Dzejnieka skūpsts

Maz kuram dzīve dāvinājusi tik daudz nejaušību, likteņa pavērsienu un tikšanos kā viņam. Jevgeņijam Jevtušenko. Dižajam krievu 20. gadsimta dzejniekam. Viņš bijis klāt daudzos pasaules vēstures samudžinātākajos, traģiskākajos un neparastākajos momentos. Un ikreiz viņš nez kāpēc izbrīnīti rausta plecus.

tv.ru/news/culture/244536

“Ja Jevtušenko ir pret kolhoziem, tad es esmu par,” esot teicis Brodskis slimnīcā pēc operācijas Dovlatova atstāstā, šos divus cilvēkus apvienojot spilgtā antonīmu pārī. “Melns un balts”, “karš un miers”, “Brodskis un Jevtušenko”. “Piezīmju grāmatiņās” Dovlatovs izteica šo domu vienkāršāk: “Brodskim Jevtušenko ir cilvēks no citas profesijas.” Tieši šo tēzi bija nolēmis apstrīdēt Krievijas TV Pirmais kanāls, parādot (labākajā raidlaikā!) Solomona Volkova trīs sēriju filmu “Dialogi ar Jevgeņiju Jevtušenko”.

Solomons Volkovs, muzikologs, kurš jau sen dzīvo emigrācijā, Krie­vi­jā pazīstams vispirms kā autors “Dialogiem ar Josifu Brodski”. Poēzijas šajā grāmatā nav, toties tā ir lielisks avots baumām un metafizikai, kas pēc dzejas bija Brodska galvenā kaislība. Volkovs, kurš kādreiz bija sarunājies ar Brodski, tagad mūsu acu priekšā sarunājas ar Jevtušenko. Pirmais kanāls acīmredzot gaidīja no saviem skatītājiem hipotētisko slēdzienu: dzejniekiem raksturīgi sarunāties ar Volkovu (ja cilvēks sarunājas ar Volkovu, tātad viņš ir dzejnieks); Jevtušenko sarunājas ar Volkovu, tātad – viņš ir dzejnieks. Tas ir modus ponens, slēdziena veids, kas balstās neizteiktajā tēzē: “poēzija ir Brodskis”.

Taču realitātē krievu cilvēks, kurš ir jaunāks par četrdesmit, nezina nevienu Jevtušenko dzejoli, tadēļ slēdziens, ka viņš ir dzejnieks, ir spēcīgs pārspīlējums. Visticamāk, tas kļūs par vēl vienu soli, veidojot jauno literatūras kanonu, tādu kā sociālistiskā reālisma variantu, kas spētu saliedēt vienotā valodas masā “vidēji inteliģentos krievus”, kuri vēl nav ieslīdējuši krievu pareizticības skavās vai nav pakļāvušies prezidenta personiskās burvības valgiem. Viņiem no jauna piespēlēs monolīto “krievu literatūru”, kuru lasīt pirms aizmigšanas, un par šīs literatūras klasiķi kļūs autors visās nozīmēs greizajai frāzei “Krievijā dzejnieks ir vairāk nekā dzejnieks”.

Tiesa gan, ar to pašu Krievijas televīzijas siloģisms par Jevtušenko un dzejnieka identiskumu arī izrādās izsmelts. Paliek vienīgi detaļas, kuras izdevies izmakšķerēt ziņkārīgajam Volkovam. Par dzeju viņš ar Jevtušenko, tāpat kā ar Brodski, tikpat kā nerunā – Volkovs cenšas noskaidrot, kas vēl interesē viņa sarunbiedru, kurš mēdz sacerēt ritmizētas un neritmizētas rindiņas. Brodska gadījumā, kā jau teikts, šis “vēl” izrādījās baumas un metafizika. Jevtušenko gadījumā – neapturama paštīksmīga melošana un, kā mēdza izteikties padomju ginekologi, “gadījuma dzimumsakari”.

Mēs uzzinām, ka Jevtušenko draudzējies ar Robertu Kenediju un tas viņam pavēstījis, ka Siņavska un Daniela pseidonīmus, ar kuriem tie publicējās ārzemēs, atklājusi CIP, nevis KGB. Ka Jevtušenko aprāvis Hruščovu, kurš bļāvis uz Atkusnī apreibušajiem rakstniekiem, un ka Hruščovs vēlāk drosmīgo dzejnieku aizstāvējis, bet tas savukārt nav piemirsis apciemot bēdīgi slaveno ģenerālsekretāru pēc tā atstādināšanas. Mēs uzzinām, kā Jevtušenko Sibīrijas tēvocis iedraudzējies ar amerikāņu rakstnieku Steinbeku, kas ciemojies pie padomju dzejnieka; kā Jevtušenko brīnījies, cik tievs bijis kaķis, kas piederējis vārdā nenosauktam vjetnamiešu klasiķim, ar kuru Jevtušenko dzēris trofeju viskiju un ēdis tintes zivi pašā kara apogejā; kā Karību krīze atrisināta sirsnīgā sarunā starp Jevtušenko un Fidelu un kā situāciju izlīdzināt atbraukušajam Anastasam Mikojanam vairs tur nav bijis ko darīt, jo pirmā padomju dzejnieka klātbūtne jau samierinājusi Kubu ar apstākli, ka nāksies zaudēt dārgās kaujas atomgalviņas, kas pirms tam bija notēmētas uz ASV. Taču visā šajā name-dropping (“bārstīšanās ar slavenību vārdiem”) galvgalī atrodas Marlēna Dītriha: viņa, izrādās, reiz atnākusi pie Jevtušenko ciemos, uzkāpusi uz galda un izģērbusies plika.

Visus šos fantastiskos notikumus Volkova sarunbiedrs komentē pār­steidzoši vienveidīgi: “Es biju satriekts, vienkārši satriekts!” “Tas bija neaizmirstami, vienkārši neaizmirstami!” Un visneaizmirstamākā – sievu un mīļāko rinda, un ikvienu no tām padomju dzejnieks bija mīlējis vienādi stipri un ar ikvienu no tām izšķīries sazin kāpēc (“nezinu, kas man bija uznācis”, “nespēju tikt galā”, “vairāk par visu dzīvē es mīlēju sievietes”). Volkovs kā tāds doktors Freids cenšas aizrakties līdz kādam principam (“vīrieti parasti pievelk kāds viens tips, taču jūsu sievas ir ļoti dažādas”), bet par atbildi saņem vienīgi dzejoli, kas slavina gadījuma sakarus, jo tajos, gadījumos un nejaušībās, arī slēpjas pati dzīves būtība.

Jevtušenko melšanas kabineta atslēga, bez šaubām, ir stāsts par izģērbto Marlēnu Dītrihu: tīrākais tīrāko un pašaizliedzīgāko melu piemērs. Jevtušenko pat necenšas paskaidrot, kādēļ pie viņa ievajadzējies ierasties tieši Marlēnai Dītrihai (bet nevis, teiksim, Katrīnai Denevai) un kāda velna pēc viņai sagribējies gaišā dienas laikā kāpt uz galda un izģērbties, un pats galvenais – kāpēc viņa vispār atnākusi tieši pie viņa, dzejnieka Jevtušenko?

Jevtušenko aprakstītā pasaule līdzinās karuselim ar koka zirdziņiem – filmas vidū tādā vizinās vientuļais Solomons Volkovs. Jevtušenko karuselis balstās uz diviem bruņurupu­čiem – PSRS un ASV. Tie arī nosaka iespējamo notikumu apvārsni: Aukstais karš, Karību krīze, Vjetnama, padomju karaspēka iebrukums Čehoslovakijā, Bratskas HES celtniecība, Atkusnis un disidentu vajāšana. Divrupuču notikumu centrā vienmēr atrodas pats Jevtušenko: ar viņu satiekas Kenedijs, Niksons, Kisindžers, Kastro, Steinbeks un nenosauktais vjetnamiešu klasiķis. Viņu, Jevtušenko, skūpsta Pasternaks. Tas ir Jevtušenko, kurš iepazīstina Visocki ar Marinu Vladi. Tas ir viņš, kurš pārliecina Sartru uzrakstīt vēstuli Brodska aizstāvībai, pēc kuras dzejniekam atļauj atgriezties no izsūtījuma.

Saprotams, Jevtušenko iebildumu pret karuseli nav. Abi balsta rupuči bijuši viņam labvēlīgi un tādi arī turpina būt. Savā papagailiskajā tērpā viņš pastaigājas pa Talsas pilsētu Oklahomas štatā, kur pulkstenis pilsētas tornī viņam ik dienu atgādina par Pasternaka skūpstu (“Pasternaks bija pirmais dižais dzejnieks, kurš mani noskūpstīja”), jo tas skandina Laras tēmu no Deivida Līna filmas “Doktors Živago”; bet pa to laiku Krievijā trīs vakarus pēc kārtas televīzijā rāda interviju ar viņu, Jevtušenko. Koka zirdziņu skrējiens, protams, ir lēnāks, tomēr nav apstājies. Iebildumi Jevtušenko ir vienīgi pret krievu dzeju. Viņš vēlas, lai viņu uzskata par tās daļu, taču nenotveramā krievu poēzija visu laiku no viņa izvairās. Lai to notvertu, Jevtušenko viņai (tas ir, protams, Viņam) izvirza divas pretenzijas.

Pirmā ir tāda, ka Brodskis saukājis Jevtušenko par KGB “konsultantu”, kurš veicinājis viņa izdzīšanu no PSRS. Jevtušenko stāsta Volkovam, kā bija patiesībā, un faktiski viņa stāstītais neatšķiras no tā, ko divus gadu desmitus iepriekš Volkova magnetofona lentē ierunājis Josifs Brodskis. Starpība ir nozīmju sistēmā: Jevtušenko karuselī vārdi “draugs”, “gēbists”, “melot”, “mīlēt” utt. nozīmē nepavisam ne to, ko Brodska teiktajā. Brodskis pat speciāli paskaidro Volkovam: “Viņiem, maskaviešiem, taču visi ir draugi.” Jevtušenko it kā vienkārši iegājis KGB savās darīšanās un pie viena parunājis par Brodski, bet pēc tam devis nākošajam emigrantam praktiskus padomus par dzīvi Amerikā. Nekāds “konsultants” viņš neesot bijis. Bet Brodskim pati iespēja ieiet KGB, lai tur cita starpā parunātos, arī nozīmēja “būt par konsultantu”, instrumentu. Un kas gan cits, ja ne instruments, ir Jevtušenko, kurš sarunājas ar Fidelu Kastro un klausās Kenedija stāstos par Andreja Siņavska un Jūlija Daniela pseidonīmiem?

Otrā pretenzija ir nopietnāka. Jevtušenko apgalvo, ka Brodskis rakstījis ziņojumus. Volkovam tiek uzrādīta vēstule, ko Brodskis sūtījis Queens College vadītājam Ņujorkā saistībā ar viņa tuva drauga un tulkotāja Barija Rubina atlaišanu. Atzīmējis, ka Rubina atlaišanu var izskaidrot ar finansiāliem apsvērumiem, Brodskis jautā: bet kādi gan finansiāli apsvērumi jūs spiež viņa vietā pieņemt citu cilvēku, īpaši, ja šis cilvēks ir Jevtušenko, kurš ir pazīstams ar savu antiamerikānisko noskaņojumu. Un kā pamatojumu pēdējai tēzei citē Jevtušenko rindas sakarā ar Roberta Kenedija nāvi: “Un zvaigznes kā ložu caurumi saplēsti, Amerika, karogā tavā.”

Jevtušenko ir sašutis, ka citēts dzejolis, kura pirmais klausītājs bijis tikko no izsūtījuma atbraukušais Brodskis (lai gan Brodskis visdrīzāk citēja pirmo, kas ienāca prātā). Atšķirīgi viņi saprot arī dzejoļa jēgu. Brodskim tie ir apsūdzības vārdi Amerikai. Jevtušenko saka, ka viņu esot satriekusi drauga nāve. Taču nevajag aizmirst, ka līdz ar Jevtušenko tajā pašā dienā “drauga nāve” (“maskaviešiem taču visi ir draugi”) bija satriekusi vēl divus padomju dzejniekus – Andreju Vozņesenski un Robertu Roždestvenski. Diez vai KGB pat viņiem deva slēptas direktīvas, kā to dara pašreizējā Krievijas prezidenta administrācija. Padomju politikai bija daudz taustāmākas aprises nekā pašreizējā Krievijā, un oficiālie dzejdari paši juta, par kādu tēmu vajag izteikties. “Bet pie jums nēģerus linčo/ prezidenta kandidātus slepkavo,” nekavējoties paziņoja par atbildi uz Roberta Kenedija nāvi visi trīs, ja viņu ritmizētās runas pārtulkotu neiedomājami noplicinātās mūsdienu politikas valodā.

Skumjākais ir tas, ka krievu sabiedrību stāsts par vēstuli briesmīgi aizskāra. Brodska aizstāvji metās pierādīt, ka vēstule ir viltojums: vēstules oriģināls nav publicēts, filmā to nerāda, bet Jevtušenko to nodevis kāds Vladimirs Solovjovs, kurš pazīstams (tiem, kuriem tādas lietas vispār ir pazīstamas) kā KGB aģents. Neaizspriedumaini cilvēki saskuma: iznāk, ka arī Brodskis, apolitiskuma un attālinātības etalons, piedalījies politiskajās netīrībās.

Un neviens, neviens nepateica acīmredzamo: tāpat kā dzeja Brodskim un Jevtušenko nozīmē kaut ko pilnīgi atšķirīgu, tāpat arī politiku viņi saprot tieši pretējā veidā. Jevtušenko politika nozīmē – baroties ar tintes zivi pie vjetnamiešu klasiķa kara laikā; Brodskim tā nozīmē konkrētas darbības, ar kurām var pretoties netaisnībai, piemēram, profesionāļa atlaišanai, ja aizbildinās ar nepatiesu pamatojumu un vienlaikus ieceļ ASV universitātes katedrā oficiālo padomju rīmkali papagaiļa kostīmā. Kādā intervijā Brodskis saka, ka Amerikā viņš izrādījies lielāks amerikānis nekā paši amerikāņi, un tobrīd viņš runā par savu gatavību aizstāvēt likumu vai, kā šajā gadījumā, liberālās izglītības jēgu.

Bet visstulbākais ir kas cits. Poēzija pēc jaunā kanona izstrādāšanas ar Jevtušenko patriarha kārtā varēs mierīgi pievienot sev specifikāciju “neoficiālā” un turpināt elpot, kā tai tīk. Bet pret politikas izpratni tās pozitīvajā, īstenajā nozīmē Krievijas “vidēji inteliģentā publika”, šķiet, atkal ir apdrošināta. Un nav vairs arī nepiedalīšanās etalona. Pat Brodskis, redz, esot rakstījis ziņojumus.