Stāvs teikuma vidū

Nakts vidus jūras vidū, Stokholmas reisā. Bārs galīgi tukšs. Latīniski lozungi par nimfām uz tapetēm. Sēžu stūrī neredzams un baudu reto iespēju krogū uzpīpēt. Pēkšņi sāk skanēt dzīva mūzika. Nīks latgalietis pie mikrofona. „Un tagad uzdziedāsim visiem pazīstamu tautas dziesmu – dziediet visi līdz!” Bet te nav nevienas dzīvas dvēseles. Sācies karaoke vakars veļiem? „Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa...” Lēnām tomēr atšļūc saujiņa skrandu proletariāta pārstāvju pielietām acīm. Kuģa apkalpe brīvdienās, paņēmuši sievas līdzi, lamā lietuviešus. „Tie ir netīri, nekulturāli cilvēki.” Atceros braucienu uz Parīzi ar koristiem pirms desmit gadiem, kad kāds jaunietis mēģināja man iestāstīt, ka franči neesot kultūrtauta, atšķirībā no mums. Francijā nekad nebija spēris ne soli. Atradāmies vēl Beļģijā, kur autobusa šoferis iztukšoja tualeti šosejas malā, lai nebūtu par to jāmaksā.

Sastaptie Romantikas apkalpes locekļi bārā tā arī nekad nav īsti pat bijuši Zviedrijā. Paliek kuģī vai, augstākais, aizvedīs sievas uz lētiem lielveikaliem. Sākās ierastās dižķibeles sarunas. Leišiem tiek pārmests, ka tie brauc labākas dzīves meklējumos – bet tagad arī lamātāji taisās viņiem sekot. „Esmu patriots, uz Īriju neaizbraucu; bet ja nu maniem bērniem te nav nākotnes?” Tad čukstus. Pat ja ekonomika atveseļosies, nākamgad virs Latvijas parādīšoties komēta, kas visu mainīs. Atklāsies cita, paralēla pasaule. „Jūs to laikam nezināt.” – „Zina viņš,” noskalda viņa sieva, „zina, bet netic.”

Tagad pat jūrā ir bezvada pieslēgums tīmeklim. Mārlovs romānā „Tumsas sirds” atcerējās bērnības fantāzijas par baltajiem plankumiem kartēs, bet jau Džozefa Konrada laikā tie vilinošie tukšumi (kuri, protams, nebija tukši, bet tikai eiropiešiem nezināmi, neapgūti) strauji sašaurinājās. Konrads iepazinās ar radiologu Dr. Džonu Makintairu – kurš uzņēma pirmo cilvēka sirds rentgenu –, īsi pirms viņš sāka rakstīt „Tumsas sirdi”; Mārlova koloniālisma anatomiju ietekmēja viņa iepazīšanās ar šo nesen atklāto tehnoloģiju un uztveres pārvērtībām, kas tolaik saviļņoja ne tikai zinātni, bet arī visas kultūras nozares. Paralēlās pasaules kļuva redzamas, bet Konrads no Makintaira saprata, ka „nav nedz telpas, nedz laika, nedz matērijas, nedz prāta vulgārā izpratnē; ir tikai mūžīgais viļņojošais kaut kas un mūžīgais spēks, kas šos viļņus rada – neliels spēks,” un no tām divām mūžībām radās gan gleznas salonā, gan klavierspēle gramofonā, gan literatūra... „Ko gan vairāk varētu vēlēties? Tas, ko vēl vēlējāmies, acīmredzot bija viskijs.”

Stokholmā katru dienu eju uz „Zilo torni”, kā Strindbergs dēvēja savu pēdējo mitekli, sēžu uz sola blakus esošajā parciņā, sniegā, Elda skulptūras „Titāns” gigantisko, muskuļoto bronzas kāju pakājē, slīkstu saldskābās atmiņās par agrākām vīzītēm šīs labklājības valsts metropolē un rakstu Tuvajos Austrumos pirktā burtnīcā, kas gadiem ilgi nav pierakstīta pilna tāpēc, ka pārgāju no papīra un mīkstiem zīmuļiem uz datoriem. „Tāpat kā lielpilsētā acs kļūst par vientulības orgānu, pilsētā tā ir ilgu orgāns,” saka Kenets Ērbijs (Kenneth Irby) dzejolī „Studenti no Krakovas aizbrauc, tādas kā pēcseksa skumjas, mēmums piepilda telpu …”. Kens gadiem ilgi rakstīja ar senu rakstāmmašīnu (ko biju atradis kādā lauku izsolē un viņam uzdāvinājis). Maliņas un rindkopu atstarpes bija blīvi piepildītas ar novēlojušām domām kaligrāfiskā rokrakstā, tāpat kā viņa burtnīcu lielajās lapās ieskicēts dienišķais skats uz debesīm, uzzīmēta saule poētisko pierakstu mākoņos. Tagad arī Kens ir tīmeklī, kaut gan viņa nemitīgā taustāmā sarakste ar dzejnieku Geritu Lansingu (Gerrit Lansing) turpinās. Pie Strindberga kājām nespēju pilnībā atcerēties dzejoli. Aizeju uz Stadsbiblioteket, Asplunda burvīgo ziemeļu klasicisma stilā būvēto Pilsētas bibliotēku, un aizšauju viņam e-pastu. Dzejolis izrādās februārī rakstīts: „Tā šķita kāda ikmēneša mistērija – februāris caururba sirdi un aizkūra perikardu, līdz tas sāka staigāt, soļojošs, liesmojošs hsin, prātsirds, tapdams sniega un tāluma taisnē.”

Atceļā ilgi stāvu uz klāja. Apsnidzis ledus līdz apvārsnim. Citās vārsmās Kena skats apskauj Baltijas jūru līdz Hījumā, kur viņš nekad nav bijis. Īslaicīgi pasniedzis Dānijā (un Stokholmā arī pasēdējis pie Strindberga kājām), pirms tam dienējis armijā un ilgi klejojis, Kalifornijā izdodams pirmo pamatīgo krājumu („Saistība”, ko atradu neskartā stāvoklī Bērklijas grāmatnīcā Serendipity), viņa īstās mājas ir Lielo līdzenumu prērijas – „The Grasslands of North America”; nejaukt ar vidieni. Kena „Grasslands” uztvere saistās ar Karla Sauera (Carl Ortwin Sauer) un Džeimsa Meilina (James C. Malin) darbiem. Sauers kā ģeogrāfijas katedras vadītājs Kalifornijas Universitātē Berklijā piedāvāja „jauna paveida ģeogrāfiju, kura bez ierobežojumiem pētītu kā telpu, tā arī laiku”; Meilins – svaigus ieskatus tehnoloģijas lomā vēsturē, it īpaši runājot par Lielajiem līdzenumiem. Kens katru gadu lēnā garā, viesodamies pie citiem dzejniekiem un brāļa (Borhesa tulkotāja Džeimsa Ērbija), brauc ciemos pie Gerita Lensinga Glosterā, Annas ragā. Agrāk pa ceļam viņš pasniedza arī Barda koledžā Hadsonas ielejā, kur es studēju. Vakaros pulcējāmies gleznotāja, mākslas vēsturnieka un komponista īrētā mājā, kur sēdējām, atzvēlušies koka krēslos verandā, tumsā. Atceros, kā Kena siluets reiz uzplaiksnīja durvīs, viskija glāzi rokā, un centās skaidrot atšķirību starp noslēpumu un mistēriju. „Neviens nepateiks, kāpēc es tieši šajā mirklī, tieši šī tava teikuma vidū, parādījos.”

Prāmis iebrauc Daugavā (kartē Modra Ekšteina grāmatā „Ceļā kopš rītausmas” – Dünamünde kļūdaini atceļojusi uz Daugavpili, it kā Усть-Двинск būtu Laucesas grīva). Bērnam uz klāja par nožēlu paskaidroju, ka stāvi uz ledus ir bļitkotāji, nevis pingvīni. Drīz vien atrodos Dinaburgas ekspresī. Braucu uz mājām. Kas ir mājas? Krauklis Džordža Makdonalda (George MacDonald) romānā „Lilita” saka: „Baidos, ka tu šai apvidū esi nokļuvis par agru, tomēr tev jāpanāk, lai justos tajā kā mājās; jo mājas, kā tu varbūt zini vai arī nezini, ir vienīgā vieta, kur iespējama gan ieiešana, gan iziešana. Ir vietas, kurās var ieiet, un vietas, no kurām var iziet, taču vienīgā vieta, ja vien tādu atrod, kur iespējama gan ieiešana, gan iziešana, ir mājas.”

Vēstules, ko Kens bija rakstījis ar veco rakstāmmašīnu, atrodas bēniņos starp maniem rokrakstiem. Tām, protams, ir lielāka vērtība nekā virtuālajai sarakstei. Latvijā pirmo reizi ierados 1991. gada nogalē; atceros, kā drusku vēlāk intervijā ar Jāni Elsbergu, tolaik Rambu, laikrakstā Diena solījos doties prom tad, kad Latvijā parādīsies pirmais Makdonalds. Nevarēju iedomāties, ka tas notiks tik ātri (vai arī, ka tā dēvētais OK the PR Man un citi diži imidžmeikeri šo parādīšanos uzskatīs par bezgala nozīmīgu... bet bija jau arī, tikai pretējā nozīmē). Varu taisnoties, ka Daugavpilī tāds vēl nav. (No Īslandes tas tagad aizgājis; good riddance (un paldies Dievam).) Deviņdesmitajos gados te vēl bija nošķirtības sajūta – Vitebskas guberņa, cita valstība. 

Kristofers Bemfords (Christopher Bamford) Oskara Miloša rakstu izlasi nosauca „Dižciltīgais ceļinieks”, šo jēdzienu ņemdams no Miloša „Les Arcanes”: „Iesvaidīto klejojumi neko daudz neatšķīrās no parastiem mācību ceļojumiem – vienīgā starpība tā, ka viņu maršruts, lai arī šķietami sastādīts uz labu laimi, pavisam noteikti sakrita ar adepta visslepenākajiem centieniem un dāvanām.” Būdams drīzāk klaidonis nekā dižciltīgais, nevaru uz to cerēt – kā Gerita dzejolī „Pilsētas tiesa”: „Nekad/ neesmu staigājis starp/ „dižciltīgajiem mirušajiem”  Pazīstu tikai/ Augšbrodveja mēbelētās istabiņas/ kailās spuldzes// cigareti un cigareti/ pirkstus kas apsver miesu: „dižciltīgos dzīvajos”.”

Latgales Centrālajā bibliotēkā Vienības namā nebiju iegājis daudzus gadus; deviņdesmito gadu sākumā tā bija neizsakāmi drūma, ar rupju vienvalodīgu apkalpošanu un putekļainām padomju grāmatu kaudzēm pustumsā. Eiroremontētajā telpā šoruden uz dullo izvelku ziedotu amerikāņu šausmeni. Uz vāka vēl uzlīme: SKOKIE PUBLIC LIBRARY. Uz brīdi tieku ierauts tādā kā Borhesa teseraktā. Tieši Skoukijā, Čikāgas priekšpilsētā ar lielu ebreju kopienu (to visvairāk pazīst kā vietu, kur amerikāņu nacistiem liedza soļot holokausta izdzīvotāju priekšā), kā padsmitnieks no plaukta novilku Hārvija Bialī (Harvey Bialy) plāno dzejas grāmatu „Babalon 156”. Tā izrādījās ieeja...

Šoruden aizgāju uz Vienības namu nevis meklēt grāmatas, bet izmanot Geitsa dāvinātos datorus, lai kādam jaunam paziņam aizsūtītu fiksi uzskribelētu ezotērisku autobiogrāfiju; mājās tīmeklis bija atslēgts. Izjutu riebumu pret iznākumu, jo tāds pasākums vienkāršus notikumus apkrauj ar patības spoguļiem, katrai nejaušībai piekarinot pašizdomātas nolemtības birkas – nākas meklēt likteņa pirkstu maldos. Cik reizes nav norunāta nakts – pat kad iemīlējies –, kad traģiskā izjūta briest un dilst ar sensualitāti (pace Nietzsche) – bet rīta paģirās atklājas, ka nekas nav pateikts? Tautas teikās velna piedāvātās smalkās desiņas līdz ar saullēktu izrādās sūdi.

Bet jaunais paziņa ir jaunietis un grib zināt manu ceļu. Tāpat kā es jaunībā, viņš sūta savas asinis, siekalas un sēklu kādam miglā ietītajam templim katra mēneša 23. datumā pulksten 23. 23; skaitlis 23 zināmās okultisma tradīcijās saistīts ar talismaniem. Man tas vairs nav miglā tīts; tagad Stokholmā vēlreiz viesojos pie kunga, pie kā nonāca šie šķidrumi un izvirdumi. Atšķirība tāda, ka burvestības pie Sanfrancisko līča astoņdesmitajos gados nebija virtuālas. Tikt pie reta teksta bija visnotaļ fizisks process. Izlūdzāmies grāmatas no sirmiem burvjiem vai blandījāmies pa bodēm vai steidzāmies uz diennakts Kinko’s kādu baigo atradumu nokopēt. Sirojumi Serendipity vai brauciens ar Geritu uz Weiser noliktavu Menas štatā no viņa sīkā antikvariāta Abraxas... Pati meklēšana bija kā ceļojums, ja drīkst pagrozīt Basjo. Tagad ikkatrs var uzklikšķināt uz visdziļākajiem noslēpumiem. Bet mistērijas?

Uzaugu trimdinieku ģimenē, Čikāgā. Pametām pilsētu white flight periodā, kad valsts skolas (precīzāk – pašvaldību; ASV skolas pārsvarā uztur īpašumu nodokļi vietējā līmenī un tāpēc tās ļoti atšķiras pēc tā, kurā municipalitātē atrodas) kļuva bīstamas. Mani tas traumēja; pirmās klases vidū pārgāju no Reivensvudas mistiskajām telpām un vecām skolotājām uz gaišu, modernu ēku un bezgalīgām ditto – zem baltām lampām uz baltām lapām blenzu neatlaidīgās galvassāpēs. Monotonija ir priekšpilsētas sirds. Kad tuvākā māsa aizbēga no mājām stingrā tēva dēļ (Ph. D. no Bonnas, viņa 1949. gada disertācijas tēma: „Gedanken über den Tod in der Existenz-philosophie”), viņas pilsētas ainava akvarelī joprojām karājās pie ēdamistabas sienas. Vilinoša un vienlaicīgi atbaidoša ainava. Iznēsādams avīzes, sakrāju naudu melnam angļu velosipēdam. Tas mani aizveda atpakaļ uz pilsētu.

Sešpadsmit gadu vecumā pārdevu enciklopēdiju papildinājumus pa telefonu un strādāju antikvariātā. Dedals, mans pirmais īstais draugs, man uzdāvināja lēdijas Frīdas Harisas taro kārtis – Kroulija (nu nav viņš Kraulijs; Crowley izrunā kā crow, vai kā viņam labpatika teikt – holy (svēts)) „The Book of Thoth”. Nēsāju tās līdzi. Vēlāk Varburga Institūtā Londonā beidzot redzēju lēdijas Harisas oriģinālās gleznas. Mētādamies pa ASV, ieguvu pret šīm kārtīm bijību – tās derēja ne tikai zīlēšanā, bet arī kontemplācijā, kam tās īstenībā arī domātas. Dzejot biju sācis desmit gadu vecumā. (Pirmais pantiņš: „Ko agrāk sargāja lauva un grifs/ to tagad noposta āmurs un sirpis” ... Nu, tipisks trimdas bērniņš, kurš astoņu gadu vecumā no māliem bija uztaisījis galīgi nelīdzīgu Vadoņa bisti.) Māsas draudzene man atklāja Rembo; es aizlaidos uz Parīzi kā pārliecināts poète maudit[4. Poète maudit - neatzīts, nenovērtēts dzejnieks.]. Kad pēdējo merguez-frites[5. Merguez-frites - asi vircota Ziemeļāfrikas desa ar fritētiem kartupeļiem] kāds arābu zēns izspēra man no rokām, atgriezos izmisumā, vecajā mietpilsoniskajā monotonijā. Šajā izmisumā atkal braukāju uz Skoukijas bibliotēku un uzdūros nepazīstamai dzejai – Bābeles zvaigzni Bialī grāmatā pazinu no „The Book of Thoth” un tāpēc tajā ieskatījos. Bialī grāmatiņas Kelija (Robert Kelly) rakstītajā priekšvārdā atklāju to amerikāņu dzeju, kas man joprojām vistuvākā.

Ņujorkā dzīvoju Harlemā, strādāju grāmatnīcās un naktīs ar draugiem klīdu pa bezpajumtnieku mitekļiem un zivju tirgu. Retumis bija arī ceļojumi. Reiz braucu ar nu jau veco draugu Dedalu pa kalniem Virdžīnijā; kādā brīdī es reibumā uzstāju, ka jādodas uz miestu vārdā „Crows”, „Vārnas”. Man tur esot jābūt. Dedals negribīgi piekrita, un tā es uz īsu laiku bezmērķīgi tur paklīdu apkārt, veikdams ierakstus Parīzē pirktajā burtnīcā. Netālajā dīķītī Dedals mani uzbildēja.

Vēlāk pārvācos uz Sanfrancisko, kur vairāk nekā gadu pavadīju drēgnā pagrabā. Thoth kārtis gāja zudumā. Iekārtojies puslīdz normālā darbā un ticis no pagraba ārā, aizgāju uz tuvāko okulto veikaliņu iegādāties jaunas. Meitene aiz letes jautāja, vai apmeklēju mises. Kādas mises? „Nē, nekas.” Neatlaidos. Viņa man beidzot sarunāja tikšanos ar kādu draudīgu tipu, kurš pēc īsas pratināšanas man iedeva adresi sliktā rajonā Bērklijas nomalē, kur atradās Kroulija Ordo Templi Orientis vietējā loža.

Pirmā persona, ko tur sastapu, S, bija kā no maniem dziļākiem sapņiem izlīdusi. Tikai nesen, skribelēdams jau minēto ezotērisko mini-autobiogrāfiju, atklāju, ka šis periods ložas vēsturē ir ticis aprakstīts e-grāmatā „The Black Lodge of Santa Cruz”. Autors, paslēpies zem segvārda „Satīrs”, bija S vīrs. Abi nāca no Vārnām, kur pirms dažiem gadiem burtnīcā biju ierakstījis „brauc uz rietumiem pie neizsakāmā”. Rakstot „The Penetralium” (prozas darbu, kas parādās pa daļām dažādos žurnālos un kas tika uzsākts Strindberga okultās dienasgrāmatas un „Inferno” iespaidā) es vairos aprakstīt šo laiku. Ne jau tāpēc, ka būtu kas jāslēpj – Luiss Martinjē (Louis Martinié), kurš Jaunorleānā savijis vūdū ar Kroulija telemu un Tibetas budismu, sen jau aizrādīja, ka noslēpumainības laikmets maģijā ir beidzies. Tomēr, „dažas (lai neteiktu visas) iniciācijas ir empīriskas un runāt par tām nozīmē neko nepateikt vai, vēl ļaunāk, radīt aplamu un maldinošu priekšstatu”.

„Satīra” atstāstā es neparādos. Biju tikai māceklis. Nodevos praksei ar degsmi, katru dienu sēdēdams fiksētās pozās un piekopdams apzināto elpošanu. Apguvis rituālus, es kļuvu par gnostiskās baznīcas diakonu, baudīju misi un naktīs ņēmos ar astrālām parādībām. Tomēr dzeja – poïesis – visu laiku vilka mani vairāk nekā cermoniālā maģija. Pie nulles grāda – „godāts viesis” bet ne brālis – tā arī apstājos. Kādu laiku tomēr dzīvoju citā pasaulē… nē, tomēr šajā. Kens Ērbijs krājuma „Saistība” sākumā citē Būberu: „Nav iluzoras pasaules, ir tikai pasaule...”

Hārvija Bialī krājums „Babalon 156” izdots Bērklijā 1970. gadā, citā laikmetā, tālu no vēlo astoņdesmito gadu notikumiem un tā dēvētās melnās ložas. Lasīju tā laika Roberta Kelija vēstules Hārvijam; nedienā pārdotas, tās bija nonākušas Kalifornijas Universitātes bibliotēkā (viņiem pat nezinot). Kroulija loma viņu garīgajā attīstībā bija mazinājusies vai pat izzudusi; kad beidzot iepazinos ar viņiem 1990. gadā, abi bija iedziļinājušies Tibetas budismā. Kena ceļš vienmēr bijis atšķirīgs; viņam rokā laistās tēva masonu gredzens, un arī viņa dzeju caurstrāvo netieša, pieklusināta masoniska simbolika. 1928. gadā dzimušais Lansings, vecākais šajā plejādē (to nevarētu saukt par skolu, jo viņi visi gājuši atšķirīgus ceļus) ietekmēja ASV kultūras pagrīdi jau sen. Kā raksta izdevniecība Random House, Gerita 1961. un 1963. gadā izdotais žurnāls SET „sakausēja modernistu poētiskos eksperimentus ar okultajām un garīgajām tēmām un kalpoja kā vēlākās kontrkultūras priekštecis un ietekmētājs”.

Gadiem ilgi iedziļinājos viņu dzejā, sekodams pavedieniem gan atpakaļ laikā. Uz Dankana (Robert Duncan) piemiņas lasījumiem Sanfrancisko paspēju, bet viņa balsi esmu dzirdējis tikai ierakstos – gan dažādos virzienos. 1968. gadā Olsons bija sastādījis „Dvēseles mācību plāna uzmetums”; sāku interesēties par to un tur iekļautajām tēmām, piemēram, Henrija Korbēna darbiem par sūfismu. Mācījos kabalu pie Deivida Melcera (David Meltzer) Dankana dibinātajā poētikas programmā Sanfrancisko Jaunajā koledžā. Bet Roberta Kelija grāmatas mani ietekmēja visspēcīgāk. Viņa veikums jau tad bija milzīgs – viņš ir sarakstījis kādas sešdesmit grāmatas, galvenokārt dzeju, bet arī prozu un esejas. Nonācu Hadsonas ielejā Kalamazū – ko iedomājos kā sava veida Parnasu – no Sanfrancisko, pateicoties diviem spilgtiem romāniem, iedams izzīlētajam šķietami tieši pretējā virzienā. Mans sapnis piepildījās – studēju pie Kelija. Neizpalika vilšanās un rūgtums – kad mana draudzene bija nonākusi Kelija gultā; izrādījās, ka arī Parnass atrodas šajā vienīgajā pasaulē.

Gorbačova puča laikā atrados Glosterā; viesojos pie Gerita un dzīvoju virs The Crow’s Nest (Vārnas ligzda) bāra. Trīs gadu kopdzīve ar mīļoto sievieti bija beigusies. Centos sekot līdzi Latvijas notikumiem, bet pilsētai tuvojās orkāns. Bāra izkārtne vētrā izsita logu. Tas bija Gerits, kas ieteica doties uz Eiropu. Padzīvoju komponista mājā Montsegura pakājē, tad Berlīnē. Rīgā no Berlīnes ierados 1991. gada Ziemassvētkos ar vilcienu. Mēnesi klīdu apkārt ar muti vaļā – nekad nebiju bijis aiz nu jau pārrautā dzelzs priekškara.

Kad izcilais dzejnieks Džeroms Rotenbergs viesojās Latvijā, kāda it kā kulturāla dāma izteicās, ka esot ieradies „šausmu konveijers”, jaucot ASV masu kultūru ar tās pretstatu. Šausmu konveijera viens gals pamatos jau pie likteņupes bija; tieksme rauties uz patērētājkultūras spīdīgajām čipsu paciņām neradās no vilinājuma vien. Kelijs reiz raksturoja Amerikas reliģiju kā preference. Dzejnieki, maukas, keramiķi un dzērāji ir starp ķeceriem, izvēlēdamies vielu, nevis nebeidzamo iespēju izdarīt izvēli.

Kelija lozungs „Kālijugas” (1970. gadā izdota krājuma nosaukums) laikā bija WRITE EVERYTHING ( „raksti visu” – šī prasība krasi atšķiras no „write anything”, „raksti jebko”). Es likos izlīdis no viņa pagātnes; no pagātnes, ko viņš vēlējās pamest. Ja maģija nozīmē praksi – elpot, tupēt, un vērot (ne)prātu, nevis sekot kādam noslēpumainam burkānam, ko kāds karina deguna priekšā vai spriedelēt par mistērijām, tad dzejošana īstā nozīmē ir rakstīšana/lasīšana. No otras puses, Gerits pārsvarā veido vienu un to pašu grāmatu, te pielikdams kādu pantiņu klāt, te dažkārt kaut ko zaudēdams. Gerita izdevējs aizņemies izteikumu „slepeni dīgstoša sēkla”, lai raksturotu Gerita darbību; literāru pretenziju viņam vienkārši nav.

Dinaburgas ekspresī tamburā nelikumīgi uzpīpēju ar krievu tautības inženieriem. Visi balsojuši par Latvijas neatkarību; visi smagi vīlušies. Pat Lattelekom taksofonu būdiņu pamatnes esot importētas. Vilciens pienāk, esam uzmanīgi un piesardzīgi. Ar visām pekelēm vispirms aizeju pie cigarešu kontrabandistiem. Turu prātā Repšes ādas uzvalku un sūtu ziedus vispārējai morālei. Kontrabandistu drānas īstenībā ir skaistākas. Tetovējumi arī.

Ja kas, tad Latvija padarīja mani cilvēciskāku. Kā galīgi izlutinātam Rietumu radījumam man vienmēr bijusi iespēja aizbēgt – gan no sevis, gan no visa kā. Arī no atbildības. „Atbildība nozīmē saglabāt atbildības spējas,” sakot Dankana vārdiem. Atklīdu līdz šejienei, bez konveijera, un varu apmānīt pats sevi. Bet jau deviņdesmito gadu sākumā studenti teica, ka īstenība sāp. Ja tā tik ļoti sāp, dīvainā kārtā nošķirta no sapņu pasaules, robežu vairs nav.

Tagad tēva grāmatas, ieskaitot „Gedanken über den Tod in der Existenz-philosophie”, ir mājās… koferis, kas reiz bija piebāzts ar izmisušu vecāku drānām, – arī. Koka kastes bija pilnas ar grāmatām. Pārējais bija mazsvarīgs.

Māte uzauga Daugavpilī. Viņai vēl glabājās viņas mātes saraksts ar zaudēto pirmskara rakstāmmašīnu sēriju numuriem; viņa nepieņēma, ka rakstāmmašīnu laikmetam pienācis gals. Īrētā dzīvoklī, kur viņa bija pavadījusi bērnību un par kura lepnību viņa man bija tik daudz stāstījusi, tagad ierīkota točka. Pilsēta jau vienreiz bija sarukusi, Pirmā pasaules karā, un tagad atkal sarūk. Izrēķināju, ka tā varētu būt pasaules mēroga pašnāvību metropole; pašnāvību statistika Latgalē ir vērā ņemami augstāka nekā citos Latvijas reģionos, un dvinskiešu īpatsvars šajā statistikā ir īpaši smags. Daudzi devušies prom; Īrijas Radio man piezvanīja, lai pajautātu, kāpēc tik daudzi viesstrādnieki nāk no Daugavpils. Tomēr vietējie izrāda pilsonisku lepnumu, bieži vien pat bez ironijas. Par to liecina grupu nosaukumi krieviskajā mūļgrāmatā „ВКонтакт”: „Моя Родина – прекрасный Даугавпилс! Город сказка, город мечта!”

Kad nesen Rīgā nolasīju pāris lekcijas par ASV ārpolitiku, kāda studente man jautāja, kāpēc es dzīvoju Latvijā. Atbilde bija: „Es iemīlējos.” Gerita „nejaušības aprises jeb cilvēcisko kauliņu iemetiens gultā”. Dižķibeles askēzē varētu saskatīt ko vairāk – likteni – bet tas būs tikai stāstījuma pinums, naktī atpinams un rītā cits. Konrads, skatoties uz skotu rakstnieka mugurkaulu un ribām, aizrāda, ka pārējais „bija pārāk caurspīdīgs, lai būtu redzams."