Buciņi

Viss sākās ar to, ka ieplānoju sev nogurumu. Man ir tāds speciāls papīrītis, uz tā rakstu darāmo tuvākajam laikam, bet pēc tam, kad esmu padarījis, nosvītroju. Redzot, ka papīrs pavisam blīvi sašvīkāts, sapratu, ka noguršu, un ieplānoju braucienu uz laukiem, lai bildētu stirnas. Un tā arī bija, atbraucu noguris un nākamajā rītā jau gāju apgaitā. Pāris dienas pagāja, aklimatizējoties un atjaunojot miega ritmu. Zvēru pēdu apkārtnē nebija pārlieku daudz, retumis kāda stirna pārgāja pāri laukam, bet atrast to gandrīz nebija iespējams. Tā nu es tur klaiņoju, klausījos, skatījos uz ūdeni un atkopos no pilsētas.

Trešajā dienā prāts atžirga tik ļoti, ka sāka sludināt veselīgu dzīvesveidu. Viņa vadīts, iegādājos aptiekā eleiterokoka ekstraktu, zemestauku sulu un befungīnu. Pēc instrukciju izlasīšanas kļuva skaidrs, ka visa mana turpmākā dzīve būs pakārtota tikai šiem preparātiem. Viens jālieto tieši 30 minūtes pirms ēšanas, otrs tieši 20 minūtes pirms, bet trešais jālieto vismaz pusgadu. Tas viss ar nosacījumu, ka jābūt tieši trim ēdienreizēm dienā. Un tad man pēkšņi ienāca prātā ideja uzrakstīt iepazīšanās sludinājumu, lai paskatītos, kurš rakstīs un ko. Pirms gadiem desmit es jau biju to darījis, tad uz fiktīvu e-pasta adresi dažu stundu laikā saņēmu simtiem dažādu dzimumlocekļu bilžu, lai gan sludinājumā centos no šāda soļa atrunāt. Tur bija taisni un līki locekļi, bija pārstāvēta arī regbija bumbas forma. Lai izvairītos no šāda scenārija, bija jāizveido atsijas filtrs un vienlaikus jāsaglabā noslēpums.

Vairumā gadījumu internetā atrodamie sludinājumi bija vienveidīgi, ar fizisku parametru uzskaitījumu. Bieži tajos varēja izlasīt iepriekšējā dzīves rūgtuma pēdas – melu un atkarību piesaukšanu. Daži piedāvāja tikties tirdzniecības centru tualetēs vai Zaķusalā. Tikmēr mans sludinājums sadaļai “Sieviete meklē vīrieti nopietnām attiecībām” skanēja šādi:

Gāju garām, mēģināšu. Visapkārt dzirdu, ka sievietei jāatbilst kaut kādiem kritērijiem, bet aiz tā visa pazūd avantūras iespēja un noslēpums. Mani fascinē dzīva saruna, intelekts un dziļums, tā ir atslēga uz visu. Šajā primitīvajā laikmetā meklēju kādu, kuram tuvas līdzīgas vērtības, to parasti jūt uzreiz. Tam, kurš man tiek klāt, esmu sliktā meitene, bet tas ir jānopelna. Ja tu esi gatavs spēlēt atklāti un reizē patiešām spēlēt, vari mēģināt man uzrakstīt. Meklēju garšu, azartu, oksitocīnu. Meklēju mūziku, ko atskaņo ar adatu, kura slīd pa mana iegurņa plati.

Tekstam pieliku klimtisku gleznu ar sievieti, kurai kājās asiņo caurumi, it kā viņa pirmīt būtu piesista krustā. Kurš vīrietis gan negribētu ar tādu iepazīties?

Iepazīšanās portāls piedāvāja apstiprināt sludinājumu ar telefona starpniecību, pabrīdinot gan, ka pašu telefona numuru nepublicēs. Pārnācis mājās no kārtējiem neveiksmīgajiem stirnu meklējumiem, atklāju, ka portāls bija samelojis. Ne tikai e-pasts ar nosaukumu “neparastums” pildījās ar vēstulēm, bet arī telefons dūca zem svešu numuru zvanu sloga. Uz vakarpusi sāka birt arī īsziņas: “Labdien! Esmu gatavs spēlēt pēc jūsu vēlmēm. Tikai nav skaidrs jūsu domu gājiens” vai: “Labrīt, draiskule!” Savukārt vēstulēs cilvēki ziņoja par dažādām lietām: viens atzinās, ka dabūjis klepu un pozitīvu testu, bet šodien jau jūtas vesels, cits piebilda, ka viņam ir pasīvs vārdu krājums, daudz lielāks nekā aktīvs, un interesē arī poēzija. Daļa atzinās, ka parasti uz sludinājumiem neatbild, bet te ierunājās viņu intuīcija, kas nekļūdoties nekad.

Ainava bija sastingusi un pārklājusies ar plānu ledus kārtiņu. Stirnas redzēju tikai pavisam tālu. Un arī tad tās tūlīt pat metās prom. Vienīgā saulainā diena bija vējaina, kājas grima sniegā teju līdz ceļiem. Kolīdz cilvēks pazuda, kustoņa aktivizējas – aizšāvās garām ķivuļu bari, pāri upei kā zila lode aizlidoja zivju dzenītis. Snaipera kostīmā skats uz ārpasauli bija diezgan šaurs, bet galvu grozīt lieku reizi negribējās, lai nevienu neaizbiedētu. Cilvēks pārvēršas par ķērpjainu celmu tik ļoti, ka arī pats sev uz brīdi izzūd. Toties vīriešu vēstules nekur nebija izzudušas, piedevām mājās mani gaidīja arī 15 neatbildēti zvani.

Un es godīgi izlasīju visas iesūtītās vēstules, kas radīja iespaidu, ka vīrieši ir uzsēdušies uz adatas. Daži precējušies figuranti neslēpa īsto vārdu un uzvārdu, citi nevairījās demonstrēt arī savu ķermeni. Bija tikai viena pagalam klaja anatomijas demonstrācija, pārējie izlīdzējās ar plikiem attēliem no aizmugures. Viens pat pozēja uz Ķemeru purva laipas, katram gadījumam vēl piezīmējis sev galvā sombrero cepuri. Daudzi lepni akcentēja, ka ir sportisti, it kā tas būtu kaut kas labs. Vēl viena tendence bija fizisko parametru uzskaitījums bez jebkādām citām detaļām. Atsevišķu ievērību pelnījuši daži “čau”, kas bija spilgts minimālisma paraugs. Ačgārns žanrs bija mēģinājums izraisīt interesi un pielabināties, tur dominēja skarbi vārdi par nožēlojamo laikmetu. “Kā saule var vienlaicīgi kādam aust, bet kādam rietēt?” Vīrieši uzdeva arī retoriskus jautājumus, apmēram šādus: “Sniegs ir balts, vai arī tas tikai tā izskatās?” Viens no viņiem apgalvoja: “Man patīk apmierināt savas seksuālās fantāzijas un vēlmes, bet arī sniegt sievietei baudu un neskaitāmus organismus.” Cits neizskaidrojamu iemeslu dēļ sacīja: “Nu ko, lai jauka dieniņa, tiksimies maijā!” Es tā arī nespēju saprast, kādēļ tieši maijā. E-pasta sūtījumu nosaukumi “carnikavasbucins” un “femalebodyinspector” šķita visnotaļ saderīgi. Bija skaidrs, ja tā turpināsies, drīz jau atkal būšu noguris.

Zvanīt draiskulei desmit reizes pēc kārtas taču nevarētu būt pārlieku uzbāzīgi, vai ne? Arī pirms tam ļoti nelabprāt atbildēju nezināmiem numuriem – galvenokārt tādēļ, ka man ir tendence pieklājības labad piedalīties visādās bezjēdzīgās aptaujās vai, piemēram, uzklausīt Baltijas monētu nama piedāvājumu iegādāties kapeiku ar rūķa attēlu. Taču pēc sludinājuma ievietošanas atbildēt uz zvaniem jau bija bīstami. Īsziņā, kurā vīrietis bija pikts, ka sieviete neceļ klausuli, viņš atzīmēja, ka ir liels, plecīgs un ar bārdu. Teorētiski tas varēju būt es pats, bet nebiju. Vēstules turpināja pienākt, tajās bija daudz izmisuma, kas savukārt modināja manī empātiju. Arī pašam pret sevi. Tādēļ nolēmu nomainīt telefona numuru. Turklāt pats sev iestāstīju, ka jau sen esmu to gribējis.

Kaut kur dziļi mežā gulēja lācis, kurš vasarā te bija saplosījis visu bišu dravu. Tuvojās laiks atgriezties pilsētā, kur mani gaidīja neskaitāmie darbi, ar prātu jau biju Rīgā. Pa autobusa logu varēja novērot mierīgās stirnas, kuras man meta līkumu apkārt. Ar lielo mugursomu iegāju servisa centrā un paziņoju, ka vēlos mainīt numuru. Operatore apvaicājās par iemesliem un pati izteica versiju: “Krāpnieki?” Jā, tikai krāpnieks šoreiz biju es. Numurs nomainījās pats no sevis, klusi un neuzkrītoši, nebija pat jāmaina SIM karte. Tiesa, lai izņemtu no aptiekas pasūtītās zāles, vajadzēja sagaidīt īsziņu, bet tā pienāca uz veco numuru. Tomēr es nevarēju slēpt iekšējo gandarījumu: kaut stirnas nobildēt tā arī neizdevās, es šais dienās dabūju redzēt ļoti daudz buciņu.