Kas ar ko dzerams
Foto: Getty Images
Teritorija

Rodžers Skrūtons

Kas ar ko dzerams

Kas nebūtu dzerams vispār, ne ar ko? Pasaule slīkst padomos par to, kas nebūtu dzerams. Ikkatrs krietns produkts, kurā godīgs darbs un dzīves mīlestība destilēti jūsu labumam, – piemēram, nepasterizēts piens – ir veselības fanātiķu noliegts. Nepaiet ne nedēļa, kad kāds avīžraksts neatgādinātu, kādu ļaunumu cilvēka miesas stāvoklim nodara spirtoti vai gāzēti dzērieni, kafija un kola, un man šķiet, ka pienācis laiks pavilkt svītru šīm blēņām un postulēt dažus vienkāršus principus. Pirmais: jādzer tas, kas tīk, un tik daudz, cik tīk. Tas var saīsināt mūžu, bet tā būs maza cena pret labumu, ko tas nesīs visiem apkārtējiem.

Otrs princips: ar savu dzeršanu nedrīkst nodarīt pāri citiem: dzeriet, cik jums tīk, bet lieciet malā pudeli, pirms jautrību nomainījis drūmums. Dzērieni ar depresīvu iedarbību – piemēram, ūdens – būtu patērējami mazās devās, tikai ārstnieciskos nolūkos.

Trešais princips: dzeršana nedrīkst nodarīt paliekamu kaitējumu zemeslodei. Pasteidzinot jūsu nāvi, dzēriens nenodara nekādu reālu kaitējumu videi: galu galā, jūs esat biosabrūkošs, un tas varētu būt labākais, kas par jums sakāms. Taču tas pats, kopumā ņemot, neattiecas uz traukiem, kuros tiek pārdoti dzērieni. Tai krietnajā Anglijā, kurā es uzaugu, dzērienus pildīja stikla pudelēs, par kurām piemaksāja pāris pensus, ko varēja atdabūt, nododot pudeli veikalā. Šī priekšzīmīgā sistēma pastāvēja daudzus gadus, līdz to izskauda plastmasas pudele – lielākā ekoloģiskā nelaime kopš fosilā kurināmā atklāšanas.

Pilsētniekiem šī nelaime ir mazāk pamanāma nekā mums, lauciniekiem, jo pilsētu ielas laiku pa laikam tiek uzkoptas. Bet paejieties pa jebkuru lauku ceļu, un jūs ik pēc metra vai diviem uzdursieties plastmasas pudelei, kas izlidināta no braucošas mašīnas un nu guļ ceļmalā uz mūžiem. Ar katru gadu šie uzkrājumi aug, un atsevišķi produkti – piemēram, Lucozade un Coca-Cola – savu kaitējumu videi vēl papildina ar kaitinošām krāsām.

Es vainoju dzērienus ne mazāk kā ļaudis, kuri izmētā to iepakojumu. Šajos dzirkstošajos cukura šķīdumos ar to bērnišķīgajām garšām un logo apzīmētajām pudelēm ir kas tāds, kas izviļ “es” reakcijas no citādi pieaugušiem cilvēkiem. Plastmasas pups vienmēr pa mutei, uzmundrinošie burbulīši rīklē un apmierinājuma atrauga, kad šķidrums nosēžas kuņģī, – tas viss liek sašaurināties dzērēja perspektīvai un izdzist domai par pasauli, kas ārpus “es” un “mans”. Un pašapmierinātais žests, ar kādu pudele tiek izsviesta pa mašīnas logu, žests, kas saka: “Es esmu valdnieks pasaulē, cauri kurai ceļo mans rumpis, un man piekāst jūs visus pārējos!” – ir tieši tas, ko varam sagaidīt, kad ik mīļu brīdi vienatnē tiek izdabāts bērnišķai apetītei.

Tad, lūk, mans ceturtais princips: nedzeriet neko, kas iepildīts plastmasas pudelē. Piesakiet karu šīm pudelēm un firmām, kuras tās izmanto. Liedziet savus tēriņus lielveikalam, kas pārdod pienu plastmasas traukos, principiāli atsakieties no bezalkoholiskajiem padzērieniem un, ja nu jums vajag, dzeriet ūdeni tikai no krāna.

Vēl viens pēdējais novērojums: mūsu ceļmalās esmu uzgājis alus skārdenes, ūdens pudeles, viskija blašķes un gāzēto dzērienu iepakojumus, bet ne reizi tur neesmu manījis mētājamies vīna pudeli. Tāpēc, gluži tāpat kā lopiska rakstura vainu mums būs meklēt lopiskā dzirā, lai tad saskatām vīna dzērāju saprātīgajā uzvedībā viņu patērētās dzeramvielas morālo iedarbi.


Platons

Ikkatram vīnam var atrast pieskanīgu Platona dialogu. Labs sauss sarkanais bordo1 jūs lēnā gaitā pavadīs cauri “Valstij”, turpretī “Faidram” drīzāk piederēsies viegls sārtvīns, un tikai līdz serdei sauss manzanilla2 piedienēs “Filēbam”. “Likumiem” nāks par labu robusts burgundietis, dodot drosmi un atvēli neizbēgamajai kārei pa fragmentam izlaist. Savukārt pie diženajām “Dzīrēm”, gluži pretēji, kas viegls un pussalds līdzēs tvert kādu tiesu no tēlotās sabiedrības līksmības un iedzert par katru no dzīrotājiem, kurš ceļas kājās ar savu sakāmo.

Homēram3 vīns allaž ir salds, kaut varbūt dzejniekam tas drīzāk bija skūpstu un maigu vārdu, ne nobriedušu granātābolu saldums. Lai kāda arī būtu bijusi Homēra garša, mūsdienu ieražas paģēr, lai saldie vīni būtu koncentrēti, sīrupaini, ar bagātīgu medainu aromātu un ilgu, lēnu, saldu slīdējumu lejup pa atmaigušo barības vadu. Pussaldie vīni, kādi patika manām tantēm no priekšpilsētas, tiek uzskatīti par ko pusnenopietnu, un gandrīz neviens tos vairs nepatērē, nedz atsevišķi, nedz pie maltītes.

Par vienu no šī aizsprieduma upuriem ir kļuvis vīns no Vuvrē (Vouvray) – 2000 hektāru platības Brenas upes ielejā, uz ziemeļiem no Luāras. Sena turienes tradīcija ļauj šim vīnam būt gan sausam, gan saldam, gan pussausam – atkarībā no tā, kāds padevies gads. Pamatā tiek izmantotas chenin blanc vīnogas, reizēm pastiprinātas ar arbois vai sauvignon, un rezultāts pēc daudzu gadu nobriešanas ir pilnvērtīgs saldais ar bagātīgu garšu salikumu – sevišķi, ja vīnogas atlasītas cēlajai puvei un apstrādātas līdzīgi kā Soternas sémillon. Labi darītā Vuvrē saldajā cukurs ir pilnībā integrēts garšas struktūrā – kā ornamenti klasiskā fasādē. Rievotās minerālu kolonnas ar ziedu buķetes kapiteļiem prasa stingru argumentācijas pamatu, gluži tādu, kādu allaž cerēja dot Platons, – jautājumus, kurus mēs saprotam, un atbildes, kuras mūs pārsteidz. Ar to viņš pelnījis mūžīgu atzīšanu – ne tāpēc, ka viņa secinājumi ir tie pareizie, bet tāpēc, ka viņš vienmēr centies pamatot, kāpēc citi ir nepareizi.


Aristotelis

Tie, kas lasījuši “Metafiziku”, sapratīs mani, ja teikšu, ka tīrs ūdens ir tai vienīgā domājamā pavadviela. Lai norītu šo sausāko grāmatu, kāda jebkad uzrakstīta, vajag pārpārēm šķidruma un spartiešu kaujas vienības stāju cīņā ar vārdiem. Pirms ķeršanās pie “Pirmās analītikas” var derēt kāds ingvera biskvīts. Un tikai ar “Nīkomaha ētiku” iet drusku vieglāk, un, tā kā šī darba argumentācija ir absolūti nepieciešama tikumīgas dzeršanas konceptam, kādu esmu izvirzījis šajā grāmatā, ieteiktu to svētīt ar kādu glāzi vai divām. Patiesībā labākā pieredze pie “Ētikas” man bijusi ar pudeli sauvignon blanc no Beringer Estate – vienas no tām senajām Kalifornijas vīnsaimniecībām, kuras iemiesojušas amata meistarību kā pirms Prohibīcijas, tā pēc.


Cicerons

Ne gluži filozofs, taču krietns vīrs, kuram daudz bija sakāms par godīgu dzīvi un kura radošā prasme iedzīvoties naidniekos var kalpot par paraugu mums visiem. Viņa rūpīgi veidotie teikumi, krietni uzlādēti ar cienījamu domu, ir īstenais materiāls sarkanajam bordo; piemēroti, lai tiem pievērstos pēc pusdienām līdz ar glāzi vai divām no vīna dārziem Poijakā (Pauillac), kur reiz bija villa dzejniekam Ausonijam. Nevarētu vēlēties labāku pielietojumu izcilajam 1959. gada Château Lynch-Bages – tiem laimīgajiem, kam vēl atlikusi kāda pudele krājumā. Bet, ja jau piesaucam Ausoniju, tad kā būtu ar ne mazāk izcilo 1959. gada Château Ausone?


Svētais Augustīns

Patiesībā ir divi svētie Augustīni: viens – sevis apšaubīšanas mākta dvēsele, kuru mums atklāj “Atzīšanās”; otrs – pazemīgs Dieva kalps, savas pārliecības piezemēts, kurš sarakstījis “Par Trīsvienību” un “Dieva pilsētu”. Pirmajam piederētos glāze autentiska kartāgieša, taču, tā kā tas vairs netiek eksportēts, nebūs grēks to aizstāt ar Marokas cabernet sauvignon. Lielisks cabernet aug pie Miknāsas, tiek pildīts pudelēs Francijā un Lielbritānijā tirgots Oddbins tīklā ar zīmolu Bonassia. “Dieva pilsēta” prasa daudzkārtēju piesēšanos, un šo es atzīstu par vienu no retajiem gadījumiem, kad dzerošai personībai varētu būt pieļaujami tverties pie glāzes auksta lāgera, liekot grāmatu pie malas, tiklīdz šī glāze ir galā.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Maijs 2020 žurnāla

Līdzīga lasāmviela