Vai gudrais piedzersies?

Piedāvāju apspriest jautājumu, kurš savulaik ieinteresējis pat tik cienījamu morālistu kā Platons (ap 428.–347. g. p.m.ē.), bet vēlāk piesaistījis arī citu hellēnisko skolu pārstāvju uzmanību; diemžēl nav zināms, cik nopietni viņi tam pievērsušies, taču jautājums, bez šaubām, ir svarīgs. Un tas ir: vai gudram cilvēkam vajadzētu aizrauties ar vīna dzeršanu?

Sarunas gaitā mēs aplūkosim divus dažādus tekstus – vienu no Platona “Likumiem” un otru no ebreju filozofa platoniķa Aleksandrijas Filona (ap 15. g. p.m.ē.–m.ē. 50. g.), kura darbi gan šajā, gan daudzos citos gadījumos kalpojuši par tādu hellēnisma perioda avotu krātuvi, kas citādi būtu zuduši uz visiem laikiem. Otrais teksts ir traktāts “Par Noas zemkopja darbu”, kurā, komentēdams 1. Mozusgrāmatas 9:20–21 (“Noa sāka kopt zemi un iestādīja vīna dārzu. Un Noa dzēra vīnu, un viņš piedzērās un gulēja kails savā teltī.”), autors apsola sniegt ieskatu agrākajās filozofu diskusijās par to, vai gudrais piedzersies (εἰ μεθυσθήσεται ὁ σοφός).

Pirmajā tekstā atspoguļoti Platona uzskati par to, cik lietderīgi ir simpoziji (saviesīgas vakara iedzeršanas) un vīns, savukārt otrais teksts ir pārspriedums, kuru saglabājis Filons, bet kura autors, visticamāk, ir kāds nezināms stoiķu filozofs. Tas iztirzā, kā viedajam (stoiķim vai citam) pareizi baudīt vīnu un, protams, apstāties, pirms iestājies dzēruma trakums. Abos gadījumos autoru viedokļi šķiet pārsteidzoši brīvdomīgi, taču, kā drīzumā redzēsim, katrā no tiem ir savs āķis.

Platona pēdējā dialoga “Likumi” sākumā (636e8–637b6), apspriežot, kādu mērķi likumdevējam vajadzētu turēt prātā saistībā ar valsti, spartietis Megils ar droši vien populāru spartiešu zobgalību vēršas pret atēnieti, kurš kritizē Spartu par tās pārmērīgo aizraušanos ar militāro spēku un par diezgan vienaldzīgo attieksmi pret pārējiem tikumiem:

Spartas likums attiecībā uz baudām ir labākais, kādu vien var atrast. Tas ir pilnībā izskaudis no mūsu valsts to, kas visvairāk liek cilvēkiem nodoties skurbinošākajām baudām, kļūt nevaldāmiem un padarīt sevi par muļķiem visos iespējamajos veidos: saviesīgas iedzeršanas, kas tik stipri kūda uz visām baudām, Spartā nav sastopamas nedz uz laukiem, nedz tai pakļautajās pilsētās. Neviens no mums, sastapis dzērāju jestrā prātā, nevilcinātos tūdaļ uzlikt tam vissmagāko sodu; viņš to nepalaistu pat tad, ja tas aizbildinātos ar Dionīsa svētkiem. Reiz es jūsu valstī redzēju cilvēkus šādā stāvoklī braukājam ratos, un Tarantā pie mūsu pašu izceļotājiem es redzēju visu pilsētu piedzērušos Dionīsa svētkos. Pie mums nekas tamlīdzīgs nenotiek.

Iespējams, citos gadījumos Platons būtu piekritis spartietim, kurš kritizē atēniešu demokrātisko vaļību. Taču šeit tas liek atēnietim (kurš, kā pieņemts domāt, pārstāv autora uzskatus) pāriet pretuzbrukumā. Asi norādījis uz Spartas sieviešu vaļīgo uzvedību, viņš paceļ dzeršanas tēmu vispārīgākā līmenī (637d–e):

Par dzeršanu mums ir vēl daudz kas sakāms; tā nav nesvarīga paraža, un neprasmīgam likumdevējam to nesaprast. Es nerunāju par to, vai vīnu vispār dzert vai nedzert, bet par pašu dzērumu (methē, μέθη): vai pret to attiekties tā, kā attiecas skiti un persieši, kā arī kartāgieši, ķelti, ibērieši un trāķieši – kareivīgas tautas visas kā viena –, vai arī kā jūs? Proti, jūs, kā tu saki, pilnīgi atturaties, turpretī skiti un trāķieši (kā sievietes, tā arī paši) dzer neatšķaidītu vīnu un aplej ar to savas drēbes; viņi uzskata, ka tādā veidā godina brīnišķīgu un veiksmīgu paražu. Un persieši milzīgos apmēros (kaut gan kārtīgāk nekā šie) nododas šai un citām baudām, kuras jūs noraidāt.

Mums ir rūpīgāk jādefinē, turpina atēnietis, ko mēs saprotam ar vīna baudīšanu. Ir pareizais veids, kā to darīt, un ir nepareizais, un viņš apgalvo, ka ne reizi vēl neesot redzējis simpoziju, kas būtu novadīts pilnīgi pareizi (639d). Izrādās, pareiza simpoziju vadīšana ir cieši saistīta ar plašāku jautājumu par pareiziem audzināšanas principiem (642a), kas savukārt turpinās ar šīs tēmas plašāku izvērsumu un vainagojas ar satriecošu tēlu – cilvēku kā lelli dievu rokās (644d–645c). Uz šī fona tad arī turpinās saruna par vīna dzeršanu.

“Saki,” vaicā atēnietis (645d), “ja mēs dosim šai lellei stipru dzērienu, kā tas uz viņu iedarbosies?” Atbilde ir tāda, ka tas saasinās visas viņas sajūtas – gan baudas, gan sāpes, gan kaisles, gan iekāres. Vai gudram cilvēkam ir kaut viens iemesls novest sevi šādā stāvoklī, jautā atēnietis (646a). Atbilde ir apstiprinoša. Vai to nevarētu darīt, viņš vaicā, tieši tādā pašā garā, kādā cilvēks izvēlas dzert zāles, labi saprotot, ka vispirms tās novājinās ķermeni, vai arī vingrot gimnasijā, zinot, cik lielu nogurumu tas radīs? Kā vienā, tā otrā gadījumā cilvēks pakļauj sevi neērtībām, lai gūtu zināmu labumu nākotnē. Vai līdzīgu labumu nevar sniegt arī dzeršana?

Atēnietis klausītājiem piedāvā iedomātu situāciju. Piemēram, ja būtu tāda viela, kas lietotājam izraisa baiļu simptomus, vai tā nebūtu ļoti noderīga likumdevējam, kurš varētu to dot pilsoņiem individuāli vai grupās un, vērojot, kā tie uzvedas baiļu stresa apstākļos, gūt skaidru priekšstatu par to, kurš ir derīgs bīstamiem un atbildīgiem amatiem un kurš nav? Megils un viņa krētiešu namatēvs Kleinijs piekrīt. Šādas vielas diemžēl nav, saka atēnietis, toties ir cita, kas cilvēku padara bezbailīgu un pārdrošu, proti, vīns (649a–b):

Un vai tam nav pretējs iespaids kā tam, ko pārrunājām pirms brīža? Kad cilvēks to iedzer, tas nekavējoties dara viņu priecīgāku nekā iepriekš; un, jo vairāk viņš dzer, jo vairāk piepildās ar labām cerībām un uzskatu, ka spēj visu. Visbeidzot, pilns pašpārliecības un nekādi neierobežodams sevi ne vārdos, ne darbos, viņš zaudē savaldību un kļūst gluži bezbailīgs: viņš teiks un darīs visu bez vilcināšanās.

Tātad, lai gūtu labu priekšstatu, kādi netikumi un vājības slēpjas aiz cilvēka ārienes, atliek tikai viņu piedzirdīt. Ja to darītu oficiāli kā Platona ideālajā valstī Magnēzijā, tad no sabiedrības vai vismaz no atbildīgiem amatiem varētu izravēt tos, kuri stresa situācijās izrāda morālu vājumu.

Kā jau sākumā minēju, ja Platons vīna baudīšanas jautājumā šķiet samērā brīvdomīgs, tad ir pamats aizdomām, ka tajā ir kāds āķis. Un, protams, tā arī ir. Āķis ir tāds, ka Bakha ietekmē cilvēks, visticamāk, izrādīs likuma sargu vērīgajām acīm savas slēptās noslieces. Kā teica Staļina laika NKVD priekšnieks Lavrentijs Berija: “Katrs ir pie kaut kā vainīgs, vajag tikai noskaidrot, pie kā.” Izskatās, ka tāda šeit ir arī Platona priekšlikuma jēga, kaut gan viņš iesaka daudz jaukākus veidus, kā to noskaidrot, nekā tos, kurus bija iecienījis biedrs Berija un viņa ļaudis.

Ņemot vērā šo slēpto bīstamību, pievērsīsimies jautājumam: vai gudrais piedzersies? Šāds virsraksts, kā jau sākumā minēju, ir traktātam, kura kodolu saglabājis Filons. Tam ir diezgan akadēmiska un zinātniska forma, tas ieslīgst plašos vārdiskos strīdiņos, kas liecina, ka runa ir par samērā sausu skolas traktātu, kuru Filons, tiesa, bagātinājis ar savu visnotaļ krāšņo stilu.

Vārdam methuein (μεθύειν), “piedzerties”, kā minēts apcerējumā (Plant. 142), ir divas nozīmes. Viena ir oinousthai (οἰνοῦσθαι), “baudīt vīnu”, otra – lērein en oinōi (ληρεῖν ἐν οἴνῳ), “vāvuļot dzērumā” vai, iespējams, “dzērumā ālēties”. Šis ir vispārpieņemts stoiķu nošķīrums, un ir pamats uzskatīt, ka stāvokļi, kurus tas nošķir, ir (a) neliels reibums un (b) muļķīgā uzvešanās, ko šāds stāvoklis var izraisīt. Domāju, visi piekritīs, ka nošķīrums ir pamatots. Vienkārši izsakoties, gudrais nenovedīs sevi otrajā stadijā; bet vai viņš vispār atļausies nonākt pirmajā vai arī dēmoniskajam dzērienam ies apkārt ar līkumu?

Šai sarežģītajā jautājumā Filons uzskaita vismaz divus vai pat trīs viedokļus, kas, visticamāk, piederējuši stoiķu skolas pārstāvjiem. Pirmais (143) ir tāds, ka gudrais nekad nelietos stipro dzērienu pār mēru (ἀκράτῳ πλείονι χρήσεσθαι), nedz arī ļausies dzēruma pļāpām (ληρήσειν), jo pēdējais ir grēks (hamartēma, ἁμάρτημα), bet pirmais ir “grēka izraisītājs” (ἁμαρτήματος .. ποιητικόν) un ne viens, ne otrs nav savienojams ar gudrību sasniegušā (katorthōn, κατορθῶν) stāvokli.

Otra domāšanas skola paziņo, ka “pļāpas” (ληρεῖν) gudrajam nepiedien, turpretī dzērienu baudīšana (οἰνοῦσθαι) varētu arī piedienēt, jo gudrā morālā izcilība spētu turēties pretī jebkuram pret to vērstam uzbrukumam. Līdzīgi kā labs peldētājs atvarā. Tāds, pateicoties savām iemaņām, pratīs izpeldēt krastā, turpretī slikts peldētājs acumirklī noslīks.

Trešā domāšanas skola savukārt uzskata, ka gudrais, zinādams pārmērīgas vīna dzeršanas postošās sekas, nekad tai labprātīgi nenodosies, ja nu vienīgi uz spēles būs kas ārkārtīgi nopietns, piemēram, tēvzemes liktenis vai mīļoto un tuvinieku dzīvība. Tādā gadījumā tas būtu līdzīgi kā labprātīgi iedzert indi, lai glābtu cita dzīvību.

Bail pat iztēloties, kas ar to īsti domāts. Vai runa ir par kādu jukušu tirānu, kurš draud iznīcināt gudrā dzimto pilsētu vai noslepkavot viņa vecākus un bērnus, ja vien tas nepietempsies līdz nemaņai viņa sabiedrībā? Mājiens visādā ziņā ir uz ko tamlīdzīgu un ir tieši tik ekscentrisks, lai to būtu varējis izdomāt kāds mazpazīstams stoiķu skolas filozofs, kurš mēģinājis izsmalcināt iepriekšējos viedokļus.

Lai nu kā, ar šo beidzas tas, ko Filons sauc par sagatavošanos (prooimia, προοίμια) pētījumam (149). Tālāk viņš pievēršas pašiem argumentiem, kas atbalsta gudrā piedzeršanos. Pirmais arguments, ko viņš izvirza pēc gara pārsprieduma par homonīmu un sinonīmu dabu, ir tāds, ka, pretēji dažu iepriekšējo domātāju viedoklim, nav atšķirības starp oinousthai (οἰνοῦσθαι) un methuein (μεθύειν), tāpat kā nav atšķirības starp lietvārdiem oinos (οἶνος) un methu (μέθυ): tie ir tikai sinonīmi, kas abi nozīmē “vīns”. Tātad, pretēji Diogena Lāertieša piesauktās autoritātes apgalvojumam, nav arī atšķirības starp gudra cilvēka oinousthai un gudra cilvēka methuein: “Ja šāds cilvēks piepildīs sevi ar vīnu (oinōthēsetai, οἰνωθήσεται), viņš arī būs piedzēries (methusthēsetai, μεθυσθήσεται), un, būdams piedzēries, viņš nonāks nevis ļaunākā stāvoklī, bet tieši tajā pašā, kādā viņu noveda sevis piepildīšana ar vīnu.” (155)

Šim argumentam, kuru varētu uzskatīt par “definīcijā balstītu”, seko divi “etimoloģijā balstīti” argumenti. Pēc “veco, labo laiku” tikumu un ieražu pretstatīšanas viņa paša laika samaitātībai autors izvirza pirmo argumentu (162), ka vārds methuein cēlies no meta to thuein (μετὰ τὸ θύειν), “pēc upurēšanas”, jo vecajos laikos gudrie dzēruši vīnu tikai pēc tam, kad veikuši upurēšanu:

Zinādami, ka vīna baudīšana un lietošana, tāpat kā citas lietas, prasa lielu piesardzību, viņi to nedzēra neatšķaidītu nedz lielos daudzumos, nedz pastāvīgi, bet tikai pienācīgā kārtībā un brīdī. Vispirms noskaitījuši lūgšanas un pienesuši upurus, un lūguši dieva labvēlību, savas miesas attīrījuši mazgājoties un savu dvēseli skalojuši ar paražu un pareizo pamācību straumēm, spodri un līksmi tie nodevās atpūtai un priekam, bieži vien nevis mājās, bet turpat tempļos, kur tika nesuši upurus, lai atmiņas par nestajiem upuriem un bijība pret svēto vietu tiem ļautu svinēt svētkus patiesā svinīgumā, negrēkojot nedz vārdos, nedz darbos.

Absurdā etimoloģija, kurā balstās šis arguments, pavisam noteikti pieder Filona aprakstītajam stoiķim, nevis pašam Filonam, jo šeit attēlots hellēņu, nevis ebreju upura rituāls. Tas pats attiecas arī uz nākamo etimoloģisko argumentu (165–171). Tas pieņem, ka vārds methuein cēlies no methienai (μεθιέναι, atslābināties, atbrīvoties), un tātad, līdzīgi kā Platona “Likumu”vīna dzeršanas apoloģijā, “baudījis vīnu, gudrais kļūst omulīgāks nekā tad, kad ir skaidrā, līdz ar to mēs nekļūdīsimies, ja uz šiem pamatiem pieņemsim, ka viņš piedzersies”.

Grožu atlaišana tātad muļķos izceļ sliktākās īpašības, bet gudrajos – labākās:

Jo neatšķaidīts vīns parasti saasina un pastiprina pēc dabas piemītošo, gan labo, gan tam pretējo, līdzīgi kā arī daudz kas cits. Ir teikts, ka nauda ir labu lietu cēlonis labam cilvēkam un sliktu lietu cēlonis sliktam. Slava savukārt muļķa ļaunumu padara uzkrītošāku, bet taisnīga cilvēka tikumam piešķir lielāku spozmi. Pēc šī principa bagātīgs neatšķaidīta vīna lietojums kaislībām nodevušos cilvēku vēl vairāk atdod kaislību varā, turpretī cilvēku, kurš nodevies labām jūtām, dara vēl labvēlīgāku un laipnāku.

Tātad īstam gudrajam stiprs dzēriens nāks tikai par labu, bet viltus gudrais neizbēgami tiks atmaskots; es teiktu, tur arī ir tas āķis.

Noslēgumā atgriezīšos no šiem diezgan samākslotajiem hellēniskajiem argumentiem atpakaļ pie Platona. Jo Platonam “Likumos”ir vēl viens arguments par labu vīna dzeršanai, un tas ir cēlāks un ne tik draudīgs kā pirmais.

Dialoga 1. grāmatas beigās rodas iespaids, ka dzeršanas tēma tiek izbeigta, lai pievērstos vispārīgai diskusijai par izglītības mērķiem un principiem, taču 2. grāmatā Platons atkal pie tās atgriežas saistībā ar pārliecību par kora deju nozīmi izglītībā (665d un tālāk). Ritmiskas ķermeņa kustības sekmē harmonisku un sakārtotu prāta darbību, kas savukārt palīdz nonākt saskaņā ar kosmosa harmoniju, kuru, galu galā, ir sakārtojis dievišķais prāts. Šī darbība gluži atbilstoši atrodas Apollona un mūzu gādībā. Bet arī dejai, tāpat kā visam pārējam Platona ideālajā valstī, ir nepieciešama autoritatīva cilvēka vadība un uzraudzība. Problēma tāda, ka Magnēzijā atbilstoša autoritāte piemīt vīriem virs 40, bet šajā vecumā magnēzieši jau ir sasnieguši tik augstu sabiedrisko stāvokli, ka skaidrā prātā dziedāt un dejot vairs nevēlas. Taču, lai labi to iemācītu citiem, jādejo viņiem pašiem. Platona piedāvātais risinājums ir izveidot to, ko viņš sauc par “trešo kori”, kurš uzraudzītu un pārvaldītu vīru un zēnu korus (grieķiem tādi tiešām bija), un veltīt šo kori nevis Apollonam vai mūzām, bet gan Dionīsam. Noslēgumā vēlos citēt fragmentu, kurā viņš izsaka šādu piedāvājumu (666a–c):

Tad kā lai mēs rosinām viņus aizrauties ar dziedāšanu? Pirmais likums, ko pieņemsim, bez šaubām, ir šāds: bērniem līdz 18 gadu vecumam no vīna pilnībā jāatturas. Mums tiem jāmāca, ka pret jaunības trakulīgajām slieksmēm jāattiecas ar pienācīgu uzmanību, nelejot eļļu tajā ugunī, kas jau ir viņu dvēselē un miesā, kamēr tie nav sākuši darīt īstu darbu. Mūsu otrais likums ļaus jaunam cilvēkam zem 30 dzert vīnu ar mēru, taču tam jāapstājas, pirms iestājies dzērums un dzeršanas pārmērība. Pēc 30 gadu vecuma jādzīro kopīgos mielastos un jāpiesauc dievi; it sevišķi Dionīss jāpiemin tajā, kas vecajiem vienlaikus ir gan rotaļu, gan lūgšanu laiks, ko dievs cilvēkiem piešķīris, lai palīdzētu dziedēt vecumdienu nīgrumu. Tā ir dāvana, kuru viņš mums devis, lai padarītu mūs atkal jaunus: mēs aizmirstam īdzību, un mūsu prāta cietais raksturs kļūst mīkstāks un labāk veidojams gluži kā ugunī ielikta dzelzs. Un vai ikviens, nonācis šai stāvoklī, nebūs gatavs dziedāt dziesmas (jeb “zintis”, kā mēs tās nereti esam dēvējuši) ar lielāku aizrautību un mazāku kaunēšanos?

Tā arī ir entuziastiskākā vīna reklāma, kādu mēs gūsim no Platona.

Kā man šķiet, te mēs redzam tēmu, kas sākas ar mazliet savādu iztirzājumu no Platona puses (kaut gan īstenībā viņš to domāja pietiekami nopietni); hellēnisma laikmeta stoiķu skolas (un varbūt arī citu) filozofu rokās tā iegūst visus formālas sholastiskās tēmas rotājumus un visbeidzot nonāk pie Filona, šī brīnumainā intelektuālā vācēja, kurš ar lielu izveicību to izmanto saviem mērķiem – proti, lai aizstāvētu Mozus gudrību šai jautājumā, tāpat kā visos citos.

antigonejournal.com, 2022. gada septembrī