Nedomā, ka tu esi viltīgāks

Rakstā aplūkota grāmata

Katherine Verdery, My Life as a Spy: Investigations in a Secret Police File

Duke University Press, 2018

Kaut kur – droši vien Damfrīsā – jābūt noglabātam slepenam dosjē, kurā rakstīts: “Bērnss, Roberts (segvārds – Mosgīls). Akcīzes inspektors. Kaitīgas īpašības: simpātijas pret Franču revolūciju. Subjekts ir emocionāls un izlaidīgs. Skat. subjekta dzeju.” Lai nu paliek politika, bet vai Bērnsam kādreiz neuznāca vēlēšanās palasīt, ko valdības spiegi domā par viņu kā par cilvēku? “Ak, kaut jel kāda vara dāvātu mums spēju/ Skatīt sevi tā, kā redz mūs citi!”¹ Mūsdienās daža laba “vara” šādu iespēju tiešām dāvā; tas notiek daudzās valstīs un reizēm – masveidā. Taču šī mulsinošā “dāvaniņa” nepavisam nav tas, par ko savā dzejolī runā Bērnss.

Vācijā šāda vara ir valsts aģentūra, kas nodarbojas ar VDR drošības dienesta Stasi dokumentu glabāšanu un izpēti, – Der Bundesbeauftragte für die Stasi-Unterlagen (BStU). Polijā tās nosaukums ir Instytut Pamięci Narodowej – Nacionālās atmiņas institūts, Bulgārijā – Комисия подосиетата jeb Dosjē komisija, Rumānijā – Consiliul Național pentru Studierea Arhivelor Securității (CNSAS) jeb Drošības dienesta arhīvu izpētes nacionālā padome, un tā tālāk. Šajos dokumentos – kā es atklāju Polijā, ielūkojoties pats savā dosjē, – tu satiec ne jau tikai savu krietni jaunāko un jau pusaizmirsto es. Tur sastopams arī kāds pilnīgi nepazīstams svešinieks – tas tu, kādu tevi redzēja citi. Nu jau gandrīz 30 gadus simtiem tūkstošu cilvēku lasa savus slepenpolicijas dosjē – komunistiskās Eiropas spiegu sniegtos ziņojumus par novērošanu, denunciācijām un manipulēšanu. Daži arhīvi, kā Stasi dosjē krājumi Vācijā, ir atvērti. Dažus atver un tad steigšus atkal slēdz, tiklīdz nedaudz mainījies politiskais klimats. Citus savās rokās cieši tur valdība, kas dokumentus izmanto tikai, lai nomelnotu vai šantažētu savus oponentus. Taču visi šie dosjē satur slepenus portretus, kuros cilvēki atainoti tādi, kādus viņus redzēja citi. Reizēm tie tapuši, vienai vai vairākām drošības dienesta komandām gadiem ilgi rūpīgi un līdz neprātam pedantiski novērojot un noklausoties kāda cilvēka dzīvi. Gandrīz vienmēr lielākā daļa detaļu uzzinātas no ziņotājiem. Daži no viņiem nav identificējami. Daži var būt fiktīvi personāži, ko dīki drošības dienestu darbinieki izdomājuši, lai attaisnotu savus darba izdevumus. Taču daži izrādās lasītāja tuvākie draugi vai mīļākie.

Diez vai kāds, izlasījis savu dosjē, paliek gluži tāds pats kā pirms tam. Pirmais un arī visplašāk pazīstamais šī pārdzīvojuma apraksts angļu valodā ir Timotija Gārtona Aša “Dosjē” (Timothy Garton Ash, The File, 1997). Īsi pirms šīs gudrās un iejūtīgās grāmatas nobeiguma autors sev saka: “Mans jaunais “tā, it kā” princips ir: mēģini šajā brīvajā valstī dzīvot tā, it kā Stasi tevi vienmēr novērotu. [..] Vai tu spēj dzīvot tā, lai nebūtu jākaunas”, lasot savu dosjē? Es pats, pirms dažiem gadiem izlasījis savu Polijas drošības dienestu savākto dosjē, piemetinātu: “Vai no šī brīža tu spēsi dzīvot tā, it kā kaut uz mirkli tevi neviens neuzmanītu, nenovērotu, nenoklausītos, – tā, it kā tu patiešām būtu viens?”

1973. gadā, ierodoties Rumānijā, Katerina Verderī bija jauna, dzīvespriecīga amerikāniete – Stanfordas antropoloģijas maģistrante, kura bija iecerējusi vākt materiālus diplomdarbam par dzīvi rumāņu ciemos. Tolaik viņa bija samērā kreisi noskaņota (1968. gada raugs) un mēdza zoboties par Savienotajās Valstīs valdošajiem aizspriedumainajiem antikomunistiskajiem strāvojumiem. Viņa atbrauca ar tipiski amerikāniski optimistiskiem uzskatiem: ja tu esi atklāts, godīgs un draudzīgs, saki, ko domā, un uzticies saviem jaunajiem draugiem, tad nekas slikts ar tevi nevar notikt. Čaušesku Rumānijā? Nabaga Katija!

Rumānijā Katerina ar vairākiem pārtraukumiem nostrādāja 15 gadus. Šajā laikā viņa iemācījās rumāniski runāt tik tekoši, ka bieži tika noturēta par vietējo, un dziļi iepazina lauku sabiedrības struktūru viņai pazīstamajā Rumānijas reģionā. Pateicoties reizēm visai rūgtai pieredzei un smagam darbam, Katerina pamazām iemācījās mīlēt un saprast šo neparasto nāciju. Tāpat viņa atklāja – jo īpaši vēlāk, lasot savu Securitate dosjē, – jaunus un negaidītus veidus, kā saprast pašai sevi.

Rumāņu drošības dienests Securitate citu pēc cita atrada dažādus Katerinas uzvedības aspektus, kas šķita aizdomīgi. Iesākumā viņiem likās, ka jaunā sieviete atsūtīta izspiegot militārus objektus. Iemesls tam bija pavisam vienkāršs: pirmajos bezrūpīgajos mēnešos viņa uz sava motocikla reiz aiztraucās garām vairākām brīdinājuma zīmēm un iebrauca aizliegtā zonā (tur atradās slepena ieroču rūpnīca). Securitate ieviesa viņai īpašu dosjē, tā saucamo DUI (dosar de urmărire individuală – individuālās novērošanas dosjē). Tad Katerina apmetās uz dzīvi Aurelvlaiku ciemā Dienvidtransilvānijā, kur viņai drīz vien jau bija plašs paziņu un draugu loks. Tas lika drošības iestādēm lauzīt galvu, vai tikai viņa nevāc materiālus Rumānijas labās slavas nomelnošanai ārpasaulē. Tas bija 70. gados, laikā, kad Rumānija, cerot uz valūtas aizdevumiem un diplomātisku atbalstu cīņā ar padomju spiedienu, piekopa samērā iecietīgu attieksmi pret savu pilsoņu kontaktiem ar ārzemniekiem. Taču 80. gados, kad valsts bija praktiski bankrotējusi un attiecības ar Rietumiem uz laiku pasliktinājušās, režīms atgriezās pie agrākās paranojas. No jauna stājās spēkā atceltais likums, kas noteica, ka par jebkādiem kontaktiem ar rietumniekiem jāziņo varasiestādēm. Securitate savilka grožus ciešāk.

Verderī tagad daudz laika pavadīja Klužā, pilsētā, kur viņai bija izveidojusies sirsnīga draudzība ar vēsturnieku Davidu Prodanu. Securitate ļaudis pa tam bija secinājuši, ka sievietei ar tādu uzvārdu noteikti jābūt etniskai ungārietei (pilnīgi aplami – viņas ģimenei ir franču saknes) un tāpēc nav šaubu, ka viņa iesūtīta, lai kūdītu neapmierināto Transilvānijas maģāru minoritāti. Neraugoties uz to, viņi pret Katerinas jauno draudzību sākumā izturējās ar zināmu apbrīnu. Prodana telefonu pastāvīgi noklausījās, noklausīšanās ierīces bija uzstādītas arī viņa dzīvoklī. Securitate darbinieks, kurš atšifrēja ierakstus, rakstīja, ka “visi izturas pilnīgi brīvi; K neapšaubāmi jūtas labi. Viņai patīk komplimenti, viņa ir iejūtīga un pieklājīga, viņas attieksme cieņpilna. [..] Viņi viens otru lieliski papildina; abiem ir humora izjūta un laba gaume”.

Ap 1984. gadu izspiegotāju labvēlīgais noskaņojums bija mainījies. Verderī bija ķērusies pie jauna projekta par “nacionālās ideoloģijas veidošanos”, un tas nu viņiem bija kā dadzis acī. Tika ieviests jauns DUI ar ieteikumiem, kā traucēt Katerinas pētnieciskajam darbam un “pazaudēt” viņas darba pierakstus. Viņas Klužas viesnīcas numura sienās ieskrūvēja mikrofonus; istabā uzstādīja pret gultu pavērstu slepenu videokameru. (Par laimi, tā neiemūžināja neko ļaunāku kā Katerinu apakšveļā.)

Taču tad “CIP ungāru aģente” pieļāva smagu kļūdu ar tālejošām sekām. Viņas pirmā grāmata bija veltīta Aurelvlaiku ciema sociālajai vēsturei, un viņa bija nolēmusi to mazliet atdzīvināt ar diviem jokiem par etniskajiem stereotipiem; rumāņi tajos bija parādīti kā “viltīgi zagļi”. Pilnīga katastrofa! Par spīti lieliskajām zināšanām par šo zemi, Katerina absolūti nenovērtēja rumāņu jutīgumu nacionālajā jautājumā: gandrīz visi viņas paziņas apvainojās līdz sirds dziļumiem. Pat profesors Prodans bija “ellīgi pārskaities”, un bija vajadzīgi daudzi strīdu un asaru pilni mēneši, lai viņu draudzība atjaunotos. Joki sāpināja arī drošības dienesta filiāli Klužā. Tās darbinieki bija cerējuši, ka Vera (viens no daudzajiem Katerinas segvārdiem) pamazām mācās mīlēt Rumāniju, taču tagad viņi ierosināja “pārtraukt viņas uzturēšanos valstī” un ieviesa jaunus novērošanas materiālu dosjē.

Šie dokumenti liecina, ka informācija nonākusi līdz pat ģenerālim Žuljanam Vladam, vēlākajam Securitate šefam. Veras lieta tika atzīta par “ļoti svarīgu”, un tomēr – nezināmu iemeslu dēļ – viņai atļāva palikt. Uz Katerinas paziņām tagad tika izdarīts pamatīgs spiediens, pieprasot, lai tie ziņo par visām viņas aktivitātēm. Lai gan Verderī zināja, ka tiek novērota, viņa pieļāva vēl vienu kļūdu – mēģināja sarīkot slepenu tikšanos ar draugiem Klužā, izliekoties, ka tā ir nejauša sastapšanās. Te nu viņa pārkāpa elementāru noteikumu. Tu vari domāt, ka esi gudrāks par tiem, kas tevi izspiego, un bieži vien tā būs taisnība. Taču nekad – nekad – neiedomājies, ka esi viltīgāks. Viņi zināja, kas Katerinai padomā, pirms viņa bija mēģinājusi kaut ko noorganizēt, un dosjē pietūka vēl biezāks.

Savas uzturēšanās beigās, neilgi pirms Čaušesku režīma sabrukuma 1989. gada nogalē, Katerina zināmu laiku pavadīja Bukarestē, kur iepazinās ar vairākiem pazīstamiem disidentiem no intelektuāļu aprindām. Ar to viņa izpelnījās jaunu ienaidnieces statusu: CIP aģente Vera tagad kala sazvērestības plānus ar aktīviem un atklātiem valsts ienaidniekiem. Šķiet, ka Securitate jau sāka gatavoties viņas arestam un, iespējams, arī tiesai. Katerina pati nu jau cieta no depresijas un vajāšanas mānijas lēkmēm. Stipendiju programmas vadītājs (lieki teikt – kārtējais ziņotājs) savam Secu uzraugam ziņoja, ka “viņa ir nonākusi līdz nervu sabrukuma stāvoklim; viņā paniku izraisa fakts, ka mēs esam atšifrējuši dažas viņas spēlītes, un tagad viņa uz to reaģē visai vētraini”. Un tomēr beigās nekas slikts Katerinai nenotika. Viņai ļāva aizbraukt no valsts, un Rumānijā viņa atgriezās tikai pēc 1989. gada decembra revolūcijas, kad bija gāzts komunistiskais režīms.

Verderī paveicās. Un tomēr šis stāsts vedina domāt, ka Securitate vadībaiviņa likās gandrīz vai pārāk interesanta, lai arestētu vai izraidītu. Viņas dosjē – Katerinai atļāva to izlasīt – bija gandrīz 3000 lappuses biezs. Tā izveidošana daudzu gadu gaitā bija nodrošinājusi darbu burtiski simtiem vīriešu (dažos gadījumos arī sieviešu) – ne tikai izsekotājiem ar un bez automašīnām, bet arī telefona sarunu un mikrofonu ierakstu atšifrētājiem, elektronisko iekārtu tehniķiem, vietējo informantu vervētājiem, lietas izvērtētājiem un viņu padotajiem. Verderī lēš, ka Rumānijā tajos gados bijis gandrīz pusmiljons ziņotāju, savukārt pašā drošības dienestā strādāja vismaz 15 tūkstoši. Salīdzinājumam – Stasi, apmēros mazākas valsts drošības iestādei, bija 93 000 štata darbinieku un 178 000 reģistrētu informantu.

Beigās Securitate jau likās, ka viņi Veru (pazīstamu arī kā Folkloriste un Vanesa) iepazinuši tiešām labi, un viņi pat atzinīgi novērtēja daļu no viņas uzskatiem. Padomju Eiropas pretizlūkošanas dienestiem parasti bija gan negatīvi, gan pozitīvi mērķi. Izejas pozīcija bija pieņēmums, ka jebkurš viesis no Rietumiem ir spiegs, tāpēc vispirms vajadzēja noskaidrot, kāda tipa spiegs, un tad tikt ar to galā. Taču, ja iespējamās spiegošanas izmeklēšana ne pie kā īpaša nenoveda, nākamais darbs bija atbraucēju iespaidot pozitīvi. Tas nozīmēja neredzami manipulēt ar ārzemnieka paziņām, lai viesī kultivētu draudzīgu un saprotošu attieksmi pret valsts politiku, pat panākt, ka šim cilvēkam rodas sirsnīgas un cieņas pilnas jūtas – ja ne pret politisko sistēmu, tad vismaz pret pašu nāciju.

Liekas, ka Securitate gandrīz vai vairāk par visu gribēja, lai Verderī iemīlētu Rumāniju. Lasot pats savu dosjē, es redzu, cik bieži mani “pārkāpumi” – tikšanās ar “naidīgiem elementiem” vai raksti, kuros izsmietas komunistiskā režīma represijas un cenzūra, – ir atzīmēti, taču paciesti, jo drošības dienests nospriedis, ka mana pieķeršanās poļu nācijai ir patiesa un to droši vien iespējams kaut kā izmantot. Abu valstu “dienestos” vecais labais patriotisms kaut kā pamanījās ņemt virsroku pār ideoloģiju un reizēm pat politiskiem drošības apsvērumiem. Verderī uzskata, ka “Čaušesku režīms nebija “totalitārs”; tas centās sevi uztiept valsts iedzīvotājiem, taču tikai ar daļējiem panākumiem”.

Verderī ar profesionālu interesi par psiholoģiju un savas iekšējās dzīves attīstību izmanto dosjē piedāvāto iespēju papētīt pašas identitāti. Kas bija tā jaunā sieviete, kuru novēroja Securitate? Vai drošībnieku konstruētā persona patiesībā varētu būt autentiskāka nekā tā sieviete, kuru atceras pati Verderī? Katerina, protams, zināja, ka tiek slepeni izsekota. Taču viņa pat nenojauta, cik milzīgi ir šīs operācijas mērogi un cik visuresoša ir neredzamās vērotāju un klausītāju armijas klātbūtne. Varbūt viņi par Katerinu tiešām zināja vairāk nekā viņa pati? Varbūt šī Vera patiešām bija spiedze? Vai tad etnogrāfiski pētījumi arī nav sava veida spiegošana?

Atskārsme, ka vesels pulks ļaužu, kuri gadiem ilgi pētījuši tevi tuvplānā, pazīst tevi ar pilnīgi citu vārdu, ir diezgan satriecoša. Verderī avatāru sauca Vera; mani vārdi bija Gžegožs un Riteņbraucējs. Un Katerina Verderī tik tiešām kļuva par citu cilvēku. Taču, viņas pašas vārdiem runājot, tas notika tāpēc, ka viņā izveidojās kaut kāda “iekšējā rumāniete”, kura viņu atbrīvoja. Katerina lika uz spēles savas jūtas, klausīja saviem impulsiem un dzīvoja riskējot, kā to nekad nebūtu darījusi mājās. “Pie manas jaunās dzīves piederēja arī plašāka seksualitāte – gan partneru dzimuma, gan seksuālo sakaru biežuma ziņā. [..] Es biju seksīga un vitalitātes pilna un likos pievilcīga daudziem rumāņu vīriešiem; ja simpātijas bija abpusējas, tad es parasti biju gatava.”

Tas bija pārgalvīgi. Verderī centās nepieļaut, lai domas par mikrofoniem kavētu viņas personīgo dzīvi, taču nesaprata, cik veikli strādā izsekotāji. Viņi nekavējoties identificēja gandrīz visus Katerinas mīļākos (daļu no tiem viņi droši vien paši viņai piespēlēja) un rūpīgi analizēja ierakstītos guļamistabas trokšņus. Čehu vai poļu drošībnieki varbūt būtu izmantojuši šo materiālu, lai Verderī kaut kā šantažētu, taču rumāņi interesantā kārtā tā nerīkojās. Securitate tā vietā “kolonizēja manu seksualitāti, lai pastiprinātu savu ietekmi uz iedzīvotājiem vietās, kur biju apmetusies”. Mēģinot pierunāt kādu Katerinas draugu sniegt par viņu informāciju, drošības dienesta cilvēki mēdza nolasīt visu viņas mīļāko sarakstu, lai ar savu viszinību atstātu uz vervējamo pienācīgu iespaidu. “Mana seksuālā dzīve viņiem bija iespēja iegūt lielāku varu pār savu ziņotāju tīklu, nemaz nerunājot par cilvēkiem, ar kuriem es gulēju.”

Kā šāds sava dosjē lasītājs, lapojot ziņojumus no tik atšķirīga politiskā laikmeta, vērtē cilvēkus, kuri snieguši par viņu informāciju? Pēc komunistiskā režīma sabrukuma gan Gārtons Ašs, gan Verderī dažus no viņiem uzmeklēja un pat izvaicāja Stasi un Secu virsniekus, kuri bijuši atbildīgi par viņu uzraudzību. Gārtonam Ašam acīmredzot bijuši pieci informanti; Verderī, tiesa gan – krietni ilgākā laikā, bija tikusi pie vairāk nekā septiņdesmit. Abi izrādījuši žēlsirdību un dažus vārdus vēl joprojām neizpauž; viņu rakstītajā nav jūtama nekāda atmaskošanas kāre. Gārtona Aša grāmata lielākoties veltīta mēģinājumiem noskaidrot patiesību par šo cilvēku pastrādāto un izrakties cauri viņu meliem, savukārt Verderī vaicā ne tik daudz “ko?”, cik “kāpēc?”. Kā viņi sev attaisnoja nodevību pret cilvēku, kurš viņiem uzticas? Ko viņi paši sev varēja sacīt par savām aktivitātēm?

Manā dosjē informantu ziņojumi atklāja visai maz jauna. Es viņus visus pazinu un rēķinājos ar to, ka no viņiem pieprasīs informāciju; visos gadījumos, ar vienu vienīgu izņēmumu, šo cilvēku sniegtās ziņas man šķita pilnīgi nekaitīgas. Visus manus draugus, tiklīdz viņi bija nonākuši Polijas drošības dienesta Służba Bezpieczeństwa (SB) redzeslaukā, aicināja uz regulārām pārrunām ar kādu kapteini Kovalski, taču līdz viņa ausīm nenonāca nekas vairāk par rūpīgi sacerētu šūpuļdziesmu: jā, Ašersons dievina Poliju, un, nē, viņš ir pārāk dumjš, lai būtu spiegs; nē, viņiem nav ne jausmas, kas ir citi viņa draugi, un viņš nekad neuzdod jautājumus ne par kādiem noslēpumiem. Es zināju, ka viņiem tas jādara, lai arī mēs par to nerunājām. Man tolaik likās, ka draugi to acīmredzot uzskata par nepatīkamu cenu, ko tomēr vērts maksāt, lai varētu uzturēt kontaktus ar cilvēku, kurš no Rietumiem atved jaunumus, dažādus viedokļus un vienkārši svaigu gaisu. Nekas sevišķs. Taču šodienas “īstenie poļi”, kuri tajos laikos vēl nebija pat piedzimuši, izvēlas uzskatīt viņus par “kolaboracionistiem”. (Tikai viens no maniem draugiem, izrādās, prasījis SB naudu un par to izdomājis man pieredzējuša britu spiega lomu. Uz ziņojuma malām uzskribelētās piezīmes liecina, ka atbildīgais drošībnieks viņu uzskatījis par meli un krāpnieku.)

Tieši tāpat arī nesenajai jezgai ap Jūliju Kristevu, tuvāk aplūkojot, izrādās visai maz reāla pamata, tomēr ir cilvēki, kuriem bijis izdevīgi to uzpūst par šaušalīgu skandālu. Bulgārijas komunistu režīma drošības dienesta dosjē Kristeva piereģistrēta kā “aģente” un “slepena līdzstrādniece”. Taču dosjē ziņojumu atspoguļotā realitāte ir visai triviāla. Pēc pārcelšanās uz Parīzi 1965. gadā Kristevu uzmeklēja Bulgārijas aģenti, kuri atgādināja, ka dzimtenē viņai vēl joprojām ir ģimene un ka viņas tuvinieki ir pilnīgi neaizsargāti. Tā nu Kristeva gadiem ilgi bija ar mieru ar viņiem tikties, taču šajās sarunās, cik var spriest, viņa saviem pieskatītājiem nav pastāstījusi neko vairāk par Kreisā krasta kafejnīcās saklausītām tenkām par Aragonu, Bataju un pārējo kompāniju – lietas, ko viņi paši būtu varējuši izlasīt Le Canard enchaîné. Spiegi sekoja visam, ko viņa darīja, un uzskaitīja visus, ar ko viņa tikās, taču novērošanas rezultātu un viņas pašas ziņojumu kopējā informatīvā vērtība bija tuvu nullei. Liekas, ka Bulgārijas drošības dienesta aģenti lieliski apzinājušies, ka tiek vazāti aiz deguna. Bet tas nekas – viņi varēja izcelties šefa acīs, palieloties, ka savervējuši īstu starptautiska mēroga slavenību, un gan jau gāja pie sirds arī no dienesta izdevumiem apmaksātās maltītes ar Kristevu restorānā La Closerie des Lilas.

Verderī nācās izdarīt dažu labu krietni sāpīgāku atklājumu. Vīrieši un sievietes, kuriem viņa bija uzticējusies (dažus arī mīlējusi) un ar kuriem garos un grūtos savas dzīves gados bija izveidojusi sirsnīgas un tuvas attiecības, visu šo laiku bija par viņu regulāri un plaši ziņojuši, bet reizēm, lai atstātu labāku iespaidu uz Secu, arī sastāstījuši ļaunprātīgus melus. Dažus gadus pēc dosjē izlasīšanas Katerina atgriezās Rumānijā, lai dažiem no šiem cilvēkiem pateiktu, ka visu zina. Bet kāpēc viņi tā darīja, kāpēc?

Tikšanās ar vienu no šiem “dārgajiem draugiem”, cilvēku, kuru Verderī sauc par Benjaminu, bija sāpīgas. Taču Katerina nolēma, ka uzskatīs viņu par upuri un paraudzīsies uz “viņa ziņošanu nevis kā uz nodevību, bet kā uz viņa paša ciešanu cēloni”. Šim cilvēkam bija bail, un viņam arī piemita instinktīva tieksme kārtīgi padarīt katru darbu – kaut arī tas būtu informanta darbs. “Mani aizkustina viņa relatīvā nevainība un jaunība. Viņš saka, ka esot bailīgs no dabas, un es viņam ticu.” Iemīļotā sieviete, kuru Verderī sauc par Marianu, reaģēja citādi – iesākumā taisnojās, bet pēc tam gandrīz vai pārgāja kareivīgā pretuzbrukumā. “Es ne brīdi nejutos kā ziņotāja,” viņa teica un vēlāk izsaucās: “Cik daudz nepatikšanu tu man sagādāji!” Taisnība: ja Katijai nebūtu ar Marianu tik tuvu attiecību, Secu aģents nebūtu uz viņu izdarījis tik neciešamu spiedienu, pieprasot, lai viņa sniedz arvien vairāk un vairāk informācijas. Pēc vairākām atzīšanās un diskusiju dienām un bezmiega naktīm Mariana un Katija beidzot nonāca pie kaut kā līdzīga izlīgumam. Taču Verderī spriež: “Tāpat kā vīrusi sagrauj veselīgu organismu, tā Securitate darbības metodes sabojā pozitīvas jūtas, tās pārvēršot vainas apziņā, noliegumā un izvairībā, liekot man sev pārmest, ka esmu mīlējusi savus draugus un neesmu viņus pietiekami pasargājusi.”

Verderī prognozē, ka šodienas rumāņus kaitinās viņas vēlēšanās piedot cilvēkiem, kuri par viņu ziņojuši, un uzskatīt tos par sistēmas upuriem. Viņi iebildīs, ka ārzemniece var atļauties būt tik cildena un augstsirdīga. Viņi – rumāņi, kuriem jādzīvo starp šiem cilvēkiem, – to nevar. (Polijā attieksme ir visai līdzīga.) Tomēr Verderī rīkojas pareizi, uzsverot arī ziņotāju ciešanas, viņu neremdināmo kaunu un sajūtu, ka sevi aptraipījuši. Man pašam viņas grāmata liek domāt, ka neesmu saskatījis šīs sāpes tajos, kuri ziņoja par mani Polijā. Es gribēju noticēt bezrūpīgi pašpārliecinātai savaldībai, ar kādu mani draugi regulāri stāstīja savam pratinātājam nekaitīgas pasaciņas. Taču tagad es daudz skaidrāk saprotu, kādu pazemojumu viņi toreiz jutuši.

Pēc daudzu gadu prombūtnes tiekoties ar dažiem no saviem agrākajiem Secu pieskatītājiem, Verderī jutās apjukusi. Viņa ar dziļu pārsteigumu atklāja, ka pāris no viņiem ir visnotaļ patīkami cilvēki, vēl vairāk – ka viņa pati īstenībā vēlas just pret viņiem simpātijas. Katerina apraksta savu spēcīgo emocionālo reakciju uz saviem drošības dienesta uzraugiem – kaut ko līdzīgu Stokholmas sindromam. Viņas sākotnējais mērķis bija konfrontēt un apsūdzēt. “Taču noticis pavisam kas cits – viņi mani savervējuši! Piedabūjuši ne jau kļūt par ziņotāju, bet paraudzīties uz viņiem pozitīvākā gaismā.” Viņi prata pārliecināt. Vai mēs jums esam nodarījuši kādu reālu ļaunumu? Savas metodes šie cilvēki pretstatīja 50. gadu policijas teroram, kad Securitate slepkavoja un spīdzināja un tūkstošiem cilvēku tika līdz nāvei noverdzināti darba nometnēs. “Manu uzraugu spilgti apliecinātais uzskats par Secu agrāko nežēlību bija tāds, ka tajos laikos šajā organizācijā dienējuši daudzi ungāri, ebreji un krievi. Pēc atbrīvošanās no šiem cilvēkiem priekšplānā iznākuši patīkami, inteliģenti un nemaz ne brutāli rumāņu drošībnieki,” Verderī raksta un pārsteidzoši atturīgā tonī piebilst: “Šāda nacionālistiska pieeja visdažādāko problēmu skaidrošanā mani vienmēr satraukusi rumāņu draugu uzskatos.”

Šajā brīnišķīgi atklātajā, vērīgajā un pašanalītiskajā aprakstā nekas nav morāli vienkārši. Verderī Rumānijai diez cik labi neatbilst klasiskais Aukstā kara “baiļu impērijas” raksturojums. Un kā tad ar “taisnīgo demokrātiju”, kas gāzusi “komunistisko teroru”? Verderī taisnība: Rumāniju šodien lielā mērā vada cilvēki, kurus varētu saukt par “komunisma mantiniekiem”, tajā skaitā – slepenpolicijas veterāni. Verderī raksta: “Tāpat kā citur agrākajā Austrumu blokā, pēc režīma maiņas bijušie Securitate darboņi privatizēšanā un valsts ekonomikas izlaupīšanā piedalījušies Rumānijas komunistu laika elites pirmajās rindās.” Nav jau tā, ka karstās brīvības liesmas būtu pārvērtušas Securitate pelnos. Slepenpolicijas ļaudis kādu laiciņu turējās ēnā, bet tad vairums no pensijas vecumu nesasniegušajiem pārgāja darbā SRI (Serviciul Român de Informații) – Rumānijas jaunajā drošības dienestā. Jāpiezīmē, ka viņi turpinājuši darboties agrākajā stilā – gan mājās, gan arī ārpus Rumānijas robežām. Rakstniece Herta Millere, kurai savulaik izdevies emigrēt uz Rietumiem, konstatējusi, ka pat pēc komunistiskā režīma krišanas SRI Vācijāturpinājis viņu izsekot un vervēt ziņotājus. Vai tas joprojām izseko arī profesori Verderī Džonsa Hopkinsa Universitātē Baltimorā? Droši vien.

Augstākā žēlastība, kāda mums dāvāta cilvēku savstarpējās attiecībās, ir tas, ka mēs nezinām, ko citi par mums patiesībā domā. Viņi – šie citi – izlemj, kādus izrediģētus fragmentus mums piedāvāt. Taču izlasīt pašam savu policijas dosjē ir tikpat kā pēkšņi atraut šo aizkaru līdz galam vaļā. Tas es, kuru tu it kā pazīsti, kļūst par masku, aiz kuras viltīgi slēpjas kāds cits – kāds, kura attiecības ir tikai spiegošanas nolūkos uzturēta izlikšanās.

Verderī šo neaizmirstamo grāmatu nobeidz ar brīdinājumu no jaunām valsts varas formām, kuras sola lielāku drošību ar aizvien plašākas novērošanas palīdzību. Kā tas iespējams, ka Lielbritānija – lai nu kura valsts, bet Lielbritānija! – pieļāva, ka par tās svarīgākās nacionālās raidsabiedrības – BBC – darbinieku apstiprināšanu lemj slepens pretizlūkošanas dienests? Kāda atšķirība starp to vai Cambridge Analytica piekopto masveida politisko profilu ievākšanu un mikrofonu uzstādīšanu Verderī guļamistabā Klužā?

Galvenā atšķirība, protams, ir tā, ka liberālas demokrātijas apstākļos mēs varam uzsākt pētnieciskās žurnālistikas kampaņu pret MI5 patvaļu un palikt uz brīvām kājām, kurpretim, izmēģinot kaut ko līdzīgu attiecībā uz Securitate, mēs droši vien beigtu mūžu darba nometnē. Taču jaunā vispārējās novērošanas pasaule nozīmē, ka ikvienam no mums tagad var būt sava kibernētiskā ēna, savs algoritmu uzbūvēts dubultnieks. Daudziem tādi būs vairāki. Katrai Katerinai būs sava Vera un Folkloriste, kas spers klusus soļus līdzās profesorei Verderī. Katru Nīlu visur pavadīs viņa neredzamais Gžegožs vai Riteņbraucējs, abi – mūsdienās, kad gan politika, gan tirgus izmanto slepeno izlūkdienestu darbarīkus, – reibinoši smaržīgi kā nakts ziedi, kam jāpievilina apkārt džinkstošie balsu vācēji vai virs galvas riņķojošie hipotēkas mākleri. Dosjē mums pastāstīja, ka mēs ne uz brīdi neesam bijuši vieni. Tagad mēs sākam saprast, ka mēs tādi nekad arī nebūsim.

London Review of Books, 2018. gada 19. jūlijā

^{Tulkojusi Sabīne Ozola}