Kapu cilvēki

Togad senākajā Latgales pilsētā sākās Latvijā pirmā starptautiskā vasaras fotoskola, kuras sākumu es nokavēju, lai gan traucos uz to, stipri pārkāpjot atļauto braukšanas ātrumu. Bet jau pēc dažām stundām nokļuvu slimnīcā, lai pavadītu tur trīs dienas - nesaprotama alerģija bija pārvērtusi mani uzpampušā briesmonī. Nākošās piecas dienas es dzīvoju internātskolā bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Sešdesmit vietējie un starptautiskie fotoskolas dalībnieki gulēja viņu gultās, bet daļa internātskolas iemītnieku nakšņoja turpat sporta zālē uz matračiem. Dušas bija divas. Pagalmā slaistījās seši lēmēti suņi un neskaitāmi kaķēni. Ar tiem spēlējās bērni. Fotoskolas oficiālā tēma bija “Kur sākas Eiropa?” Kad man vaicāja, ko es fotografēšu, atbildēju, ka “Odu priekam”, un devos uz kapiem. Pilsētā, kas reiz saukta par Latvijas Jeruzālemi, ebreju kapi ir lieli un skaisti. Pirmais, ko ieraudzīju, šķērsojot to robežu, bija tumši zils ziemas mētelis ar kažokādas apkakli. Vecs un nošņurcis tas sedza kādu kapakmeni. Uz mēteļa spēlējās sauleszaķi, visapkārt valdīja lauku vasaras klusums, pilns ar sienāžu čirkstoņu, kazu blējieniem, tāla mopēda tarkšķoņu.

Pieeju pie mēteļa un pieskaros audumam. Gaidu, ka no tā uzvēdīs ziemas nakts aukstums, bet zilā un caurumotā vilna smaržo pēc saulē sakarsušas aitas. Kapa vieta zem mēteļa piedurknēm izskatās pēc šauras gultas, kurā gulēt varētu tikai uz sāniem. Nospiežu fotoaparāta slēdzi.

- Eu, tev cigaretes ir? - atskan aiz muguras, un es pagriežos.

Man pretī, atspiedies pret kapakmeni, stāv garš vīrietis gaišiem plāniem matiem, treniņbiksēs un smaida, viņam blakus zēns, nē, laikam tomēr meitene, platiem pleciem, rūtainā kreklā, pelēkās biksēs ar šauru jostu. Meitenei rokās grābeklis. Vīrietim blakus milzīgs balts maiss, pilns ar gružiem. Atbildu, ka nesmēķēju, bet viņi turpina skatīties. Vaicā, ko es daru. Atbildu, ka fotografēju mēteli. Viņi nesaprot, kāpēc, jo mētelis esot vecs, es saku, ka izskatās interesanti, un apvaicājos, vai viņi nezina, kam tas pieder. Viņi nezina. Mētelis te esot jau sen. Tad viņi vaicā, no kurienes es esmu. Es saku, ka no Rīgas. Viņi saka, ka Rīgā nekad nav bijuši, un prasa, kā es atbraucu. Es saku, ka ar mašīnu. Vīrietis saka, ka viņš arī gribētu mašīnu, tikai viņam nav naudas un tiesības viņam arī nedotu.

- Es esmu invalīds. Garīgi atpalicis. Muļķis, - viņš saka.
- Es arī, - piebilst meitene. Viņas seja ir ļoti skaista. Es vaicāju, ko viņi te dara. Meitene apsēžas uz kapa malas, izvelk saņurcītu cigarešu paciņu, paņem cigareti, aizsmēķē un paskaidro:
- Uzkopjam. Citādi žēl te to nabadziņu. Neviens jau par viņiem nerūpējas.

Vīrietis iesmejas uz saka, ka viņiem par to samaksās.

- Maksās? Neko mums nemaksās! Mēs paši izdomājām te visu uzkopt, jo mums ir žēl šito mironīšu, - atbild meitene un ievelk dziļu dūmu. Ar kreiso roku viņa noglāsta kapa kopiņu. Roka ir milzīga, uztūkusi un sastrādāta, uz vidējā pirksta šaura sudrabota gredzena stīpiņa, kas iegrauzusies ādā.
- Bet tu teici, ka samaksās! - strīdas pretī vīrietis un skaidro, ka pašvaldība likusi viņiem te visu sakopt, un solījuši, ka samaksās. Citādi naudas viņiem vispār neesot. Tikai invaliditātes pensija.
- Nu jā, jā, jā, jā...- vīrieti pārtrauc meitene, - bet svarīgāk ir tas, ka mums ir žēl. Būt mironim ir slikti, vai ne? - viņa jautā un piebilst, lai arī viņai ejot grūti, tas vienalga esot labāk, nekā gulēt zem zemes.
- Nofotografēsi mani ar podružku. viņa tūlīt atnāks... ar Sandročku? - meitene vaicā.
- Nu labi, - atbildu, - un kā sauc jūs?
- Saša, - saka meitene.
- Dima, - saka vīrietis un atvaicā: - Tu esi precējusies? Atbildu, ka biju. Tad Dima vaicā, vai man ir bērni, un es saku, ka jā.
- Kā tas ir, kad ir vecāki? - Dima grib zināt, un es pārvaicāju: - Kā tu to domā?
- Nu. kāda ir sajūta, kad ir vecāki? Mans tētis nosita mammīti, kad man bija gads, un tad mani ielika internātā. Mēs ar Sašu vienā klasē gājām, viņa arī neko nezina par savējiem. Mums neviens neteiktu, pat ja zinātu. Tas ir aizliegts. Baigi grūti ar bērniem, vai ne? Viņi visu laiku neklausa, kaujas un tad visi tie pamperi. Tas ir dārgi, vai ne? Nē, es negribu bērnus. Es gribu motociklu. Jā, labāk motociklu, nevis mašīnu. Man ir trīsdesmit gadi un motocikls ir laba lieta, ja esi liels.

Dima turpina runāt, bet es skatos uz Sašu. Tātad viņai ir trīsdesmit gadi. Mazliet mazāk nekā man.

- Tev ir smuka kleita, - viņa saka.

- Paldies, un tu esi skaista. Izskaties daudz jaunāka.

- Vai ne? - priecīgi iejautājas Dima. - Es viņai visu laiku saku, ka viņa ir skaista, bet viņa netic. Viens džeks gribēja viņu precēt, re, pat gredzenu uzdāvināja, bet viņa neko. Būtu bijis labāk, ja tu apprecētos.

- Ko tu runā, ko nezini! Ja apprecas, tad dzimst bērni, kur es tos bērnus liktu, ko? Domā, ka mums saimniece atļautu ar bērniem pie viņas dzīvot? - Saša apsauc Dimu un tad turpina: - Mēs pie hozjaikas dzīvojam. Te mazliet tālāk. Viņa mūs pabaro, bet strādāt arī liek. Darbi visi, ko pasaka, ir jāizdara. Vesels vai slims esi. Vot, pagājšziem Dima saslima, man vajadzēja visus darbus vienai pašai. A Dima ilgi bija slims. Viņš no zirga nokrita. Kāju salauza, tā nepareizi sadzija, bija jālauž vaļā. Dimam jau to ziemu labi bija - pa slimnīcām dzīvojās, kak v kurorte! A man viņa vietā malka no meža bija jāved. Es vēl toreiz sev kājā iecirtu, bet mani uz slimnīcu nelaida. nu es tad kaut kā ar to pušo kāju visu ziemu nostrādāju. A ko var darīt? Ēst gribās? Gribās! Siltumā dzīvot gribās? Gribās. Mums jau citus darbus nedod, mēs jau muļķi. Vot. Bet tad nofotografēsi mani ar podružku, ja, tā lai smuki, ja? Es viņu ļoti mīlu. Vo, re kur arī nāk, moja milaja, moja Sandročka... Saša pieceļas kājās un paiet pretī trauslai sievietei gaišā džemperī, kas kāpj augšā pa kapu nogāzīti. Viņa ir ierāvusi galvu plecos un izklaidīgi skatās apkārt. Saša stingri apķer sievieti ap vidu un ved pie mums. Sievietes acis nemitīgi klejo un skatiens ir nenotverams.

- Nu, kur tu biji, Sandročka, kur tu biji tik ilgi? Es taču teicu, ka tev man jānāk palīgā mironīšus apkopt. Redzi, mēs ar Dimu jau veselu maisu ar lapām esam sagrābuši. Kas ir ko, negribās palīdzēt, manai milajai? Mums, re, fotogrāfe. Apsolīja, ka smuki nofotografēs. Nu, nāc šurp, mojo solniško. Nāc šurp.

Saša ved Sandru pie manis. Es noņemu objektīvam vāciņu. Saša apsēdina Sandru sev blakus uz kapa un cieši viņu apskauj. Tik cieši, ka Sandrai noteikti sāp. Viņa mēģina atvirzīties no Sašas, bet tā ar kreiso roku aptver Sandras plecus, un ar labo pieķeras viņai pie kakla. Sandra klusi ieīdas, bet Saša sāk smieties:

- Nu kuda ti bežiš, moja milaja! Ja že ļubļu tjebja! Ja tak tjebja ļubļu! Ja vse tvoi kostočki slomaju, tak ja tjebja ļubļu, ja tjebja na skovorodke vipeku, mojo solniško, moja vkusnjatjina Ņam ņam ņam apēdīšu, kauliņus nolaizīšu. Tu mana vienīgā draudzenīte, mana labākā draudzenīte. Mums nevienu citu nevajag, vai ne? Vot, pasmaidi, Sandročka, lai tu būtu smuka. Vot, parādi, ka tu mani mīli, noliec galviņu pie manis! - viņa ar varu noliec Sandras galvu sev uz pleca un skatās kamerā. Sandra uz mirkli paveras manā virzienā, bet tad viņas acis atkal aizklejo koku galotnēs, pāri kapakmeņiem, baltajam gružu maisam, garām Dimam, kurš, atspiedies pret koku, smaida. Sandra nesaka ne vārda, tikai klusi smilkst Sašas apskāvienos.

- Es gribu, lai tu mūs šitā nofotografē. Tā var redzēt, cik labas draudzenes mēs esam, - Saša glāsta Sandras galvu. Viņas satūkusī, sasprēgājusī roka slīd pāri Sandras gaišajiem matiem aizvien stiprāk.

Dima stāsta, ka Sandra arī ir viņu klasesbiedrene, bet viņai ir mājas un mamma.

Mēs visi esam draugi, - saka Dima un turpina:

- Saša ļoti mīl Sandru un tas ir labi. Mīlēt ir labi, vai ne? Tu kādu mīli? Varbūt tu varētu mīlēt mani? Es nopirktu motociklu un tevi pavizinātu. Bet bērni mums nebūtu. Tu taču negribi bērnus? Viņi naktīs neļauj gulēt.

- Dima, man ir jābrauc, man patiešām vairs nav laika, - es saku un lieku fotoaparātu somā, cenšoties neskatīties viņam acīs.

- Bet tu vakarā atnāc ciemos. Saimniece šovakar nebūs. Atnāc. Es tev parādīšu zirgu, no kura nokritu. Saša, vai ne, ka viņa var atnākt ciemos? Saša ir nolikusi savu galvu uz Sandras pleca un aizvērusi acis. Viņas sejā rotaļājas saules atspīdumi, rokas ir iekrampējušās Sandras sānos. Arī Sandra smaida. Tad Sašas roka paslīd zem Sandras džempera un trauslās sievietes seja sastingst. Viņa atkal sāk īdēt, bet Saša viņu spēcīgi sev piespiež klāt. Sandra nepretojas.

Es pagriežos un dodos prom.

- Tu atnāksi? - vaicā Dima.

Es neatskatoties atbildu:

- Nē!

Kad es jau esmu pie mašīnas, Dima sauc:

- Bet rīt tu būsi? Tu nepastāstīji, kā tas ir, kad ir vecāki.