Kapu pastāsti
Sepinca, Rumānija. Foto: Uldis Tīrons
Teritorija

Aivars Tabūns

Kapu pastāsti

Aivara Tabūna rakstā iekļauti īsi fragmenti no viņa romāna “Baltais globuss” (Rīga: Literatūras kombains, 2019).

Feisbukā esmu reģistrējies tikai pāris grupās; viena no tām saucas “Kapi”. Bildes tajā skatos regulāri, lai gan pats publiskoju reti. Es nedomāju arī, ka man būtu raksturīga īpašība, ko angļu valodā apzīmē ar vārdu coimetromania, proti, pārspīlēta vai nenormāla vēlme apmeklēt kapsētas. Ar māsu pastāvīgi saskaņoju kapu kopšanas darbus, bet ar dārzkopību kapiņos pārāk nesaspringstam. Vēl svešāka man ir nekrofilija. Zinot manu nepatiku pret bērēm, kādreiz uz atvadām no mirušajiem radiņiem māte brauca ar māsu, mani atstājot mājās. Bet, kad 1976. gada decembrī 48 gadu vecumā no infarkta nomira mans tēvs, Lauksaimniecības akadēmijas profesors (laikam tobrīd jaunākais), turpmākos gadus uz Meža kapiem ar māti un māsu gājām visai bieži. Kopā ar māti spriedām arī, kādam jābūt kapakmenim.

Par kapsētām Rīgas Laikam rakstīju jau pirms 25 gadiem (tad man vēl nebija 45). Jau tad sapratu, ka kapsētas ir vietas, kurās var labi domāt. Tajās ir laika, telpas un kultūru sajaukums. Neviens nesteidzina dot atbildi uz jautājumu: kas mēs esam, no kurienes nākam? Man kapsētas patīk to paradoksāluma dēļ. Ja ticam dvēseles un miesas duālismam, tad kāpēc nākam pieminēt dvēseli uz vietu, kuru cilvēks dzīves laikā varbūt pat ne reizi nav apmeklējis? Tur ir guldīta tikai viņa miesa. Kāpēc zemēs, kurās gadu simtiem dominējis priekšstats par miesu kā dvēseles pazudinātāju, pastāv rūpīga kapu kopšanas tradīcija?

Te visi tiek gremdēti vienādā dziļumā un vismaz šai ziņā ir vienlīdzīgi. Kapu ierindā sajukuši naidīgu armiju kareivji, kapelāni un markitantes, askēti un dzīves baudītāji. Cilvēki reti var izvēlēties sev kapsētas kaimiņus un nezina, ko viņiem “pieguldīs”; visbiežāk mirst vienatnē, bet guldīti parasti pulciņos.

Tautas cita no citas atšķiras ne tikai attieksmē pret dzīvajiem, bet arī attieksmē pret mirušajiem. Latviešiem kapi jau pasen ir kā ģimenes mazdārziņi. Es nezinu, vai aizrautīgā kapu puķkopība ir palieka no pagānisma, mīlestības vai grēku izpirkšanas izpausmes. Zinu, ka vārda “ziedojums” sakne ir zieds.

Kapu estētika balstās uz pretstatiem: sveces un ziedi ir nepastāvīguma un laicīguma simboli, akmens – nāves neatceļamības apliecinājums. Plastmasas ziedi falsificē gan laicīgo, gan nemainīgo. Visbiežāk kapakmeņus sev neizvēlamies. Liecība par eksistenci visbiežāk nav nelaiķa gribas vai gaumes izpausme. Manu vārdu iekals tēva un mātes kapakmenī. Arī bēru mūzika raksturo nevis mirušā cilvēka, bet viņa laikmeta vērtības. Man personīgi patiktu Pink Floyd “The Dark Side of the Moon”, citam kāds šlāgeris, bet atskaņos visdrīzāk Mocartu, jo kapi ir vieta, kur privātais padarīts par publisko.

Gadās, ka kapi ir koncentrētu sajūtu provocētāji. Vienos saasinās vientulības, citos pārsteiguma, apjukuma, atsvešinātības, bēdu, prieku sajūtas. Kapsētās ļoti reti esmu piedzīvojis trauksmes vai baiļu sajūtu.

Sepinca, Rumānija. Foto: Uldis Tīrons


Vairs īsti neatceros, kad ceļojumu braucienos sāku iekļaut vietējo kapsētu apmeklēšanu. 1975. gadā Armēnijas kalnos nejauši uzdūros kapakmeņiem: tie bija izkliedēti pa visu kalna galu. Tur nebija kapsētām raksturīgo iežogojumu, tāpēc sākumā nesapratu, ka šī vieta jāuztver kā kapsēta. Kalna galā stiprā vējā locījās gara zāle. Iesākumā bija maldīga sajūta, ka kapakmeņi sagāzušies tieši vēja dēļ. Vēlāk nodomāju, ka vainīga ir gravitācija, bet gan jau cēlonis bija tas, ka akmeņi nebija ierakti pietiekami dziļi un to pamatus bija izskalojis ūdens. Vieniem akmeņiem uzraksti raudzījās debesīs, citiem vērsās uz zemes centru. Rakstu zīmes bija nesaprotamas, nespēju atpazīt pat gadu skaitļus. Varbūt tie arī tajos akmeņos nebija iecirsti un šiem ļaudīm nebija vajadzīgi. Katrs savējais tāpat zināja, kurš ir dēls un kurš ir tēvs. Kapakmeņi liecināja, ka kaut kur tuvumā agrāk bijis ciemats. Mani pārņēma vientulības sajūta.

70. gadu beigās apmeklēju kapsētu Samarkandā. To lielākoties pildīja apmēram divus metrus augstu un ļoti šauru (divu elkoņu platumā) māla kapliču labirints. Jau pēc īsa laika pārņēma sajūta, ka te vieglāk uz visiem laikiem apmaldīties nekā atrast izeju. Bailes pastiprināja tas, ka ļoti spilgtā saule bija tieši virs galvas un pēc ēnām debespuses noteikt nevarēju. Sāku nedaudz stresot, ka esmu iestrēdzis tagadnē.

Astoņdesmitajos uz kapiem nepiestaigāju: ceļoju ļoti reti un tikai PSRS robežās. Pēcpadomju laikā savos daudzajos ārzemju braucienos bieži klaiņoju pa ielām, jo izstādēm, koncertiem vai krogiem naudas nebija. Ik pa brīdim radās vēlme apstāties, pamukt prom no uzmācīgām pilsētas skaņām un kņadas. Bija divas vietas, kur varēja apsēsties, kur neviens neskrēja garām un blakus skaļi nesarunājās, – baznīcas un kapsētas. Neesmu skaitījis, cik kapsētās esmu bijis, bet kāds pussimts noteikti salasīsies. Fotogrāfiju skaits varētu sasniegt četrciparu skaitli.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Augusts 2021 žurnāla

Līdzīga lasāmviela