Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Mans uzdevums ir provocēt citus tēviņus
Foto: Yulia Timoshkina
Daba

Ar Latgales zoodārza direktoru Mihailu Pupiņu sarunājas Uldis Tīrons

Mans uzdevums ir provocēt citus tēviņus

Kad biju mazs, mani ļoti interesēja krupji un vardes, es pat izrakstīju no Krievijas vienīgo daļēji tiem veltīto žurnālu. Es sāku terārijā turēt krupjus, un tie bija jābaro ar dzīviem circeņiem vai prusakiem. Kukaiņu meklējumi mani noveda līdz Latgales zoodārzam; tā bija vieta, kur par to visu beidzot varēja parunāt. Pašu Mihailu nesatiku uzreiz, bet viegli un ātri iekļāvos zoodārza kolektīvā: man izrādīja aizkulisēs esošo agresīvo anakondu, hiperaktīvo vāveri Šuriku un loriju, kurš pa dienu gulēja zeķbiksē un raudzījās uz mums melanholiskām, taču arī drusku izbrīnītām acīm. Darbiniece pastāstīja, ka pēc maiņas autobusā pamanījusi pa blakussēdētāja plecu rāpojam eksotisku prusaku, bet neko nepateikusi. Viņas vīrs jau pirms brokastīm lec augšā, lai paskatītos, vai akvārija zivis nav iznērsušas ikrus. Tas viss uz mani atstāja neizdzēšamu iespaidu – es gribēju tādus vecākus sev. Un Mihails, kurš to visu organizēja, manās acīs bija ideāls cilvēks. Pagājis daudz gadu, zoodārzs noteikti ir uzplaucis un paplašinājies (mēļo, ka pirmā krokodila iegādei tika vākti iedzīvotāju ziedojumi), bet apziņa, ka kaut kur eksistē cilvēks, kurš atdarina sarkanvēdera ugunskrupja balsi un reizē sauc sevi par ļoti šauru, padara dzīvi panesamāku, kaut arī tā nevienu no mums nesaudzē.

Rvīns Varde


(Pirmā sarunas daļa notiek Latgales zoodārza ekspozīcijas zālēs.)

Mihails Pupiņš: Mēs esam ļoti neliela iestāde, ļoti neliela, bet ar ļoti lielu koncepciju. Mēs domājam, tā ir labākā koncepcija pasaulē, tāpēc mēs to mēģinām realizēt. Šī koncepcija sāka veidoties, kad man bija gadi pieci un es izveidoju savu pirmo zoodārzu.

Rīgas Laiks: Jūs piecu gadu vecumā izveidojāt šo koncepciju?

Pupiņš: Piecu gadu vecumā es sapratu, kādai tai jābūt, bet, protams, man vēl nebija tik attīstīts domāšanas aparāts.

RL: Bet, piedošanu, kas bija tai jūsu pirmajā zooloģiskajā dārzā?

Pupiņš: Tas bija Medumos, tepat netālu. Un tur bija vismaz seši dzīvnieki. Nē, nu pirms tam man jau no grāmatām bija izgriezti dzīvnieciņi, ar kuriem es trenējos, veidoju zoodārzu, bet tas bija treniņš – jebkuram zoodārza darbiniekam sākumā jābūt apmācītam, trenētam un tā tālāk. Tātad – pagalmā stāvēja galds, nu, tāds, kas bija izmantots remontējot, es to apšuvu ar kartonu...

RL: Jā.

Pupiņš: Tātad zem galda atradās laboratorijas, tur man vēl bija divi cilvēki, kas bija...

RL: Laboranti.

Pupiņš: Nē, mēs visi taču bijām vienlīdzīgi. Bet augšā uz galda bija dzīvnieku kolekcija. Tur bija zaļā varde, atrasta blakus dīķī, tur bija bruņurupucis, kurš bija aizmucis no vietējā bioloģijas skolotāja un pēc tam laikam nezināja, ko darīt, un palika pie manis, un tur bija četras karūsiņas, ko mans draugs nočiepa savam tēvam, kurš gribēja iet ķert līdakas, kā ēsmu izmantojot karūsas. Un vēl kaut kas bija.

RL: (Smejas.) Un...

Pupiņš: Tas bija pirmais zoodārzs, bet princips saglabājas. Tātad: jābūt laboratorijām, kas atdalītas no dzīvnieku ekspozīcijas...

RL: Bet laboratorijas nodarbojas ar ko?

Pupiņš: Laboratorijas – nu, kā parasti. Laboratorijās mēs vairojam dzīvniekus, barojam, tur dzīvnieki ārstējas, aug, nomirst dažreiz, piedzimst mazuļi un tā tālāk.

RL: Mirklīti. Piecu gadu vecumā jūs viņus jau pavairojāt tai pagaldes laboratorijā?

Pupiņš: Nē, neizdevās. Bet tas nebija mūsu mērķis – tas zoodārzs eksistēja laikam kādus mēnešus divus trīs, līdz atnāca rudens, kad, sorī, Latvijā nav tik... Ārā mēs nebijām vēl gatavi strādāt, pingvīna mums nebija, kas varētu dzīvot sniegā. Un tomēr jau toreiz es sapratu, kādiem tur būtu jābūt dzīvniekiem. Pašlaik šī koncepcija iekļauj sevī – un tas ir galvenais – pedagoģisko sastāvdaļu. Zoodārziem Eiropā ir specifiskas prasības, lai zoodārzu vispār varētu piereģistrēt. To prasību ir diezgan daudz, bet galvenās ir šīs: pirmkārt, zoodārzs ir kolekcija, kuru septiņas dienas nedēļā var apmeklēt apmeklētāji. Septiņas dienas – gluži tāpat kā septiņas dienas, kurās Dievs izveidoja pasauli. Lai saņemtu licenci kā zoodārzam, tam jābūt atvērtam apmeklētājiem septiņas dienas nedēļā, citādi tā ir jūsu privātā kolekcija un varat strādāt tur, kā gribat. Un Eiropas likumdošana nosaka, ka galvenais, kas tiek prasīts no zoodārza, – lai tur būtu zinātne un pētniecība. Otrais ir dabas aizsardzība, un tikai trešais ir ekoloģiskā audzināšana, izglītošana un tā tālāk. Mūsu zoodārza galvenā funkcija savukārt ir tieši šī pēdējā – ekoloģiskā audzināšana un izglītošana. Kas tas ir, un kādai tai jābūt? Mēs uzskatām, ka ļoti svarīgi, lai atbilstoši mana drauga koncepcijai, kurš tagad strādā Maskavā, ir vadošais profesors ekoloģiskajā psihopedagoģijā, mēs kopā mācījāmies tepat Daugavpilī, tagad viņš tur ir līderis...

RL: Psihopedagoģijā? Ir nu gan vārds.

Pupiņš: Ekoloģiskajā psihopedagoģijā, bet arī vides pedagoģijā un citur. Viņš ir universāls, bet īstenībā viņš ir ģeniāls cilvēks.

RL: Kā viņu sauc?

Pupiņš: Vitolds Jasins. Lūk, un atbilstoši viņa pieejai, bet mēs attīstām savu koncepciju... Lieta tāda, ka cilvēks uztver sevi kā subjektu, bet dabu uztver kā objektu. Subjekts – tas ir līdzīgs cilvēkam, tā ir personība, tam ir vārds, ar viņu var runāt, var ar viņu saskarties, un attiecības ar viņu regulē morāle un ētika. Ja mēs uztveram kādu kā subjektu. Ja mēs uztveram kādu kā objektu – tā raksta Vitolds –, tas nozīmē, ka objekts ir manta, ar to var darīt visu ko.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Augusts 2020 žurnāla

Līdzīga lasāmviela