Kas ar ko dzerams

Kas nebūtu dzerams vispār, ne ar ko? Pasaule slīkst padomos par to, kas nebūtu dzerams. Ikkatrs krietns produkts, kurā godīgs darbs un dzīves mīlestība destilēti jūsu labumam, – piemēram, nepasterizēts piens – ir veselības fanātiķu noliegts. Nepaiet ne nedēļa, kad kāds avīžraksts neatgādinātu, kādu ļaunumu cilvēka miesas stāvoklim nodara spirtoti vai gāzēti dzērieni, kafija un kola, un man šķiet, ka pienācis laiks pavilkt svītru šīm blēņām un postulēt dažus vienkāršus principus. Pirmais: jādzer tas, kas tīk, un tik daudz, cik tīk. Tas var saīsināt mūžu, bet tā būs maza cena pret labumu, ko tas nesīs visiem apkārtējiem.

Otrs princips: ar savu dzeršanu nedrīkst nodarīt pāri citiem: dzeriet, cik jums tīk, bet lieciet malā pudeli, pirms jautrību nomainījis drūmums. Dzērieni ar depresīvu iedarbību – piemēram, ūdens – būtu patērējami mazās devās, tikai ārstnieciskos nolūkos.

Trešais princips: dzeršana nedrīkst nodarīt paliekamu kaitējumu zemeslodei. Pasteidzinot jūsu nāvi, dzēriens nenodara nekādu reālu kaitējumu videi: galu galā, jūs esat biosabrūkošs, un tas varētu būt labākais, kas par jums sakāms. Taču tas pats, kopumā ņemot, neattiecas uz traukiem, kuros tiek pārdoti dzērieni. Tai krietnajā Anglijā, kurā es uzaugu, dzērienus pildīja stikla pudelēs, par kurām piemaksāja pāris pensus, ko varēja atdabūt, nododot pudeli veikalā. Šī priekšzīmīgā sistēma pastāvēja daudzus gadus, līdz to izskauda plastmasas pudele – lielākā ekoloģiskā nelaime kopš fosilā kurināmā atklāšanas.

Pilsētniekiem šī nelaime ir mazāk pamanāma nekā mums, lauciniekiem, jo pilsētu ielas laiku pa laikam tiek uzkoptas. Bet paejieties pa jebkuru lauku ceļu, un jūs ik pēc metra vai diviem uzdursieties plastmasas pudelei, kas izlidināta no braucošas mašīnas un nu guļ ceļmalā uz mūžiem. Ar katru gadu šie uzkrājumi aug, un atsevišķi produkti – piemēram, Lucozade un Coca-Cola – savu kaitējumu videi vēl papildina ar kaitinošām krāsām.

Es vainoju dzērienus ne mazāk kā ļaudis, kuri izmētā to iepakojumu. Šajos dzirkstošajos cukura šķīdumos ar to bērnišķīgajām garšām un logo apzīmētajām pudelēm ir kas tāds, kas izviļ “es” reakcijas no citādi pieaugušiem cilvēkiem. Plastmasas pups vienmēr pa mutei, uzmundrinošie burbulīši rīklē un apmierinājuma atrauga, kad šķidrums nosēžas kuņģī, – tas viss liek sašaurināties dzērēja perspektīvai un izdzist domai par pasauli, kas ārpus “es” un “mans”. Un pašapmierinātais žests, ar kādu pudele tiek izsviesta pa mašīnas logu, žests, kas saka: “Es esmu valdnieks pasaulē, cauri kurai ceļo mans rumpis, un man piekāst jūs visus pārējos!” – ir tieši tas, ko varam sagaidīt, kad ik mīļu brīdi vienatnē tiek izdabāts bērnišķai apetītei.

Tad, lūk, mans ceturtais princips: nedzeriet neko, kas iepildīts plastmasas pudelē. Piesakiet karu šīm pudelēm un firmām, kuras tās izmanto. Liedziet savus tēriņus lielveikalam, kas pārdod pienu plastmasas traukos, principiāli atsakieties no bezalkoholiskajiem padzērieniem un, ja nu jums vajag, dzeriet ūdeni tikai no krāna.

Vēl viens pēdējais novērojums: mūsu ceļmalās esmu uzgājis alus skārdenes, ūdens pudeles, viskija blašķes un gāzēto dzērienu iepakojumus, bet ne reizi tur neesmu manījis mētājamies vīna pudeli. Tāpēc, gluži tāpat kā lopiska rakstura vainu mums būs meklēt lopiskā dzirā, lai tad saskatām vīna dzērāju saprātīgajā uzvedībā viņu patērētās dzeramvielas morālo iedarbi.

Platons

Ikkatram vīnam var atrast pieskanīgu Platona dialogu. Labs sauss sarkanais bordo¹ jūs lēnā gaitā pavadīs cauri “Valstij”, turpretī “Faidram” drīzāk piederēsies viegls sārtvīns, un tikai līdz serdei sauss manzanilla² piedienēs “Filēbam”. “Likumiem” nāks par labu robusts burgundietis, dodot drosmi un atvēli neizbēgamajai kārei pa fragmentam izlaist. Savukārt pie diženajām “Dzīrēm”, gluži pretēji, kas viegls un pussalds līdzēs tvert kādu tiesu no tēlotās sabiedrības līksmības un iedzert par katru no dzīrotājiem, kurš ceļas kājās ar savu sakāmo.

Homēram³ vīns allaž ir salds, kaut varbūt dzejniekam tas drīzāk bija skūpstu un maigu vārdu, ne nobriedušu granātābolu saldums. Lai kāda arī būtu bijusi Homēra garša, mūsdienu ieražas paģēr, lai saldie vīni būtu koncentrēti, sīrupaini, ar bagātīgu medainu aromātu un ilgu, lēnu, saldu slīdējumu lejup pa atmaigušo barības vadu. Pussaldie vīni, kādi patika manām tantēm no priekšpilsētas, tiek uzskatīti par ko pusnenopietnu, un gandrīz neviens tos vairs nepatērē, nedz atsevišķi, nedz pie maltītes.

Par vienu no šī aizsprieduma upuriem ir kļuvis vīns no Vuvrē (Vouvray) – 2000 hektāru platības Brenas upes ielejā, uz ziemeļiem no Luāras. Sena turienes tradīcija ļauj šim vīnam būt gan sausam, gan saldam, gan pussausam – atkarībā no tā, kāds padevies gads. Pamatā tiek izmantotas chenin blanc vīnogas, reizēm pastiprinātas ar arbois vai sauvignon, un rezultāts pēc daudzu gadu nobriešanas ir pilnvērtīgs saldais ar bagātīgu garšu salikumu – sevišķi, ja vīnogas atlasītas cēlajai puvei un apstrādātas līdzīgi kā Soternas sémillon. Labi darītā Vuvrē saldajā cukurs ir pilnībā integrēts garšas struktūrā – kā ornamenti klasiskā fasādē. Rievotās minerālu kolonnas ar ziedu buķetes kapiteļiem prasa stingru argumentācijas pamatu, gluži tādu, kādu allaž cerēja dot Platons, – jautājumus, kurus mēs saprotam, un atbildes, kuras mūs pārsteidz. Ar to viņš pelnījis mūžīgu atzīšanu – ne tāpēc, ka viņa secinājumi ir tie pareizie, bet tāpēc, ka viņš vienmēr centies pamatot, kāpēc citi ir nepareizi.

Aristotelis

Tie, kas lasījuši “Metafiziku”, sapratīs mani, ja teikšu, ka tīrs ūdens ir tai vienīgā domājamā pavadviela. Lai norītu šo sausāko grāmatu, kāda jebkad uzrakstīta, vajag pārpārēm šķidruma un spartiešu kaujas vienības stāju cīņā ar vārdiem. Pirms ķeršanās pie “Pirmās analītikas” var derēt kāds ingvera biskvīts. Un tikai ar “Nīkomaha ētiku” iet drusku vieglāk, un, tā kā šī darba argumentācija ir absolūti nepieciešama tikumīgas dzeršanas konceptam, kādu esmu izvirzījis šajā grāmatā, ieteiktu to svētīt ar kādu glāzi vai divām. Patiesībā labākā pieredze pie “Ētikas” man bijusi ar pudeli sauvignon blanc no Beringer Estate – vienas no tām senajām Kalifornijas vīnsaimniecībām, kuras iemiesojušas amata meistarību kā pirms Prohibīcijas, tā pēc.

Cicerons

Ne gluži filozofs, taču krietns vīrs, kuram daudz bija sakāms par godīgu dzīvi un kura radošā prasme iedzīvoties naidniekos var kalpot par paraugu mums visiem. Viņa rūpīgi veidotie teikumi, krietni uzlādēti ar cienījamu domu, ir īstenais materiāls sarkanajam bordo; piemēroti, lai tiem pievērstos pēc pusdienām līdz ar glāzi vai divām no vīna dārziem Poijakā (Pauillac), kur reiz bija villa dzejniekam Ausonijam. Nevarētu vēlēties labāku pielietojumu izcilajam 1959. gada Château Lynch-Bages – tiem laimīgajiem, kam vēl atlikusi kāda pudele krājumā. Bet, ja jau piesaucam Ausoniju, tad kā būtu ar ne mazāk izcilo 1959. gada Château Ausone?

Svētais Augustīns

Patiesībā ir divi svētie Augustīni: viens – sevis apšaubīšanas mākta dvēsele, kuru mums atklāj “Atzīšanās”; otrs – pazemīgs Dieva kalps, savas pārliecības piezemēts, kurš sarakstījis “Par Trīsvienību” un “Dieva pilsētu”. Pirmajam piederētos glāze autentiska kartāgieša, taču, tā kā tas vairs netiek eksportēts, nebūs grēks to aizstāt ar Marokas cabernet sauvignon. Lielisks cabernet aug pie Miknāsas, tiek pildīts pudelēs Francijā un Lielbritānijā tirgots Oddbins tīklā ar zīmolu Bonassia. “Dieva pilsēta” prasa daudzkārtēju piesēšanos, un šo es atzīstu par vienu no retajiem gadījumiem, kad dzerošai personībai varētu būt pieļaujami tverties pie glāzes auksta lāgera, liekot grāmatu pie malas, tiklīdz šī glāze ir galā.

Boēcijs

Reiz visvairāk lasītais kristīgās pasaules filozofs, kurš nu piedzīvojis norietu, “Filozofijas mierinājuma” autors, ir pelnījis vienu vai divus mēriņus no meditatīva iedzērāja. Ciešanas, ko nācās piedzīvot Boēcijam, pārsniedza vidējo apjomu, kādu domājošiem cilvēkiem allaž sagādā idioti, taču galu galā viņš palika ieguvējos, kad “Mierinājums” pārliecināja zemes kungus, bīskapus un dzejniekus visā kristīgajā pasaulē, ka nepārbaudīta dzīve galu galā nav dzīvošanas vērta. Cienot šo dižo un skaisto darbu, es ieteiktu tam uzdzert glāzi aromātiskā baltā burgundieša no Merso (Meursault).

Reizumis Burgundijas izcilajos baltvīna miestos tiek darīts arī sarkanvīns, kas bieži ir kvalitātē līdzīgs un krietni lētāks par to, kas nāk no turpat līdzās esošajiem pinot noir dārziem. Sarkanie no Merso, Šasaņas-Monrašē (Chassagne-Montrachet) un Sentobēnas (St. Aubin) ir izcili. Reiz vienā no dzīves melnajiem periodiem kāds man iedāvināja kasti ar Sentobēnas sarkano no vīndarītavas ar skaisto nosaukumu “Sur le sentier du clou”⁴. Šī sentier veda mani atpakaļ pie prāta skaidrības, un, ja jums reiz gadītos to uziet, nepaejiet garām. Tā varbūt nevedīs taisnā ceļā pie mierinājuma, bet iedzeriet to ar Boēciju, Marku Aurēliju un dažiem psalmiem, un jūs būsiet spēris soli vai divus tuvāk mērķim.

Avicenna

Kā viens no šai grāmatā cildinātajiem varoņiem Avicenna ir pelnījis īpašu attieksmi, jādod pienācīgs gods viņa mediķa talantam un mīlestībai pret cilvēci (tai skaitā cilvēces sievišķo daļu, ciktāl Avicenna ir vienīgais filozofs, par kuru var lasīt, ka viņš miris no pārlieku aizrautīgas kniebšanās). Zemes, kur pagāja viņa mūžs, tagad sten zem bārdainu fanātiķu varas sloga, un kā viņu naidpilno pēdu bradātajos laukos ievākt pienācīgas vīnogas, kas ļautu plūst smieklu šaltīm, – tā ir problēma, kurai joprojām nav rasts risinājums. Tomēr vīns tiek darīts tuvu pie kādreizējās Avicennas pasaules robežām – Anatolijā. Tas ir Kavaklideres⁵ sarkanais, ražots Turcijas valdības uzraudzībā, bet nebūt ne slikts kā nakts spirdzinājums, kādu mūsu filozofs atzina par labu.

Averroess

Īstajā vārdā Ibn Rušds, viņš bija vēl viens filozofs, kam nācās atkauties no nīgriem noliedzējiem. Viņa vaina bija tā, ka viņš centās aizstāvēt vienkāršu pieeju dzīvei, aprādot, ka patiesības templis sasniedzams arī pa vientiesīgas ticības ceļu. Viņš proponēja, ka ir nepārprotami aplami iepazīstināt vienkāršos cilvēkus ar filozofisku pamatojumu ticībai, ko viņi pieņēmuši bez šāda pamatojuma. To darot, mēs iesējam šaubas prātos, kuriem nav līdzekļu šo šaubu pārvarēšanai. Viņam ir taisnība, bet tikai filozofi to saprot. Averroess gribēja iet vēl tālāk, netieši norādot, ka var pavadīt mūžu, blenžot televizorā, bezjēgā dzenājot futbolbumbu un vazājoties apkārt ar kārtējo dīdžeju trallinošiem iPod puļķiem ausīs, un tomēr palikt labās attiecībās ar Dievu – ja vien izpilda namazu⁶ noteiktās piecas reizes dienā, u.tml. Gluži tik tālu sekot viņa uzskatiem es neesmu gatavs, taču mēģināts bija labi, un glāze vai divas baltā reinvīna viņam par godu – gluži pelnītas.

Akvīnas Toms

Daudz reižu esmu ķēries pie sv. Akvīnas Toma “Summa Theologiae”, lai tikpat daudz reižu padotos pēc kāda simtā jautājuma. Grāmatas lielākā nelaime, ka tās reālais pienesums – tikuma un rakstura izpēte un viedoklis par labu dzīvi – ir atstāts otrās daļas otrajai pusei. Maz ir to, kuri aizcīnās līdz šai Secunda secundae, – un neviens no viņiem bez dažas labas skotu viskija pudeles dopingam. Lai tas būtu Scotch, lai jebkas cits, kas ļauj jums tikt cauri visam tam eņģeļu un to sugu trakumam. Taču, kad esat reiz aizkļuvuši līdz skaidrajai tikuma tekai, ir laiks par godu svētajam pacelt glāzi Sangiovese. Un, manuprāt, no daudzajiem Sangiovese paveidiem šim gadījumam labākais būs tas no Montepulčāno. 1685. gada poēmā “Bacco in Toscana”⁷, veltītā Toskānas vīniem, Frančesko Redi raksta, ka “Montepulciano d’ogni vino è re”⁸ – spriedums, ko turienieši atkārto katrā izdevīgā gadījumā. Paši poliziani gan tikai 20. gadsimtā sāka savu vīnu apzīmēt kā Vino nobile⁹. (Poliziani – tā montepulčānieši sevi dēvē, patapinot šo vārdu no renesanses filozofa Policiano, kurš šeit dzimis un vēlāk šīs vietas romiešu laika nosaukumu pieņēmis par savu vārdu.) Vino nobile ir piesātinātā rubīna krāsā ar valdzinošu aromātu – nogatavojies persiks uz saules kveldēta akmens. Tas ies līdzās soli solī jūsu ilgajā svētceļnieka gaitā cauri Secunda secundae un atgādinās, ka pasaulē ir vairāk labu lietu nekā tās, par kurām sapņo tomisma filozofija.

Maimonids

Gluži kā Averroess, arī Maimonids alka kalpot cilvēcei un rezultātā, tāpat kā Averroess, lielāko daļu mūža pavadīja trimdā. Sekojot visnotaļ saprātīgajam principam “jūdi pirmajā vietā”, viņš veltīja savu enerģiju diždarbam “Mišnē Tora”, “Toras atkārtošana”, apkopojot un komentējot visus likumus, kuri rodami vai izsecināmi ebreju svētajos rakstos un tradīcijās. Bet viņa “Ceļvedis apjukušajiem” domāts ikvienam no mums un ir viens no patiesi garu stiprinošajiem filozofijas sacerējumiem, līdzvērtīgs Platona “Apoloģijai” un Boēcija “Mierinājumam”; pirmoreiz es to izlasīju Polijā 1979. gadā. Toreiz, komunistu valdīšanas laikā, Polijas apmeklējums prasīja pamatīgāko morālo stiegrojumu. Ikreiz, kad kiosks, kura izkārtne vēstīja “Alus”, iepriekš neparedzamā stundā atvēra slēģus, pie tā tūdaļ izkārtojās rinda savu 300 metru garumā. Tikpat neparedzami betona bunkuros, kuri izlikās apgādājam proletariātu ar pārtiku, laiku pa laikam mēdza uzpeldēt dažas kastes elementāra bulgāru vīneļa. Ja bija rietumvalstu nauda, varēja stāties rindā pie kādas no Tuzex valūtas bodēm, kur nomenklatūrai bija iespēja ievākt savu privilēģiju augļus: te varēja iegūt, ne par lētāko cenu, pudeli viskija vai reizumis pat lēta spāņu vīna. Lielāko tiesu gan, sevišķi jau ceļojot pa lauku rajoniem, nācās izdzīvot ar valsts rūpnīcā ražotu šņabi. Bija maz cerību atrast vermutu, lai nomāktu tā medicīnisko garšu, pie tam stiprā dzira tika pasniegta remdena un tādos daudzumos, ka jebkuras iebildes tika ātri noslīcinātas. Varas (kuras angliskais apzīmējums authorities būtu uztverams tikai ironiski) stratēģija bija uzturēt tik smagas un nepārejošas kolektīvās paģiras, lai visas mazākās sadzīviskās galvassāpes pret tām pagaistu. Pēc četru dienu brauciena šādos apstākļos pa Polijas laukiem diena ar Maimonidu parkā pie senajiem Krakovas mūriem bija īsta svētlaime. Un veiksmīgā kārtā restorānā, kur es tovakar iegriezos pabeigt lasāmo, bija pievests dienvidslāvu cabernet sauvignon. Tas gan bija ne vairāk kā improvizēts atgādinājums par vīna esamības faktu. Taču tas man palīdzēja saskatīt, ka via negativa¹⁰, ko Maimonids proponē kā vienīgo ceļu pie Dieva izpratnes un kas sasniedz augstāko mērķi, citu pēc cita atmetot visus mūsu valodas predikātus, parādot, ka tie nav un nevar būt attiecināmi uz Augstāko Būtni, kura pat īsti nav būtne, bet tikai ne-nebūtne, – ka šai via negativa kaut kur ir jāsākas, un kāpēc gan lai tā nesāktos vīna glāzes dibenā, kur predikāti bezgalīgā daudzumā čum kā augļu mušiņas, gaidot tikt attiecināmi? Taču ar visu to predikātu krājumi drīz apsīka, un glāze prasījās pastāvīgi no jauna piepildāma, līdz galējais apstiprinājums bija gūts un cauri biezējošajai dūmakai es samanīju Dieva ne-neesamību.

Bēkons

“Zināšanu progresa” un “Jaunā organona” autors bija Maimonida pretmets it visā: pasaulīgs politiķis, spožs esejists, asredzīgs cilvēka stāvokļa vērotājs un veco intelekta elku gāzējs, kurš viens pats atbrīvoja Rietumu domāšanu no aristoteliskās zinātnes tvēriena un mācīja gūt zināšanas, lietojot pozitīvus predikātus un vācot šos predikātus ar pašu acīm un ausīm. Manuprāt, ikviena diskusija par viņa atzinumiem risināma ar salīdzinājuma metodi. Es ieteiktu atkorķēt sešas pudeles no vienas vīnogu šķirnes, teiksim, cabernet franc – vienu no Luāras ielejas, vienu no Kalifornijas, vienu no Morāvijas un vienu no Ungārijas, un, ja varat atrast vēl divas vietas uz zemeslodes, kur tas sekmīgi ienākas, jūs jau būsiet sniedzis zināmu pamatojumu induktīvajai metodei, – un tad izlikties salīdzinām un pretstatām, rakstot piezīmes vīnzinīgā žargonā, turklāt krietni malkojot. Tad vienam no saviesīgās sabiedrības būtu jānolasa Bēkona eseja “Par nāvi”, pēc kam būtu vietā ilgs klusuma brīdis.

Dekarts

Kā domātājam, kuram pirmajam (pirms Montija Paitona) gandrīz vai izdevās uziet šīs grāmatas nosaukumu, Dekartam pienākas mazliet goda. Tas gan nemaina faktu, ka, gan ne aiz paša vainas – dzīves laikā viņš sevi nepavisam neafišēja –, Dekarts izrādījies vispārvērtētākais filozofs vēsturē, slavens ar saviem pamatojumiem, kuri sākas ne ar ko un noved ne pie kā, un, ja vispār viņš pelnījis atzīšanu, tad tikai par to, ka “domas eksperimentu” padarījis par filozofijas metodes stūrakmeni. Es ieteiktu kādu tumši sarkanu Ronas vīnu, varbūt Châteauneuf-du-Pape¹¹ no veciem vīnogulājiem – ar maigi samtainu pēcgaršu un Provansas pakalnu lakricas un timiāna aromātu. Šāds vīns kompensēs “Meditāciju” ūdeņainumu un dos vairāk vielas sarunai.

Spinoza

Sācis ar slēdzieniem, kurus Dekartam neizdevās pamatot, – proti, ka visas pasaules sastāvdaļas ir vai nu substances, vai atribūti, vai modi –, Spinoza ņēmās pierādīt, pirmkārt, ka pastāv vismaz viena substance un, otrkārt, ka ir ne vairāk kā viena, visam citam esot šīs substances “modiem”, kura apjēgta caur to vai citu prāta un ķermeņa (domāšanas un telpiskuma) atribūtu. Taču ne šī teorija sagādāja viņam nepatikšanas ar kalvinistiskās Nīderlandes varas iestādēm, kam vairāk nepatika viņa mēģinājums aprakstīt politiku, kurā indivīda brīvība būtu valsts pārvaldes augstākais mērķis. Par godu šim lēnprātīgajam un pieticīgajam cilvēkam būtu pareizi iedzert kādu nedārgu burgundieti. Patiesi, pēdējā reize, kad sapratu, ko Spinoza domājis ar atribūtu, bija pēc glāzes Merkirē (Mercurey) sarkanā – 1999. gada Les Naugues. Diemžēl, pirms biju paspējis pierakstīt savu domu, es izdzēru vēl vienu glāzi un pēc tam vairs neesmu spējis to atsaukt atmiņā.

Leibnics

Viņam visnotaļ varētu būt bijusi taisnība, apgalvojot, ka šī ir labākā no iespējamajām pasaulēm; katrā ziņā es nekad neesmu šaubījies, ka Voltēra mēģinājums pierādīt pretējo (“Kandidā”) ir triviālas dabas. Iedziļinoties Leibnicā, uzreiz satriec viņa domas kosmiskais vēriens, kur katrā aksiomā ietverta visa universa koncepcija, gluži tāpat kā ikvienā no mums ietverta, saskaņā ar Leibnicu, pilna pasaules aina no mūsu skatpunkta. Es ieteiktu crianza vai reserva¹² no Rjohas, kas būtu atverams stundu vai divas pirms simpozija, lai ļautu atelpot tā arhibīskapiskajiem aromātiem.

Loks

Loka filozofijas kā zinātnes kalpones redzējumu kopš viņa pieņēmuši vairums angloamerikāņu filozofu, kuri tādējādi slēguši savu disciplīnu humanitārajai sfērai, dzejai, mūzikai un reliģijai, centieniem tvert pasauli simbolos un ieskatīties esamības subjektivitātē. Tāpēc uzmanieties no Loka “Esejas par cilvēka sapratni” un sāciet ar otro no viņa “Diviem traktātiem par valdību”, kas ir arī modernās politikas teorijas aizsākums. Tas vislabāk uzņemams ar glāzi šablī¹³; visnotaļ, ar pienācīgo cieņu Loka ģēnijam, būtu vietā atkorķēt kādu no tiem grands crus¹⁴ ar dubļaini zemnieciskajiem nosaukumiem – Bougros, Grenouilles vai Les Preuses.

Bērklijs

Ja jāpatērē Bērklijs, tad noskalojiet viņu ar glāzi terpentīnūdens¹⁵ un metiet mieru.

Hjūms

Neparasts Hjūma sakarā ir fakts, ka viņš izdarīja tik dziļus un tālejošus slēdzienus – par cēlonību, par identitāti, par morāli, taisnīgumu un estētiskiem spriedumiem – no naivas un uzkrītoši neīstas cilvēka prāta koncepcijas. Viņa prozai piemīt lēnīga gudrība, kas allaž silda sirdi, un vislabāk viņš uzņemams, manuprāt, pie kamīna ar glāzi salda baltvīna, varbūt Château Coutet vai, ja meklējat īsti labu pirkumu, Monbazijakas (Monbazillac) Château Septy, kura 2000. gada ražai piemīt viss zeltaina Sauternes mi mažora skanīgums – bet par divreiz zemāku cenu.

Kants

Lai gan šīs manas grāmatas nosaukuma iedvesmotājs ir Dekarts (ar Montija Paitona starpniecību), Kants iekustināja tās tapšanu. Reiz kāds draugs man jautāja, ko, pie joda, varētu nozīmēt apgalvojums, ka pastāv tāda “glāze par sevi” – noumenāla entitāte, kas nav ar maņām uztverama un ko atklāj vienīgi “skats no nekurienes”, “intelektuāla intuīcija”, kas nav pieejama nevienam, izņemot Dievu. Es piepildīju glāzi ar Chapoutier “Chante Alouette” no Ermitāžas¹⁶ – izcilo 1977. gada ražas vīnu, kas, man par dziļu nožēlu, tagad no tirgus pazudis. Un tad mēs eksperimentējām: vispirms paturējām to pret gaismu, pasmaržojām, pieskārāmies tā vēsajai virsmai ar pirkstiem un tad iedzērām, lai “izzinātu to citādi”. Bija tā, it kā mēs būtu ar kauju ielauzušies pilī, bet nu attapušies spoži apgaismotā zālē, kur mūs laipni sagaida ļaudis krāšņos tērpos. To grib likt mums saprast Kants. Noumenālais iet kopā ar transcendentālo redzējumu, un, lai arī šis redzējums mums nav dots, mums ir nojauta, kā varētu būt, ja mēs to gūtu. Ielīksmojums, vīnam iedarbojoties, ir kā tā iekšupvērstības atklāsme. Un šī iekšupvērstība ir iekšupvērstība manī, kas allaž izslīd, manis nenotverta, – transcendentālais ego un tā neizskaidrojamā brīvība. Es bieži atkārtoju šo eksperimentu, un, to darot, allaž man šķita derīgi ielūkoties “Kategoriju transcendentālās dedukcijas” pierādījumā. Bet es neieteiktu Ermitāžas balto, kas ir daudz par dārgu un jebkurā gadījumā arī mazliet pārsātināts savā medus un valriekstu aromāta valdzinājumā un kas paģēr kādu astoņkāja ēdienu līdzsvarojumam. Patiesībā es ieteiktu pudeli Argentīnas malbec, pie tam nekad nav slikta doma apvienot Kanta “Tīrā prāta kritiku” ar Borhesa īsprozu, kas pilna ar kantiskiem paradoksiem un atgādina mums, ka nav nekādas vajadzības ceļot uz Argentīnu.

Ne visiem Kanta tekstiem ir tik viegli atrast atbilstošu dzērienu kā pirmajai no viņa “Kritikām”. Nekas nešķiet labi pieskaņots otrajai “Kritikai” un citiem viņa darbiem par ētiku. Un, kad esam tikuši līdz “Spriestspējas kritikai” ar tās garāmejošo atsauci uz “Kanāriju vīnu”¹⁷, es attopos izmēģinām vispirms Ostindijas šeriju¹⁸, tad Tawny portvīnu¹⁹ un, visbeidzot, madeiru, netiekot ne par mata tiesu tuvāk Kanta pamatojumam, ka spriedums par skaisto ir universāls, bet subjektīvs, vai viņa “gaumes antinomijas” atvasinājumam – neapšaubāmi vienam no viņa dziļākajiem un grūtāk pieveicamajiem paradoksiem, kam lemts padoties vienīgi pierādījumam, kas rodams vīnā, ja vispār lemts padoties jebkam.

Fihte

Fihtem mēs esam pateicību parādā par Selbstbestimmung²⁰ filozofiju, kuras viena versija nodarbinājusi mani šajā grāmatā. Taču viņa filozofiskā proza ir neticami nebaudāma, un nav nekāds brīnums, ka varenā subjekta un objekta drāma kļuvusi mums nozīmīga tāpēc vien, ka to turpinājis daudz spēcīgākais Hēgeļa intelekts. Tomēr vienam Fihtes darbam piemīt noteikta retoriska vērtība, un tas ir viņa sacerējums “Runas vācu nācijai”, kurā viņš paudis savu kaismīgo aicinājumu uz panģermānisku nacionālismu, kura nepieciešamību, viņaprāt, uzskatāmi parādījusi vācu mazvalstu nevarība Napoleona armijas priekšā. Tādējādi Fihte – drīzāk, aiztaupot Fihtem nepelnīto, Napoleons – iegrieza Vāciju tajā kursā, kas divas reizes noveda pie izpostītas Eiropas. Vāciešu vainas apziņa par šiem notikumiem ir saprotama; ne tik saprotama ir viņu vēlme atmest visas tradīcijas un likt pat savam vīnam garšot kā eironekādam. Viens tipisks šādas jaunmodīgās produkcijas paraugs top Reinzemē ar angļu nosaukumu “Fire Mountain”²¹. Zaļā kjanti pudelē to pildījis kāds ar universālu eirovārdu Thierry Fontana, un vienīgais vācu vārds uz tā etiķetes ir Riesling. Uzpumpēts līdz 12,5% alkohola satura, tas garšo caur un cauri pēc Austrālijas. Vēl pārliecinošāku simbolu vāciešu bēgšanai no savas pagātnes nevar ne iedomāties. Taču es nepazemošu Fihti, uzdzerot viņam ko tādu. Pieskaņotākais šim nesavaldīgajam, nīgrajam, bet galu galā labu gribošajam domātājam būs kāds no tiem vecajiem, krietnajiem reinvīniem, kas joprojām apliecina lokālpatriotismu – ne Volk und Kultur²², bet sava ciema un vīndārza patriotismu –, kurš Fihtem šķita atmetams. Es ieteiktu kādu no saldajiem beerenauslese²³, piemēram, to no Grāfenštikas vīndārziem Bokenheimā²⁴, kura alkohola saturs ir tikai 8% un kurš tāpēc maksā gandrīz neko uz britu žūpām orientētajā tirgū.

Hēgelis

Sakiet, ko gribat, par viņa pretenciozitāti, viņa kļūmīgo loģiku, viņa kāri uz abstrakcijām, viņa apņemšanos pārtaisīt pasauli pēc sava ģīmja un līdzības, fakts paliek fakts: Hēgelis saprata mūsdienu pasauli kā neviens pirms un pēc viņa. Hēgelim jāpateicas par tām atsvešinātības, atzīšanas, abpusējības, cīņas un tiesību teorijām, kas izveidojušas šodienas pasauli; caur “Gara fenomenoloģijā” rodamo dižo alegoriju, caur viņa estētikas, politikas un reliģijas filozofijas lekcijām mēs varam nākt pie izpratnes kā par kreisās domāšanas slepenajām alkām, tā par neapstrīdamo labējo atbildi uz tām. Īsāk sakot, Hēgelim ir īpaša vieta manā filozofu galerijā, un ik reizes, kad domāju par viņa vareno pamatojumu privātīpašumam kā ceļam uz brīvas un individuālas patības apziņu, man jānokāpj vīna pagrabā, lai nekavējoties smeltos apstiprinājumu tam, ko viņš ar to domājis. Un parasti no turienes atgriežos ar kaut ko labu. Nesen pie pasāžas par kungu un vergu es dzēru Chianti Classico²⁵ no slavenās Viņjamadžo (Vignamaggio) vīndarītavas, kur dzimusi Leonardo gleznotā Mona Liza un kur sangiovese vīnogas un mālainā augsne savienojumā rada bagātīgu tumšo ķiršu esenci, kas visnotaļ varētu būt tas vīns, kurš pirmoreiz tālajā 1404. gadā tika nosaukts par kjanti. Tas lieliski papildināja šo pamatojumu drāmas formā un lika slēdzienam – kurā dominēšanu aizēno kopīgā morāles likuma rāmums – šķist pilnīgi dabiskam, ja ne gluži loģikas noteiktam.

Ir vēl viens iemesls, lai ar Hēgeli iedzertu Toskānas vīnu. Ir viņa filozofijā arī sava kaitīgā daļa, ko nākas atspēkot, – tā daļa, kura pauž, ka vēsture ir nebeidzama drāma, kurā cēliens seko cēlienam uz kādu grand finale²⁶; ka mēs visi esam Zeitgeist²⁷ radīti, lemti būt “no mūsu laika”; ka, ciktāl modernisms ir pagājis, mums visiem tagad jāpieder postmodernismam, ciktāl tonālisms ir izsmelts, mums tagad jāpieņem atonalitāte, un tā tālāk. Atspēkojums šīm blēņām ir Florence. Neviena cita šāda lieluma pilsēta, ja neskaita Atēnas, nekad nav sasniegusi tādu diženumu. Taču kopš 17. gadsimta vēsture gājusi tai secen. Daži pirmiestudējumi, viena vai divas operas pasaules pirmizrādes un periodiski lokāla nacionālisma uzplūdi; viss cits ir tikai tūristu pienesums: Henrijs Džeimss, E. M. Forsters, Bernards Berensons un Eiropas Savienība ar tās Eiropas Universitātes institūtu, kas nodarbojas ar visnesenākās pagātnes idejām. Florence ir palikusi tāda pati, kāda tā bija laikā, kad savstarpēja apslaktēšanās galu galā noveda Mediči dzimtu līdz iznīkšanai. Tāpēc pilsētas bagātības ir cietušas vienīgi no amerikāņu pētnieku sterilizējošā skatiena, laiku pa laikam pārplūstošās Arno ūdeņiem un daudz pastāvīgākiem mākslas baudītāju plūdiem, kad tie veseliem autobusiem te ierodas un atkal dodas tālāk. Šī nelielā vieta, kas 300 gadus laida pasaulē māksliniekus, dzejniekus un domātājus tādā daudzumā, kam vēsturē nav līdzīga, nu ieslīgusi snaudā. Tā nav ne moderna, ne postmoderna pilsēta, bet gan pagātnes fragments un pierādījums, ka nepavisam nav jāpieder pie Zeitgeist vai vispār jābūt ar to kādā sakarā. Un tieši tāda ir arī turienes vīna garša.

Šopenhauers

Ko lai saka par šo dižo pesimistu kā vien to, ka viņš redzēja lietas tādas, kādas tās ir, un tāpēc aprādīja, ka ir kļūda redzēt lietas tādas, kādas tās ir? No kā izriet, ka lietas patiesībā nav tādas, kādas viņš tās redzēja. Citiem vārdiem, “lietas, kādas tās ir” ir nosaukums vēl vienam ilūzijas paveidam – tādam, kas glaimo tās personas ego, kura “redz cauri” šim iedomātajam. Redzēt cauri iedomātajam – tā ir vislielākā iedoma. Man Šopenhauers tēlojas viens ar savu vijoli, ne apraudot pasauli – jo tas nozīmētu atzīt tās vērtību un tās nepilnīguma postu –, bet gan izspēlējot savu saskaņu ar sevi pašu, sasaucot okeānisko Gribu, kas šalko aiz priekšstatu pasaules, un vēloties iemērkt tajā kājas pirkstu, ja nu vienīgi lai manītu, kāda ir sajūta. Šāds tēls prasa krietnu glāzi Jaunzēlandes chardonnay – varbūt to minerāliem bagāto un sviestaino darinājumu, kas saucas Muddy Water, – lai mums atgādinātu, ka citi ir šķērsojuši okeānu, nesuši sev līdzi kā ticību, tā cerību un, izkāpjot malā visdīvainākajās vietās, vērtuši ticību un cerību žēlastībā, dēstot tur vīna dārzus.

Kirkegors

“Bailes un trīsas”, “Baismu jēdziens”, “Slimība uz nāvi” – kas tas par subjektu, kurš raksta grāmatas ar šādiem nosaukumiem un izdod tās ne ar savu īsto vārdu? Nav nekāds brīnums, ka dižā dāņa radītajās ēnās bieži piemājo mošķi un vampīri, kuri kāro pēc viņa miesām. Patiesībā Kirkegors ir sarakstījis divus lieliskus darbus par erotiskās mīlas tēmu – “Pavedēja dienasgrāmatu” un “Nepastarpināti erotiskā stadijas” –, kas abas ir daļa no “Vai nu–vai arī” pirmās nodaļas. Otrais no piesauktajiem, apcerējums par Mocarta “Donu Žuanu”, ir, iespējams, vienīgā dižā mūzikas kritika, kuru sarakstījis kāds filozofs, un tai būtu jāuzdzer vīns, kas piesaukts Dona Žuana trakulīgajā vīna un dzīves (vai, katrā ziņā, viņa paša dzīvesveida) slavinājuma ārijā, proti, marzemino no Trentīno.

Nesen dzēru šo vīnu vienā no reģionu restorāniem, kas bija iekārtoti lielajā Rimini izstāžu hallē, kad tur notika gadskārtējais festivāls “Tikšanās tautu draudzībai”. Ar izbrīnu vēroju, kā mani īru galdabiedri piesedz ar plaukstu glāzes, lai viņiem nelej. Sēdēt pie viena galda ar diviem neiedomājami izglītotiem īriem un vienīgajam šai kompānijā iedzert – tā ir reta pieredze; katrā ziņā man tā gadījās pirmoreiz. Un, ņemiet vērā, viens no viņiem lasīja Patrika Kavanaha dzeju, kamēr otra – skaista meitene ar tumšām acīm, kas tik labi saskanēja ar violeto nektāru glāzē, – uz vijoles spēlēja melanholiskus ķeltu motīvus. Abu atturības iemesls bija vienkāršs: viņi mēģināja savu priekšnesumu. Tad nu man nācās iztukšot visu pudeli.

Piesauktā īra melanholiskā dzeja, ko nākamībai paglābis viņa talantam uzticīgais brālis, izklausās kā ceļmalas muklājā pusnoslīkuša pļēgura murmināšana. Kad vīns sāka iedarboties un vijole pārlīka pantiem kā priesteris, kurš sniedz aizgājējam pēdējos sakramentus, manā prātā uzausa šaurie celiņi starp lietus piemērcētajiem laukiem, pa kuriem īgnā vientulībā maldās Beketa sadēdējušie varoņi un kur katra ceļmalas māja ir vienlaikus krogs un kapliča. Un tad es atskārtu, ka Kirkegora Jitlandē būtu krietni mazāk mošķību, ja tur būtu pāris krietnu krogu, un viņa paša dzīve krietni laimīgāka, ja viņš nevis mocītu Regīnu Olsenu, ko man ar katru malku vairāk atgādināja tumšacainā vijolniece, bet beidzot būtu nācis mājās pie savas Regīnas un lūdzis viņu kļūt par viņa karalieni.

Nīče

Nīčes pirmais darbs “Traģēdijas dzimšana” pasludināja mākslas reliģiskās saknes un Dionīsa kā prieka, dejas un mūžīgās atdzimšanas dieva atkalatklāšanu. Akadēmisko kritiķu pamatīgi nogānīta, šī grāmata maksāja autoram viņa agri aizsākušos filoloģijas profesora karjeru. Taču tas ir labākais, kas jebkad uzrakstīts par traģēdiju un, manuprāt, tas Nīčes darbs, kas visskaidrāk fokusēts uz intelektuāliem jautājumiem – ar ko es saprotu tādus jautājumus, kuri pastāv neatkarīgi no jautātāja, šajā gadījumā – neatkarīgi no paša Nīčes. Un arī Dionīsam izrādītais gods pelna, lai tam uzdzertu kādu malku šī dieva dižākās dāvanas mums visiem.

Bet tad nāk vēlāk rakstītais, kura Problematik vairs nepavisam nav neatkarīga no paša Nīčes. Tie neapšaubāmi ir visegoistiskākie darbi, kādi jebkad tikuši pieņemti kā gudri. Vēl vairāk, tie šķiet arvien pamanāmāk zaudējam Dionīsa īstenās nozīmes redzējumu. Nīčes pilnprātīgās mūža daļas beigās mēs atrodam viņu rakstām (“Varas griba”, 1052): “Dionīss pret “Krustā sisto”: te jums ir antitēze.” It kā Krustā sistais nebūtu sevī uzsūcis arī Dionīsu; it kā Euharistija mums nebūtu atklājusi, ko iespēj vīna dievs!

Un tad – viņa ietekme. “Tā runāja Zaratustra” par savu atzina nacisti, kas tās bezdievīgā pārcilvēka piesaukumā saskatīja sava pagāniskā rases pārākuma kulta pareģojumu. Fuko balstīja Nīčes autoritātē savu uzskatu, ka cilvēku sabiedrība sakņojas varā, uz ko visatbrīvojošākā atbilde ir likumpārkāpums. Un visi citi, kuri tā vai cita iemesla dēļ izrādījušies antagonistiskās attiecībās ar agape²⁸ visās tās formās, var rast mierinājumu Nīčē, kura vēstījums, kā tas tiek saprasts mūsdienās, varētu būt Šekspīra Polonija vārdu adaptācija: “Tik pašam sev tu paliec uzticīgs, un, jo būs lielāks šis tavs “pats”, jo labāk.”

Nīče ticēja, ka morāli var sagraut, sniedzot “morāles ģenealoģiju”; morāle prasa, lai mēs tai liekam pretim paša Nīčes personības ģenealoģiju; un kāds nožēlojams radījums mums te atklājas! Nīčes rakstītais ir spilgti ar sevi apsēsta neirotiķa izvirdumi, kas, skatīti pilnā biogrāfiskā kontekstā, izrādās līdzīgi tik daudziem citiem vingrinājumiem sevis mānīšanā. Visi šie dzīves, veselīguma, nežēlības un varas gribas pasludinājumi ir maskas, aiz kurām slēpjas bikls invalīds, kura dzīve pagāja lielākoties noslēgtībā, nekad neiegūstot nekādu varu ne pār ko un ne pār vienu, nemaz jau nerunājot par sevi pašu. Un, lai arī mums klājas iedzert par “Traģēdijas dzimšanas” autoru, visa iepriekšminētā dēļ tai būs būt kādai plānai hipohondriķa dzirai – varbūt pirksta platuma božolē²⁹ glāzes dibenā, atšķaidītam ar zelteri līdz augšai.

Rasels

Kā teicis Vitgenšteins, Rasela grāmatas strikti dalāmas divās kategorijās. Tās, kas veltītas loģikai un matemātikas pamatiem, būtu jāievāko zilā un ikviens jāpiespiež tās izlasīt. Tās par politiku un populāro filozofiju jāievāko sarkanā un jāaizliedz. Nebūdams rada Vitgenšteinam viņa domāšanas valdonīgumā, atturēšos no gluži tik kategoriska sprieduma. Tomēr viņa vērtējums ir pamatots, un tādam lieliskam darbam kā “Matemātikas principi” piedienētu tikai vislabākais bordo; es ieteiktu Château Beychevelle vai Château DucruBeaucaillou no izcilākajām ražām – 1988. vai 1995. gada.

Huserls

Lielāks pretmets Raselam nav iedomājams. Gluži tāpat kā Rasels, Huserls filozofa karjeru iesāka ar mēģinājumu apjēgt matemātiku – un padarīja to nejēdzīgu. Viņš turpināja ar centieniem izgudrot zinātni (vai pseidozinātni) fenomenoloģiju, ticot, ka pastāv metode, ar kuru viņš spēs izolēt mūsu prāta saturam būtisko, “ieliekot iekavās” materiālo pasauli. Rezultātā tapušajām rīsēm ķepīgas prozas vajadzēja kalpot Huserlam par brīdinājumu, ka viņš apraksta vispār neko. Taču nē: izskaidrojumam viņš vienkārši izgudroja “Eiropas zinātņu krīzi”. Viņam pašam to neapzinoties (un sevis izpratne bija viņa apsēstās pašizpētes pirmais upuris), Huserls pats arī bija šī krīze. Vajag spēcīgu stimulu, lai tiktu cauri šādai krīzei un piezemētos atkal uz kājām. Es iesaku trīs glāzes sļivovicas no Huserla dzimtās Morāvijas: pirmo – drosmei, otro – lai norītu žargonu, un trešo – lai izlaistītu pār viņa grāmatas lapām.

Sartrs

Žana Pola Sartra reputācija bija savā apogejā 1964. gadā, kad viņam piešķīra Nobela prēmiju literatūrā un kad viņš sarakstīja, domājams, savu sāpīgāko un skaistāko grāmatu – īsu savas agrās bērnības aprakstu “Vārdi”. Sartrs ar uzsvērtu žestu atteicās no Nobela prēmijas, tāpat kā bija atteicies no Goda Leģiona ordeņa, tāpat kā “Vārdos” bija atteicies no goda saukties par rakstnieku. Patiesībā 1964. gadā, kad kulminēja Sartra atzīšana no institūciju puses, kulminācijā bija arī viņa antagonisms attieksmē pret institūcijām un viņa nevēlēšanās noticēt, ka viņš pats ir tapis par institūciju. Mūža atlikušajos gados viņa literārā enerģija tika veltīta tam, lai izvērstu un izstrādātu “Dialektiskā prāta kritikas” (1960) marksistiskos penterus un rakstītu milzīgo un tā arī nepabeigto Flobēra biogrāfiju (“Ģimenes idiots”), pierādot, ka patiesībā Flobērs bija Sartrs vai Sartrs – Flobērs un jebkurā gadījumā ne viena, ne otra nekad nav bijis, jo neesamība ir rakstnieka slepenais vai pat nemaz ne tik slepenais mērķis.

Kopš 1980. gadā Sartrs iemantoja savu neesamību, viņa reputācija piedzīvojusi pastāvīgu lejupslīdi, ciktāl ļaudis sākuši izprast to postu, kuru nodarījusi viņa mācība un viņa personiskais piemērs. Jau pēc Sartra skaļajiem attaisnojumiem 11 Izraēlas delegācijas locekļu slepkavībai 1972. gada Minhenes olimpiādes laikā viņa līdz tam nesatricināmajai morālajai autoritātei franču intelektuāļu acīs tika pielikta jautājuma zīme, un 1984. gadā Marka Antuāna Birnjē publicētais “Sartra testaments”, apkopojot šokējošās masu slepkavību aizstāvības, kas nākušas no filozofa spalvas visā viņa ietekmes periodā, pievienoja jautājuma zīmei arī mūžam neizdzēšamu izsaukuma zīmi. Tomēr Sartra varenā klātbūtne kā melnai saulei franču kultūras zenītā lika 30 tūkstošiem pavadīt viņa zārku ceļā uz Monparnasu, un viņa hipnotizējošā mūsdienu dzīves kā absolūtas brīvības telpas vīzija, kur izvēle ir vienīgā vērtība un kur viss, ko izvēlamies, atgriežas pie lielā Nekā, no kura esam to izbūruši, ir pamatā visām filozofijas koncepcijām, ko pēdējās trīs desmitgadēs laidusi pasaulē Parīzes inteliģence.

Sartra filozofiskais diždarbs “Esamība un nekas” (1943) iepazīstina pasauli ar Neko, kas turpmāk rēgojas it visā, ko viņš rakstījis un teicis. Sartrs bija tāds kā nolieguma cīkstonis, spējīgs katru kaut ko nokausēt līdz nekam, lai kāds arī būtu priekšmets vai tēma. Savā varoņu izvēlē viņš pārdemonizēja Bodlēru, atklāja mūsdienu svētā tipu profesionālā zaglī Žanā Ženē (“Svētais Ženē, komediants un moceklis”, 1952) un aizstāvēja noziegumu kā morālas tīrības formu. Viņš no jauna atklāja Marksa šķiru ienaidu un iedvesmoja veselu paaudzi jaunu ļaužu dzīvot antagonismā pret “buržuāziju” – šķiru, kura atmet brīvību par labu “sliktajai ticībai” tradīcijām, institūcijām un likumiem. Sākotnēji bijis ass Komunistiskās partijas kritiķis, jo bija pieredzējis šīs partijas nekautrīgo sadarbošanos ar nacistiem, tomēr 50. gados viņš konvertējās marksismā un vēlāk liedza izrādīt savu antikomunistisko lugu “Netīrās rokas”, mudinot lasītājus “spriest par komunismu pēc tā nolūkiem, nevis darbiem” – šo mantru viņš atkārtoja līdz mūža galam.

Sartra antiburžuāziskā retorika izmainīja pēckara franču filozofijas valodu un dienaskārtību un uzkurināja revolucionāras ambīcijas studentos, kuri bija ieradušies Parīzē no agrākajām kolonijām. Vienam no šiem studentiem bija lemts vēlāk atgriezties dzimtajā Kambodžā un īstenot praksē Sartra “totalizācijas” doktrīnu (formulētu “Dialektiskā prāta kritikā” un viņa “Situāciju” VIII un IX sējumā, 1968), kurai jāvēršas pret buržuāzijas kā šķiras “serialitāti” un “citādumu”. Pola Pota sabiedrības tīrīšanas zvērībā ir pamats saskatīt to nicinājumu pret ikdienu un vidusmēru, kādu pauž ik rinda Sartra dēmoniskajā prozā. “Ich bin der Geist, der stets verneint,” saka Mefistofelis, “Es esmu gars, kas visu liedz un peļ.”³⁰ To pašu var teikt par Sartru, kuram “l’enfer, c’est les autres” – “elle, tie ir citi”, respektīvi, citi cilvēki ir elle (“Aizvērtās durvis”, 1947). Gluži kā Miltona Sātans, Sartrs skatīja pasauli savas lepnības pārvērstu – un tā ir lepnība, kas lika viņam atteikties no Nobela prēmijas, jo pagodinājums jau nāk no citiem un tāpēc nav īstenā Es uzmanības vērts.

Tomēr, ievērojot visus viņa morālos defektus, nevar noliegt Sartra kā domātāja un rakstnieka lielumu. Ja kāds darbs to tiešām atklāj, tad tie ir “Vārdi” – grāmata, kas tapusi kā reakcija uz Prusta kultu un iecerēta, lai labotu arvien spēcīgāko aplamo (Sartra skatījumā) izpratni par vārdu lomu bērna dzīvē un pieaugšanā. Sartram, atšķirībā no Prusta, bērnība nav patvērums visam atlikušajam mūžam, bet pirmā no daudzajām kļūdām, kas ietver visu turpmāko kļūdu iedīgļus. Viņš raksta ar sardonisku kodolīgumu, kas jau pats par sevi ir aizrādījums Prustam, un rezultāts, sirreālista Mišela Lerisa krietni ietekmēts, ir autobiogrāfijas meistardarbs, salīdzināms ar De Kvinsija “Angļu opija lietotāja grēksūdzi” un sera Edmunda Gosa “Tēvu un dēlu”. Neapšaubāmi, 1964. bija labs gads Sartram, ciktāl togad atklājās viņa īstenā rakstnieka jauda un viņš uz kādu laiku atbrīvojās no savas drūmās, žargona apsēstās “Dialektiskā prāta kritikas” prozas. “Vārdus” sarakstījis cilvēks, kurš spēj smieties – un kurš varbūt būtu ļāvis sev smieties, ja vien smiekli nebūtu ierocis citu rokās.

Kam es to visu saku, jūs jautāsiet. Un atbilde ir: Sartrs ir mans aizbildinājums, lai atgrieztos 1964. gadā, kas gan nebija izcilas ražas gads, bet kas man neizdzēšami iezīmēts ar pudeli šī gada Chambertin Clos de Bèze, kuru es iztukšoju 1980. un kura man sniedza spilgtāko atklāsmi par buķetes grodumu un noturību, kādu īstens burgundietis var iegūt otršķirīgas ražas gadā. Ja es vēl jebkad lasīšu Sartru, tad lūkošu pēc 1964. gada burgundieša, ar ko noskalot šo indi. Maz gan cerību, ka tādu vēl izdosies atrast, un tādējādi ir viens dižs rakstnieks, pie kura es neatgriezīšos vairs nekad – un paldies Dievam!

Heidegers

Kādu dziru lai piemeklē filozofam, kurš mums paziņoja, ka “nekas nekādē”³¹? Pacelt tukšu glāzi pie lūpām un sajust, kā saturs plūst lejup, – nekā, nekā, nekā – visā rīkles garumā: tas noteikti ir lietpratēja cienīgs baudījums!

Patočka

Sokratam un Boēcijam tika lemta nāve, Averroess un Maimonids – izraidīti trimdā, taču nesenākos laikos filozofi tikuši cauri visai viegli, jo sevišķi jau tādi kā Sartrs un Heidegers, kuri balansējuši uz nepārprotami noziedzīgas domāšanas robežas bez mazākās skādes savai personīgajai labklājībai. Taču modernajai filozofijai ir viens moceklis, un tas ir Jans Patočka, čehoslovaku organizācijas “Harta 77” pirmais runasvīrs, kurš mira pēc ilgstošas aizturēšanas policijā 1977. gadā. Būdams Huserla skolnieks, viņš stiga tai pašā neauglīgajā žargonā, kuru piekopa viņa skolotājs. Taču Patočku glāba dzīves īstenība, kad jauni ļaudis aicināja viņu skaidrot dzimtenes skaudro likteni un tika apbalvoti ar viņa gudro un iejūtīgo pagrīdes lekciju kursu par rūpēm par dvēseli. Šīm lekcijām būtu jāuzdzer čehu vīns, kā tas tika uzdzerts manējām, kad es (līdz arestam 1985. gadā) mēģināju iet šī dižā vīra pēdās. Es saku “čehu vīns”, bet, protams, kā toreiz, tā tagad visi īstenie vīni, kas ienākas tagadējā Čehijas Republikā, ir darīti Morāvijā.

Patočkas laikos labāko Morāvijas vīnu nepildīja pudelēs rūpnīcā, nepārdeva lielveikalos, to neražoja austrālieši, neuzpumpēja līdz plānprātīgam stiprumam, nesamuļļāja ar chardonnay. Valodas par šī vīna pastāvēšanu tika nodotas no mutes mutē, un, lai tiktu pielaists pie noslēpuma, jums vispirms vajadzēja izpelnīties uzticēšanos, – īsts meistarstiķis valstī, kur neviens nevienam neuzticējās kopš 1938. gada. Kad beidzot tikāt līdz vīna pagrabam, izcirstam kaļķakmens klintī zem vīnogulājiem; kad īpašnieks ar iezilganiem vaigiem bija jūs izvadījis cauri mitrām un vāji apgaismotām galerijām, no katras mucas ievelkot pa malciņam stikla pipetē un pastiprinot garšu ar kūpinātu cūkas vēderiņu (šeit sauktu anglická slanina³², kas ir vienīgais man zināmais kompliments angļu gaļas uzkodām no ārzemnieku puses, kompliments, kura pamatā ir acīmredzams pārpratums); un, kad bijāt izvēlējies un samaksājis, tās nu bija jūsu rūpes, kā nogādāt pirkumu mājās. Daži brauca ar savām pudelēm, citi – ar skārda kannām, vēl citi – ar mučelēm, ko noslēdza ar metāla vākiem. Un, ja vēlējāties kādu laiku izturēt vīnu pudelē, tad jums nācās apgūt pienācīgu pudeles aizkorķēšanu ar garu korķi un zīmoglaku. Manā pieredzē labākais no šiem ir izcils sarkanais, kas darīts no cabernet franc vietējā paveida. Viduseiropā šīs vīnogas tiek sauktas svētā Laurencija vārdā. Neprasiet man, kāpēc tā un kāpēc Laurencijs rietumslāvu valodās tiek saukts par Vavržinecu³³. Pudele Svatovavřinecké, uzdzerta lekcijām par Platonu un Eiropu, dos jums skaidru skatu uz ciešanām un upurēšanos.

Jūs varētu man jautāt, kā ir šodien, kad Čehoslovakijas vairs nav un čehu zemes iekļāvušās globālajā ekonomikā. Atbildi sniedz Hābsburgu laika dzelzceļa sistēma, kas rāda, ka šī valsts vēl nekur nav globāli ekonomiski iekļāvusies. Ģeniāli, pēc putekļiem smaržojoši vilcieni grabēdami vizina jūs no ciema uz ciemu pieņemamā diskomforta līmenī, nenodarot vairāk posta kā tad, ja jūs būtu sēdējis mājās. Dienu ilgs līku loču ceļojums var nemaksāt daudz vairāk par desmit mārciņām. Un, kamēr vilciens čīkstot kratās garām mežiem un aizām, gar upju krastiem un mazdārziņiem, jūs varat malkot kādu no vietējiem raudzējumiem, droši zinot, ka, atbalstīdams vīna tirdzniecību, jūs palīdzat graut kolektīvās lielsaimniecības – ekoloģiski postošāko no visa postošā komunisma mantojuma. Mazie ražotāji uzrodas malu malās, ņemot savā pārziņā pa gabalam no erodētām platībām, stādot vīnogulājus, kokus un dzīvžogus, atjaunojot klintīs cirstos vīna pagrabus un pamestās savrupmājas un, vispārīgi runājot, atkarojot zemi no velēnām. Un, raugoties caur vagona logu, gandrīz necaurredzami netīru, malkojot Svatovavřinecké un ar pirkstu velkot līdzi rindām sarežģītajā pārspriedumā par “solidaritāti sadragāto starpā”, jūs sapratīsiet, ka ciešanas un uzupurēšanās reizēm ir tā vērtas.

Vitgenšteins

“Man vienalga, ko ēdu,” reiz pie viesību galda īgni bilda Vitgenšteins, atbildot uz namatēva labi domātu jautājumu, “kamēr vien tas ir vienmēr tas pats.” Šo atbildi grūti uztvert citādi kā vien kā parupju veidu, kā pateikt: “Es stāvu tam pāri.” Pat visaskētiskākajam mūkam laiku pa laikam vajag garšas pārmaiņas, kaut vai lai atgādinātu sev par Dieva dāvanu dažādību un pārpilnību. Taču dzērienu gadījumā mēs esam daudz vairāk tendēti uz vienveidību. Atklājuši savu alus, vīna vai stiprāka dzēriena marku, mēs dienu no dienas liekam galdā vienu un to pašu pudeli. Tā, iespējams, ir vienīgā uzticības izpausme šodienas pilsētnieku dzīvē un tādējādi līdzsvarojums viņu sānsoļiem pilnajām dienām. Laulības morālā skaidrība tiek reģenerēta šķidrā agregātstāvoklī, un apkārtklendera īstenā Pēnelope ir ierastā vīna pudele, kas viņu vienmēr gaida mājās uz galda.

Šī uzticība ir vienā ziņā pretēja tam, ko pasludināja Vitgenšteins. Nevis mums nerūp tas, ko mēs dzeram, bet, gluži otrādi, mums rūp un pat ļoti. Tomēr pareizākais, ko uzdzert Vitgenšteinam, ir vīns, kuru jūs ierasti liktu uz sava galda, kurš jums tīk kā pavadonis diendienā, tāds, kas nav domāts ciemiņiem, vēl jo mazāk īpašiem ciemiņiem, bet gan jums pašam, ikdienišķam un pieticīgam. Varbūt tas ir pilsonisks bordo, varbūt nepretenciozs božolē. Un nedomājiet par garšu, ja negribat to iztulkot nepareizi kā privātu objektu – gluži kā vaboli kastē no “Filozofisko pētījumu” 293. paragrāfa.

Štrauss

No daudzām kultūras personībām, kuras nes šo vārdu, mans favorīts ir Rihards, kura “Rožu kavalieri” es atsakos uzskatīt par kiču, vērtēju to kā augstākās raudzes mūziku. Saskaņas ziņā savukārt – kaut drīzāk instinkta nekā intelekta līmenī – laurus pelnījis Johans jaunākais. Arī Johanam vecākajam ir savi jauki momenti. Kas attiecas uz Dāvidu³⁴, atzīsim viņa neizskaidrojamo ietekmi, pirms dodamies tālāk pie vienlīdz neizskaidrojamās Leo ietekmes. Ja mūsdienās joprojām pastāv kas tāds kā akadēmiska politikas zinātnes “skola”, tad tie ir štrausieši. Ieradies ASV kā Viduseiropas bēglis ar dažām liesmojošajā kontinentā paglābtām idejām mugursomā, Leo Štrauss tika silti uzņemts Amerikā, kur novērtēja viņa atsvaidzinošo vēstījumu, lai pēc tam pilnīgi noliegtu viņu kā reakcionāru, kad viņa skolnieki, nonākuši varas un ietekmes pozīcijās, sāka atgādināt amerikāņiem par viņu politisko rôle³⁵. Viens no šiem skolniekiem ir Vorens Vinjarskis, kura darītais vīns no nesen iestādīta Kalifornijas vīna dārza atsvieda uz otro pozīciju Mouton³⁶ un kura dzīvesstāstu Džordžs M. Teibers izstāstījis savā “Parīzes vērtējumā”. Pats misters Vinjarskis savas filozofijas esenci kodolīgi izklāsta Frica Olhofa apkopojumā “Vīns un filozofija”. Lai ko jūs domātu par Štrausu kā domātāju (un es par viņu nedomāju neko dižu), viņa skolotāja talants ir nenoliedzams, un viņš būtu uzņemams ar glāzi no Vinjarska Stag’s Leap darītavas.

Hamvašs

Gandrīz nepazīstams angliski lasošajiem, ungāru filozofs Bēla Hamvašs, kurš aizgāja no šīs pasaules 1968. gadā, prasa īpašu pieminēšanu ne vien tāpēc, ka smagos laikos apliecināja stingru patriotismu un nelokāmi aizstāvēja ungāru nācijas ideālus – un šī aizstāvēšana padarīja viņu nepieņemamu paša dzimtenei un lēma viņu, pēckara Ungārijas izglītotāko un iztēles bagātāko domātāju, fiziska darba strādnieka eksistencei –, bet arī tāpēc, ka mēģināja glābt filozofiju no divām lielām negācijām: pozitīvisma un marksisma. Nelietis Ģerģs Lukāčs, kļuvis par pēckara komunistu valdības virscenzoru, izmeta Hamvašu no bibliotekāra darba. Viņa filozofija, kuras centrā ir cilvēka garīgās vajadzības un iekšējā brīvība un kura spilgti aizstāv kristīgo pasaules redzējumu, tika atzīta par draudu derdzīgajai sistēmai, ko ungāru tautai bija uzspiedis Lukāčs un viņa drauģeļi. Es varētu turpināt, taču jūs jautāsiet, kāpēc pievēršos šai samērā neievērojamajai figūrai, kamēr viņa mentors Karls Jasperss nav izpelnījies šķirkli šai pielikumā un kad ir citi dižāki Bēlas – piemēram, Bārtoks – kuriem tikpat labi varētu piederēties kāds dzēriens? Atbilde ir vienkārša: Hamvašs ir vienīgais man zināmais filozofs ar vārdu, kurš sarakstījis grāmatu par vīna filozofiju. Tāpēc, lai cik negribīgi, man jāpaceļ glāze par šo maz zināmo grāmatu ar cerību, ka tā nekad netiks iztulkota angliski, un jāpareflektē par Ungārijas vīniem, kādus esmu iepazinis.

Ungārijas vīns man iegaršojās putekļainā Peštas pagrabiņā, kur Balatona chardonnay tika servēts tieši no mucas. Kad biju pavadījis dienu, izdalot kontrabandu pinkainiem disidentiem, man akūti vajadzēja to, ko komunisti dēvēja par “normalizāciju”, un šis chardonnay iedarbojās ar zemniecisku sparu, jau drīz liekot aizvadītajai baiļpilnajai dienai šķist kā svētkiem. Kādu stundiņu vai divas man pat bija ilūzija, ka saprotu šo absurdo valodu un dīvainos ļaudis, kuri man bija jāsastop un vairumam no kuriem Hamvašs bija varonis. Balatona chardonnay tagad eksportē ar zīmolu Chapel Hill, un tas ieguvis amerikāņu akcentu. Laikam jau tāpēc tam vairs nav tās iedarbības uz manām lingvistiskajām spējām, kāda bija novērojama tajā neaizmirstamajā, kaut atmiņas detaļās krietni miglainajā vakarā.

Ungārijas vīnkopība kopš tiem laikiem ir krietni attīstījusies, un 22 vīna reģioni pedantiski iezīmēti kartē Aleksa Lidela darbā “Ungārijas vīni”. Pēc dažu minūšu brauciena no Budas priekšpilsētām – kur savulaik Hamvašs reizi nedēļā nomainīja kreklu un paķēra kārtējo grāmatu, pirms atgriezās attālajā spēkstacijā, kur viņu nostrādināja līdz pat nāvei, – jūs nonākat vīnogulājiem apstādītos pakalnos, kuros izkaisīti mazdārziņi, vasarnīcas un zemnieku māju paliekas. Te kaļķakmens augsnē tiek audzēti delikāti un augļaini baltvīni, un kāds nesen nogaršots Budai Pinot Gris ar tā plūškoka ziedu aromātu un lapu garšu bija burvīgs atgādinājums par tām savādajām 1988. gada vasaras dienām, kad Zeitgeist šķita lidināmies pāri pilsētai ar viļošu Made in America smaidu sejā, kā fatamorgāna, ungāriski saukta délibab – vārdā, kas secīgi ticis attiecināts uz nacionālismu, komunismu, sociālismu, kapitālismu, Hābsburgu nostalģiju, tautisko kultūru, īsāk sakot, uz visu, kam ungāri mēdz attiecīgā brīdī noticēt.

Atšķirībā no Budas reģiona vīniem tie, kas nāk no Villāņas un Seksārdas³⁷, ir nobrieduši, ar bagātīgu un kompleksu buķeti. 1998. gada pinot noir no Villāņas ir drošs sāncensis otrā ešelona burgundiešiem, bet Seksārdas 2000. gada (labs gads Ungārijas sarkanajiem) cabernet franc guva manu rumāņu protežē atzinību, kaut pirms tam viņi mūžā nebija atzinuši neko ungārisku par labu. Šo vīnu savos pagrabu labirintos zem Budapeštas briedina Vencels Garamvāri, un tā piesātinātā upeņu krāsa, smalkā bordo smarža un harmoniskā garša atklāj cabernet franc, šo Luāras ielejas tumšo vīnogu, visā tās valdzinājumā. Ar pudeli šī spēcīgā raudzējuma es savulaik noriju savu sarūgtinājumu par to, ka neesmu pirmais filozofs, kurš uzrakstījis grāmatu par vīna filozofiju.

Zirgs Sems

Kā noskaidro šīs grāmatas saturs, neviens zirgs nespēj izbaudīt to, ko ēd un dzer, un pat to, kas tam visvairāk patīk. Un tomēr – Semam ir sava iecienītā izvēle, kas visnotaļ attiecas arī uz klasiskām vīna kategorijām. Viņa auzas nekad netiek tik kāri kamptas un tik greizsirdīgi sargātas kā tad, kad ir aplaistītas ar sārtvīnu. Un lieki teikt, ka siltos vasaras vakaros, kad diena negrib beigties un senais spars ieplūst locekļos, kas pieredzējuši labākas dienas, sārtvīns ir neatvairāms. Svaigais augļu aromāts, krāsa, kas atsauc atmiņā bērnības iemīļotos padzērienus, vieglums, ar kādu vēsais un atspirdzinošais malks gaiši ielīst jūsu iekšējā tumsā, – tam visam ir svētku raudze, kas remdē darba dzīves spriedzi un uzbur pasauli, kurā mīl un lolo. Tā ir īstena, sārta Hipokrēne, kas burbuļo mutē kā ķerubu dziesma. Tomēr, kad viss šis ir teikts un veikts, kas paliek pāri no garšas buķetes? Kur dziļums, kur kompleksums, kur samtains valdzinājums? Vai glāzei aveņu sīrupa, pārlietai ar lielražotavas alkoholu, nebūtu tāda pati iedarbība? Šīs dziļi satraucošās, pat ķecerīgās domas piezogas cauri seklajai ekstāzei. Nav jēgas šos jautājumus uzdot Semam, jo, kā saka Vitgenšteins, ja zirgs prastu runāt, mēs viņu nesaprastu. (Labi, labi, tekstā teikts “lauva”, bet tas lietas būtību nemaina.)

Kaut patiešām izcilu sārtvīna paraugu nav, mums būs sevi mierināt ar faktu, ka labs sārtvīns ir lēts. Pie tam sārtvīnam pretendēt uz diženumu būtu tikpat absurdi kā sacerēt popdziesmu pentametros vai šūt bikini no kažokādas. Sārtvīni tiek nolieti no vīnogu miziņām, pirms no tām ekstrahēts tanīns, un tāpēc pamatā nav ilgi glabājami; viens lielais šī likuma izņēmums ir sārtvīns no Tavelas Ronas ielejā, kurš izceļas ar to, ka, ja garšosiet ciet acīm, jūs to, iespējams, sajauksiet ar kādu krēmīgu balto ar viognier pamatā. Un (līdzīgi kā cilvēki) sārtvīni ir divu sugu: tie, kas vēlas būt kaut kas, un tie, kas drīzāk izvēlas nebūt nekas. Semam garšo abi.

No nekaitīgajiem, visnotaļ dzeramajiem nekuriem allaž labs būs rosé d’Anjou no Luāras. Tāpat otrā ešelona rosado no Portugāles un Spānijas un arī mans personīgais favorīts – rosé de Provence³⁸, dzerams ar auzām, ja esat zirgs; citādi – ar saucisson sec³⁹ un melnajām olīvām, klausoties putnu dziesmas mesiāniskās vai katrā ziņā Mesiāna izjūtās. Un tad ir sārtvīni ar attieksmi – kā cabernet sauvignon no Mas Oliveras: vecās Katalonijas dvesma. Tam piemītošais spēks un pārliecība raksturīga daudziem spāņu sārtvīniem, kas diendienā piedzerami pie maltītes. Pat vēl spēcīgāks, blāvā dzintara krāsā, kas liek domāt par mucu, ir cabernet un merlot sajaukums no Nelsonskrīkas⁴⁰ vīndarītavas Dienvidāfrikā. Ja ir kāds sārtvīns ar kompleksu buķeti, tad tas ir šis: cigāru kārbas piesitiens smaržā un… Lai nu paliek vīnziņu žargons; teikšu vienīgi, ka ar šo vīnu es un Sems nosvinējām viņa lielāko triumfu – dienu hercoga Boforta dzinējsuņu sabiedrībā, kad neviens Badmintonas šķērslis nebija Semam par augstu.

Taču manuprāt (un, iespējams, arī Semaprāt) galveno balvu pelnījis Amethystos no Grieķijas, ko importē Oddbins. Darīts no vietējo šķirņu vīnogām, kas dod tam pavedinoši košsārtu toni un pilnu garšas variāciju oktāvu, tas pilda gaisu ar parfīmu. Iedomāti kukainīši sāk spietot virs glāzes, un pēc glāzes vai divām, piespiežot ausi stiklam, var saklausīt tumšvīna jūras⁴¹ šalkas.

No grāmatas “Es dzeru, tātad esmu” (Roger Scruton. I Drink Therefore I Am: A Philosopher’s Guide to Wine), 2009