vienu filmu uztaisījis.

RL: Kādu?

Pupiņš: Tas bija padomju laikos, starp citu, kopā ar to manu draugu, kurš tagad Maskavā. Filma saucās “Izvēle”, tā bija multene, dažas sekundes.

RL: Un kas tur bija tajā filmā?

Pupiņš: Tur bija pērtiķis, nu, ļoti primitīvi viss uzzīmēts, ar roku. Sākās filma tā: horizonts, parādās kaut kāds putniņš, pietuvojas, saprotam, ka tas ir pērtiķis, viņš pienāk, atrod nūju, paņem rokā, domā, ko varētu ar to nūju darīt – tas viss viņam notiek galvā –, nūja pārveidojas, pārveidojas, līdz pārvēršas par atombumbu un uzsprāgst. Pērtiķis tā paskatās uz to nūju un aizmet prom. Un aiziet atpakaļ pērtiķos.

RL: Mhm.

Pupiņš: Cilvēks nesanāca. Viss, tā bija visa filma, saņēma diezgan daudz balvu – vietējo, starptautisko –, bet pēc tam es ar šo kultūru vairs nenodarbojos, jo es biju visu pateicis, ko gribēju. Bet kaut kādā ziņā mēs tomēr esam kolēģi, redziet, man viens kulturāls notikums tomēr dzīvē bija.

RL: Man jūs raksturoja tomēr kā tādu redzamu cilvēku Daugavpils sabiedrībā.

Pupiņš: Nē, Dieva dēļ, kas tad mani redz?! – Esmu purvos vai mežos, vai nu šeit es sēžu, vai nu tajā slepenajā mūsu bāzē, vai kādā purvā, skaitot vardes. Es nesaprotu, kuri cilvēki tad var mani redzēt, izņemot pārējās vardes.

RL: Nu labi. Viesturs Kairišs, kas arī sevi uzskata par latgalieti, uzņēma filmu par Latgali, ko pavadīja...

Pupiņš: Nu, es īstenībā esmu polis. Esmu polis, tātad no tiem poļiem, kas no Žečpospolitas, bet man tur arī latvieši ir un baltkrievi.

RL: Poļi bija vecāki vai vecvecāki?

Pupiņš: Mamma bija poliete, tēvs laikam vairāk baltkrievs, bet mammai tur bija arī latvieši. Nu, mums te tādas tīras šķirnes laikam maz... Kādreiz mēs veidojāmies kā viena ģimene, pēc tam mēs savairojāmies, izplatījāmies pa visu pasauli, sākām atšķirties, bet tagad mēs atkal esam kopā, jo izrādās, ka Zeme ir ļoti maziņa. Tagad viss ir kārtībā, mēs atkal maināmies ar kultūru, ar genotipu, un tas viss ir normāli, vienkārši cits posms.

RL: Cik plaša ir jūsu ģimene no šī viedokļa? Teiksim, pāris cilvēku, ar ko jūs satiekaties, plus vēl dzīvnieki. Kā tās Darela grāmatas nosaukumā.

Pupiņš: Nu laikam tomēr dzīvniekus arī uztveru kā personības. Es dzīvniekiem atvainojos, ja daru kaut ko nepareizi, saku: “Sorī, draugs, jāizdara tas un tas.”

RL: Bet kauties jūs nekaujaties? Atceros, ka manā dzīvē reiz bija kautiņš, kad, kā man likās, es aizstāvēju savu sunīti...

Pupiņš: Sunīti, jā. Man tagad ir jauns sunītis mājās, Daiga.

RL: Dega?

Pupiņš: Daiga.

RL: Daiga? Tā kā sieviete?

Pupiņš: Meiteni arī tā var saukt, jā. Daiga. Jo man tas sunītis jāsauc. Tagad, kad es sēžu darbā, viņa nodarbojas ar svarīgām lietām: viņa jau apēda vienu dīvānu, tagad laikam paklājiņš aizgāja un pārējais... Mazs sunītis mēģina adaptēties dzīvot šai pasaulē. Foršiņš.

RL: Bet interesanti, ka sunītim jūs neizdomājat tādu speciālu vidi, pieņemot, ka suņiem reiz arī bijusi dabiskā vide.

Pupiņš: “Reiz.” Šis ir svarīgs jautājums, pilnīgi pareizi.

RL: Un tagad viņam vajag dīvānu, ko grauzt, paklājiņu...

Pupiņš: Jebkurš jūsu kaķītis, ja jūs viņam teiktu: “Klau, tu dzīvo nebrīvē, es gribu tevi atbrīvot, laist brīvā dabā...” Jebkurš kaķītis vai sunītis jums atbildētu: “Tu ko, čali? Paldies, draugs, bet kas tev noticis? Un tagad – atpakaļ!” Jā, jo šie dzīvnieki ir jau ļoti adaptējušies, pat izmainījušies gan ārēji, gan iekšēji. Tā nu man ir Daiga, es ar viņu runāju.

RL: Ā.

Pupiņš: Nu, bet kamdēļ jums vajadzīgs suns, ja ar viņu nerunā? Es atceros, viņa vēl bija tāda jauna sunīte, kura grib iepazīt pasauli, tādas acis, vēl nav dzīves pieredzes, un, braucot prom no mājām, man bija jāatver vārti un jāizbrauc ar mašīnu. Un tai brīdī viņa tūlīt pat muka ārā un prom, dies vien zina, kurp. Es ar to mocījos kādus divus mēnešus, gribēju pat tādu tamburu tur taisīt – iebrauc ar mašīnu vienos vārtos, tos ciet, tad otri vārti... Es mēģināju viņai paskaidrot, bet viņa – nē un nē, viņai bija baigi interesanti aizmukt, lai gan sētā bija liela platība, viņai bija kur staigāt. Un es atceros, vienu reizi es piebraucu pie vārtiem no ārpuses, izkāpu no mašīnas, apstājos un atkal domāju: tagad es sēdēšu mašīnā, vārti būs vaļā, un viņa atkal aizmuks. Ko man darīt? Un viņa skrien pie manis, tad ierauga manu seju, pēkšņi apstājas un apsēžas. Tā bija pirmā reize, kad viņa nepienāca, bet acīs bija redzams: “Es tevi saprotu, viss kārtībā.” Kopš tā laika viņa vairs nekad netraucēja atvērt vārtus. Tas bija baigi foršais moments, kad mēs sapratāmies.

Viņa speciāli apsēdās tālāk – tā teikt, es te sēžu, netraucēju, skatos. Un pienāca klāt tikai tad, kad es iebraucu sētā.

RL: Sakiet, vai dzīvnieku dzīve jums šķiet interesantāka par cilvēku dzīvi?

Pupiņš: Protams, ka dzīvnieku dzīve ir interesantāka, jo cilvēku dzīvi es gribi vai negribi vairāk vai mazāk saprotu, jo pats tomēr esmu cilvēks un man ir daudz kas zināms par cilvēkiem, bet dzīvnieki, protams, ir kā kosmoss, citas būtnes, ir arī daudz līdzīgā, taču savā ziņā viņi ir fantastiski.

RL: Nu, ja cilvēku aprakstītu tikai kā bioloģisku būtni, tad es arī piekristu, ka nav pārāk interesanti – gulēšana, ēšana, vairošanās, nu, kaut kāda bezjēdzīga staigāšana apkārt, kā tur lejā tam bruņnesim, un viss. Un interesantais cilvēkos nav bioloģiskais, bet tieši individuālais. Tikmēr dzīvniekiem, kā man šķiet, galvenokārt ir diezgan šaurs darbību daudzums, ko viņi atkārto.

Pupiņš: Man šķiet, ka jūs domājat: dzīvnieki nav individualitātes. Nu ko jūs, nē! Pat miltu vabolēm tas ir atklāts.

RL: Ko nozīmē miltu vabolei būt par individualitāti?

Pupiņš: Tas nozīmē, ka nereaģē automātiski un visi vienādi. Šis indivīds uz kaut ko noreaģē tā, šitais – citādi, trešais – vēl citādi. Ja mēs reaģētu uz visu pilnīgi vienādi un tas notiktu visu mūsu mūžu, tad drīzāk mēs nebūtu individualitātes, bet mehānismi. Dzīvniekiem tas tā nav. Un nevajag domāt, ka ir runa tikai par pērtiķiem. Nē, arī par visiem pārējiem dzīvniekiem: viens noreaģēs tā, otrs – citādi, jo viņiem arī notiek psihiski procesi, un tā atšķirība starp cilvēku un dzīvnieku nav īsti nemaz tik dziļa.

RL: Ko jūs saucat par psihiskiem procesiem?

Pupiņš: Nu, piemēram, ka jūs varat apzināties, jums ir apziņa, ka jūs saprotat, kas jūs esat, ka es esmu es...

RL: Un, teiksim, krokodilam arī ir apziņa, ka viņš ir es?

Pupiņš: Pieņemts pētīt dzīvniekus, izmantojot instrumentus, kas ir pieejami cilvēkam. Jo cilvēkam ir grūti sākt pētīt krokodilus no krokodila viedokļa.

RL: Kam tad jābūt pētniekam?

Pupiņš: Ja pētnieks būtu krokodils, tad jautājums būtu atrisināts. Bet cilvēks pētī, izmantojot savus instrumentus.

RL: Tad jau, pētot dzīvniekus, mēs drīzāk pētām paši sevi.

Pupiņš: Drīzāk jā. Mēs savu jaku gribam piemērīt kādam trusītim, bet iespējams, ka viņam to nevajag, viņam vajag spalvu. Visiem dzīvniekiem piemīt psihiski procesi. Un arī jūsu psihiskie procesi – jūs, protams, saprotat, ka to pamats ir ķīmija.

RL: Es par to gluži neesmu pārliecināts, bet pieņemsim.

Pupiņš: Jo gribas tomēr, lai mēs neesam ķīmijas produkti. Bet nu ko tur var padarīt – domas, emocijas, tur ir dopamīna, vēl kaut kāds līmenis, un vēl tas stipri mainās un principā var ietekmēt cilvēku.

RL: Pie jums nāk bērni...

Pupiņš: Jā, es brīnos, cik daudz.

RL: Vai ir kaut kas tāds, ko, ja mēs runājam par krokodiliem vai par tiem brīnišķīgajiem krupjiem, vai ir kaut kas, ko šie bērni var iemācīties? Savai dzīvei.

Pupiņš: Jā. Mēs domājam, ka galvenais ir attieksme, bet viss pārējais un informācija – tas nav tik svarīgi.

RL: Kāda attieksme? Attiecībās citam pret citu vai attiecībā pret dzīvniekiem?

Pupiņš: Sākumā attiecībā pret dzīvniekiem. Jūs, iespējams, pamanījāt, ka mēs izmantojam dzīvniekus gan ar pozitīviem, gan ar negatīviem relišeriem – gan “labos”, gan “sliktos” dzīvniekus.

RL: Ko nozīmē slikts dzīvnieks?

Pupiņš: Slikti dzīvnieki ir tie, kurus neviens nemīl. Un labie dzīvnieki ir tie, kurus visi mīl.

RL: Ak tā.

Pupiņš: Jā.

RL: Vārdu sakot, tas ir labais dzīvnieks – ar tām actiņām, pūkainais.

Pupiņš: Jā, pilnīgi pareizi. Pozitīvie relišeri, kuri nosaka, ka šis ir labs, – lielas acis, pūkains, silts, izdod tādas bērnišķīgas skaņas, parasti maziņa mutīte, nav garu zobu vai ilkņu, nav indīgs, nav lipīgs, nav auksts, nav smirdīgs. Tāds būs pozitīvais. Klasiskais variants – Čeburaška no tās multenes. Kādi ir negatīvi marķēti dzīvnieki? Viss otrādi – tātad bez kājām vai arī pārāk daudz kāju, lipīgs, smirdīgs, auksts, gara, plika aste, zobi, skaņas, kas cilvēkam neatgādina bērnu, mazas actiņas, garš purns. Purns – tā, starp citu, ir klasika. Kāpēc sunīši patīk visiem, kamēr tie ir maziņi, bet pēc tam, kad izauguši, tos jau gribas atdot prom? Vārdu sakot, cilvēki mīl tos labos dzīvniekus, pozitīvos, un tos otros viņi nemīl. Tāpēc saskaņā ar mūsu koncepciju mēs eksponējam nevis tā, ka čūskas ir sliktas, čūskas atsevišķi, pēc tam labie kāmji atsevišķi – nē, mums viss ir citādi, lai cilvēks, satrenējoties pozitīvi uztvert pozitīvos, siltos dzīvniekus, varētu pārnest tās savas jaunās iemaņas arī uz “sliktajiem” dzīvniekiem. Un, mūsuprāt, šādu attieksmi cilvēki varētu arī pārnest uz sociālo dzīvi. Lai arī tas nav mūsu mērķis, mēs tikai par dzīvniekiem. Mēs domājam, ka jāsāk ar ārēju vizuālu vidi, pirmais vienmēr ir ārējais izskats.

RL: Bet kā īsti radušies šie priekšstati, ka vieni dzīvnieki ir “labie”, bet citi – “sliktie”?

Pupiņš: Zinātnieki apgalvo, ka tas ir iedzimts, ka tie dzīvnieki, kuri izskatās “slikti”, kādreiz kaut kādā ziņā bija arī bīstami. Čūska ir indīga, vēl kaut kas, iespējams, zirneklis. Bet es tam laikam nevaru piekrist, jo mums tur jauktā ekspozīcijā sēž kā “pozitīvie”, tā “negatīvie” dzīvnieki, un nav tā, ka tie pirmie baidītos no otrajiem, tas nekādi neietekmē, viņi dzīvo blakus, vairojas, nedomā: cik viņš ir slikts, viņš mani apēdīs.

RL: Un pie tā visa tīģeris, kas vispār varētu būt bīstams dzīvnieks, ir ļoti mīlēts...

Pupiņš: Es atceros, pie manis atnāca mamma, jo viņas bērns ļoti gribēja žurkulēnu. Es atnesu žurkulēnu – foršiņš, maziņš, acis, ausis, viss ir kārtībā, tāds bērnišķīgs, rociņām, cilvēka rociņām, viss ļoti labi. Kamēr bērns tur bučojas, spēlējas ar to žurku, rausta viņu, skatās, tā mamma man klusu jautā: “А скажите, хвост ему нельзя отрезать?” Jo tieši astē viņa momentā atrada to negatīvo detaļu, kas pieder pie ārējiem negatīvajiem relišeriem. Tā ka tas darbojas. Var paskatīties fantastikas filmas, tur tas izteikts simtprocentīgi. Kā tur “Zvaigžņu karos” – kā viņu sauca, to zaļo cilvēciņu?

RL: Putins vai kaut kas, es nezinu.

Pupiņš: Tas, kurš bija visstiprākais.

RL: Nē, nē, nē, es tiešām nezinu.

Pupiņš: Kurš tur džedajus mācīja. Viņš bija maziņš tāds, lielām acīm, bet bija zaļā krāsā, kas nav īsti labi, bet viss pārējais bija ļoti labs un pozitīvs.

RL: Bet, piemēram, ir taču arī bērnu grāmata “Vējš vītolos”, kur viens no galvenajiem varoņiem ir ekstravagantais krupis.

Pupiņš: Latviešiem tā attieksme pret krupjiem, arī bruņurupučiem un arī zalkšiem, ja runājam par čūskām, ir diezgan pozitīva. Kādreiz kuršiem, kad cilvēks nomira, nelika vis krustus, bet no koka izgrieztus purva bruņurupučus. Viens tāds ir Lietuvā atjaunots, protams, pēc fotogrāfijām. Tātad attieksme pret šiem dzīvniekiem bija nedaudz cita. Runājot par zalkšiem, katram mums ID kartē ir zalkša zīme. Ir jums?

RL: Es pat nezinu, neesmu skatījies.

Pupiņš: Man ID kartē ir. Tātad es esmu zalktis. Mana zalkša zīme. Ļoti forši, man patīk. Un attieksme pret zalkšiem, bruņurupučiem, arī krupjiem mums ir diezgan pozitīva.

RL: Nu lūk, bet, piemēram, jūs varat ar krupjiem sarunāties vai... nu, tādā veidā, ka jūs noslēpjaties un viņus saucat.

Pupiņš: Jā. To sauc par playback metodi, un agrāk mēs tā vien darījām. Jo vardes un krupji ir, tā teikt, dziedātāji, viņiem patīk dziedāt korī, lai čum un mudž, jo vairāk, jo labāk. Jo tā tie dziedātāji stimulē viens otru.

RL: Kā dziesmusvētkos.

Pupiņš: Viņiem tur dzied tikai puiši un ar konkrētu nolūku, tas nav vienkārši tāpat padziedāt.

RL: Viņiem ir tikai vīru kori.

Pupiņš: Jā, viņiem ir tā. Cilvēkiem nez kāpēc ir arī sieviešu. Bet viņiem viss ir pareizi, tur ir tikai vīru. Viņi dziedot dod signālu mātītei, ka te ir labs tēviņš ar labu genotipu, kas nebaidās no plēsējiem un demonstrē savu pārākumu pār pārējiem tēviņiem. Un, labi, atklāsim lielu noslēpumu sievietēm, bet faktiski, kā visur dabas pasaulē, gandrīz visur, lielākoties ir tā, ka tēviņš sevi piedāvā, bet mātīte izvēlas. Tēviņš sevi piedāvā ar savu balsi, bet mātīte sēž un domā: ā, tur viens dzied, otrs, trešais, šis dzied vissmukāk, skaļāk, es peldēšu pie viņa. Bet tur ir arī tēviņi, kas šmaucas, zināt?

RL: Nē.

Pupiņš: Ir tā saucamie satelīttēviņi – kad viens dzied forši, labi, nu, tā kā kārtīgi, un viņi riskē. Un mātītes peld pie tā tēviņa, bet apkārt viņam dežurē satelīttēviņi, kas ir mazāki, vājāki, genotips nav tik labs, bet laikam tomēr ir kaut kādi gudrāki, vai, nezinu. Lūk, viņi tad arī saķer tās mātītes pa ceļam, un mātīte nevar saprast, tas tēviņš bija tas vai ne tas, un sapārojas, bet tas līderis turpina dziedāt, bet satelīttēviņi iegūst pēcnācējus.

RL: Cik interesanti.

Pupiņš: Tas ir baigi interesanti.

RL: Bet jūs arī teicāt, ka jūs varat tos pasaukt jeb pievilināt...

Pupiņš: Mēs tā darām visi. Visi tie herpetologi.

RL: Bet kā jūs to darāt? Ar šādām dziesmām? Tad iznāk, ka jūs pievilināt mātītes, nevis tēviņus.

Pupiņš: Mātītes mēs... nu, ceru, ka pievilinām, kā jau visi vīrieši, bet diez vai tas tā notiek, jo es diemžēl neesmu pārāk labs dziedātājs, bet mans uzdevums ir provocēt citus tēviņus. Un visu herpetologu uzdevums ir provocēt citus tēviņus, kas arī sāks dziedāt, un mēs varēsim visus saskaitīt, nobildēt un tā tālāk. Nu, protams, tas izskatās baigi – dažkārt, kad esi uz kādas privātās zemes, staigā gar viņa dīķi un izdod nesaprotamas skaņas, cilvēks atnāk ar dakšām. Ko tu te dari? Gadās, jā. Nu, tāds darbs. Lauka herpetologs, viņam nav viegla dzīve, nav viegla.

RL: Bet, runājot par krupjiem un vispār šiem “sliktajiem”: ja es gribētu mājās turēt, piemēram, kādu aga krupi, vai jūs ieteiktu man to darīt?

Pupiņš: Ļoti daudz cilvēku to dara. Kāpēc viņi to dara? Grāmatās aprakstīts, ka, iespējams, tie ir cilvēki, pirmkārt, kas ir pretrunā ar sabiedrību, jo sabiedrībai patīk pozitīvi dzīvnieki, bet viņš izvēlas turēt negatīvu. Iespējams arī, ka tie ir cilvēki, kam gribas nedaudz līdzināties radītājam, jo terārijā tu faktiski izveido savu pasaulīti, maziņu pasaulīti, kur tu vari ieslēgt gaismu, izslēgt gaismu, pabarot, pārstādīt augus, izņemt. Tomēr galvenais ir tas, ka viņiem patīk, viņi ir priecīgi turēt terāriju dzīvniekus.

RL: Bet ar suni, kā jūs zināt, var parunāties. Ar krupi jau nekāda saruna lāgā nesanāks, ja nu vienīgi, ja jūs viņu sauksiet pāroties.

Pupiņš: (Smejas.) Jā. Kāpēc suņi un kaķi uzvar, kāpēc zīdītāji šajā ziņā vispār uzvar vairāk nekā pārējie dzīvnieki – mēs saprotam viņu atbildi. Jūs nezināt, piemēram, kā jūs saprot kāmītis, nevar tikt gudrs, kas viņam notiek galvā. Bet mēs saprotam suņa vai kaķa atbildi, tāpēc mums patīk ar tiem saskarties.

RL: Droši vien svarīgi arī tas, ka dzīvnieks pazīst, izvēlas tieši tevi.

Pupiņš: Jā, jā, jā, tā ir nenormāli fantastiska laime, ka tevi kāds mīl ne par to, cik daudz tu pelni, ne par to, kāds tev ir amats vai cik tev daudz matu uz galvas, bet gan par to, ka tu esi atnācis mājās.

RL: Jā. Bet vai krupis varētu atpazīt kādu vienu, savējo cilvēku?

Pupiņš: Jā, protams, viņi atšķir un spēj pazīt, taču krupji nav sociāli dzīvnieki. Sekmīgāki ir sociāli dzīvnieki, un tāds ir sunītis. Jūs viņam, iespējams, arī esat tikai liels sunītis bez astes. Bet krupītis pazīst gan, viņš var pienākt pie saimnieka, ja tā drīkst teikt, viņš zina, kad viņu baro, var uzprasīties pasēdēt uz rociņas, viņam patīk, ka viņu glauda... Nezinu, kāpēc, bet daudziem dzīvniekiem patīk, ka tos noglauda, nomazgā. Protams, ka sunītim tas redzams uzreiz, sunītim ir aste, kas ir ļoti pozitīvi... Tādēļ ir ļoti daudz cilvēku, kam mājās ir sunītis. Un ļoti maz ir tādu, kam mājas ir, piemēram, slieka, kas dzīvo podā.

RL: Bet tomēr ir?

Pupiņš: Ir, jā, protams. Tādi cilvēki arī ir. Nezinu, vai viņi sarunājas ar savu dzīvnieku. Skatoties, kāds ir viņu mērķis. Vai viņiem gribas ar viņu saskarties un runāt, vai arī viņi grib, lai viņš dzīvo viņu izveidotajā mikrokosmā, vai arī viņiem vienkārši gribas par viņiem rūpēties. Daudziem patīk sunītis, jo to var komandēt, mācīt – un cilvēkam gribas būt līderim –, bet dažiem gribas, lai viņiem ir kāmītis. Par kāmīti var rūpēties, cilvēkam patīk viņu vērot, bet kāmīti tas cilvēks vispār ne pārāk interesē, viņš dzīvo savu dzīvi, grauž savu būri un tā tālāk. Kaut kādu iemeslu dēļ sociums neapmierina visas mūsu intereses, mums ir vēlmes vai idejas, kas nav realizētas, bet dzīvnieki mums tādu iespēju dod. Tas ir pats galvenais, un es gribu viņiem pateikties par to, visiem dzīvniekiem, un arī cilvēks ir dzīvnieks. Paldies jums liels, ka jūs padarāt mūsu pasauli daudz jaukāku. Un es gribu atvainoties, ja esmu nodarījis kādam dzīvnieciņam pāri, bet paldies (māj videokamerai) visiem dzīvniekiem, kas tagad mūs skatās. Paldies jums.