Kapu pastāsti

Feisbukā esmu reģistrējies tikai pāris grupās; viena no tām saucas “Kapi”. Bildes tajā skatos regulāri, lai gan pats publiskoju reti. Es nedomāju arī, ka man būtu raksturīga īpašība, ko angļu valodā apzīmē ar vārdu coimetromania, proti, pārspīlēta vai nenormāla vēlme apmeklēt kapsētas. Ar māsu pastāvīgi saskaņoju kapu kopšanas darbus, bet ar dārzkopību kapiņos pārāk nesaspringstam. Vēl svešāka man ir nekrofilija. Zinot manu nepatiku pret bērēm, kādreiz uz atvadām no mirušajiem radiņiem māte brauca ar māsu, mani atstājot mājās. Bet, kad 1976. gada decembrī 48 gadu vecumā no infarkta nomira mans tēvs, Lauksaimniecības akadēmijas profesors (laikam tobrīd jaunākais), turpmākos gadus uz Meža kapiem ar māti un māsu gājām visai bieži. Kopā ar māti spriedām arī, kādam jābūt kapakmenim.

Par kapsētām Rīgas Laikam rakstīju jau pirms 25 gadiem (tad man vēl nebija 45). Jau tad sapratu, ka kapsētas ir vietas, kurās var labi domāt. Tajās ir laika, telpas un kultūru sajaukums. Neviens nesteidzina dot atbildi uz jautājumu: kas mēs esam, no kurienes nākam? Man kapsētas patīk to paradoksāluma dēļ. Ja ticam dvēseles un miesas duālismam, tad kāpēc nākam pieminēt dvēseli uz vietu, kuru cilvēks dzīves laikā varbūt pat ne reizi nav apmeklējis? Tur ir guldīta tikai viņa miesa. Kāpēc zemēs, kurās gadu simtiem dominējis priekšstats par miesu kā dvēseles pazudinātāju, pastāv rūpīga kapu kopšanas tradīcija?

Te visi tiek gremdēti vienādā dziļumā un vismaz šai ziņā ir vienlīdzīgi. Kapu ierindā sajukuši naidīgu armiju kareivji, kapelāni un markitantes, askēti un dzīves baudītāji. Cilvēki reti var izvēlēties sev kapsētas kaimiņus un nezina, ko viņiem “pieguldīs”; visbiežāk mirst vienatnē, bet guldīti parasti pulciņos.

Tautas cita no citas atšķiras ne tikai attieksmē pret dzīvajiem, bet arī attieksmē pret mirušajiem. Latviešiem kapi jau pasen ir kā ģimenes mazdārziņi. Es nezinu, vai aizrautīgā kapu puķkopība ir palieka no pagānisma, mīlestības vai grēku izpirkšanas izpausmes. Zinu, ka vārda “ziedojums” sakne ir zieds.

Kapu estētika balstās uz pretstatiem: sveces un ziedi ir nepastāvīguma un laicīguma simboli, akmens – nāves neatceļamības apliecinājums. Plastmasas ziedi falsificē gan laicīgo, gan nemainīgo. Visbiežāk kapakmeņus sev neizvēlamies. Liecība par eksistenci visbiežāk nav nelaiķa gribas vai gaumes izpausme. Manu vārdu iekals tēva un mātes kapakmenī. Arī bēru mūzika raksturo nevis mirušā cilvēka, bet viņa laikmeta vērtības. Man personīgi patiktu Pink Floyd “The Dark Side of the Moon”, citam kāds šlāgeris, bet atskaņos visdrīzāk Mocartu, jo kapi ir vieta, kur privātais padarīts par publisko.

Gadās, ka kapi ir koncentrētu sajūtu provocētāji. Vienos saasinās vientulības, citos pārsteiguma, apjukuma, atsvešinātības, bēdu, prieku sajūtas. Kapsētās ļoti reti esmu piedzīvojis trauksmes vai baiļu sajūtu.

Vairs īsti neatceros, kad ceļojumu braucienos sāku iekļaut vietējo kapsētu apmeklēšanu. 1975. gadā Armēnijas kalnos nejauši uzdūros kapakmeņiem: tie bija izkliedēti pa visu kalna galu. Tur nebija kapsētām raksturīgo iežogojumu, tāpēc sākumā nesapratu, ka šī vieta jāuztver kā kapsēta. Kalna galā stiprā vējā locījās gara zāle. Iesākumā bija maldīga sajūta, ka kapakmeņi sagāzušies tieši vēja dēļ. Vēlāk nodomāju, ka vainīga ir gravitācija, bet gan jau cēlonis bija tas, ka akmeņi nebija ierakti pietiekami dziļi un to pamatus bija izskalojis ūdens. Vieniem akmeņiem uzraksti raudzījās debesīs, citiem vērsās uz zemes centru. Rakstu zīmes bija nesaprotamas, nespēju atpazīt pat gadu skaitļus. Varbūt tie arī tajos akmeņos nebija iecirsti un šiem ļaudīm nebija vajadzīgi. Katrs savējais tāpat zināja, kurš ir dēls un kurš ir tēvs. Kapakmeņi liecināja, ka kaut kur tuvumā agrāk bijis ciemats. Mani pārņēma vientulības sajūta.

70. gadu beigās apmeklēju kapsētu Samarkandā. To lielākoties pildīja apmēram divus metrus augstu un ļoti šauru (divu elkoņu platumā) māla kapliču labirints. Jau pēc īsa laika pārņēma sajūta, ka te vieglāk uz visiem laikiem apmaldīties nekā atrast izeju. Bailes pastiprināja tas, ka ļoti spilgtā saule bija tieši virs galvas un pēc ēnām debespuses noteikt nevarēju. Sāku nedaudz stresot, ka esmu iestrēdzis tagadnē.

Astoņdesmitajos uz kapiem nepiestaigāju: ceļoju ļoti reti un tikai PSRS robežās. Pēcpadomju laikā savos daudzajos ārzemju braucienos bieži klaiņoju pa ielām, jo izstādēm, koncertiem vai krogiem naudas nebija. Ik pa brīdim radās vēlme apstāties, pamukt prom no uzmācīgām pilsētas skaņām un kņadas. Bija divas vietas, kur varēja apsēsties, kur neviens neskrēja garām un blakus skaļi nesarunājās, – baznīcas un kapsētas. Neesmu skaitījis, cik kapsētās esmu bijis, bet kāds pussimts noteikti salasīsies. Fotogrāfiju skaits varētu sasniegt četrciparu skaitli.

1994. gadā bieži iegriezos Ārlingtonas nacionālajā kapsētā līdzās Vašingtonai, jo tā bija manā skriešanas maršrutā. Kapsēta ir 259 hektārus liela: kopš ASV pilsoņu kara te apglabā dažādos militārajos konfliktos bojāgājušos, armijas veterānus, te pārapbedī arī citās valstīs nogalinātās militārpersonas. Kopumā Ārlingtonā atdusas ap 400 000 cilvēku. Uz kapu plāksnēm kā miršanas vietas bieži ir norādītas Francija, Vācija, Vjetnama, Koreja, Nikaragva – tās ir gluži kā palīglīdzeklis ASV karu rokasgrāmatai. Kapsētā ir arī daudz nogāžu pagaidām bez kapavietām, un man šī nesaspiestības sajūta radīja bažas par vēl neuzsāktiem kariem.

Džona Kenedija apbedījuma vieta ir 1,2 hektārus liela. No nogāzes augšas var redzēt gan Linkolna memoriālu, gan Vašingtona monumentu. Džonu pārapbedīja pēc četriem gadiem. Gadu vēlāk tika nošauts viņa brālis ASV senators Roberts Kenedijs. Viņš vēlējās, lai tiktu apglabāts ģimenes kapos Masačūsetsā. Bet ģimene izlēma viņu guldīt Ārlingtonā. Memoriāla rekonstrukcijas dēļ arī viņu pārapbedīja. Jau pēc daudziem gadiem uzzināju, ka 2011. gadā viesuļvētras Irene laikā gājis bojā Kenedija kompleksa vidū augošais 220 gadus vecais Ārlingtonas ozols. Tāpat kā Džonam, arī ozolam nebija garš mūžs. Pēc īsa laika tajā pašā vietā iestādīja jaunu ozolu. Kāpēc es uzrakstīju šo rindkopu? Mana atbilde ir vienkārša: pat prezidenti pēc nāves nevalda pār savu ķermeni.

Tas ir tāds kā mājiens arī Latvijas vīriešiem, kuri iemanās nomirt agrāk par savām sievām. Iepriekš bija augsta sieviešu mirstība dzemdībās un tāpēc vīriešu dzīves ilgums bija garāks nekā sievietēm. Viņi bija kapavietu izpilddirektori. Jau kopš 20. gadsimta sākuma Latvijas kapos dominē sieviešu veidotu apbedījumu un kapakmeņu dizains. Kapi ir kļuvuši par viņu dominances teritoriju; nereti, iespējams, tā ir vienīgā vieta, kur sievietēm savi lēmumi nav jāsaskaņo ar vīriem vai citiem vīriešiem.

Atļaušos atstāstīt mūsdienu “korektumam” neatbilstošu vecu anekdoti: “Tēvs pilngadību sasniegušam dēlam letiņam skaidro dzīves mākslu. 20 gadu vecumā precies ar krievieti, 40 gadu vecumā pārprecies ar ebrejieti, bet 60 gadu vecumā precies ar latvieti. Dēls jautā, kāpēc tā. Tēvs paskaidro, ka krieviete dēlam gādās gultas priekus, bet ebrejiete izaudzinās gudrus bērnus. Dēls jautā: tad kāda velna pēc vēl ir jāprec latviete? Tēvs atbild: viņa gadiem ilgi aprūpēs tavu kapu un pie tava kapa apmeklēšanas pieradinās tavus bērnus un mazbērnus.”

Deviņdesmito gadu vidū reizes trīs izstaigāju Parīzes kapsētas. Tur nu gan bija pieblīvētība! Monparnasas kapsētā man iepatikās piemineklis ar lakonisku uzrakstu “Rikardo” – apmēram 1,5 metrus augsta, stilizēta kaķa skulptūra no krāsaina porcelāna. Tomēr gan jau tur bija apbedīts nevis kaķis, bet tā saimnieks. Izteiksmīguma ziņā skulptūra ievērojami pārspēja Bodlēra, Mopasāna, Beketa, Dreifusa, Sartra un Simonas de Bovuāras kapakmeņus.

Parīzes Perlašēza kapsētā redzēju, kā kāds puisis skaita meitenei dzeju. Gribēju saprast kaut vienu vārdu, taču nespēju. Arī tas, kāpēc viņš to dara tieši tur, man palika noslēpums. Neapmierinātas ziņkāres sajūta mani nepameta arī vēlāk. Pacentos iedomāties, ko kapsētā varētu skaitīt es. Mājās atbraucis, parakņājos savā pazīstamās dzejas krātuvē. Pirmām kārtām ienāca prātā pameklēt ļoti talantīgā maitas Maksima Gorkija rindas. Bez špikera par dekadentiem ironizējošo dzejolīti noskaitīt nevarētu, bet tagad to pārlasīju. Dzejolītim ir piecas daļas, bet pietiek jau ar vienu:

Нас ежедневно жизнь разит,

Нам отовсюду смерть грозит!

Со всяких точек зрения –

Мы только жертвы тления!²

Meitenei to kapos neskaitītu, bet bez klausītājiem varētu kapsētā ar blašķi rokā paskandināt.

Trijos Perlašēza kapsētas apmeklējumos tā arī neatradu sava vismīļākā gleznotāja – 35 gadu vecumā no tuberkulozes meningīta mirušā Modiļjāni – kapu. Iecirknis bija zināms, bet atrast kapa vietu nespēju. Pēc tam izvirzīju hipotēzi, ka sefardu ebrejam uzraksts uz kapa varēja būt ivritā.

Aptuveni tajā pašā laikā apmeklēju Manilas ķīniešu kapsētu Filipīnās. Tur bija pilnīgs kultūru, stilu un valodu sajaukums (ķīnzīmes, uzraksti arābu, ivrita un latīņu rakstībā). Nesavaldīts individuālisms mājoja blakus askētiskām piemiņas zīmēm, grieķu stila templīšiem, greznām ķīniešu kapličām, kas līdzinājās pagodām un plāceņu ceptuvēm, itāļu marmora kapu plāksnēm Rolls-Royce cenā. Daudzas kapličas bija aprīkotas ar spēļu galdiņiem, Coca-Cola saldēšanas automātiem un citām nelaiķa iemīļotām sadzīves lietām. Mirušā piemiņas dienā radiņi pie kapa uzspēlējot nelaiķa iemīļotās spēles un iedzerot viņa iecienītos dzērienus. Visbiežāk bija redzamas kapavietas, kur blakus vīram bija apbedīta viņa sievas vai sievas (iemesls ir augstā mirstība dzemdībās) un nelaiķa dzīves laikā mirušie bērni. Izdzīvojušie bērni tad arī veidoja vecāku kapavietas.

Londonas kapsētā mani pamatīgi pārsteidza tradīcija novietot kapu plāksnes nevis horizontāli vai vertikāli, bet 30–45 grādu leņķī. Tāds pusceļa variants. Ebreju kapi Izraēlā radīja sajūtu, ka esmu karavīru brāļu kapos. Uz daža sarkofāga vairāk akmeņu, uz cita mazāk. Svešai acij tā bija redzamākā atšķirība. Tur sapratu, ka tie ir kapi savējiem.

Samulsu pie Kristus kapa Svētā kapa baznīcā Jeruzālemē. Tā bija maza telpa, kurā, vienlaikus saliekušies, var atrasties ne vairāk kā trīs cilvēki. Mēs ar kolēģi uz ceļiem notupāmies pie kapa plāksnes. Tur bija tikai dažas sveces un tāpēc pustumsa, ko ar foto zibspuldzi iemanījās izkliedēt trešā apmeklētāja – poļu tūriste. Man pie paša deguna bija ziedojumu kastīte, un, lai es mājienu saprastu labāk, pie kastītes bija pielīmēta dolāra kserokopija.

Milānas kapsētai bija raksturīgs augsts kaķu blīvums. Visdrīzāk kapu apmeklētāji regulāri nes kaķiem kādus cienastus. Vienmēr esmu zinājis, ka kaķiem ir stipra savas teritorijas izjūta. Te to sajutu ļoti uzskatāmi. Ikvienā palielā kapu iecirknī mums bija cita kaķa eskorts. Reiz viens minka mūs pailgi pavadīja līdz nākamā iecirkņa robežai, savukārt pa to mūs pavadīja jau cits kaķis, bet tikai līdz sava iecirkņa robežai. Atgriežoties sākotnējā vietā, eskortēšanu atsāka mums jau pazīstamais.

Mazākās pilsētās un ciemos kapsētās bieži varēja satikt kazas, kas tur sekmīgi pildīja dārzkopja funkcijas: tās apgrauza ne vien nezāles, bet arī zemākās kapu plāksnes noēnojušās zaru lapas. Alpīnisms kazām ir asinīs, un tās bez grūtībām varēja pusdienot uz vertikāli novietotas šauras plāksnes augšējās malas.

Visvairāk bilžu man ir no Sepincas kapsētas Rumānijā.³ Šo kapsētu uzskatu par visizcilāko, ko savā mūžā esmu apmeklējis. Kāds vietējais meistars savas garās dzīves laikā bija uzsācis koka krustos izgrebt un pēc tam izkrāsot divu paaudžu ciema ļaudis, katru bildīti pavadīt arī ar pantiņu, kas bieži vien bija ironisks un raksturoja nelaiķi no smieklīgās puses. Rumāņu valodas zināšanas nebija nepieciešamas, jo bildes ir ļoti izteiksmīgas: pat svešajam uzreiz kļūst skaidrs, kurš ko dzīvē darījis vai kāpēc nomiris. Ciema ļaudis šos vēstījumus uztverot kā godīgu vēstures liecību. Savā naivismā šie piemineklīši bija daudz izteiksmīgāki nekā visizcilākie simbolistu veikumi. Humoru kapsētu zīmēs līdz tam man nebija gadījies redzēt. Dēls pirms tam nesaprata, kāpēc mēs braucienā metam vairākus simtus kilometru garo līkumu uz kapsētu, taču tur kultūršoks piemeklēja arī viņu un beidzot puisis saprata, par ko cepas viņa tētis. Pēdējo desmit gadu laikā esmu saņēmis fotoattēlus, ko dēls bildējis gan ASV, gan Nīderlandes kapsētās.

Esmu bieži apmeklējis kapsētas katoļu valstīs. Sākumā mulsināja apglabāšanas bērnu iecirkņi un bērnu kolumbāriji nabadzīgās katoļu kapsētās – tādi mazi cietumiņi. Vietas šajos apbedījumos vai kolumbārijos visbiežāk iznomājot uz laiku no viena līdz pieciem gadiem. Ja netiekot veikta iemaksa, tad to vietu ieņemot nākamais sīcis. Kur liek iepriekšējo, es kautrējos pajautāt.

Pirms trīs mēnešus garā brauciena uz Dienvidameriku (2016. gadā) izvērtēju katras valsts prominentākās kapsētas. Ceļojuma sākumā Čīlē biju Santjago un Valparaiso kapos, kur piedzīvoju vilšanos, jo tie bija viena vienīga profesionālo kanonpieminekļu kolekcija. Nabagi ir izdomas bagātāki, jo maka plānums spiež improvizēt.

Buenosairesas Rekoletas kapsēta atrodas pasaules kapsētu topa augšgalā. Ceļvedī Lonely Planet tā atzīmēta kā interesantākais Argentīnas galvaspilsētas tūrisma objekts. Nav visai ierasti, ka ceļvedis par pilsētas nr. 1 objektu norāda kapsētu, bet sākotnēji man pret to nebija nopietnu iebildumu. Pirmais gājiens uz kapsētu beidzās katastrofāli: mani totāli apzaga. Tiesa, es biju pilnībā ignorējis savu drošības tehniku (nebāzt visu vienā makā) un saņēmu pelnītu ontoloģisko sodu. Pie slavenās Rekoletas kapsētas mani pārsteidza putna ķērciena skaņa, zem koka mani apšļāca kaut kas tāds kā putnu kakas. Pieklājīga izskata kungs apjautājās, vai man ir ūdens, lai varētu drēbes drusku patīrīt. Un es iekritu kā zaļš gurķis. Tādus muļķus kā mani viņi sākumā no mugurpuses apšļaksta un tad “palīdz”. Man izvilka maku no džinsu priekšējās kabatas – tur bija gan kartes, gan liela dolāru čupiņa. Triku aptvēru jau pēc kādām divām minūtēm.

Turpat pie kapsētas man par tulku pieteicās manas vecuma grupas baikers (ar moci un ķiveri), kurš tikai spāniski runājošajiem policistiem un privātās drēbēs ģērbtajiem policijas aģentiem pie kapsētas ieejas skaidroja, kas īsti ar mani bija noticis. Starplaikā baikers pastāstīja, kā līdzīgi viņš pats ticis iznests cauri Itālijā, turklāt viņam nozagta arī pase. Šķiroties būdīgais baikers man deva dažus padomus par protokola kopijām policijā (lai ir gan bankai, gan citiem birokrātiem). Tad iegrūda plaukstā vietējo naudiņu ap sešu ASV dolāru ekvivalentu, lai es varētu nokļūt viesnīcā ar taksi. Aptuveni pusstundu pēc vēršanās pie drošībniekiem mani ar policijas auto glauni aizveda uz 19. iecirkni. Protokols aizņēma divas lappuses, un es to, neprazdams spāņu valodu, uzreiz arī parakstīju. Policistei tikai misējās ar Latvijas un Lietuvas nosaukumu, taču smukās policistes kļūdu uzreiz izlaboja viņas šefs (pēc uzvārda spriežot, poļu izcelsmes argentīnietis). Rīgā spānisko protokolu iesniedzu CSDD, un man nevilcinoties un bez soda naudas izsniedza jaunu vadītāja apliecību. Baikera padoms bija nostrādājis.

Otrajā Rekoletas gājienā manas aizdomas attaisnojās: tur bija garlaicīgi. Kapsētā bija daudz dārgās klasikas (vismaz 90% kapsētas objektu) un jau krietni retāk – jūgenda jeb modernisma stila apbedījumi. Nabagu kapiņu tur nebija. Gandrīz nekas neliecināja par to, kā tagadne sadzīvo ar pagātni. Toties bija daudz tūristu. Kapličas dārgas, krutas, bet tikai dzīvo radiniekiem. Maz ziedu, ja neskaita Evitas apbedījumu. Varbūt vietējie ziedus atstāj slēgtajās kapličās? Blakus bija redzami dzīvojamie nami. Kapsēta provocēja drīzāk aizmirstības un nevis atcerēšanās sajūtu. Tā nu vislabākās atmiņas noRekoletas kapsētas man palika par baikeru.

Čivajas ciemata kapsētā Bolīvijā žogu veidoja kaktusi – līdzīgi kā pie mums teritorijas nožogošanai izmanto dzeloņstieples. Šajā kapsētā dominēja papīra puķes, bet bija arī grieztās. Papīra puķēm bija pamatojums: ja jau ziemā tur saulē ir ap 40 grādiem, tad kas tur notiek vasarā? Pie kapsētas izejas mani angļu valodā uzrunāja paveca kundze bez latinos raksturīgā angļu valodas akcenta. Dāma bija vietējās skoliņas angļu valodas skolotāja, viņa pildīja ūdeni divās trīslitru burkās ar nesen grieztām puķītēm. Kapsēta bija piecūkota ar PET pudelēm, un pajautāju skolotājai par kapsētas piegružošanas iemesliem. Aptuvenā atbilde bija tāda: apbedījumu vietas daudziem cilvēkiem ir tieši tādas pašas kā viņu māju pagalmi.

Ceļojuma maršrutā uz Ujuni bija iekļauta arī grota, kura atrodas ap 4000 metriem virs jūras līmeņa. Uz dienu nolīgtais taksis mani aizvizināja uz mazu un seklu pazemes iedobumu – tajā savulaik iezemieši “žāvēja” savus senčus. Tur nebija vairāk par desmit mūmijām. Atšķirībā no Ēģiptes mūmijām šeit nelaiķi visbiežāk sēdēja un bija visai nodriskātos tērpos. Neviens uz pēdējo ceļu viņus nebija sevišķi saposis. Kādā apģērbā ļaudis staigāja, tādā arī viņus bija sēdinājuši grotā. Gids par mūmiju vecumu neko paskaidrot nevarēja, vienīgi piebilda, ka jaunākās visdrīzāk varētu būt kādus trīs simtus gadu vecas, jo ap to laiku it kā esot pazudusi cilts, kura piekopa šo apglabāšanas praksi. Brauciens beidzās ar to, ka uz visu mūžu paliku ar vienu aci pusakls, jo biju viesnīcā aizmirsis saulesbrilles. Spilgtā gaisma staroja gan no sāls, gan no debesīm. Nākamajā rītā viena sejas puse bija piepampusi, it kā būtu sastrutojis augšējais zobs, bet deguns bija sarkans kā alkoholiķiem karikatūrās. Ja būtu māņticīgāks, tad ķibeli ar kreisās acs pusaklumu varētu uztvert kā sodu par glūnēšanu uz aizgājējiem.

Lapasā, Bolīvijas galvaspilsētā, jutos smagi piekusis. Sākumā negribēju no viesnīcas izkustēties pat līdz tuvējam tautas tirdziņam. Tomēr, tā kā miegs nenāca, tad, lai pārvarētu slinkumu, devos uz pilsētas centrālo kapsētu, pārkāpdams savu principu: ja nav atbilstoša noskaņojuma, tad uz kapsētu iet nav vērts. Kādu stundu kāpu kalnā, tomēr to nenožēloju. Lielāko kapsētas daļu veidoja sešu stāvu sienas kolumbāriji. Īpaši izcēlās kapsētas vidusdaļā ierīkotā lielā krematorijas krāsns ar garu skursteni. Bija daudz vienveidīgu kapliču, bet viena kapavieta mani uzrunāja. Runa ir par aptuveni 2x3 metrus lielu platību un aptuveni 1,5 metrus augstu mājiņu bez logiem un durvīm, bet ar skurstenīti. Es to nosaucu par “Sievietes mūža māju ar skurstenīti”, bet daži feisbuka biedri monumentu vērtēja aptuveni tā: pat pēc nāves ieslodzīta virtuvē. Citi iebilda, ka varbūt virtuve bijusi viņas iecienītākā vieta dzīves laikā.

Dažviet man nācās atzīt, ka virtuves grīdas vai vannas istabas flīzes 21. gadsimta kapakmeņu apdarei piestāv tīri labi. Kapsētā bija ļoti daudz ziedu, un tauta tos lika aiz kolumbāriju stikla lodziņiem. Kolumbārijiem bija arī tādas mūsdienīgas atslēdziņas. Bieži redzēju piespraustus dokumentus, kuros kapsētas administrācija atgādināja, ka nav samaksāta gada nomas nauda par vietu. Vienlaikus kapsētas administrācija, kā rādās, bija atvērta mūsdienu māk-slas centieniem. Nebiju gaidījis, ka grafiti ienāks arī te, turklāt ne visi no tiem bija ar reliģisku tematiku. Daži bija liriski, bet citi Edgara Po vai Bredberija stilistikā.

Blakus kapsētai atradās lielākais jebkad redzētais puķu tirdziņš, turpat bija arī daudzi veikaliņi, kuros pārdeva visu, kas varētu būt saistīts ar kapsētu vai bērēm. Visvairāk mani pārsteidza vairāki melnu kurpju veikaliņi – laikam vietējais dreskods pieprasa kurpes tikai kapsētas apmeklējumam. Kapsētu apskatīju arī pa gaisa tramvaja logu – tā līdz šim ir vienīgā kapsēta, kuru esmu redzējis arī no augšas.

Pēc sešu nedēļu ceļošanas ierados Kolumbijas galvaspilsētā Bogotā. Uzreiz pēc iemitināšanās viesnīcas administratore man kartē sazīmēja puslīdz drošus pārvietošanās maršrutus dienas gaišajā un tumšajā pusē un piekodināja, lai es neimprovizēju. Centrā gandrīz katra kvartāla galā redzēju ar koltiem, stekiem un elektrošokeriem bruņotus policistus – tikai pa diviem, un katram postenim pa vienam pitbulterjeram. Tas manu modrību iemidzināja.

Vietējā kapsētā apsargs sākumā mani neielaida, tomēr pēc mazas kaulēšanās sarunājām, ka varu aizstaigāt līdz kapsētas kantorim. Tur atkal bija garas pārrunas, bet mani atšūt nav tik viegli: man bijusi pieredze “ielauzties” pat tūristiem slēgtos klosteros. Muldēju kapu ierēdnim, ka esmu Eiropas kapu izpētes žurnālists un pusotra mēneša laikā mani visās citās Dienvidamerikas kapsētās esot ielaiduši. Pēc vairākiem atteikumiem un sarunu lodziņa slēgšanas panācu kompromisu. Man atļāva staigāt pa kapsētu apsarga pavadībā, un fotografēt drīkstēju tikai ar viņa atļauju. Pirmais lēmums tika pamatots tādējādi, ka lielajā kapsētā tūristus mēdzot aplaupīt. Otrā ierobežojuma mērķi es nesapratu. Piedāvāju kapu ierēdnim par pakalpojumu samaksāt, bet man strupi atbildēja, ka kapsētas nav biznesa uzņēmums. Tā nu aptuveni pusstundu mani pavadīja apsargs. Jau pēc kāda desmitā fotografēšanas lūguma viņš man atmāja, ka neko aizliegt negrasās. Beigās pat pierunāju viņu nopozēt pie kāda policista kapa.

Pie izejas no kapsētas uz velosipēda braucošs puisis ar pirkstu norādīja manas mugursomas virzienā un nosodoši pakratīja ar pirkstu. Sapratu, ka tas ir brīdinājums, un pārcēlu mugursomu uz vēdera rajonu. No kapsētas devos uz kalna galā uzbūvēto klosteri. Bija ļoti laba pašsajūta (pat 2640 metros virs jūras līmeņa), liels staigātprieks, un tāpēc nepaņēmu taksi.

Kāpiena pusceļā trīs puiši mani aplaupīja. Viss notika vienkārši: pirmais puisis mani uzrunāja, bet otrais aiz muguras notupās uz ceļiem. Pēc grūdiena gulēju uz ietves. Biju ļoti nesaprātīgs, jo sākumā nenoticēju puisim, kurš, ar celi piespiedis pie zemes manu kaklu, norādīja, ka varētu likt lietā arī nazi. Turpināju spirināties, jo biju nikns uz sevi, un ar vienu roku puisim nācās spiest ciet manu muti. Es gan vārtījos pa zemi un bļāvu vareni, bet ko trim jauniem profesionāļiem padarīsi. Uz manu skaļo “Help!” saskrēja paskatīties tikai pusducis sīču. Viens no puišiem uzsēdās uz maniem ceļiem, bet otrs ar nazi sāka griezt mugursomas lences. Kad nazi pielika man pie rīkles, atslābu. Puiši paņēma planšeti, mugursomu, maku un vēl dažus sīkumus, bet pēc tam mani pameta, lēnām smejoties dodamies prom. Sīkaļas joprojām klusēja, pie māju durvīm stāvošo sieviešu sejas izteiksme bija bažīga, bet tāda tā bija, gan man kāpjot pa ielu augšā, gan ejot lejā.

2016. gada 27. augustā man paveicās. Ja es būtu aizgājis uz Kusko kapsētu Peru 15 minūtes agrāk vai 15 minūtes vēlāk, stāstiņa nebūtu. Kapsētas apmeklējums netika ieplānots, bet man bija brīvs laiks un kapsēta atradās tikai kādus divus kilometrus no mana hosteļa. Fiziskā kondīcija bija smagi zem nulles (naktī nevarēju paelpot un piparu plāksteris nelīdzēja), krupis krūtīs komplektā ar 3400 metriem virs jūras līmeņa bija slikta kombinācija, tomēr kaut kā pret kalnu klumburēju. Pie ieejas kapsētā smuka ko-ka līkumā apsēdos uzsmēķēt. Blakus stāvēja četri vīri mulsinošos tērpos, kur nebija nekā no kapsētas estētikas, drīzāk kaut kas no tautas estrādes mūzikas.

Kapsētā bija ļoti daudz griezto ziedu. Prominento personu iecirknim bija slēdzami vārti, un tas ir ļoti netipiski ne tikai Dienvidamerikai, bet arī citu reģionu valstīm. Nekur citur nebiju arī redzējis pusapaļus sienas kapus. Kādu stundu pa kapsētu pariņķojis, sadzirdēju mūzikas skaņas. Lai gan skaņas nāca no kapsētas malas, biju pārliecināts, ka to avots nav aiz žoga. Ātri devos skaņu virzienā. Es izrādījos koncerta vienīgais klausītājs, pie kam iekārtojos ļoti ērti – apsēdos uz trepītēm, noklausījos kādas četras jautras un garas dziesmas un vienu uzrunu, kas bija vērsta pret kādu fragmentu kolumbārija sienā. Kad vīri sāka likt instrumentus pārvalkos, pārvarēju kautrību un pajautāju, vai dziedāšana bija veltīta draugam. Atbilde bija spāņu valodā, bet tik daudz kā “amigo” un “mūziķis” sapratu.

Pie kapsētas ieejas atkal nosēdos uzsmēķēt. Vairāk nekā 30 gadus kolēģi tēva dzimšanas dienā, 23. septembrī, apmeklēja viņa kapu. Pēc tam mājās sēdējām un runājām par to, kā kuram klājas. Sākumā to izpratu kā mātei adresētu draudzīgu žestu. Pēc mātes nāves ciemiņus uzņēmu jau es vai māsa. Tēvs nomira jauns. Nenovecojis. Labāk jau būtu, ja būtu novecojis. Pie Kusko kapsētas sapratu, ka 39 gadu laikā pirmo reizi tēva dzimšanas dienā neaiziešu uz viņa kapu, jo atpakaļbiļetes uz Eiropu man bija tikai oktobrī. Biju vienojies ar māsu un sievu, ka tēva dzimšanas dienu noadministrēs viņas.

Gājiens lejup no kapsētas kalna manām plaušām un kājām problēmas neradīja. Tā kā manas spāņu valodas zināšanas bija vairāk nekā pieticīgas, ejot pie sevis dungoju tikai īsu pantiņu: “¡Adiós amigo! ¡Adiós padre!”