Eiropa atpūšas

Šodien Vidusjūrā ir vētra. Santorino ostā viļņi bija trīsmetrīgi, mūsu kuģi tur nepieņēma. Vēja stiprums – deviņas balles, desmit skaitoties orkāns. Ļaudis klunkurē pa gaiteni no vienas sienas pie otras, brokastu telpa nebija pārpildīta, mēs bez grūtībām atradām vislabāko galdiņu ar panorāmas skatu uz grieķu ūdeņiem, bet arī es pēc izlaistītas tējas glāzes ātri sapratu, ka vestibulārais aparāts gatavo sacelšanos. Ēdieni te ir tik bagātīgi un dažādi, ka gribas visu nogaršot un pamēģināt. Un arī “monstrus medīt”. Parasti tas nozīmē – brīvajā laikā kopā ar V. sēžot, piemēram, ielas kafejnīcā, vērot garām plūstošās tautas masas ar visiem tās īpatņiem. Uz Aidas tas izdodas lieliski. Kuģi pilnā vārdā sauc Aida Diva. Esmu jau trešo reizi uz peldošās divpadsmit stāvu mājas, bet aizvien vēl, izkāpjot no lifta, griežos kā vilciņš ap savu asi: kur jāiet, pa labi vai pa kreisi?! Restorāni, liekas, bija četri un bāri/kazino arī četri, plus vēl uz augšējā klāja varietē skatuve ar bāra letēm abās pusēs, tā ka nodzerties un noēsties var ne pa jokam. Aida Diva spēj maksimāli panest 2500 pasažierus, plus 600 apkalpotāji, visi aziāti, galvenokārt filipīnieši. Pasažieri lielākoties ir vācieši, austrieši, šveicieši, rets nēderlandietis. Bagāto jaunkrievu nav, tos varētu dzirdēt pa gabalu, poļu valodu es saklausīju vienreiz, bet viņi kaut kā čukstus sazinājās. Tāds nedēļas izbrauciens pa Vidusjūru nākas vidēji 4000 eiro uz galviņu, ir arī ekonomiskais variants, bet tad tu ceļo kuģī kā valzivs vēderā, bez loga un dienas gaismas.

Te nav nekā tāda, ko nevar dabūt. No ēdamajiem. Un tad viesi arī ēd, jo par visu ir samaksāts iepriekš, arī vīns, balts un sarkans, tiek dzerts litriem, jo viss ir cenā iekļauts. Ir jāstumj ribās, kaut arī moka jūras slimība, jo nevar taču mantu laist vējā. Brokastis var sākt sešos trīsdesmit, plūstoši pārejot tā sauktajās otrajās brokastīs, kas bez grūtībām var tikt tālāk turpinātas divpadsmitos ar agrām pusdienām; pusdienas vēl nav beigušās, kad stiepj ārā kūku kalnus un bulciņu torņus, jo piecpadsmitos trīsdesmit ir tee time. Un šokolādes strūklaka, kur tādā kā etažerē tek silta, šķidra šokolāde, pārmaiņus tumši un gaiši brūna. Tad tu drīksti ņemt uz kociņa uzdurtu zemeni vai ananāsa gabaliņu un turēt zem šokolādes straumītes. Seko pauze, lai var nedaudz nosnausties un izmeklēt ko spožāku vakariņām, jo ir jāievēro etiķete: ja pa dienu varēja grozīties vieglā vasaras apģērbā, tad vakarā vīrieši netiek restorānos ielaisti šortos vai līdzīgās īsbiksēs, arī šļūkatiņu valkātājus sūta pārauties. Sievietes nes izrādīt vakara garderobi, garo vakarkleitu gan nav, bet lielākajai daļai kaut kas spīguļojošs, ar fliteriem nošūts būs. Un katru vakaru ko citu, lūdzu, uzvilkt! Arī rotas jāiznes parādē. Būtībā jau parādē tiek vestas pašas nēsātājas, jo pārsvarā tas ir treknais vāciski runājošo zemju vidusslānis, kur vīram ir sava firma un sievas nereti mēdz būt krietni jaunākas, jo var atļauties nomainīt ne tikai bembi uz jaguāru, var citiem izrādīties, kāds es feins vīrietis un kāda man smuka jauna sieviņa. Vai sekretārīte. Bērnu uz Aida Divas tikpat kā nav, tie taisa troksni un tādējādi ir nevēlami. Eiropā ne vienā vien pieczvaigžņu viesnīcā bērni, jaunāki par 12 gadiem, netiek ņemti pretī.

Tā nu viļņi šūpo, bet cilvēki ēd. Kuģa ēdienkartē ir vācu, itāļu, japāņu, ķīniešu ēdieni. No gaļas līdz zivīm, veģetāri, košera, bezlaktozes, sazin vēl kādi, maize vien – ap trīsdesmit šķirnēm. Uz Aidas ir sava maizes ceptuve, kur tad arī visas smalkmaizītes un tortes tiek izmargotas. Nedēļu noēdies, viens otrs nevar vairs rāvējslēdzēju slēgt. Es nedēļas sākumā viltīgi velku tos apģērbus, kas beidzamajā dienā, var gadīties, neies vairs ciet. Pēdējais vakars parasti ir ar saukli “Hummer bis zum abwinken” un iet vaļā karalisko garneļu ēšana “čerez ņemogu”. Un nobeigumā braukā “Schnapsi-Taxi”, t.i., jau stipri pēc pusnakts filipīnietis ar smaidu no vienas auss līdz otrai stumj rateļus ar vodku un grapu, konjaku un liķieri, kalvadosu un rakiju utt. Vācietis pēc būtības nav ļoti izvēlīgs ēdiena ziņā, līdzīgi kā latvietis, un pārsvarā ir konservatīvs. Rītā un vakarā – maizi ar marmelādi un sieru/šķiņķi, pusdienās – kartupeļus ar gaļu, pēcpusdienā – kādu kafiju ar kūku. Un aliņu, katra trešā alus darītava pasaulē esot vāciešu rokās, starp citu. Arī mēs to dzeram dūšīgi un labi panesam. Runājot par panesību – uz kuģa ir, protams, arī ārsti un medbloks, biju pie ārsta sava hroniskā sinusīta dēļ: rēķins par vizīti – 120 eiro. Tādēļ Alka Seltzer tabletītes pret paģirām ieteicams nopirkt pašrocīgi un krastā. Nonācis pārpilnībā, kur ik dienu tiek izdomātas kādas jaunas kulināras izvirtības – piemēram, grieķu virtuve, Āzijas gardumi, turku saldumi, jūras veltes & co, eksotiskie augļi, par kuriem nav īsti skaidrs, vai ar sāli vai cukuru mutē jābāž, bet varbūt vispirms mizot vajag, – tradicionālists vācietis apģērbj kosmopolīta ķitelīti un metas iepazīt pasauli caur vēderu.

Šādu “pasaulē peldošu Vāciju” ir pavisam septiņas, tiek būvēta astotā. Un tās visas ir Aidas (Bella, Diva, Luna, Laura, Blu). Aida Diva vasaru ganās pa Vidusjūru, ziemas mēnešos savukārt vadā bagātus pensionārus no Dubajas uz Arābu Emirātiem, Omānu un Bahreinu, jo tieši tad, kad Eiropā ir janvāris, februāris, arābu zemēs ir “samta sezona”, glāsmainas temperatūras; tur mani V. pagājušo gadu vizināja. Lai bilde būtu pilnīga, piebildīšu, ka milzu dīvas 251 metru garajam un 32 metrus platajam rumpim priekšgalā uzzīmēta sarkana mute un acis ar zili iekrāsotiem plakstiņiem...

Vētras dzīti, tomēr drīz vien klumburējam abi ar V. no barotavas uz savu kabīnīti, pārdomādami, vai labumi pēc brīža neprasīsies uz ārpusi. Man ir lepns šūpuļtīkls uz balkona, un es tajā varu lieliski snaust, V. parasti sēž uz krēsla ar grāmatiņu un tik iegrūž uzparikti, lai šūpojas. Bet šodien nevajag iegrūdēja, viss šūpojas pats no sevis un dažādos virzienos. Gulta vibrē un viegli viļņojas, bet visjocīgākā sajūta ir, sēžot uz troņa keramikas nodaļā un kārtojot dabiskās vajadzības. Vispār liekas, ka esi viegli iereibis, kaut ir tikai desmitā rīta stunda, un, skatoties draudīgi zilajās ūdens masās, jūties kā puteklītis un pīslītis – pēc tam, kad labu laiku šajā peldošās pils dekadentiskajā pārpilnībā esi juties kā valdnieks. Cena par šo ilūziju, zināms, arī ir karaliska. 

No lepnās peldošās matronas notrausušies Antālijas ostā, tiekam ar taksīti rauti tā, ka vējā ausis plīv, kilometrus četrdesmit uz Lara beach, kur V. ir izvēlējies cienīgu tālākās atpūtas vietu: Mardan Palace. Pēdējā nakts uz Aidas bija īsa, vīns un šampanietis pludoja uguņošanas pavadībā un vācu šlāgeru skaņās, no Kremļa kurantu un sultānpils krustojuma patiešām ir jāatpūšas…

Ekspedīcijā pa viesnīcas teritoriju iegriežamies itāļu picērijā. V. ar nenosakāmu sejas izteiksmi paraksta rēķinu un iedod, protams, dzeramnaudu, jo aptekšņi jau cenas nenosaka un varbūt pat pārtiek virtuvē no neapēstām picas atliekām, jo paši tādu nevar atļauties. Un tad ievēroju kādu neparastu lietu – V. izdzer negāzētā minerālūdens glāzi sausu, neatstājot ne pilīti, lai gan pirms brīža bija žēlojies, ka viņam taču garšo gāzēts – es egoistiski biju pasūtījusi bez burbuļiem. Vaicāts, kā tad viņam tas pliekanais ūdens pēkšņi iegaršojies, viņš atbild, ka tik dārgu ūdeni nevar tā vienkārši atstāt… Un varbūt rēķinā ir ietvertas stērķelētās linu salvetītes līdzņemšanai.

Mardan Palace rezervē no tavas kredītkartes 2500 eiro garantijai, ka tev neuznāks nepārvarama vēlēšanās neuzkrītoši atstāt sultānpili.

Ļaušanās viļņu glāstiem te notiek megabaseina plašumos. Pāri baseinam ir cēlkoka tiltiņš ar četrām noejām, apmēram tik liels kā pār Bērzes upi Dobelē. Kad stāv tiltiņa vidū, var vērot, kā ar dažādas intensitātes flīžu zilumu ir imitēts jūras ūdens krāsu salikums un dziļums; patiesībā baseins ir viscaur metru četrdesmit dziļš. Te neviens neiet joggen, tas ir, nenodarbojas ar skriešanu, jo arābiem un jaunkrieviem tas nav modē un, jāatzīst, klimats ir par karstu, bet es atradu sev brīnišķīgu alternatīvu – ilgpeldēšanu. Tā nu mēs rāmā glītumā plunčājamies labi ilgi. V. man aiz muguras drusku tā kā atpalicis, es dzirdu dīvainus sprauslājošus trokšņus un prasu – vai tu dzer to ūdeni, vai? V. atspēlē joku atpakaļ – ja aprēķinot, cik naudas būs nedēļas laikā šajā klimatā jāizdod tikai par dārgo ūdeni, tad šis piedāvājums esot ekonomisks un apsverams. Uz to es viņu pamudināju, lai dzer labāk no džakuzi baseiniņa, jo viņam taču garšo ar burbuļiem.
Latviski parasti saka – putniņi rītos dzied vai vītero, bet ne aiz pils loga. Pirms rītausmas mostas pāvi, kas ņaud kā durvīs iespiests kaķis. V. spriež – varbūt ir pārošanās laiks un hormoni žņaudz dziedamo rīkli? Tad pievienojas lielie papagaiļi. Viņi vienkārši ķērc un atraugājas kā pārdzērušies līdzpilsoņi. Taču mums šodien programmā nav ornitoloģija, bet ihtioloģija, kurā valda klusums. V. varen patīk zivis. Arī lielajā Imantas Maximā viņš ar iepirkumu ratiem vienmēr nobrauc garām dzīvo zivju akvārijam. Un te ir grota ar sālsūdens zivīm 3 metru dziļumā, kur viesiem piedāvā iedziļināties kopā ar niršanas skolotāju. Protams, par maksu, par velti tikai saule aust. Tā mēs, sēžot pēcpusdienā austrumnieciskas lapenes ēniņā, klausāmies informāciju par zivīm un planktonu. Manas angļu valodas zināšanas ir, teiksim, pieticīgas, man pazīstamas tikai tās zortes, kas nāk ēdienkartē priekšā. Kamēr V. ar stāvu domātāja krunku pierē klausās, ko stāsta druknais turku niršanas skolotājs, es šūpoju kājas un vēroju lapenes muslīna aizkariņa musturu. V. ies pētīt mākslīgās grotas dzīles nirēja tērpā ar masku un visiem piederumiem, es ne, es pa maliņu, ūdenī ir tādi kā pakāpieni no smilšakmens, tur arī palikšu. V. iegūst ķermeņa formas izceļošu kostīmu, ar redzamu piepūli to uzstīvē un palūdz aiztaisīt rāvējslēdzēju mugurpusē, es apaunu zilas čības, lai neslīd pa zemūdens pakāpieniem, iesēžos caurspīdīgajā ūdenī līdz padusēm un turu fotoaparātu gatavībā.

Un tad nāk pirmā raja. Nav tik traki kā izklausās, jo šīm rajām ir izrauts indes dzelonis. Rajas varot sasniegt līdz 7 metru diametru un attiecīgu svaru. Aizpagājušajā vasarā Floridā kāda sieviete esot nosista, sauļojoties uz jahtas klāja, jo raja bija vienkārši rotaļājoties izlēkusi no ūdens un nelaimīgā kārtā uzkritusi gulošajai sievai. Ne dūra, nekā. Bet austrāliešu jūras pētnieks nomira tieši no rajas dūriena, turklāt pats labi zināja, ka mirs, jo pretinde okeāna vidū nebija pieejama un bija skaidrs, ka palīdzība no krasta būs par vēlu, lēna paralīze neizbēgama. Arī maza raja varot nodarīt lielu postu, jo niecīga 1–2 centimetru izmēra brūce, parasti pie potītes, stipri asiņojot un ļoti sāpot. Cilvēks 24–48 stundas ir slims, pēc tam saindēšanās pakāpeniski pāriet.

Viesnīcas rajas ir skaistas, no atlasmelna līdz asfalta pelēkam, viena ar tādiem raibumiem kā grundulim. Rajas vistuvāk ir rados ar haizivīm, galva viņām ir vienā gabalā ar ķermeni un aste kā pātaga. Un acis ļoti noslēpumainas, ar tādu kā vārstuļveidīgu ādas kroku. Vēderi visām balti. Es fotografēju, bet viņas peld grupā: pa priekšu mamma, varbūt metru diametrā, tad otra, mazāka, un nopakaļ pavisam maziņa briesmonīte. Pirmajā gājienā viņas ar sānu spuru noglauda manas zilās čības. Tad es zem ūdens esmu izstiepusi roku, un rajas to, pāri peldot, noglāsta. Sadrošinos un pati noglāstu garām peldošu raju. Melnītes glaudīt ir ļoti patīkami, sajūta starp samtu un zīdu. Pēkšņi sajūtu, ka viena samtaina būtne labajā pusē man ir pie dibena un studē spilgto peldkostīmu, un, ak, arī kreisajā pusē viena jau čabinās. Viena mazā nogaršo manu pirkstu, pasūkā un palaiž vaļā. Rajas ēd tikai izmeklētas jūras veltes – garneles, mīdijas. Kā pasakā par Ansīti un Grietiņu, kad ragana nomēģina pirkstiņu, manējais ir izrādījies ēšanai mazvērtīgs. Esmu atdzesētajā ūdeni nedaudz sazilējusi un laimīga dodos uz hamam, turku pirti, lai uz karsta akmens dalītos iespaidos par piedzīvotajiem brīnumiem.

No rīta saullēkts virs Taurus kalniem ir brīnišķīgs. Apradusi ar mājvietu, skrienamkurpes sašņorējusi, dodos skriet pa sauszemes sultānpils teritoriju. Principā nekā slikta nav, dabīgs akmens un koks, materiāli, kas nodrošina labu saķeri ar apavu. Tā nu es 5:45 padrasēju garām nakts šveicaram, kas pie ekscentriķiem pieradis un man ar profesionālu, bet nedaudz gurdu smaidu pasaka labrīt. Mans dzīvesveids ir šai vietai mazliet par agru, datoristu ievajagas sešos no rīta, jo es, lūk, nevaru ielogoties – bet kompju meitenes nāk uz darbu astoņos. Gym-club darbinieci izbiedēju, lai gan bija jau mazliet pāri deviņiem, kad fitnesa zāles sāk darbu – man ne visai patīk eksponēties, kad izeju savas jogas sekvences, bet te gandrīz visas sienas ir spoguļos. Atkrāmēju vienu stūrīti no ģimnastikas bumbām un mierīgi uz jogas tepiķīša elpoju ar kājām gaisā, praktiski aizskapē. Sporta lauciņa kopēja nāk vēl samiegojusies un pašļūkā man garām, pēkšņi ar sānu redzi tomēr nofiksē, ka kaut kas te ir citādi, ieslēdz atpakaļgaitu un acis ieplešas platas. Man liekas, viņa pārkrustījās.
Tā kā te ir tik daudz krievu, arī apkalpotājas ir oksanas un tatjanas. V. ir iemācījies jaunus vārdus krieviski – viņš tagad mani sauc par cacu vai fifočku. Un caca nu rikšo rāmā solītī vispirms pa sultānpils priekšpusi – pa uzbraucamo ceļu augšā, pa nobrauktuvi lejā, pa vidu paliek parādes kāpnes ar strūklakām kā Pēterhofā un visādām kareivīgu sultānu statujām. Sanāk sešsimt metru aplis kā kārtīgā stadionā. Pēc tam uz iekšpagalmu un taisne uz Vidusjūru, modrie apsargi jau sen mani lokalizējuši un droši vien padod viens otram ziņu pa rāciju, ka 5063. istaba tuvojas – gar torni skrienot, redzēju sevi nejauši vienā no apsardznieku monitoriem.

Pa ceļam apmeklēju grotu ar rajām, kas vēl guļ un pagriež man pātagastīti. Niršanas skolotājs zivkopis izbrīnīts padod labrītu un apgalvo, ka ap sešiem no rīta viņš te nekad nevienu viesi neesot sastapis. Un tā nu es apskatu raju guļamistabu. Viņas kolektīvi – kādas sešas – kā plaušas guļ vienā stūrītī, atsevišķi pa citiem kaktiem ir dažas individuālistes. Izrādās, ka arī rajas maina savas iemīļotās uzturēšanās vietas, kad maina filtrēto un attīrīto jūras ūdeni. Un, kā apgalvo turku zivkopis, gaišās rajas esot skumjas, tās mainot krāsas intensitāti un izturēšanos atkarībā no sava mentālā stāvokļa. Ja raja ir bēdīga, viņas ādiņa kļūst gaišāka un viņa burtiski ierokas smiltīs, bet tās koši melnās, kas plivinās virs grants dibena, ir labā garastāvokli. Kas to būtu domājis, ka mazā briesmonīte ar gaišo grunduļa muguriņu, kas ziņkārīgi pasūkāja manu pirkstu, ir depresijā.

Amfiteātris ar smagajām samta portjerām, protams, tukšs un kluss, Palle viens pats pasaulē. Rikšoju tālāk pie lopiņiem un putniem. Bars sīko papagaiļu ar mazajām smadzenītēm iztrūkušies paceļas spārnos un gandrīz atduras būra pretējā sienā. Viens no lielajiem papagaiļiem saka “alo, alo” – kā turks vai krievs pa telefonu. Blakus sēž otrs, sākumā nesapratu, ko viņš imitē, bet izrādījās, ka viņš blēj, jo blakus mīt kaziņas un buciņi. Tālāk grozās un griežas Anna Pavlova balta pāva – turklāt tēviņa – paskatā, tik graciozs un skaists, priecājas pats par savu daili. Līdzās stāv gailītis ar bikšainām pundurvistiņām. Grūti viņam iet dziesmu karos ar pāviem un papagaiļiem, pats maziņš un maza rīklīte. Un vēl imams sauc uz rīta lūgšanu no minareta augstumiem.

Manu acu priekšā pakāpienu pēc pakāpiena sāk darboties ūdenskritums virs lāzeršova baseina. Noplūcu vienu saldi smaržojošu zariņu un šveicaram vaicāju, kāds vārds šitai puķei. Puisis aiziet konsultēties un nāk atpakaļ kopā ar kolēģi. Viņš domājot, ka tas varētu būt jasmīns. Soļoju pa garo iekšgaleriju uz istabu, kājas līdz potītēm grimst turku viesnīcas biezajos tepiķos un kaut kur fonā decenti skan Mocarts.