Nedomā, ka tu esi viltīgāks
Getty Images
Grāmatas

Nīls Ašersons

Nedomā, ka tu esi viltīgāks

Rakstā aplūkota grāmata

Katherine Verdery, My Life as a Spy: Investigations in a Secret Police File

Duke University Press, 2018

Kaut kur – droši vien Damfrīsā – jābūt noglabātam slepenam dosjē, kurā rakstīts: “Bērnss, Roberts (segvārds – Mosgīls). Akcīzes inspektors. Kaitīgas īpašības: simpātijas pret Franču revolūciju. Subjekts ir emocionāls un izlaidīgs. Skat. subjekta dzeju.” Lai nu paliek politika, bet vai Bērnsam kādreiz neuznāca vēlēšanās palasīt, ko valdības spiegi domā par viņu kā par cilvēku? “Ak, kaut jel kāda vara dāvātu mums spēju/ Skatīt sevi tā, kā redz mūs citi!”1 Mūsdienās daža laba “vara” šādu iespēju tiešām dāvā; tas notiek daudzās valstīs un reizēm – masveidā. Taču šī mulsinošā “dāvaniņa” nepavisam nav tas, par ko savā dzejolī runā Bērnss.

Vācijā šāda vara ir valsts aģentūra, kas nodarbojas ar VDR drošības dienesta Stasi dokumentu glabāšanu un izpēti, – Der Bundesbeauftragte für die Stasi-Unterlagen (BStU). Polijā tās nosaukums ir Instytut Pamięci Narodowej – Nacionālās atmiņas institūts, Bulgārijā – Комисия подосиетата jeb Dosjē komisija, Rumānijā – Consiliul Național pentru Studierea Arhivelor Securității (CNSAS) jeb Drošības dienesta arhīvu izpētes nacionālā padome, un tā tālāk. Šajos dokumentos – kā es atklāju Polijā, ielūkojoties pats savā dosjē, – tu satiec ne jau tikai savu krietni jaunāko un jau pusaizmirsto es. Tur sastopams arī kāds pilnīgi nepazīstams svešinieks – tas tu, kādu tevi redzēja citi. Nu jau gandrīz 30 gadus simtiem tūkstošu cilvēku lasa savus slepenpolicijas dosjē – komunistiskās Eiropas spiegu sniegtos ziņojumus par novērošanu, denunciācijām un manipulēšanu. Daži arhīvi, kā Stasi dosjē krājumi Vācijā, ir atvērti. Dažus atver un tad steigšus atkal slēdz, tiklīdz nedaudz mainījies politiskais klimats. Citus savās rokās cieši tur valdība, kas dokumentus izmanto tikai, lai nomelnotu vai šantažētu savus oponentus. Taču visi šie dosjē satur slepenus portretus, kuros cilvēki atainoti tādi, kādus viņus redzēja citi. Reizēm tie tapuši, vienai vai vairākām drošības dienesta komandām gadiem ilgi rūpīgi un līdz neprātam pedantiski novērojot un noklausoties kāda cilvēka dzīvi. Gandrīz vienmēr lielākā daļa detaļu uzzinātas no ziņotājiem. Daži no viņiem nav identificējami. Daži var būt fiktīvi personāži, ko dīki drošības dienestu darbinieki izdomājuši, lai attaisnotu savus darba izdevumus. Taču daži izrādās lasītāja tuvākie draugi vai mīļākie.

Diez vai kāds, izlasījis savu dosjē, paliek gluži tāds pats kā pirms tam. Pirmais un arī visplašāk pazīstamais šī pārdzīvojuma apraksts angļu valodā ir Timotija Gārtona Aša “Dosjē” (Timothy Garton Ash, The File, 1997). Īsi pirms šīs gudrās un iejūtīgās grāmatas nobeiguma autors sev saka: “Mans jaunais “tā, it kā” princips ir: mēģini šajā brīvajā valstī dzīvot tā, it kā Stasi tevi vienmēr novērotu. [..] Vai tu spēj dzīvot tā, lai nebūtu jākaunas”, lasot savu dosjē? Es pats, pirms dažiem gadiem izlasījis savu Polijas drošības dienestu savākto dosjē, piemetinātu: “Vai no šī brīža tu spēsi dzīvot tā, it kā kaut uz mirkli tevi neviens neuzmanītu, nenovērotu, nenoklausītos, – tā, it kā tu patiešām būtu viens?”

1973. gadā, ierodoties Rumānijā, Katerina Verderī bija jauna, dzīvespriecīga amerikāniete – Stanfordas antropoloģijas maģistrante, kura bija iecerējusi vākt materiālus diplomdarbam par dzīvi rumāņu ciemos. Tolaik viņa bija samērā kreisi noskaņota (1968. gada raugs) un mēdza zoboties par Savienotajās Valstīs valdošajiem aizspriedumainajiem antikomunistiskajiem strāvojumiem. Viņa atbrauca ar tipiski amerikāniski optimistiskiem uzskatiem: ja tu esi atklāts, godīgs un draudzīgs, saki, ko domā, un uzticies saviem jaunajiem draugiem, tad nekas slikts ar tevi nevar notikt. Čaušesku Rumānijā? Nabaga Katija!

Rumānijā Katerina ar vairākiem pārtraukumiem nostrādāja 15 gadus. Šajā laikā viņa iemācījās rumāniski runāt tik tekoši, ka bieži tika noturēta par vietējo, un dziļi iepazina lauku sabiedrības struktūru viņai pazīstamajā Rumānijas reģionā. Pateicoties reizēm visai rūgtai pieredzei un smagam darbam, Katerina pamazām iemācījās mīlēt un saprast šo neparasto nāciju. Tāpat viņa atklāja – jo īpaši vēlāk, lasot savu Securitate dosjē, – jaunus un negaidītus veidus, kā saprast pašai sevi.

Rumāņu drošības dienests Securitate citu pēc cita atrada dažādus Katerinas uzvedības aspektus, kas šķita aizdomīgi. Iesākumā viņiem likās, ka jaunā sieviete atsūtīta izspiegot militārus objektus. Iemesls tam bija pavisam vienkāršs: pirmajos bezrūpīgajos mēnešos viņa uz sava motocikla reiz aiztraucās garām vairākām brīdinājuma zīmēm un iebrauca aizliegtā zonā (tur atradās slepena ieroču rūpnīca). Securitate ieviesa viņai īpašu dosjē, tā saucamo DUI (dosar de urmărire individuală – individuālās novērošanas dosjē). Tad Katerina apmetās uz dzīvi Aurelvlaiku ciemā Dienvidtransilvānijā, kur viņai drīz vien jau bija plašs paziņu un draugu loks. Tas lika drošības iestādēm lauzīt galvu, vai tikai viņa nevāc materiālus Rumānijas labās slavas nomelnošanai ārpasaulē. Tas bija 70. gados, laikā, kad Rumānija, cerot uz valūtas aizdevumiem un diplomātisku atbalstu cīņā ar padomju spiedienu, piekopa samērā iecietīgu attieksmi pret savu pilsoņu kontaktiem ar ārzemniekiem. Taču 80. gados, kad valsts bija praktiski bankrotējusi un attiecības ar Rietumiem uz laiku pasliktinājušās, režīms atgriezās pie agrākās paranojas. No jauna stājās spēkā atceltais likums, kas noteica, ka par jebkādiem kontaktiem ar rietumniekiem jāziņo varasiestādēm. Securitate savilka grožus ciešāk.

Verderī tagad daudz laika pavadīja Klužā, pilsētā, kur viņai bija izveidojusies sirsnīga draudzība ar vēsturnieku Davidu Prodanu. Securitate ļaudis pa tam bija secinājuši, ka sievietei ar tādu uzvārdu noteikti jābūt etniskai ungārietei (pilnīgi aplami – viņas ģimenei ir franču saknes) un tāpēc nav šaubu, ka viņa iesūtīta, lai kūdītu neapmierināto Transilvānijas maģāru minoritāti. Neraugoties uz to, viņi pret Katerinas jauno draudzību sākumā izturējās ar zināmu apbrīnu. Prodana telefonu pastāvīgi noklausījās, noklausīšanās ierīces bija uzstādītas arī viņa dzīvoklī. Securitate darbinieks, kurš atšifrēja ierakstus, rakstīja, ka “visi izturas pilnīgi brīvi; K neapšaubāmi jūtas labi. Viņai patīk komplimenti, viņa ir iejūtīga un pieklājīga, viņas attieksme cieņpilna. [..] Viņi viens otru lieliski papildina; abiem ir humora izjūta un laba gaume”.

Ap 1984. gadu izspiegotāju labvēlīgais noskaņojums bija mainījies. Verderī bija ķērusies pie jauna projekta par “nacionālās ideoloģijas veidošanos”, un tas nu viņiem bija kā dadzis acī. Tika ieviests jauns DUI ar ieteikumiem, kā traucēt Katerinas pētnieciskajam darbam un “pazaudēt” viņas darba pierakstus. Viņas Klužas viesnīcas numura sienās ieskrūvēja mikrofonus; istabā uzstādīja pret gultu pavērstu slepenu videokameru. (Par laimi, tā neiemūžināja neko ļaunāku kā Katerinu apakšveļā.)

Taču tad “CIP ungāru aģente” pieļāva smagu kļūdu ar tālejošām sekām. Viņas pirmā grāmata bija veltīta Aurelvlaiku ciema sociālajai vēsturei, un viņa bija nolēmusi to mazliet atdzīvināt ar diviem jokiem par etniskajiem stereotipiem; rumāņi tajos bija parādīti kā “viltīgi zagļi”. Pilnīga katastrofa! Par spīti lieliskajām zināšanām par šo zemi, Katerina absolūti nenovērtēja rumāņu jutīgumu nacionālajā jautājumā: gandrīz visi viņas paziņas apvainojās līdz sirds dziļumiem. Pat profesors Prodans bija “ellīgi pārskaities”, un bija vajadzīgi daudzi strīdu un asaru pilni mēneši, lai viņu draudzība atjaunotos. Joki sāpināja arī drošības dienesta filiāli Klužā. Tās darbinieki bija cerējuši, ka Vera (viens no daudzajiem Katerinas segvārdiem) pamazām mācās mīlēt Rumāniju, taču tagad viņi ierosināja “pārtraukt viņas uzturēšanos valstī” un ieviesa jaunus novērošanas materiālu dosjē.

Šie dokumenti liecina, ka informācija nonākusi līdz pat ģenerālim Žuljanam Vladam, vēlākajam Securitate šefam. Veras lieta tika atzīta par “ļoti svarīgu”, un tomēr – nezināmu iemeslu dēļ – viņai atļāva palikt. Uz Katerinas paziņām tagad tika izdarīts pamatīgs spiediens, pieprasot, lai tie ziņo par visām viņas aktivitātēm. Lai gan Verderī zināja, ka tiek novērota, viņa pieļāva vēl vienu kļūdu – mēģināja sarīkot slepenu tikšanos ar draugiem Klužā, izliekoties, ka tā ir nejauša sastapšanās. Te nu viņa pārkāpa elementāru noteikumu. Tu vari domāt, ka esi gudrāks par tiem, kas tevi izspiego, un bieži vien tā būs taisnība. Taču nekad – nekad – neiedomājies, ka esi viltīgāks. Viņi zināja, kas Katerinai padomā, pirms viņa bija mēģinājusi kaut ko noorganizēt, un dosjē pietūka vēl biezāks.


1
O wad some Pow’r the giftie gie us/ To see oursels as others see us!
(Roberts Bērnss, “Utij, kas ieraudzīta uz kādas dāmas cepures baznīcā”)



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Novembris 2018 žurnāla

Līdzīga lasāmviela