Par Brodska trim pēdējiem mēnešiem Padomju Savienībā

Es vairāk nekā 40 gadus rakstu dienasgrāmatu, aizpildot to gandrīz katru dienu. Darīju to arī Padomju Savienībā, kad tā bija riskanta iecere; dienasgrāmatu es cītīgi slēpu, par laimi, tā nevienam neiekrita acīs, un 1977. gadā man izdevās to izvest no PSRS. Daudzi ieraksti saistīti ar Josifu Brodski, kuru pazinu no 1966. gada vasaras līdz viņa nāvei. Šeit publicētie fragmenti attiecas uz 1972. gada martu–jūniju: no laika, kad Brodskis vēl nezināja par gaidāmo aizbraukšanu uz Rietumiem (lai gan mēdza par to prātot), līdz dienai, kad viņš devās prom no Ļeņingradas.

Dienasgrāmata ir rakstīta lietuviski, lai gan daudzas sarunas pierakstītas valodā, kurās norisinājās. Tulkojums ir mans, turklāt es centos panākt pilnīgu precizitāti. Tiek publicēts tikai tas, kas ir tieši saistīts ar Brodski vai viņa tuvāko cilvēku loku. Izlaisti arī vairāki momenti, par kuriem, manuprāt, ir pāragri runāt. Izlaistās vietas atzīmētas ar divpunktēm kvadrātiekavās.

Dienasgrāmatas teksts glabājas Tomas Venclova Papers (Beinecke Rare Book and Manuscript Library, Yale University).

1972. III 16. Trijos pēcpusdienā nokļuvu Ļeņingradā. Kopā ar Eru [Korobovu] aizgājām noskatīties “Māti Joannu” (agrāk šo filmu vietējā pārvalde bija aizliegusi, tāpēc neviens šeit to nebija redzējis, un tagad seansā Kirova Kultūras namā bija sapulcējusies visa pilsētas inteliģence). Satiku Josifu, Kerolu [Anšucu], Šmakovu, Cehnovicerus. [..]

Pie Kirova nama ierīkotas atrakcijas – gluži vai Amerikas stūrītis. Es: “Kazi, Savienība pamazām ņems un pārvērtīsies Savienotajās Valstīs.” Josifs: “Tik ilgi es neesmu ar mieru gaidīt.”

18. Divas izstādes – Pētera I laiku lubu bildītes un Novgorodas ikonas. [..]

Vakarā ne nu gluži [mana] krājuma apmazgāšana, ne nu vienkārši iedzeršana – Josifs, Čertkovs, Roms (Katiļus), Kerola. Visi uzjautrinājās, Kerolu iepazīstinot ar krievu alkoholisko terminoloģiju: viņa pusburtnīcu pierakstīja ar sinonīmiem – дербалызнуть, набуздыриться, надраться, сообразить.

Josifs: “Maramzins man atnesa manis paša pirms aresta rakstītos dzejoļus – “Laimīgās ziemas dziesmas”. Agrāk man uz tiem ne skatīties negribējās, bet tagad redzu, ka baigi labie.”

Un šodien viņš atnāca ar lielu dzejoļu žūksni. Divus dzejoļus [“Uzmetums” un “Odisejs Tēlemaham”] pārrakstu. Pirmais ir it kā no tikko redzētās izstādes. Otrais neapšaubāmi ir no Josifa labāko darbu desmitnieka: atgādina Kavafi, taču viņu pārspēj. Pat ironija, runājot par grieķiem, it kā ir grieķa, Kavafja, ironija.

[..]

19. Ar Josifu pusdienojām restorānā Ļeņingrada. Tur pa logu var redzēt milzīgu Ņevu un kreiseri [Aurora]. J. bija diezgan līksms, deklamēja limerikus un zīmēja, izjautāja par Česlavu Milošu (“es līdz šim domāju, ka labākais poļu dzejnieks ir Herberts”).

“Bet [Oskara Miloša] “Novembra simfoniju” līdz šim neesmu pārtulkojis, lai gan ļoti gribas; bet tas man nāktos grūti, jo tur vispār nav domas – viena vienīga plastika.”

Teica, ka viņam vajadzētu sacerēt traktātu “Philosophy of endurance” (par to, kā izturēties totalitārā pasaulē).

Par “Bobo” biju maldījies (“Bobo ir absolūts nekas”).

Diezgan daudz runājām par Tēlegona mītu [Tēlegons – Odiseja dēls no Kirkes] – un droši vien nevajadzēja, jo tas Josifam ir ļoti personisks mīts.

Bet beidzās viss ar to, ka J. pastāstīja “top secret” [kaut ko pilnīgi slepenu]:

[..] [Runa bija par domu salaulāties ar Rietumu sievieti.] Sekas – diezgan viennozīmīgas: aizbraukšana more or less forever [vairāk vai mazāk uz visiem laikiem].

Nezinu, vai viņam tas izdosies un vai viņš galu galā to gribēs. [..]

N. B. Vēl kaut kas no sarunas. “Kāds tirāns” var norisināties “jebkur uz austrumiem no Griničas”. “Vēstules romiešu draugam” – daudz kur ir vienkārši atdzejots Marciāls.

“Manos dzejoļos nav ironijas. Ir tikai rage [lielas dusmas, niknums]. Ironiju es ienīstu – tas ir veids, kā apklusināt vainas apziņu.”

26. [..]

Vakar bijām ielūgti pie Mišas Miļčika: viņa dzīvoklī Viborgas pusē bija sanākuši divpadsmit cilvēki, ieskaitot Josifu. Klausījāmies dzeju – “T.B. piemiņai” un dažus jaunus, kurus es jau zinu. Visnopietnākais man šoreiz likās “Klusā daba”. Es to pateicu Josifam. “Jā, droši vien tas ir labākais dzejolis, ko esmu uzrakstījis.”

Daudz runājām: pierakstu to, kas ir interesanti.

N.: “Ko tu iekļautu savā izlasē?” J: “Galvenokārt garos dzejoļus. Līdz 1963. gadam gandrīz viss ir draza. Iekļautu “Tu aizjāsi...” kā piemēru agrīnajiem, “Lielo elēģiju”, “Ābr.[ahāmu] un Ī.[zaku]”, “Stances Augustei”, “Ardievu, mademoiselle Veronika”, “Dziedāšanu bez mūzikas”, “Kluso dabu”.” N.: “Bet “Eliota piemiņai”?” J.: “Nujā.” Es: “Bet “Odisejs Tēlemaham”?” J.: “Jā, un vēl “Eneju un Didonu”. Un “Ziemsvētku romanci”.”

J.: “Dzeja būtībā ir tas pats, kas proza; ir gan atšķirības, bet dzeja tiek rakstīta, un nevis izrunāta. Tomēr jambs vai cits pantmērs nosaka intonāciju loku. Turpretī manus dzejoļus vajadzētu lasīt ar pilnīgi baltu intonāciju, bez nokrāsas. Es diemžēl to neprotu.”

Par savu dzejoli “T. B. piemiņai”: “Tajā absolūti nav jūtu. Proti, ir dota situācija, kurā adekvāta reakcija nav iespējama. Adekvātas reakcijas vietā ir zīme. Nu, kā glezniecībā: figūrai pie kājām ir nolikts galvaskauss. Pēc tam jau vairs nevis galvaskauss, bet monogramma: mākslinieks vēl saprot, ka tas ir galvaskauss, bet skatītājs jau vairs ne.”

(Šis dzejolis ir veltīts Taņai Borovkovai – viņa noslīka blakus savai laivai, taču dibenā nenogrima, un tā arī nav skaidrs, vai tā bija pašnāvība vai sirdslēkme, vai varbūt vēl kaut kas cits. Tiesa, fakti ir saprotami arī no dzejoļa.)

Kāds: “Faktiski tu pirmais esi izlēcis no krievu dzejas tradīcijas, starp kuru un Rietumu tradīciju ir bezdibenis.” J.: “Tā gluži nav. Krievu poētika patiešām bremzē domas attīstību, un Krievijā tiek tēmēts uz mazu šedevru. Taču krievu dzejas aizsākums ir Kantemirs. Un viņam bija, vienkārši izsakoties, dialektika, izklāstīti dažādi viedokļi, pēc tam – savējais. Vēl tādus karkasus būvēt prata Baratinskis un Cvetajeva. Mums, krievu dzejniekiem, populācija ir milzīga, un šo to esam sasnieguši. Un Rietumos ir savi emocionālisti, to ir vairāk, nekā vajadzīgs.”

Atkal J.: “Vispār jau dzejniekam nav jābūt novērošanas objektam, viņam jābrauc auditorijai virsū kā tankam. Taču no cilvēkiem, kuri ar mani ir aptuveni vienā vecumā, kuriem ir tā pati experience [pieredze], kuri dzīvojuši tāpat kā es un domājuši par tām pašām tēmām, es gaidu ko vairāk par jūsmīgu klusēšanu. Es, teiksim, saku: zirgam purns kā karogs. Man uz to var atbildēt: tu tak esi muļķis, vēja taču nav. Vai: oho, tajā kaut kas ir. Bet ne jau klusēt.”

Kad tika pieminēts Eliots, J. viņu negaidīti salīdzināja ar [lietuviešu dzejnieku] Ļudu Giru: “Abi gribēja varu ārpus dzejas – Gira aizgāja strādāt policijā, Eliots sāka publicēt rakstus un radīja ārkārtīgi apšaubāmu elites teoriju.”

Pēc tam mēs ar tramvaju braucām mājās. J. sāka slavēt manu dzejoli “Mani sagaidīja krēslas aukstums”, ko viņam bez manas ziņas bija vārds vārdā pārtulkojis Roms. Es: “Ģeometriskie tēli – kā tas cirkulis, kas maina rādiusu, – ir zagti no tevis.” J.: “Bet es nospēru Donnam.”

Tramvajs līdz Ļiteinijam vilkās ilgi. Mēs paspējām parunāt pat par Betaki [..]. Prātā palikušas vēl divas frāzes: “No sabiedrības dzejniekam šis tas pienākas, taču ne no viena personiski nepienākas”; otra frāze attiecas uz nesenu dzejoli: “Rindās par Poseidonu – kamēr mēs tur zaudējām laiku, viņš izstiepa telpu – ir domāts mītiskais laiks.” – “Pēc Eliades?”– “Jā.”

27. [..]

Lasīju “Gogoļa meistarību” un no jauna nobrīnījos, cik līdzīgs Brodskim ir Belija “ģenialitātes paveids”: vārdi nes, un visu laiku notiek mēģinājumi precizēt, paplašināt katru mājienu. Un noskārtas dažu labu reizi nav sliktākas kā Josifam.

Pārrakstīju “Kluso dabu” un nobijos, jo tas ir pašnāvnieka dzejolis.

[..]

Pie Čertkova. Bija vēl arī Bobiševs. [..]

Bobiševs: “Mēs pie Samoilova bijām četratā – Josifs, Reins, Toļa [Naimans] un es. Tieši tajā laika punktā mēs bijām vistuvākie, pēc tam sākām no tā izklīst dažādos virzienos, kā tas vienmēr notiek (ar rokām parādīja, kā tas notiek). Samoilovs nolasīja dzejoli par Aļiku Rivinu – “neviens par dzejnieku neatceras, it kā viņa nebūtu bijis”. Mēs vienā balsī sākām to nolikt: ja kaut kas ir bijis, tātad tas arī ir. Samoilovs mūs nesaprata – laikam tāpēc, ka tad iznāca: nav viņa, Samoilova.”

Čertkovs: “Es jūtu, ka dzīvoju kā kontrabanda: pēc visiem likumiem man sen bija jāpūst, bet paskat, dzīvoju.”

28. [..]

J.: “Es pirmo reizi nokļuvu valūtas bārā; pēc tam ne vairāk kā stundu pagulēju, un mani pamodināja kaut kādi divi tipi, kas bija ieradušies ar laba vēlējumiem no Odena. Un pat no Bretona. Neapšaubāmi homoseksuālisti.”

29. Pie Josifa; bija arī Kerola. J. rādīja tikko uzrakstītu dzejoli – “Sastapšanās” (Сретенье). Pirms četrām dienām viņš vēl posās to taisīt. Dzejolis mazliet ož pēc vēlīnā Pasternaka, lai gan droši vien ir labāks par viņu. Kā teica J., “tas ir par Vecās Derības sastapšanos ar Jauno”.

Gara un diezgan nopietna saruna. Es runāju par to, kā saprotu “Kluso dabu”: mēs dzīvojam jau pēc vispasaules katastrofas, varbūt pat pēc Pastardienas, viņā pusē, nonākuši tukšumā, kurš mums jāaizpilda vismaz ar vārdiem, ja nekas labāks mums nav dots. Ir izvēle tikai starp dažādiem nāves veidiem: “nāve kā red [sarkanajam]”, “nāve kā dead [mirušam]” un tā tālāk. Varbūt tā ir īpatnēja šķīstītava. J. teica, ka par simt procentiem piekrītot: “...un īpaši tas attiecas uz “Bobo”.”

Es: “Tev nešķiet, ka tu dzejā vari vienlaikus sacīt savstarpēji pretrunīgas lietas?” J.: “Nē. Vienā un tajā pašā dzejolī, vienā un tajā pašā periodā – ne.”

Palasījām J. nesenos Vilbera tulkojumus: ironija oriģinālā, kazi, ir svinīgāka, J. – ikdienišķāka (arī tam viņš piekrita). Pastrīdējāmies par Arhilohu (Afrodīte vai Neobūle?) un par Homēra epitetiem. Dāvanā dabūju no viņa Silviju Plātu.

Šis tas no šai vakarā no J. dzirdētā:

“Čertkovs man iepatikās tad, kad viņš piedzēries man pateica: “Vecais, es pilnīgi nemaz nesaprotu, par ko tu raksti.”

“Ja man būtu jāsastāda krievu prozas antoloģija, tajā būtu iekļauta “Kapteiņa meitiņa”, “Ārprātīgā piezīmes”, “Piezīmes no pagrīdes”, “Sevastopoles stāsti”, jebkas no Platonova un “Uzaicinājums uz nāvessodu”. Zoščenko un Bulgakovs nav vajadzīgi. Belija “Pēterburga” ir brīnišķīgs gabals, bet man nepatīk vienas grāmatas rakstnieki. Grāmatas literatūrā varbūt nemaz nav tik būtiskas, toties būtisks ir darbs.”

“Melvils ir amerikāņu literatūrai devis personāžu komplektu simt gadiem uz priekšu. Piemēram, Stārbaks ir Gevins Stīvenss [Folknera varonis] un daudzi citi.”

30. Josifa écriture [rakstības paņēmiens] droši vien ir prozaiskums, perifrāzes, inversijas un pārneses pārvēršana par normu. Tas izraudzīts, vadoties pēc tēmas, laika, tradīcijas, un tā ir vislabākā izvēle. Viss pārējais ir stils, kurš pats izvēlas cilvēku un ar kuru strīdēties nav iespējams.

Baidos par J. un par viņa diezgan katastrofisko dzīvesveidu.

Šodien atgriežos Viļņā. [..]

31. Viļņā. [..]

Ar Natāliju [Traubergu] lasījām “Kluso dabu”: abi vienā balsī pateicām, ka tā ir tā pati [Eliota] “Nīkā zeme”, tikai īsāka un labāka. Beigas saprotam dažādi: viņa – “optimistiskāk” (“tipiskas jezuītu meditācijas”), es – kā “heroiska agnosticisma” izpausmi (J. ir drīzāk manā pusē).

IV 4. [..]

Josifs biedrojas ar astronomu Kozirevu un ir viņa ļoti savaldzināts. Alkas pēc apbalvošanas (“šitā te vieta – ir taču lieliski?”), it kā viņš neticētu, ka prot rakstīt. N.B. Viņa ideja izgatavot ikondzejoļu, tādu kā “Sastapšanās”, sēriju, kas aptvers visu Kristus ciklu.

29. [..] [28. autors ieradies Maskavā].

Un vēl – Era sastapusi Reinu. Tas vakar redzējies ar Jevtušenko, kurš bija tikko atgriezies no Amerikas (muitnieki viņu izģērbuši pliku un okšķerējušies tāpat kā ar Vorošilski). Jevt. paziņojis: “Ar Brodska lietu viss kārtībā, viņš varēs aizbraukt.”

Jāpriecājas par Josifu, šeit viņš ir tuvu nāvei. Bet kāds tukšums radīsies līdz ar viņa aizbraukšanu!

Vispār – šajā valstī drīz nepaliks nekāda “zemes sāls”. Un tad katorga kļūs bezcerīgāka par visu.

V 1. Zvanīju Brodskim [no Maskavas] uz Ļeņingradu. Izdzirdis manus mājienus, viņš smējās kā kutināts: “Man nav nekādu lietu, un tāpēc tās nevar būt kārtībā. Sēžu un godīgi nopelnu savu maizes kumosu, tulkojot rabi Tagori – pilnīgs sūds.” Reins, protams, varēja arī sameloties. Jevtušenko tāpat. Bet varbūt te ir arī kas cits.

7. [..]

Bija iegriezies Reins ar sievu – viņš atkal apgalvoja, ka Josifs braucot prom. [..]

15. [..]

Sazvanījos ar Josifu – viņš, kā izklausās pēc “konspiratīvās” sarunas, tik tiešām brauc prom.

17. [..]

Pie Ļudas Sergejevas. Nesen – pirms trim nedēļām – pie viņas bijis Brodskis [..]. [Runāts par aizbraukšanas iespējamību un šķēršļiem, kuri tai traucē.] Plus – nostalģija, varbūt arī nespēja pielāgoties: diez vai viņš atkārtos Nabokova “kāzusu” (Nabokovs angļu valodu šā vai tā bija iemācījies agrā bērnībā). Citi ieradumi: pie mums visu izšķir draudzība, tāda, kāda rodas lēģerī, – dalās ar pēdējo papirosu. Rietumos, nenoliedzami, tā nav. Un tomēr, ja viņš (vai kāds cits) man lūgtu padomu, man atliktu tikai citēt labi zināmo Džeroma stāstu. Proti, izvēlies sirdsmīļoto daiļavu, nevis pretīgu veču un nekādus padomus neklausies.

19. Satikām Proferus – Karlu un Elendeu. Beidzot viss kļuva skaidrs.

Pirmajā maijā, kad es zvanīju Josifam, viņš vēl neko nezināja. Bet devītajā [īstenībā laikam gan divpadsmitajā] maijā viņu izsauca uz OVIR [Vīzu un reģistrācijas nodaļu] un noprasīja: “Jūs taču aicina uz Izraēlu – kāpēc nenākat ar iesniegumu?” J., bīdamies no provokācijas, apmēram stundu neko skaidri neatbildēja, pēc tam atcirta: “Biju domājis, ka tas ir bezjēdzīgi.” – “Kāpēc bezjēdzīgi? Aizpildiet veidlapu, un mēs jums dosim laiku līdz mēneša beigām saposties ceļam.”

Pats par sevi saprotams, J. nebrauks uz Izraēlu: sākumā no Vīnes uz Angliju, no turienes uz Anārboru, kur Proferi izdod krievu literatūrai veltītu žurnālu (šai sakarā redzēju divus [tā] numurus). Kļūs par “universitātes dzejnieku”.

Elendea: “Nostalģija taču ir tik skaista tēma.”

[..] Kopumā viss izskatās optimāli: Josifs iegūs amerikāņu pilsonību, varēs uzaicināt vecākus, varbūt pat atbraukt. E.[lendea]: “Šā vai tā, jūs reiz satiksieties Polijā.”

Ļeņingradā, kā stāstīja Proferi, esot cirks un atvadas. Daudzi, pirmām kārtām vecāki, Josifu atrunā, kaut arī varas iestādes viņam skaidri likušas noprast, ka viņu gaida nepatikšanas, ja viņš paliks. [..]

No valsts iet ārā gaiss kā no riepas ar atskrūvētu ventili.

Piezvanīju Josifam. [Josifs:] “Garastāvoklis man ir pilnīgi nekāds – tukši, tas arī viss.” Līdzi viņš ņems tikai rakstāmmašīnu.

Braucu uz Ļeņingradu.

20. Diena ar Josifu.

Vairākas stundas staigājām pa Ņevas krastmalu starp Ļiteiniju un Smoļniju, gar žogiem un pa tukšājiem, noskatoties te uz “Balto namu”, te uz Krustiem, kurus Josifs saukā par “cietumu mauru stilā”. Sēdējām zem tilta, pīpējām. Runājām par visu ko, ko es nepieminēšu pat šajā dienasgrāmatā – tas skar pārāk daudzus cilvēkus [..]. [Runa bija par to, ka vairāki Josifa draugi varētu pārcelties uz dzīvi ASV un nodibināt tur “koloniju”.]

Tas viss jau atgādina atvadīšanos. Atlikušas pavisam nedaudzas dienas – cik noprotams, J. izsūtīs pirms Niksona vizītes Ļeņingradā.

No Al.[eksandra] Iv.[anoviča] [Josifa tēva] dzirdēju, ka [..] J. uzrakstījis iesniegumu Augstākajai Padomei [par to, ka pārkāptas viņa tiesības] un drīz pēc tam saņēmis uzaicinājumu iegriezties OVIR.

Tagad viņš raksta vēstuli K.[osiginam] – lūdz, lai viņam atļauj izpildīt līgumus, pabeigt Norvida un angļu metafiziķu atdzejojumus. “Kaut arī vairs neesmu padomju pilsonis, palieku krievu literāts.” Ir bezjēdzīgi gaidīt, ka no šīs vēstules kaut kas iznāks, tomēr principiāla nozīme tai ir.

“OVIRā – politess [pieklājība], Rakstnieku savienībā man raksturojumu izsniedza piecās minūtēs – skrēja, lēkdami pār pakāpieniem. Un es taču biju domājis, ka viņu acīs man ir vismaz potenciāla vērtība.” – “Nu, zini, būt vērtībai viņu acīs nav liels gods.” – “Tev taisnība.”

“Starp citu, sacerēju dziesmiņu pēc Piafas motīva:

Подам, подам, подам,

Подам документы в ОВИР,

К мадам, к мадам, к мадам

Отправлюсь я к Голде Меир.

Es neesmu Konrads un neesmu Nabokovs, mani gaida lektora, varbūt izdevēja liktenis. Nav izslēgts, ka sarakstīšu “Dievišķo komēdiju”, tikai pēc ebreju šnites, no labās uz kreiso, tas ir, beidzot ar elli.”

“Lai vai kā, uzturēšanās tur man vienkārši ir jauns garīgs uzdevums.” – “Vai pēc “Sastapšanās” esi kaut ko uzrakstījis?” – “Nē, nākamais gabals jau būs “Simfonija no Jaunās Pasaules”, kā Dvoržākam.” (Smiekli.)

Iegājām trijstūrveida pagalmā netālu no Ļiteinija, un Josifs man parādīja pret aklu sienu vērstu logu visšaurākajā vietā. “Te es rakstīju “Ābrahāmu un Īzaku”, labs tāds laiks bija. Pagalmam ir izcils perimetrs, vispār perimetrs pagalmos ir galvenais.”

Satikām Uflandu (J. viņš ļoti patīk, it sevišķi rindas “Mēs spīdekļus aizstāsim ar tumsekļiem, tie mūsu sirdij tīkamāki”). Lai cik dīvaini tas būtu, viņš vēl neko nezināja. Pagājām garām pie Rakstnieku savienības durvīm izkārtai afišai “Puškina svētki”. J.: “Nu, to jūs bez manis, esiet tik labiņi.”

Pēc tam ilgi sēdējām Josifa istabā, tumsā. Kā vienmēr, sākām runāt par viņa mīļākajiem autoriem – Silviju Plātu, Pluciku (“Horatio”), Dilanu Tomasu (““Bērna Ziemassvētki Velsā” ir dzejolis, un es mēģināju to atdzejot”). Senžonu Pērsu J. uzskata par zero [nulli] – tiesa, lasījis viņu tikai krieviski un poliski. Paunda “Analecta” – “galīgs diletantisms”.

J.: “Vai esi lasījis Gorbaņevskas grāmatu?” – “Jā, lasīju, no piecpadsmit dzejoļiem viens ir ļoti labs.” – “Man liekas, vairāk.”

“Sergejevs nav dzejnieks, bet pēc viņa pēdējiem gabaliem var redzēt, ka viņš dzīvo, nevis atrodas iekš nothingness [nekā]. [..] N ir slikts cilvēks, un turklāt viņš ir netalantīgs. Talantīgs cilvēks nevar būt slikts.” Es: “Bet Bloks?” – “Zini, man vienmēr ir bijušas aizdomas, ka viņam nebija talanta.”

Ap četriem iegriezās daži puiši – Josifs izdala savu bibliotēku (man tika slenga vārdnīca, Kļujevs divos sējumos – viņš ir J. jaunais atklājums dzejā un prieks – un vēl šis tas). Paņēmu grāmatas ar noteikumu, ka glabāšu līdz dienai, kad J. atgriezīsies. Viņa istabu Al. Iv. grib pārvērst par “memoriālo” istabu. Taču J., kā vienmēr, karaliski dāļā dārgumus citiem.

Pēc tam mēs ar Čertkoviem un Eru bijām restorānā Volhova, kur J. iedzēra par family reunion [ģimenes sanākšanu kopā].

“Divas nedēļas pēc N.[iksona] vizītes būs skaidrs, kas vispār notiks ar izceļošanām.”

Es: “Negribētos nosprāgt, pasauli neredzējušam.” J.: “Jā, mums visiem ir sajūta, ka mūs ir ap...suši.”

Tomēr šodien – ļoti uzlabojies, pat pacilāts garastāvoklis.

Vakarā – pie Roma, kurš stāstīja, kā Josifs raksta. “Tas, ka viņš uzreiz dragā ar rakstāmmašīnu, visticamāk, ir leģenda. Ja sāc kādu viņa rindu kritizēt, viņš to ilgi aizstāv, bet pēc dažām dienām atnes jaunu dzejoļa variantu. Dažkārt rinda pat ir palikusi, taču tās apkaimē noteikti būs uzradušās vismaz trīs strofas.”

[..]

21. Brauciens ar Romu un J. uz Uškovu, pie Jefima Etkinda. [..]

Pavadījām laiku vasarnīcā, paēdām pusdienas, pēc tam gājām staigāt un fotografējāmies uz paugura, no kura var redzēt bezmaz vai Somiju. J.: “Re, vēl viena tīri labi nosista diena.” Sajūta, ka ik diena ir pēdējā.

Bija saruna par Lotmanu. J. ir sašutis par viņa pēdējo grāmatu: “Viņš ir nonācis tik tālu, ka Ahmatovas “atskaņu signālzvaniņus” (рифм сигнальные звоночки) izskaidro kā rakstāmmašīnas zvanu strofas beigās. Un vispār tas viss atgādina maģistru Ortuīnu Grāciju [“Tumšo ļaužu vēstuļu” varonis]. Pieeja no neriktīgā gala.” Es: “Manuprāt, pieiet vajag no piecdesmit dažādiem galiem, varbūt tad kaut kas arī izdosies.” J.: “Nu, tam es varu piekrist.” Es: “Bet kā tu domā, vai vispār ir iespējams atsegt dzejoļa mehānismu?” J.: “Neapšaubāmi, bet tikai tad, ja pētnieks atrodas vienā līmenī ar autoru. Es zinu tikai divus tādus gadījumus – Tiņanovu un Ahmatovas rakstus par Puškinu. Eihenbaums vispār neko nesaprata.

Izrādās, ka kratīšana pie Lotmaniem ir [..] denunciācijas rezultāts. Etkinds: “Būtu labi uzrakstīt grāmatu “Denunciācijas psiholoģija”.” Es: “Denunciācijas psiholoģija un poētika.” J: “Denunciācijas psiholoģija, poētika un prakse.”

[..] Pēc tam pievērsāmies Hodasevičam: Josifam neparasti patīk viņa “Pērtiķis”, it īpaši salīdzinājums ar Dāriju.

“Spondu es diemžēl jau vairs neatdzejošu – un nezinu, kurš to varētu izdarīt manā vietā. Bet angļu metafiziķus noteikti pabeigšu tur.”

Bija arī asprātības. J.: “Lūk, māja, ko uzcēlis zeks.” Kāds stāstīja par vienu tādu V.G., kurš savam paziņam amerikāņu stažierim lūdzis: “Džon, pieraksties, lūdzu, uz tikšanos ar Niksonu!” – “Kāda ... pēc man tas vajadzīgs?” – “Pieraksties, es aiziešu tavā vietā.” – “Kāpēc?” – “Aiziešu un teikšu: tēvocīt Nikson, adoptējiet mani pie tādas un tādas mātes un aizvediet prom no šejienes.”

Es: “Starp citu, Josif, uz tevis uzķersies visādi kreisie ar Konu-Benditu priekšgalā [..].” J.: “Nu ko, es atvēršu durvis, teikšu: “Ahā, Kons!” – un ievilkšu viņam pa žākli. [..]” Roms: “Un automātiski kļūsi par maoistu vadoni.”

Protams, daudziem (arī pašam Josifam) ir aizdomas, ka viņa aizbraukšana var nenotikt, ņems un viņam aerodromā pateiks: “It’s a practical joke” [tu esi izāzēts]. Un tomēr J. mīļākā frāze šobrīd ir: “Pasakiet viņam: kad būs Štatos, lai iegriežas ciemos.”

Lieliski, ka viņš ir pilnīgi mierīgs un gatavs visiem iespējamajiem variantiem.

Atgriezāmies ar vilcienu kopā ar asirologu Djakonovu, arī jauku cilvēku.

Ko vēl lai pieraksta? Bija saruna par [poļu dzejnieku] Grohovjaku (J. slavēja viņa [dzejoli] “Banko”, ko bija dzirdējis no manis) un par Jonesko (J.: “Viņš ir bezmaz vienīgais gudrais cilvēks Rietumos, īpaši saistībā ar jaunajiem kreisajiem.”). No Somijas stacijas nācām naktī, jau bez Roma, toties ar Mašu [Etkindu]. J.: “Bet vispār, kam man tā aizbraukšana? Man bija darbs, bija uzradusies nauda, un piedevām, lūk, baltā nakts...” Maša: “...vai slīkone.”

Tieši gājām garām “Baltajam namam” (un, starp citu, mums piesitās – pāris vai kādus desmit soļus aiz muguras – piedzēries vai tādu tēlojošs pārītis). J.: “Re, kā beidzās mana divkauja ar šo namu.”

Un vēl viņa vārdi: “Visaizvainojošākā nodarbošanās ir meklēt cilvēka dzīvē kaut kādu jēgu.”

[..]

22. [..]

Pabiju brītiņu pie Josifa. Viņam ir izdevies panākt [aizbraukšanas termiņa] pagarinājumu līdz desmitajam jūnijam. Redzēju viņa jaunos Mārvela atdzejojumus: J. pašam visvairāk patīk “Fauns” [Nimfa, kas apraud sava fauna nāvi” – nosaukumā Brodska kļūda, fawn nozīmē “briedēns”], man – “Coy Mistress” [“Kautrīgajai mīļotajai”]. J.: “Bet tas tak ir vieglais žanrs.” Es: “Apmēram tikpat viegls kā “Blusa” – tātad nav vis viegls. J.: “Vispār jā.”

Vakarā – Čertkovi un Reins. Par Josifu, kā norunājuši, netērzējām. Toties Čertkovs bija ļoti “labā formā” un pastāstīja daudz lēģera stāstu, ar lielu cieņu pieminot lietuviešus.

23. Tālu no centra sameklēju A.[gnesi Černovu] ar Andrju [dienasgrāmatas autora dēlu] [..]. Vedu viņu uz pilsētu; bijām norunājuši četros ar Josifu braukt uz Pēterhofu, tā nu atlika viņus iepazīstināt. Varbūt tā bija kļūda – es velti Josifam atgādināju par viņa paša problēmām. Un viņš jau tāpat bija nelāgā omā – izrakstīšanās un tamlīdzīgu darīšanu dēļ. (“Kad ir darīšana ar KGB, tu tomēr jūti kaut ko eiropeisku, bet ŽAKT [namu pārvalde] un miliči – tas jau iet pāri cilvēka spēkiem. Pastardiena viņiem, kā rādās, nav vajadzīga.”) Tomēr spēlējās ar Andrju, nēsāja viņu kukuragās un teicami izskaidroja, kas ir fotogrāfija un adapteris. “Patīkami dzirdēt krievu valodu no šitāda cilvēciņa mutes.”

Uz Pēterhofu neaizbraucām. Likuši Josifu mierā, ar Eru aizvedām Andrju uz Krilova pieminekli un izvizinājām ar kuģīti. [..]

24. Šodien ir Josifa dzimšanas diena – pēdējā šajā valstī.

No rīta mēs ar Eru un Loru Stepanovu pēc Al. Iv. lūguma pārlikām viņa bibliotēku. Vairs nebūs istabas, kurā tik daudz visa kā noticis. Lieta tāda, ka citādi to vecākiem var vienkārši atņemt. Viss tika darīts atbilstoši paša Josifa vēlmēm, bet, kad viņš pārnāca un ieraudzīja tukšās sienas, grāmatu kaudzes, haosu, zaudēja savaldību.

Jau otro dienu ir nelabojamas, idiotiskas kļūdas sajūta.

Putekļu – kā “Klusajā dabā”.

Josifs tūlīt pat aizgāja prom. Pēc stundas man piezvanīja un uzaicināja kopā pusdienot. “Es saņēmu savu pēdējo honorāru – 170 rubļu no kino par teksta tulkojumu – un tāpēc izmaksāju.”

Ēdām – un krietni iedzērām – restorānā Universāle, divatā. Sarunas bija viscaur personiskas, un tās pierakstīt ir bezjēdzīgi. [..]

“Tā nu es iesāku savu dzimšanas dienu.”

Pēc tam Josifs iegriezās pie mums ar Eru. Vairākas stundas nogulēja – vakarnakt viņam bija kaut kādi piedzīvojumi, bet mājās atpūsties viņš nevarēja stulbā remonta dēļ. Nogulēja līdz tam brīdim, kad ap desmitiem sāka zvanīt viesi, kuri jau pirms pāris stundām bija sanākuši viņa mājās.

Autobusā. Era: “Ko rīt darīsim?” J.: “Nu, tagad minimālā programma ir nodzīvot līdz nākamajai dienai.” Brīdi paklusējis: “Bail domāt, cik stukaču vazājas ap māju, nemaz nerunājot par tiem, kuri ir tur iekšā.”

Tur iekšā bija kādi 30 cilvēki, viņu vidū Jerjomins, Ohapkins, Bitovs (es viņu redzēju pirmoreiz [..]), nu, saprotams, arī Roms, Čertkovs, Reins, Maša Etkinda. Es izvēlējos kompāniju patālāk no Josifa. Viņš, starp citu, uzreiz piesēdās pie televizora un sāka skatīties kaut kādu maču. Bet pēc jandāliņa un tostiem, ap diviem naktī, daži no mums izgāja pastaigāt pa Ļeņingradu – Maša, Roms, Era, Josifs un es.

Tikai šodien dabūju dzirdēt par Kauņas notikumiem (Roms – pirms dažām dienām). [14.maijā Kauņā sadedzinājās skolnieks Kalanta, kuru pēc nāves pasludināja par psihiski slimu. Viņa bēres pārtapa demonstrācijā un sadursmēs ar varas pārstāvjiem.] Kaut arī ziņas ir neskaidras, liekas, tas jau ir ļoti nopietni. Un taču vispār nav nekā nopietnāka par nāvi.

Roms: “Mēs esam pārtapuši šīs valsts otrajā tautā. Pēc ebrejiem.” J.: “Līķa sekcijā, protams, tika atklāts, ka viņš ir prātā jucis.”

Tiesa, tā jau ir paaudze, ar kuru mums nav kontakta.

Par Josifa aizbraukšanu. J.[aša] V.[iņkoveckis]: “Viņi tomēr atrada mums visvārīgāko vietu.” Uzreiz uzradās arī skumīga pusanekdote: Puškinu izsauc uz 3.nodaļu un paziņo, ka viņam atsūtīts izsaukums no Etiopijas.

Mazliet parunājām par Kļujevu. J.: “Viņš ir baigi līdzīgs vēlīnajam Mandelštamam.”

J.: “Reinam ir nevis asprātības, bet baisprātības. Un vēl labs vārds: baisaine.” “Suecas kanāla atklāšanai par godu tika sacerēta “Aīda”, bet slēgšanas svinībām jāraksta “Aīds”.

25. Era pārskatīja visu savu ar Josifu saistīto arhīvu un uztaisīja konkordances. [..]

Vakarā runāju ar J. pa telefonu – viņš bijis Volkonska koncertā. “Koncerts – pavisam civils, taču es pēc pirmās daļas aizgāju, jo otrajā bija Bēthovens.”

“Tom, es toreiz tevi paklausīju un paārstējos. Tagad tava kārta.”

Ar manu veselību patiešām ir kaut kas dīvains – varbūt sirds sāk uzdot.

Starp citu, J. diezgan daudz runāja par diviem cilvēkiem, kuri viņam ļoti patīk, – par Miku Goliševu un Semeņenko (“dzejnieks viņš ir viduvējs, bet cilvēks jaukum jauks”).

[..]

26. Josifs ieradās jau bez pases – ar izbraukšanas vīzu. “Kad man to izsniedza, es teicu: “Paldies.” Viņi saka: “Nav par ko.”– “Patiešām nav par ko,”– atbildēju es.”

Pusdienas paēdām pie mums – trijatā ar Eru.

Kļuva skaidrāks dzejolis “Pastkarte no pilsētas K.” (Kēnigsbergas). Josifs reiz man deva uzdevumu – saprast, ko šajā dzejolī nozīmē “upes pravietojumi”. “Ūdens ņirboņa izjauc tās ēkas atspulgu, kura drīz tiks sagrauta.” Es: “Un es domāju, ka ūdens atgādina par Arhimēda likumu – tas dzejolī tiek pārformulēts.” J.: “Nenoliedzami, var arī tā.”

J.: “Kļujeva “Погорельщина” ir lieliska poēma, lai arī nav saprotams, kāpēc.” “Man pēdējā laikā sācis patikt Šellijs. Viņš ir kā Ļermontovs.” Es: “Vai tad Ļermontovs ir tik labs?” J.: “Pārlasi “Vaļeriku”, un pats redzēsi. Tā ir uguns. Ja man būtu teikšana, es izdotu Ļermontovu “Mazās sērijas” apjomā – tur ietilptu kādi simt dzejoļi, “Mciri” un “Dēmons”, un būtu vienreizēji. Pēdējā laikā es vispār sliecos uz romantisma pusi. Starp citu, Ņekrasovs arī ir lielisks dzejnieks.”

Eras sarakstos J. atrada “Увы, не монумент” un vēl vienu dzejoli; viņš par tiem bija piemirsis (liekas, nekur citur tie nav saglabājušies) un ļoti nopriecājās, kad ieraudzīja.

27. Viļņa. [..]

VI 2. Atlidoju uz Ļeņingradu.

Satiku Josifu, pie kura bija Kušners un Maramzins. Atkal pusdienojām Volhovā. Josifs ir ļoti sliktā stāvoklī – uz nervu sabrukuma robežas.

Viņš ir tikko atgriezies no Maskavas, kur skraidījis pa vēstniecībām un iestādēm. Nīderlandes vēstniecībā mainījis simt rubļu pret simt astoņiem dolāriem. “Kāpnes atgādina jebkura Maskavas nama sētas ieeju; pēc tam ir priekšnams kā komunālajā dzīvoklī un lodziņš. Kāds, kuram samainīts mazāk, nekā viņš gribējis, izdauzījis stiklu, tāpēc lodziņš ir aizsegts ar finieri. Aiz tā sēž Krievijas dāma un laiku pa laikam piepaceļ finieri. Turpat blakus – manu tautiešu sarunas. Gribas iziet ārā un izvemties pie staba no tā visa.

[..].

Runājām par Kauņu.

Dažas J. asprātības, kuras pierakstu: “Habeas coitus act” [likuma Habeas corpus act vārds corpus (ķermenis) aizstāts ar coitus (dzimumakts)]. “Domus mea domus tolerantiae est” [“Mans nams tiks nosaukts par mauku māju”].

Nebīsties ar frici tikties,/ Vāceni drīz iemācīsies.// Nobrēkdamies “gūtentāgu”,/ Nokur komunists reihstāgu.// Putnelis no biksēm “žvikt”,/ Puika, bāz nu to curik.// “Kungi” šitā skan: genosen./ Kompartija tā – gešlosen.// Ķēķa noslēpumu aina:/ Vāciets – pipars, krieviņš – švain.

Kopā desmit tādu divrinžu; ne visas J. spēja atcerēties, arī secība nav skaidra, bet pēdējā ir šāda:

No ešafota – galvaskauss/ “Doiče šprāhe!”¹skaļi bļaus.

Kopīgiem spēkiem savācām (pirmām kārtām M.[aramzins]) gandrīz visu J. sacerēto: sanāca apmēram 50 tūkstoši rindu. Bija arī kuriozi – J. atzina par savu dzejoli “Šī brīnišķā pasaule, šīs lepnās dzīres” (“Этот прекрасный мир, этот роскошный пир”), kas patiesībā pieder Naimanam. Kad tik daudz sarakstīts, nav jau arī grūti kļūdīties, jo vairāk tāpēc, ka stilistika tur ir diezgan brodskiska.

J.: “Donžuāna sarakstu arī esmu sastādījis: ap 80 dāmu.”

Saruna ar J. māti Mariju Moisejevnu. Viņas stāsts: J. iemācījies lasīt četru gadu vecumā un, kad viņu sākuši pārbaudīt, atnesis grāmatu “Tā runāja Zaratustra” un lasījis priekšā. Mūžīgi viņu mocījis, prašņādams par zvaigznēm un to nosaukumiem. Bet reiz piecu gadu vecumā, kopā ar viņu braukdams laivā pāri Volgai, apjautājies: “Mēs taču jau esam tālu aizkuģojuši; kad tad noslīksim?”

3. Pati pēdējā diena ar Josifu.

Fotogrāfs Ļova Poļakovs aizveda mūs uz baznīcu Pesteļa ielā. Kara laikā J. ar māti vairākkārt gulējuši šīs baznīcas pagrabā, kad Ļeņingrada tika apšaudīta. To var redzēt no Brodsku balkona, un, iedams pie Josifa, es vienmēr pārbaudīju laiku pēc ciparnīcas tās tornī.

Ļova arī aizbrauc – un, kā izsakās Josifs, “uzvedas tā, it kā jau būtu no turienes atbraucis”. Viņam ir daži iemīļoti pateicieni: “Gan šeit, gan arī tur mani var nogalināt tikai viens – nāve.” “Padomju cilvēks ar bumbu ir slikts padomju cilvēks; padomju cilvēks bez bumbas ir labs padomju cilvēks.”

Šodien viņš bija cerējis J. aizvest uz Komarovu, bet J. tur jau pabijis pirms trim dienām. Viss beidzās ar bildēm pie baznīcas.

Pēc tam mēs palikām vieni. Caur pagalmiem, lai izvairītos no iespējamām “astēm”, aizgājām līdz Ņevai. Steigā ielēcām atejošā kuģītī pie Vasaras dārza un pie Vara jātnieka atkal nokļuvām uz sauszemes.

[..]

“Tur es nebūšu mīts. Vienkārši rakstīšu dzejoļus, un tas ir uz labu. Lai gan gribu dabūt Kongresa bibliotēkas dzejas konsultanta amatu – tas nekas, ka bezmaksas, – lai ieriebtu šitejienes bandai.”

“Nadežda Jakovļevna [Mandelštama] man teica: “Nu ko, Cvetajeva visu labāko sarakstīja emigrācijā.” Es mīlu Nadeždu – nevis viņas nopelnu vai prāta dēļ, bet tāpēc, ka viņa ir cilvēks no mūsu ar tevi paaudzes.”

Atbildot uz šādu tādu manu ņerkstēšanu: “Cilvēkam laiku pa laikam jājūt, ka viņu ienīst un nicina, – tā arī tiek iegūts cilvēciskums. Tiesa, tāpat tas arī zūd. Taču vienmēr jāatceras, ka līmenis, kurā mēs [..] jau atrodamies, ir absolūti nesasniedzams milzīgam vairākumam.” Es: “Tie ir kā Teokrita vārdi no Kavafja.” J.: “Protams.”

“Izrādās, ka esmu uzrakstījis 50 000 rindu. Labu – man liekas, no diviem līdz četriem tūkstošiem. Pagājušajā gadā nespēju no sevis izspiest vairāk par trim vai četriem dzejoļiem.”

Mēs kuģojām garām skaistākajai Ļeņingradas krastmalai. “Lūk, šo es nekur nedabūšu redzēt. Eiropā pilsētas ir racionālas, turpretī šī ir uzcelta pie upes, kurai pāri būtībā nevar uzcelt tiltu.” Es: “Tomēr viena līdzīga krastmala ir.” J.: “Florencē. Uzminēju?” Viņš patiešām bija uzminējis, par kuru krastmalu es runāju.

Ne no šā, ne no tā sākām runāt par Antonioni. J.: ““Zabriskie Point” ir drausmīgi lēts gabals: nospēris ainu no Botičelli, viņš domā, ka pats jau ir Botičelli. Un tad vēl tie sprādzieni.” Taču “Blow-up” viņam ir pa prātam.

“Tu proti vadīt mašīnu? Jautāju tādā sakarā, ka mums ir līdzīga psihiskā struktūra – izklaidība un tā tālāk.” Es: “Vai pie rakstāmgalda tu esi izklaidīgs?” J.: “Nu nē.” Es: “Nu re, automašīna ir apmēram tas pats. Tevi analoģija nešokē?” J.: “Protams, ne.”

Beigu beigās aizgājām līdz pasta nodaļai Ņevas prospektā; J. pasūtīja sarunu ar Vīni [..]. Un abi sajutām, ka nu ir laiks.

Iedevu viņam pudeli “Dzirnavnieka” [stipra lietuviešu dzēriena] – lai izdzer kopā ar Odenu. [..]

Tad parādījām viens otram “V” [uzvaras] zīmi – divus pirkstus –, un tas bija viss.

4. Norunājām, ka pavadīt nebraukšu – “lai izvairītos no liekām sirdi plosošām situācijām”. Uz lidlauku devās tikai Era.

Tagad, kad rakstu šos vārdus, viņš lido.

Vakarā. Era atgriezās ap pusdienlaiku. Kopā ar viņu devāmies pie Josifa vecākiem.

Kopā bija pavadījuši 17 cilvēki. Čertkovi, Ohapkins, Jaša Gordins, Roms, Poļakovs, Maramzins... Vecāku un Marinas neesot bijis.

Muita nav izlaidusi cauri Josifa manuskriptus – apgalvojuši, ka “fiziski nepaspēsim tos izskatīt”. Roms tos atveda mājās uz Ļiteinija prospektu. Tur uz brīsniņu sapulcējās visi pavadītāji.

J. esot jokojis un turējies labi, taču pēc muitas iznācis uz piecām minūtēm atvadīties gluži balts. Parādījis “V” – tikai Era viņu sapratusi un atbildējusi.

Piecos divatā aizgājām uz poļu filmu “Epidēmija”. Līdz ar tās beigām J. jānolaižas Vīnē; viņš lido caur Budapeštu un turienes lidostā četras stundas gaida. Pārnākuši piezvanījām viņa vecākiem: jā, viņš jau ir devis zīmi, ka ieradies.

Starp citu, varbūt tas viss nemaz nav “nocirsts ar cirvi”. Kas zina, kur šī valsts un mēs paši būsim pēc dažiem gadiem. Ir “dabas likums”, kas stumda zemes un kontinentus, un, iespējams, padomju vara tam nespēs turēties pretī.

^© Фонд по управлением наследственным имуществом Иосифа Бродского.