Hēdoniskās augļu bumbas

Sančo Pansa bija iedomājies sevi par izcili apdāvinātu vīnu pazinēju. Kad reiz kāds skeptiķis apšaubīja Sančo apgalvojumu, ka viņam “no dabas dota .. smalka spēja atšķirt vīnus”, viņš dievojās: “.. pietiek man jebkuru vīnu paostīt, un es pasacīšu, kādā apvidū tas audzis, un noteikšu viņa šķirni, garšu, stiprumu un pārmaiņas, kādas ar to var notikt, un visus sīkumus, kas uz šo vīnu attiecas.” Tā esot iedzimta spēja, sevišķi izteikta pa tēva līniju, viņš apgalvoja. Tēva ģimenē bijuši divi no labākajiem vīna lietpratējiem visā Lamančā. Un Sančo pastāsta skeptiķim kādu atgadījumu, kas skaidri parāda, cik izcilas šīs spējas bijušas. Kādā ciemā daži neticīgie viņiem ielējuši no mucas vīnu, lūdzot abus izteikt savas domas par tā stāvokli, kvalitāti, labumu vai sliktumu. Viens no viņiem piegrūdis vīnam mēles galiņu, otrs tik vien kā pielicis to pie deguna. Pirmais pateicis, ka vīnam ir dzelzs piegarša, bet otrs apgalvojis, ka spēcīgāks esot ādas aromāts. Īpašnieks palicis pie sava, ka muca bijusi tīra un vīnam nav pievienots nekas tāds, kas varētu piešķirt dzelzs vai ādas garšu. Abi diženie vīna zinātāji tomēr palikuši pie sava. Gājis laiks, vīns pamazām iztirgots. Kad cilvēki atnākuši izmazgāt mucu, tās dibenā atradusies maza atslēdziņa, kas iesieta ādas aukliņā. Tad nu lai spriežot paši, Sančo teica, – vai cilvēkam ar šādām asinīm ir vai nav tiesību izteikt savas domas par tamlīdzīgām lietām?

Deividam Hjūmam šis stāsts ļoti patika, un 1741. gadā viņš to pārstāstīja savā brīnišķīgajā esejā “Par gaumes standartu”, kurā pūlas rast atbildi uz jautājumu, vai tik izsmalcināti vērtējumi vispār ir iespējami. Daži cilvēki jebko tādu apšaubīja, taču viņš ne. 19. gadsimta 20. gados Brijā-Savarēns sprieda, ka par patiesu vīna pazinēju var kļūt tikai cilvēks, kurš piedzimis ar vajadzīgo garšas kārpiņu skaitu un veidu, un šķiet, ka Hjūms bija līdzīgās domās; viņš teica, ka cilvēku atšķirīgo estētisko uztveri izraisa viņu dažādā miesas uzbūve. Daudzi viņa laikabiedri uzskatīja, ka neatkarīgi no tā, vai kāds spēj vai nespēj izšķirt tik smalkas nianses, šādos jautājumos nav iespējams noteikt nekādus standartus – spriedumus, ko varētu sīki izklāstīt, pamatot un kopīgi lietot. Zinātne ir viena lieta, bet garša – pavisam kas cits: “Atkarībā no orgānu īpatnībām viens un tas pats objekts vieniem var likties salds, citiem rūgts, un sakāmvārds gluži pareizi atzinis, ka strīdēties par garšu ir bezjēdzīgi.” Hjūms atzīmēja, ka šis ir rets gadījums, kad sakāmvārdā ietvertā veselā saprāta patiesība sakrīt ar filozofijas atziņām. Man garšo 1983. gada Château Talbot; tev iet pie sirds Wynns Coonawarra Cabernet Sauvignon 1990; kādam citam patīk Mateus Rosé.

Veselajam saprātam vienmēr bijušas aizdomas, ka izsmalcināta lietpratība nav nekas vairāk par snobismu ar eksperta masku, bet konkrēti vīnzinība ir izlikšanās savā vistīrākajā formā. Neviens tikpat nespēj kaut cik droši atšķirt vienu vīnu no otra, un doma, ka viens (nebojāts) vīns ir ar kaut ko labāks par otru, ir tīrā mistifikācija, ko izdomājuši tirgotāji, lai piedabūtu jūs maksāt par raudzētu vīnogu sulu vairāk, nekā ir vērts. Tā ir īpaši demokrātiska skepticisma forma. 19. gadsimta 30. gados Tokvils atzīmēja amerikāņu neiecietību pret domu, ka gaumes jautājumos varētu pastāvēt kāda autoritāte: “Sociālā vienlīdzība cilvēkā rada vēlēšanos par visu spriest pašam; tā dod viņam visās lietās patiku uz taustāmo un reālo un nicinājumu pret tradīcijām un formām.” Demokrātiska sabiedrība nav gatava “pieņemt skaļus vārdus sudraba monētas vietā”; nav tāda estētikas leviatāna, kas brīvai nācijai varētu uzspiest savu gaumi. Kāda amerikāņu vīna cienītāju vietne par savu lozungu izvēlējusies Noama Čomska atziņas pārfrāzējumu: “Efektīvākais veids, kā iegrožot demokrātiju, ir pārcelt lemšanu no publiskās telpas uz institūcijām, kas nevienam neatskaitās, [nododot to] karaļiem un prinčiem, partiju diktatūrām vai vīna kritiķiem.” Interneta vietnes nosaukums ir winedemocracy.com, un tās kredo formulēts šādi: “Vīna lietotāju kolektīvie vērtējumi ir nozīmīgāki par atsevišķu vīna kritiķu individuālajiem viedokļiem.” Tautas gaume ir Dieva gaume.

Un tā nu visai vērā ņemams šķiet fakts, ka Savienotās Valstis ne tikai izaudzinājušas šībrīža vīna pasaules viedāko un varenāko figūru, bet arī no visām nācijām liecas tās priekšā viszemāk. Šīs “24 karātu garšas kārpiņas” pieder Robertam Pārkeram, 57 gadus vecam izbijušam juristam no Baltimoras, kura The Wine Advocate, biļetens, ko divreiz mēnesī piegādā tikai abonentiem, iznāk kopš 1978. gada un kura daudzās grāmatas par pasaules vīniem – tajā skaitā “Bordo”, “Ronas ielejas un Provansas vīni” (1987) un neskaitāmie visuresošā “Vīna pircēja ceļveža” izdevumi – tagad patērētājiem Amerikā (un arvien lielākā mērā arī visā pasaulē) kalpo par tādu kā vīna Bībeli. Nākuši klajā tulkojumi franču, krievu, japāņu, ķīniešu, poļu un zviedru valodā. Berluskoni Pārkeru nupat iecēlis Itālijas Republikas Nopelnu ordeņa komandiera godā; 1993. gadā Miterāns viņam piešķīra Francijas Nacionālā Nopelnu ordeņa kavaliera titulu, bet Širaks 1999. gadā to pārspēja, ieceļot viņu Goda Leģiona ordeņa kavaliera kārtā. Širaks sacīja, ka Pārkers “kalpojis Francijai, ar savu īpašo talantu vairojot šīs zemes prestižu”. Viņš esot tas, kurš “Amerikai iemācījis saprast franču vīnus”; tiesa gan, nepagāja ilgs laiks, un Pārkers izlaida savu gadskārtējo braucienu uz Franciju, atsaucoties uz ģimenes bažām par viņa drošību pēc ASV iebrukuma Irākā un sējot izmisumu franču vīndaros, kuri nu jau bija finansiāli atkarīgi no viņa spriedumiem par vīna kvalitāti. Pārkers tagad ir “vīnogu pavēlnieks”: žurnāls Time pasludinājis, ka “neskaitāmu vīna cienītāju acīs Roberta Pārkera gaume ir nekļūdīga”. The Economist raksta, ka “Pārkera garšas kārpiņas tiek uzskatītas par Einšteina smadzeņu enoloģisko ekvivalentu”, bet žurnāls The Atlantic spriež: “Ja runa ir par izciliem vīniem – tādiem, kas diktē stilu un cenas visai industrijai –, būtu grūti nosaukt kādu citu vērā ņemamu kritiķi.”

Pārkers vīnu vērtē ar matemātisku precizitāti. Neapmierinoties ar jau pastāvošajām 20 punktu skalām – “mana pārliecība ir tāda, ka tās nepiedāvā pietiekamu elastību” –, viņš katram vīnam dod atzīmi, kas svārstās no 100 (pati pilnība: “izcils vīns ar dziļu un sarežģītu raksturu”) līdz 50 punktiem, kurus vīns dīvainā kārtā saņem vienkārši par savas eksistences faktu, bet vispār, viņš ledaini paskaidro, šī atzīme atvēlēta “vīnam, kurš atzīts par nepieņemamu”. Te jāsaprot, ka šos skaitļus Pārkers nerauj no zila gaisa: katrs vīns saņem līdz pieciem punktiem par krāsu, 15 – par aromātu un buķeti, 20 – par garšu un pēcgaršu un 10 – par “kopējo kvalitātes līmeni” (vai tas būtu rādītājs, kas atstāj vietu zināmām manipulācijām?) vai “potenciālu tālākai attīstībai un uzlabošanai”. (Šo pēdējo kategoriju es tā arī nekad neesmu īsti sapratis. Ideālam vīnam pēc definīcijas nav nekāda nobriedināšanas potenciāla, un tātad iznāk, ka tam būtu jāsaņem zemāka atzīme. Un ekspertu spriedumi par to, kā konkrēts vīns varētu garšot pēc 20 gadiem, nereti izcēlušies ar savu aplamību: teiksim, plaši izslavētie 1975. gada Bordo sarkanvīni tā arī neatmaiga un ne ar ko īpaši neiepriecināja.)

Pārkera vērtēšanas sistēma (tā sauktie “pārkerpunkti”) drīz uzsāka pati savu dzīvi. Premier Cru Bordo sarkanvīnu un Grand Cru burgundiešu tradīciju pamatā ir pašiem savas vēsturiski izveidojušās vērtības, taču pamazām vien pārkerpunkti arvien lielākā mērā sākuši diktēt noteikumus visā vīna tirgū. Protams, labāk saņemt 88 nekā 84 punktus, bet būtiskais lūzuma punkts iestājas starp 89 un 90. Kāds propārkerisks vīna industrijas žurnāls atklāti raksta, ka “vīns ar 91 punktu vienmēr tiks izpirkts ātrāk nekā 89 punktu vīns, un jebkurš vīns ar atzīmi ap 85 ir nolemts izpārdošanas stendiem”. Savukārt tā nu reiz ir lieta, par ko es jau sen esmu dziļi pateicīgs: man bijusi tā laime gūt krietnu baudījumu no daudziem vīniem, kurus Pārkers atzīst par stipri nepilnīgiem; īpaši jaukas atmiņas man saistās ar veselu kasti kāda bēdīgi slavena “Pārkera piecdesmitnieka” pudeļu. Esmu apmeklējis amerikāņu vīna veikalus, kur pircējiem īpaši iesaka “Pārkera deviņdesmitniekus”, un esmu dzirdējis, kā veikala apmeklētāji darbiniekiem skaidro, ka viņus “neinteresē nekas zem 90”. Drīz vien Pārkera 100 punktu skalu sāka atdarināt neskaitāmi amerikāņu vīna žurnāli un kritiķi, taču Pārkera vērtējumi vēl joprojām tiek turēti augstākā godā par visiem citiem.

Daži britu vīna kritiķi ar Pārkeru izlīguši, bet citi, noskaņoti skeptiski pret tik smalku un pašpārliecinātu klasifikāciju, mēģinājuši turēties viņam pretim. Džansisa Robinsone kategoriski atsakās atmest tradicionālo 20 punktu skalu un apstrīd domu, ka iespējams vienots gaumes standarts. “Runa nav par to, ka Pārkers nebūtu konsekvents vai ka viņš vadās tikai no savas gaumes. Tieši tā jau ir vīna būtība: gaumes ir tik dažādas, un tāpēc, manuprāt, ir bīstami pieļaut, ka tirgus attīstības virzienu diktē tikai viena no tām.” Arī Klaivs Koutss vīniem atzīmes liek pēc 20 ballu sistēmas, bet uzskata, ka vīnu vērtēšana nu jau izgājusi ārpus jebkādas kontroles: “Tas mudina cilvēkus aizmirst, ka vīna baudīšana ir dziļi personīga un no katra temperamenta atkarīga lieta. [..] Nav nekā subjektīvāka un individuālāka par personīgo gaumi.” Hjū Džonsons pieturas pie zvaigznīšu sistēmas aptuvenības (viena zvaigznīte – “vienkārša ikdienas kvalitāte”, četras zvaigznītes – “grandiozs, prestižs, dārgs vīns”) un cenšas pats sev iestāstīt, ka “visa šī nereālistiskā ņemšanās” galu galā pati izčākstēs. Tā ir amerikāņu patoloģija: “Amerikai patīk skaitļi (un tirgotājiem tāpat), jo tie ir vienkāršāki nekā vārdi. [..] Argumenti, ka garša ir kaut kas pārāk daudzveidīgs, pārāk smalks, pārāk gaistošs, pārāk brīnišķīgs, lai to reducētu līdz pseidozinātniskam skaitļu kopumam, atduras pret nedzirdīgām ausīm.” Bet britu vīna mazumtirdzniecības ķēdes Oddbins un Majestic Wine Warehouse jau pirms daudziem gadiem atklājušas pārkerpunktu maģisko mārketinga spēku, un tagad tie iefiltrējušies arī Lielbritānijas vīna aprindās: Berry Bros. & Rudd saviem vīniem norāda Pārkera vērtējumus un punktus. Amerikāņu pieeja garšas un gaumes lietām jau atkal kļuvusi par globālu fenomenu.

Tomēr liela daļa “Vecās Eiropas” Pārkeru neieredz – un iemesli ir visai līdzīgi tiem, kuru dēļ ienīst Bušu: gan viens, gan otrs savās rokās koncentrēto varu izmanto no spēka pozīcijām, vienlīdz rupji un neveikli. Skaitļi šai situācijā nerada pilnīgu priekšstatu, patiesībā tie varbūt pat maldina. Atšķirība starp 20 punktu un 51 punkta skalām (jo reāli tieši tāda ir Pārkera izmantotā vērtēšanas sistēma) nevarētu būt principiāli svarīga. Robinsone nesen pēc austriešu un austrāliešu rīslinga salīdzinošās degustācijas paziņoja, ka rezultāts bijis absolūts neizšķirts: gan vienam, gan otram vīnam viņa piešķīrusi 17,33 punktus, un “starpība varētu būt pavisam niecīga” – gandrīz vai jābrīnās, kāpēc kritiķe problēmu nav atrisinājusi, precizējot decimāldaļskaitli līdz tūkstošdaļām. Pats Pārkers no diktatora statusa atgaiņājas ar tikko manāmu žestu: “Nekas nespēs aizstāt jūsu pašu garšas kārpiņas, un nav labākas izglītības kā vīna degustācija.” Viņš sevi reklamē kā no aizspriedumiem brīvu, pieredzējušu un uzticamu vīna pazinēju, taču šie tikumi nav gluži tas pats, kas estētiska “objektivitāte”, un Pārkers jau arī par sevi neko tādu neapgalvo – tāpat kā neuzņemas atbildību par pielūgsmi, kas viņam ļāvusi nopelnīt tik daudz naudas. “Es nenožēloju neko, kas attiecas uz manu vērtēšanas sistēmu,” viņš izteicies kādā nesenā intervijā. “Ja kāds vīna industrijas pārstāvis to izmanto ļaunprātīgi – ko tur lai saka. Galu galā, jebkura vērtēšanas sistēma .. vienīgi uzliek degustētājam papildu atbildību lasītāja priekšā. Es jūtos apmierināts ar savu punktu sistēmu un atzīstu, ka tās iespējas ir ierobežotas. Tajā nav pilnīgi nekā zinātniska, un to nekādā gadījumā nevajadzētu par tādu uzlūkot.”

Patiešām, skaitļus taču vienmēr pavada detalizētas degustācijas piezīmes – mēģinājumi aprakstīt vīnu vairāk vai mazāk ikdienišķā valodā –, un pat Pārkera ienaidnieki gandrīz vienprātīgi atzīst, ka viņam ir izcilas garšas spējas. (Viņš apdrošinājis savu ožu par pieticīgu summu – miljons dolāriem.) Vairums piekrīt, ka Pārkera piezīmēs izmantotā leksika ir standartizētāka un ne tik krāšņi tēlaina kā vairuma kritiķu sacerējumos – un ka ar ellišķīgi grūto uzdevumu kaut vai daļēji aprakstīt garšu, smaržu un tekstūru viņš tiek galā vismaz ne mazāk veiksmīgi kā jebkurš cits vīna aprakstnieks. Salīdzināsim Pārkera komentāru par 1998. gada Château Léoville Barton (“matēti purpursarkans, muskuļots, pilnasinīgs” vīns, “iespaidīgi koncentrēts, stiegrains, ar spēcīgi izteiktām melno augļu, dzelzs, zemes un pikanta koka notīm”) ar tekstu, ko Financial Times par 2003. gada Georges Duboeuf božolē rakstījis Andrū Džefords (“Šis tumšais vīns .. iebrāžas mutē kā helikopters, zibinot intensīvu augļu propellera spārnus”, apvieno “izsmalcinātību un eleganci ar gandrīz liellopa gaļas cienīgu dziļumu”), vai The Wall Street Journal recenziju par kādu tā paša tipa vīnu: “Virzās uz nopietno pusi, mazliet pasmags. Šis vīns ir zilgans ne tikai krāsā, tas arī garšo mazliet iezilgani, gandrīz kā apgrauzdēti ceriņi.” Es novērtēju šo “gandrīz”, jo man nudien nav ne jausmas, kā garšo grauzdēti ceriņi.

Varbūt nevajadzētu pievērst pārāk lielu uzmanību šai pārspīlēti krāšņajai leksikai. Salīdzinot ar valodas iespējām attiecībā uz redzi, vārdu krājums, kas ir mūsu rīcībā garšas un smaržas aprakstīšanai, nav ne tuvu tik bagāts. Ja uzstāsim, ka vīnu aprakstiem jābūt stingri un nedaudznozīmīgi informatīviem, tad neko daudz pasacīt neizdosies. Vairums cilvēku droši vien būtu ar mieru pievienoties apgalvojumam, ka saldie vīni ir saldi un ka pareizajos apstākļos gevirctramīners (Gewürztraminer) garšo pēc līčijām, kabernē soviņons (Cabernet Sauvignon) – pēc upenēm, Rjoha (Rioja) – pēc vaniļas, bet muskats (izņēmuma kārtā) – pēc vīnogām. Šķiet, ka tālākais jau ir tīrā loterija. Samjuels Pīpss jaunībā visiem spēkiem centās izpelnīties vīna pazinēja slavu, taču par kādu Château Haut-Brion, kas viņam bija ļoti gājis pie sirds, spēja uzrakstīt tikai, ka tam “piemīt lieliska un visai īpatnēja garša, ar kādu es līdz šim nebiju sastapies”. Mana sieva, liela gardēde, Rjohas vīnā vispār nespēj sagaršot vaniļu, nedz arī daudzos citos vīnos, kas nobriedināti jaunās amerikāņu ozola mucās, taču ir pārliecināta, ka “ciedrs”, “cigāru kaste” un “grafīta zīmulis” ir visnotaļ vienkārši un viegli saprotami apzīmējumi, kas apraksta jauka senžiljēna (Saint-Julien) vai pojaka (Pauillac) garšu. Daži cilvēki, kuri, liekas, sajēdz, ko runā, saka, ka rīslingi esot “benzīnīgi”, bet citi, aprakstot, pēc pašu domām, to pašu smaržu (kura varbūt nemaz nav tā pati), izvēlas piesaukt plastilīnu. “Lanolīns” ir standarta termins, ar ko norāda uz konkrētu elementu balto burgundiešu buķetē, taču es nezinu, kā ož lanolīns, un mans priekšlikums būtu “skābbarība” vai varbūt tā ātri gaistošā smarža, ko izplata tikko grauzdētas espreso pupiņas. Plaši izplatītais paņēmiens Luāras soviņona (Sauvignon blanc) aprakstos piesaukt ērkšķogu smaržu mani īpaši neiepriecina, bet “kaķa čuras”, runājot par Luāras šenēnu (Chenin blanc), nepatīk itin nemaz. Bet īpašības, ko nav iespējams definēt, piesaucot pazīstamus apzīmējumus, tomēr var aprakstīt ar asociāciju palīdzību. Kur atsauces nelīdz, var sākties poēzija. Bet kā lai atšķir poēziju no tukšas salmu kulšanas? Džeforda “helikopteri” ir vienkārši smieklīgi, bet viņa “neapvaldītais, sīrupainais¹, viegli nerātnais raksturs” man tiešām sniedz zināmu nojausmu, kāds varētu būt šis božolē (Beaujolais) no kāda ārkārtīgi karsta gada ražas. Pārkera vīnu aprakstos tamlīdzīgas tēlainības ir stipri mazāk.

Pārkers nepārprotami domā, ka vīna kritikā līdz šim bijis stipri par daudz salmu kulšanas un ka tā ir degradēšanās pazīme, un ka saprotamāka terminoloģija, runājot par vīnu, un vienkāršāka pieeja tam, kas vīnu padara labu, ir tie ceļi, kas ejami, lai izmēztu šos vīna pasaules Augeja staļļus. Pārkers ir lakonisks, tiešs cilvēks, un, ja kā mīkstinošu apstākli ņem vērā aprindas, kurās viņš apgrozās, tad var teikt, ka arī par vīnu viņš runā lakoniskā un tiešā valodā. 2000. gada Château Grand-Pontet ir “matēti purpursarkana, tumīga, nobriedusi .. augļu bumba” (90–92 punkti); 1997. gada Château Léoville Poyferré “demonstrē gardu upeņogu saldumu, kas sajaukts ar augstas kvalitātes dūmainu ozolu” (87), bet 1999. gada Craneford Barossa Shiraz ir “hēdoniska, ar glicerīnu piesātināta augļu bumba” ar “saldu, tumīgu, sīrupainu melno augļu smaržu” (88). Periodiski Pārkeram gadās iegrimt pārāk dziļi smaržu un garšu ezoterikā (“tomātu mizas”, “kausēta šokolāde” un “dziļi kodināti” aromāti), bet visā visumā viņš izvairās no poēzijas (un lielākoties arī no salmu kulšanas) un cenšas aprakstā iekļaut tik daudz konkrētas informācijas, cik nu ir spējīgs un cik to atļauj valoda.

Pārkers uzskata, ka viņa sūtība ir uzņemties “patērētāju aizstāvja” lomu, un viņa varonis ir Ralfs Neiders. Pirms palīgā metās Pārkers, vīna patērētājs, viņaprāt, bija vienkārši apvests ap stūri: izteikti šķiriskās britu un franču vīna tirdzniecības dūži un viņu pakalpiņi, britu vīna kritiķi, bija vīnu mistificējuši; šķaidītu un netīrībā gatavotu noplicinātā zemē audzētu vīnogu suslu viņi uzdeva par “elegantu” un “izsmalcinātu”; viņi nebeidzami klabēja par “teruāru”, jo viņiem trūka zināšanu, lai iedabūtu pudelē pietiekami daudz nobriedušu augļu, un līdzekļu, ko ieguldīt jaunās ozolkoka mucās; viņi iegalvoja pircējiem, ka vīns, kas garšo slikti, kamēr ir jauns, būs vienkārši lielisks, ja nostāvēs pagrabā kādus 20 gadus; viņi pārāk maz deva un pārāk daudz prasīja. Visa industrija bija līdz serdei sapuvusi, un to varēja ārstēt tikai, likvidējot interešu konfliktu, kas saistīja vīna kritiķus ar vīna ražotājiem. “Ir absolūti nepieciešams, lai vīna kritiķis par visu maksā pats,” Pārkers paziņoja.

Nekorumpēta ekspertīze: nekādu bezmaksas pudeļu, nekādu lidmašīnas biļešu, nekādu omulīgu viesu istabu Château Margaux (vīna paraugus Pārkeram piegādā viesnīcas numurā), nekādu draudzīgu vakariņu ar grāfieni. Pārkers ir gatavs ziņot tikai par to, kas ir pašā pudelē, drosmīgi nepievēršot nekādu uzmanību etiķetes reputācijai vai vīndara sirsnībai. Pirms dažiem gadiem viņš kādā intervijā plātījās: “Man nospļauties uz to, ka jūsu ģimenes vēsture iesniedzas pirmsrevolūcijas laikos un ka jums ir vairāk naudas, nekā es spēju iztēloties. Ja vīns nekam neder, es tā arī pateikšu.” Pārkers apgalvo, ka esot iemācījis “paraudzīties uz šo elitāro dzērienu no amerikāņu skatpunkta”; ja senajām Bordo ģimenēm tas liekas biedējoši – tant pis!² “Runājot par sevi, es vienmēr saku: ja var teikt, ka Roberts Pārkers aiz sevis atstās kaut ko paliekošu, tad tas ir fakts, ka viņš nolīdzināja spēles laukumu.” Maksa par gaumes demokratizāciju ir vēsa atturība, toties balva – tā viņš saka – esot spriedumu neatkarība, kas “garantē trāpīgus, atklātus un neviena neietekmētus komentārus”. Ne estētiskā objektivitāte – jo nekā tāda nav un nevar būt –, bet neieinteresētība, uz kuru var paļauties un kurā ir vērts ieguldīt. Par korumpētiem vīna kritiķiem vajadzētu domāt kā par korumpētiem finanšu konsultantiem.

Pārkera pozīcija bija vienlaikus politiska un estētiska, un tāda bija arī pret viņu iestājušos vīna kritiķu un vīndaru reakcija. Ja par gaumi nestrīdas, tad nevar strīdēties arī par gaumes materiālajām sekām. Pārkera vara ir tik liela, ka tā mainījusi ne tikai spriedumus, bet arī realitāti, uz kuru šie spriedumi balstīti. Vīna pasaule labi zina, kas Pārkeram patīk, un arvien vairāk piedāvā tieši to. Ja alkoholiskas augļu bumbas vairo izredzes saņemt 90 pārkerpunktus, tad tieši šādas augļu bumbas mums pasniegs – pat Bordo, kas krietnu laiku bija pretošanās kustības centrs un atteicās ražot šādus sīrupainus monstrus. Pārkers īpaši saslavējis “garāžistus” – lielākoties mazus superintensīvu vīnu ražotājus no Bordo reģiona labā krasta –, kurus viņš atbalsta, iestājoties pret pagrimušajiem kreisā krasta aristokrātiem. Pārkera mīļākais vīna valodas vārdiņš ir “hēdonisks”, taču viņa paša tekstiem raksturīgs nūģisks sausums; tie atspoguļo visai maz no baudījuma, ko sniedz vīna dzeršana dabiskos apstākļos – kopā ar ēdienu, draugu sabiedrībā, profesionālo analīzi atmaidzinot ar labsirdīgu attieksmi, mīkstinot paļāvību uz savu spriedumu ar apziņu par paša vājībām un atceroties, ka gandrīz katrā šīs situācijas elementā iespējami dažādi mainīgie lielumi. (Kad izcilajam britu vīna kritiķim Harijam Vo pavaicāja, vai viņš jebkad “aklajā” degustācijā sajaucis bordo ar burgundieti, viņš, kā tas bieži tiek pieminēts, atbildēja: “Pēc pusdienām – ne reizi.” Pārkers nemūžam nepieļautu tādu kļūdu – vai varbūt nemūžam neatzītos.) Būtiskāk ir tas, ka Pārkera kritiķi apstrīd ne jau viņa garšas izjūtu, bet gan to, kādi vīni viņam patīk un ko viņš māca mīlēt saviem mācekļiem: daudz nobriedušu augļu, daudz alkohola, daudz ozola – vīnu, kas pat pavisam jauns jau garšo “hēdoniski”.

2004. gada aprīlī šis jautājums tika piesaukts strīdā par 2003. gada Château Pavie, Premier Grand Cru sentemiljonu (Saint-Émilion), kuru Pārkers bija sevišķi iecienījis kopš 1998. gada, kad šo vīna darītavu savās rokās pārņēma jaunais īpašnieks Žerārs Perss. Pārkers atzina, ka tas esot “pilnīgi unikāls” (95–100): “Vīns ar izsmalcinātu piesātinātību, mineralitāti, izteiktām kontūrām un aristokrātiskumu. [..] Tas piedāvā rosinošu minerālu, melno un sarkano augļu, balzametiķa, lakricas un dūmu smaržu sajaukumu. Tas pieskaras garšas kārpiņām ar neparastu intensitāti, bet vienlaikus ar izcilu svaigumu un skaidri izšķiramiem aromātiem.” Turpretim Robinsonei, kuru jau gadiem ilgi kaitinājušas Pārkera viņai adresētās apsūdzības “draugu būšanā” un nekompetencē, likās, ka Pavie ir “smieklīgs vīns” – tieši tāda pārbriedušu augļu bumba, kādas allaž likušas Pārkeram brīvi svaidīties ar saviem punktiem, – vīns, kas vairāk garšo pēc Kalifornijas zinfandela nekā pēc kārtīga bordo (12/20). Viens no oficiālās vīna elites galvenajiem pārstāvjiem, izsoļu nama Christie’s vīnu direktors Maikls Broudbents, nebija gluži tik atturīgs: “Katram, kurš uzskata, ka šis ir labs vīns, nepieciešama smadzeņu un garšas kārpiņu pārstādīšana.” Tad nu arī Pārkers parādīja zobus: Robinsones izteikumi ieturēti “visnotaļ tādā pašā garā kā viņas agrākie nešpetnie uzbrukumi visiem Persa darinātajiem Pavie un atbalso .. Bordo reakcionāru komentārus”. Kritiķe apgalvoja, ka tā bijusi “aklā” degustācija (“Man ir liecinieki”); Pārkers izteica mājienus, ka tā nu gan nevarot teikt, jo Château Pavie vīnu pilda īpatnējās pudelēs, kas “pat ar aizklātu etiķeti izceļas starp citām kā melna avs”. Tipiski britiska krāpniecība.

Hjūms domāja, ka “mums ir dabiski meklēt gaumes standartu – kādu noteikumu, ar kura palīdzību varētu samierināt cilvēku atšķirīgos viedokļus, vai vismaz visiem pieejamu spriedumu, kas apstiprinātu vienu viedokli un nosodītu citu”. Un vēl (par spīti plaši izplatītajai pretējai pārliecībai) viņš domāja, ka pasaulē ir tikai pavisam nedaudzi Gaumes meistari, tādi Sančo Pansas, kuriem būtu vajadzīgā miesas uzbūve, prasme un godīgums, lai piedāvātu savus spriedumus par paraugu citiem. Te nu Hjūms izklausās gandrīz kā Pārkers: “Vienīgi spēcīgs saprāts, kas apvienots ar izsmalcinātu jušanas spēju, uzlabots ar pieredzi, pilnveidots ar salīdzināšanu un attīrīts no jebkādiem aizspriedumiem, var dot kritiķiem tiesības uz tik vērtīgu lomu, un, kad vien šādi cilvēki atrodami, viņu kopīgais spriedums tad arī ir īstenais gaumes un skaistuma standarts.” Tomēr Hjūms pats sev atgādināja, ka gaumes spriedumi vienmēr tiek izteikti noteiktā sociālā vidē un tiem ir sociālas sekas. Tāpēc viņš “gaumes izsmalcinātību” mīkstināja ar prasību pēc pieklājības, gudri brīdinot šos Gaumes meistarus, lai tie ir “iecietīgi pret visiem, kas viņiem nelīdzinās”, un atzīmējot, ka šādu cilvēku sabiedrība var kļūt arī par “lielu apgrūtinājumu”. Kad Hjūms ieteica pievienoties viedoklim, kādu pauž šādi Gaumes meistari, kad vien tādi atrodami, viņš neiztēlojās tādu pasauli, kurā meistaru domas iespaidotu visas pasaules spriedumus, vai tādu, kurā šie cilvēki mainītu globālo realitāti.

Džonatana Nositera lieliskajā filmā “Mondovino” Pārkeram atvēlēta tikai epizodiska loma, bet šajā darbā, vienā no pēdējo gadu efektīgākajām un aizkustinošākajām dokumentālajām filmām, viņš spēlē pelēko kardinālu. Filmas arhiļaundaris ir sens Pārkera draugs, Bordo “lidojošais vīna konsultants” Mišels Rolāns. Pārkers tikai vērtē vīnus; Rolāns ir globāls spēks, kurš palīdz ražot tieši tādu vīnu, kas pelna daudz pārkerpunktu. Rolāns par Pārkeru saka: “Viņš ir Kritiķis” – vienīgais, kura gaume kaut ko nozīmē. Viņš traucas no vienas Pomerolas château uz nākamo, noliek savu mobilo telefonu tikai uz tik ilgu brīdi, lai pagūtu iebrāzties – “Nebūšu ilgāk par piecām minūtēm!”– un strupi nobērt virkni tehnisku instrukciju, kas nodrošinās “hēdonismu” pudelē. Tikai Bordo vien Rolāna Pomerolas laboratorija apkalpo simtiem vīna darītavu, taču viņš tagad ir jau starptautiska figūra, kas konsultē “superzvaigznes” statusa vīna darītavas 12 valstīs, un viņa zināšanas palīdzējušas izveidot “starptautisku stilu”, kam pamatā spēcīgs augļu aromāts un izteiktas ozolkoka notis. Rolānam trūkst Pārkera pieticības laķējuma. Viņš skaidri pasaka, ka viņa darbs ir padarīt vīnu “labāku”. Kad viņam aizrāda, ka ne jau visi piekrīt viņa viedoklim par to, kas ir “labāks”, Rolāns atcērt: “Jā, to sauc par daudzveidību. Tāpēc pasaulē ir tik daudz sliktu vīnu.” Rolāns ar Pārkeru pakļāvuši Bordo savas gribas un savas gaumes diktātam. Château Mouton Rothschild tehniskais direktors Patriks Leons paskaidro, ka “Bordo nākas pielāgoties globālajai gaumei”, proti, Pārkera–Rolāna estētikas mašīnai. Pirms dažiem gadiem Rolānu par konsultantu nolīga Château Kirwan Margo komūnā, un, viņu vīniem kļūstot stipri koncentrētākiem un ozolainākiem, to vērtējums Pārkera skalā uzšāvās debesu augstumos: no 78 punktiem 1990. gadā līdz 91–92+ 2000. gadā (ar piezīmi, ka “mans vērtējums var izrādīties pārāk zems”). Žans Liks Tinevēns no Château de Valandraud Sentemiljonā – Pārkera protežē un vin de garage kustības vadonis – ar nosodījumu raugās uz vīndariem, kuri mēģina turēties pretim globalizētās gaumes spēkiem. Tie ir reakcionāri, kas piekopj “skābo vīnogu” estētiku. “Šie cilvēki ir teruāra ājatollas,” Tinevēns saka.

Noskatoties “Mondovino”, izrādās, ka šie “ājatollas” ir visai kolorīta kompānija: poētiski zemnieki ar noplukušiem suņiem – un nekur neviena mobilā telefona. Langdokas Mas de Daumas Gassac sirmais Emē Gibērs – izbijis jurists, tāpat kā Pārkers – kopj savus 40 hektārus, vienlaikus cenšoties izjaukt Nasdaq kotētās Kalifornijas vīna darītavas Mondavi plānus pārvērst visu apkārtējo zemi par saviem vīna dārziem un izsludinot fatvas jaunajai vīna pasaules kārtībai: “Vīns ir miris”, “Bordo pielūdz tikai naudu”, Rolāns un Pārkers pārstāv “jaunu fašisma paveidu”, t.i., gaumes tirāniju. Žiransonā 77 gadus vecā Ivona Egobirī par savas Domaine de Souch vīna darītavas sešarpus hektāriem rūpējas, ievērojot “zaļos” biodinamikas principus – sava nelaiķa vīra piemiņai. Sardīnijā Džovanni Batista Kolumbu ir pārliecināts, ka viņam ir “ētisks pienākums” turpināt ražot savu unikālo malvazijas (Malvasia) šķirnes vīnogu vīnu niecīgos apjomos. Un Argentīnā kāda vietējā fermera vienīgais hektārs ar baltajām torrontesa (Torrontés) un sarkanajām malbeka (Malbec) vīnogām ienes viņam aptuveni 60 dolārus mēnesī; tikmēr dažus kilometrus tālāk piezemējas Rolāns, kurš ieradies sniegt konsultāciju vairāku lielu zemes īpašnieku kopīgajam biznesam; kungi skarbi spriež, ka vietējiem trūkstot uzņēmēja gara un vēlēšanās kaut ko modernizēt.

“Mondovino” būtībā runā par vīna un garšas pasauli, taču formāli tas ir prasmīgs propagandas darbs, kas vēršas pret globalizācijas spēkiem. Filma izdara neveikli smagnēju žestu nepārprotama antiamerikānisma virzienā: Mondāvi ģimene skaidro savu Langdokas plānu neveiksmi, atmaskojot vietējo mēru kā komunistu; paputējušam Silīcija ielejas uzņēmējam ar mazu vīna darītavu Napā ir iespēja izrādīt savu nožēlas vērto gaumi ainavu arhitektūras jautājumos, vienlaikus stāstot par karadienestu Vjetnamā un darbu kopā ar Henriju Kisindžeru; kamera uzkavējas pie Ronalda Reigana fotogrāfijām, kas rotā Roberta Pārkera sienas. Un tomēr tā ir pietiekami godīga filma, lai vainu par globālajām vīna homogenizācijas tendencēm nenoveltu uz vieniem pleciem, – kaut arī nepietiekami godīga, lai atzītu, ka vēl nekad nav bijis tāda laika, kad pasaules vīna lietotājiem būtu bijusi lielāka labi darītu vīnu izvēle par taisnīgākām cenām. Globalizētās vīna pasaules komerciālais spiediens izpaužas spriedzē, kas valda konkrēti Francijā (starp arvien atsaucīgāko Bordo un lielā mērā pretoties noskaņoto Burgundiju), viena reģiona, piemēram, Burgundijas, robežās (starp tradicionālistiem un modernistiem) un pat vienā ģimenē: neomulīgi vērot uz ekrāna rādītos kašķus starp Volnē vīna patriarhu Ibēru de Montiju un viņa dēlu un mantinieku Etjēnu, taču tie globalizācijas stresu parāda senas vīndaru dzimtas lūzuma līniju kontekstā.

Kāds antipārkeriski noskaņots amerikāņu vīna tirgotājs filmā trāpīgi saka, ka šī ir “cīņa starp pretošanās kustību un kolaboracionistiem”. It kā jau būtu pamats teikt, ka pagaidām kolaboracionisti šajā kaujā uzvar, taču tas nebūt nav tas pats, kas pareģot nākotni, kurā pretošanās kustība tiks sagrauta. Ja jūs konstatējat, ka parkerizēts vīns jums negaršo vai vismaz garšo ne vienmēr, tad esat paši ar sevi pierādījuši atziņu, ka gaume nudien nav lieta, ko var kādam uzspiest. Un, ja jūs tālāk atklājat – un tā neapšaubāmi notiks –, ka tāpat domā vismaz daži citi, tad līdz ar to būsiet pierādījuši, ka vīna tirgus ir sadrumstalots, un atraduši diezgan pārliecinošas pazīmes, ka tas, visticamāk, tāds paliks vienmēr. Tas pats globalizētais vīna tirgus, kas aizvizina Rolānu no Bordo uz Itāliju, Čīli, Indiju, Austrāliju un Ameriku brūvēt ozolainas augļu bumbas, piegādā arī Emē Gibēra 40 hektāru produktu manā iecienītajā Masačūsetsas lauku vīna veikalā, kur par saprātīgu cenu var iegādāties un pagaršot 2000. gada ražas paraugus – un kur pieejamā vietā nolikts Pārkera “Vīna pircēja ceļvedis”, lai jums, ja vien to vēlaties, būtu iespēja noskaidrot, vai tie ir dzerami (89 punkti).

© Steven Shapin, 2005 Oriģināls publicēts izdevuma The London Review of Books

2005. gada 3. februāra numurā

Tulkojusi Sabīne Ozola